Vēlmju akmens

divdesmit astotā nodaļa

- Vai tā ir labi? Kolins jau tūkstošo reizi vaicāja. Bija pienācis rīts. Iepriekšējā dienā tika arestēts Džīnas tēvocis. Tagad Džemma bija atlaidusies uz dīvāna viesu namiņā, un uz kājām viņai bija vatēta sega.

Viņa spēja vien smaidīt un vērot, kā misis un misters Freizeri un pat Šeimuss rūpējās par viņu. Misis Freizere vēlējās iekārtot Džemmu gultā viņu mājas labākajā viesu istabā, ta­ču Kolins iebilda, ka viņu Kolina un Džemmas mājā būs labāk.

- Es neesmu saslimusi, esmu tikai stāvoklī, Džemma iebilda.

Šie vārdi lika misis Freizerei jau kuro reizi izplūst asa­rās.

Galu galā viņi vienojās par kompromisu. Nākamās trīs dienas Džemma pavadīs Freizeru mājā, kur viņu pieskatīs misis Freizere, bet pēc tam pārcelsies uz Kolina māju. Un pa­liks tur uz visiem laikiem.

- Vai esi droša, ka tev nekas nekaiš? Kolins vaicāja, ar izbrīnu un lepnumu skatīdamies uz Džemmu.

- Jā, Džemma atbildēja. Lūdzu, ej un pastrādā ar iz­meklējamo lietu. Un noskaidro par Tristanu. Es gribu zināt, kā viņam klājas un kas vispār ar viņu bija noticis.

Istabā ienāca Roja, rokā turēdama telefonu. Uz šo jau­tājumu es varu atbildēt. Doktors Tristans atradās pusceļā uz lidostu, kad saprata, ka nav paņēmis līdzi savu mobilo telefonu. Tā nu viņš devās atpakaļ, lai to paņemtu. Viņš pārsteidza Džīnas tēvoci brīdī, kad zaglis pārmeklēja viņa māju.

Džemma paraudzījās uz Kolinu. Viņš saņēma mīļotās roku un pamāja ar galvu. Džemmai taisnība. Eidrians meklēja Vēlmju akmeni.

- Džīnas tēvocis mēģinājis aizbēgt caur logu, un Tristans viņam sekojis, Roja stāstīja.

- Viņam vajadzēja palikt uz vietas un piezvanīt man, Ko­lins teica.

Roja turpināja: Triss to zināja, tomēr baidījās, ka ļaun­daris varētu doties uz misis Vingeitas māju, tālab centās vi­ņu notvert. Tas draņķis paslēpās krūmos un ar kaut ko iesi­ta Trisam. Mēs īsti nezinām, kāds ierocis izmantots, tomēr domājam, ka tā bija golfa nūja. Tristans sacīja, ka, viņaprāt, ļaundaris vēlējies trāpīt viņam pa galvu, tomēr Triss dzir­dējis skaņu un izvairījies. Sitiens ķēra kreiso roku.

- Un cik nopietns ir ievainojums? Džemma tincināja.

- Roka ir lauzta, taču stāvoklis nav pārāk ļauns. Pēc da­žām nedēļām viņš jau būs atveseļojies. Trisa vecāki jau lido šurp no Sarasotas. Viņa tēvs uz kādu laiku pārņems ārsta praksi.

- Un Džīna? misis Freizere ievaicājās. Kā viņa tika galā ar visu šo?

Džemma aizturēja elpu. Vai viņi ir uzzinājuši, ka visas lau­pīšanas Edilīnā pastrādājusi Džīna? Džemma paraudzījās uz Kolinu. Viņa zināja, ka Kolins iztaujājis Džīnu visu nakti, to­mēr viņam vēl nebija radusies iespēja izstāstīt Džemmai, ko izdevies uzzināt.

Kolins ierunājās pirmais. Džīna bija dzirdējusi, ka Triss uz laiku aizbrauc no pilsētas. Viņa nolēma, ka tēvocis var­būt vēlēsies pārmeklēt Trisa māju. Kā liekas, tas vīrs jau kā­du laiku Trisu izsekoja. Viņš pat bija paslēpies krūmos, kad Džemma pirmo reizi izvēmās pie Trisa mājas.

Kolins paraudzījās uz Džemmu un cieši paspieda viņas roku, kā atjaunojot savu solījumu. Viņai vairs nekad nevaja­dzēs glabāt šādus noslēpumus. Viņš paskatījās uz pārējiem.

- Kad Džīna ieradās Tristana mājā, viņa ārstu neredzēja. To­brīd viņš gandrīz bezsamaņā gulēja piekalnītē, bet Džīnas tēvocis jau bija atgriezies mājā. Džīna nezināja, ka tēvocis jau aizsūtījis Džemmai īsziņu. Viņai bija ierocis, un viņa notvē­ra savu tēvoci, sasēja viņam rokas ar leikoplastu. Uz mir­kli Kolins apklusa. Džīna mēģināja sazvanīt mani, taču Tri­sa mājas interneta sistēmu bija sabojājis negaiss. Ja būtu ieradusies Džemma, domādama, ka Trisam nepieciešama pa­līdzība, Džīnas tēvocis droši vien būtu piespiedis viņu at­dot Vēlmju akmeni, bet pēc tam nogalinājis. Kolinam vai­rākas reizes nācās dziļi ieelpot, lai varētu turpināt stāstu.

