Džemma nožāvājās, sakūla divas olas kultenim un tosteri ielika divas šķēles pilngraudu kviešu maizes. Iepriekšējā vakarā Remzijs un Tesa bija atveduši viņu mājās. Džemma nevēlējās braukt kopā ar viņiem, bet Džosija tikai pastūma viņu uz priekšu. Gandrīz pret visiem Edilīnā sastaptajiem cilvēkiem Džemma jau uzreiz izjuta draudzīgumu, taču attiecībās ar Tesu valdīja naidīgums.
Tiklīdz Rems izstūrēja automašīnu no piebraucamā ceļa, Tesa sāka runāt. Labi, viņa sacīja. Domāju, ka biju pārāk skarba un radīju aplamu pirmo iespaidu.
- Tu viņu nobiedēji līdz nāvei, Rems piebilda.
- Ne gluži… Džemma nepiekrita.
- Maikam tu patīc, Tesa sacīja.
- Un tas nozīmē, ka tu vari pastrādāt noziegumu, bet Tesa tiesā liecinās tev par labu, Rems paskaidroja.
- Vai tu varētu nejaukties? Tesa teica vīram. Es mēģinu atvainoties. Viņa atskatījās uz Džemmu, taču likās, ka īsti nezina, ko sacīt.
Džemma meklēja kaut ko, kas abas varētu vienot. Ir jau labi. Varbūt pēc tam, kad mazais būs piedzimis, mēs varētu trenēties kopā?
- Ja viss notiktu pēc Maika prāta, mēs ar Sāru jau tagad būtu sporta zālē, Tesa sacīja.
Tā ir laba doma, Džemma atzina. Tu varētu veikt vieglus kāju stiepšanas vingrinājumus un vēl ari patrenēt rokas.
Tesa pašūpoja galvu. Jūs ar Maiku nu gan esat…
Džemma nopriecājās, kad Rems iegrieza automašīnu Freizeru īpašuma piebraucamajā ceļā un apturēja pie viesu namiņa. Viņa pateicās, atvadījās un atslēdza durvis. Makdaueli aizbrauca tikai tad, kad Džemma atradās mājas drošajās sienās.
Klusums pēc šīs garās dienas Džemmu uzmundrināja. Viņa paņēma audekla somu, mobilo telefonu un ielika somā kasti ar vēstulēm, kas bija datētas ar tūkstoš septiņi simti septiņdesmit septīto gadu, tad devās ārā palasīt.
Viņa joprojām centās sadzīt pēdas Vinijai un joprojām meklēja materiālus par Vēlmju akmeni. Viņa bija izlēmusi, ka disertāciju par to tomēr nerakstīs. Redzēdama, cik jūsmīgi Edilīnas iedzīvotāji aizraujas ar domu, ka Vēlmju akmens piepildīs visas viņu vēlēšanās, Džemma sāka to uzskatīt par bīstamu. Ja nu stāstu par to, kā piepildījās Nellas vēlēšanās, uzzina vēl citi? Nebūtu nekādas jēgas stāstīt cilvēkiem, ka viss ir viena vienīga sakritība. Process kļūtu nekontrolējams. Cilvēki lielā skaitā sāktu plūst uz mazo Edilīnu vai tieši pie Freizeriem.
Džemma negribēja ne domāt par to, kas varētu notikt, ja pasaule uzzinātu par akmeni, kas piepilda vēlēšanās.
Viņai nebija viegli atteikties no domas par disertācijas pamatu izvēlēties Vēlmju akmeni. Disertācija, kurā aprakstīts neparasts pētījuma objekts un viss būtu pamatots ar faktiem, nodrošinātu viņai patiešām labu vērtējumu. Tas savukārt palīdzētu tikt pie izcila darba piedāvājuma.
"Taču tas nav tā vērts," viņa nodomāja. Labs vērtējums un pat izcila darba vieta nebija šā riska vērta. Turklāt viņa labprātāk vēlējās, lai darbs tiek piedāvāts viņas sasniegumu, nevis sensācijas dēļ.
Ap desmitiem viņa jau bija gultā. Pusnakti Džemmu pamodināja mobilā telefona signāls. Kolins bija atsūtījis īsziņu, kurā vaicāja, vai Džemma būs ar mieru palīdzēt viņam jaunās mājas mēbeļu iegādē. Džemma zināja, ko viņš ar to vēlējās pateikt, tomēr nenoturējās un uzrakstīja: "Veikali tagad ir slēgti. Ej gulēt."
Viņš atbildēja: "Smieklīgi. Satiekamies no rīta deviņos pie svaigo produktu pārtikas veikala?"
"Būšu," Džemma uzrakstīja un izslēdza mobilo telefonu.
No rīta, paēdusi brokastis, Džemma kādu brīdi centās izlemt, ko vikt mugurā. "Vai šis būtu jāuztver kā mūsu pirmais randiņš?" viņa prātoja. "Vai mēs dosimies uz kādu no tiem izcilajiem mēbeļu veikaliem, kur katra lieta maksā milzu naudu? Vai arī uz kādu no tām noliktavām, kuras netiek apsildītas un kur neviens nav parūpējies, lai tur darbotos gaisa kondicionētājs?"
Viņa jau gandrīz paņēma savu vienīgo zīda blūzi, bet tad iedomājās, ka uz smalku vietu dotos drīzāk misis Freizere un Džīna. Kolins vairāk piederēja pie tiem, kuri izvēlētos noliktavas. Viņa uzvilka džinsus un sārtu lina kreklu.
Kad Džemma nokļuva pie īsziņā minētā pārtikas veikala viņai nācās izmantot MapQuest navigācija sistēmas palīdzību -, Kolins nekur nebija manāms. Viņš izkāpa no liela melna kravas automobiļa kabīnes. Džemma pasmaidīja.
- Man liekas, Freizeri ļoti bieži maina mašīnas.
