Astotā nodaļa

Džemma un Kolins sēdēja džipā un brauca atpakaļ uz Freizeru mājām.

- Klau, Kolins ierunājās.Man patiešām žēl, ka tu tiki ievainota. Man nevajadzēja tevi iesaistīt savu darba pienā­kumu veikšanā.

- Tas bija viens no manas dzīves aizraujošākajiem mir­kļiem, Džemma teica.

- Tiešām? Vai arī tu gluži vienkārši centies izturēties jauki?

- jā, tiešām. Mans laiks galvenokārt paiet kopā ar grā­matām un dažādiem papīriem, tāpēc iespēja palīdzēt bērnam bija lieliska.

- Un tavi sportiskie studenti? Kolins jautāja. Džemma atkal bija paslēpusies zem savām platajām drānām, bet Ko­lins labi atcerējās viņas auguma skaistās aprises. Vai viņi tev palīdzēja; vai tu varēji izdarīt vairāk, nekā tikai nodar­boties ar lasīšanu?

Džemma pasmaidīja par atmiņām. Viņi lielā mērā mai­nīja manu dzīvi. Viņa paraudzījās uz Kolinu, kurš pamāja ar galvu, iedrošinot runāt. Kad uzsāku šo darbu, zēni ma­nu nodarbību laikā gluži vienkārši aizmiga, un tas mani pa­tiešām sadusmoja. Es ļoti nopūlējos, lai padarītu mācības interesantākas, bet viņi tik un tā mani ignorēja. Kādu dienu es pieskāros pie pleca vienam aizmigušam futbolistam, un viņš… Džemma pašūpoja galvu. Viņš paķēra mani ap vi­du, pacēla augšā un sāka skriet. Viņš sacīja, esot nosapņojis, ka es esmu futbola bumba.

Kolins nesmējās. Viņš varēja nodarīt tev pāri.

- Ja mēs būtu tikai divi vien, tā varētu notikt. Pirmajā mē­nesī viens no viņiem mēģināja ar mani flirtēt. Un es vairs nekad neplānoju nodarbības tikai ar vienu studentu. Tajā die­nā, kad tas čalis mani satvēra, tur bija vēl četri citi studenti. Viņi mani izglāba, kamēr vēl nebija noticis nekas ļauns. Jo­projām priecājos, ka tas puisis nebija nolēmis mani aizmest pāri laukumam.

Kolins šķita sadrūmis. Vai tu darīji kaut ko, lai šādas situācijas vairs neatkārtotos? Balss tonis un oficiāluma pie­skaņa atgādināja, ka viņš ir likumsargs.

- Jā. Protams. Patiesībā tas viss mani biedēja.

- Pilnīgi pamatoti.

- Tad es sacīju puišiem, ka man nāksies ziņot par šo inci­dentu. Viņi atteica, ka es noteikti protot mācīt, tomēr ne­esot spējīga pati mācīties. Tobrīd nesapratu, par ko viņi vis­pār runā.

- Nogurums pēc treniņiem, Kolins klusi sacīja.

- Tev taisnība. Viens no puišiem pateica, ka arī es nespē­tu palikt nomodā un vēl mācīties, ja darītu to, ko dara viņi.

Kolins iegrieza automašīnu piebraucamajā ceļā pie savu vecāku mājas, tomēr uzmanīgi turpināja klausīties Džemmas stāstā. Un ko tu darīji?

- Šādam izaicinājumam es nespēju turēties pretī. Vēlējos pierādīt, ka viņiem nav taisnība. Džemma iesmējās. U11 es biju pārliecināta, ka man veiksies. Biju jauna, veselīga, uz­turēju sevi formā, steidzīgā solī traucoties pa studentu pil­sētiņu un līdzi nesot smagas grāmatu kaudzes. Turklāt ne­kad nebiju smēķējusi un reti lietoju alkoholu.

- Un cik ilgi tu izturēji? Kolins smaidīja.

