Vēlmju akmens

divdesmit septītā nodaļa

Džemma un Kolins iegāja viesu namiņā. Viņš pagriezās pret Džemmu.

- Esmu pieļāvis kļūdas, Kolins sacīja. Man jau pašā sākumā vajadzēja paskaidrot par Džīnu. Un vajadzēja viņai pastāstīt par tevi jau nākamajā dienā pēc tam, kad iepaziāmies. Man nevajadzēja būt greizsirdīgam uz Tristanu. Man nevajadzēja…

Viņš apklusa vēl pirms tam, ka Džemma pasniedzās uz priekšu un ar pirkstu galiem pieskārās viņam pie lūpām. Ja vēlamies, lai mums viss izdodas, man jāzina, kas no­tiek. Man jāzina, kur es atrodos. Es nevaru pavadīt brīniš­ķīgu dienu kopā ar tevi, bet jau nākamajā uzzināt, ka esi pie Džīnas. Man patiešām ir nepieciešams zināt, kas es tev esmu.

Kolins ar plaukstu pieskārās viņas vaigam. Es tevi mī­lu, viņš maigi sacīja. Bija vajadzīgs kāds laiciņš, lai es to saprastu. Es tevi mīlu.

Aizvainojuma sāpes pēc gluži nesenā pārmetuma par ne­uzticību bija pārāk svaigas. Džemma vēl nespēja Kolinam at­bildēt ar šiem pašiem vārdiem. Varbūt viņas pieķeršanās no­pietnai izpētei diktēja vēlmi pēc konkrētiem faktiem.

- Es gribu zināt, ko tu darīji. Pilsētā visi zina, ka tu biji kopā ar Džīnu, un es esmu jau nogurusi no man veltītajiem nožēlas pilnajiem skatieniem.

- Gluži pamatota vēlēšanās, Kolins atteica, un abi bla­kus apsēdās uz dīvāna. Kolins uzsāka garu stāstu par visu, ko atklājis savā braucienā uz Vašingtonu un ko izdevies iz­vilkt no Džīnas.

- Es joprojām nezinu, ko tas cilvēks īsti meklē, Kolins sacīja. Arī Džīna teic, ka nezinot.

Uzausa saule, bet viņi joprojām runāja.

- Tu mani vairs neatstumsi? Džemma vaicāja.

- Nemūžam, Kolins atbildēja un noskūpstīja Džemmu.

Viņi maigi un izjusti mīlējās. Kolins pateica Džemmai, kā­dus pārdzīvojumus sagādājusi doma par to, ka varbūt ir viņu zaudējis. Es nekad agrāk tā nebiju juties, viņš tupi­nāja. Es varēju domāt vienīgi par to, ka vēlos parunāt ar tevi, būt kopā ar tevi. Esmu dzīvi vadījis viens pats. Pat tad, kad esmu ar ģimeni, vai arī gados, ko pavadīju kopā ar Džī­nu, es jutos viens. Bet ar tevi…

- Es zinu, viņa nočukstēja, uzlikusi galvu uz Kolina kai­lajām krūtīm. Es jūtos tāpat. Es tevi mīlu, Kolin. Man lie­kas, ka mīlu jau kopš brīža, kad pirmo reizi ieraudzīju tevi uz sliekšņa. Nezinu, ko būtu darījusi, ja tava māte mani ne­pieņemtu darbā.

- Es būtu braucis tev pakaļ.

Džemma pacēla galvu un palūkojās uz Kolinu. Un pa­metis savu iemīļoto Edilīnu, ko?

Kolins ar roku atglauda matus un paskatījās Džemmai acīs. Ja tu šeit neatradīsi darbu vai arī tev šī pilsēta nepatiks, es braukšu uz jebkuru pasaules vietu, kur tu vēlētos dzīvot.

Viņa atkal piekļāvās Kolina krūtīm un pasmaidīja. Tieši to viņa vēlējās. Viņa gribēja, lai Kolins mīlētu viņu, un tikai tad bija gatava pateikt viņam par bērnu. Džemma nevēlējās visu dzīvi domāt par to, vai Kolins ir blakus tikai tāpēc, ka pienākums licis tā darīt.

