Vēlmju akmens

Piecpadsmitā nodaļa

Gauži negribīgi Kolins izkāpa no automašīnas un devās augšup pa kāpnēm uz savu dzīvokli. Viņš zināja, ka Džīna gaida, jo viņas sudrabkrāsas Mercedes joprojām atradās stāv­laukumā.

Pirmais, ko Kolins ieraudzīja, kad iegāja savā dzīvoklī, bi­ja viņa ceļasoma. Tā stāvēja uz grīdas. Džīna iznāca no Ko­lina guļamistabas, un rokā viņai bija zobu pastas tūbiņa.

- Te tu esi! viņa priecīgi sacīja. Gaidīju tevi pārnākam, taču tevis ilgi nebija. Jau sāku domāt, ka man nāksies mājup braukt pilnīgā tumsā. Ceru, tu neiebilsti, ka esmu aizņēmu­sies dažas tavas mantas.

- Džīna, es… Kolins apklusa, jo nezināja, kā īsti iesākt. Viņa pārskatīja pie sienas nolikto veco skapju saturu.

- Kolin, dārgais! Vai tu tagad nomokies ar sevis pelša­nu? Protams, ka tā ir! Tava lielā kaislība allaž darīt labu no­teikti tevi apgrūtina. Un kā pagāja atlikusī ballītes daļa ko­pā ar taviem draugiem no Edilīnas? Pēc tam, kad biji mani aizraidījis projām.

- Lieliski, viņš atteica. Bija skaidri redzams, ka Džīna meklē mantas, ko reiz te atstājusi, lai gan nu jau pagājuši vai­rāki mēneši kopš viņas pēdējās ciemošanās. Apsēdīsimies un parunāsim. Labi?

- Nē, Džīna attrauca. Man liekas, ka viss jau ir pa­teikts. Es tikai vēlējos… Viņa pacēla rokas uz augšu. Nē, es apsolīju sev pašai, ka tā nedarīšu. Lai paliek.

- Džīna, lūdzu, apsēdies. Parunāsim par to!

Viņa dusmīgi paskatījās uz Kolinu. Mums nav nekā, par ko runāt. Tu izvēlējies kādu citu. Beigas. Tas arī viss!

- Tu izturies tik nikni, it kā mēs ar tevi būtu īsts pāris un es tevi tagad pamestu.

- Kārtējo reizi.

-Ko?

- Tu mani kārtējo reizi pamet. Pirmā bija tad, kad devos uz Vašingtonu strādāt. Tev skauda, un tu no manis aizgāji.

- Vai tā tu domā?

- Es zinu, ka tieši tā bija. Tu savu darbu ienīdi, bet es savējo mīlēju. Tad es dabūju vēl labāku darbu, un tevi pār­ņēma skaudības lēkme. Tu mani pameti. Un pievīli arī savu tēvu.

Kolins ievilka elpu. Viņš pat nespēja atbildēt uz šiem ap­vainojumiem.

- Tagad tu esi iepazinies ar jaunu koledžas studenti un pamet mani. Kārtējo reizi. Man liekas, ka esi iedomājies šā­di tikt galā ar savu attieksmi pret sievietēm. Tu taču viņas gluži vienkārši ignorē.

Pamazām Kolins attapās, un viņā uzverda dusmu vulkāns. Es tevi nekad neesmu ignorējis! Es dzīvoju tavu dzīvi, viņš klusi sacīja.

- Nē, tā nebija. Džīna pārstāja staigāt pa telpu un pa­raudzījās uz Kolinu. Tu slēpies manā dzīvē. Tu biji iedo­mājies, ka esi pārāk labs, lai būtu mašīnu pārdevējs, tomēr tu no tā cieti un liki visiem pārējiem justies nožēlojami. Arī man tajā skaitā. Man tevis bija tik ļoti žēl, ka es tevi pieņē­mu un ļāvu dzīvot manu dzīvi.

- Vai tā tu to visu redzēji? Kolins rāmi vaicāja. Neko citu tu nesaskatīji? Nekādu jūtu nebija?