- Trīs dienas. Viņi man lika veikt kardiovingrinājumus, ci­lāt svarus un izdarīt stiepšanās vingrinājumus. Pēc tam vaja­dzēja to visu atkārtot vēlreiz. Un… Viņiem bija taisnība. Es ju­tos pārāk nogurusi pat tam, lai domātu, kur nu vēl kaut ko mācītos. Nedēļas beigās es apsēdos kopā ar zēniem, un mums izvērtās ļoti nopietna saruna. Es pacietīgi izskaidroju, ka viņu darbs saistīts ar muskuļu spēku, bet manējais ar smadzenēm, un es nespēju turpināt viņu ārkārtīgi spraigo programmu.

- Un kā tas iedarbojās? Kolins smaidīja.

Džemma sāka smieties. Viņi manī klausījās un neteica ne vārda, pēc tam aizgāja projām. Neredzēju viņus nākamās četras dienas. Viņi neieradās uz noteiktajām mācību stun­dām. Bet atgriezušies viņi izrādījās pilnīgi mainījušies. Vairs nebija nekādas jokošanās un, kas vēl ļaunāk, neviens pat ne­pūlējās neko iemācīties. Jutu, ka drīz mani pārņems panika. Zināju, ja viņi nenokārtos pārbaudījumus, es zaudēšu dar­bu, bet par to man maksāja divas reizes vairāk nekā visos iepriekšējos. Un tad kādu vakaru es piepeši sapratu! Faktis­ki es viņiem biju pateikusi, ka viņi ir muļķi, bet es esmu gudra un viņiem ir normāli justies pārāk nogurušiem, lai do­mātu, turpretī man, Džemmai Renfordai, vēstures zinātņu kandidātei, nepieciešama skaidra galva.

- Tas ir labi, ka varēji saskatīt savu kļūdu.

- Patiesībā viss šis notikums mani it kā sapurināja. Tā bi­ja gluži kā atklāsme. Nemaz nav tik patīkami paraudzīties uz sevi bez rozā brillēm uz acīm. Nākamajā dienā es iera­dos sporta zālē jau sešos no rīta un… Viņa paraustīja ple­cus. Kopš tā laika nekad neesmu prasījusi no saviem zēniem vairāk, nekā spēju dot pretī.

- Un kādas bija viņu atzīmes?

- Tās uzkāpa tādos augstumos, ka man uzticēja vadīt vēl vienu atpalicēju grupu. Džemma pasmaidīja. Es sāku pra­sīt, lai katrs, kurš strādā ar mani, trenējas kopā ar puišiem. Un panākumi bija patiešām lieli. Universitātē oficiāli pazi­ņoja, ka cilvēkam, kurš strādās par sportistu grupas pasnie­dzēju, noteikti jāiekļauj savā programmā fiziskie treniņi.

Viņi sēdēja automašīnā, Kolins bija izslēdzis dzinēju, un Džemma smagi izelpoja. Viņa vēl nevienam nebija stāstījusi par šo gadījumu. Viņa bija mēģinājusi, tomēr neviens nevē­lējās klausīties. Kad pasniedzēji vai kolēģi pārējie studenti apsveica viņu par tik atjautīgas programmas izveidošanu, vi­ņa vienmēr sacīja, ka tā bijusi puišu ideja. Diemžēl neviens neticēja. Kad viņa palika pie sava, pārējie atmeta ar roku. Kolēģi un pasniedzēji nevēlējās ticēt, ka sporta nodaļas stu­denti ir spējīgi domāt. Viņuprāt, futbolisti vairāk līdzinājās "Pērtiķu planētas" iemītniekiem.

Džemma pagriezās un palūkojās uz Kolinu. Viņa roku spē­cīgie muskuļi labi izcēlās zem krekla plānā auduma. Viņš bija atlēts, kurš mācēja klausīties un saprata dzirdēto. Prāts un muskuļu spēks apvienots vienā cilvēkā. Džemmas sapņu vī­rietis.

- Man liekas, ka tu paveici lielisku darbu, viņš sacīja. Un tas, ka tu spēji paraudzīties uz sevi no malas, ir patie­šām iespaidīgi. Ne jau daudziem cilvēkiem tas ir pa spēkam. Viņš atzinīgi pamāja ar galvu un uzsmaidīja viņai. No šā smaida Džemmas augumam pārskrēja silts vilnis.