- Gribu tev kaut ko pateikt, Džemma ierunājās un no­glāstīja Kolina kailās krūtis.

- Jebko. Viņš piekļāva lūpām viņas pirkstu galus.

- Es… Džemma nepaguva pateikt neko vairāk, jo iezva­nījās Kolina mobilais telefons, tomēr viņš nesteidzās to pa­ņemt. Vai tad nevajadzētu atbildēt uz zvanu? Tas varētu būt svarīgi.

- Man vairāk gribētos dzirdēt, ko tu vēlējies pateikt.

- Tas var pagaidīt, Džemma sacīja, jo telefons turpināja zvanīt.

Kolins pārliecās pāri gultas malai un pavandījās pa savu bikšu kabatu, tad izņēma telefonu. Tā ir Roja. Viņš no­spieda atbildes taustiņu, noklausījās palīdzes ziņojumu un atbildēja, ka tūlīt ieradīsies.

- Runa ir par jaunpienācējiem. Viņu piecpadsmit gadu ve­cā meita neatrodas savā gultā.

- Brauc! Džemma mudināja un pavilka segu uz savu pu­si, ietinās tajā un piecēlās sēdus. Tūlīt pat. Sameklē to bērnu!

- Mēs ar tevi…

- Tas var pagaidīt, Džemma teica, pastiepa roku un pie­skārās Kolina plecam.

Viņš noskūpstīja Džemmas plaukstu un klusi vaicāja: Vai tu zini, ka es tevi mīlu?

- Domāju, ka to sapratu tajā brīdī, kad kafejnīcā redzēju, cik nelaimīgs esi.

Kolins joprojām turēja Džemmas roku. Un tu?

- Jā, viņa atbildēja, es tevi mīlu.

- Un es tevi, Kolins sacīja un pieliecās Džemmu noskūp­stīt.

Taču viņa atvirzījās. Mums joprojām ir jārunā par Trisu un visiem pārējiem vīriešiem manā dzīvē. Nākotnē un ta­gad. Man nepatīk, ja esi greizsirdīgs.

- Tās man ir jaunas izjūtas. Nekad agrāk ar kaut ko tādu neesmu saskāries, Kolins teica.

- Ari tad, kad dzīvoji ar Džīnu, ne?

- Pilnīgi noteikti nē, Kolins atbildēja. Viņš atkal skūp­stīja Džemmu, taču telefons iezvanījās no jauna. Šajā reizē signāls līdzinājās taures skaņām.

Džemma atrāvās no Kolina.

Viņš paraudzījās uz savu telefonu. Zvana Roja. Viņa jau ir notikuma vietā. Man tagad jāiet. Viņš piekļāva Džem­mu sev klāt. Es tevi mīlu. Tevī ir viss, ko jau ilgu laiku esmu vēlējies atrast sievietē. Vai tev liksies, ka esmu traks, ja sacīšu, ka esmu gaidījis tieši tevi?

- Nē, Džemma nočukstēja. Viņa ļoti priecājās, ka atkal var būt pie Kolina. Es saprotu, kā tu to biji domājis.

- Laikam jau Džīna man bija vajadzīga, lai… būtu nodar­bināts, kamēr ieradies tu. Viņš noskūpstīja Džemmas pie­ri. Es vēlējos īstu mīlestību un nu esmu to atradis Kolina telefons iezvanījās atkal. Šajā reizē signāls bija kā automašī­nas signāltaures skaņa. Tētis zvana.

- Tev jāiet, Džemma sacīja. Mēs varam parunāt vē­lāk.

Viņš noskūpstīja Džemmu, un šajā skūpstā jautās visas vi­ņa ilgas. Es tevi mīlu. To neaizmirsti.

- Neaizmirsīšu, viņa atbildēja. Kolins devās uz savu džipu un aizbrauca.