- Protams, Džīna atbildēja. Kādu brīdi. Nožēloju… Viņa nikni paraudzījās uz Kolinu. Es nožēloju, ka esmu uz­dāvinājusi tev savus labākos gadus. Ja man nebūtu jāauklē­jas ar tevi, es būtu tāda kā citas mūsdienu sievietes. Man va­rētu būt pārītis bērnu, un es varētu dzīvot Džordžtaunā. Džīnas balss pieņēmās skaļumā. Vai tu zini, kāpēc es at­teicos no darba Vašingtonā?

- Lūdzu, pasaki man, Kolins salti atteica.

- Tevis dēļ. Tev nekad neienāca prātā, ka es atteicos no tā visa tikai tevis dēļ. Es ilgojos pēc tevis un vēlējos būt ar tevi kopā. Zināju, ka tev nevienas nav, tāpēc atgriezos.

Kolina skatiens kļuva aukstāks. Pa tiesas namu klīstošo tenku dēļ tevi atlaida no darba. Dzirdēju, ka tu esot gulēju­si ar vienu no partneriem un viņa sieva piedraudējusi ar šķiršanos, ja tevi neaizsūtīs projām.

Mirkli šķita, ka Džīnas sejā atspoguļojas vēl lielāks nik­nums, taču jau pavisam drīz viņa pasmaidīja. Nelietīgi iz­mantoji savu žetonu, lai paokšķerētu, ja?

- Džīna, Kolins teica, kāpēc mums jāšķiras šādi? Kad atgriezies, es jau tevi brīdināju, ka mums nekas nesanāks.

- Bet es teicu, ka sanāks. Viņa piegāja pie skapja un ielē­ja savā glāzē dzērienu.

- Tev taču būs jāsēžas pie stūres, Kolins atgādināja.

- Neraizējies. Tas ir tikai gāzēts sodas ūdens. Viņa iedzēra lielu malku. Un kas tagad notiks? Cik ātri vien iespējams, tu tiksi vaļā no manis un tad skriesi atpakaļ pie savas draudzenītes? Džīna caur pievērtām skropstām rau­dzījās uz Kolinu. Vajadzēja man pateikt, ko vēlies. Es bū­tu īpaši uzposusies. Vai tev patīk arī rīkstes un ķēdes?

- Džina, man liekas, tev vajadzētu doties projām. Vēl labāk būs, ja projām iešu es pats. Paliec tepat, izgulies. Negribu, lai tu sēdies pie mašīnas stūres, kad esi tik saniknota.

- Un kurp tu dosies? Pie mammītes? Vai pie sava drau­dziņa boksera?

Kolins uzlika plaukstu uz durvju roktura. Viņš vairs ne­spēja klausīties. Ja Džīna šādā garā turpinās, arī viņš nepa­liks parādā un pateiks ko tādu, kas vēlāk būs jānožēlo.

- O, pareizi! Tu taču nopirki māju, vai ne? Es iztērēju mē­nešus… nē, gadus, mēģinādama tevi pierunāt nopirkt mums kopīgu māju, taču tu to neizdarīji. Un tagad, tikko saticis to… to hermafrodītu, nopirki māju viņai?

Piepeši viss Džīnas niknums pagaisa. Viņa sabruka uz dī­vāna un izplūda asarās.

Kolins zināja, ka vajadzētu doties projām un atstāt Džī­nu ar visām viņas dusmām un apvainojumiem, tomēr ne­spēja aiziet un pamest viņu raudam. Viņš negribīgi aizvēra durvis, tad devās pie Džīnas un apsēdās blakus. Džīnas pleci trīcēja elsās, viņa atbalstījās pret Kolinu. Viņš Džīnu apskāva.

- Man žēl, Džīna, viņš sacīja. Man žēl, ka esmu tevi sāpinājis. Un man neskauda tavi panākumi darbā. Ne jau tāpēc es tevi pametu.

- Kāpēc tad? viņa vaicāja. Man likās, ka mums abiem kopā ir labi. Domāju, ka mums nekā netrūkst.

