Vēlmju akmens

ce turtā nodaļa

Džemma gulēja gultā un skatījās Kolina istabas griestos. Viņa prātoja par to, vai nu jau būtu droši kāpt lejā. Vakari­ņas iepriekšējā dienā aizritēja neveiklā un brīžiem pat tiešām nepatīkamā gaisotnē. Viņa gandrīz nemaz nerunāja, vienīgi izteica komplimentus Džīnai par lielisko ēdienu. Viņa baidī­jās runāt, jo bažījās nevilšus atklāt, ka ir pieņemta darbā.

Džemma sēdēja blakus Kolinam, viņam otrā pusē vieta bija ierādīta Džīnai. Pretī bija Ķērks un Aila, bet starp vi­ņiem Lenijs. Misters un misis Freizeri atradās katrs savā galda galā. Šeimuss kaut kā bija pamanījies izvairīties no šā smagā pārbaudījuma.

Pārsvarā runāja Aila, kura stāstīja par smieklīgiem noti­kumiem universitātē. Maģistra grādu gan viņa, gan Ķērks bija ieguvuši citās augstskolās, tālab šajā pavadījuši mazāk laika nekā Džemma.

Aila bija laba stāstītāja, un visi smējās par to, kā viņa ap­rakstīja profesorus un studentus. Kad viņa sāka runāt par Džemmu, kļuva neomulīgi.

- Džemma ir mūsu mūžīgā studente, Aila paziņoja. Viņa universitātē ir pavadījusi vairāk laika nekā dažs labs profesors.

- Cāļu māte, tā mēs viņu saucam, Ķērks piebalsoja.

- Jā, piekrita Aila un apēda kumosu, Džemmai gan­drīz vienmēr seko vesels bars futbolistu. Gluži kā cāļi šie staigā viņai nopakaļ pa visu studentu pilsētiņu.

- Jums vajadzētu dzirdēt, kā viņa runā! Ķērks teica un pārgāja uz falsetu. Kas ir Musolīni? Un kas ir fašists? Kurš uzrakstīja neatkarības deklarāciju? Un… ja es dzirdēšu vār­du "Henkoks", lai arī tas būs domāts kā joks, teicējs sēdēs uz sodīto spēlētāju soliņa! Kāpēc Dienvidu štatu cīnītāji ne­varēja uzvarēt Pilsoņu karā? Vai atceraties, ko sacīja Rets?

Džemma priecājās, ka neviens cits, izņemot Aiļu, par šo tēlojumu nesmējās.

- Izklausās, ka tu esi veikusi gana slavējamu darbu, mi­sis Freizere sacīja Džemmai un apveltīja Kērku ar ledusaukstu skatienu.

"Laikam jau nospriedis, ka darbu nedabūs," Džemma no­domāja, jo Ķērks nelikās ne zinis par šo piezīmi. Tomēr šķi­ta, ka, viņaprāt, uzvarējusi ir Aila.

Minētā jaunkundze visu vakaru nevarēja ne acu novērst no Lenijā. Viņi mija ašus skatienus, un divas reizes Aila at­ļāvās pat ieķiķināties.

Abas reizes Džīna un Džemma pāri Kolina galvai saska­tījās. Otrajā reizē viņš vaicāja: Vai es jums traucēju? Var­būt jūs abas gribētu sēdēt kopā?

- Nē, Džīna atbildēja, man patīk tas, ko redzu. Vi­ņa pavērās uz Kolinu un lika noprast, ka tieši viņš ir tas, uz ko Džīnai patīk noraudzīties.

Vienā mirklī izgaisa visas Džemmas šaubas par to, vai Ko­lins un Džīna ir pāris. Džemma nodūra galvu, lai neviens neredzētu viņas sejas izteiksmi. Viņa taču ir dabūjusi dar­bu, tāpēc nav ne mazāko tiesību justies tik noskumušai, it kā būtu zudis pilnīgi viss. Tomēr viņa jutās tieši tā. Bija grūti sagaidīt, kad beigsies šīs šķietami bezgalīgās vakariņas. Brī­di, kad sāka pasniegt desertu, Džemma bija gatava izskriet no istabas. Kāda viņas dvēseles daļa vēlējās pateikt, ka Aila darbu nav dabūjusi, tādēļ viņai pietiek sevi pataisīt par muļķi.

Kad maltīte beidzot bija galā, Džemma grasījās palīdzēt galda novākšanā, bet misis Freizere, noraidījusi arī mājkal­potājas pūliņus, vērsās pie Ailas un Kērka ar lūgumu "palī­dzēt". Un pēc tam viņiem nācās paveikt visu darbu.

Džemma zināja, ka pēc galda nokopšanas un trauku no­mazgāšanas Aila un Ķērks būs nelāgā noskaņojumā. Viņai negribējās būt tur klāt. Ieraudzījusi Šeimusu, kurš ar glez­nošanas piederumiem padusē gāja garām dzīvojamai istabai, Džemma aizsteidzās viņam līdzi. Viņš pavadīja Džemmu augšup pa kāpnēm uz Kolina istabu un atstāja vienu. Džem­ma priecājās, ka vairs nav jāpacieš saspringtā atmosfēra, kas valdīja lejasstāvā, taču arī gulēt negribējās. Tagad, beidzot palikusi viena, viņa sāka prātot, ko tad īsti nozīmē darbs ša­jā vietā. Viņa pat nebija nojautusi, cik ļoti patiesībā raizējas par savas disertācijas uzrakstīšanu. Tikai tagad, kad viss it kā atrisinājies, viņa to saprata.

