Vēlmju akmens

tre šā nodaļa

Džemma izstiepās gultā istabā, kur bērnībā bija mitinājies Kolins, un paraudzījās apkārt. Tā joprojām vēstīja par bijušo īpašnieku pusaugu zēnu. Tikai futbolistu plakātu vietā pie sienām bija piestiprinātas Džemmai nepazīstamu vīriešu fo­togrāfijas. Viņa pieņēma, ka tie varētu būt valdības spēku aģenti. īsti, nevis aktieri, kurus rāda televīzijā. "Kālab gan Kolins nav kļuvis par FIB aģentu vai pievienojies CIP spē­kiem?" Džemma domās sprieda. Atbildi viņa jau zināja. Ko­lins mīl savu mazpilsētu Edilīnu un cilvēkus, kuri te dzīvo.

Pēc tam, kad abi devās projām no Kolina jauniegādātā īpa­šuma, viņš bija vadījis automašīnu taisnā ceļā uz ģimenes mā­jām. Pirms vairākām stundām, kad Džemma ieradās, misis Freizere uzreiz bija viņu vedusi uz viesu namiņu un parādī­jusi dokumentus. Džemmai pat nebija laika izņemt no auto­mašīnas līdzatvesto ceļasomu, tālab viņa nezināja, kur Frei­zeru namā viņai tiks ierādīta istaba.

Kolins sacīja, ka lūdzis, lai māte izmitina Džemmu viņa agrākajā istabā. Tur no ārpuses ir kāpnes, tāpēc tu varēsi nākt un iet, kad pašai gribēsies, viņš teica. Turklāt tā at­rodas trešajā stāvā tev būs vairāk privātuma.

Tavas privātās kāpnes? Izklausās, ka esi bijis varen aiz­ņemts jauns cilvēks.

Nešķita, ka viņš Džemmas vārdus uztvēris kā joku. Kad mācījos desmitajā klasē, mani tik bieži aicināja projām nakts vidū, ka tēvs lika ierīkot kāpnes, lai es nemodinātu pārējo ģimeni.

Viņa īsti nesaprata, par ko Kolins runā. Vai tu biji šeri­fa amatā arī desmitajā klasē?

- Nē. Bet man patika dažādas brīvprātīgo lietas. Turklāt es allaž esmu bijis… viņš vilcinājās.

- Gluži kā liels buldozers?

- Vairāk vai mazāk, Kolins smaidot atteica. Kad man bija četrpadsmit gadu, es mēdzu pievienoties ugunsdzēsē­jiem. Turēju šļūteni.

- Vai tas ir likumīgi tik agrā vecumā?

- Nav gan, bet pēc tam, kad sešas reizes biju izbēdzis pa logu un trīs reizes ieskrējis degošā ēkā, vairs neviens mani nemēģināja aizkavēt mājās. Domāju, ka šļūteni man iedeva, lai tā, līdzīgi enkuram, mani turētu vietā.

- Liekas loģiski. Tātad ģimene iemitināja tevi mājas aug­šējā stāvā un pierīkoja īpašas kāpnes tavām vajadzībām.

- Tā gan.

Iestūrējis auto piebraucamajā ceļā, Kolins pavēstīja Džem­mai, ka Lenijs viņas somu jau uznesis augšā un viņa var maz­liet atpūsties. Šodien vakariņas gatavo Džīna.

- Vai viņa ir tava draudzene?

- O! Viņa ir visas ģimenes draudzene. Advokāte, strādā Ričmondā. Viņai patīk gatavot īpašas maltītes.

- Nevaru vien sagaidīt, kad ar viņu iepazīšos.

Pēc dažām minūtēm viņš apturēja automašīnu pie kāp­nēm, kas slējās visas mājas augstumā. Džemma manīja, ka Kolins labprāt pavadītu viņu augšup, bet viņa to nevēlējās. Viņai Kolins tik ļoti patika un likās tik valdzinošs, ka viņa baidījās izdarīt kaut ko nepiemērotu vai mulsinošu. Turklāt bija labāk saglabāt zināmu distanci ar tās sievietes dēlu, ku­ra, kā Džemma cerēja, dos viņai darbu.

- Es pati atradīšu ceļu, viņa sacīja.