- Taču Džemma rīkojās ļoti gudri. Viņa neieradās pa pie­braucamo ceļu, bet piekļuva mājai no citas puses. Tobrīd Tri­sa mājā Džīna jau bija piesējusi savu tēvoci pie krēsla. Diem­žēl šis cilvēks ir ļoti prasmīgs un pieradis izkļūt no šādām situācijām. Ja Džemma nebūtu iejaukusies, ko viņai, starp ci­tu, nemaz nevajadzēja darīt, viņš savu brāļameitu būtu no­galinājis.

- Un viss tikai tādēļ, lai iegūtu akmeni, kurš piepilda vē­lēšanās, misis Freizere ar riebumu sacīja.

Visi, kas tobrīd atradās istabā, paraudzījās uz viņu. Ta­gad, kad viņas kvēlākā vēlēšanās bija piepildījusies, viņa va­rēja atļauties nicinošu izturēšanos.

- Un vispār… kur tad ir šī lietiņa? misters Freizers vai­cāja. Man gribētos to apskatīt.

Džemma grasījās kaut ko teikt, tomēr Kolins pasteidzās pirmais.

- Tas lai paliek Džemmas un Tristana ziņā, Kolins tei­ca. Es to neesmu redzējis un arī neplānoju skatīties. Zinu, ka tas daudzus gadus bija paslēpts Tristana mājā, tāpēc pie­der viņam. Kad es ar viņu runāju, manuprāt, viņš piekrita Vēlmju akmens sargāšanu uzticēt Džemmai. Protams, ja vien viņa vēlas palikt Edilīnā.

Misters Freizers uzlika roku dēlam uz pleca un palūkojās uz pārējiem, kas atradās istabā. Ko jūs teiktu, ja mēs šos mīlas balodīšus uz kādu laiciņu atstātu divatā? Pat negai­dījis atbildi, viņš visus klātesošos sāka mudināt uz izeju.

Kad viņi bija palikuši tikai divi vien, Džemma nometa no kājām segu un piecēlās. Nezinu, kā tu, bet es esmu izsalkusi.

Viņa pagriezās uz virtuves pusi, taču Kolins nesekoja. Iz­rādījās, ka viņš nometies uz viena ceļgala. Nebija iespējams kļūdīties. Rokā viņš turēja gredzena kārbiņu.

Džemma lēnām atgriezās pie Kolina.

- Vai tu precēsies ar mani? viņš vaicāja un pastiepa uz priekšu zilo samta kārbiņu. Džemma to atvēra un ieraudzī­ja, ka tas ir seno laiku gredzens. Droši vien dzimtas manto­jums. To rotāja trīs briljanti jau mazliet apdilušā stiprinā­jumā.

- Domāju, ka tev vairāk patiks kaut kas sens, nevis jaun­darinājums, viņš maigi teica.

- Šis man ļoti patīk, Džemma sacīja, kad bija paņēmusi kārbiņu. Pēc tam viņa pasniedza to atpakaļ Kolinam. Viņš izņēma gredzenu un uzslidināja to viņai pirkstā. Tas derēja kā uzliets. Izmēru man pateica tava māte.

- Māte? Džemma brīnījās.

- Man likās, ka vajadzētu ar viņu iepazīties, tāpēc es vi­ņai piezvanīju un palūdzu atļauju tevi precēt.

Džemma apsēdās uz dīvāna. Vai tu viņai pateici par… Viņa paraudzījās uz savu vēderu.

- Kad es viņai zvanīju, pats to vēl nemaz nezināju.

- Un kad tu to izdarīji? Džemma sēdēja, bet Kolins jo­projām bija nometies uz viena ceļgala.

- Uzreiz pēc tam, kad mēs ar tevi bijām tajā kafejnīcā. Kā jau tu manam brālim sacīji, es jutos nožēlojami. Viņa ska­tiens kļuva spožāks. Tu tās drēbītes pirki mūsu mazulim, vai ne?

- Jā. Džemma saņēma Kolina seju plaukstās un noskūp­stīja viņu. Es labprāt paklausītos vēl, taču tavs bērns liek man justies tik izsalkušai, ka pat tavas ausis jau izskatās apetītlīgas. Džemma piecēlās kājās.

- Tu vēl neatbildēji uz manu jautājumu, Džemma, Ko­lins ierunājās, un balsī skanēja trauksme.

- Kādu jautājumu?

Kolins sarauca uzacis un pēc tam nopētīja pats savu neie­rasto pozu.

- Ak! viņa iesaucās un iesmējās. Mans nabadziņš! Ta­vi ceļgali droši vien tevi jau nomocījuši. Jā, es precēšos ar tevi. Jā, jā un vēlreiz jā!

- Lieliski! Kolins atbildēja. Un tagad palīdzi man pie­celties.

Džemma pastiepa Kolinam pretī rokas. Taču viņam palī­dzība nebija vajadzīga. Viņš apsēdināja Džemmu uz dīvāna. Lēnām, ar dziļu maigumu, paužot visas jūtas, ko glabāja vi­ņu sirdis, viņi pieskārās viens otram. Apskāvās. Tagad, kad šaubas un bailes bija pagaisušas, skūpsti kļuva citādi. Viņi spēja domāt vienīgi par nākotni.

Neviena nemanīts, Vēlmju akmens uzzibsnīja. Tas bija izpildījis vēl divas vēlēšanās. Džemma iederējās šajā pilsē­tā, pie šiem cilvēkiem, un Kolins bija atradis īstu mīlestību.