"Šeit es dzīvošu divus gadus," viņa domāja un pārģēr­bās pidžamā. Jo vairāk viņa uzzināja par veicamo darbu, par ģimeni un pilsētu, jo laimīgāka jutās. Un kopā ar Kolinu pa­vadītais laiks bija vienkārši lielisks! Kolins būs viņas draugs, un ar to jāpietiek.

Iedomājusies par to, ka rīt jau nakšņos viesu namiņā, kur apkārt būs visi interesantie vēsturiskie avoti, Džemma no prieka sāka dejot pa istabu. Nāksies lidot uz mājām, sakra­vāt mantas un tad atgriezties Virdžīnijā. Tas prasīs apmē­ram nedēļu laika, bet pēc tam varēs sākt darbu.

Viņa piespieda sevi izbeigt rmķošanu un iekārtojās gul­tā, tomēr aizmigt nespēja. Džemma izņēma no somas savu

Kindle elektronisko grāmatu lasīšanas iekārtu un uzmeklēja Ljūku Konoru. Varbūt neliela deva daiļliteratūras palīdzēs iemigt. Viņa atrada Ljūka Konora pirmo grāmatu un nospie­da taustiņu "Pirkt", un apmēram pēc trīsdesmit sekundēm ekrānā parādījās teksts. Džemma sāka lasīt un līdz trijiem no rīta tā arī neizslēdza gaismu.

* X*

Bija jau rīts. Daudz vēlāks, nekā viņa paradusi celties, jo parasti jau sešos vai pusseptiņos viņa jau bija sporta zālē. Un tā katru dienu. Džemma zināja, ka vajadzētu doties lejā. To­mēr Aila un Ķērks joprojām vēl bija šeit un tagad jau zināja, ka ir zaudējuši, bet vietu ieguvusi Džemma. Zaudējuma sa­triekti, viņi nebūs visai laipni.

- Džemma Renforda, viņa skaļi sacīja, tu esi gļēvule.

Kāpjot ārā no gultas, Džemma uzmeta skatienu savai

elektroniskajai grāmatu lasīšanas ierīcei un Emīlijas Dikinsones melnbaltajam attēlam tajā. Viņa sajuta kārdinājumu pie­spiest vajadzīgo podziņu un turpināt lasīšanu. Tas, ka šis Ljūks Konors rakstīja romānus, kuru darbība norisinājās as­toņpadsmitajā gadsimtā, Džemmai likās fascinējoši. Viņa no­sprieda, ka patiešām vēlētos ar šo cilvēku iepazīties.

Viņa ātri apģērbās, pa āra kāpnēm devās lejup un pēc tam uz virtuvi. Tur bija saimniecības vadītāja Reičela, kuru Džemma bija satikusi jau iepriekšējās dienā. Tikai šoreiz vi­ņai mugurā nebija uniformas. Viņa bija ģērbusies džinsos un teniskreklā, jauna un glīta, tumšiem matiem un acīm. Pēc iz­skata nekādā ziņā nevarētu noteikt, ka viņa strādā par māj­saimniecības vadītāju.

- Uzvarētāja! Reičela sacīja, tiklīdz pamanīja Džemmu durvīs.

- Tā gan, Džemma apstiprināja un apsēdās pie virtuves letes. Vai vēl kāds ir piecēlies?

- Esi nobijusies no Ailas nešpetnās mēles, ja? Reičela pa­vaicāja un no cepeškrāsns izņēma pilnu paplāti ar cepumiem.

- Briesmīgi nobijusies.

- Vari mierīgi atpūsties, jo misis Freizere abus šorīt jau aizveda projām. Aina nebija no patīkamajām.

- Tiešām? Džemma no brīnumiem iepleta acis.

Reičela pieklusināja balsi. Tā vien liekas, ka Aila un

Ķērks pagājušajā naktī nepiedienīgi uzvedušies.

Džemma iesmējās. Varu iedomāties, ka tas misis Frei­zerei nudien nebija pa prātam.

- Lenijam patīk koķetēt. Vai viņš jau ir izmēģinājis spē­kus ar tevi?

- Nekā tamlīdzīga.

- Ak jā, pareizi. Misis F tevi nodevusi Kolina aizsardzībā, vai ne? Leniju var ietekmēt tikai tad, ja uzstāj lielais brālis.

- Diezin vai šoreiz tā bija, Džemma sacīja, bet jutās iepriecināta, to dzirdot. Mēs ar Kolinu braucām uz pilsētu pusdienās, jo es nokavēju tās, ko pasniedza šeit. Vai drīkstu paņemt vienu cepumu?

- Nē. Man likts tevi sūtīt uz ēdamistabu, lai tu brokasto­tu kopā ar to, kas nu palicis no Freizeru ģimenes. Lenijs ar negodu tika aizraidīts atpakaļ uz Ričmondu. Reičela pa­smaidīja. Droši vien paies trīs vai četras dienas, līdz māte viņam piedos. Un Šeimuss ir kopā ar saviem draugiem no skolas.

- Bet Kolins un Džīna?

- Kolins ir darbā. Viņa ir projām. Džīna uzrodas šeit, iz­dara kaut ko brīnišķīgu, metas virsū Kolinam un pēc tam atkal dodas savās advokātes gaitās.

Džemmai nācās apslēpt vilšanos, jo šie vārdi apstiprināja viņas aizdomas. Pēc tam viņa izbrīnīti paraudzījās uz Reičelu. Izklausās, ka tev Džīna nepatīk.

