trīspadsmitā nodaļa

- Džemma, Sāra sacīja, rokās turēdama šķīvi ar zeme­ņu desertu. Vai tu Vēlmju akmenim paudi savu vēlēšanos dabūt labu darbu?

Prātā šaudījās tik daudz domu par viņu un Kolinu, ka Džemma īsti neaptvēra, par ko Sāra runā.

- Man vajadzētu nomazgāties dušā un pārģērbties.

- Mūsu dēļ vari to nedarīt, Rems sacīja.

- Jā, šortus noteikti vari paturēt, Ljūks piebilda.

Džemma paraudzījās uz Maiku, un viņš paraustīja plecus.

Protams, kāpēc gan ne? Džemma piekāpās, paņēma

šķīvi, aizgāja koka paēnā un apsēdās zālē. Kolins bija izvē­lējies krēslu, kas atradās tik tālu no Džemmas, cik vien iespē­jams. Džemma uz viņu pat neskatījās.

Džosija ierunājās pirmā. Mēs apspriedām, kā varētu iz­mantot Vēlmju akmens burvju spējas. Ljūks vēlas nemirstību.

- Augstais Dievs! Džemma izsaucās. Tu patiešām proti izvēlēties pamatīgi.

- Mana sieva nepieminēja detaļas, iejaucās Ljūks. Visi rakstnieki vēlas nemirstību. Tāpēc jau mēs esam tik iedomī­gi, jo uzskatām, ka ir cilvēki, kas vēlētos nolasīt mūsu do­mas. Taču būtu jauki domāt, ka mani mazbērni kādreiz lasīs manas grāmatas.

- Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņi tās lasīs, Džosija smaidīdama sacīja vīram.

- Šajā gadījumā sievas viedoklis neskaitās, Rems iebil­da. Un tu, Sāra? Ko vēlētos tu?

- Man jau viss ir. Es dabūju māju, kuru vēlējos, vīrieti un arī šo… Viņa noglāstīja savu grūtnieces vēderu.

- Ha! Maiks sacīja.

Visi paraudzījās uz viņu.

- Es jau biju tikai viņas trešā izvēle, Maiks gremzās, un pārējie iesmējās.

- Vai tas ir kāds joks, ko nesaprotu? Džemma vaicāja.

- Atnāc ciemos kādā pēcpusdienā. Palīdzēsi man pabarot mazos un nomainīt viņiem autiņus. Un es tev visu pastāstī­šu, Džosija sacīja. Bet jau uzreiz varu pateikt, ka Maiks nebija viņas trešā izvēle.

- Ja mēs būtu iepazinušies ikdienišķos apstākļos, viņa par mani nemaz neieinteresētos, Maiks iebilda.

Tesa skarbi paskatījās uz brāli. Es tev būtu sarunājusi tikšanos ar Sāru, ja vien tu vismaz pa retam būtu atļāvies ierasties pie mums.

- Es būtu atbraucis, ja…

- Kārtību tiesas zālē! skaļi uzsauca Rems. Varēsiet iz­strīdēties arī vēlāk. Un nu atgriezīsimies pie iepriekšējā te­mata. Sāra, mana mīļā māsīca, ir taču jābūt kaut kam tādam, ko tu vēlies.

- Labu veselību un to, lai mani mīļie dzīvo drošībā.

- Oi, oi, oi! Tesa iesaucās. Tu taču mīli visus, kas dzī­vo Edilīnā. Ja šī vēlēšanās piepildītos, mums būtu pilsēta, kurā neviens neslimo un nenotiek nekas ļauns.

- Manuprāt, tas izklausās lieliski! Sāra atsaucās.

- Ir gan kaut kas tāds, ko tu gribētu, Maiks vērsās pie savas sievas. Vēl tikai vakar tu man to sacīji.

Sāra mirkli izskatījās apmulsusi, bet tad pasmaidīja. Tas bija joks. Un pat neuzdrošinies viņiem sacīt, ko es tev teicu!

- Tagad tev nāksies mums to izstāstīt, Ljūks attrauca.

- Es to nedarīšu, Maiks kā padodoties pacēla rokas. Man ar viņu būs jādzīvo. Lai paliek Sāras ziņā, vai viņa vēlēsies jums to atklāt.

Visi paskatījās uz Sāru.

- Lai jau notiek! viņa nikni izsaucās. Es teicu… Viņa nopūtās. Tas patiesībā nebija nekas sevišķs. Es teicu, ka apskaužu Džosiju par viņas dvīņiem. Tesa, atbalsti mani! Vai tad tu negribētu divus bērniņus? Puisīti un meitenīti?

- Noteikti nē! Tesa atbildēja. Es spēšu tikt galā tikai ar vienu. Vienīgā māte, ko pazinu, bija mūsu vecāmāte. Par viņu ļaunākas vairs nevar būt. Diemžēl… Viņa apklusa un iedzēra malku ledus tējas.

Maiks pastiepa roku, saņēma Tesas plaukstu savējā un pa­spieda. Skatiens vēstīja, ka viņš māsu vienmēr atbalstīs.

- Tesa, piedod, Sāra sacīja. Es negribēju tevi skumdi­nāt.

- Pirms dzemdībām es patiešām bažījos, vai spēšu mīlēt savus bērnus, Džosija teica.

- Un tagad viņa mazos neatstāj ne uz minūti, Ljūks pa­skaidroja.

- Nu jau kļūst par traku, Kolins secināja. Sāra, vai var dabūt vēl to tavu zemeņu kārumu?

- Protams. Es atnesīšu.

