Vēlmju akmens

Pirmā nodaļa

Džemma pavisam skaidri zināja, ka ļoti vēlas šo darbu un būtu gatava pat nogalināt, lai to dabūtu.

Nu, varbūt ne gluži nonāvēt kādu cilvēku, taču salauzt dažas rokas vai kājas noteikti.

Viņa stāvēja blakus misis Freizerei un skatījās uz nolikta­vas telpu, kura bija pilna ar netīrām, vecām kastēm, rūpīgi saliktām uz jauniem koka plauktiem. Viņa zināja, ka neko tik skaistu savā dzīvē nav redzējusi. Galvā skaļi skanēja vārdi: "Tie ir pirmavoti!" Viņa raudzījās uz dokumentu krājumu, kuriem neviens nav pieskāries jau simtiem gadu.

Misis Freizere, majestātiska gara auguma sieviete, vēroja Džemmu. Bija skaidri manāms, ka viņa gaida, lai Džemma kaut ko saka. Bet kā gan Džemma varēja ietērpt vārdos sa­vas izjūtas? Kā vislabāk aprakstīt savu mūža aizraušanos ar vēsturi? Vai pateikt, ka viņai šie dokumenti nozīmē jaunus atklājumus un neaizmirstamus piedzīvojumus? Vai mēģināt aprakstīt to sajūsmu, ko rada jaunas informācijas meklēšana un atrašana, jaunu…

Droši vien tas viss izskatās mazliet nomācoši, misis Freizere noteica un noklikšķināja gaismas slēdzi. Tā bija skaidra norāde, ka Džemmai jāatstāj nenovērtējami dārgās kastes un to noslēpumainais saturs. Džemma negribīgi sekoja viņai uz omulīgo dzīvojamo istabu. Pat viesu namiņš, kurā apmetīsies cilvēks, kas šo darbu dabūs, bija patīkami mīlīgs. Tajā bija plaša dzīvojamā istaba, kuras vienā galā ierī­kota virtuve, vēl bija liela guļamistaba, atsevišķa vannas is­taba un noliktavas telpa, kuru viņas tikko bija apskatījušas. Mājas priekšpusē atradās neiedomājami skaists un plašs ka­binets ar dubultām franču stila durvīm, pa kurām varēja rau­dzīties uz akriem plašu zālāju un košām puķēm. Ārā aiz no­jumes bija garāža, kas paredzēta trim automašīnām. Tā no grīdas līdz griestiem bija pilna ar daudzām kastēm, kurās glabājās vēl nesakārtoti un katalogos neierakstīti dokumenti.

Džemmu reibināja doma par to, cik neaptverami plašu uz­devumu klāstu ietvēra šis darba piedāvājums. Viņas vēstu­res doktorantūras zinātniskā darba vadītājs bija atsūtījis elektroniskā pasta vēstuli, kurā paziņoja, ka viņam izdevies sarunāt Džemmai darba interviju un veiksmes gadījumā vi­ņa varētu dabūt pagaidu darbu mazītiņā pilsētā Edilīnā Virdžīnijas štatā. Džemma bija ļoti nopriecājusies. Zinātniskā darba vadītājs ari paskaidroja, ka sieviete, kura šo darbu piedāvā, pati ir pabeigusi viņu universitāti un vēlas nolīgt kādu, kurš varētu izpētīt un sakārtot ģimenes dokumentus, un pēc tam uzrakstīt šīs ģimenes vēsturi. Džemmai šī doma likās smieklīga. Ko gan tas īsti nozīmēja? Tas būs stāsts par to, kā vecvecmāmiņa ieradās Ņujorkas ostā kopā ar citiem imigrantiem? Ļoti, ļoti garlaicīgi…

Vēlāk tajā dienā viņa bija iegriezusies sava zinātniskā dar­ba vadītāja kabinetā, lai izrādītu pieklājību un personiski snieg­tu atbildi. Džemma sacīja, ka viņai patiešām žēl, tomēr tagad, kad lekciju kurss ir beidzies, viņai nopietni jāstrādā ar savu di­sertāciju, lai varētu to pabeigt un iegūt doktora grādu.

