Vēlmju akmens

divdesmit ceturtā nodaļa

i

Visu nedēļu Džemma pavadīja, ierakusies darbā. Divas reizes viņa aizbrauca uz pārtikas veikalu Viljamsburgā. Vi­ņa nevēlējās sastapties ar Eliju un uzklausīt jautājumus par to, kur tagad ir Kolins. Vai, vēl ļaunāk, paciest žēluma pil­nus skatienus, jo viņu pametis vīrietis, kuru pilsētā visi mī­lēja.

Viņa cītīgi lasīja un veica apjomīgus pierakstus par Frei­zeru senčiem. Freizeri viņu apciemoja kā allaž un izturējās jauki un gādīgi. Šeimuss stundām ilgi sēdēja pie Džemmas. Kad viņš vēlējās, tad uzsāka sarunu. Viņš atnesa četras col­las biezu koledžu brošūru kaudzi un parādīja tās Džemmai. Šeimuss vēlējās uzzināt viņas viedokli, kuru skolu viņam la­bāk izvēlēties.

Džemmai bija trīs draudzenes, kuras pasniedza dažās no šīm koledžām. Viņa tām piezvanīja un uzdeva daudzus jau­tājumus. Tā varēja atsijāt četras koledžas, kuras Šeimusam nebūtu piemērotas.

Projāmejot Šeimuss noskūpstīja Džemmu uz vaiga un sa­cīja: Laipni aicināta ģimenē!

Kad Džemma uzņēmās šo darbu, viņa nebija domājusi, ka varētu kļūt par šīs ģimenes daļu. Viņa vispār nebija pā­rāk daudz par to domājusi. Viņa apzinājās, ka pilsētā iepa­zīsies ar cilvēkiem, varbūt pat sastaps kādu interesantu vī­rieti. Un tā arī būs visa viņas sabiedriskā dzīve. Iekļauša­nās Freizeru ģimenē viņas iztēles ainās neietilpa. Taču viņi bija Džemmu gluži vienkārši ierāvuši savā vidē, un nu viņa nespēja pat iedomāties dzīvi bez viņiem.

Tā kā vairs nebija treniņu partnera, viņa uz sporta zāli devās tikai vienu reizi. Nu jau viņa sāka domāt, ka muskuļi drīz pārvērtīsies želejā.

Džosija atsūtīja Džemmai elektroniskā pasta vēstuli, ku­rā kārtējo reizi pateicās par sagādāto miera pilno dienu. Džemmu māca ziņkāre, un viņa pavaicāja Džosijai, vai viņa kādam ir stāstījusi par dienu, ko abas pavadīja kopā.

"Vai tu joko?" Džosija atbildēja. "Es visiem pilsētā izstās­tīju, cik jauka un dāsna tu esi!"

Džemma skatījās datora ekrānā un novaikstījās. Visiem. Tas nozīmēja, ka nu jau arī Kolins zina par dienu, ko Džem­ma pavadīja pie Džosijas, mainot bērniem autiņus un ber­žot virtuves izlietni, nevis kopā ar Trisu. Tomēr Kolins ne­bija atvainojies.

Divas dienas Džemma it visur nēsāja līdzi mobilo telefo­nu. Viņa iztēlojās, kā pateiks Kolinam, ka varētu viņam pie­dot, ja vien viņš apsolītos vairs nekad nebūt tik greizsirdīgs. Tomēr viņš nepiezvanīja.

Katru vakaru tieši septiņos Džemmai kļuva slikti. Nela­bums neatkāpās krietnu stundu, un Džemma pamanīja, ka vislabāk to pārciest ir tad, ja rāmi apguļas un mierīgi nogai­da, līdz viss ir galā.

Jau gandrīz nedēļa bija pagājusi kopš dienas, kad Kolins apsūdzēja Džemmu neuzticībā. Kādu rītu viņa piecēlās un sacīja: Pietiek! Viņa vairs nespēja paciest šo nožēlojamo stāvokli. Viņa zināja, ka pašai jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Viņa vairs nešķiedīs velti laiku, gaidot, līdz kāds vīrietis viņu izglābs.

