Vēlmju akmens

divdesmit piektā nodaļa

"Pasaki viņai!"

Vārdi izskanēja tik skaļi, ka Kolins uztrūkās no miega. Viņš bija aizmidzis lielajā ādas krēslā, ko izvēlējās kopā ar Džemmu. Kad šie vārdi bija izkliegti, viņa pēdas atspiedās pret zemi un krēsls sašūpojās uz priekšu. Viņš gandrīz aizli­doja pāri istabai.

Kolins bija pamodies no tik cieša miega, ka sākumā pat īsti neaptvēra, kur atrodas. Dokumenti, ko viņš bija turējis klēpī, tagad izrādījās sabiruši uz grīdas collu biezā slānī. Ko­lins apskatīja istabu; likās, ka viņš meklē kādu, kurš būtu te ienācis. Tomēr viņš zināja, ka tas bijis vien sapnis.

Kas man jāpasaka? viņš murmināja un piecēlās. Ārā spēcīgi lija, taču vārdi viņa prātā šķita skaļāki par visiem ci­tiem trokšņiem. "Pasaki viņai. Pasaki viņai. Pasaki viņai." Atkal un atkal.

Pēc pērkona dārda un spēja zibens uzliesmojuma Kolins teju tvēra pēc sava ieroča, kas bija piestiprināts pie jostas. Vakarā viņš pat nebija pūlējies noģērbties. Viņš apēda sviest­maizi, uzdzēra alu un tad iekārtojās krēslā, lai kārtējo reizi pārskatītu materiālus par Eidrianu Koldvelu, viņš arī Džons Kolfīlds un vēl arī… Vārdu un uzvārdu saraksts stiepās bez­galīgi. Lai kādu vārdu šis cilvēks būtu izmantojis, viņš bija un palika Džīnas tēvocis. Noziedznieks.

Pēdējās dienās Kolins ar Džīnu bieži runāja par izmeklē­jamo lietu. Nebija viegli, tomēr Kolins uzmanījās, lai viņi ne reizi nepieminētu kaut ko personīgu, tikai faktus par viņas tēvoci. Kolins bija ieradies Džīnas dzīvoklī Ričmondā. Un di­vas reizes Džīna atbrauca uz Kolina biroju Edilīnā.

Kad Džīna pastāstīja par savām attiecībām ar bēdīgi sla­veno tēvoci, Kolins jutās satriekts, ka neko par šo vīrieti iepriekš nebija dzirdējis. Kolins vairākus gadus bija dzīvojis kopā ar Džīnu un būtu varējis apgalvot, ka par šo sievieti zina visu. Pēdējās dažas dienas parādīja, ka viņš par Džīnu nav zinājis gandrīz pilnīgi neko.

Džīna pastāstīja Kolinam par savu bērnību un to, kā tē­vocis mēdza ielavīties viņas guļamistabā, kaut gan māte bi­ja ierīkojusi mājā trauksmes signalizāciju un parūpējusies, lai logiem būtu dzelzs restes. Kad vaicāju, kā viņš ticis iekšā, tēvocis tikai smējās. Un sacīja, ka viņš var mājā iekļūt, ja reiz mēs varam no tās izkļūt, Džīna teica.

Vēl viņa atklāja patiesību par divām reizēm, kad tēvocis iztukšojis viņas mātes kontus. Pēc pēdējās reizes mamma tā arī nespēja attapties, Džīna rūgti piebilda. Un tagad neatkarīgi no tā, cik nopietnas aizsardzības sistēmas bankas piedāvā, viņa vienalga raizējas. Džīna paraudzījās uz Ko­linu. Vai tev kaut reizi ienāca prātā, kāpēc man ir aktīvi četrās bankās un kāpēc es sadarbojos ar trim brokeriem?

Kolins jutās pārāk apmulsis un nepateica, ka neko tādu nav zinājis. Lai gan… rēķinus taču bija maksājis viņš. Vīrie­ša lepnums bija liedzis viņam interesēties par Džīnas finan­sēm.