Džemma noskatījās, kā viņš aizbrauc, pēc tam aizslēdza durvis. Skolas laikā viņa bieži bija pavadījusi augas naktis nomodā. Viņa mācījās. Taču tagad, būdama gaidībās, viņa bija sapratusi, ka nepieciešams vismaz divpadsmit stundu naktsmiera. Mazliet agrāk, kad viņa bija iegrimusi miegā, piezvanīja misis Freizere un vaicāja, vai Džemma nezina, kur ir Šeimuss. Džemma pārliecinājās, vai puisis nav aizmidzis uz viņas dīvāna, tad pateica, ka nezina, kur viņš atrodams.

Džemma bija gribējusi atkal iemigt, tomēr negaisa un satraukuma dēļ pūliņi izrādījās velti. Pēc stundu ilgas neveik­smīgas cīņas pašai ar sevi viņa padevās, apģērbās un paņēma vienu no mazajām kravas automašīnām, kuras, kā šķita, vien­mēr bija pa rokai. Pēc tam viņa devās ceļā uz lielo noliktavas ēku, kas atradās Freizeru īpašuma tālākajā malā. Viņa nemaz nejutās pārsteigta, kad ieraudzīja Šeimusu tur. Viņš sēdēja un zīmēja karieti, ko izgatavojis viens no viņa senčiem.

Kolins ieradās tikai dažas minūtes vēlāk. Kopš tā brīža bija pagājušas jau vairākas stundas, un Džemma vēlējās ti­kai izgulēties. "Ak, šī grūtniecība!" viņa nodomāja, izstie­pās šķērsām pāri gultai un uzreiz aizmiga.

Kad viņa pamodās, pulkstenis bija jau seši pēcpusdienā. Viņa bija nogulējusi visu dienu! Viņa ļodzīdamās piecēlās kā­jās un paņēma telefonu. Četras elektroniskā pasta vēstules un sešas īsziņas. Viņas zinātniskā darba vadītājs bija apstip­rinājis tematu par mediķēm Virdžīnijas štatā deviņpadsmitā gadsimta vidū. Un profesors pazina dažus cilvēkus, kas strā­dā Viljama un Mērijas koledžā.

Labi, Džemma smaidot noteica un devās uz virtuvi. Viņa bija gatava apēst itin visu, kas tur bija atrodams.

Bija pienākušas četras īsziņas no Kolina. Pazudusī pusau­dze atrasta kopā ar draugu, un vecāki atņēma viņai automa­šīnas atslēgas, negrasoties atdot nākamos divdesmit gadus. Viņš rakstīja, ka ieradīsies pie Džemmas pēc pusstundas, bet pēc tam paziņoja, ka Elijas veikala durvis kāds noķēpājis ar aerosola krāsu un viņš dodas apskatīt notikuma vietu.

Beigās viņš bija pierakstījis: "Tiksimies, kad varēšu."

Nākamā īsziņa bija no Tristana nosūtīta pirms stundas. "Man tevi jāsatiek, cik drīz vien iespējams."

Džemma ēda otro grauzdiņu un drūmi sarauca pieri. Ko­lina greizsirdība bija absurda, tomēr viņai nebija ne mazākā iemesla to uzpūst īstā liesmā. Viņa neskrēja uzreiz uz savu automašīnu.

"Vai tas ir svarīgi?" viņa uzrakstīja.

"Ļoti/' skanēja atbilde. "Tu esi man vajadzīga manā mājā. Tūlīt pat!"

Viņa nodomāja, ka tas nepavisam neizskatās pēc Trisa. Varbūt bija vainojamas Kolina bailes vai arī jaunā dzīvība, kas auga Džemmai klēpī, tomēr viņa bija kļuvusi piesardzī­gāka.

"Tu zini, kas notiek septiņos, vai ne?" Džemma uzrak­stīja.