Ja viņš vēlējās sacīt visu patiesību, nāktos atklāt, ka vi­ņiem kopā nebija nekā, ka viss piederēja vai nu viņai, vai arī Kolina tēvam. Ka viņš aizgāja, lai piepildītu pats savus sap­ņus, un to, iespējams, bija iemācījies no Džīnas. Viņa nemū­žam nepieņemtu nīstamu darbu.

- Paklau, Kolins klusi un līdzjūtīgi ierunājās, kāpēc gan tu šonakt nevarētu palikt tepat?

Un tu dosies uz savu māju? To, kuru nopirki viņai?

Kolins noņēma roku no Džīnas pleca. Es to māju šeit, Edilīnā, nopirku tad, kad Džemmu vēl ne acīs nebiju redzē­jis. Šajā pilsētā. Kā tu sauci šo vietu? Par "asinsgrēka mitek­li"? Tā laikam bija? Tu teici, ka negribēsi palikt šajā pilsētā, pat zārkā gulēdama. Tev taču ir jāsaprot, ka mūsu attiecī­bām nebija nākotnes.

- Un kāpēc tu man to nepateici jau pirms daudziem ga­diem? Tagad man ir trīsdesmit seši un…

Viņš piecēlās. Ja es to būtu zinājis, būtu pateicis. Un, lūdzu, tikai nesaki man, ka tagad tu esi tik veca un neglīta, ka nespēj atrast sev citu vīrieti. Cik esmu dzirdējis, tev viens jau ir. Vai varbūt tas tomēr bija tavs brālis?

- Mēs ar Eliotu strādājam kopā. Esmu viņa darbaudzinātaja.

- Cik atceros, tu jauniem vīriešiem esi lieliska darbaudzinātāja. Bija brīdis, kad abi gandrīz uzsmaidīja viens otram. Kolins zināja, ka ir īstais laiks, lai dotos projām. Džīna, ta­gad es iešu. Es varētu teikt, ka tev piezvanīšu, tomēr do­māju, ka tā nevajadzētu. Lai kā tu dusmojies, tomēr tev jā­atzīst, ka zināji par šā brīža tuvošanos. Mana kļūda bija tā, ka es visu pārāk iestiepu garumā. Es… Viņš jau stāvēja pie durvīm. Esmu pārliecināts, ka tiksimies tiesu namos. Ko­lins izgāja no dzīvokļa. Viņš bija mazliet noskumis par to, kas dzīvē tagad zudis, bet arī sajūsmināts par noslēpumiem pilno nākotni, kas viņam uzsmaidīja.

Palikusi viena dzīvoklī, Džīna uzreiz mitējās dusmoties un raudāt. Izdzimtenis! viņa skaļi izkliedza, tad piegāja pie skapja un ielēja glāzē skotu viskiju. Nenoliedzami, attie­cībā uz alkoholu Kolinam bija laba gaume. Un viņš varēja atļauties izcilāko.

Mazajā, neglītajā virtuvē Džīna raudzīja, ko varētu paga­tavot vakariņām. Nebija nekā. Kolina draugu mājā viņa ne­bija pat pagaršojusi tos draņķīgos burgerus. Viņai tie riebās jebkurā gadījumā. Turklāt skatīšanās uz īsajos šortos un vēl trūcīgākajā topiņā ģērbto Džemmu, kura veikli izvairījās no Maika Ņūlenda sitieniem, bija aizgainījusi pēdējās apetītes paliekas.

Kad Kolins Džīnu kā nenozīmīgu bija aizraidījis projām, viņa ļoti sadusmojās, tomēr to neizrādīja. Viņa pietiekami la­bi pazina Edilīnas tikumus un smaidīja, līdz sāka sāpēt seja.

Līdz pusei iztukšojusi glāzi, Džīna piezvanīja savam tē­vocim. Vai esi jau paēdis? viņa vaicāja tik ikdienišķi, cik spēja, taču tīšām notēloja nelielu žagošanos.

- Nē, Džīna. Vai tev nekas nekaiš?

- Man bija smaga diena.

- Brauc pie manis. Parunāsim par to.

Džīna smaidot nolika klausuli.