- Un ko tu vēlētos tagad? viņš vaicāja. Ja nerunājam par ēšanu.

Džemma pa automašīnas logu paskatījās uz Freizeru mil­zīgo māju. Tā bija visai neparasti veidota. Likās, ēka celta pa daļām dažādos laikos. Turklāt neviena daļa īsti nebija pie­skaņota kādai citai. Viņa atkal pievērsās Kolinam. Ja es jau šodien pārceltos uz viesu namiņu, vai tava ģimene to uzska­tītu par nepieļaujamu rupjību? Man patiešām gribētos sākt pētījumus. Vai atceries, ko es pirmajā dienā lasīju?

- Protams, viņš atbildēja. Tu biji iekārtojusies uz grī­das kopā ar kaudzi dažādu krāsu pildspalvu.

- Jūs ar Kērku abi esat vienādi! Kāpēc jums, vīriešiem, manas pildspalvas liekas tik intriģējošas?

- Man liekas, ka viņu gluži vienkārši mocīja skaudība. Es gan esmu ieintriģēts. Pētniece ar mākslinieciskām nosliecēm. Kolins atvēra automašīnas durvis. Tu priecāsies, kad uzzi­nāsi, ka es jau nojautu tavu atbildi. Šajā pēcpusdienā, kamēr tu Trisa iedoto zāļu iedarbībā gulēji, es piezvanīju dažiem cilvēkiem. Lenijs sūta tev mašīnu. Tas ir vienu gadu vecs Volvo ar ļoti mazu nobraukumu. Vai izklausās labi?

- Ideāli.

- Mamma un Šeimuss tavu ceļasomu jau nogādāja uz viesu namiņu. Reičela piepildīja ledusskapi.

- Izklausās debešķīgi, Džemma sacīja. Viņa jau grasījās atvērt automašīnas durvis. Vai kādreiz esi dzirdējis par kaut ko, kas tika saukts par Vēlmju akmeni?

- Neatceros gan. Vai par to tu todien lasīji? Kā tu sacīji… par mīlestību, traģēdiju un kaut ko tādu, kam cilvēki piedē­vējuši mistiskas spējas?

- Jā, Džemma atbildēja, priecīga, ka viņš atcerējies tās dienas sarunu. Tas vārds neiziet man no prāta. Tas ik pa laikam ieskanas man atmiņā.

- Pāri visam citam? Ailai un Kērkam? Karsējmeitenes tē­lošanai mana darba dēļ? Un arī pēc tam, kad Tristans bija meties tev virsū?

- Diemžēl tas nepavisam neatgādināja mešanos virsū, Džemma attrauca, bet Kolins jau bija izkāpis no automašī­nas. Džemma vēroja, kā viņš iet apkārt džipam. Patiesībā Džemma uz viesu namiņu vēlējās pārcelties tādēļ, lai būtu iespējami tālāk no Kolina. Nekad dzīvē viņai vēl nebija nā­cies sastapt vīrieti, kurš viņu tik ļoti valdzinātu.

Kolinā nebija nekā tāda, kas Džemmai nepatiktu. Patiesībā, ja viņa datorā ievadītu visas savas vēlmes, kādas saistījās ar sapņu vīrieti, dators noteikti varētu piedāvāt Kolinu Freizeru. Varbūt, ka Džemmu bija ietekmējuši daudzie gadi, kas pava­dīti futbolistu sabiedrībā, taču viņai patiešām patika lieli vīrie­ši. Viņai vienmēr likās interesanti vīrieši, kuri darīja kaut ko reālu. Kolēģi, kuri vadīja savas dienas, lasot un debatējot par lietām, kuras notikušas gadsimtiem senā pagātnē, bija sākuši Džemmu garlaikot. Bet viņas studenti, un to šajos gados bija apmēram simts, tikai īsu laiku ļāva viņai gudri runāt, bet pēc tam metās pie fiziskām nodarbēm, un Džemma viņiem pievie­nojās. Tas bija īsts izaicinājums, kad nācās stāstīt par to, kas ir jambs, bet pašai ar sešdesmit unces smagiem boksa cimdiem rokā vajadzēja izvairīties no kustīga boksa maisa.