Reičela uzlika uz pannas šķiņķa šķēli. Viņa ir lieliska. Pagājušajos Ziemassvētkos uzdāvināja man Prada rokassomi­ņu. Uz dzimšanas dienu dāvanā ceru saņemt Manolo apavu pāri. Viņa allaž ir jauka un taktiska un prot mani sasmīdi­nāt. Neko sliktu nevaru par viņu sacīt.

- Bet…

Mājkalpotāja pagriezās, lai paraudzītos uz Džemmu. Šķiet, Kolins domā, ka Džīna grasās pārcelties uz Edilīnu, piedzemdēt trīs bērneļus un dzīvot te kopā mūžam un lai­mīgi.

Džemma iedomājās par māju, ko nopirka Kolins, un par viņa vārdiem, ka draugi jau nodibinājuši ģimenes. Izskatī­jās, ka Reičelai taisnība. Sievietēm mūsdienās skaitās mo­derni pamest karjeru un pārtapt par māmiņu un mājsaim­nieci.

Reičela pavīpsnāja. Tu ar Džīnu iepazinies. Vai tiešām tev liekas, ka Edilīna ir gana aizraujoša vieta tādai kā viņa?

Lai arī vēl neredzējusi sevišķi daudz Edilīnas jaukumu, Džemma tomēr noprata, ka Džīna ar savām augstpapēžu kurpēm un ārkārtīgi dārgajām drēbēm šeit neliekas iederīga. Varbūt viņa varētu kļūt par pilsētas mēru? Džemma ieminējās.

- Un nodarboties ar pazudušu suņu meklēšanu? Es gan tā nedomāju. Ievibrējās Reičelas mobilais telefons. Viņa to izņēma no kabatas un paskatījās ekrānā. Tas ir misters F. Viņš sēž pie galda, bet ēdiena tur nav. Viņam tā ir patiešām liela katastrofa.

- Viņš tev no ēdamistabas atsūtīja īsziņu?

Reičela smaidīja. Tieši tā. Viņš nopirka man viedtālruni un maksā rēķinu tikai tādēļ, lai varētu man paziņot, kur at­rodas un uz kurieni jānes ēdiens. Drīz tu sapratīsi, ka Frei­zeri nav tādi kā pārējie cilvēki uz pasaules. Telefons atkal ievibrējās, un viņa ieskatījās ekrānā. Viņš man atgādināja, ka tevi jāsūta turp.

Džemma piecēlās no krēsla. Tagad, kad Ķērks un Aila ir projām, es labprāt brokastošu kopā ar misis un misteru Freizeriem. Viņa apklusa un nopietni paraudzījās uz Reičelu. Vai ir kas tāds, ko man vajadzētu zināt par šiem cil­vēkiem? Man te kādu laiku nāksies dzīvot.

- Viņi ir jauki. Varbūt mazliet izlutināti lielā naudas dau­dzuma dēļ, tomēr labi cilvēki. Turies tālāk no Lenija, ja vien nevēlies kļūt par iemeslu kārtējam ierobljumam viņa gultas galā. Un ļauj, lai Šeimuss tevi uzzīmē. Un, kad mājās atgrie­zīsies Perijs, neiemīlies viņā. Vecāki to nezina, bet viņa sirds vairs nav brīva.

- Un Kolins? Džemma ar plaukstu pārvilka pār vēso marmora darba virsmu. Reičela neatbildēja, un Džemma pa­raudzījās uz viņu.

Mājkalpotāja nesmaidīja, tomēr acīs dzirkstīja draiskas uguntiņas. Kolins no visas kompānijas ir pats labākais. Ti­kai tev jāzina, ka viņš ir vienreizēji uzticīgs un…

-Un?

- Džīna uzskata viņu par savu īpašumu. Vai atceries, kā Šreks cīnījās ar pūķi, lai iegūtu princesi Fionu?

-Jā.

- Salīdzinājumā ar Džinu pūķis ir tikai maigs un trausls tauriņš. Ja vien nevēlies cīnīties uz dzīvību un nāvi, turies no Kolina tālāk.

- Paldies! Džemma pateicās un virzījās uz durvju pusi. Un tas ārsts? Tristans? Vai tā viņu sauca?

Reičela tikai pavicināja ar roku kā atvairoties. Par dok­toru Trisu pat nav vērts domāt. Nepiepildāms sapnis. Kalns, kurā nemūžam neuzkāpt. Varēsi uzskatīt sevi par veiksminieci, ja viņš tevi uzaicinās uz satikšanos. Tomēr, ja gribēsi viņam atdot savu sirdi, tā tiks salauzta.

Džemmas seja paradijas izbrīns. Šķiet, ka šī ir varen ne­parasta pilsēta, viņa nomurmināja un devās uz ēdamistabu.

Misters Freizers sēdēja galda galā un lasīja laikrakstu.

- īstajā laikā, viņš sacīja, nepaskatīdamies uz Džemmu.

- Esmu izbadējies.

- Atvainojiet, taču tā esmu tikai es, Džemma noteica un apsēdās viņam blakus. Ēdiena nav. Bet Reičela cep šķiņķi neliela dīķīša lielumā.

- Izklausās pareizi. Misters Freizers nolika laikrakstu un uzsmaidīja viņai. Pēc vakarvakara man nepieciešams pa­ēst. Vai Reičela tevi iepazīstināja ar visām tenkām?

- Diezin vai Aila tiks aicināta atpakaļ.