Džemma iegāja bibliotēkā, apsēdās pie galda un sāka rak­stīt. Tas būs saraksts ar visu, kas viņai jāizdara. Pats svarī­gākais grūtniecība. Vai nu viņai tas patika vai ne, kopā ar bērna tēvu vai vienai pašai viņai bija jāsaplāno turpmākā darbība.

Protams, Trisa vārdi par to, ka Freizeru ģimene viņu fi­nansiāli atbalstīs, bija patiesi. Džemmai pat prātā neienāca doma par dzīvošanu Freizeriem uz kakla, tomēr finansiāla palīdzība būtu visai noderīga.

No vienas puses, Džemma vēlējās neatskatoties bēgt pro­jām no Edilīnas, tomēr nebija tik naiva, lai iedomātos, ka va­rēs bērnu izaudzināt pilnīgi viena. Viņai ienāca prātā, ka varētu doties pie mātes, taču viņa zināja, cik apkaunota jus­tos māte par to, ka meitai gadījies ārlaulības bērns. Un ne­viens bērns nebija pelnījis neko tādu.

Nē, labāk palikt Edilīnā, kur mazajam būs dievinoši vec­vecāki un kur Džemma bija iepazinusi cilvēkus, kuri pama­zām kļuva par viņas draugiem.

Vispirms Džemmai bija jāatrod īsts darbs. Tāds, kur alga būtu lielāka nekā divdesmit pieci tūkstoši dolāru gadā. Lai pie tāda tiktu, vajadzēja uzrakstīt disertāciju un iegūt dok­tora grādu.

Pēc nepilnas stundas viņa jau bija uzrakstījusi vēstuli zi­nātniskā darba vadītājam. Viņa bija minējusi sešus iespēja­mos savas disertācija tematus un lūdza apstiprināt vienu no tiem, lai varētu ķerties pie darba.

Labākais bija temats par mediķēm deviņpadsmitā gad­simta vidū Virdžīnijas štata laukos. Triss bija sacījis, ka viņa ģimenei ir neiedomājams daudzums dažādu dokumentu, ku­rus viņa ir laipni aicināta apskatīt. Oldridži galvenokārt bi­juši ārsti, un Džemma atrada diezgan daudz interesanta arī Freizeru dokumentos. Pirmais ārsts viņu ģimenē bijis Metjū

Oldridžs, kurš pats sev piešuvis atpakaļ skalpu. Džemma iedomājās, ka tas varētu būt dramatisks sākums viņas pētī­jumam.

Viņa aizsūtīja vēstuli un uzrakstīja vēl vairākas dažādiem profesoriem. Viņa vaicāja, vai nav kādu paziņu Viljama un Mērijas koledžā, ar kuriem viņa varētu aprunāties par po­tenciālajām iespējām atrast tur pasniedzējas darbu.

Palika tikai viena problēma, kurai viņa nezināja atrisinā­jumu. Kolins. Džemma baidījās, ka, atkal satikusi viņu, va­rētu salūzt. Tomēr viņa apņēmās to nepieļaut. Viņiem bija īsa dēka, kura tagad ir beigusies, un viņai vajadzēja ak, kā Džemmai riebās šī frāze, tomēr tā bija iederīga, dzīvot tālāk pašai savu dzīvi.

Nedēļas nogalē Džemma jutās jau labāk. Viņa piecēlās pa­šā rīta agrumā un aizbrauca uz Viljamsburgu papētīt, vai va­rēs atrast sev piemērotu sporta zāli. Izmantot Maika iedoto atslēgu un riskēt saskrieties ar Kolinu Džemma nevēlējās. Tas būtu vairāk, nekā viņa spētu izturēt. Četrdesmit minūšu vi­ņa pavadīja uz velotrenažiera, četrdesmit piecas uz vieglo svaru trenažiera, pēc tam uzvilka boksa cimdus un divdes­mit minūšu apstrādāja boksa bumbieri. Viņa īsti nezināja, kā spērieni varētu ietekmēt gaidāmo bērnu, tāpēc no šiem vin­grinājumiem atteicās.