Gaidīdama atbildi, Džemma pamanīja Šeimusa mākslas piederumu kasti, kas uz viņas kafijas galdiņa stāvēja jau vai­rākas dienas. Džemma to paņēma, noplēsa pelēko izolācijas lenti un nopētīja bojājumu. Kastes stūris bija salauzts, taču koka gabals vēl turējās klāt. Viņa sāka to knibināt un pama­nīja, ka aiz tā pavīd papīra lapa. "Droši vien vēl kāds Šei­musa slepenais mākslas darbs. Interesanti, kurš tur attēlots ar Šeimusam piemītošo precizitāti?"

Kad ievibrējās mobilais telefons, Džemma novērsās no kastes.

"Es atkal pieturēšu tavu galvu," bija rakstīts īsziņā. "Lū­dzu, atbrauc! Tūlīt!"

Nebija nekādu šaubu, ka viņu aicina Tristans. Varbūt la­bāk atrasties līdzās viņam, kad sāksies kārtējie nelabumi?

Džemma piezvanīja Kolinam, taču zvans tika pāradresēts uz balss pastkastīti. Džemma aizsūtīja viņam īsziņu, ka dodas uz Trisa māju kaut ko izpētīt.

"Lūdzu, atbrauc pēc manis uz turieni!" viņa uzrakstīja.

Viņa paķēra no ledusskapja cieti vārītu aukstu olu un aug­ļu sulas pudeli, pēc tam devās uz savu automašīnu.

Un tomēr Džemma neiegriezās Trisa mājas iebraucamajā ceļā. Viņai nepatika Kolina greizsirdība, tomēr viņa arī ne­vēlējās radīt Kolinam neveiklas situācijas. Un šajā brīdī no­tiekošo vēroja teju puse Edilīnas iedzīvotāju. Viņa brauca tālāk, līdz ieraudzīja vēl kādu grantētu celiņu un nogriezās pa to. Labajā pusē bija redzama, kā viņai likās, lielas baltas mājas augšdaļa. Viņa atcerējās Kolina vārdus, ka Trisam kai­miņos dzīvo misis Vingeita.

Džemma nobrauca no ceļa un novietoja automašīnu lielā klajumā. Krūmi aizsedza skatu, tālab neviens garāmbraucējs nepamanīs viņas auto.

ja virziena izjūta Džemmu nevīla un parasti tā nenoti­ka -, Trisa māja atradās tieši viņai pretī. Džemma uzrakstīja Kolinam vēl vienu īsziņu, lai viņam būtu skaidrs, kur viņa atrodas. Tomēr to nosūtīt neizdevās. Koki bija nobloķējuši signālu.

Stāvēdama starp kokiem, Džemma pamanīja tur paslēp­tu Džīnas sudraboto Mercedes. Brīdī, kad viņa to ieraudzīja, viņai kļuva pilnīgi skaidrs, ka jādodas projām. Turklāt skrie­šus, nevis mierīgā gaitā. Uz automašīnu un projām. Tālāk no turienes.

Taču viņa zināja, ka īsziņas bija sūtījis Triss. Tikai viņš vie­nīgais zināja, ka Džemmu nelabums moka vakarā septiņos. Viņam acīmredzot bija nepieciešama Džemmas palīdzība.

Viņa ātri piegāja pie Džīnas automašīnas. Tā bija tukša, taču acīmredzami noslēpta, tādējādi pastiprinot Džemmas aizdomas par kaut ko nelāgu. Viņai vienmēr bija licies, ka Edilīnā pastrādātie noziegumi kaut kā ir saistīti ar Vēlmju akmeni. Ja reiz Džemmas tēvocis ir starptautiski zināms no­ziedznieks, viņš taču noteikti gribētu nozagt lietu, kam citi piedēvē maģiskas īpašības.

Džemma mēģināja nosūtīt vēl vienu īsziņu Kolinam un Džosijai aizsūtīja elektroniskā pasta vēstulīti. Viņa rakstīja: "Lūdzu, sūti palīgspēkus uz Trisa māju. Izsauc policiju ar ieročiem."

Ja nekas slikts nav atgadījies, Džemma izskatīsies pēc muļķes, taču viņai tas šķita labāk nekā Jaut, lai ar Tristanu notiek kaut kas ļauns.