Džīna pastāstīja, kā gados, kad mācījās Juridiskajā augst­skolā, pavadījusi laiku kopā ar tēvoci. Domāju, ka viņš var­būt vairs nemēģinās mūs apzagt, ja vairāk uzzinās par māti un mani, ja ieraudzīs mūsos cilvēkus.

- Taču tā nenotika, Kolins sacīja.

- Nē. Nepavisam. Acīmredzot, pēc tēvoča domām, mēs esam viņam parādā par to, ka viņš mums nenodara neko ļau­nu. Džīna izstāstīja arī to, kā pēc otrās apzagšanas viņas māte teju vai sajuka prātā. Kad iepazinos ar tevi, es jopro­jām materiāli atbalstīju mammu un maksāju viņas parādus. Darīju visu, lai panāktu, ka viņa jūtas droši. Nezinu, kā mēs būtu izdzīvojušas, ja tu nepalīdzētu man tikt galā ar rēķi­niem.

Pēc katra vārda, ko viņa izrunāja, Kolins jutās aizvien satriektāks, cik maz patiesībā zinājis par Džīnu. Viņa bija rū­pīgi glabājusi savus noslēpumus, nekad nestāstīja Kolinam par savu pagātni. Arī par tagadni ne.

Toreiz gan Kolina prātu visvairāk nomāca doma par to, cik ļoti viņš ienīst savu darbu, cik ļoti viņam riebjas mēģi­nājumi tirgot automašīnas. Viņam nebija ne jausmas, ko Džī­na pārdzīvoja. Kāds gan tur brīnums, ka viņa allaž bija ga­tava kārtējam ķīviņam un jutās atvieglota, kad strīds mazinājis spriedzi, ko viņa nemitīgi izjuta.

Un Kolins nekad nebija pamanījis, cik šausmīgas patiesī­bas viņa slēpj, cik milzīga spriedze viņai jāiztur un kādas pa­stāvīgas bailes viņu māca, ka atkal varētu atgadīties kaut kas tāds.

Tagad viņš centās atlīdzināt visu, ko kādreiz nebija pa­manījis. Kolins uzmanīgi klausījās, vēroja Džīnas seju un ķer­meņa valodu un saprata, ka viņa nepasaka visu līdz galam. Viņa kaut ko slēpj. Katra atbilde uz kārtējo Kolina jautāju­mu šo sajūtu tikai pastiprināja. Kolins nedomāja, ka viņa ap­zināti melo, taču pavisam noteikti bija izvairīga.

Kolinam bija nojauta, ka Džīna zina, kur pašlaik atrodas viņas tēvocis, un nesen ir tikusies ar viņu. Jo vairāk Džīna runāja, jo vairāk viņas noslēpumainība lika bažīties par Džemmu. Pagājušās nedēļas laikā Džīna bija izteikusi vairākas pie­zīmes par "Kolina jauno draudzeni". Bija pat sacījusi, ka viņš Džīnu pametis, jo izvēlējies "jaunāku modeli". Šie vārdi un tonis, kādā viņa tos sacīja, lika matiņiem uz Kolina skausta sacelties stāvus. Viņš spēja domāt tikai par to, ka rīkojies pa­reizi, mēģinot Džemmu pasargāt, lai ko tas arī maksātu.

Taču apziņa, ka viņam bijusi taisnība, nepalīdzēja, kad viņš satika Džemmu Edilīnā. Viņa pret Kolinu izturējās uz­krītoši vēsi. Smaidīja, rādīja mazuļu drēbītes. Kolins ļoti pēc viņas ilgojās, taču Džemma, kā izskatījās, šai dzīvošanai šķir­ti nepievērsa pārāk lielu uzmanību.

Protams, Kolins uzzināja, ka Džemma nebija pavadījusi visu dienu kopā ar Trisu. Viņš saprata, ka vajadzēja piezva­nīt un atvainoties par nepelnītajiem pārmetumiem. Taču at­vainošanās iznīcinātu šķiršanās iemeslu. Pašlaik bija labāk, ja viņš un Džemma dzīvoja atsevišķi. Un Džīna domāja, ka viņi vairs nekad nebūs kopā.