- Es tikai tev parādīšu…

- Nē, patiešām. Man vajadzīgs kāds laiciņš, lai izskatītu piezīmes.

- Labi, viņš atteica, tomēr izklausījās vīlies. Nāc lejā ap sešiem. Vispirms iemalkosim kādu dzērienu, pēc tam va­kariņosim.

/

- Noteikti, Džemma sacīja un kāpa augšup. Kolins pali­ka, kur bijis. Džemma saprata, ka viņš vēlas pārliecināties, vai viņa droši uzkāpusi augšā. Tikai brīdī, kad Džemma jau bija pie durvīm, viņš pagriezās un devās projām.

Tagad, guļot un raugoties apkārt, Džemma domāja par to, ko šajā dienā dzirdējusi un redzējusi. Visa bija patiešām daudz. Pirmkārt, dokumenti, kurus vēl neviens nav pētījis, un tas lika pamosties viņā slepkavnieciskām tieksmēm. Vi­ņa būtu gatava nogalināt, lai tikai būtu droša, ka šo darbu dabūs. Pēc tam bija ieradies Kolins, un abi kopā pavadījuši visu dienu.

Džemma domāja, cik atšķirīga gan ir abu dzīve. Viņš vienmēr dzīvojis vienā vietā. Droši vien gājis pamatskolā ko­pā ar cilvēkiem, kuri arī tagad ir viņa draugi. Un vēl bija viņa neskaitāmi daudzie radinieki.

Kopš Džemma pirms septiņiem gadiem sāka mācīties uni­versitātē, viņas dzīvē viss bija pagaidu. Un ne jau tāpēc, ka viņa nemitīgi kaut kur pārceltos, bet augstskolā visi to vien darīja kā nāca un gāja… Gadu gaitā viņai bijušas četras tu­vas draudzenes. Visas bija paziņojušas, ka iegūs doktora grādu, tomēr cita pēc citas sastapa kādu vīrieti, apprecējās un atmeta zinātnei ar roku, nu visām četrām viņas kādrei­zējām draudzenēm jau bija bērni. Viņas sazinājās aizvien re­tāk. Tagad jau tikai nosūtīja pa kādai elektroniskā pasta vēstulītei reizi trijos vai četros mēnešos.

Džemmas dzīvē bijuši arī daži vīrieši, tomēr visi jau aiz­klīduši. Viens no viņiem pat bija lūdzies, lai viņa dodas lī­dzi. Bet Džemma atbildēja, ka ir nolēmusi palikt turpat, ka viņa dzīvē iecerējusi šo to sasniegt un negrasās šo ieceri at­mest. Patiesībā viņa šo cilvēku nemīlēja un nevēlējās doties

viņam līdzi.

r

Viņas mērķi bija palikuši nemainīgi. Iegūt doktora grā­du, atrast darbu labā skolā un pēc tam domāt par stabilitāti un pastāvību. Un tas nozīmēja vīru, māju un ģimeni.

"Apprecēties ar tādu vīrieti kā Kolins," viņa ļāvās sapņiem. Džemmas pirmais iespaids par viņu bija Nepār­spējamā Halka un tūkstoš deviņi simti sešdesmitā gada melnbalto filmu varoņa kovboja sajaukums. Vienā mirklī sie­vietes viņam lika bērnus rokā, bet jau nākamajā lūdza pēc aizstāvības. Ja sievietes nebūtu runājušas ar viņu par visai nopietniem jautājumiem, Džemma nodomātu, ka viņš ir pil­sētas bērnauklis un gluži vai senils.

Taču Kolins ne tuvu nebija vecs. Viņš bija jauns, izskatīgs un… "Tavas potenciālās darba devējas dēls," Džemma sev atgādināja.

Piecēlusies no gultas, Džemma pastaigāja pa istabu un no­pētīja Kolinam piederošās lietas. Uz grīdas bija nolikts liels kauss ar uzrakstu "Centra aizsargam". Pie skapja durvīm bija piestiprinātas vairākas apbalvojumu lentes, kuras liecināja par panākumiem arī citos sporta veidos peldēšanā, hokejā un viena pat jātnieku sportā. "Droši vien tas bijis frīzu šķir­nes zirgs," Džemma nodomāja un iztēlojās, kā viduslaiku bruņinieki dodas kaujā uz saviem milzīgajiem, labi barota­jiem zirgiem. Vēsturniece Džemma skaidri zināja, ka Kolins viduslaiku bruņinieka bruņās izskatītos lieliski.