- Nē, tu neko nenesīsi, Kolins iebilda, piecēlās un de­vās pie mazā galdiņa. Maik, un kāda ir tava vēlēšanās?

- Pavisam vienkārši, Maiks atbildēja, es vēlos pievā­rēt kādu patiešām lielu ļaundari.

- Kopā ar mani, Kolins piebilda un apsēdās.

- Atvaino, ja mans jautājums liksies muļķīgs, Džosija sacīja Maikam. Bet… vai tad pagājušajā rudenī jūs to jau neizdarījāt?

- To izdarīja mana sieva, Maiks atteica un ar lepnumu uzsmaidīja Sārai. Un mums palīdzēja daudzi cilvēki. Es gri­bētu savu karjeru beigt ar īstu uguņošanu.

Sāra paskatījās uz Džemmu. Mans vīrs drīz atvaļināsies no Fortloderdeilas policijas nodaļas un jūtas kā sprostā ieslodzīts zvērs, jo liku viņam apsolīt, ka viņš strādās pie rakstāmgalda.

- Es būtu tas zvērs, ja? vaicāja Maiks un paraudzījās uz Sāru.

- Jūs varēsiet turpināt vēlāk, iejaucās Rems. Tā. Kurš mums vēl nav neko vēlējies? Kolins.

- Un tu pats, Rem? Kolins neapmulsa.

- Es dabūju, ko vēlējos, kad Tesa man sacīja jāvārdu.

- Tas patiešām ir jauki, sacīja Džemma.

- Tu tagad izvairies no atbildības, ierunājās Ljūks. Kas tad ir? Vai jurists tevī neļauj neko izpaust? Tu varētu vēlē­ties rakstura stingrību.

- Un tu varētu vēlēties… Rems atcirta.

- Nemaz nesāciet! Džosija uzsauca. Es arī vēl neesmu neko vēlējusies. Visi paraudzījās uz Džosiju. Es esmu no­lēmusi pataupīt savu vēlēšanos līdz brīdim, kad man tas pa­tiešām būs nepieciešams.

- Domāju, ka es arī darīšu tāpat, Remzijs piebalsoja.

- īstu mīlestību! Sāra izsaucās. Kādam no mums jāvē­las īsta mīlestība.

Visi skatījās te uz Džemmu, te Kolinu, te atkal uz Džem­mu un tad vēlreiz uz Kolinu, jo šajā sabiedrībā tikai viņi ne­bija precējušies.

- Kolins ir Freizers, sacīja Džemma. Domāju, ka viņam muļķoties nevajadzētu.

- Tu tici, ka šīs vēlēšanās piepildās, vai ne? Džosija, iepletusi acis, vaicāja.

Džemma nedrīkstēja stāstīt to, ko Triss bija uzticējis tikai viņai vienai. Es vēlētos papētīt vairāk, pirms…

- Es piekrītu Sārai, Kolins sacīja un piecēlās. Kāpēc gan nevēlēties īstu mīlestību? Man tagad ir pašam sava mā­ja. Kālab gan to nepiepildīt? Viņš pacēla savu limonādes glāzi, un visi pārējie paņēma savējās un pacēla tās augšup. Es vēlos, lai nākamajā gadā mēs visi atkal sastaptos šeit, bet tad jau mana īstā un Vienīgā būtu man līdzās.

- Un gaidītu mazulīti, Sāra piebilda.

- Pareizi, Kolins piekrita. Un lai Sārai būtu divi bēr­ni. Tev, Maik, nāksies piestrādāt. Un lai Tesa ir labākā māte pasaulē, bet Maiks būtu notvēris pašu meistarīgāko un ļau­nāko noziedznieku un… Vai esmu kādu aizmirsis?

- Ljūku, Džemma atgādināja. Rakstnieku.

- Arī Džosiju un mani, piebilda Remzijs.

Kolins joprojām turēja glāzi paceltu. Ljūka grāmatas cil­vēki atcerēsies mūžam, Džosija un Rems pateiks savas vēlē­šanās. Viņš grasījās iedzert no glāzes.

- Un Džemma? Maiks ievaicājās.

- Džemmu es nekādi nespētu aizmirst, Kolins sacīja un paraudzījās uz viņu. Ceru, ka tev ir viss, ko dzīvē esi vē­lējusies.

Visi pagriezās pret Džemmu un pamanīja, ka viņa pie­tvīkst.

- Lai mūsu vēlēšanās tiktu uzklausītas, Rems sacīja, un visi iemalkoja dzērienu.

X* *

Maiami slimnīcā Nella sēdēja uz sava tēva gultas malas un pacēla augšup rotaļu lācīti. Redzi, tēt! Es taču tev tei­cu.

- Ko tu man teici, mīļumiņ?

- Ka Lendija kaklarota mirdz.

- Protams, ka mirdz. Viņš paņēma lācīti un mazliet pa­cēla kaklarotu. Tas bija jauks nieciņš ar sīku, mirdzošu ak­mentiņu, kas iekļauts zelta būrītī. Rota pat izskatījās vērtī­ga. Kur tu tādu dabūji?

- Tā bija tajā lētās bižutērijas kastē, ko es nopirku baznī­cas rīkotajā tirdziņā, Nellas māte Edija atsaucās no gultas otras malas.

- Kā gan šī lietiņa tur nokļuvusi? viņš vaicāja.

- Nav ne jausmas, Edija atbildēja. Kālab ieinteresē­jies?

- Tāpat vien, viņš atteica. Tas nemaz neizskatās pēc vienkāršas bižutērijas. Varbūt kāds to meklē.