Domāju, ka tev vajadzētu paskatīties uz šo, zinātnis­kā darba vadītājs sacīja un pasniedza Džemmai vēstuli, kas bija uzdrukāta uz dārga, bieza velīnpapīra. Vēstulē bija sacīts, ka misis Alija Freizere no sava vīra ģimenes muižas Anglijā atvedusi vairākus simtus kastu ar sešpadsmitajā gad­simtā rakstītiem dokumentiem. Viņa piedāvā darbu kādam, kurš tos spētu kataloģizēt un, izmantojot noskaidrotos fak­tus, uzrakstīt ģimenes vēsturi.

Pāri galdam Džemma skatījās uz savu darba vadītāju. "Sešpadsmitais gadsimts" un "vairāki simti kastu" kaut kā īsti neatbilda terminam "ģenealoģija".

- Kurš vēl ir redzējis tos dokumentus?

- Žurkas, peles… zinātniskā darba vadītājs sacīja un pa­cēla kādu cieši piebāztu aploksni. Te viss ir paskaidrots. Dokumenti ir glabājušies Anglijā, mājas bēniņos, jau kopš tiem laikiem, kad ēka celta. Tas bijis apmēram Elizabetes Pir­mās valdīšanas periods. Ģimene… Viņš izņēma kādu lapu no aploksnes un paskatījās uz to. Tā bija Riptonas grāfu dzimta. īpašumu viņi pārdeva apmēram astoņpadsmitā gad­simta otrajā pusē, Amerikas Neatkarības kara laikā. Taču nā­kamajai ģimenes paaudzei kaut kā izdevās īpašumu atkal at­gūt. Pavisam nesen šī senā vieta vēlreiz pārdota, tikai šoreiz tā nonāca kādas korporācijas īpašumā, kura vēlējās, lai bē­niņi tiek iztīrīti. Viņi sarīkoja izsoli.

Džemma apsēdās. Patiesībā viņa gandrīz sabruka krēslā iepretim rakstāmgaldam. Tātad šī misis Freizere…

- …aizbrauca uz Angliju un nopirka visus dokumentus, kas bija glabājušies tajā mājā gadsimtiem ilgi. Te nekas nav minēts, cik tieši viņa par tiem ir samaksājusi. Teikts tikai, ka tie bijuši "daudzi tūkstoši". Liekas, ka izsolē gājis karsti, tomēr misis Freizerei izdevies atgriezties mājās ar visu šo bagātību. Man radies iespaids, viņa ir sīksta sieviete. Ja vi­ņa kaut ko vēlas, to arī iegūst.

- Un neviens nezina, kas ir tajos dokumentos? Džem­ma paskatījās uz vēstuli, ko turēja rokā.

- Nē. Izsoļu nama darbinieki visu nostiepa lejā un sada­līja pa atsevišķām vienībām. Viņi neko neatvēra, un tieši tas bija viens no iemesliem, kas izsolei piešķīra īpašu asumu. Tie tiklab varēja būt vienkārši mājsaimniecības rēķini, par ku­riem ģimenei nepiederīgiem ļaudīm nebūtu nekādas intere­ses. Tas, cik daudz liellopu gaļas grāfs nopircis tūkstoš sep­tiņsimt četrdesmit otrajā gadā, varētu interesēt vienīgi viņa pēctečus. Un nevienu citu. Zinātnisko padomi jau nu noteikti ne. Viņš mirkli klusēja. Tomēr tur varētu glabāties arī kaut kas daudzkārt interesantāks, viņš ar smaidu sejā pie­bilda.

Džemma mēģināja aptvert šos vārdus. Un kā šī sievie­te domā, cik ilgs laiks būs nepieciešams tam cilvēkam, lai bez palīgiem izpētītu dokumentus un vēl arī visu uzzināto apkopotu ģimenes vēsturē?

- Iesākumam viņa piedāvā divus gadus. Tas nozīmē arī bezmaksas dzīvošanu viņas ģimenes īpašumā, mašīnu un divdesmit piecu tūkstošu dolāru lielu gada algu. Ja divu ga­du laikā viss vēl nebūs pabeigts… Viņš paraustīja plecus. Domāju, varēs vienoties par to, ka darbu turpinās, cik tas būs nepieciešams. Ja man nebūtu sievas un bērnu, es pats to gribētu pamēģināt.