Misters Freizers iesmējās. Mana sieva uzskata, ka visas sievietes, kuras kaut vai tikai parunājas ar mūsu dēliem, vi­ņus pavedina. Man tomēr jāatzīst, ka tikai Lenijs allaž saka "jā". Ja viņš kaut reizi…

Džemma jau zināja, ko viņš grasās sacīt, un iejaucās: Es ļoti daudz laika esmu pavadījusi ar patiešām veselīgiem jau­niem vīriešiem. Es varu tikt galā.

- Labi, viņš noteica, tad pamanīja, ka nāk Reičela un nes pilnu paplāti ar dažādiem ēdieniem. Tevi gaidīdams, es zaudēju desmit mārciņu svara.

- Jūs gluži labi pārdzīvotu arī divdesmit mārciņu zaudē­jumu, Reičela nesatricināmi attrauca. Kur tad misis F?

- Runā pa telefonu. Viņai bija jāpiezvana apmēram ducim draudzeņu, jāpastāsta par darbu, Džemmu un vēl arī par to, ko pēdējā meitene nodarīja Lenijam.

Reičela pašūpoja galvu. Nekas nemainās. Vēlaties ave­ņu vai persiku ievārījumu? Nē. Pagaidiet. Jūs gribēsiet abus.

- Un kāpēc ne? Mums jānosvin Džemmas ierašanās.

- Derēs jebkurš iemesls, Reičela noteica un devās atpa­kaļ uz virtuvi.

Kad misters Freizers un Džemma bija palikuši divatā, vi­ņi sāka piepildīt savus šķīvjus.

- Kādu mašīnu tu vēlētos? misters Freizers vaicāja.

- Duesenberg, viņa aši atbildēja.

- Tā nu gan ir neparasta izvēle.

- Džemma, sacīja misis Freizere, kura ienāca istabā un apsēdās pretējā galda galā. Papildu plāksnes bija noņemtas, un galds kļuvis īsāks. Es tevi brīdinu, ka šajā ģimenē la­bāk nejokot par mašīnām, jo citādi tam vairs nebūs ne gala, ne malas. Tev neizdosies nākt klajā ar kaut ko tādu, kas vi­ņus iedzītu strupceļā.

- Tas ir izaicinājums vēsturniecei. Džemma paraudzījās uz misteru Freizeru. Un kā būtu ar Dun/ea?

- Duryea Motor Wagon Compamj, misters Freizers sacīja. To dibināja Frenks un Čārlzs Dirē. Tūkstoš astoņi simti de­viņdesmit trešajā gadā viņi radīja "dāmu faetonu" un pēc diviem gadiem uzvarēja Chicago Times-Herald ātrumsacīkstēs. Bet, ak vai… Sākās brāļu cīniņi. Bēdīgas beigas.

- Redzu, ka šajā jomā man laikam patiešām nāksies pa­likt zaudētājos, Džemma atzina.

- Vai tu zināji, ka Šeimuss Freizers tas, kurš te ieradās no Skotijas apmēram tūkstoš septiņi simti septiņdesmitajā ga­dā taisīja kravas ratus Džordža Vašingtona karaspēkam?

Džemmas acis no izbrīna kļuva gluži apaļas. Patiešām?

- Mūsu ģimenē vīriešu kaislīgā aizraušanās ar transporta līdzekļiem pāriet no paaudzes uz paaudzi. Mūsdienās viņu visdrīzāk nosauktu par mānijas pārņemtu un sūtītu pie spe­ciālista ārstēties. Taču viņš gluži vienkārši radīja labākos kra­vas ratus, kādus cilvēki tolaik bija redzējuši.

- Tie bija pietiekami labi, lai palīdzētu gūt uzvaru karā pret ļoti nopietnu ienaidnieku, Džemma noteica. Varo­nis.

Misters Freizers paraudzījās uz Džemmu ar gandrīz mī­lestības pilnu skatienu.

- Dieva dēļ, Grinij, ieteicās misis Freizere. Ļauj taču meitenei paēst! Jūs abi vēl gadiem ilgi varēsiet runāt par vēs­turi. Šie vārdi izklausījās nelaipni, tomēr viņas acīs vīdēja laimīgs mirdzums. Pašlaik mums jāapspriež praktiskāki jautājumi. Džemmai jāpārceļas uz Edilīnu, tāpēc mums va­jag izdomāt, kā atgādāt šurp viņas mantas.

- Es tev varētu aizdot pikapu. Tu aizbrauktu gan turp, gan atpakaļ, misters Freizers ierosināja. Taču laikam jau viss atkarīgs no tā, cik daudz mantu esi iecerējusi vest uz šejieni.

- Domāju, ka rīt no rīta ar lidmašīnu došos atpakaļ, sa­cīja Džemma. Un noīrēšu mašīnu ceļam uz šejieni. Mantu nebūs pārāk daudz.

- Pat grāmatu nebūs?

Visi paraudzījās uz Kolinu, kurš stāvēja durvīs. Viņš uz­smaidīja Džemmai, apsēdās pie galda iepretī viņai un uzli­ka sev uz šķīvja olu kulteni.

- Dažas grāmatas man ir, Džemma atteica un arī uz­smaidīja Kolinam. Viņš izskatījās atpūties un laimīgs. To­mēr ne tik daudz, kā tev šķiet.

- Tu noteikti gribēsi arī no kāda atvadīties, minēja mi­sis Freizere, un visi paraudzījās uz Džemmu. Vakar Aila netieši norādīja, ka tavā dzīvē ir ļoti daudz jaunu vīriešu.