- Ko? Kolins vaicāja. Jā. Tā ir. Vai esi gatava doties ceļā? Man kabīnē ir dzērieni.
Viņš iekāpa vadītāja pusē, ļaujot Džemmai tikt galā pašai. Lai iekļūtu automašīnā, viņai nācās augstu kāpt. Uz grīdas bija nolikta sporta soma, un Kolina mati bija mitri.
Izskatījās, ka šajā rītā viņš trenējies. Džemma vēlējās, kaut Kolins būtu uzaicinājis arī viņu, taču pēc vīrieša drūmās sejas izteiksmes secināja, ka laikam viņš gribējis pabūt viens. Bija skaidri redzams, ka viņu kaut kas nomāc.
Kolins iedarbināja lielo automašīnu un izstūrēja uz ceļa. Līdz veikalam būs jābrauc apmēram stunda. Ceru, ka tev nav iebildumu.
Džemma atteica, ka neiebilst, bet pēc tam abi klusēja. Kad šādi bija aizvadītas apmēram desmit minūtes, Džemma neizturēja. Vai tu esi viens no tiem vīriešiem, kuriem patīk, ja sieviete izlūdzas ik vārdiņu, lai saprastu, kas atgadījies?
- Kā tad tas jāsaprot? Kolins paraudzījās uz viņu.
- Ir tādi vīrieši, kuri nopūšas tik skaļi, ka no kafijas galdiņa pa gaisu aizlido žurnāli; tad sieviete vaicā, kas noticis, bet viņš atteic, ka nekas. Un tā viss sākas. Var paiet stundas, līdz viņš pastāsta, ka dusmojas par kaut ko tādu, ko izdarījis viņa priekšnieks.
- Es tāds neesmu, Kolins teica. Vismaz parasti ne. Bet saki… ja reiz viņai prasa tik daudz pūļu noskaidrot, kas viņam atgadījies, kāpēc viņa vispār nomokās un to vaicā?
Džemma pacēla rokas augšup. Izdzīvošanas jautājums. Viņš taču neliksies mierā, līdz nebūs panācis, ka viņa tomēr pamanās uzzināt, kas īsti atgadījies. Tā, redz! Viņš neļaus viņai ne lasīt, ne skatīties televizoru, ne arī runāt pa telefonu. Neļaus viņai neko tik ilgi, kamēr nebūs izstāstījis, kas viņu satrauc.
Kolins vaicājoši savilka uzacis uz augšu. Tavs iepriekšējais puisis?
- Iepriekšējie divi puiši!
- Labi. Es nebūšu trešais. Mēs ar Džīnu vakar izšķīrāmies naidīgi, un tas, ko viņa pateica, mani joprojām nomāc.
Džemma gaidīja, ka Kolins turpinās, taču viņš vairāk neko neteica. Tātad tu tomēr esi no tiem puišiem, kuri jāpierunā?
- Es cenšos izdomāt, ar ko sākt.
- Ar mani ir tāpat, Džemma teica. Es vēlos uzzināt par Vēlmju akmeni, taču domāju, ka man jāmeklē pašos pirmsākumos. No pirmā Freizera, kurš ieradās Amerikas Savienotajās Valstīs.
- Vai tas bija smalks veids, kā pateikt, lai sāku no paša sākuma?
- Es gan nedomāju, ka tas bija kaut kas sevišķi smalks.
Kolins nepasmaidīja, kā Džemma bija cerējusi. Galu galā
viņš sacīja: īstā un vienīgā patiesība ir tāda, ka manas attiecības ar Džīnu nekad nav bijušas parastas. Biju nobažījies, ka tu par mani domāsi sliktāk, ja es tev to pastāstīšu.
- Es ticu, ka cilvēku veido mūža laikā sperto soļu kopums. Cik redzu, tu savu dzīvi esi veltījis tam, lai palīdzētu citiem. Ja tas, ko esi piedzīvojis kopā ar Džīnu, novedis tevi pie šādas nostājas, tad tas nevar būt pārāk slikti.
Mirkli novērsies no ceļa, Kolins paraudzījās uz Džemmu. Šī filosofija man patīk, viņš sacīja un nodomāja: "Man patīc tu." Labi, tad nu klausies.
Viņš sāka stāstīt, un Džemmai tapa skaidrs, ka to viņš vēl nevienam citam nav atklājis. Redzot Kolinu kopā ar viņa draugiem un citiem pilsētas iedzīvotājiem, Džemmai bija radies iespaids, ka, pēc pārējo domām, viņam dzīvē vispār nav nekādu problēmu. Uzaudzis pārtikušā ģimenē, nav pieredzējis naudas grūtības. Visus skolas gadus bijis labs sportists, pelnījis labas atzīmes un tagad ticis pie sirdij tuva darba. Kas gan varētu būt slikti?
Bet, jo vairāk Džemma klausījās, jo vairāk iedziļinājās problēmā. Kolins mēģināja runāt bezbēdīgi, kad stāstīja, kā tēvs viņu "pierunājis" iesaistīties mašīnu pārdošanas biznesā. Bet Džemma bija tikusies ar misteru Freizeru, un viņai radās iespaids, ka šis cilvēks spēj būt visai tirānisks. Pēc Kolina vārdiem Džemma saprata, ka Perigrins Freizers terorizējis, Urdījis un nonicinājis savu vecāko dēlu tik ilgi, kamēr pierunājis strādāt darbu, ko dēls ienīda.
Kolins atklāja, cik slikti viņam veicies ar automašīnu pārdošanu. Kā piemēru šim "slikti" Kolins minēja reizi, kad pie viņiem ieradusies kāda vientuļā māte ar trim bērniem; viņas grabažai bija simt četrdesmit tūkstošu jūdžu nobraukums. Kolins pārdeva viņai automašīnu par zemāku cenu, nekā viņi paši bija to iegādājušies. Šo starpību tēvs atvilka Kolinam no algas. Tēvs tic, ka cilvēks ir jāmāca un pret visiem jāizturas vienādi godīgi. Tieši tāpat viņš būtu rīkojies ar jebkuru citu savu darbinieku, tāpēc, protams, dēls nebija izņēmums.