Jo mazāk Džemma zināja, jo labāk.

Taču iepriekšējā naktī viss bija mainījies. Kolins pārskatī­ja lietas materiālus un pārlasīja Džīnas iztaujāšanas protoko­lus. Sarunas ar Džīnu viņš bija ierakstījis lentē un pēc tam atšifrējis. Joprojām viņš brīnījās par to, ka, dzīvojot kopā ar Džīnu, tomēr tik maz bija par šo sievieti zinājis. Piepeši viņš atskārta, ka tagad ar Džemmu rīkojas tieši tāpat, kā Džīna bija izrīkojusies ar viņu.

Jau kopš bērnības Kolinam bija Freizeru ģimenes piede­rīgajiem raksturīgā pārliecība, ka Freizeri ir citādi. Atšķirīgi no pārējiem. Šī pārliecība bija teju iegravēta viņam prātā. Kolina tēvs to nekad nepieminēja, taču tēva tēvs nerunāja gandrīz ne par ko citu.

Mēs nelīdzināmies viņiem, mēs neesam tādi kā viņi, mēdza sacīt Kolina vectēvs, kad runāja par Edilīnas iedzī­votājiem.

- Kāpēc? Kolins vaicāja.

Vectēvam bija nemainīga atbilde: Tā vienmēr ir bijis un tā vienmēr būs. Gluži vienkārši atceries, ka par to, kas no­tiek ģimenē, ar svešiem nav jārunā.

Iepriekšējā naktī Kolins prātoja, vai viņa un Džīnas attie­cības izvērstos citādi, ja viņš tik cieši neklausītu vecātēva no­rādījumam. Kas būtu noticis, ja viņš apsēstos kopā ar Džīnu un izstāstītu viņai, cik ļoti ienīst savu darbu, cik ļoti viņam gribas atgriezties Edilīnā un atrast iespēju, kā kļūt par še­rifu?

- Mēs būtu izšķīrušies jau pirms vairākiem gadiem, Ko­lins skaļi atbildēja pats sev. Ar tēvoci vai bez, taču Džīna ma­zo Edilīnu ienīda dziļi un no sirds.

- Te visi zina, ko es daru, viņa mēdza sacīt. Jums tur ir tas pretīgais vecis Brūsters Langs, kurš ložņā apkārt. Vai atceries to dienu, kad es aizmirsu aizslēgt savu mašīnu? Kad iznācu no veikala, viņš bija atvēris mašīnas durvis un pētīja, kas tajā atrodas!

- Viņš nezināja, kas tu esi, Kolins bija paskaidrojis, aiz­stāvot vīru, kurš viņam palīdzējis tik daudzu lietu atrisinā­šanā. Misters Langs varēja pavadīt pilsētā vienu stundu un uzzināt vairāk nekā no visām pilsētnieku tenkām, kopā ņem­tām. Un, kas bija pats labākais, viņa informācija bija pama­tota ar faktiem. Jau pirms vairākiem gadiem Kolins bija no­lēmis pārāk neiedziļināties Langa metodēs. To, kā vecais vīrs noskaidro faktus, Kolins visos sīkumos nevēlējās zināt.

Pagājušajā gadā Langs bija palīdzējis Kolinam atklāt pa­tiesību par vīrieti, ar kuru Sāra grasījās precēties. Kolins plā­noja viņai pavēstīt visus faktus un darīt visu iespējamo, lai šīs kāzas nenotiktu. Taču Maiks, kurš pēc tam kļuva par Sā­ras vīru, paguva ātrāk, iekams Kolins bija savācis visu ne­pieciešamo informāciju.

Kārtējais pērkona dārds un zibens uzplaiksnījums atsau­ca Kolinu atpakaļ realitātē. Viņš paskatījās sienas pulkstenī. Divi pēc pusnakts. Vārdi "Pasaki viņai!" joprojām atbalsojās Kolinam prātā.

Vajadzēja iet gulēt, bet no rīta doties pie Džemmas un pastāstīt patiesību par… par… Pateikšu, ko es pret viņu jū­tu, Kolins sacīja un pagriezās guļamistabas virzienā. "Tā ir mūsu guļamistaba," viņš nodomāja.