Nella izņēma lācīti no tēva rokām. Meitenei nepatika viņa iebildums. Viņa jau gandrīz bija aizmirsusi, ka tētis ieviesis zināmus noteikumus, kurus nedrīkst pārkāpt.

- Es gan tā nedomāju, Edija teica. Tā kaklarota bija iestiprināta starp divām svina plāksnītēm. Kāds to, iespē­jams, lietojis makšķerēšanai. Mums ar Nellu nācās izmantot tavas skrūvspīles un divus skrūvgriežus, lai dabūtu tās vaļā.

Viņš iesmējās. Kāda māte, tāda meita.

Nella piespieda lācīti sev klāt. Man patīk tā rota.

- Labi, tēvs piekāpās, vari to paturēt. Viņš paskatī­jās uz sievu. Bet vēlāk… Viņš nepateica līdz galam. Edija zināja, ko tas nozīmē. Kad viņi atgriezīsies Edilīnā, nāksies noskaidrot, no kurienes ir šī kaklarota.

čet rpadsmitā nodaļa

Kolins negribīgi devās projām no Merlina fermas un sa­viem draugiem. Viņš bija vēlējies aizvest Džemmu uz mā­jām, taču viņa šo priekšlikumu noraidīja. Bija skaidrs, ko Džemma ar to gribēja pateikt. Vispirms viņam jānokārto at­tiecības ar Džīnu, un tikai pēc tam Džemma paliks ar viņu divatā.

Kolins zināja, ka Džemmai taisnība, taču tas nemazināja bailes no sarunas ar Džīnu. Viņš novietoja automašīnu stāv­vietā pie šerifa biroja un jau grasījās kāpt ārā, tomēr palika sēžam un paraudzījās uz sava dzīvokļa logiem. Džemma sa­cīja, ka vēlas, lai Kolins viņai pastāsta par savu dzīvi, taču viņš to negribēja. Tik daudzus gadus viņš bija gājis neparei­zā virzienā, pūlējies būt cits cilvēks. Viņa mūža apsēstība ar vēlēšanos palīdzēt apkārtējiem brīžiem lika gandrīz aizmirst pašam par sevi.

Pienākumi pret ģimeni, pret cilvēkiem, ar kuriem kopā viņš izaudzis, pret savu dzimto pilsētu un jo īpaši pret sie­vieti, kuru viņš kādreiz mīlējis no visas sirds, bija gandrīz pilnībā viņu pārņēmuši. To viņš nevēlējās sacīt sievietei, ar kuru, pēc viņa domām, būtu iespējama kopīga nākotne.

Viņš raudzījās sava ienīstā, drūmā dzīvokļa logos un iz­tēlē redzēja to, kas tūlīt gaidāms. Džīnai patika visu dramalizēt un rīkot scēnas tieši tāpēc viņai tik labi veicās tiesas zālē un Kolins nezināja, kā tieši viņa izspēlēs šo konkrēto ■linu. "Vai izplūdis asarās, un beigu beigās es metīšos viņu mierināt? Vai arī saniknosies, kliegs uz mani un sacīs, ka es­mu viņu nodevis?"

Agrāk Kolinam šādas scēnas pat bija nepieciešamas. Pār­mēru skaļa kliegšana un strīdi ar Džīnu, kura pat necentās savaldīties, palīdzēja daļēji tikt vaļā no niknuma par to, kā norit viņa dzīve.

Pēc kārtējā ķīviņa un pēc salabšanas seksa Kolins at­kal apmēram sešas nedēļas spēja strādāt sava tēva autotirdzniecības uzņēmumā. Kad iekšējā spriedze kļuva neizturama un Kolins juta, ka tūlīt eksplodēs dusmās, viņš zināja, kā sa­kūdīt Džīnu, lai viņa sadusmojas un atkal sākas strīds.

"Taču tas jau sen ir pagātnē," Kolins nodomāja un ērtāk atzvila automašīnas sēdeklī. Viņš šo taktiku bija atmetis, kad Džīna pieņēma darba piedāvājumu Vašingtonā.

Kolins aizvēra acis un ļāvās atmiņām par pirmajām ar Džīnu kopā pavadītajām dienām.

Kad Kolins pēdējo gadu mācījās Virdžīnijas universitātē, tēvs lūdzās, lai viņš iesaistās ģimenes automašīnu tirdznie­cības biznesā.

Došu tev visu, ko vien vēlēsies, tētis toreiz sacīja. Lai advokāts sagatavo līgumu. Ja vēlies, dabūsi piecdes­mit procentu, astoņdesmit procentu… vienalga. Tu tos da­būsi. Ja gribēsi, lai eju pensijā un visu atstāju tavā un tavu brāļu ziņā, es tā darīšu.

Vienīgais, ko Kolins vēlējās, ko allaž bija vēlējies, bija Edi­līnas šerifa postenis. Fakts, ka pilsētiņā nemaz nav šerifa, Ko­linu nepavisam neuztrauca.

Tēvs, gribēdams vest dēlu pie prāta un cerēdams panākt, lai vecākais dēls domā tāpat kā viņš, sacīja: Tev vajadzīgs darbs, kas dod peļņu, kur tu vari pieklājīgi pelnīt. Te ir runa par lepnumu.

Pēdējo teikumu viņš bija sacījis tālab, ka zināja viņa dē­lam naudas jautājums nav būtisks. Kad Kolinam bija sešpa­dsmit gadu, tēvs žēlojās par datorprogrammu, kas tika iz­mantota, lai apkopotu ziņas par visām viņa firmas pārdotajām automašīnām. Perigrins skaļi un nesakarīgi bija skaidrojis, ka šī programma paredzēta firmai, kas pārdod apmēram simt automašīnu. Tā apjūk, kad ievadu ziņas par daudz vairāk mašīnām, viņš zobojoties sacīja.