Skaidrs, Džemma noteica, tomēr nespēja tam piekrist. Kolins tur atradās, tikai paklausot tēva vēlmei; vai tad viņš nebija pelnījis kādu laipnību pretī?
Tālāk Kolins pateica par iepazīšanos ar Džīnu un to, ka sievietes skaistums un izturēšanās iedvesa viņam godbijību. Viņš pat nespējis bilst ne vārda. Ja viņa pati man nebūtu piezvanījusi, es viņu nekad vairs nesatiktu.
Redzot Kolina omu šajā dienā, Džemma iedomājās, ka varbūt tā būtu pat labāk.
Kad Kolins stāstīja, kā pārcēlies uz Ričmondu un dzīvojis kopā ar Džīnu, viņa balsī ieskanējās skumjas. Bet balss atdzīvojās, tiklīdz viņš atzinās, kā palīdzējis Džīnai strādāt ar izskatāmajām lietām. Es daudz iemācījos par likumdošanu un to, kā likumi tiek piemēroti, kas ir un kas nav jādara. Es pat vācu materiālus dažām lietām.
Džemma vēlējās piebilst: "Viņa tevi izmantoja kā bezmaksas advokāta palīgu." Tomēr skaļi viņa sacīja: Roja sacīja, ka tev labi veicas mīklainu gadījumu atrisināšana. Vai izdevās atklāt arī kādu Džīnas vadītu lietu?
Kolins kautrīgi paraustīja plecus. Dažas. Šad un tad. Ne pārāk daudzas. Atceros, bija kāda lieta, kad Džīna aizstāvēja vīrieti, kurš apgalvoja, ka tobrīd, kad noslepkavota viņa sieva, bijis citā štatā. Taču viņa kredītkartes pārskati liecināja, ka viņš atradies tuvu nozieguma vietai. Es izlikos par smagās mašīnas šoferi un uzdevu dažus jautājumus vietā, kur šā vīrieša kredītkarte lietota. Atklāju, ka šo karti lietojusi viņa mīļākā. Viņa kaut ko nogāza no vitrīnas, un neviens nepievērsa uzmanību tam, kā viņa parakstījās. Tā bija slepkavība aiz atriebības, jo vīrietis bija viņai pateicis, ka atgriezīsies pie sievas.
- Izskatās, ka esi veicis šerifa pienākumus vēl pirms oficiālas stāšanās šajā amatā.
Pirmo reizi šajā dienā Kolins pasmaidīja. Tu man liec atcerēties to, par ko gadiem ilgi neesmu domājis.
- Un kad tu izšķīries ar Džīnu? Es domāju pirmo reizi?
- Kad sliktais manā dzīvē nomāca labo? Mēs ar tēvu strīdējāmies, jo sešus mēnešus es mašīnas biju atdevis gandrīz par velti.
- Vai viņš tev lika samaksāt par tām?
- O, jā, Kolins sacīja, tikai man bija vienalga.
- Jo ar Džīnas algu pietika jums abiem? Džemma vaicāja un nepamanīja, kā bija drūmi saraukusi pieri.
- Nē. Savu algu viņa paturēja sev. Es maksāju par visu, izņemot drēbes. Ja es pirktu arī tās, ātri vien bankrotētu. Acīmredzot viņš bija cerējis Džemmu sasmīdināt, taču tas neizdevās.
- Esmu apmulsusi, Džemma sacīja. Tēvs lika tev maksāt iztrūkumu, bet tu pabalstīji Džīnu? Pagaidi! Tev ir kāda senča dibināts trasta fonds.
Kolins pastāstīja viņai par datorprogrammu, kuru tagad izmantoja daudzās mašīnu pārdošanas kompānijās visā valstī.
Viņai bija vajadzīgs kāds brīdis, lai aptvertu tikko dzirdēto. Tad jau pieņemu, ka tu vari atļauties gan māju, gan mēbeles. Viņš raudzījās Džemmā, lai redzētu, kā šī jaunā informācija draudzeni ietekmējusi, taču viņas seja nepauda neko. Kas īsti notika ar tavām un Džīnas attiecībām?
- Tā bija gļēvulība no manas puses, Kolins sacīja, stāstot par pirmo reizi, kad viņš gluži vienkārši devās projām. Ja es toreiz būtu palicis un ar viņu runājis, varbūt spētu mainīt viņas domas, varbūt tās būtu citādas, nekā viņa man pateica vakar.
Beidzot Kolins atklāja, kas no Džīnas sacītā viņu tik ļoti nomācis.
Džemma uzmanīgi klausījās un brīnījās, kā Džīna pamanījusies visu pagriezt tā, lai izskatītos, ka vainīgais ir Kolins, bet viņa tikai nabaga upuris. Džemmai nācās valdīt dusmas. Viņai gribējās pateikt, ka nav jābrīnās par to, kālab Džīna nevēlas zaudēt Kolinu. Kur gan viņa atradīs citu vīrieti, kurš maksās īri, palīdzēs atrisināt krimināllietas un iepriecinās naktī?
Tomēr Džemma secināja, ka gudrāk būs savas domas neizpaust.
- Vienā mirklī viņa sūdzas, ka esmu pārāk labs, Kolins sacīja, bet jau nākamajā apgalvo, ka esmu paša nelabā iemiesojums.
- Ja reiz viņa zināja, kas notiek, ka tu ienīsti savu darbu un ka, viņas vārdiem runājot, slēpies viņas dzīvē, kāpēc viņa pūlējās tevi atgūt? Kas viņai tevī patīk?