Galu galā darbs ar sportistiem un neizbēgamie fiziskie treniņi bija mainījuši viņas uzskatus par vīriešiem. Iestāju­sies koledžā, Džemma iztēlojās, ka reiz viņai būs akadēmis­ki izglītota ģimene. Viņa apprecēsies ar koledžas profesoru, un viņiem būs divi intelektuāli orientēti bērni. Viņai ar bēr­niem būs tādas attiecības, kādas tās reiz bija pašai ar tēvu. Viņi regulāri apmeklēs muzejus, un galvenā izklaide būs vēs­tures grāmatu lasīšana.

Bet patiesībā izrādījās, ka kopā ar sportiskajiem puišiem Džemma piedzīvoja daudz vairāk jautrības nekā visā iepriekšējā mūžā. Un, balstoties pieredzē, ko viņa ieguva, kad vairākus mēnešus satikās ar trenera palīgu, Džemma secināja, ka sekss ar atlētu ir krietni vien labāks nekā tas, ko var piedāvāt grāmatu tārps.

Un nu viņa redzēja, ka tieši Kolinā Freizerā ir apkopots viss, kas viņai patīk vīriešos. Viss vienā skaistā vienībā. Gudrs, izglītots, atjautīgs un ar atlētisku augumu. īsajā lai­kā, ko Džemma pavadīja kopā ar Kolinu, raudzīšanās uz vi­ņa muskuļiem, kas izspiedās zem krekla, lika viņas ādai pār­klāties ar sviedru lāsītēm.

Džemma atcerējās, kā šorīt bija kāpusi pa viņa augumu, stāvējusi uz viņa platajiem pleciem… Un vēlāk Kolins viņu turēja savās spēcīgajās rokās. Džemma nespēja atcerēties, ka vēl kādreiz būtu tik spēcīgi alkusi pēc kāda cilvēka.

Bet Kolins nebija pieejams. Viņš piederēja Džīnai Koldvelai.

Gribējās domāt, ka viņa, Džemma, spētu pacelties pāri tik zemiskai rīcībai kā divu cilvēku attiecību izjaukšana. Un to­mēr viņa nezināja, kā rīkotos, ja Kolins reiz paraudzītos uz viņu citādi, nevis tikai drauga acīm.

- Droši vien pataisītu sevi par muļķi, viņa nomurmi­nāja.

- Ko tu tur teici? Kolins vaicāja, nostājies Džemmai bla­kus.

- Es tikai domāju par Tristanu un izteicu cerību, ka ne­padarīšu sevi par muļķi mūsu randiņā. Viņš ir patiešām iz­skatīgs un turklāt vēl arī ārsts. Džemma cieši nopētīja Ko­linu. Viņa īsti nezināja, ko cer ieraudzīt. Varbūt greizsirdības dzirksti? Tikai tādas nebija.

- Viņš ir lielisks puisis, Kolins sacīja. Klau! Izdevīgā brīdī palūdz, lai viņš pastāsta par savu ģimeni. Viņi bijuši ārsti jau paaudzēm ilgi. Un pagātnē bijis pāris skandālu, kas tevi varētu interesēt.

- Piemēram? Viņiem priekšā piebraucamā ceļa galā bija novietota melna automašīna, un Kolins ar rokas mājienu ai­cināja Džemmu tajā iekāpt. Kamēr sadzīs sāns, tev vaja­dzētu dzīvot mierīgāk, skaidrs?

- Jā, šerif Freizer, viņa smaidot atteica.

- Tā ir pareizā attieksme. Viņš pieturēja Džemmas ro­ku, palīdzot viņai iekāpt nelielajā kravas automašīnā. Kad Kolins arī iekāpa kabīnē un apsēdās Džemmai blakus, viņas sāns cieši piekļāvās vīrieša augumam. Džemmas sirds sa­traukti notrīsēja. "Kas tad nu?" viņa pie sevis rājās. "Vai tev ir četrpadsmit?"

- Ārlaulības bērni, Kolins sacīja.

Džemmai nebija ne jausmas, par ko viņš runā, un viņas seja to skaidri parādīja.