Džemma joprojām pūlējās aptvert visus faktus. Ja tikko dzirdētā informācija ir precīza, viņa savu disertāciju varēs rakstīt, izmantojot faktus, ko būs atradusi šajā materiālu pār­bagātībā. Pagaidām viņa pat nebija izvēlējusies tematu savam pētnieciskajam darbam, nemaz jau nerunājot par pētījumu uzsākšanu. Viņa paskatījās uz savu zinātniskā darba vadītā­ju. Un kur slēpjas lamatas?

- Tev būs ļoti spēcīgi konkurenti.

Viņš vilcinājās, un Džemma saprata, ka ziņas nebūs ieprie­cinošas.

- Kas viņi ir?

- Ķērks Lorenss un Aila Vilmonta.

Abi minētie kolēģi bija apmēram viņas vecumā un ari tie­cās iegūt doktora grādu vēsturē. Tiesa, tā bija vienīgā līdzī­ba. Džemmas seja pauda pārsteigumu.

- Kāpēc gan kādam no viņiem būtu vajadzīgs šāds darbs? Dzīvošana viesu namā mazā pilsētiņā Virdžīnijas štatā? Iz­pētes darbs gadu garumā? Tas neizklausās pēc kaut kā tā­da, ar ko varētu viņus iekārdināt.

- Dzirdēju, ka esot arī trīs pieauguši dēli. Neprecējušies. Bagāti.

- Tas varētu interesēt Aiļu, bet Ķērks? Džemma novai­dējās.

- Kā noprotu, naudu no viņa tēva dibinātā trasta fonda viņš saņem tik ilgi, kamēr mācās. Viņam atliek tikai apburt misis Freizeri, iegūt šo darbu, un tad jau mācību beigas va­rētu atlikt uz nezināmu laiku… Esmu dzirdējis, ka viņam nāksies iesaistīties ģimenes biznesā, ja neizdosies atrast dar­bu uzreiz pēc grāda iegūšanas. Logu un durvju izgatavoša­na. Vadītājs paskatījās uz Džemmu. Tie dokumenti varē­tu būt labs materiāls publikācijām.

Džemma ievilka elpu. Publikācijas būtu lieliska iespēja iekļūt akadēmiskajā vidē un palīdzētu karjeras veidošanai nākotnē. Publikācijas nozīmē to, ka Kērkam nenāktos iesais­tīties ģimenes biznesā un Ailai nevajadzētu izmisīgi alkt pēc precībām ar kādu, kurš viņu materiāli atbalstītu.

Iedomājoties par Kērka un Ailas izsmalcināto laipnību, Džemma pavisam viegli varēja iztēloties, kā abi apbur sie­vieti no mazpilsētas. Džemma tomēr negrasījās atteikties no lieliskās iespējas. Arī tad, ja viņai nav lielu cerību pārspēt tos abus, viņa vienalga mēģinās.

- Un kā šī misis Freizere uzzināja par mani?

- Liekas, universitātes rektors ir sens viņas draugs. Pirms pāris mēnešiem viņš lūdza visus Vēstures fakultātes pasnie­dzējus ieteikt labākos studentus, kuri būtu piemēroti šādam darbam. Mēs visi viņam nosūtījām vairākus ieteikumus, un misis Freizere izvēlējās trīs cilvēkus un uzaicināja uz inter­viju. Tu esi viena no šiem trim. Starp citu, es uzrakstīju spī­došu rekomendāciju, kurā minēju, ka tu šo darbu paveiktu tik labi, cik vien tas iespējams.

- Un esmu pārliecināta, ka vēl kāds vai, visdrīzāk, pus­ducis citu, tādus pašus vārdus uzrakstīja arī par Kērku un Aiļu.

- Par to nav ne mazāko šaubu, vadītājs piekrita. At­šķirība ir tikai tāda, ka es rakstīju patiesību. Tu taču dosies uz to interviju? Vai ne?

- Protams. Kaut vai tādēļ, lai to visu apskatītu. Džem­ma atvēra viņa kabineta durvis, tad pagriezās un paraudzī­jās uz pasniedzēju. Jūs taču saprotat, tas, ka misis Freizerei pieder muiža, nozīmē arī dažādus lauku klubus, golfa spēles un izsmalcinātas vakariņas. Ķērks un Aila ir no tiem cilvēkiem, kādus viņa vēlētos redzēt dzīvojam savā tuvumā. Ne jau tādi kā Džemma Renforda, kura…

- …kura nedēļā, smagi strādājot, paveic vairāk nekā tie divi gaisagrābšļi vesela gada laikā.