Tajā laikā Kolins mācījās vidusskolā un apguva datorkursu. Nākamajā rītā viņš parunāja ar savu skolotāju un izskaid­roja problēmu. Abi kopā viņi radīja jaunu programmu. Sko­las beigšanas dienā Kolins parādīja šo programmu tēvam.

- Man vajadzēja pasniegt dāvanu tev, dēls, misters Freizers neizpratnē sacīja, skatīdamies uz četriem kompaktdis­kiem. Vai tā ir mūzika?

- Ieliec datorā un paskaties, Kolins mudināja.

Ieraudzījis, kas ir pa spēkam jaunajai programmai, misters

Freizers parūpējās par autortiesībām uz to, samaksāja krietnu naudu dažiem informācijas tehnoloģiju speciālistiem, lai tie uz­labo vēl dažas nepilnības, un tad sāka to tirgot. Katrs autorhonorāra penijs tika godīgi sadalīts Kolinam un viņa skolotā­jam. Naudas bija tik daudz, ka abi varēja vairs nekad nestrādāt.

Kad Kolins beidza koledžu, viņam negribējās tirgot au­tomašīnas, taču viņam ļoti nepatika skatīties, kā tēvs lūdzas. Vēl ļaunāk viņš nespēja pateikt tēvam "nē". Turklāt līdzi nāca vēl arī cits smagums visi viņa senči bija strādājuši ar kaut ko, kam ir riteņi. Rīkoties citādi nozīmētu nodot vai­rākas Freizeru paaudzes. Tā nu Kolinam nācās piekrist, ka viņš vismaz pamēģinās. Viņš sāka strādāt Ričmondas nodaļā un darīja visu, ko spēja, lai pārdotu automašīnas.

Bet viņš ienīda šo darbu. Tirgošana viņam nepatika, un viņš bija ļoti, ļoti slikts pārdevējs. Viņa darba rādītāji bija lik zemi, ka pārējie par viņu smējās.

Tieši Džīna mainīja visu.

Tolaik Kolins tikai pirms dažiem mēnešiem bija beidzis koledžu. Viņam bija divdesmit viens gads, un viņš strādāja sava tēva firmā. Pie viņiem iegriezās Džīna, jo vēlējās iegā­dāties automašīnu. Viņa bija tik satriecoši daiļa, ka Kolins spēja vien stāvēt un muļķīgi blenzt. Darījumu nācās pārņemt viņa brālim.

Kolins nodomāja, ka tas arī bijis viss, taču Džīna piezva­nīja un uzaicināja viņu satikties. Šī tikšanās beidzās ar kopī­giem gultas priekiem, un jau pēc diviem mēnešiem viņi iekārtojās divatā Džīnas dzīvoklī.

Gluži tāpat kā Kolina tēvs, arī Džīna viņu iedrošināja pa­likt automašīnu tirdzniecības biznesā. Četrus gadus viņi bi­ja pāris. Kolins tika ierauts Džīnas dzīvē, kurā netrūka va­kariņu sveču gaismā un dažādu naksnīgu izklaižu. Kolinu aizrāva juridiskās lietas, ar kurām Džīna strādāja, un viņi bie­ži palika nomodā līdz rīta gaismai, tās apspriežot. Tobrīd Kolins bija visvairāk pietuvojies darbam likumsargāšanas jo­mā, kura viņam no sirds patika. Džīnas pasaule kļuva arī par Kolina pasauli, taču viņam tas sagādāja prieku, jo tik pama­tīga iedziļināšanās viņas darbā palīdzēja bloķēt paša neveik­smīgo profesionālo pieredzi. Turklāt viņš bija tik jauns un nepieredzējis, ka viss, kas saistījās ar Džīnu, šķita žilbinošs.

Koledžas gados Kolins bija tik ļoti iegrimis mācībās kur­si bija tādi, kas, cik vien iespējams, saistījās ar kriminoloģi­ju, un sportošanā, ka nepietika laika gandrīz nekam citam. Bija arī meitenes, taču viņas Kolina uzmanību spēja piesais­tīt tikai īslaicīgi. Viņš vēlējās sievieti, kura būtu interesanta un vairāk aizrautos ar pašu dzīvi, nevis ar tērpu izvēli.

Džina bija sešus gadus vecāka, advokāte, daudz ceļojusi; viņa spēja šo Kolina vēlmi piepildīt. Un šajos gados viņu ko­pīgā dzīve likās jauka.

Kolins to īsti nebija atskārtis, taču vienmēr pieņēma, ka reiz viņi sāks retāk izklaidēties, vairs tik bieži nelidos uz Napu nedēļas nogalēs un pārstās ķīvēties, līdz aizsmakumam izkliedzot apvainojumus. Viņš domāja, ka abi kļūs nopiet­nāki. Un, kad tas notiks, viņi pārcelsies uz Edilīnu. Dzīvos īstā mājā ar lielu pagalmu sētas pusē, nevis ar terasi, no ku­ras paveras skats uz pilsētu. Viņiem būs bērni, un viņi kopā apmeklēs baznīcu.

Viss mainījās kādā vakarā, kad Džīna atgriezās mājās un jūsmīgi paziņoja Kolinam, ka viņai piedāvāts darbs Vašing­tonā.

- Protams, es vēl šo piedāvājumu neesmu pieņēmusi, viņa sacīja.

Kolins smaidīja. Bija acīmredzams, ka pirms tik nopietna lēmuma pieņemšanas Džīna vēlējusies konsultēties ar viņu. Taču viņa tā neteica. Patiesībā viņa Kolinam neuzdeva ne­vienu jautājumu.