Viņš nebija ticis līdz durvīm, kad vienlaikus iezvanījās mobilais un fiksētais tālrunis. Kolina sirds gandrīz pārstāja pukstēt. Šādi zvani tik vēlā nakts stundā bija iespējami tikai tad, ja mājās atgadījies kaut kas ārkārtējs.

Atbildēja viņš uzreiz abiem zvanītājiem, pie vienas auss pielicis telefona klausuli, pie otras mobilo telefonu. Kas no­ticis?

Māte zvanīja uz mobilo, bet tēvs uz fiksēto numuru.

- Šeimuss pagājušajā naktī nepārnāca mājās, māte teica, un izklausījās, ka viņa tikko valda asaras. Man piezvanīja Reičela. Misis Freizere bija aizbraukusi uz Kaliforniju pie Arielas.

- Tavs mazais brālis visu nakti pavadīja ārpus mājas un nevienam ne vārda nepateica, kurp ir devies, Kolina tēvs sacīja. Viņš atradās dzīvoklī Ričmondā, kā jau allaž, kad fir­mā strādāja ar kādu patiešām apjomīgu darījumu. Ceru, ka tas puika ir kopā ar kādu meiteni.

- Vai es dzirdu tava tēva balsi? misis Freizere vaicāja.

- Jā, mammu, viņš runā pa otru telefonu.

- Perigrin! misis Freizere iesaucās. Tu devies projām un atstāji mūsu dēlu vienu pašul

Kolins salika abus telefonus kopā.

- Nav jau tā, ka viņam būtu vajadzīga aukle! misters Freizers teica. Neviens taču viņu nepaņems un neiebāzīs mašīnas bagāžniekā. Viņš tikai ar grūtībām ietilpst kravas kastē mašīnai, kura spēj pārvadāt trīs ceturtdaļtonnas.

- Tev vienmēr prātā tikai ākstīšanās, vai ne? misis Frei­zere dusmojās. Mans jaunākais dēls ir pazudis, jo tu aiz­brauci un atstāji viņu gādāt pašam par sevi. Viņš droši vien ir izsalcis.

- Reičela…

- Nesāc jau atkal! Reičela un Perijs ir iemīlējušies. To redz visi, izņemot tevi. Es aizbraucu uz Kaliforniju tikai tādēļ, lai viņiem būtu iespēja kaut mazliet pabūt divatā.

- Ha! Un ne tādēļ, lai bikstītu nabaga Arielu ātrāk kļūt par māti?

- Es neko tādu…

Kolins nolika savu mobilo telefonu uz kafijas galdiņa, tur­pat blakus novietoja ari stacionārā telefona klausuli, lai ve­cāki joprojām varētu viens otru dzirdēt un kliegt viens uz otru. Viņš nomazgājās dušā, uzvilka tīrus džinsus un krek­lu. Vecāki turpināja strīdu.

- Ja tu liktu to meiteni mierā, varbūt viņai atrastos laiks, lai kļūtu grūta, misters Freizers sacīja. Frenks bērnus vē­las, tātad puse kaujas jau uzvarēta.

- Kopš kura laika tad tam, ko vēlas vīrietis, ir kaut kāda saistība ar bērniem? Tieši man bija jāiznēsā tavi bērni! Vai esi aizmirsis, ka Kolins piedzima desmit mārciņu un divas unces smags?

Kolins izvalbīja acis. Bērnībā viņam šis fakts tika atgādi­nāts vismaz reizi nedēļā. Viņš pacēla mobilo telefonu un klausuli. Man tagad jāiet, jāsameklē mazais nabaga bezpa­līdzīgais brāļuks, un man būs vajadzīgs mobilais telefons. Ejiet gulēt! Abi. Viņš pārtrauca sarunas un ielika mobilo telefonu ādas makstī sev pie jostas, tieši blakus ierocim.