Sporta zāles dušā viņa nomazgājās, pārģērbās tīrās drē­bēs un pirmo reizi vairāku dienu laikā sajutās labi.

Nākamais uzdevums, ko viņa vēlējās paveikt, bija stāša­nās pretī Edilīnas iedzīvotājiem un viņu žēlumam. Džemma vēl nebija gatava sastapties ar Eliju un atbildēt uz viņas jau­tājumiem, tālab novietoja automašīnu pilsētas centrā un de­vās uz laukumu. Tur viņa bija redzējusi veikalu, kur cilvēki par viņu neizrādīja ne mazāko interesi. Taču tagad viss izrā­dījās citādi.

Tas bija elegants veikaliņš ar nosaukumu "Vakardiena", un tas atradās iepretī Kolina birojam laukuma otrā pusē. Džemma atvēra durvis, un iedzinkstējās vecmodīgs zvaniņš. Viss veikala iekārtojums vēstīja par senatni. Gan plaukti pie sienām, gan lielais stikla skapis telpas tālākajā galā bija ap­vīti ar senuma auru un ņemti no vecām ēkām, kas tapušas gluži citos laikos. Ļoti piemēroti bija sarkankoka plaukti, un tajos atradās visskaistākās un visvecmodīgākās zīdaiņu drē­bītes, kādas Džemmai jebkad nācies redzēt. Tās bija dari­nātas no vismaigākās kokvilnas un izrotātas ar pašdarinā­tiem izšuvumiem.

Aiz letes stāvēja gara auguma, slaida un glīta apmēram četrdesmit gadu veca sieviete. Viņa smaidīja un pagājās uz priekšu. Jūs esat misis Ņūlendas draudzene, vai ne?

Apmulsusi Džemma tikai pēc brīža atskārta, par ko ir ru­na. Sāra, viņa sacīja. Jā, esmu viņas draudzene. Jau doma par to lika Džemmai izslieties taisnāk. "Lai iederētos," Džemma sev iegalvoja. Tieši to taču viņa bija vēlējusies un

arī saņēmusi. /

Mīļā Sāra, sieviete teica. Viņa ir viena no manām labākajām klientēm. Viņa taču piezvanīja un pasūtīja vēl pa komplektam no visa, ko jau bija izvēlējusies. Es esmu Olīvi­ja Vingeita. Kā varu jums pakalpot?

Džemma jau gandrīz izpļāpājās, ka gaida bērnu, taču šā­du prieku nedrīkstēja atļauties. Viņa pateica pirmos melus, kas iešāvās prātā. Mana māsa gaida trešo bērnu, un es gri­bēju viņai sagādāt kaut ko tādu, kas atšķirtos no ierastajām

mazuļu drēbītēm.

/

- Esat nonākusi īstajā vietā. Cik daudz jūs zināt par man­totajām šūšanas tradīcijām?

- Pilnīgi neko.

- Jūs gribat tikai iegādāties drēbītes vai vēlaties arī uzzi­nāt, kā tās tapušas?

- "Uzzināt" ir mans iemīļotākais vārds, Džemma attei­ca un uzlika savu rokassomiņu uz stikla letes. Klausīšos ļoti uzmanīgi.

Pēc stundas viņa izgāja no veikala, nopirkusi trīs netica­mi skaistus bērnu apģērbu komplektiņus. Katrs bija iesaiņots plānā papīrā un uzmanīgi ieslidināts lavandas krāsas iepir­kumu maisiņā ar veikala "Vakardiena" firmas nosaukumu, kas uzdrukāts ziliem burtiem. Džemmas prātā rosījās daudz jaunu vārdu caurā vīle, spodršuvums, iešuves, rozīšu teh­nika. Tomēr visvairāk viņu nodarbināja apziņa, ka patiešām viņai būs bērns. Viņa beidzot bija to pilnībā aptvērusi.