Garām kokiem Džemma ātri steidzās uz priekšu un ap­stājās vietā, kur jau bija redzama Tristana māja. Tā bija celta ar fasādi pret ezeru, aizmugurē bija daži logi. Labajā pusē atradās liels ziemas dārzs, un Džemma varēja redzēt tajā au­gam orhidejas. Pa kreisi bija trīs mazi lodziņi tualetei un veļas mazgāšanai paredzētajai istabai. Turpat pa vidu atra­dās divas stikla durvis, kas veda uz mājai piebūvētu lielu telpu.

Ja Džemma dotos taisni turp, viņu noteikti kāds pamanī­tu. Džemmai bija vajadzīgas dažas minūtes, lai no sāniem pielavītos un piespiestos pie sienas blakus durvīm. Pēc da­žiem mirkļiem viņa aši paliecās un ielūkojās iekšā.

Tas, ko viņa ieraudzīja, lika aizrauties elpai. Istabā atra­dās divi cilvēki. Džīna un kāds vecāks vīrietis, pēc visa spriežot, viņas tēvocis. Pārsteidzošākais bija tas, ka vīrietis sēdēja uz krēsla istabas vidū un viņa rokas bija sasietas aiz krēsla atzveltnes. Džīna, pagriezusi muguru vīrietim, atra­dās dažus soļus tālāk. Viņa kādam rakstīja īsziņu. Viņai bla­kus uz galda bija nolikts ierocis.

Džemma atkal piespiedās pie sienas. Viņa pazina vīrieti. Tas bija tas pats nepatīkamais cilvēks, kurš sevi dēvēja par profesoru un tajā dienā Elijas veikalā izturējās tik neciešami uzbāzīgi. Maskēšanās līdzekļi daļēji bija norauti no sejas, un skaidri varēja saskatīt, ka šis cilvēks nebūt nav tik vecs kā izliekas. Un nepavisam nav slimības izkropļots, par kādu viņš izlikās, kad stādījās priekšā Džemmai.

Viņa īsti nesaprata, kā rīkoties. Vēl neviena īsziņa pagai­dām nebija sasniegusi adresātu. Kā likās, Trisam būtu jāie­gādājas jauns maršrutētājs interneta pakalpojumu nodroši­nāšanai. Tomēr varēja gadīties, ka vadi gluži vienkārši ir pārgriezti.

Dziļi ievilkusi elpu, Džemma ieskatījās pa stikla durvīm. Džīna devās ārā no istabas, iespējams, meklēja vietu, kur uz­tveršanas zona būtu labāka. Vai viņa mēģināja sazināties ar Kolinu? Ieroci Džīna paņēma sev līdzi.

Džemma zināja, ka gudrākā rīcība būtu došanās atpakaļ uz automašīnu un steidzīga aizbraukšana. "Ļauj, lai Kolins tiek galā ar šo lietu!" viņa domāja.

Pirms došanās projām Džemma vēl pēdējo reizi ieskatī­jās pa stikla durvīm un sastinga kā sasalusi. Vīrietis sēdēja ar muguru pret viņu, un sasietās rokas bija labi redzamas. Viņš izmisīgi pūlējās atbrīvoties no lentes, ar ko Džīna bija savažojusi viņa rokas. Šķita, nepieciešamas vēl tikai dažas minūtes, un viņš būs brīvs.

Iespējams, ka Džīna bija iesaistīta laupīšanās, iespējams, attiecības ar viņu bija naidīgas, taču Džemma zināja, ka viņai ir jābrīdina Džīna.

Aiz stūra atradās Trisa apskašu telpas logs. Džemma skrēja pie tā, cerēdama, ka tas nebūs aizvērts. Tas bija vaļā. Viņa pastūma rāmi uz augšu, pārcēla kāju pār palodzi un drīz jau bija iekļuvusi mājā. Pa labi atradās atpūtas istaba, pa kreisi virtuve.