Uz skapja atradās atvērta kaste. Tādās parasti mēdz gla­bāt dārgas rotaslietas. Taču tajā nebija nekādu patiesi vērtī­gu mantu, tikai lēta metāla zvaigzne, kurai pāri stiepās vārds "Šerifs". Ar vienu vienīgu skatienu pietika, lai sapras­tu, ka tā ir lolota un glabāta gadiem ilgi. Pat asās malas bija nodeldētas un kļuvušas līdzenas.

Šis rotaļu žetons uzbūra jaunā Kolina tēlu. Droši vien viņš bija liela auguma arī pusaudža vecumā. Un šis zēns ar lep­numu nēsājis šerifa žetonu. Smaidot Džemma pārslidināja pirkstus zvaigznes malām, tad paskatījās uz pulksteni. Ja vi­ņa nevēlējās nokavēt, bija laiks nomazgāties dušā un pār­ģērbties vakariņām.

Pēc trīsdesmit minūtēm Džemma ieskatījās spogulī un zi­nāja, ka ir izdarījusi visu iespējamo. Mazliet uzkrāsojusies, uzvilkusi tumšas bikses un zilganzaļu zīda blūzi. Kurpju pa­pēži šķita saprātīgā augstumā, tās bija krietni panēsātas, ta­ču rūpīgi nospodrinātas. Viņa sev atgādināja, ka pūlas iegūt šeit darbu, nevis iekļūt ģimenes piederīgo kārtā.

Roka jau atradās uz durvju roktura, viņa bija gatava ieiet mājā, kuras interjeru tā arī vēl nebija redzējusi, bet piepeši nobijās. Viņa metās pie sānu durvīm, uzkāpa uz lievenīša un pa kāpnēm noskrēja lejā. "Un tagad?" viņa sev vaicāja. "Vai vajadzētu iet pie parādes durvīm un piezvanīt?"

Sasodīts! iesaucās kāda sieviete. Dažas pēdas tālāk bija kādas durvis. Džemma ieskatījās pa tām un ieraudzīja lielu, modernu virtuvi. Telpas stūrī stāvēja skaista gara auguma sieviete. Mirdzošie, tumšie mati bija saņemti vaļīgā mezglā uz pakauša. Viņai kājās bija melnas zīda bikses un mugurā smaragda zaļš krekliņš, kas cieši piekļāvās viņas ievēroja­majām krūtīm. Ne jau to Džemma bija iedomājusies, kad Ko­lins sacīja "visas ģimenes draudzene" par sievieti, kura iera­dīsies gatavot vakariņas. Džemma no sirds cerēja, ka viņa nav Kolina mīļotā.

Piepeši Džemma atskārta lai cik eleganta un daiļa, šī sie­viete bija atspiedusies pret virtuves leti, kreiso roku pacē­lusi un pa to lejup strūkliņā tecēja asinis. Viņa nekustējās, tikai stiklainām acīm raudzījās uz asinīm.

Džemma atrāva vaļā durvis, ieskrēja virtuvē, satvēra sie­vietes delnas locītavu un aizvilka viņu pie izlietnes. Viņa at­grieza aukstā ūdens krānu un pastūma sievietes roku zem strūklas.

- Kur ir pirmās palīdzības aptieciņa? Džemma vaicāja, taču sieviete neatbildēja. Džemma no virtuves letes pagrā­ba trauku dvieli un aptina savainotajam pirkstam. Viņa aiz­grieza krānu, pēc tam aizveda sievieti līdz augstam koka krēslam, bet pati ķērās pie pārsēja meklēšanas. Pieliekamajā viņa atrada lielu baltu metāla kasti, kurā bija pirmās palī­dzības sniegšanai nepieciešamās lietas.