Pirmo reizi Džemma par gaidāmo notikumu domāja ne­vis kā par apgrūtinājumu vai smagu darbu, bet kā par tīru prieku. Viņai ļoti patika savas māsas meitas, viņa labprāt spēlējās ar Džosijas mazuļiem, un viņi sāka Džemmu iepa­zīt. Viņa gaidīja brīdi, kad ieraudzīs Sāras dvīnīšus.

Domājot par Sāras bērniem, Džemma atskārta, ka vaja­dzēs nopirkt viņiem dāvanu. Viņa skaidri zināja, ko vēlas iegādāties. Viņa bija redzējusi divus zilus kostīmiņus ar īsbiksēm. Tie būtu ideāli piemēroti maziem puisēniem. Mai­kam droši vien patiktu pārītis sporta krekliņu ar boksa pie­derumu veikala Ringside logo, tomēr Džemmas asinīs virmoja pārāk daudz sievišķo hormonu, lai apcerētu šādu variantu.

Viņa pagriezās, lai dotos atpakaļ uz veikalu, un gluži ne­gaidīti stāvēja tieši pretī Kolinam. Džemma pasmaidīja. Viņa ļoti ilgojās pēc Kolina un no sirds vēlējās dalīties jaunumos par gaidāmo bērnu.

Jau nākamajā sekundē prātā ieskanējās apsūdzošie vār­di, kurus Kolins viņai bija sacījis. Smaids viņas sejā izplēnēja.

- Džemma, viņš sacīja un pastiepa viņai pretī roku.

Viņa pakāpās atpakaļ un ar piespiešanos pasmaidīja. Kā tev klājas? viņa vaicāja tik moži, cik vien spēja. Skaista diena, vai ne?

- Vai varam kaut kur aiziet un parunāties?

Ja Kolins to būtu sacījis vēl tikai pirms dažām dienām, viņa piekristu. Taču nu vairs ne. Man ir ļoti daudzi uzde­vumi. Jāatgriežas viesu namiņā. Mēs varam parunāt kādu ci­tu reizi. Viņa pagriezās, lai dotos uz savu automašīnu.

- Vai esi dzirdējusi, kas atgadījās ar Maiku? Kolins vai­cāja.

Džemmai negribējās atgriezties, tomēr ziņkārība guva virsroku. Kas tad ir noticis?

Kolina nopietnība bija pazudusi, viņš Džemmai uzsmai­dīja. Es mēdzu tenkot tikai tad, kad ēdu.

- Neesmu izsalkusi, Džemma atteica un paspēra soli.

- Ja reiz neesi dzirdējusi par Maiku, tad pieņemu, ka Džosija tev nav pastāstījusi arī par Ljūku. O! Bet pareizi, to jau zinām tikai mēs daži. Izskatās, ka tavs Vēlmju akmens darbojas.

- Sasodīts! Džemma izsaucās un paskatījās uz Kolinu. Ziņkārība līdzinājās narkotikām. Tā bija kā apsēstība. Viņai jāuzzina, par ko Kolins runā.

- Kur? Džemma caur sakostiem zobiem vaicāja.

Džemmu kaitināja Kolina zinīgais smaids. Viņš veda

sievieti uz nelielo kafejnīcu, kas atradās turpat aiz stūra.

- Ko varu jums piedāvāt, šerif? vaicāja skaista, jauna sie­viete aiz letes.

- To pašu, ko parasti, Džiliana. Un Džemmai jebko, ko vari pagatavot ar lielu daudzumu aveņu.

- Es ņemšu mango dzērienu, Džemma sacīja. Esmu atteikusies no avenēm. Uz visiem laikiem, viņa vēl pie­bilda.