- Es labi izskatos smokingā, Kolins paskaidroja.
Smiekli Džemmai nenāca, lai gan viņš bija mēģinājis pajokot. Un vēl kas?
Kolins divdomīgi paraudzījās uz viņu. Džīna vienmēr teica, ka esmu ļoti labs gultā. Man piemīt kāda druska izturības.
- Oho! Džemma sacīja, plati iepletusi acis. Vai tu runā par četrām vai piecām minūtēm?
Kolins sāka smieties. Džemma, tu man laupīsi drosmi.
Viņa pasmaidīja. Nu, vismaz man izdevās tevi sasmīdināt.
- Paldies! viņš noteica, saņēma Džemma roku un noskūpstīja delnas apakšpusi. Zinu, ka Džīna jutās sāpināta un dusmojās, bet…
- Viņas piezīmes joprojām spēj tevi dziļi ievainot, Džemma piebilda. Tu, protams, zini, ka visas tās pretrunas liecina, ka viņa melo.
- Vai tu tā domā?
- Noteikti. Džemma uz mirkli apklusa. Un kā tu tiksi galā ar saviem vecākiem? Viņiem Džīna ļoti patīk. Tavs tētis būs ļoti apbēdināts, kad uzzinās, ka Džīna viņam vairs negatavos ēdienu.
- Es jau pieradināju tēvu pie sāpēm, kad atteicos strādāt autotirdzniecības firmā.
- Tu tomēr vēl jūties ļoti vainīgs, ja? Džemma vaicāja.
- Un ar tevi tā nebūtu? Vai tu nekad neesi jutusies slikti, kad kādu sāpināji? Tā kā Džemma neatbildēja, Kolins uzstājīgi turpināja: Nu? Ja es te atkailinu savu dvēseli, tad jau arī tu vari.
- Kad nomira mans tēvs, māte bija pilnīgi sagrauta. Mamma viņu mīlēja bezgalīgi un absolūti. Un itin visā bija no viņa atkarīga. Viņa vēlējās, lai es pārņemu pienākumus, kurus tēvs veica mājās.
- Salabot mašīnu un tamlīdzīgas lietas?
- Vairāk vai mazāk. Viņa gribēja, lai maksāju rēķinus, atceros, kad jāsamaksā apdrošināšana. Kad virtuvē saplīsa kanalizācijas caurule, viņa gaidīja, lai es izsaucu santehniķi. Kad sacīju, ka man jāpilda ļoti daudz mājasdarbu un es nevaru parūpēties par visu, māte sadusmojās. Viņa teica, ka no tādas meitas neesot liela labuma.
- Cik tev toreiz bija gadu?
- Divpadsmit.
- Krietni par maz, lai to visu darītu, Kolins sacīja. Viņas pienākums būtu tev palīdzēt.
- Ne jau vienmēr "pienākums" nozīmē, ka tā notiek. Patiesībā manā dzīvē tā nenotiek nekad. Es nespēju izturēt mātes prasības un meklēju mierinājumu grāmatās. Es pastāvīgi lasīju, mācījos, veicu pētījumus. Turklāt es tik ļoti skumu pēc tēta, ka tas jau sāka līdzināties ļaunai slimībai. Bija pat grūti sakarīgi domāt.
- Un ko darīja māte?
- Pievērsās manai jaunākajai māsai, kura piepildīja visas mammas cerības un ilgas. Abas kopā viņas izgudroja, kā vadīt saimniecību. Džemma paraudzījās uz Kolinu. Vai redzi? Es zinu daudz par to, ko nozīmē justies vainīgai.
- Vai zini, ko es domāju? Kolins vaicāja. Vainīgai vajadzētu justies tavai mātei, nevis tev. Vispirms viņai vajadzēja raizēties par tevi un tavu māsu. Viņai nebija nekādu tiesību uzkraut bērniem pieauguša cilvēka pienākumus. Arī tev ne.
- Paldies, Džemma teica. Un es domāju, ka ik vārds, ko Džīna sacīja par tevi, bija meli. Viņa tik ļoti vēlējās tevi atgūt, ka sacīja visu, ko vien spēja iedomāties, lai tikai' tev rastos sajūta, ka tu nedrīksti viņu pamest.
- Jā, Kolins noteica un pasmaidīja. Viņš mirkli klusēja, tad vaicāja: Un kādas mēbeles mums būtu jāiegādājas?
Džemma nopētīja Kolinu no galvas līdz kājām. Pēc treniņa viņa muskuļi joprojām bija saspringti.
Kolins pamanīja, kā Džemma viņu nopēta, un viņa plaksti pavedinoši pievērās.
- Ir vajadzīga izturība, viņa sacīja.
- Man? Kolins pārvaicāja. Ar mani viss ir kārtībā. Es reiz sēdēju uz rezervistu soliņa…
- Nē. Es gribēju sacīt, ka mums nepieciešamas patiešām izturīgas mēbeles.
Kolins atkal iesmējās. Tu neļausi man uzspodrināt pašapziņu, vai ne? Vispirms tu nokritizē gan mani, gan seksu ar mani, bet pēc tam vēl saki, ka varu salauzt mēbeles, tikai apsēžoties uz tām.
- Domāju, ka varēsi pierādīt manu kļūdīšanos gan par vienu, gan otru, Džemma klusi sacīja.
- Ar vislielāko prieku, viņš atteica. Patiesi un no sirds.
Džemma paraudzījās pa automašīnas logu, lai Kolins neredzētu silto gaismu, kas atmirdzēja viņas sejā.
- Paldies, viņš sacīja.
Viņa paraudzījās uz Kolinu.
- Es to sacīju no sirds, Džemma. Paldies, ka mani uzklausīji. Pagājušajā naktī es vispār neesmu gulējis un jau piecos no rīta biju Maika sporta zālē.
- Viens pats?
- Jā. Slikti, ko?