- Paldies, noteica Džemma un uzcēla plecā savu smago somu.

Pasniedzējs priecājās, ka viņa piekrita vismaz pamēģināt. Džemma noteikti bija pelnījusi šādu iespēju. Viņam vēl ne­kad nebija nācies sastapt studentu, kurš strādātu tikpat cītī­gi kā Džemma. Un kurp tu tagad dosies?

- Uzminiet!

Viņš pasmaidīja. Iekaustīt zēnus?

- Tieši tā. Man kaut kas jādara, lai pārliecinātos, ka viņi mācās. Džemma izgāja no pasniedzēja kabineta un ielika aploksni somā.

Tajā naktī viņa aizvēra savas guļamistabas durvis, iekār­tojās gultā un izskatīja dokumentus, ko bija atsūtījusi misis Freizere. Džemma izlasīja par izsoli Anglijā, par pilsētiņu Edilīnu, kas atradās desmit jūdžu aiz Viljamsburgas. Izlasīja arī par Viljama un Mērijas koledžu. Viņa visu rūpīgi pārdo­māja. Vienpadsmitos atgriezās viena no Džemmas dzīvokļa biedrenēm. Skaļi ķiķinot un uzgrūžoties mēbelēm, viņa iegā­ja savā guļamistabā. Kopā ar meiteni tur iegāja arī viņas ta­gadējais draugs, un jau pavisam drīz atskanēja gluži citādi trokšņi.

Džemma pārvilka segu pāri galvai un lasīšanas lampas gaismā turpināja izskatīt dokumentus. Tur bija arī Freizeru muižas fotogrāfijas. Milzīga māja, divdesmit piecu akru pla­šumi, divi viesu namiņi, kas vīdēja aiz kokiem. Freizeriem Virdžīnijā piederēja divas apjomīgas autotirdzniecības firmas. Džemma apskatīja vienu brošūru par firmu, kas atrodas Ričmondā. Aprakstos dominēja vārds "vislielākais".

Tiesa, pārdošanas apraksti Džemmu neinteresēja. Viņa do­māja par iespēju izskatīt senos dokumentus, kuriem neviens droši vien nebija pieskāries jau gadsimtiem ilgi.

Biedrenes istabā atskanēja būkšķis. Likās, kāds izvēlies no gultas.

- Man būs klusums un miers, lai pilnībā varētu pievēr­sties darbam, Džemma skaļi noteica.

Kad nepārprotamās skaņas kļuva vēl uzmācīgākas, Džemma uzlika sev uz galvas spilvenu. Viņa nevarēja atļau­ties īrēt dzīvokli tikai sev vienai. Nauda, ko viņa nopelnīja, palīdzot mācībās gandrīz vai visiem universitātes sporta ko­mandas dalībniekiem, tika izmantota, lai samaksātu par stu­dijām. Tas, ka ar tik niecīgiem līdzekļiem spējusi aizkļūt jau tik tālu, bija brīnums arī viņai pašai.

Tagad viņu gaidīja ļoti nopietns izpētes darbs, lai uzrak­stītu disertāciju, un naudas jautājums darīja raizes. Padzi­ļināta izpēte prasīja daudz līdzekļu. Ja viņa izvēlēsies tema­tu, kas saistīts ar vēstures aspektiem, kuri norisinājušies tālu no mācību vietas un tā noteikti būs, ja vien viņa vē­lēsies strādāt ar kaut ko jaunu un neizzinātu, tas ietvers ceļošanu, kas savukārt nozīmē maksu par pajumti un ēdie­nu. Turklāt būs nepieciešamas grāmatas, dažādi palīglī­dzekļi, fotokopijas. Visu pēdējo mācību gadu Džemma bija raizējusies par to, kā tiks galā ar šīm problēmām. Disertā­cijai būs ļoti liela nozīme, kad izšķirsies jautājums par to, vai viņa dabūs skolotājas darbu vietējā koledžā, vai arī kā­dā labā augstskolā strādās par pasniedzēju. Ja izdotos di­sertāciju uzrakstīt, izmantojot Freizeres sagādātos materi­ālus, lielākā daļa šo problēmu atrisinātos pašas no sevis. Varbūt pat visas.