Kolins veda Džemmu tālāk uz telpas galu. Kā daudzi vei­kali un kafejnīcas Edilīnā, arī šī bija diezgan šaura telpa, kas, stiepjoties tālāk, kļuva platāka. Citu klientu nebija, un viņi, neviena netraucēti, apsēdās vienā nodalījumā.

- Kā tev klājas? Kolins vaicāja.

- Lieliski, viņa atteica. Un tev pašam?

- Man tevis pietrūka, viņš klusi sacīja un pastiepa ro­ku, lai Džemmai pieskartos, tomēr viņa izvairījās. Džem­ma, ir lietas, ko nevaru tev stāstīt, taču…

- Zini, man patiešām ir daudz darba, Džemma teica un sāka virzīties projām.

Jaunā sieviete atnesa pasūtītos dzērienus un aizšķērsoja Džemmai ceļu. Vai viss ir kārtībā? viņa vaicāja.

Džemma zināja, ka jebkas, ko viņa tagad meitenes klāt­būtnē pateiks, jau drīz būs zināms visā Edilīnā. Viss ir vienkārši lieliski. Viņa atkal apsēdās.

Meitene nolika dzērienu glāzes uz galda un devās pro­jām.

- Labi, Kolins sacīja un nopūtās. Lai būtu kā būdams. Ir notikusi vēl viena laupīšana.

- Ak tā? Džemma noteica un vēlējās vaicāt kaut ko vai­rāk, tomēr savaldījās. Viņas uzmanība bija pievērsta dzērie­nam.

Kolins ierunājās klusāk. Mēs pagaidām turam to noslē­pumā no pilsētniekiem, taču šī laupīšana ir tāda pati kā iepriekšējās. Tur arī dzīvo desmit gadu veca meitenīte. Tāpat bija vītola zaru pušķītis ar sārtu lenti. Viņš apklusa. Džemma, es nevaru vien pietiekami tev pateikties, ka pamanīji tos pušķīšus fotogrāfijās. Tikai pateicoties tev, šajā reizē es zināju, kas jāmeklē.

Džemma joprojām skatījās savā glāzē un neparaudzījās Kolinam acīs. Pastāsti man par Ljūku un Maiku!

- Ak jā, Kolins attrauca. Domāju, ka jau esi dzirdējusi par Sāras dvīņiem. Tieši tas, ko viņa bija vēlējusies.

- Protams. Džosija man pateica, un Triss arī.

Džemma pateica šo vārdu, palūkojās uz Kolinu un pama­nīja sāpes viņa skatienā. It kā viņš patiešām ticētu, ka Džem­mai un Trisam ir romantiskas attiecības. "Jā, ir gan," viņa nodomāja. "Grūtnieču vitamīni."

- Tikko biju veikaliņā "Vakardiena". Pirku mazuļu drē­bītes māsai un pēc tam aptvēru, ka neesmu iegādājusies dā­vanu Sārai. Kā tu domā, vai viņai patiktu, ja mazajiem uz­dāvinātu zilus kombinezonus?

- Ļoti, Kolins atbildēja. Jauki, ka tu iedomājies par viņu. Sāra…

- Un vēl jau ir Džosija. Tā kā mazliet par vēlu, tomēr do­māju, ka arī viņas bērniem vajadzētu kaut ko uzdāvināt. Pa­tiesībā… Džemma ieslidināja roku iepirkumu maisiņā un izņēma vienu no kostīmiem, ko bija nopirkusi. Viņa to izti­na no smalkā papīra. Pārdevēja bija sacījusi, ka tas paredzēts valkāšanai dienā. Piemērots gan meitenei, gan zēnam. Tas bija šūts no Šveicē ražota batista un izrotāts ar sīkām izšū­tām bitītēm.

- Jauks, vai ne? Džemma vaicāja.

Kolins pataustīja pašu maliņu. Ļoti jauks. Misis Vingeitai ir daudz šādu lietiņu. Viņa dzīvo Trisam kaimiņos un… Pie­minējis Trisu, viņš apklusa.