- Gribu paskatīties, vai varu dabūt tikpat lielu naudas summu no Brigsiem. Sarīdīšu viņus vienu pret otru. Ļaušu viņiem patirgoties par mani, un uzvarējis būs tas, kurš solīs vairāk. O! Jāpiezvana mammai un tas jāizstāsta. Viņa būs ne­prātīgi sajūsmināta! Džīna piecēlās no dīvāna un ar vīna glāzi rokā devās zvanīt mātei.

Palicis sēžam pilnīgā klusumā, Kolins piepeši kristālskaid­ri ieraudzīja, kāda ir viņa dzīve. Viņš darīja darbu, ko ienī­da, un dzīvoja tur, kur nemaz nevēlējās būt. Un darīja to ti­kai tādēļ, lai iepriecinātu citus cilvēkus.

Viņš saprata, ka Džīna jau iepriekš domājusi par darba maiņu un neplānoja konsultēties ar viņu, jo bija tik ļoti pār­liecināta, ka arī Kolins dosies līdzi uz jauno vietu. Un tāpēc I )žīna pat nepapūlējās viņam neko jautāt.

"Un kālab gan lai viņa to darītu?" Kolins domāja. Viņš lāču varēja pārcelties uz jebkuru vietu. Tēvs noteikti priecā­tos atvērt firmas filiāli Vašingtonā. Ja Kolins vēlētos doties uz Itāliju, tēvs droši vien ari tur iegādātos firmai telpas.

Kad Džīna atgriezās istabā, viņa bija pat vairāk sajūsmi­nāta nekā iepriekš un nelikās zinis, ka Kolins iegrimis klu­sēšanā. Tika pasūtīti ķīniešu ēdieni, un viņa nemitējās runāt visu maltītes laiku. Tikai brīdī, kad viņi bija paēduši, Džīna aprāvās.

- Tu esi briesmīgi kluss. Vai tad tev nekas nav sakāms par šiem brīnišķīgajiem jaunumiem?

- Es atgriezīšos Edilīnā.

- Kolosāla ideja! Tavi vecāki būs sajūsmā, ka esmu tikusi pie tik lieliska paaugstinājuma darbā. Vēl trīs gadi, un es kļūšu par juridiskās firmas partneri.

Džīna jau atkal pievērsās runām par saviem plāniem un savu dzīvi.

Kamēr Kolins novāca galdu, Džīna zvanīja paziņām un stāstīja par lieliskajiem jaunumiem. Kad darbs bija padarīts, Kolins devās uz guļamistabu un izņēma no skapja somas.

Džīna pie viņa neienāca vismaz stundu, un brīdī, kad tas notika, somas jau bija sakravātas.

- Vai varu izmantot tavu telefonu? viņa vaicāja. Ma­nējam ir tukša baterija, bet es esmu pārāk sajūsmināta, lai gaidītu, kamēr tā uzlādējas. Ko tu dari?

- Es taču tev jau sacīju. Dodos mājās.

- Labi. Tiksimies šajā nedēļas nogalē. Laikam jau mobi­lais telefons būs vajadzīgs tev pašam?

- Jā. Tas man būs vajadzīgs, Kolins atteica, paņēma abas ceļasomas un devās uz ārdurvju pusi.

Līdz dienai, kad Džīna ieradās Edilīnā ar pasakainiem jau­numiem, ka ir pieņēmusi darba piedāvājumu un pēc divām nedēļām pārcelsies uz Vašingtonu, Kolins pilsētā bija noīrē­jis biroja telpas un izstāstījis tēvam par saviem plāniem.

Kolins bija pieklājīgi uzklausījis visus tēva iebildumus un pamatojumus, kālab viņam būtu jāatgriežas Ričmondā.

- Mums tu esi vajadzīgs! tēvs lūdzās.

Bet Kolins negrasījās piekāpties. Viņš beidzot bija pieņē­mis lēmumu un vairs nevēlējās to mainīt. Jums es nemaz tik ļoti neesmu nepieciešams, bet Edilīnas ļaudīm gan, Ko­lins teica.

Džīna Edilīnā ieradās dusmīga. Viņa iebrāzās Kolina jau­najā birojā un uzreiz metās uzbrukumā. Ko, pie joda, tu dari?! viņa kliedza. Tu mani pamet vienu uz veselām divām nedēļām, un man vienai pašai jākārto visi ar mūsu pārcelšanos saistītie jautājumi! Nolādēts! Tu gan esi liels egoists!

Viņa nopētīja telpu. Ēkas piecdesmit vai vairāk gadu ga­rajā mūžā šī vieta bija pildījusi dažādas lomas. Tās pēdējā inkarnācija bija sviestmaižu un atspirdzinošu dzērienu tir­gotava. Visu, kas šajā telpā bija atradies, Kolins ziedoja veco ļaužu namam. Viņš izsolē nopirka pāris vecu rakstāmgaldu, dažus krēslus, kā arī vecu skapi ar atvilktnēm. Šīs trīs tel­pas Kolins vēl nebija paguvis izkrāsot.

- Un kas šī ir par vietu? Džīna vaicāja, augšlūpu savil­kusi nicīgi izsmējīgā vīpsnā. Tā ir pretīga. Un netīra.

- Kā būtu, ja es nopirktu dažas beržamās sukas un spai­ņus un mēs abi kopīgi to sakoptu?

- Man nudien šobrīd nav laika, lai baudītu tavu visai sa­vādo humora izjūtu. Vai esi sasaiņojis mantas?