Ar šo kasti rokā Džemma devās pie sievietes, kura tā arī nebija pakustējusies kopš brīža, kad tika atstāta viena. Džem­ma nožēloja, ka mobilais telefons palicis augšstāvā. Ja nāk­sies zvanīt uz slimnīcu, telefons noteikti būs vajadzīgs. Bet tad viņa sev atgādināja, ka Kolins noteikti ir tepat tuvumā. Viņš jau nu zinās, kas darāms.

Džemma uzmanīgi noņēma dvieli no sievietes rokas. Vispirms jāapskatās, cik dziļa ir brūce, un tad, ja nepieciešams, jāmeklē palīdzība. Ieraudzījusi, ka iegriezums ir visai sekls un pavisam neliels, viņa neticīgi paskatījās uz sievieti, kura joprojām sēdēja mēmā klusumā. Viņas daiļā seja bija kļuvusi gluži bāla.

- Domāju, ka tagad viss būs kārtībā. Džemma uzmanī­gi apsaitēja viņas pirkstu. Sieviete joprojām klusēja, tādēļ Džemma turpināja: Mani sauc Džemma. Esmu viena no kandidātēm, kas…

- Maizītes! sieviete iesaucās, pielēca kājās, metās pie lie­lās plīts un atrāva vaļā cepeškrāsns durvis. Viņa sniedzās pēc karstās paplātes, bet nespēja to izņemt, jo ievainoto roku jo­projām turēja paceltu, bet otrā nebija cimda.

- Ļaujiet, es to izdarīšu, Džemma pieteicās, uzvilka vir­tuves cimdus un izņēma paplāti ar maizītēm.

- Es nu gan esmu gļēvule, sieviete sacīja un atkal apsē­dās uz augstā krēsla. Kad runa ir par asinīm, jo īpaši par manām, es pārbīstos līdz nāvei. Mani sauc Džīna Koldvela. Un liels paldies! Ja tu nebūtu gājusi garām, es droši vien no­ģībtu, un vakariņas būtu pagalam. Un tas nozīmētu, ka Freizeriem nāktos pasūtīt picu. Vīriešiem gan tas patiktu. Džīna nopūtās. Varbūt tev nemaz nevajadzēja mani glābt.

Džemma pasmaidīja, bet Džīnas seja joprojām bija pārāk bāla. Varbūt labāk pasēdi un ļauj man tikt te ar visu galā. Uz katra no sešiem plīts riņķiem burbuļoja kāds katliņš.

- Vai tu proti gatavot?

- Nepavisam, bet es lieliski izpildu norādījumus. To es­mu darījusi jau kopš piecu gadu vecuma.

- Ak jā. Pareizi. Skola. Atceros, ka nespēju ne sagaidīt, kad tikšu vaļā no profesoriem un kļūšu beidzot brīva. Tie­sa, vajadzēja pavisam nedaudz, lai saprastu, ka, salīdzinot ar priekšniekiem, pasniedzēji ir gluži vai eņģeļi.

- Pieņemu, ka tev nekad nav bijusi darīšana ar doktoru Frēdriksonu.

Džīna pasmaidīja. Kolins jau teica, ka tu esot jautra.

- Viņš tā sacīja? Džemma pārvaicāja un jutās ļoti ieprie­cināta par šādu komplimentu. Ja Džīna būtu Kolina mīļotā meitene, viņa taču tā nerunātu, vai ne? Vai man te kaut kas jādara?

- Pagriez mazāku uguni deglim kreisajā pusē aizmugurē un apmaisi to oranžo katlu. Mans Dievs! Es dzirdēju, ka Ko­lins tevi šajā pēcpusdienā bija paņēmis līdzi, kad aizlaidās no šejienes.

Džemma nepagriezās. Džīnas balsī, kad viņa pieminēja Kolinu, ieskanējās kaut kas tik ļoti īpašniecisks, ka Džem­mas sirds teju vai apstājās. Kolins… viņa nedroši sacīja.

- Es jūs abus nevainoju, Džīna sacīja. Es satiku Aiļu un Kērku. Aila ieradās te un sāka mani mācīt, kā jāgatavo ēdiens. Liku viņai sakapāt sīpolus un tā tiku no viņas vaļā. Tad tas sīkais, manierīgais Ķērks atnāca un iestūma karoti manā osobuko teļa sautējumā. Pēc tam viņš paziņoja, ka va­jagot vairāk sāls. Kolins paguva viņu no šejienes aizvākt, pirms es iemērcu viņa ģīmi katlā. Vai gribēsi mazliet vīna?