Džemma saprata lai cik slikti jutās viņa pati, Kolinam bija vēl daudzkārt grūtāk. Droši vien šai atskārtai vajadzēja Džemmu uzmundrināt, taču tā nenotika.

Viņa atkal ietina drēbes papīrā un novietoja iepirkumu maisiņā, tad iemalkoja dzērienu. Man patiešām jāiet. Saru­nātas intervijas vairākās universitātēs, tāpēc jāuzzina par tām iespējami daudz. Tiklīdz saņemšu temata apstiprināju­mu, vakaros rakstīšu disertāciju.

- Pagaidi! Kolins vēroja, kā Džemma paņem iepirkumu maisiņu un somu. Es tev vēl neizstāstīju par Ljūku un Maiku.

- Pareizi. Palūgšu, lai Džosija man pastāsta. Vai ari pie­zvanīšu Sārai. Man tāpat nepieciešams noskaidrot Sāras ad­resi Floridā, lai varu aizsūtīt dāvanu.

- Viņi pārceļas uz šejieni.

- Cik brīnišķīgi! Džemma sacīja un piecēlās. Bija ļoti jauki ar tevi parunāt. Smaidīdama viņa izsteidzās ārā un aiztraucās aiz stūra uz bērnu preču veikalu.

- Vai kaut ko aizmirsāt? misis Vingeita vaicāja, tiklīdz Džemma bija iegājusi veikalā.

Par lielām šausmām pašai Džemmai, asaras novaldīt ne­izdevās.

- Mīļais Dievs! iesaucās misis Vingeita, piesteidzās pie Džemmas un palīdzēja viņai apsēsties. Viņa nolika Džemmas nesamos un pasniedza klientei papīra kabatlakatiņu no kas­tītes, kas bija nolikta uz letes.

- Es parasti nemēdzu raudāt, Džemma paskaidroja, bet pēdējā laikā nevaru vien rimties.

- Tā ir hormonu vaina, misis Vingeita sacīja.

- Es neesmu… Džemma sāka taisnoties, bet tad paska­tījās uz misis Vingeitu. Kā jūs zinājāt?

- Es šo veikalu atvēru uzreiz pēc tam, kad mans vīrs aiz­gāja mūžībā, un jūs nevarat pat iedomāties, cik daudz esmu redzējusi. Daudzas jaunas sievietes atnāk un izliekas, ka mek­lē dāvanu kādam radiniekam, lai gan pašas tikko uzzināju­šas, ka gaida bērnu, un viņām nepieciešams ar kādu paru­nāt.

- Un kā jūs tad rīkojaties?

- Vispirms es viņas uzklausu un tad sūtu pie Oldridža. Vai Tristans…

- Ir tevs? Džemma pabeidza jautajumu viņas vieta.

- Nē.

- Ak… misis Vingeita bilda. Vai esi jau pateikusi sa­vam šerifam?

- Ātrāk elle sasals ledū nekā es… Džemma ievilka elpu.

- Es gribēju sacīt… nē, neesmu vēl neko teikusi. Mēs sastrī­dējāmies, un viņš… Džemma paraustīja plecus.

- Saprotu, misis Vingeita teica. Un vari gulēt mierīgi. Es nevienam neko neizpaudīšu. Lai gan, mīļā, tu taču zini, ka pārāk ilgi šo ziņu noslēpumā paturēt nevarēsi.

- Jo īpaši tagad, kad, kā šķiet, šo pilsētu apsēduši dvīņi.

Misis Vingeita pasmaidīja. Tā ir, vai ne? šorīt kāda sie­viete, kura šuj drēbes pārdošanai manā veikalā, pabeidza dvīņiem domātus kostīmus. Man ir tāda sajūta, ka mīļās Sā­ras veiksme mudinās vairākus cilvēkus nākt pie manis un iegādāties viņai dāvanas.

Nošņaukājusies Džemma viņai uzsmaidīja. Labi, ka jūs par to iedomājāties.