- Tu vaicāji par skandāliem, kas saistīti ar Trisa ģimeni. Neko daudz es par viņiem nezinu, bet jau krietni sen Edilī­nā atgriezās divas neprecētas Oldridžu meitenes gaidībās.

- Māsas?

- Nē. Ja pareizi atceros, abus šos gadījumus šķir apmē­ram piecdesmit gadu.

- Vientuļās mātes ir daudzu dzimtu kopīga iezīme. Džem­ma apklusa. Vēstulē bija pieminēta kāda Vinija. Pieņemu, ka pilnā vārdā Vinifreda. Vai pazīsti kādu sievieti ar šādu vārdu?

- Nē.

- Un sievieti vārdā Temzina?

- Nevienu tādu neatceros, Kolins teica. Tev vajadzē­tu aprunāties ar Ljūka sievu Džoslinu. Viņa nopietni nodar­bojas ar Edilīnas iedzīvotāju ģenealoģiju.

- Sieva tam Ljukam, kurš raksta grāmatas? Tam vīrietim, kuram pietika veselā saprāta, lai pamuktu malā no tava ceļa?

- Atvaino, ka tā notika, Kolins teica. Steidzamos ga­dījumos…

- Tu traucies turp, cik vien ātri iespējams, lai palīdzētu cilvēkiem, Džemma pabeidza teikumu viņa vietā.

-Jā, tā ir. Viņi bija piebraukuši pie viesu namiņa. Džem­ma paraudzījās uz to un nopūtās.

- Izskatās pēc mājām?

- Vairāk vai mazāk.

Kolins atslēdza durvis. Vieta ir mazliet nomaļa, tāpēc vēlos, lai tu vienmēr aizslēdz durvis. Labi?

- Noteikti. Viņa iegāja dzīvojamā istabā. Pie virtuves bija novietots neliels apaļš galdiņš, kas uzklāts divām per­sonām.

- Laikam jau Reičela domājusi… Kolins aprāvās, nepabeidzis iesākto teikumu.

Džemma nevēlējās, lai Kolins dodas projām. Un arī viņš svārstījās, tātad, iespējams, nemaz negribēja aiziet. Vai esi izsalcis? Mēs varētu ieturēt maltīti, un es tevi izvaicātu par Vēlmju akmeni, kurš palīdz piepildīt vēlēšanās.

- Akmens? Vēlēšanās? Kolins pārsteigti skatījās uz Džemmu. Tu vēl nebiji pieminējusi ne vēlēšanās, ne arī kaut kādu akmeni.

- Laikam jau ne. Vai tu kaut ko zini par to?

- Vispār domāju, ka zinu. Es varbūt arī zinu, par ko tu izlasīji, bet man vajadzēs kaut ko paņemt. Es tūlīt atgriezī­šos un… Viņš paraudzījās uz galdu.

- Es visu sagatavošu.

- Lieliski. Ari man šodien nācās iztikt bez pusdienām.

- Kā tu domā, vai Reičela būs sagādājusi pietiekami daudz ēdiena?

Kolins izskatījās nopietns. Man pietiks ar salātiem, viņš noteica un aizsteidzās.

Smaidīdama par šo joku, Džemma pa logu vēroja, kā viņš ar nelielo kravas automobili aizšaujas pāri īpašumam. Viņa ne­bija īsti pārliecināta, vai autoražotājs patiešām paredzējis šai automašīnai tik ātrus braucienus. Kad Kolina auto vairs ne­bija redzams, Džemma piegāja pie ledusskapja un vēra vaļā stikla traukus, kuros netrūka dažādu ēdienu, ko sagatavoju­si Reičela. Un tie visi izskatījās patiešām garšīgi. Džemma steigšus lika traukus mikroviļņu krāsnī un pēc tam pārcēla ēdienu šķīvjos. Kad atgriezās Kolins, viss jau bija gatavs.

Viņš paraudzījās uz daudzajiem traukiem, kas bija izlikti uz virtuves darba virsmas, un pasmaidīja. Laikam jau Rei­čela zināja, ka Freizers neatteiksies palikt uz maltīti.