Troksnis gaiteņa otrā pusē pieņēmās spēkā, un Džemma ciešāk piespieda spilvenu ausīm, lai to kaut nedaudz apslā­pētu. Es mēģināšu, viņa čukstēja. Droši vien tie gaisagrābšļi mani pārspēs, tomēr es parādīšu labāko, uz ko esmu spējīga.

Un tā nu viņa nonāca patvaldnieciskās misis Freizeres viesu namā, kur tagad stāvēja kopā ar šo dāmu. Pulkstenis rādīja vienpadsmit, bija skaists pavasara rīts, un Džemma ti­kai pirms dažām minūtēm bija ieradusies no lidostas. Misis Freizere pavēstīja, ka Ķērks un Aila jau esot klāt. Džemma atskārta, ka vajadzēja paredzēt kaut ko tādu. Abi ieradušies jau dienu pirms noteiktā intervijas laika. Acīmredzot viņi ir ļoti spēcīgi konkurenti. "Un misis Freizere, visdrīzāk, jau paguvusi viņus abus iemīlēt," Džemma nodomāja. "Galu ga-

Iā gan Ķērks, gan Aila ir ļoti šarmanti, un tas nav nekāds noslēpums." Viņa bija dzirdējusi, kā fakultātes studentu ballē kāds profesors sacīja:

- Tie divi ir kā gaisma Vēstures fakultātē.

- Gudri un daudz lasījuši. Neko vairāk pat nevar vēlē­ties, bija skanējusi atbilde.

Džemma to visu bija dzirdējusi, jo iznēsāja paplāti ar dzē­rieniem. Tā bija vēl viena iespēja piepelnīties.

- Man atbraukuši pakaļ, misis Freizere sacīja, paskatī­jusies ārā pa dzīvojamās istabas logu. Tur bija apstājies viens no tiem nelielajiem kravas auto, ko ļaudis izmanto dažādu mantu pārvadāšanai. Pie stūres sēdēja jauns, pievilcīgs liela auguma puisis. Vai vēlaties iepazīties ar manu dēlu? viņa vaicāja.

Pēc visiem pieklājības likumiem Džemmai vajadzētu do­ties ārā un iepazīties ar kundzes dēlu, bet viņai ārkārtīgi ne­gribējās pamest viesu namiņu un tajā glabātos dārgumus.

- Vabūt jums labāk patiktu pabūt šeit kādu mirkli vienai pašai? misis Freizere vaicāja klusā, mīlīgā balsī, it kā ru­nātu ar mazu bērnu.

- Šeit… Džemma izstomīja.

- Labi, misis Freizere atvēlēja un devās uz durvju pusi. Pusdienas ir pulksten vienos, un no šejienes līdz mājai ir apmēram desmit minūšu gājiens. Vai varbūt vēlaties, lai at­sūtu kādu jums pakaļ?

- Es aiziešu pati, Džemma atbildēja un pēc tam noska­tījās, kā sieviete iekāpj nelielajā kravas auto un aizbrauc. Džemma atviegloti nopūtās un klupdama krizdama metās atpakaļ uz plašo kabinetu. Apkārt vēdīja svaiga krāsas smar­ža. Likās, ka telpa pavisam nesen remontēta. Pie trim sie­nām bija skaisti ķirškoka grāmatu plaukti, apakšā bija ska­pīši ar atvilktnēm. Pretī franču stila logiem bija novietots liels, vecs rakstāmgalds ar misiņa plāksnītēm apdarinātiem stūriem. Džemma neuzskatīja sevi par eksperti seno mēbe­ļu jomā, tomēr nojauta, ka šis galds ir iegādāts tajā pašā iz­solē, kurā nopirkti senie dokumenti. Grīda bija noklāta ar modernu pelēkbaltu materiālu, kurš bija darināts, lai izska­tītos pēc roku darba. Tam pāri uzklāts gandrīz nodilis Aus­trumu stila paklājs. Izskatījās, ka pa to jau gadsimtiem ilgi staigāts šurpu turpu. Blakus durvīm uz sienām bija divi at­tēli, kuros redzami vīri zirgu mugurā un turpat blakus me­dību suņi, kas nevar vien sagaidīt, kad būs jādodas ceļā.