- Ļoti slikti. Ja būtu izslīdējis smagais svaru stienis, tas varēja tevi nonāvēt.
Kolins joprojām turēja Džemmas roku. Domāju, ka nākamreiz tu nāksi kopā ar mani.
- Rīt pusseptiņos būšu tur.
- Es gaidīšu, Kolins noteica un iestūrēja auto stāvlaukumā.
Kā jau Džemma bija nojautusi, mēbeļu veikals bija izvietots milzīgā noliktavā. Izskatījās, ka tā plešas itin visur un tai nav ne gala, ne malas. Viņa nenoturējās un izstāstīja Kolinam par savām grūtajām pārdomām, kādu apģērbu izvēlēties.
- Tavs minējums bija pareizs, viņš pateica, izkāpa no kabīnes un tad izņēma aiz sēdekļa aizlikto mājas plānu, kas bija satīts biezā rullī.
Tikusi ārā no automašīnas, Džemma apgāja tai apkārt un nostājās viņam blakus. Cik daudz mēbeļu tu vēlies nopirkt?
Viņš pasniedza Džemmai plastikāta maciņu, kurā bija mēroga lineāls, mehāniskie zīmuļi un daži trīsstūra lineāli. Vai proti ar tādiem apieties?
- Pavisam nedaudz. Tu šajā dienā esi iecerējis sagādāt mēbeles visai mājai, vai ne?
- Taisnība, viņš piekrita. Es nevēlos vairs nevienu nakti pavadīt savā dzīvoklī, tāpēc gribu tikt ar visu galā. Turklāt pašlaik visi Edilīnas iedzīvotāji jau zina, ka esmu iegādājies māju. Kādēļ tad pūlēties to joprojām paturēt noslēpumā? Vai tev ir kādas iemīļotas krāsas?
- Lai kādā krāsā būtu grāmatas vāks, man tas patīk. Džemmu pamazām sāka pārņemt sajūta, ka viņa labprātāk pagaidītu Kolinu automašīnā. Līdz šim viņa uz mēbeļu veikaliem bija gājusi tikai tādēļ, lai pavadītu draugus, kuri drīz pēc tam grasījās precēties. Kolin, viņa nedroši ierunājās.
- Es patiešām nezinu…
Viņš atvēra stikla durvis, un Džemma ieraudzīja akriem lielu platību, kas pilna ar mēbelēm. Virs galvas klusi dūca ventilatori. Pa labi atradās gara rinda ar antikvitāšu veikaliem, pa kreisi bija izvietoti visdažādākie gaismas ķermeņi.
- Uz priekšu, Renforda! Esi drosmīga, Kolins mudināja.
- Nezinu, ar ko lai sāk.
- Es gribu nopirkt dīvānu, Kolins stingri paziņoja.
- Kaut ko, uz kā es varētu nosnausties.
- Man šķiet, ka tava dzīvojamā istaba nav pietiekami liela, lai tajā varētu novietot kaut ko tādu, Džemma atteica bez mazākās smaida ēnas sejā.
Kolins pielika roku pie sirds. Jau atkal esmu ievainots. Uz priekšu! Vai ari noslēpšu tavus cimdus, un tu vairs nevarēsi boksēties.
Džemma savilka plaukstas dūrēs un pielika tās sev pie deniņiem. Tad es tevi pievārēšu ar kailām rokām.
- Vai varu jums palīdzēt? ievaicājās kāda sieviete viņiem aiz muguras.
Nokaunējusies Džemma nolaida dūres.
- Mēs šodien vēlamies iegādāties mēbeles visai mājai, Kolins sacīja. Piegāde ir bez maksas, pareizi?
- Protams, sieviete smaidot atbildēja. Ar ko vēlaties sākt?
- Ar dīvānu, Kolins un Džemma vienā balsī atbildēja.
Pārdevēja devās uz priekšu, un viņi sekoja. Ādas vai
auduma? Izliektiem vai taisniem paroceņiem? Ar augstu vai zemu atzveltni?
- Auduma, izliektiem, augstu, Džemma noskaitīja.
Un Kolins tajā pašā laikā paziņoja: Ādas, taisniem, zemu.
- Ak, jūs, jaunlaulātie! sieviete noteica. Labi, nāciet šurp. Man ir ļoti liela pieredze šādu domstarpību nogludināšanā.
Ne Džemma, ne Kolins nemēģināja gaisināt viņas kļūdaino iespaidu par to, ka abi ir tikko apprecējušies.
* * *
- Vai esi izsalkusi? Kolins vaicāja un izņēma no papīra turzas vienu no divām milzīgajām sviestmaizēm. Atpakaļceļā no mēbeļu veikala viņi bija apstājušies, lai tās nopirktu. No vietas, kur viņi iegādājās sviestmaizes, Kolins bija aizsūtījis Ljūkam īsziņu; kad viņi atgriezās, Ljūks ar Remu jau gaidīja. Trīs vīrieši ienesa mājā milzu izmēra matraci un gultas karkasu, ko Kolins un Džemma bija ievietojuši automašīnas kravas kastē.
- To mēs varējām ienest arī paši, Džemma sacīja Kolinam.
- Paldies, bet nē, Kolins atteica.
Džemma, ejot aiz vīriešiem, nesa iepirkumu somas, kas bija pilnas ar palagiem un dvieļiem. Viņa noņēma cenu zīmes un ielika visu veļas mazgājamā mašīnā, kamēr vīrieši salika gultu.
Tiklīdz gulta bija novietota uz grīdas, Ljūks un Rems devās projām. Kolins ar Džemmu palika divatā stāvam pie virtuves letes.
- Esmu izbadējusies, Džemma paziņoja. Viņa paņēma savu sviestmaizi un ūdens pudeli, bet pēc tam devās uz dzīvojamo istabu un apsēdās uz skaistā paklāja.