Viņi nebija tikušies divas nedēļas, pat nebija runājuši pa telefonu. Acīmredzot Džīna visā nopietnībā uzskatīja, ka mī­ļotais ir aizņemts ar savu mantu saiņošanu, lai pēc tam pār­celtos uz vietu, kur atradīsies Džīnas jaunais birojs.

Kad Kolins pat nedomāja kustēties, Džīna apsēdās vecā koka krēslā pretī viņa rakstāmgaldam. Kas tad šoreiz par vainu? Džīna vaicāja tādā tonī, kas norādīja, ka viņai no Kolina nācies paciest daudz ko.

Kolins brīnījās, cik ļoti atšķīrās tas, kā viņš Džīnu uztvē­ra tagad, ko viņš domāja par dzīvi tagad, kad vairs nebija spiests darīt ienīstu darbu. Šajās īsajās divās nedēļās viņš bija izjutis daudz vairāk dvēseles piepildījuma nekā gados, kad strādāja tēva firmā.

- Šis ir mans birojs, Kolins sacīja tik mierīgā balsī, kādā Džīna viņu nekad agrāk nebija dzirdējusi runājam.

- Es nesaprotu. Kā gan tev šeit var būt birojs, ja mēs dzī­vosim Vašingtonā? Vai esi ieplānojis braukt uz šejieni nedē­ļas nogalēs?

Bija nepieciešamas gandrīz trīs stundas, kā ari Džīnas un tāpat Kolina asaras, lai viņa beidzot pilnībā saprastu, ka tās ir šo attiecību beigas.

Džīna turpināja dusmoties. Lai gan viņa pati bija pame­tusi daudzus vīriešus, nebija neviena, kurš būtu pateicis "nē" viņai. Taču ne dusmas, ne asaras nepiespieda Kolinu mainīt lēmumu. Pat tad, kad Džīna paziņoja, ka atteiksies no jaunā darba un paliks vecajā vietā, viņš nepiekāpās.

Jautājums par to, ka Džīna varētu pārcelties uz Edilīnu, pat netika pieminēts.

Izšķīrās viņi naidīgāk, nekā Kolinam būtu gribējies. Bija vajadzīgs ilgs laiks, lai viņš Džīnu spētu izmest no prāta. Ko­linam viņas ļoti pietrūka. Viņš itin bieži vēlējās viņai piezva­nīt un pastāstīt kaut ko.

Viņš visiem spēkiem pūlējās aizmirsties darbā. Kolins de­vās pie apgabala šerifa Toma Vaildersona un ilgi runājās ar viņu. Tā kā Edilīnā nebija sava šerifa, labākais, ko varēja da­rīt, bija iecelt tur par šerifu Kolinu un ierīkot biroju pilsētā.

- Bet apgabals nevar atļauties… Toms sāka skaidrot.

- Es par to samaksāšu, sacīja Kolins. Visi izdevumi būs uz maniem pleciem.

Kad Toms beidzot bija spējīgs aizvērt no brīnumiem vaļā palikušo muti, viņš piekrita Kolina priekšlikumam, jo viņam šis jaunais cilvēks patika. Taču viņš zināja arī to, cik Freizeru ģimene ir pārtikusi, un nosprieda, ka pēc dažiem mēne­šiem jaunais šerifs no savas ieceres atteiksies. Kurš gan labāk izvēlēsies risināt svešu cilvēku ikdienas strīdus, nevis dīku atpūtu pie peldbaseina?

Kolins darbu nepameta. Gadiem ritot, Toms saprata Ko­lina gudrība, miers un laipnā izturēšanās ir nenovērtējama ba­gātība. Pirmajā gadā bija noticis kāds starpgadījums, ko Ko­lins atrisināja ļoti labi. Divi brāļi bija makšķerējuši Edilīnas pievārtes zaļajā zonā. Abi sākuši kauties, viens nošāvis otru. Bēdu un sirdsapziņas pārmetumu mocīts, dzīvs palikušais sā­ka draudēt nošaut kādu ģimeni, kura bija izbraukusi pikni­kā. Kolinam izdevās šo cilvēku atrunāt no briesmīgā soļa.

Kolina profesionālā dzīve ritēja labi, taču personiskā ne­likās tik gluda.

Bija pagājuši gadi, kopš Kolins izšķīrās ar Džīnu, un viņi ne reizi tā arī nebija tikušies. Kolins bija ticies ar vairākām sievietēm neviena nebija no Edilīnas -, taču nekas nesanā­ca. Vienai no šīm sievietēm riebās Kolina amats. Viņš gan saprata, ka vairāk dāmu uztrauc jautājums par personisko prestižu. Viņa vēlējās sev ārstu vai advokātu. Un visvairāk Kolinu šausmināja tas, ka jau pēc četrām tikšanās reizēm vi­ņa pieņēma, ka tagad abiem jāprecas.

Otra jaunā sieviete līdzinājās briesmīgajai Ailai, kuru Ko­lina māte gandrīz bija pieņēmusi darbā. Kad viņa ieraudzīja

Treizeru īpašumu, meiču teju vai pārņēma prāta aptumsums. Viņa alkatīgi vēlējās iegūt to sev un izturējās kā apreibinā­jusies. Kolins jau nākamajā dienā sievieti pameta.

Pēc šiem neveiksmju gadiem viņa dzīvē atgriezās Džīna.