Kad Džemma apstājās durvīs, viņa redzēja, ka Džīna ir Trisa virtuvē pie letes un tuvina lūpām tasi. Džīnas tēvocis nemanīts bija nostājies viņai aiz muguras un paceltās rokās turēja savu bikšu siksnu. Bija redzams, ka viņš grasās to ap­vīt brāļameitas kaklam.

Džemmai nebija laika apdomāties. Viņa klusi paskrēja da­žus soļus uz priekšu un iekliedzās: Hei, profesor!

Vīrietis pagriezās, un viņa izdarīja tieši to pašu, ko bija darījusi, kad trenējās ar Kolinu sporta zālē. Ar spēju apgrie­zienu viņa iespēra vīrietim pa vēderu. Kad viņš sāpēs salie­cās, Džemma iespēra viņim pa žokli, šajā spērienā sakopo­jot visu spēku. Kolins bija izturējis visus Džemmas cīņas pa­ņēmienus, taču Džīnas tēvocim tas nebija pa spēkam. Viņš saliecās uz priekšu un atsitās pret virtuves letes akmens vir­smu. Pēc tam viņš slīdēja lejup, atstādams uz plauktiņiem asi­ņainu sliedi. Kad Džīnas tēvocis beidzot noslīga uz grīdas, viņš bija zaudējis samaņu.

Džīna stāvēja kā sastingusi, tase tā ari bija palikusi pus­ceļā pie lūpām, acis plaši atvērtas.

- Kur ir Triss? Džemma vaicāja.

Trīcošu roku Džīna nolika tasi un skatījās uz savu tēvoci, kurš bez samaņas gulēja uz grīdas. Josta joprojām bija aptī­ta vienai viņa delnas pamatnei. Triss ir Maiami. Aizbrauca pie savas māsas.

- Nē, viņš nekur nav aizbraucis. Viņš man atsūtīja īsziņu ar kaut ko tādu, ko zinām tikai mēs divi.

- Viņš, Džīna ar galvas mājienu norādīja uz savu tēvo­ci, vēroja tevi un Trisu. Viņš jums sekoja. Ja viņš uzrakstī­ja kaut ko privātu, tad tikai tālab, ka bija redzējis jūs abus kopā. Vai tas notika kaut kur ārā, kur viņš varēja to redzēt?

Džemmai kļuva slikti no domas, ka šis vīrietis tajā vaka­rā ložņājis apkārt tumsā, tomēr nebija pārliecināta, ka Triss ir drošībā. Tristans nebūtu kāpis lidmašīnā bez sava mobilā telefona.

- Varbūt, ka viņš atgriezās un tādējādi izjauca tēvoča plā­nus. Neviens cits nespētu uzzināt no viņa to, ko izdevās iz­okšķerēt man.

- Un kur tad ir Tristans? Džemma pieprasīja atbildi un paņēma ieroci, kas bija nolikts uz virtuves letes.

- Es nezinu, kur Triss atrodas, Džīna atbildēja un no­slīga uz grīdas. Viņš mani gribēja nogalināt, viņa sacīja un paraudzījās uz savu tēvoci.

Visvairāk Džemma raizējās par Trisu, tomēr neuzdrīkstē­jās atstāt Džīnu un viņas tēvoci bez uzraudzības. Viņa iesli­dināja roku kabatā un izņēma mobilo telefonu. īsziņas galu galā bija sasniegušas mērķi. Viņa priecīgi pamanīja, ka pie­nākušas divas atbildes. Viena no Rojas, kas vēstīja, ka Ko­lins ir jau ceļā. Un otru bija atsūtījusi Džosija. Viņa paziņoja, ka policijas spēki jau dodas uz Trisa māju.

Džīna sāka runāt. Viņš izdzirdēja par Edilīnā atrasta­jām gleznām un zināja, ka man šeit ir paziņas. Viņš bija tuk­šā un ieradās Edilīnā, lai noskaidrotu, vai šeit atrodams kaut kas zagšanas vērts. Ja viņš neko nebūtu atradis, vis­drīzāk, apzagtu mani. Viņam lieliski izdodas iztukšot ban­kas kontus. Es gluži vienkārši vēlējos, lai viņš aizvācas no šejienes.

