Septiņpadsmitā nodaļa

Laupīšana bija notikusi vienā no Edilīnas jaunākajām mā­jām. Pēc Kolina domām, divdesmit akros agrākās lauksaim­niecības zemes bija uzcelts pārāk daudz māju, kas atradās pārāk cieši kopā. Kad pirms pieciem gadiem sākās celtniecī­bas darbi, Edilīnas vietējie iedzīvotāji mēģināja to apturēt, taču viņiem nekas neizdevās. Lielpilsētas iedzīvotājus apbūra doma par apmešanos "savādajā mazpilsētā Edilīnā Virdžīnijas štatā, vietā, ko nav mainījis laika ritējums", kā vēstīja reklāmas, un viņi izķēra šos īpašumus, kamēr tie vēl nebija pabeigti. Kopš tā laika uz turieni bija pārcēlušies daudzi cil­vēki. Lai gan Edilīnā atradās samērā tuvu daudzām lielām pilsētām, šiem cilvēkiem tā šķita gluži laucinieciska.

Kolins zināja diezgan daudz par tā dēvētajiem jaunpienācējiem lai cik ilgi viņi tur būtu nodzīvojuši, šis vārds vi­ņiem bija kā pielipis; vairāk nekā citi Edilīnas pamatiedzī­votāji. Un ar laupīšanā cietušo ģimeni Kolins bija pazīstams. Sieva bija mājsaimniece, audzināja meitiņu un trīsgadīgu dē­lēnu. Vīrs strādāja Portsmutā, un viņa darbs bija saistīts ar militāro jomu. Kolinam allaž bija licies, ka tā ir jauka ģime­ne.

Kas tad tev noticis? Roja vaicāja, kad Kolins iegāja mā­jā un viņa ieraudzīja kolēģa izspūrušos matus un miegaino skatienu. Viņa jau bija norobežojusi guļamistabu ar dzelte­no policijas lenti un nofotografējusi ar iebrukumu saistītās vietas mājā.

Kolins ar skatienu viņai lika klusēt.

- Ak jā, Roja noteica. Džīna… Viņa pasmīnēja par Kolina izskatu, kas liecināja, ka viņš tikko izlīdis no gultas.

- Mēs izšķīrāmies, Kolins čukstus pateica Rojai tādā to­nī, kas liecināja, ka vairāk viņš neko nesacīs. Izstāsti, kas te īsti atgadījies.

Roja detalizēti ziņoja par nolaupīto briljanta gredzenu, īpašniece to glabājusi slepenā nodalījumā, kas ierīkots viņas gultas stabā. Diemžēl nebija nevienas fotogrāfijas, kurā gre­dzens būtu apskatāms. Spriežot pēc tā, cik liela nekārtība valda guļamistabā, var secināt, ka zaglim gredzena atraša­na sagādājusi grūtības un prasījusi zināmu laiku. Manuprāt, tie bijuši vietējie jaunieši, Roja piebilda. Iespējams, lai stā­tos pretī izaicinājumam. Domāju, ka viņiem gluži vienkārši paveicās gredzenu vispār atrast.

Kolins ielīda aiz nostieptās dzeltenās lentes un sāka ap­skati. Istabā patiešām viss bija apgriezts kājām gaisā. Spil­veni no gultas nosviesti uz grīdas, paklāja stūris uzrullēts uz augšu, krēsls apgāzts, tomēr kaut kas visā šajā ainā šķita neparasti. Izskatījās, ka istabas sakārtošana prasīs tikai da­žas minūtes. Viss bija izmētāts tā, ka likās zaglim šāda do­ma ienākusi prātā tikai pēdējā brīdī.

Gultas staba gals bija noskrūvēts, atklājot nelielu iedobu­mu iekšpusē. Tādā neko daudz nebūtu iespējams paslēpt, taču gredzens tur ietilptu ideāli. Viņam uzreiz ienāca prātā misis Elisa no mēbeļu veikala. Tikai cilvēks, kurš labi pārzi­na mēbeļu konstrukcijas, var zināt par šādas vietas esamību gultas galā. Vai arī kāds, kuram pieder gluži tādas pašas mē­beles.

Jau tūdaļ Kolins lūdza Roju noskaidrot, kurš tuvākajā ap­kaimē iegādājies kaut ko šādu. Viņa pierakstīja uzdevumu.

Kad Roja izgāja no istabas, Kolins apstaigāja telpu un vi­su nopētīja.

Uz kosmētikas galdiņa, kā jau ierasts, atradās smaržu pu­delītes un kosmētika, kā arī dažas ģimenes fotogrāfijas. Ska­pī viņš nepamanīja neko tādu, kas šķistu savandīts vai kam vispār būtu pieskārusies laupītāja roka. Likās, ka arī vannas istabā svešais neko nav meklējis.

Atgriezās Roja un pavēstīja, ka šī gulta piederējusi aplau­pītās sievietes vecākiem un to izgatavojis viņas tēvs. Tāda gulta ir tikai viena.

Šis ziņas Kolinu pārsteidza. Tikai cilvēks, kurš pazīst īpaš­nieku, var zināt, ka gultas galā ir slepenais iedobums. Iz­skatījās, ka gredzenu nolaupījis kāds ģimenei tuvs cilvēks.