Kolins paņēma šķīvi un tad iedeva Džemmai vecu blok­notu ar spirāli. Uz apdriskātā vāka ar lielajiem burtiem bija uzrakstīts: "Kolina Freizera privātīpašums. Okšķeri saņems sodu! Tas attiecas uz tevi, Lenij!"

- Vai es tagad redzēšu visus tavus noslēpumus?

Tobrīd Kolins aizrautīgi tiesāja pildītas olas un olīvas.

Pilnu muti viņš sacīja: Tie visi ir no laika, kad man bija trīspadsmit gadu. Viņš noslaucīja rokas salvetē un paņē­ma bloknotu no Džemmas. Mans vectēvs, tēta tēvs, mē­dza mums stāstīt par mūsu senčiem. Domāju, ka daļa no visiem viņa stāstiem bija piemelota, taču es tos vienalga pie­rakstīju.

- Kas ir piemelots? Džemma vaicāja, piepildīdama sa­vu šķīvi.

- Ja ticam manam vectēvam, sacīja Kolins, tieši mūsu ģimene, Freizeri, bija šīs pilsētas pamatlicēji. Nevis Makterni vai Hārkorti. Taču viņam ticēja tikai mana māsa Ariela. Mēs mēdzām māsu ķircināt par to un sacījām, ka viņa ļoti grib būt princese un tālab noticēs jebkam.

- Izklausās, ka viņai bērnībā jautrības netrūka.

- Par Arielu neraizējies. Viņa prata par sevi parūpēties. Lai nu kā, bet dažus vecātēva stāstus es mēdzu pierakstīt. Diemžēl biju izlēmis, ka labākais laiks rakstīšanai ir tieši mis­tera Vilsona vadītā ģeometrijas stunda. Un tā es joprojām nezinu, kā lietojams transportieris. Te nu tas ir. Akmens, kas piepilda karstākās vēlēšanās.

- Karstākās vēlēšanās?

Kolins pasniedza Džemmai bloknotu, piepildīja savu šķī­vi un apsēdās pie galda.

Džemma iekārtojās viņam pretī un skaļā balsī lasīja.

Vectēva Freizera septītais stāsts

Vēlmju akmens tika dāvāts Freizeram, kurš izglāba savu kla­nu. Viņš bija liela auguma spēcīgs vīrs un spēja aizvelt no ie­ejas klints bluķi, kas visus bija iesprostojis alā. Pateicībā par to Ragana viņam iedeva Vēlmju akmeni. Viņa sacīja, ka vēlēšanās noteikti piepildīsies, ja šā akmens tuvumā kāds Freizers kaut ko no sirds vēlēsies. Tas attiecas arī uz Freizeru sievietēm.

- Kā tu domā, vai es varētu cerēt uz Pulicera balvu?

- Puse manu futbolistu nespētu uzrakstīt tik labi. Džem­ma vēlreiz pārlasīja nelielo stāstiņu un prātoja, vai tāds va­rētu būt viņas disertācijas temats. Ģimenes mīts. Tā bija iespēja.

- Izskatās, ka tu kaut ko cītīgi apsver.

Viņa pāri galdam paraudzījās uz Kolinu. Man bija ap­slēpts motīvs, kālab vēlējos šo darbu dabūt.

- Ak tā? Kolins noteica un apzieda mājās ceptas maizes šķēli ar sviestu.

Džemma pastāstīja par nepieciešamību atrast oriģinālu te­matu zinātniskajam darbam.

- Nu, šeit atrast kaut ko pietiekami senu un tādu, par ko nebūtu vēl rakstīts, varētu būt diezgan vienkārši, viņš no­teica. Džīna mēdz sacīt, ka Edilīnā ir tik savāda, it kā to būtu dibinājusi saujiņa marsiešu, kas apmetušies Amerikas Savienotajās Valstīs.

- Pēc tā, ko esmu šeit redzējusi, man nākas viņai piekrist. Vai šeit tiek pastrādāti arī noziegumi? Džemma nogrieza gabaliņu auksta rostbifa.