Džemma pūlējās, lai sejā būtu jauka izteiksme, bet die­nas gaitā justā pacilātība pamazām zuda.

Džīna paņēma sarkanvīna pudeli, kas atvērta bija nolika uz virtuves letes, un no jauna piepildīja pati savu glāzi. Man tas ir vajadzīgs, ja reiz nāksies tos divus atkal sastapt pie pusdienu galda. Viņa ar rokas mājienu norādīja uz trau­ku skapi. Džemma to atvēra un ieraudzīja vīna glāzes. At­vaino, ka neko nespēju, bet visu dienu pavadīju tiesā. Lie­kas, kājas mani gluži vienkārši nobeigs. Pēc tam nācās braukt teju septiņdesmit jūdžu no Ričmondas, un, kad ierados šeit, mani iepazīstināja ar to Aiļu… Likās, viņa domā, ka mums abām lemts kļūt par labākajām draudzenēm.

Priecādamās, ka Džīna runā par kaut ko citu, nevis par Kolinu, Džemma pamāja ar galvu. Manuprāt, Aila uzska­ta, ka viņa pārspēs visus un iegūs šo darbu. Mani viņa ne­uztver kā pienācīgu konkurenti un neraizējas par mani ne šeit, ne arī skolā.

- Nespēju iztēloties viņu tajā jūklī, ko Alija nopirkusi. Ko viņa īsti vēlas?

- Es domāju, ka viņa grib Leniju, bet Kolins teica, ka vi­ņa mēģina savaldzināt Šeimusu. Džemma vēroja, vai Džī­nas sejā parādīsies kādas īpašas emocijas, kad tika pieminēts

Kolins. Nekā tāda nebija. Vai nu viņi nebija pāris, vai ari Džī­na bija ārkārtīgi pārliecināta.

Džīna iesmējās. Jā, tas patiešām izklausās pēc kaut kā tāda, ko varētu pateikt Kolins. Otra brāļa, Peregrina, šeit nav. Viņš ir tas izskatīgais. Aila droši vien viņam veltītu īpa­šu uzmanību. Vai nogriezīsi uguni zem tā lielā kastroļa? Kolinam negaršo pārsautēta vēršgaļa. Paldies.

- Problēma ir tā, ka… Džemma sacīja un lēnām iemal­koja vīnu. Viņa mēģināja pieņemt to, ko tagad redzēja skaid­ri, proti, Kolins un Džīna ir pāris. Misis Freizerei patīk Aila.

- Es par to nebūtu tik pārliecināta. Džīna ierunājās klu­sāk. Nekad nevar skaidri zināt, ko Freizeri domā.

- Pat Kolins?

- Ar viņu ir visļaunāk. Es tev varētu pastāstīt tādas lie­tas! Džīna sacīja. Viņš pazīst daudzus cilvēkus. Ieklau­sās, ko viņi saka! Un viņam tie rūp. Bet pat tie, kuri uzska­ta Kolinu par savu labāko draugu, nezina, kas nomāc viņu pašu. Viņš neko neizpauž.

- Tas man būs jāpatur prātā, Džemma noteica un atce­rējās, kā Kolins bija izvairījies atbildēt uz personiskākiem jautājumiem, ko viņa uzdeva. Viņa pūlējās attapties no at­klājuma, ka Kolins ir jau aizņemts.

- Par to neraizējies. Visi Freizeri glabā savus noslēpumus. Tagad tu varētu ielikt maizītes tajā groziņā un apklāt ar drā­nu. Paldies. Tu lieliski tiec galā ar šefpavāra palīdzes dar­bu. Tā, par ko mēs runājām?

- Par Freizeru noslēpumaino dabu.

- Jā, noslēpumaino. Tas nu patiešām ir ideāls vārds vi­ņu raksturošanai. Lai nu kā, bet es gribēju pateikt, ka Alijas iecietība pret Ailas un Kērka nebeidzamo jūsmošanu vēl nepavisam nenozīmē, ka vienam no viņiem tiks pie­dāvāts darbs. Zinu, Kolins jau ir pateicis mātei, ka, viņa­prāt, jānolīgst tevi. Un arī es pavisam noteikti balsoju par labu tev.