Apmēram pirms gada Kolins vietējā tiesas namā pētīja ve­cu lietu materiālus. Kādā brīdī viņš pavērās augšup un ierau­dzīja Džīnu. Kolinam jau bija aizmirsies, cik daiļa viņa ir un cik sakopta vienmēr izskatījusies. Tā kā Kolins bija dzīvojis kopā ar Džīnu, tad labi zināja, cik daudz laika un pūliņu vi­ņa veltīja savam izskatam. Taču brīdī, kad viņš atkal šo sievieti ieraudzīja, tas tika piemirsts.

jau pēc dažām minūtēm abi kopā pusdienoja, un Džīna pavēstīja Kolinam, ka atkal ir atgriezusies savā agrākajā ad­vokātu birojā Ričmondā. Es nolēmu, ka labāk būšu liela zivs, viņa skaidroja. Vašingtonā bija pārāk daudz tādu kā es.

Pēc stundas viņi bija viesnīcas istabā.

Kolinam šķita, ka Džīna ir mainījusies. Tāds bija viņa pir­mais iespaids. Likās, viņa vairs nav tik dedzīga karjeriste, nav tik gatava pārspēt ikvienu citu, lai tikai uzkāptu aug­stāk un augstāk.

- Esmu sapratusi, kas dzīvē ir patiešām svarīgs,Džīna sacīja un iedzēra mazu malciņu vīna. Un tu! Kā liekas, tu beidzot esi kļuvis pieaudzis.

Džīnai piemita spēja dāļāt apvainojumus tā, ka tie gan­drīz izklausījās pēc komplimentiem.

- Pēdējos gados man nācies daudz ko piedzīvot, Kolins atteica.

- Ceru, ka nesāpināju tevi, kad sarāvu mūsu attiecības.

Šo apgalvojumu Kolins nemēģināja labot. Ja reiz viņas ego

bija nepieciešams šādi uzskatīt, lai jau tiek.

Kolins joprojām īsti nesaprata, kā tas notika, taču pēc da­žām nedēļām viņi atkal sāka iziet kopā sabiedrībā. Džīna centās, cik spēdama, lai radītu iespaidu, ka tagad ir gatava uz kompromisiem un spēs veidot kopīgu dzīvi ar Kolinu. Man tevis tik ļoti pietrūka, viņa teica. Nemaz nezinā­ju, ka esmu spējīga pēc kāda tik ļoti ilgoties.

Viņi vēl vairākas reizes mīlējās, taču kaut kas vairs ne­bija kā senāk. Kolins vairs nebija tas nelaimīgais jaunais vīrietis, kurš agrāk juties tik nožēlojams. Un viņu vairs nežilbināja ne Džīna, ne viņas darbs, ne skaistums.

Džīnai bija taisnība, kad viņa sacīja, ka beidzot Kolins ir pieaudzis.

Sirds dziļumos Kolins apzinājās, ka būtu nepieciešams pil­nīgi un galīgi izbeigt attiecības ar Džinu, tomēr nespēja to izdarīt. Kad viņa nebija aizrāvusies ar kaut ko citu, viņa spē­ja būt jautra un interesanta. Klienti Džīnai dāvāja biļetes uz izrādēm un koncertiem, un Kolinam tas patika. Un viņa ģi­mene Džīnu dievināja. Viņa un Lenijs mazliet neķītri ķirci­nāja viens otru, ar misis Freizeri viņa kopā iepirkās. Abas sievietes bija iekārtojušas arī viesu namiņu. Džīna pirka Šeimusam grāmatas par mākslu un prata sameklēt misteram Freizeram lasāmvielu par autobūves vēsturi.

Kolins nevēlējās to visu savai ģimenei atņemt, turklāt jau vairāk nekā pietiekami bija izbaudījis vientulību. Un viņa dzīvē nevienas citas nebija.

Lai saglabātu veselo saprātu, viņš pārtrauca seksuālās at­tiecības ar Džīnu. Viņa labprāt būtu vēlējusies seksu ar Ko­linu, taču viņš apzinājās, ka Džīnu vairs nemīl, un negribē­ja, lai viņa izdarītu nepareizus secinājumus par abu attiecībām.

Apmēram pirms trim mēnešiem Toms bija sacījis, ka redzējis Džīnu Ričmondā kopā ar kādu vīrieti, kuru viņa stā­dījusi priekšā kā savu brāli. Izskatīgs jauns vīrietis. Vārdā Eliots.

- Apmēram desmit gadu jaunāks par Džinu? Kolins vai­cāja.

- Jā. Bet domāju, ka tu jau esi ar viņu ticies.

"Es biju tas brālis," Kolins vēlējās atbildēt, tomēr neko neteica. Viņš zināja, ka Džīnai nav ne māsu, ne brāļu un vie­nīgā dzīvā tuviniece ir māte. "Vienīgais bērns ģimenē," vi­ņa mēdza sacīt.

Kolins apzinājās greizsirdība uz jauno vīrieti, kuru Džī­na uzdeva par savu brāli, norādītu, ka viņam joprojām vēl ir jūtas pret šo sievieti. Patiesībā Kolins pat priecājās par šā­du pavērsienu un atskārta, ka ir pienācis laiks izbeigt abu draudzēšanos. Viņu biedēja mātes asaras. Viņa vienmēr bi­jusi tik pārliecināta, ka Džīna reiz kļūs par viņas vedeklu. Tomēr Kolins tur neko nevarēja līdzēt. Viņš apzinājās ka­mēr Džīna būs viņa kompanjone, viņš nemeklēs sievieti, ar kuru varētu pavadīt kopā visu mūžu.

Pēc iepazīšanās ar Džemmu likās, ka visas viņa lūgšanas beidzot ir uzklausītas. Ja Kolins būtu māņticīgs, viņš nodo­mātu, ka šeit savu lomu nospēlējis Vēlmju akmens.