- Pagājušajā rudenī mums te bija tāds juceklis… Visi tie FIB aģenti, slepenais dienests, vēl arī daži detektīvi no Fortloderdeilas policijas departamenta.

- Jā, pareizi, Džemma attrauca, joprojām skatīdamās bloknotā. Man ļoti gribas iepazīties ar to detektīvu. Maiks Šovs, ja?

- Ņūlends. Man tā vien aizmirstas, ka tas ir Sāras jaunais uzvārds, Kolins sacīja. Vai vēlies vēl tēju?

- Jā, paldies viņa atbildēja. Pastāsti, kas īsti notika!

- Nē. Tas ir Maika un Sāras stāsts. Viņi paši tev to pa­vēstīs, kad tiksi pie viņiem. Kolins piecēlās. Man uz kā­du laiciņu jāaizbrauc uz biroju. Vai gribēsi doties līdzi? Viņš apklusa. Laikam jau sāku pārāk pierast, ka esi man līdzās. Viņš paņēma savu šķīvi un ielika to izlietnē.

- Es visu novākšu, Džemma sacīja. Tu brauc un parū­pējies par cilvēku glābšanu. Ai! Es taču aizmirsu pavaicāt, vai te ir pieejams internets.

- Mums te ir rūteris, un tu vari izmantot bezvadu internetu. Izskatās, ka tu nevari vien sagaidīt, kad tiksi no ma­nis vaļā.

- Meli… Džemma sacīja un aprāvās. Viņa nevēlējās, lai Kolins dodas projām, tomēr nedrīkstēja to sacīt. Jā, tā ir. Man ļoti gribas ātrāk iedziļināties bibliotēkas grāmatās. Rīt pārskatīšu pieliekamo. Garāža paliks pēdējā. Kas ir?

Kolins domīgi vēroja Džemmu. Un kā tu grasies cilāt tās kastes, ja tev uz brūces sānos uzliktas šuves?

- Uzmanīgi.

- Es nākšu tev palīgā. Mēs visu sašķirosim. Atliksim ma­lā finanšu dokumentus un citus garlaicīgos papīrus.

Džemma jau gribēja iebilst, bet tad apklusa. Labi, vi­ņa galu galā piekrita.

Mirkli viņi raudzījās viens otrā, un tad Kolins sacīja: Vai esi pārliecināta, ka nevēlies, lai palīdzu tev šeit visu sakopt?

- Pilnīgi pārliecināta. Es pagatavošu sev kanniņu tējas un paraudzīšu, ko varu atrast par to Vēlmju akmeni. Kā tu do­mā, vai tas ir kaut kas līdzīgs Likteņa akmenim? Tik liels, lai uz tā varētu sēdēt?

- Nezinu. Un kas tieši bija sacīts tajā dokumentā, ko tu lasīji?

- Es tik precīzi neatceros. Kad lasīju, biju mazliet saner­vozējusies par to, vai dabūšu darbu. Biju pārāk noraizēju­sies, lai koncentrētos. Es galvenokārt atceros cilvēku vārdus, piemēram, Vinija, Temzina, Evans un nabaga Džūlians. Vi­ņa paraudzījās uz galdu un darba virsmu, kur bija izlikti ēdieni un tagad jau netīrie šķīvji. Tad viņa paskatījās uz Ko­linu.

Likās, viņš saprata, par ko Džemma tikko domājusi. Sa­meklē to vēstuli, bet es te visu sakopšu, viņš sacīja.

- Un tavs birojs?

- Runa bija par dažiem dokumentiem. Roja jau droši vien ir visu izdarījusi. Viņai tas patīk. Tikai palaid viņu pie dato­ra, un viņa jau ir laimīga. Dators un vēl liela pistole pie sā­niem.

Džemma iesmējās. Man viņa jau patīk.

- Es piezvanīšu dažiem cilvēkiem, novākšu te visu un tad iešu pie tevis uz bibliotēku, Kolins sacīja.

- Vai esi pārliecināts, ka gribi to darīt?

- Pilnīgi, viņš attrauca.

Izgājusi no istabas, Džemma atļāvās pasmaidīt. Tik plati, ka bija jābažījas, vai neieplīsīs sejas āda.

Загрузка...