Ienāca Kolins. Viņam rokā bija pudele auksta šampanieša un divas glāzes. Šampanieti atveda Rems un sacīja, ka to sūta Tesa. Ko tad tu pamanījies tādu izdarīt, ka iepatikies viņai tik ļoti, lai viņa tev sūtītu šampanieti?
- Rems sacīja, tas esot tāpēc, ka es patīku Maikam.
- Tā varētu būt. Viņa savu brāli vērtē ļoti augstu. Kolins nokoda kumosu no savas sviestmaizes. Košļādams ēdienu, viņš pacēla ūdens pudeli un sacīja: Lai būtu vairāk tādu dienu kā šī!
- Patiesību sakot, es labprātāk pavadītu četras stundas sporta zālē, Džemma atzinās.
- Es arī, Kolins piekrita. Viņi smaidot paskatījās viens uz otru.
Viss šajā dienā piedzīvotais it kā aizslīdēja viņiem gar acīm. Abi bija smējušies, mēģinot iztēloties, kā jaunās mēbeles izskatīsies Kolina mājā. Ar šo uzdevumu abi tika galā vienlīdz slikti. Pārdevēja, kas viņus apkalpoja misis Elisa ar trīsdesmit gadu ilgu darba pieredzi bija pieradusi pie šādiem pāriem. Viņa parādīja, kā veikt vajadzīgos mērījumus un izvēlēties katrai istabai atbilstošāko iekārtojumu.
Pagāja apmēram stunda, līdz viņi sāka saprast, kas īsti jādara, un pēc tam gluži apmierināti biedriskā atmosfērā turpināja iesākto. Viņiem labi padevās atrast kompromisus, turklāt, kā Džemma sacīja, māja pieder Kolinam. Kad misis Elisa aizrādīja, ka tur taču dzīvos arī Džemma, viņi neiebilda.
Viņi apmulsa un apstājās vienīgi pie trešās guļamistabas iekārtošanas. Ar otro viss bija norisinājies pavisam vienkārši. Viņi tai piešķīra viesu guļamistabas statusu un paredzēja, ka tur atradīsies divas vienādas gultas.
- Un bērnistaba? misis Elisa vaicāja.
Džemma un Kolins klusējot skatījās uz pārdevēju.
- Tā jau dzīvē notiek, viņa smiedamās sacīja. Kad abi joprojām klusēja, viņa piebilda: Labi, pagaidām šo istabu atstāsim tukšu.
Visu dienu Džemma spēcīgi izjuta Kolina klātbūtni un to, ka nemitīgi tika pieminēta abu kopīgā nākotne. Kad viņi sāka izraudzīties naktsgaldiņu, misis Elisa vaicāja, kurš kurā gulēs pusē. Kuram patīk gultā lasīt? Vai viņi naktī skatās televīziju?
Abi izlikās, ka bijuši kopā jau ilgu laiku; tiesa, apprecējušies tikai nesen.
Tomēr katru reizi, kad pārdevēja pieminēja kaut ko, kas atgādināja par fizisku kopā būšanu, Džemma un Kolins paraudzījās viens uz otru. Pirmās reizes šie skatieni bija kautrības pilni, taču, dienai ritot, tie aizvien ieilga. Kad misis Elisa runāja par bērnistabu, Kolins saņēma Džemmas roku un paturēja savējā.
Kādā brīdī, kad viņi izklāja uz pusdienu galda mājas plānu un, pārliekušies tam pāri, to cītīgi pētīja, un misis
I lisa bija aizgriezusies, Kolins noskūpstīja Džemmu. Tas bija ašs un maigs skūpsts, it kā Kolins būtu skolas puika, kurš, skolotājam neredzot, dara kaut ko neatļautu. Džemma iesmējās. Pēc tam viņi vairākas reizes sadevās rokās, un Kolins uz īsu brīdi divas reizes apskāva Džemmas plecus.
Ja kāds būtu viņus vērojis, tad nekādā ziņā nešaubītos, ka abi patiešām ir pāris.
Mājupceļā viņi atkal izturējās kā parasti draugi runāja par iegādātajām lietām, par to, kas katram paticis un kas ne.
Džemma gremdējās atmiņās par pieskārieniem un skatieniem, ko viņai bija veltījis Kolins. Pēc Kolina sejas izteiksmes spriežot, arī viņš domāja par to pašu.
Jau nākamajā sekundē abi bija apskāvušies un skūpstījās.
- Es alku pēc tevis jau visu dienu, Kolins sacīja.
- Un es pēc tevis. Džemma neatklāja, ka ciešais Kolina tuvums, pārliekšanās pār mājas plāniem, viņa elpas pieskāriens viņas vaigiem brīžiem lika viņai aizvērt acis.
- Mēs sacījām… Kolins ierunājās un atrāvās no Džemmas.
- Kuram gan rūp vārdi? Džemma iebilda, kad Kolins noskūpstīja viņas kaklu. Viņai patika tas, cik Kolins ir liels, cik smags. Kad viņš pārvilka kreklu sev pāri galvai un Džemma ieraudzīja vīrieša medus krāsas ādu, viņai teju aizrāvās elpa.
- Man te nav prezervatīvu, viņš sacīja, un balsī ieskanējās kāda traģiska nots.
- Triss man izrakstīja tabletes, Džemma pavēstīja.
Kolins noskūpstīja Džemmu kaislīgāk. Šoreiz es gribu
visu izdarīt daudz labāk, viņš nočukstēja, tad pacēla Džemmu un nesa uz guļamistabu. Tur viņš uzmanīgi noguldīja Džemmu uz matrača pārklāja.
Bija maiga pievakare, un pa logu aizvērtņu spraugām istabā ieplūda zeltaina gaisma, kas piepildīja visu telpu.