Viņam gribējās smaidīt, kad ieraudzīja, kā Džemma, iz­stiepusies uz grīdas un apkārt izlikusi pildspalvas, pēta se­nus dokumentus. Kad abi kopā pavadīja laiku, viņš priecā­jās par to, ko redzēja. Džemma bija klusa. Tik ļoti atšķirīga no Džīnas, kuras noskaņojums neprognozējami mainījās un kura nemitīgi alka pēc izklaidēm. Pat ēdiena gatavošanu Džī­na prata pārvērst drāmā. Kolins labi zināja, ka viņa nekad neuzņemsies kaut ko tik vienkāršu kā sakult pārīti olu kul­tenim. Cik garlaicīgi, viņa mēdza sacīt. Piezvani uz de­likatešu veikalu.

Džemma bija pagatavojusi omleti un rūpējās par viņu, pat mudināja nomazgāties dušā viņas namiņā. Un viņa brauca kopā ar Kolinu uz pārtikas veikalu, vadīja viņa automašīnu, kuru Lenijs bija uzlabojis. Un palīdzēja Kolinam izglābt zēnu. Kolins gan nevienam neatzītos, taču YouTube sižetu viņš no­skatījies vismaz piecdesmit reižu.

Runājot par to, kas notika Džemmas namiņā tajā rītā… Jā, pirmajā mirklī Kolins patiešām neatcerējās īso kaisles brīdi. Tomēr viņš apjauta, ka miegs tonakt nav bijis mierīgs un ka viņš sapnī redzējis Džemmu. Kad namiņā bija ieradies Le­nijs un modinājis Kolinu, viņš turējās pretī.

Pie joda, lai ko tu tur sapņo, esmu pārliecināts, ka vē­lētos tajā dalīties ar tevi, Lenijs sacīja.

Pusmiegā Kolins brālim bija teju vai iesitis. Neskaidrā ap­ziņa tobrīd bija sacījusi, ka Lenijs vēlas pievienoties viņam un Džemmai gultā.

Vēlāk, kad Kolins atkal ieraudzīja Džemmu, viņu pārstei­dza prieks, kas pāršalca augumu. Bet Džemma paraudzījās uz viņu, it kā viņš būtu lielākā niecība uz šīs zemes, un Ko­lins apjauta, ka nekad vēl nav bijis tik nelaimīgs un arī… pār­steigts. Kas gan izraisījis šādu nicinājumu?

Kolins pūlējās pierunāt Džemmu, lai viņa atklāj cēloni, ta­ču viņa negribēja ielaisties nekādās diskusijās. Pirms izde­vās kaut ko noskaidrot, piknikā neaicināta ieradās Džīna. Kolins vēlējās viņai sacīt, lai dodas projām un nekad vairs nerādās acīs.

Kad Maiks aicināja palīgā ar lielo polsterēto vairogu, Ko­lins bija priecīgs, ka var turēties no Džīnas tālāk. Taču šis prieks ātri izplēnēja, kad Džemma izteica piezīmi, ka viņa ir "gudra un drosmīga".

Vienā mirklī Kolins saprata, ko ir izdarījis. Viņu pārņēma patiesas šausmas. Viņš bija domājis, ka sapnī, kaisles vadīts, ievilcis Džemmu gultā un… Pat domāt negribējās, ko viņš ir izdarījis. Džemma taču nespētu viņam turēties pretī spēku samēra dēļ. Vēlāk viņa raizējās, ka zaudēs darbu, ko tik ļo­ti kārojusi iegūt.

Nespēdams aiziet projām, Kolins stāvēja zem koka un vēroja, kā Džemma cīnās. Kad Ljūks uzsauca, ka laiks bei­dzies, Džemma turpināja sitienus. Apziņa, ka tieši viņš ir iemesls sievietes dusmām un sāpēm, padarīja Kolinu teju vai slimu. Maikam nācās Džemmu apturēt, apskaut un no­mierināt.

Kolins pamāja Maikam, likdams noprast, ka vēlas pabūt ar Džemmu divatā. Viņa nevēlējās ne Kolinu redzēt, ne arī ar viņu runāt. Turpretī Kolins alka viņai pateikt, ka neviens nedrīkst nodarīt pāri sievietei un pēc tam palikt nesodīts. Pat tad, ja tas nozīmētu, ka viņa normālā dzīve un karjera būtu galā. Viņš vēlējās rīkoties pareizi.

Kad Džemma pavēstīja, ka nekādas piespiešanas nav bi­jis, Kolins tik tikko noturējās, nepacēlis viņu gaisā un neno­skūpstījis. Viņa bija to vēlējusies!

Tiklīdz Džemma to pateica, Kolina iztēlē parādījās dažā­das ainas. Kad pienāca Džīna, viņš tik tikko spēja paraudzī­ties uz viņu. Kolins zināja, ka veids, kādā Džīna satver viņa roku, atgādina par īpašumtiesībām. Cik ļoti gan Kolins ta­gad nožēloja pēdējā gadā atjaunoto draudzību!

Kolins atbrīvojās no Džīnas un paaicināja Džemmu uz no­maļāku vietu, lai abi varētu netraucēti parunāt. Nebija vaja­dzīgs ilgs laiks, lai noskaidrotu, ka Džemmas vienīgais iebil­dums ir Džīna. Tajā brīdī Kolins vēlējās izstāstīt visu patiesību par savām attiecībām ar Džīnu, taču galu galā at­klāja tikai nelielu daļu. Vispirms bija viss jānokārto ar Džī­nu, pēc tam varēs doties pie Džemmas un izstāstīt arī visu pārējo.

Загрузка...