- Vai viņš tevi būtu nogalinājis? Džemma vaicāja. Viņa nervozēja un vēlējās sameklēt Trisu, tomēr baidījās pagriezt muguru šiem diviem.

- Vai zini to mazo triku, ko pieprot Kolina rokas? Džī­nas balss bija klusa.

Džemma īsti nesaprata, ko tas nozīmē, bet tad atskārta, ka Džīna runā par seksu. Doma, ka mīļotais vīrietis ticis da­līts ar citu sievieti, lika ciešāk satvert ieroci, ko viņa turēja nolaistu pie sāniem.

- Ir jau labi, Džīna teica. Neko nevajag paskaidrot. Kolinam to darīt iemācīju es. Un… vai zini, kurš to iemācīja man? Viņa paraudzījās uz savu tēvoci, kas joprojām gulēja uz grīdas. Viņš. Kad man bija desmit gadu.

Džemma noelsās.

- Kolins to nezina, bet agrāk mans otrs vārds bija Vilova. Vītolzaru meitene. Tēvocim Eidrianam patika aplaupīt mājas, kur dzīvo desmitgadīgas meitenes. Viņš vienmēr at­stāja vītolu zaru pušķīti, kas apsiets ar sārtu lenti. Viņam tas šķita labs joks.

- Un tomēr tu pavadīji kopā ar viņu ļoti daudz laika, kad mācījies Juridiskajā augstskolā.

- Jā, Džīna piekrita un pavīpsnāja. Domāju, ka šādi pasargāju gan mammu, gan pati sevi. Un man likās, ka viņš nezina, cik ļoti viņu ienīstu.

- Kāpēc viņš uzsāka šīs laupīšanas Edilīnā? Džemma vaicāja. Viņam taču vajadzēja zināt, ka te nav nekā, kas at­bilstu viņa zagļa kvalifikācijai.

- Nu… Džīna sacīja.

Viņa novērsa skatienu, un Džemma saprata. Tās zādzī­bas ir tavs roku darbs, vai ne?

- Jā, Džīna atzina, es domāju, ka viņš varbūt aiz­brauks no pilsētas, bet tad viņš izdzirdēja par to sasodī­to Vēlmju akmeni. Tā nu viņš palika tepat un sāka izse­kot tevi un Trisu. Viņš bija pārliecināts, ka jūs abi esat to akmeni atraduši un tāpēc izturaties tik noslēpumaini. Iedomājos, ka varētu pievērst federāļu uzmanību un viņi ierastos Edilīnā, ja veikšu laupīšanas, izmantojot sava tē­voča veco metodi. Tas droši vien aizbiedētu tēvoci no šīs pilsētas. Taču viņš zināja, ko es daru, un par to uzjautri­nājās. Laupīšanas bija tik amatieriskas; viņš tādas veica vien pusaudža gados.

Džemmai derdzās viss šis stāsts. Tad jau laikam viņam ir pircējs.

- Vairāki, Džīna apstiprināja. Ja mans tēvocis būtu pār­devis šo Vēlmju akmeni, neviens cilvēks, uzvārdā Freizers, vairs nevarētu justies drošs.

Viņas dzirdēja, kā ārpusē nošņirkst grants, automašīnai strauji nobremzējot. Bija atbraucis Kolins.

Džīna skatījās uz Džemmu, un viņas acīs bija lasāms lū­gums. Klau, es zinu, ka tās laupīšanas ir slikts darbs, taču man nebija ne jausmas, ko vēl es varētu iesākt. Es zaudēju itin visu. Tajā pirmajā vakarā, kad gatavoju maltīti, es re­dzēju, cik ļoti Kolins tevi vēlas. Man bija tāda nojauta, ka to visu ir izplānojusi viņa māte. Viņa spēj būt īsta čūska, kas vij dažādas intrigas.

Džemma grasījās iebilst, taču saprata, ka Džīna beidzot saka taisnību.