Tā vien šķita, ka Džīna tiek uzskatīta par ģimenes piederīgo.

- Vai tev nevajadzētu mani vispirms mazliet vairāk iepa­zīt?

Džīna pacēla roku ar apsaitēto pirkstu. Es vienmēr es­mu par cilvēkiem, kuri izglābj man dzīvību.

- Diezin vai tas, ko izdarīju, ir šādi nosaucams. Lai gan asiņu bija daudz, un cilvēka ķermenī to krājumi nav bezga­līgi. Kurš zina, kas varēja atgadīties?

- Piekritu, noteica Džīna un pacēla glāzi tostam. Do­māju, ka mēs ar tevi labi sapratīsimies. Lai gan man vairāk patiktu, ja tu nebūtu tik piemīlīga.

- Kaut ko tādu man vēl neviens nav sacījis.

- Mīļā, ar dažām pabalinātām šķipsnām un piemērotu acu kosmētiku… Džīna apklusa un domīgi nopētīja Džemmu.

-Kas?

- Gluži vienkārši iedomājos, ka pilsētā dzīvo kāds, kurš tev būtu ideāli piemērots. Tas arī viss. Džīna nokāpa no augstā krēsla un piegāja pie plīts. Viņa bija apmēram puspēdu garāka nekā Džemma un ar augstpapēžu kurpēm kājās izskatījās kā tikko ieradusies no Parīzes modes skates. Tu taču būsi ar mieru sarīvēt sieru, ja palūgšu. Vai ne? Pieņe­mu, ka man ir vēl desmit minūšu laika, un pēc tam Freizeri sāks pieprasīt ēdamo. Viņi ēd neiedomājami daudz un vis­labprātāk vērša gaļu. Es teicu Kolinam…

- Ko tad tu man teici?

Abas sievietes pagriezās un palūkojās uz Kolinu. Viņš bi­ja noskalojies dušā, uzģērbis melnas platas bikses un baltu kreklu, ne tik pieguļošu, kāds bija iepriekšējais. Viņš izska­tījās ļoti labi, un Džemmai bija grūti apspiest trīsas, kas pār­skrēja augumam un dvēselei. Gara acīm viņa redzēja sevi stāvam uz pirkstgaliem un apvijam rokas vīrieša kaklam. Vi­ņa varēja iztēloties, cik lieliski būtu piekļauties Kolina au­gumam.

- Man neizdosies pierunāt tevi uzlikt kaklasaiti? Džina jautāja, piegāja pie Kolina un apvija rokas viņam ap kaklu. Viņa gribēja noskūpstīt vīrieti uz lūpām, taču viņš aizgrieza galvu. Džīnas lūpas pieskārās viņa vaigam.

Džemma novērsās. "Nolādēts! Nolādēts! Dubultnolādēts!" viņa nodomāja. Viņa bija gluži tāda pati kā Aila, kura skatījās uz Freizeriem un gara acīm redzēja kāzu zvanus.

- Vai Džemma palīdz tev gatavot ēdienu, vai arī jūs abas te slēpjaties? Kolins vaicāja.

- Slēpjamies, Džemma un Džīna vienā balsī atteica.

- Nevar taču būt, ka tava māte patiešām vēlas nolīgt kā­du no tiem abiem, Džīna sacīja, kad Kolins atvirzījās no viņas un devās pie plīts.

- Ceru, ka ne. Kas tas ir? viņš vaicāja, kad bija nostā­jies blakus Džemmai.

- Man nav ne jausmas, bet aromāts ir dievišķīgs, viņa atbildēja un pakāpās soli tālāk. Kolins smaržoja pārāk labi, lai stāvētu viņam tik tuvu.

- Tā patiešām ir, Kolins piekrita un pacēla vāciņu. Vai tev ir karote?

- Te būs, sacīja Džīna, kura stāvēja viņam otrā pusē.

- Tad te jūs esat! no aizmugures atskanēja misis Freize­res balss. Džīna, dārgā! Iedod man glāzi tā vīna! Kolin, ielej man arī mazliet tekilas.