- Tikai mani audzēkņi, Džemma paskaidroja. Un… ir mulsinoši par to runāt, taču viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka es šo darbu dabūšu, tāpēc sarīkoja man atvadu ballīti jau pirms tam, kad devos uz interviju. Viņa gremdējās atmi­ņās. Sportiskie audzēkņi sarīkoja pārsteigumu, un tas izvēr­tās par patiešām jautru pasākumu. Puiši bija sarūpējuši as­prātīgas dāvanas: sīciņus boksa cimdus un sporta krekliņu ar daļēji nogrieztu apakšējo malu. Viņi vienmēr bija Džem­mu ķircinājuši, jo viņa allaž uz nodarbībām mēdza ģērbties lielās maisveida drānās, kas apslēpa auguma aprises. Kad apmēram stundu visi bija baudījuši jautrību, viens no augu­mā lielākajiem puišiem uzcēla Džemmu plecā un aiznesa at­pakaļ uz viņas dzīvokli. Pārējie viņiem sekoja. Tā nu iznāca, ka Džemma atradās daudzu jaunu, spēcīgu un muskuļotu vī­riešu ielenkumā, kuru kopējais svars droši vien bija vairāk nekā tonna. Šāda pieredze bija patiešām uzmundrinoša.

- Tad varam visu uzskatīt par nokārtotu, misis Freize­re paziņoja. Visas mantas tiks atsūtītas šurp, un Džemmai nekur nebūs jābrauc.

- Es īsti nezinu… Džemma mēģināja iebilst.

Misters Freizers paraudzījās uz sievu ar tādu skatienu, kas lika domāt, ka viņš ir par kaut ko apmulsis.

- Domāju, ka tas ir ideāls risinājums, misis Freizere no­teica, tad piecēlās un piegāja pie skapja, atvēra atvilktni un izņēma uz riņķīša savērtas atslēgas. Tās viņa sniedza Džem­mai. Te ir garāžas un viesu namiņa atslēgas. Ja tu man pa­teiksi visu nepieciešamo informāciju, es parūpēšos, lai tavas mantas tiek sasaiņotas un atgādātas šurp.

- Es nevaru šādi jums uzplīties, Džemma atvairījās.

- Varu apliecināt, misters Freizers paliecās uz viņas pu­si, ka mana sieva ir izcili prasmīga, kad nepieciešams pa­rūpēties, lai lietas tiek iesaiņotas un atgādātas šurp. Anglija droši vien jau ir iztukšota pilnībā, tagad, kad viss ir atsūtīts uz mūsu mājām.

Džemmu plosīja pretrunīgas izjūtas. Viņai ļoti negribējās sagādāt kādam lieku darbu un izdevumus. Taču arī braukt projām nebija ne mazākās vēlēšanās. Viņa paskatījās uz at­slēgām plaukstā. Tās bija uzvērtas uz Frazier Motors riņķīša, un Džemma tās turēja tik cieši, ka metāls iespiedās rokā. -

Labi, viņa galu galā piekāpās. Ja reiz palieku šeit, man vajadzēs iegādāties dažus tualetes piederumus un…

- Kolins tevi aizvedīs, misis Freizere steigšus izrīkoja.

- Visu, kas tev nepieciešams. Kurp vien tev būs vajadzīgs, viņš tevi tur nogādās.

Misters Freizers domīgi paskatījās uz sievu, tad pievēr­sās dēlam. Aizved Džemmu uz Viljamsburgu, un paņemiet viņai mašīnu.

- Viņai būs vajadzīgi arī kancelejas piederumi, misis Freizere atgādināja.

- Dažādu krāsu pildspalvas jau nu noteikti, Kolins pie­bilda, un viņa acīs uzdzirkstīja ķircinoši velniņi.

Jā. Bet tagad dodieties ceļā, misis Freizere teica.

- Man šodien daudz darba, un jūs abi tikai traucēsiet.

Kolins pāri galdam paraudzījās uz Džemmu. Izskatās, ka mēs te neesam vēlami.

Džemma pasmaidīja. Viņa ļoti labprāt pavadītu vēl vienu dienu kopā ar Kolinu!

Tiklīdz Kolins un Džemma bija izgājuši no ēdamistabas, Perigrins Freizers vērsās pie sievas. Alij, viņš lēnām sa­cīja, kas īsti tev padomā? Kad atbilde kavējās, viņš ar plaukstu pārvilka sejai. Tā vien šķiet, ka pēdējā laikā es tev šo jautājumu uzdodu katru mīļu dienu.

Alija joprojām neko neteica, tikai sēdēja un lūkojās uz vīru ar tādu sejas izteiksmi, kas neko nespēja viņam paskaidrot.

- Es piekāpos tev par visiem tiem vecajiem papīriem un tagad studentei maksāju algu un uzturēšanās izdevumus. Mēs to bez bažām varam atļauties, bet tev ir padomā kaut kas sais­tībā ar mūsu vecāko dēlu, un man gribētos zināt, kas tieši.

Misis Freizere nopūtās. Mēs esam precējušies jau vai­rāk nekā trīsdesmit gadu. Tev gan būtu jāzina, ko es vēlos vairāk par visu pasaulē.

- Atrast kādu cilvēku Anglijā, kurš apstiprinātu, ka esi lē­dija? Perigrins Freizers vaicāja, un balss skanēja kā īsta vil­šanās simfonija. Viņam ļoti nepatika, ja sieva izrīkojas šādi, it kā sacītu, ka īsteni mīlošam vīram intuitīvi jābūt skaidrī­bā par viņas slēptākajām domām.