- Es gribu tevi redzēt, viņš čukstēja un lēnām sāka Džemmu izģērbt. Novilcis viņas kreklu, Kolins noskūpstīja sievietes plecus, rokas un pēc tam savām lūpām piespieda katru viņas pirkstu. Džemma aizvērtām acīm gulēja un izbaudīja sajūtas, ko sniedza šā brīnišķīgā vīrieša pieskārieni.
Kolins viņu pacēla augšup, viņa spēcīgās rokas glāstīja Džemmas muguru, abu lūpas bija sakļautas skūpstā, Kolina mēle ieslīdēja viņai mutē. Viņš atsprādzēja Džemmas krūšturi, un viņa platās plaukstas glāstīja sievietes krūtis. Džemma kaislē ievaidējās.
Pēc tam Kolins novilka viņai džinsus, vispirms tos lēnām atdarīja, skūpstīja viņas kājas un nesteidzīgi virzījās zemāk. Kad Kolina plaukstas apmīļoja viņu, pieskaroties apakšbiksītēm, viņa piekļāvās vīrietim jo cieši un vēlējās viņu jau tūlīt, šajā pašā mirklī'.
- Vēl ne, mana saldā, viņš čukstēja, kad attaisīja arī pats savus džinsus un noslidināja tos no kājām.
Džemmai patika just Kolina ādas pieskārienu. Vīrieša augums bija spēcīgs, tvirts, ar milzīgiem, lieliskiem muskuļiem. Viņa vēders bija stingrs, bez nevienas tauku krociņas. Viņa pārslidināja tam pirkstus, izbaudīdama to slīdēšanu zemāk un zemāk.
Kad Džemmas roka sasniedza meklēto, bija Kolina kārta ievaidēties. Viņa nostūma Kolinu uz gultas un glāstīja visu viņa augumu, izbaudīdama šī kailā ķermeņa pievilcību. To pat varēja izmantot, lai mācītu citiem, kādam jābūt vīrietim. Tas pārspēja visus televīzijā rādītos futbolistus.
Džemma ātri atbrīvojās no savām apakšbiksītēm un uzsēdās jāteniski Kolinam virsū. Viņš palīdzēja to izdarīt, un Džemmai likās, ka tūlīt noģībs. Viņa tik ilgi bija alkusi pēc Kolina.
Spēcīgās vīrieša rokas uz vidukļa vadīja viņas kustības. Kolins glāstīja viņas muguru, gurnus un dibenu. Skaista, viņš čukstēja. Tu esi ļoti skaista…
Kolins pagriezās un noguldīja Džemmu uz muguras. Tie bija ilgi, brīnišķīgi mirkļi, kad viņš Džemmu ieguva maigām, gluži samtainām kustībām.
Atceroties iepriekšējo reizi, Džemma domāja, ka viņš beigs ātri un bauda ilgi neturpināsies. Taču Kolins neapstājās. Viņš tikai uz mirkli piebremzēja un apbēra Džemmu skūpstiem. Viņa roka ieslīdēja Džemmai starp kājām un sniedza viņai vēl neiepazītu baudu. Tā bija gluži jauna pieredze. Likās, viņš prot atrast vietiņas Džemmas ķermenī, par kurām viņai pašai iepriekš nebija ne jausmas. Kolina pirksti zināja, kur piespiest ciešāk, kur paberzēt, bet kur noglāstīt.
Kad Džemma bija uzlidojusi tādās baudas virsotnēs, kādas agrāk vēl nekad nebija izjutusi, Kolina loceklis atkal ieslīdēja viņā. Maigie grūdieni lika Džemmai ieķerties vīrieša mugurā, viņas spēcīgās kājas bija apvītas Kolina viduklim, tās kļāva vīrieti ciešāk klāt.
Un atkal brīdī, kad Džemma jau tuvojās baudas kulminācijai, viņš atkāpās.
- Vai tev ir labi? viņš pavaicāja, kad bija noslīdējis viņai blakus.
- Es varētu nomirt, viņa izdvesa.
- Lieliski, viņš atteica un apgrieza Džemmu uz vēdera, tad viņa lielās plaukstas aptvēra Džemmas vidukli un pacēla viņu augšup. Viņš ieslīdēja Džemmā no aizmugures, un viņa ar rokām atspiedās pret sienu.
Kad grūdieni kļuva spēcīgāki, Džemma izdvesa: Jā! Ak,
jā!
- Es negribu tev nodarīt sāpes, Kolins maiga balsī sacīja.
- Domā, ka neesmu pietiekami spēcīga, lai varētu tevi uzņemt? viņa pāri plecam vaicāja.
- Ja? viņš noteica. Tikai pasaki, ja kļūst par stipru.
Viņš ietriecās Džemmas augumā ar tādu spēku, ka viņa
gandrīz nespēja noturēties. Viņai tas tik ļoti patika!
Sajutusi tuvojamies kulmināciju, Džemma pagriezās uz muguras un pastiepa viņam pretī rokas.
- Esi gatava? Kolins smaidot vaicāja.
- Jā, viņa atbildēja, un Kolins viņā ieslīdēja vēlreiz, un šajā reizē viņš aizveda abus līdz baudas virsotnei.
Džemmas augumu pāršalca trīsas, tās bija tik spēcīgas, ka viņa pat nodrebēja.
Pēc dažām minūtēm Kolins, sviedriem klāts, novēlās Džemmai blakus.
- Tas ir labākais, ko esmu savā dzīvē pieredzējusi, viņa nočukstēja.
Kolins pacēla viņas roku un noskūpstīja delnu. Vēl īsti neesmu pārliecināts, bet domāju, ka varu sacīt to pašu.
Viņa pagriezās uz sāna un paraudzījās uz Kolinu. Vīrieša tumšie mati bija izspūruši, un augumu klāja mirdzošas sviedru lāses. Viņai likās, ka vēl nekad Kolins nav izskatījies labāk. Biju pilnīgi pārguruši, taču šī diena izrādījās lieliska.