Džemma stāvēja pie plīts un noraudzījās, kā Džīna un Ko­lins steidz izpildīt lūgumu. Viņa nespēja nedomāt, ka abi ir patiešām skaists pāris. Viņa tik slaida, gara un daiļa. Viņš tik muskuļots un vīrišķīgs.

Misis Freizere apsēdās uz augstā krēsla, vienā malkā iz­tukšoja tekilas porciju, ko viņai pasniedza Kolins, bet pēc tam izdzēra ari pusglāzi vīna. Tā. Nu es jūtos labāk.

- Kas tad tevi noskaņojis uz dzeršanu? Kolins vaicāja, saraucis uzacis.

- Šo sīkumu taču grūti nosaukt par dzeršanu. Patiesībā… misis Freizere apklusa, izdzēra atlikušo vīnu un pastiepa glā­zi, aicinot ieliet vēl.

- Kur tad visi palikuši? vēlējās zināt misters Freizers un ienāca virtuvē. Alij, vai tu grasies piedzerties? Bez ma­nis? Kolin! Ātri iedod man alkoholu!

Kolins paķēra glāzīti un ielēja tēvam tekilu. Pēc sekun­des misters Freizers jau bija to iztukšojis un sabruka uz krēs­la līdzās sievai. Alij, palīdzi man! Ja tu nolīgsi kādu no tiem diviem, es no tevis šķiršos.

- Ja es būtu pietiekami stulba, lai pieņemtu darbā vienu no viņiem, es tev ļautu to darīt.

Džemma, kura stāvēja mazliet tālāk no pārējiem, strauji ievilka elpu.

- Tad darbu dabūs Džemma? Kolins vaicāja. Viņš stā­vēja blakus Džīnai un rokā turēja tekilas pudeli.

- Protams. Misis Freizere paraudzījās uz dēlu un pēc tam uz Džemmu. Man jau no paša sākuma nebija ne ma­zāko šaubu. Es redzēju, kā tu skatījies uz tiem vecajiem do­kumentiem. Man pat likās, ka tev tūlīt būs orgasms.

- Māt! Kolins teica, bet Džīna smējās.

Misis Freizere turpināja skatīties uz Džemmu. Tu pat iedomāties nevari, cik daudz izsmiekla saņēmu no savas ģimenes tikai tāpēc vien, ka gribu izzināt mūsu vēsturi. Un tagad es redzu, ka tu jūties tāpat kā es. Un Kolins ir sajūs­mā par tevi!

- Māt, es nedomāju… Kolins iesāka.

- Tristans, Džīna skaļi noteica un visi apkārtējie paska­tījās uz viņu. Es iedomājos, ka Džemma un doktors Triss būtu brīnišķīgs pāris.

- Dievs, misis Freizere sacīja. Tam zēnam vajadzīga ģimene.

Džemma paspēra soli uz priekšu un uzlika plaukstas uz vēsās darba virsmas. Viņai bija nepieciešams kaut kur pie­turēties, jo ceļgali kļuva gluži ļengani un uz tiem vairs ne­varēja paļauties. Viņa ir dabūjusi šo darbu. Patiešām un pa īstam dabūjusi! Nākamos divus gadus vai, iespējams, pat ilgāku laiku viņa dzīvos tajā jaukajā viesu namiņā un izzi­nās seno dokumentu glabātos noslēpumus. Un viņai jau ga­tavoja randiņu ar kādu vietējo iedzīvotāju.

Tajā mirklī nākotne likās tik rožaina, ka viņa iedomājās papētīt darba iespējas Viljama un Mērijas koledžā. Varbūt vi­ņai palaimētos dabūt pasniedzējas vietu, un tad Edilīnā va­rētu palikt uz visiem laikiem.

Visi skatījās uz Džemmu un gaidīja, ko viņa sacīs, tomēr viņa nevēlējās atklāt savas domas. Kādā jomā Tristans strā­dā? Džemma vaicāja.

- Medicīnā, Džīna atbildēja. Ja tu nebūtu apturējusi asiņošanu, viņš tagad būtu šeit.

Kad Džīna bija pieminējusi savainojumu, apkārtējie sāka uzdot jautājumus. Džemma pakāpās atpakaļ. Pārējie četri bija sastājušies ap virtuves leti un uzmanīgi klausījās Džīnas stās­tu par to, kā viņa savainojusies un kā Džemma ieradusies viņu glābt. Turpat blakus bija durvis, un Džemma izslīdēja ārā.