Kolins iegāja virtuvē. Tur sēdēja mājas saimniece un dre­bošās rokās turēja kafijas krūzi. Viņa sacīja, ka ir ļoti satrauk­ta, jo laupīšana notikusi gaišā dienas laikā.

- Es ārā apgriezu rozēm vecos ziedus, un bērni rotaļājās savā lielajā sētiņā. Pēc tam iegāju iekšā, lai pagatavotu pus­dienas.. Tikai pēc tam, kad bijām paēduši, es pamanīju, ka guļamistabā pabijis svešinieks, viņa stāstīja un iedzēra ka­fijas malku. Rokas joprojām trīcēja. Kaut es būtu izturēju­sies uzmanīgāk un pievaldījusi mēli!

Sieviete Kolinam pavēstīja, ka pirms dažiem mēnešiem no­mirusi viņas tante un mantojumā atstājusi briljantu gredze­nu. Iepriekšējā reizē, kad viņa savu mazo dēlēnu bija paņē­musi līdzi uz Ārmstrongu veikalu, viņa šo gredzenu bija uzlikusi pirkstā. Ikviens varēja to redzēt. Puse apgabala ļaužu iepērkas tajā veikalā.

- Vai mēs runājam par daudziem briljantiem, kas katrs jāapdrošina atsevišķi?

- Nē, ne gluži, sieviete atbildēja. Gredzena centrā ir viens lielāks briljants, to ieskauj vairāki mazāki. Domāju, ka vidējais ir apmēram puskarātu liels, varbūt mazliet lielāks.

- Vai zināt, kāda ir tā vērtība?

- Man nav ne jausmas, viņa atteica un labu brīdi skatī­jās savā kafijas krūzē, bet tad pacēla galvu. Lielākais, di­vus vai trīs tūkstošus dolāru, bet droši vien toreiz devu mā­jienu, ka tas ir daudzkārt dārgāks.

Saimniece izskatījās ļoti vainīga. Kolins viņai silti uzsmai­dīja. Lielīšanās nav noziegums. Tā taču darām mēs visi. Pastāstiet par savu gultu! Kurš vēl zināja, ka gredzens pa­slēpts gultas stabā?

- Neviens! viņa uzsvērti sacīja. Tēvs man parādīja šo slēptuvi, kad vēl biju maza meitene. Mana māte bija ļoti stin­gra; reiz es kaut ko ļoti vēlējos, bet viņa sacīja "nē!", un tad tēvs man parādīja, kur viņš glabā mazliet naudas. Tas bija mūsu noslēpums. Kad apprecējos, vecāki grasījās mums dā­vināt jaunas mēbeles, bet es palūdzu gultu, ko izgatavojis mans tētis. Viņš zināja, kālab es to vēlos.

- Vai izstāstījāt vīram par slēptuvi?

- Nē. Un arī bērniem ne. Arī labākajai draudzenei ne. Par šo vietu neesmu stāstījusi pilnīgi nevienam. Tas bija mans mazais personīgais seifs.

- Vai jums ir brāļi vai māsas, kuriem tēvs varēja par to izstāstīt?

- Man ir brālis, kurš dzīvo Viskonsinā. Viņi ar tēvu ne­kad nav labi sapratušies, tāpēc es ļoti šaubos, ka tētis viņam būtu kaut ko tādu sacījis. Vai jūs domājat, ka viņš atlidojis šurp un nozadzis gredzenu?

Nebija skaidrs, vai viņa to saka nopietni, vai arī tas domāts kā sarkasms. Kolins aizvēra piezīmju grāmatiņu un paraudzī­jās uz sievieti. Vai mājā vēl kaut kas neatrodas savā vietā?

- Neko tādu neesmu pamanījusi. Roja izstaigāja visas is­tabas. Viņa sacīja, ka esmu laba mājasmāte.

Kolins viņai mierinoši uzsmaidīja un palūdza šajā naktī guļamistabu neizmantot. Viņaprāt, tas diez vai kaut ko mai­nīs, taču viņš gribēja noņemt pirkstu nospiedumus.

Šerifs ar vietnieci devās projām no aplaupītās mājas.

- Ko tu par to domā? Roja vaicāja, tiklīdz abi bija izgā­juši ārā. Sīkie cits citu sakūdījuši?

- Nē, man tā vis neliekas. Kolins paraudzījās augšup uz mājas logu un drūmi sarauca pieri. Viņš nevēlējās atklāt, ko patiesībā domā par šo lietu. Instinkts viņam sacīja, ka šī nav parasta laupīšana.

* * *

Mājas saimnieces desmit gadu vecā meitiņa skatījās uz zaļu zaru pušķīti, ko māte bija nolikusi uz kumodes. Viņa parasti mēdza tur nolikt ziedus, visbiežāk rozes, taču šoreiz izrādījās citādi. Lapas bija garas, smalkas, gaiši zaļas un ļoti jaukas. Pušķīti māte bija apsējusi ar sārtu lenti. Meitene ne­zināja, ka tie ir vītola zari, un smaidot nolika nelielo pušķīti zem sava spilvena. Varbūt viņa sapnī redzēs, kas aplaupījis viņu māju un paņēmis mammas skaisto gredzenu.

Загрузка...