Viņš devās uz garāžu, iekāpa savā džipā un atvēra garā­žas durvis. Vērodams negaisu, kas plosījās ārā, Kolins no­priecājās, ka ir iegādājies šo māju. Pēdējos gados, kamēr viņš uzturējās dzīvokli, automašīnu nācās turēt uz ielas. Vecāku mājās tēvs katru garāžu uzskatīja par vietu, kur glabāt sa­vas automašīnas. Gan antīkās, gan arī tās, par kurām bija samaksājis tik milzīgu naudu, ka nevienam neatļāva sēsties pie stūres. Automobiļus, ko ģimene izmantoja un tie tika mainīti katru gadu -, atstāja uz piebraucamā ceļa lietū, sau­lē un sniegā.

Džemmai vismaz ir nojume, kur glabāt automašīnu, Kolins skaļi sacīja un ar patiku iedomājās, kā viņa silti un omulīgi ieritinājusies savā gultā.

Piepeši viņam ienāca prātā, kur varētu būt Šeimuss. Ko­lins domāja, ka neviens no viņa ģimenes piederīgajiem ne­zina, cik daudz laika Šeimuss pavada pie Džemmas. Brā­lis droši vien gājis kājām, nevis izmantojis mazo kravas auto, kas gluži kā neona izkārtne liecinātu par viņa atra­šanās vietu.

Kādā pēcpusdienā Kolins bija redzējis, kā Šeimuss tikai vienreiz pieklaudzina pie Džemmas durvīm un jau dodas iekšā. Acīmredzot viņa viesošanās bija tik pierastas, ka ne­bija jāgaida atļauja ieiet. Pēc divām stundām Kolins bija at­kal atbraucis un apturējis automašīnu netālu no Džemmas namiņa. Viņš bija nolēmis ieiet un apraudzīt Džemmu, to­mēr apstājās dažas pēdas atstatu un ielūkojās mājā. Šeimuss sēdēja uz dīvāna, viņa lielais augums bija pārliecies pār zī­mēšanas papīru, kājas atbalstītas uz kafijas galdiņa, bet lī­dzās nolikts tukšs šķīvis un glāze.

Uz grīdas bija salikti lieli spilveni. Džemma bija iekārto­jusies uz tiem, apkārt viņai, kārtīgās kaudzītes sakārtoti, gu­lēja senie dokumenti, viņas iemīļotās krāsainās pildspalvas noliktas pa rokai.

Tieši tad Kolins bija sapratis, ka mīl Džemmu. Un ka, iespējams, tā bijis jau kopš brīža, kad viņš šo sievieti ierau­dzīja pirmo reizi. Kolinam bija aizdomas, ka Džemma jau uz­reiz viņam šķitusi pievilcīga tieši tālab, ka lieliski iederējās viņa nākotnes vīzijā. Lai kāds arī būtu iemesls, jau kopš pa­ša pirmā brīža viņš zināja, ka vēlas būt kopā ar viņu. Vēl nekad dzīvē Kolins ne ar vienu citu cilvēku nebija juties tik labi un ērti. Attiecībās nekad nevaldīja sāncensība, kā tas bija tolaik, kad viņš dzīvoja kopā ar Džīnu. Kopā ar Džemmu bija vien visu pārņemoša piederības izajūta, apziņa, ka viņš atrodas tieši tur, kur jābūt. Laikā un telpā. Viņš to apzinājās līdz pašiem dvēseles dziļumiem.

Automašīnas stikla tīrītāji darbojās ar pilnu jaudu, Kolins brauca un domāja, ka pieļāvis kļūdu, neuzticoties Džemmai un ļaujot greizsirdībai ņemt virsroku. Tagad viņš to zināja. Kolins prātoja arī par to, vai tomēr kādā zemapziņas līmenī vienmēr ir zinājis, ka Džīna no viņa kaut ko slēpj, un tieši tāpēc izturējies pret viņu tāpat. Varbūt viņš bija sapratis, ka vājuma izrādīšana tik agresīvas dabas cilvēkam būtu tas pats kā baiļu atzīšana gladiatoram.

Taču Džemma bija citāda. Džemma bija īsta.