- Man jādomā uz priekšu. Es tikai mēģinu izdzīvot masu produkcijas pasaulē. Tagad nāc man līdzi, es tev parādīšu dažas pavisam īpašas lietas.

- Vai jums te ir tualete?

- Kā nu bez tās, ja reiz šeit iegriežas tik daudzas cnceinte sievietes, gluži kā tu.

Džemma pasmaidīja par to, ka misis Vingeita lietoja šo franču valodas vārdu. Džemmas vecmāmiņa uzskatīja, ka vārds "grūtniece" ir vulgārs un neviens labi audzināts cil­vēks tādu nelietos.

Kad Džemma atgriezās, misis Vingeita uz letes bija izli­kusi vairākas brīnumjaukas drēbītes. Nākamā mācībstunda varēja sākties. Kad Džemma pastāstīja misis Vingeitai, ka Maiks saviem puikām gribētu ringa cīnītāju tērpus, veikala īpašniece atvēra klēpjdatoru. Džemma izvēlējās dažus apģēr­ba gabalus, kurus arī misis Vingeita atzina par pieņemamiem.

Man būs divi tādi kostīmi. Taču tikai nedēļas beigās, misis Vingeita sacīja. Varbūt atnāc tad, un mēs parunāsim par… visu?

Džemma izgāja no veikala un jutās jau krietni labāk. Vi­ņa ļoti priecājās, ka jau nopirktajām drēbēm pievienojies vēl ceturtais komplekts, ko valkās viņas gaidāmais mazulis. Mi­sis Vingeita pavisam noteikti ir izcila pārdevēja!

* * *

Tiklīdz Džemma nokļuva pie sava datora, viņa tūlīt uz­rakstīja Džosijai elektronisko vēstuli ar vaicājumu, kas īsti notiek ar Maiku un Ljūku. Džosija atbildēja: "Atvaino, ka tev nepastāstīju. Te bija tāds juceklis! Ljūkam piedāvā rak­stīt filmas scenāriju. Breds Pits vēlas spēlēt Tomasu Kenonu. Un nespēju ne noticēt, ka neviens tev neko nav pateicis par Maiku! Viņš bija restorānā un ievēroja kādu ilgi meklē­tu noziedznieku, kuru apsūdz četru jaunu sieviešu slepka­vībā. Maiks viņu apcietināja un šā kropļa mājā atrada sasie­tu vēl vienu sievieti. Maiks viņai izglāba dzīvību! Kā atlīdzība par to viņam tiek dota iespēja ātrāk atvaļināties no dienesta un saņemt pilnu pensiju. Vasaras beigās viņš, Sāra un mazie puikas atgriezīsies Edilīnā uz pastāvīgu dzīvi."

Džemma atkrita krēslā. Tagad likās, ka lielākā daļa vēlē­šanos ir piepildīta. Ja tiks uzņemta Ljūka filma, tas varētu sagādāt viņam tādu nemirstību, par kādu viņš sapņoja. Un Maiks likuma bardzībai bija nodevis "īstu ļaunuma iemie­sojumu". Tieši tā, kā bija vēlējies. Džemma aizrakstīja Tri­sam e-pastu, kurā izstāstīja itin visu, sākot ar vēstījumu par regulārajām nelabuma lēkmēm, kas uznāk tieši septiņos va­karā, un beidzot ar to, ka piepildījušās visas skaļi paustās vēlmes.

Tovakar, gatavodamās doties gulēt, Džemma paskatījās uz sudraba pūdernīcu savā kosmētikas grozā. Viņa to atvē­ra un raudzījās uz sīko, skaisto rotu. Paklausot kādam im­pulsam, viņa sacīja: Es nedomāju, ka tev piemīt burvju spē­jas. Tomēr, ja tā ir, vai tu, lūdzu, varētu izdarīt tā, lai Kolins atkal atgriežas manā dzīvē?

Nekas nenotika un Džemma pat nebija neko gaidījusi. Viņa aizvēra kārbiņu un devās pie miera.