Viņa apstājās pie kāda sārtiem ziediem klāta krūma un vairākas reizes dziļi ieelpoja. "Tas nu ir noticis. Mana jaunā darba vieta un iespēja priecāties par šo lielisko skatu!"

- Visa pārāk daudz? vaicāja Kolins, kurš bija pienācis no mugurpuses.

- Nē, Džemma sacīja. Ne tuvu.

- Mana ģimene tevi nav nobiedējusi?

- Gluži otrādi. Tikai…

- Kas "tikai?"

- Šķiet, ka jūs visi, ieskaitot Džīnu, esat ļoti tuvi. Apsolu, ka nekļūšu par traucēkli.

- Tu neesi nekāds traucēklis. Māte gribēs, lai tu katru die­nu vakariņo lielajā mājā un…

- Nekādā gadījumā! Džemma strikti teica. Es šeit esmu, lai strādātu! Un tieši ar to arī nodarbošos.

Kolins ķircinoši viņai uzsmaidīja. Šo smaidu Džemma bi­ja redzējusi jau iepriekš. Tev ēdot ir nepieciešams arī lasīt, vai ne? Tāda ir tā patiesība?

- Jā gan.

- Labi. Es pateikšu mātei, ka viņa nevarēs tevi adoptēt. Tagad, kad mūsu māsa ir Kalifornijā, mātei vairs nav mei­tenes, kuru izšķērdīgi apbērt ar dāvanām. Tomēr nebrīnies, ja laiku pa laikam tev uzradīsies kāds jaunu kurpju pāris.

- Džīna sacīja, ka man nepieciešams frizieris. Džemma cerēja, ka viņas vārda pieminēšana liks Kolinam kaut ko sa­cīt par abu attiecībām. Piemēram, ka šādu attiecību nemaz nav.

Kolins sadrūma. Reizēm Džīna mēdz pārkāpt robežas. Es domāju, ka ar taviem matiem viss ir kārtībā. Un tagad labāk iesim. Tie abi nākamajā rītā aizbrauks.

- Ceru, ka maltītes laikā viņiem neviens neteiks, ka viņi nav dabūjuši darbu. Neizdosies nekādas jaukās vakariņas, ja Ķērks un Aila jutīsies nožēlojami, bet Džīna ir ļoti centu­sies, gatavojot ēdienu.

- Līdzjūtība pret ienaidniekiem, Kolins sacīja un pietu­rēja durvis. Džemma paliecās un zem viņa paceltās rokas ieslīdēja atpakaļ virtuvē. Man tas patīk.

- Atvaino, tomēr vairāk tā ir pašaizsardzība. Kad jūs viņiem to pateiksiet, es vēlos ieslēgties tavā istabā mājas augšējā stāvā.

- Noslēpties kopā ar manu veco šerifa zīmotni?

- Tieši tā. Vai tas bija sākums tavai tapšanai par šerifu?

Viņš smaidīja. Mammai patīk visiem stāstīt, kā es šo no­zīmi nēsāju visu laiku, jau kopš savas otrās dzimšanas die­nas un līdz brīdim, kad kļuvu astoņus gadus vecs. Viņai ļo­ti patīk visos sīkumos izklāstīt, kā nācies to man pielīmēt pie miesas, kad kopā ar brāļiem mazgājāmies vannā. Kādu die­nu, kad būsiet divas vien, pavaicā viņai par to.

- Tā arī darīšu, Džemma sacīja, un viņu pārņēma prieks. Viņa patiešām būs šeit un varēs uzdot jautājumus. Tad tāda bija tava vēlēšanās! Tu teici, ka arī esot vēlējies kaut ko tik­pat karsti, kā es šo darbu. Tu vēlējies būt Edilīnas šerifs!

Kolina smaids bija tik silts, ka Džemma paspēra soli vi­ņam tuvāk. Jā, viņš klusi atbildēja. Tev ir taisnība.

Ne viens, ne otrs nemanīja, ka telpas otrā pusē Džīna vi­ņus vēro un izskatās sadrūmusi.