Džemmas acīm istaba izskatījās debešķīga. Pa logiem skaidri saskatāms dārzs, plauktos kaudzēm vēl neizpētītu dokumentu. Viņa būtu gatava te palikt uz mūžīgiem laikiem.

Viņa izstaigāja telpu un visu apskatīja. Plauktos atradās gan koka, gan kartona kastes, grozi, kas teju grasījās izjukt, pāris metāla toveru un papīru saiņi, pārsieti ar vecu lenti. Uz grīdas bija novietotas divas ar ādu apvilktas lādes, ko­ka soliņš ar paceļamu virsējo daļu un vairākas mazas kastī­tes. Viena no tām bija aiznaglota.

Ar ko īsti sākt? Gandrīz trīcošām rokām Džemma kā iz­mēģinot nocēla priekšmetu, kas līdzinājās cepuru kārbai. Droši vien tā bija no tūkstoš deviņi simti divdesmitā gada vai tam tuva laika posma. Viņa ļoti cerēja, ka, to atvērusi, neieraudzīs cepuri. Patēriņa preču vēsture nebija viņas mī­ļākais lauciņš.

Ieraudzījusi, ka cepuru kārba ir pilna ar vēstulēm, Džem­ma skaļi ievilka elpu. Vēstules un dienasgrāmatas tās bija viņas iecienītākās lietas. Pie durvīm atradās krēsls, kurš iz­skatījās gluži ērts, bet Džemma neņēma to vērā, apsēdās tur­pat uz paklāja un izņēma no kārbas pirmo vēstuļu sainīti. Tas bija pārsiets ar tumšu, raupju lenti. Džemma izvilka pir­mo vēstuli un uzmanīgi to atlocīja.

Daļa vēstules bija pazudusi. Teksts rakstīts stūrainā, smal­kā rokrakstā un bija grūti izlasāms. Likās, kāds ļoti centies saglabāt tieši pēdējo vēstules daļu.

Lai gan tagad esmu jau veca un esmu redzējusi vairāk ne­kā nepieciešams, jo īpaši to briesmīgo karu, kurš teju vai sa­dalīja mūsu valsti divās daļās, visdzīvāk un ar vislielākajām sirdssāpēm es atceros to, kas notika ar Džūlianu un Viniju. Es nenoticēju tās sievietes asarām, kad viņa sacīja, ka Džūliana nāve bija negadījums. Vēl ļaunāk es domāju, ka viņai neticēja arī Evans. Atklāšu Jums noslēpumu, ko biju nolēmusi paņemt līdzi kapā. Vai atceraties, kāda bija histērija, kad pa­zuda Vēlmju akmens? Es to meklēju tikpat uzcītīgi kā visi pārējie, tikai zināju, ka to nebūs iespējams atrast, jo biju to paņēmusi līdzi, kad devos uz Angliju. Toreiz, tālajā vasarā pirms tik daudziem gadiem. Gribēju izmantot Vēlmju akmens maģiskās spējas savtīgiem nolūkiem, tomēr galu galā tikai vē­lējos, lai Vinijai viss būtu labi. Nekad agrāk neesmu to sacī­jusi, tomēr ticu, ka Vēlmju akmens dāvāja viņiem tik nepa­rasti skaistu bērnu. Pagājušajā nedēļā es uzrakstīju visu, kā bija, un noliku drošā vietā. Ceru, ka visi Freizeri to izlasīs un uzzinās, ko viņu laulību ceļā iegūtie radinieki nodarījuši 01dridžu ģimenei. Ceru, ka pienāks diena, kad šīs sievietes pēc­teči zaudēs muižu. Viņi to nav pelnījuši! Un tagad man jā­iet. Manas vecās, sāpošās locītavas neļauj vairs ilgāk rakstīt.

Ar mīlestību Temzina

Oho! Džemma skaļi noteica. Jau ar pirmajiem soļiem viņa bija paguvusi iemaldīties noslēpumu un romantikas lau­kā. Viņa ieskatījās rokaspulkstenī un sacīja sev, ka līdz pus­dienām vēl ir ļoti daudz laika, izstiepās guļus UZ vacfeč uņ aizrautīgi nodevās lasīšanai.