- Ja tu uzskati, ka visdziļākā un vispatiesākā mana vēlē­šanās ir tikai šī, tu par mani nezini vispār neko.

Perigrins nepakļāvās vēlmei steigšus paraudzīties rokas pulkstenī, turklāt pieredze bija viņam iemācījusi, ka šāda rī­cība izraisītu ķīviņu. Viņš vēlējās doties uz darbu, pabeigt pāris līgumu un pēc tam ar draugu uzspēlēt golfu. Ar dok­toru Henriju Šovu. Tomēr viņam gribējās uzzināt, kas sie­vai īsti prātā, jo reizumis viņas gājieni radīja problēmas. Iz­ņemot karsto vēlēšanos iecelt sevi grāfienes kārtā, visi pārējie viņas plāni saistījās ar vīru vai abu kopīgajiem bēr­niem. Lai gan jāteic, ne vienmēr viss izdevās, kā māte bija iecerējusi.

Kad viņu meita Ariela vidusskolā lēja gaužas asaras, jo viņai nebija daudz draugu, Alija kļuva par skolas karsējmeiteņu komandas sponsori. Viņa pat finansēja formas tērpu iegādi. Tikai bija viens noteikums Ariela jāuzņem šajā ko­mandā. Viss izdevās gluži labi. Kad Lenijs sešpadsmit gadu vecumā bija tik kautrīgs, ka nespēja pat uz dejām aiziet, Alija noorganizēja viņam iespēju vienu vasaru pavadīt Parīzē un apgūt baleta soļus. Savā mācību grupā viņš bija vienīgais he­teroseksuālais dalībnieks. Un tas vairs nebija īpaši labi.

- Alij, viņš pacietīgi iesāka, es patiešām nezinu… Pie­peši viņš apklusa, jo bija atcerējies, ko sieva sacījusi reiz, pirms daudziem gadiem. Kad Kolinam bija apmēram četri gadi, viņa teica: "Domāju, ka viņš mums sagādās gudrus un skaistus mazbērnus." Ņemot vērā puisēna vecumu, tie bija visai savādi vārdi, tālab palika atmiņā.

- Mazbērni, viņš nočukstēja. Kad Alija viņam silti uz­smaidīja, bija skaidrs, ka tā ir pareizā atbilde. Tomēr viņš joprojām nesaprata. Vai tu saki, ka tevi vairs pārāk neinleresē kļūšana par grāfieni?

- Protams, ka ne! Ja mana ģimene patiešām domā, ka es­mu tik sekla, lai to vēlētos… Likās, ka viņa nespēj atrast pareizos vārdus, lai aprakstītu, cik slikti tas liek viņai jus­ties.

Perigrins ērtāk iekārtojās krēslā. Cik ilgi tu jau plāno šo… šo lietu? Un kas tieši tas ir?

- Kopš dienas, kad piedzima Eleonoras Šovas pirmais mazbērns, Alija attrauca. Kā enerģijas lādiņu saņēmusi, vi­ņa piecēlās kājās. Katrai sievietei šajā pilsētā ir mazbērni!

Bija skaidrs, ko viņa vēlējās pateikt. Ne jau katrai sievie­tei, bet gandrīz katrai, kurai ir pieauguši bērni, turklāt šīs sie­vietes nāca no septiņām pilsētas dibinātāju dzimtām. Un viņām bija mazbērni.

- Elijai Sovai jau ir trīs mazbērni. Un viņas jaunākā meita Sāra ir gaidībās! Viņa ir precējusies tikai dažus mēnešus. Tad vēl Helēna Konora. Dvīņi! Un viņas vedekla nosauca bēr­nus vecvecāku vārdos!

Alija bija gara auguma sieviete, turklāt miesās padevu­sies šī viņas fiziskā īpatnība vīram allaž bija patikusi -, bet varēja kļūt visai biedējoša, kad izslējās pilnā augumā.

- Visām viņām ir mazbērniņi, kurus lutināt un dievināt, Alija turpināja gausties. Helēnai ir tikai viens bērns, bet divi mazbērni! Un būs vēl. Bet kas ir man? Pieci bērni un ne mazākās cerības uz mazbērniem.

- Ariela droši vien apprecēsies ar to vīrieti. To Frenku Tīsenu, Perigrins rimti sacīja. Viņam nebija ne jausmas, ka sie­vu nomāc šādas problēmas. Viņš ticēja, ka dzīvē notiek tas, kam jānotiek, un vislabāk ir ļaut, lai daba pati visu nosaka.

- Mūsu meita vēl nav beigusi rezidentūru. Alija pašāva rokas gaisā. Vai tiešām tu domā, ka tad, kad tas beidzot būs noticis, viņa uzreiz metīsies mātes pienākumu jūrā?

- Viņa varētu…

Alija nikni paraudzījās uz vīru. Vai tiešām tev šķiet, ka es neesmu ar viņu par to runājusi? Vai tu domā, ka mums nav bijis mātes un meitas sarunu par viņas iespējamajiem bērniem? Runa ir par viņas olšūnu vecumu, par to, cik vecs ir vīrietis, ar kuru viņa precēsies. Tā tas ir. Frenks ir… lai­kam trešais vīrietis, ar kuru viņai bijušas nopietnas attiecī­bas.