- Par spīti tam, ka strīdējāmies par dīvāniem?
- Var būt, ka tieši tāpēc. Džemma pārslidināja delnu Kolina vēderam. Tu redzēsi, ka man bija taisnība par ādas apšuvumu. Tas šajā mājā neiederētos.
- Izņemot manu krēslu.
- Nespēju pat noticēt, ka tu sameklēji tādu, kuram paroceņi ir atvirzāmi tā, lai varētu ērti novietot alus skārdeni.
- Vai arī tējas krūzi, Kolins piebilda. Tavuprāt, es nezinu, ka tas kafijas galdiņš, ko tu izvēlējies, varētu būt izmantojams arī kā rakstāmgalds?
- Tu jau nopirki rakstāmgaldu, Džemma aizstāvēdamās sacīja.
- Tāpēc, ka es mēdzu sēdēt pie rakstāmgalda. Tu savu jauko, mazo nekārtību izvieto vienkārši uz paklāja.
- Vecs ieradums, Džemma sacīja. Kolins pastiepa roku, un viņa atbalstīja galvu pret to. Patiesībā man patīk viss, ko tu nopirki.
- Mēs nopirkām, viņš precizēja. Es nekad nebūtu iedomājies vecās lietas jaukt kopā ar jaunajām.
- Laikam jau joprojām atceros Sāras māju.
- Sāra uzskata, ka nekam nav jābūt jaunam. Ceru, ka visas iegādātās mantas šeit izskatīsies lieliski un, pateicoties mērījumiem, te būs arī novietojamas.
- Misis Elija mums daudz palīdzēja.
- Viņai izdevās izdomāt, kā visur salikt pēc iespējas vairāk, vai ne? Kolins paraudzījās uz Džemmu. Un ko mēs darīsim ar virtuves skapīšiem? Kā tos piepildīsim?
- Neskaties uz mani, Džemma attrauca. Es neprotu gatavot.
- Esmu pieredzējis, ka tu vari pagatavot lielisku omleti un nepārtraukti lielies ar savu ruleti.
- Es to pieminēju tikai vienu reizi! Un arī tikai tādēļ, lai atbildētu uz tavu jautājumu. Un kurš gatavoja sautēto liellopa gaļu, kas tev tā garšoja? Džīna?
- Vai joprojām esi greizsirdīga? Džīna nekad negatavotu kaut ko tik ikdienišķu. Ja ēdiena gatavošana nav saistīta ar pannu, kādas tiek tirgotas vienīgi Parīzē, Džīna pat neķeras klāt. Vai mēs vēl daudz runāsim par viņu?
- Nē, ja vien tu pats to nevēlēsies, Džemma nopietni atteica.
Kolins atkal noskūpstīja viņas delnu. Paldies, bet laikam būšu sasniedzis robežu, kad tas vairs nav nepieciešams. Nezinu, kā tu, taču es esmu izsalcis.
- Pēc manis vai pēc ēdiena?
- Pēc ēdiena! Kolins atbildēja, piecēlās no gultas un uzvilka bikses.
Džemma vēroja, kā viņš iziet no istabas, kā kustas viņa izcilie muskuļi. Viņa skaļi sacīja: Izskatās, ka medusmēnesis ir beidzies.
Pie durvīm Kolins atskatījās. Pabaro mani, un pēc tam es tev parādīšu, ka tas ir tikai sācies.
Paķērusi no grīdas Kolina sporta kreklu, Džemma uzrāva mugurā un tad steidzās viņam pakal uz dzīvojamo istabu.
Kolins bija paguvis apēst vien divus kumosus, kad iedzinkstējās viņa mobilais. Viņš to izņēma no kabatas. Tā ir ziņa no Rojas, viņš sacīja, izlasījis īsziņu. Man tagad jāiet. Edilīnā notikusi laupīšana.
Džemma nekavējoties pielēca kājās. Tev būs nepieciešams šis? viņa vaicāja, norādīdama uz sporta kreklu, kas bija viņai mugurā.
- Jā, viņš atbildēja, uzvelkot zeķes un kurpes. Kad viņš paraudzījās augšup, Džemma bija novilkusi sporta kreklu un tagad viņa priekšā stāvēja gluži kaila. Jau tad, kad Džemmai mugurā bija platās ikdienas drānas, viņas augums izskatījās skaists, un Kolinam patika gultā tam pieskarties, taču tagad viņa bija pavisam kaila un līdzinājās Vargasa attēlotajām kārdinošajām daiļavām.
Kolins stāvēja un platām acīm vērās viņā, tad grīļīgi atkāpās, līdz atdūrās pret sienu. Ooooooo… Tas bija viss, ko viņš spēja pateikt.
Mazliet nokaunējusies, Džemma tomēr jutās ļoti apmierināta ar Kolina reakciju un sacīja: Tev jāiet.
- Nevaru, Kolins atbildēja. Kājas neklausa. Un smadzenes ir gluži beigtas.
- Es… Džemma sacīja un paspēra soli.
- Stāvi! Kolins uzsauca. Ja tu pakustēsies un kaut niecīgākā tava auguma daļa nolīgosies, es gluži vienkārši nokritīšu miris tepat uz vietas.
Džemma pūlējās apspiest smaidu, tomēr viņai tas neizdevās. Lai notiek. Es palikšu stāvam, bet tu dosies glābt Edilīnu. Kā tu domā, vai kāds no letes nočiepis pīrāgu?
- Nezinu, Kolins sacīja, piegāja pie Džemmas, pieliecās un mīļi noskūpstīja viņu uz lūpām. Viņš pakāpās atpakaļ un pārslidināja plaukstas viņai pār sāniem. Ceru, ka Rojai bija patiešām labs iemesls mani aicināt, Kolins noteica, un gandrīz izskatījās, ka viņam gribas kliegt. Tad viņš aizgāja.