Iestūrējis automašīnu piebraucamajā ceļā, Kolins pamanī­ja, ka Volvo novietots zem nojumes, un atviegloti nopūtās. Bija skaidrs, ka jau otro reizi dzīvē viņam nāksies atkailināt dvēseli citas cilvēciskas būtnes priekšā. Pirmā reize bija tad, kad viņš izstāstīja Džemmai par sarunu ar Džīnu tajā bries­mīgajā dienā viņa dzīvoklī. Šo atklāsmes brīdi viņš bija pār­dzīvojis. Un tagad, ja viņš vēlas atgūt Džemmu un viņš patiešām vēlējās -, Kolins būs spiests "pateikt viņai" visu, ieskaitot patiesību par savām jūtām.

Arī misters Langs taču bija sacījis: "Ja tev viņa patīk, tad pacenties viņu paturēt." Vecajam vīram bija taisnība.

Kolins pieklauvēja, bet Džemma neatsaucās. Sirds krūtis pukstēja tik strauji, ka viņam likās tā pukst jau kaut kur kaklā. "Vai viltība būtu izgāzusies un Džīnas tēvocis Džem­mu nolaupījis? Vai varbūt viņa ir pie Trisa? Vai mana muļķī­ba būtu iegrūdusi Džemmu cita vīrieša skavās?"

Tikai ar pūlēm Kolins nomierinājās un nospieda durvju rokturi. Tās atvērās, un viņam pār augumu pārskrēja baiļu trīsas. Kolins cerēja, ka Džemma ir aizmigusi un negaisa dēļ nav dzirdējusi viņu klaudzinām. Ja tā, viņš noteikti atgādi­nās, ka īpaši brīdinājis vienmēr turēt durvis aizslēgtas.

Džemmas gulta izrādījās tukša, lai gan tajā kāds bija gu­lējis. Kolins apskatīja telpas ar likumsarga acīm, taču nekā­das cīņas pēdas nemanīja. Džemmas pidžama bija nosviesta uz nesaklātās gultas. Izskatījās, ka viņa saģērbusies un kaut kur devusies. Taču automašīna bija zem nojumes, un Kolins nekad nebija redzējis, ka viņa izmantotu mazo kravas auto, lai gan Lenijs bija sacījis, ka vienu ir sagādājis arī Džemmai. Kur gan Džemma palikusi?

Viņa ir kopā ar Šeimusu, Kolins skaļi noteica, izgāja ārā un iekāpa automašīnā. Viņš brauca pa līkumainajiem, ar granti klātajiem celiņiem, kas šķērsoja Freizeru zemes īpa­šumus, un ļoti laikā nokļuva pie lielas noliktavas ēkas. Lie­tus gāza tik spēcīgi, ka viņš nevarēja redzēt pat dažas pē­das uz priekšu. Taču Kolins labi zināja ceļu. Garā, zemā ēka bija uzcelta Kolina tēva īpašuma attālākajā malā. Turpat bla­kus pletās apgabala dabas rezervātam piederošā zeme. Šajā noliktavā glabājās Freizeru ģimenes senākās relikvijas, to­starp arī dzeltenā kariete. Kolins uzskatīja, ka tai būtu vieta muzejā. Ja kāds dēls par to ieminējās tēvam, misters Freizers atbildēja, ka viņiem jāglabā tas, kas pieder ģimenei.

Apturējis automašīnu pie ieejas durvīm, Kolins pamanīja, ka pa spraugu zem tām vīd gaismas strēle. Šai ēkai nebija logu, taču bija uzstādītas vairākas trauksmes signalizācijas. Šeimuss visus ieejas kodus zināja. "Džīnas tēvocim neviens no tiem nesagādātu grūtības," Kolins nodomāja.

Kolins bija piebraucis pie paša lieveņa, lai nevajadzētu cī­nīties ar niknajām lietus šaltīm. Ieraudzījis, ka durvis ir at­slēgtas un signalizācijas sistēmas deaktivētas, viņš izņēma ieroci no maksts, izstiepa roku taisni uz priekšu, iegāja no­liktavā un klusi aizvēra durvis.