Lai arī sejas izteiksme palika nemainīgi mierīga, tomēr klusībā Perigrins nozvērējās pēc iespējas ātrāk piezvanīt mei­tai un pateikt, ka mīl viņu tādu, kāda viņa ir.

- Un mūsu puikas… Alija turpināja. Lenijs neapprecē­sies nekad. Viņam patīk… man pat domāt negribas par to, ar ko viņš tur nodarbojas. Perijam vislabāk patīk vienkārši sēdēt, nedarīt neko un ļaut, lai sievietes padara pašas sevi par muļķēm, jo viņam ir glīta seja. Šo prieku viņš nemainīs pret kādu vienu sievieti, kura turklāt vēl gaidīs, lai viņš pa­līdz mājas darbos.

Perigrinam likās, ka viņa mājā rit dažādas dzīves, par ku­rām viņam nav ne mazākās jausmas. Un tas viņu fascinēja. Šeimuss? viņš vaicāja.

- Vai esi redzējis viņu ejam uz satikšanos ar meiteni? Kaut vai tikai vienu reizi?

- Nē. Neesmu vis, Perigrins atbildēja. Tomēr jāteic, ka viņš nemaz nebija par kaut ko tādu iedomājies. Viņš zināja, ka reizēm karsējmeitenes Šeimusu izmanto par piramīdas centra balstu. Un tas nozīmēja, ka piecas piemīlīgas meite­nes īsos bruncīšos rāpās pa viņa augumu augšup. Taču Perig­rins ne reizi nebija dzirdējis, ka Šeimuss būtu kaut ko sacījis par šo triku. Un kaut ko baudkāru jau nu pavisam ne.

- Tātad atliek Kolins, teica Perigrins. Kad sievas seja no satraukuma kļuva gluži sarkana, viņš saprata, ka trāpījis pašā sāpīgākajā vietā.

Alija apsēdās un pieklusināja balsi. Šim puikam ir trīs­desmit gadu.

- Viņam ir Džīna. Tā kā Alija cieši paraudzījās uz vīru, viņš turpināja: Vai tad tu nedomā, ka viņš apprecēsies ar Džīnu?

- Apprecēsies un pēc tam izšķirsies, Alija noteica.

Perigrina mute no pārsteiguma pavērās. Un man likās,

ka tev Džīna patīk.

- Es viņu mīlu gandrīz tikpat, cik pašas meitu. Priecājos par katru minūti, ko esam pavadījušas divatā. Iepirkšanās kopā ar viņu ir īsta izklaide. Bet viņa nav īstā Kolinam.

- Vai tev neliekas, ka to viņam vajadzētu izlemt pašam? Kad sieva neko neatbildēja, Perigrins cieši paraudzījās uz vi­ņu. Šķita, ka viņas acis pūlas kaut ko pateikt. "Kā gan viss tikko dzirdētais saistās kopā?" misters Freizers prātoja. Un piepeši viņš saprata. Ja reiz tu vairs neraizējies par to grā­fienes lietu… tad jau Džemmu tu nolīgi Kolina dēļ? Visa šī jezga, to veco dokumentu pirkšana, viesu namiņa pārbūve, pētnieces nolīgšana… Viss Kolina dēļ? Tā ir, ja?

Alijas skatiens liecināja, ka vīrs ir patiešām gudrs, ja reiz visu beidzot ir sapratis. Mūsu dēls savus šerifa pienāku­mus uztver ārkārtīgi nopietni. Un viņš neizvēlēsies sievieti, kura dzīvo viņa jurisdikcijā. Vai esmu tev stāstījusi, kā reiz gaidīju Kolinu mašīnā, un Doloresa Kostasa parādījās sava nama durvīs, tērpusies sārtā negližē?

"Vismaz piecpadsmit reižu," nodomāja Peregrīns, tomēr neko neteica. Viņš bija par to pavaicājis ari Kolinam, bet dēls tikai nosmējās. Šī sieviete bija vientuļā māte, viņas trīs ga­dus vecajai meitiņai naktī sacēlās augsta temperatūra. Un vi­ņa uz lieveņa iznāca, ģērbusies pidžamā un rītakleitā, kuru mazā apvēmusi. Perigrins gan sprieda, ka patiesība atradās kaut kur pa vidu abiem šiem stāstiem. Viņš daudzkārt bija redzējis, kā sievietes mēģina koķetēt ar Kolinu, tikai viņu pūliņiem nebija rezultātu. Viņš tās gluži vienkārši likās ne­ievērojam. Kolins uzskatīja visus Edilīnas iedzīvotājus par aizbilstamajiem. Viņam ne prātā nenāktu ielaisties dēkā ar kādu, par kuru darba dēļ jāuzņemas rūpes.

"Un tieši tālab Džīna ir tik lieliski piemērota Kolinam," nodomāja Perigrins. Viņa darbs Edilīnā nav saistīts ar no­teiktām stundām. Viņu var izsaukt jebkurā brīdī, jebkāda iemesla dēļ. Sniega vētras laikā nogādāt ārstu pie kādas grūtnieces, atrast apkārtnes mežos apmaldījušos cilvēkus vai notvert traku suni. Normāla sieva būtu nelaimīga, ja viņas vīrs tik ilgu laiku pavadītu ārpus mājām, bet Džīnai ir plaukstoša karjera. Viņa pati būs pārāk aizņemta, lai vēl arī raizētos, ka vīrs nav atgriezies mājās precīzi sešos vakarā.

- Vai tu zini, ko izdarīja Kolins? Alija vaicāja.