- Lūdzu, Džīna bilda. Tavās rokās ir mana dzīve. Ja tu pateiksi Kolinam, ko esmu izdarījusi…

Zemē guļošais vīrietis mazliet sakustējās.

- Laupīšanu laikā neviens netika cietis. Vai tiks atrasti pie­rādījumi, ka laupīšanas veicis viņš?

- Pēdējā vietā es atstāju matus un pirkstu nospiedumus. Nočirkstēja grants. Kolins skrēja pie viņiem.

Džemmai bija grūti pieņemt svarīgu lēmumu tik īsā laika sprīdī. Viņai vajadzēja padomāt. Un kā tu atradi gredze­nu gultas stabā?

Džīna nicīgi pavīpsnāja. Gulta ir roku darbs. Stabs pie­skrūvēts. Viņš man iemācīja vispirms meklēt acīm redzamo.

Kolins atrāva durvis. Viņš bija aplicis roku ap Trisa ple­ciem. Triss šķita ļoti bāls un uzmanīgi balstīja savu kreiso roku. Acīmredzot tā bija lauzta.

Steigdamās abus vīriešus apskaut un atvieglojumā ieklieg­ušies, Džemma pēkšņi atskārta, ka viņai uznācis milzīgs nela­bums. Viņa aizlika mutei priekšā plaukstu.

Par spīti tam, ka Trisu nenoliedzami mocīja sāpes, viņš uzsmaidīja Džemmai. Laikam jau pulkstenis ir septiņi. Viņš pakāpās tālāk no Kolina, kurš ar šausmām raudzījās uz Džemmu.

- Vai tev kaut kas kaiš? viņš satraukti vaicāja, sagrābis Džemu aiz pleciem.

Atbildes vietā Džemma apvēma viņa kurpes.

Kolina dusmas izvirda kā vulkāns. Es tevi nogalināšu par to, ka nodarīji viņai pāri! viņš ieaurojās un pielēca pie Džīnas tēvoča, kurš palēnām slējās augšup.

- Nē, Kolin! Triss iekliedzās. Tas ir tavs bērns, kurš viņai sarūpējis sliktu dūšu.

Jau satvēris vīrieti aiz krekla krūtežas un sagatavojies iebelzt viņam ar dūri, Kolins aptvēra Trisa vārdus un gluži vienkārši nosvieda Džīnas tēvoci uz grīdas.

- Džemma? Kolins vaicāja, raudzīdamies uz viņu.

Bet Džemma cīnījās ar jaunu nelabuma vilni.

- Pieved viņu pie izlietnes, Triss uzsauca. Tagad ir ta­va kārta pieturēt viņas galvu.

Ārā skanēja sirēnas. Bija ieradusies policija.

* * *

- Un tev likās, ka šo noslēpumu tu nedrīksti man uzti­cēt… Kolins sacīja un pieklāva Džemmu ciešāk. Viņiem aiz muguras Roja un citi policisti saslēdza rokudzelžos Džīnas tēvoci Eidrianu. Kā lai tev par to atvainojos? Viss vienmēr liksies par maz.

- Viss taču tagad ir kārtībā, Džemma sacīja.

Kolins noglāstīja Džemmas vaigu. Nē, nav gan. Es do­māju, ka tu un Triss…

- Es zinu, Džemma saprata, ka vajadzētu atzīties un pa­teikt, ka arī viņa ir greizsirdīga uz Džīnu. Taču šis nebija īstais brīdis. Bija tik labi pie Kolina, tik droši un mierīgi.

- Es vairs nebūšu greizsirdīgs, Kolins sacīja. Un es apsolu, ka visu mūžu centīšos tev atlīdzināt par to.

- Tas man patiktu, viņa sacīja, un Kolins viņu noskūp­stīja.

- Es mīlu tevi, Džemma. Vienmēr mīlēšu.

- Un es mīlu tevi, viņa atbildēja un iesmējās, jo Kolins uzstāja, ka aiznesīs Džemmu uz automašīnu.