- Diezin vai man par to ir kaut mazākais priekšstats.

- Viņš nopirka Ljūka Konora māju.

- To, kuru Ljūks rekonstruēja?

-Jā.

- Skaista vieta. Cik Kolins par to samaksāja? Vai viņš…

Alija nikni raudzījās uz vīru. Ja reiz viņu dēls nopircis

māju un vairs nemitināsies tajā briesmīgajā dzīvoklī virs še­rifa biroja, tas nozīmē, ka viņš gatavojas nopietni iekārto­ties dzīvē, iespējams, pat apprecēties. Vai tad Alija par to ne­būtu priecīga? Ak tā, pareizi. Perigrinam tas nekad agrāk nebija ienācis prātā, tomēr viņam bija jāatzīst, ka Džīnu viņš nekādi nespēja iedomāties kā māti. Pavisam noteikti viņš ne­spēja iztēloties Džīnu augu nakti paliekam nomodā pie sasli­muša bērna un nākamajā rītā atveram durvis ar netīru pidža­mu mugurā. Patiesībā viņš Džīnu vispār nespēja iedomāties dzīvojam Edilīnā.

- Nu, vai tagad tu saproti? Alija vaicāja.

- Vai jūs to izplānojāt kopā ar tavu seno draudziņu Frediju? Lai arī sieva jau gadiem ilgi nav tikusies ar vīrieti, kurš nu jau kļuvis par universitātes rektoru, tomēr viņu tra­cināja tas, ka abi joprojām vēl sazinās. Frazier Motors vairā­kas reizes bija ziedojuši automašīnas, lai uzlabotu universi­tātes finansiālo stāvokli. Ja nevēlies to darīt Fredija labā, izdari to manis dēļ, sieva bija lūgusies. Lūdzu!

- Mēs ar Frediju diezgan rūpīgi izpētījām ziņas par katru pretendentu. Alija šķībi uzsmaidīja vīram. Es nevēlējos nolīgt kādu, kura būtu cieši saistīta ar savu ģimeni un pat negrasītos apsvērt iespēju pārcelties uz Edilīnu. Vai tā Aila nesagādāja vienu vienīgu vilšanos?

- Un ko tad Ķērks? Perigrins ieinteresēti vaicāja. Nē, nesaki man. Ja ierastos trīs jaunas sievietes vien, Kolinam uzreiz kļūtu skaidrs, kas tev padomā.

Alija viņam silti uzsmaidīja.

- Un Kolinam patīk Džemma, Perigrins nočukstēja.

- Pat vairāk, nekā es biju uzdrošinājusies cerēt. Kad Fre­dijs man pateica, ka tā meitene palīdz mācībās futbola ko­mandas puišiem, es sapratu, kāds varētu būt iznākums.

- Un kas notiks tagad? Perigrins ieskatījās savā rokaspulkstenī. Viņš grasījās aizmirst par darbu un taisnā ceļā do­ties uz golfa spēli. Viņam bija nepieciešams kaut nedaudz fi­zisku nodarbību, lai sakārtotu domas un prāts darbotos skaidrāk.

- Es parUpēšos, lai viņi kaut ko dara kopā tik bieži, cik vien iespējams.

Perigrins piecēlās kājās. Šis viņa sievas plāns šķita pietie­kami nekaitīgs. Nebūs jau pirmā reize, kad Kolins un Džīna pašķiras. Būs asaras, bet varēs līdzēt, visu vainu par noti­kušo uzveļot misis Freizerei. Tomēr Džīnas patiešām žēl. Perigrinam patika Džīna un ļoti garšoja viņas gatavotais ēdiens. Nu ko, dārgā, viņš sacīja, ja vien vēlies, vari spēlēt savedēju. Tikai parūpējies, lai es vienmēr būtu infor­mēts par visu. Viņš apklusa. Un kā tad doktors Triss? Vai tad par viņu nebija runa? Varbūt viņi ar Džemmu atras­tu kopīgu valodu un viens otram iepatiktos?

- Katra pilsētas sieviete ir izmēģinājusi laimi. Nespēju iedomāties, ka mūsu centīgajai Džemmai varētu izdoties vi­ņu savaldzināt. Pat brīnišķīgā Džīna nespēja sagrozīt dok­toram Trisam galvu.

Mācoties koledžā, Perigrins tikās ar daudzām meitenēm, kuras bija krietni vien skaistākas un valdzinošākas par Aliju. Tomēr brīdī, kad sporta zāles otrā pusē ieraudzīja viņu, saprata, ka šī būs īstā. Tas notika basketbola spēles laikā. Viņš vēroja Aliju, kāds viņam pa galvu trāpīja ar basketbola bumbu, tā strauji atlēca. Visai skolai bija lielum lieli smiekli. Jau pēc četriem mēnešiem viņa gaidīja pirmo bērnu. Vēl pēc diviem mēnešiem tika svinētas kāzas.

Viņš noskūpstīja sievas vaigu. Ceru, ka tev ir taisnība, dārgā, un tu panāksi to, ko vēlies. Tikai nedari neko radi­kālu, labi?

- Paskaidro, ko tu domāji, sacīdams "radikālu"?

Perigrins nevēlējās domāt par to, kas varētu notikt. Kā

būtu, ja es šovakar uzgrilētu dažus steikus?

- Jauki. Pateikšu, lai Reičela tos šodien nopērk. Mīļumiņ, lai tev šodien labi veicas! Pasveicini doktoru Henriju no ma­nis!