Zelta dēls

7 . MANTINIEKS

Uz Lunas nesatumst. Vismaz ne pa īstam. Miljons toņu gaismas saplūst kopā, glazēdamas mēness robaino, saplaisājušo tērauda pilsētas ādu. Ložņājoši sabiedriskā transporta tramvaji un gaisa maģistrāles, mir­gojoši sakaru centri, rosīgi restorāni un askētiski policijas iecirkņi ievijas pilsētas metāla zemādas kārtā kā kapilāri, nervu gali, sviedru dziedzeri un matu folikuli.

Dodamies garām Zelta rajoniem, kur cēli pasažieru transporta kuģi un gravZābaki nes zeltus uz operas namiem, kas atrodas kilometriem augstu torņu virsotnēs. Nirstam dziļāk, garām turīgajiem Sudraba un Vara rajoniem, lavierēdami starp kāpCeļiem un gaisa vilcieniem, caur vidusRajonicm, kur mitinās dzeltenie, zaļie, zilie un violetie, un garām zemRajoniem, ko par savām mājām sauc pelēkie un oranžie.

Dodamies lejup, arvien dziļāk pilsētas pamatos, kur zemē ietiecas šo milzīgo tērauda džungļu saknes. Vesela miriāde zemKrāsu tur sabied­riskajā transportā no rūpnīcām brauc uz saviem bezlogu dzīvokļiem — daži no tiem nav lielāki par trim kvadrātmetriem. Vietas pietiek tikai gultai. Pārbāztos, bāku izgaismotos bulvāros gaisu piešķiež automašīnu izplūdes gāzes. Jo dziļāk dodamies, jo mazāk gaismu, netīrākas ēkas un dīvaināki dzīvnieki, bet arī krāšņāki grafīti. Garāmbraucot redzu pelēko policistus, kuri sastājušies ap arestētiem brūno huligāniem, kas noklā­juši kādu dzīvokļu kompleksu ar pakārtas meitenes attēlu. Mana sieva.

Desmit stāvu augstumā deg viņas digitālajā krāsā atveidotie mati. Slīdot tam garām, krūtīs savelkas mezgls, ieplaisā sienas, ko esmu uzbūvējis ap atmiņām par viņu. Tagad, kad no pilsētas uz pilsētu pa pasaulēm izpla­tās viņas mocekles slava, esmu redzējis viņu pakārtu tūkstoš reižu. Tomēr ikreiz tas ir kā fizisks trieciens, kas liek nervu galiem krūtīs notrīsēt, sir­dij sisties straujāk un kaklam saspringt tieši zem žokļa. Cik nežēlīga ir dzīve, ja manas mirušās sievas attēls nozīmē cerību.

Lai kāda būtu mūsu reputācija, šeit ienaidnieks mūs nemeklēs. Nevienas ausis nenoklausīsies. Nevienas acis neredzēs. Šī ir bandu izrēķi­nāšanās, laupīšanu, totalizatoru un narkotiku tirdzniecības mājvieta. Ļoti daudz nozīmē tas, ka mans draugs vēlas runāt divatā tik cilvēcīgi, tādā divvientulībā, kādu nevarētu piedāvāt pat slāpLauks Citadelē vai Aug­stajā pilsētā. Mani tas uztrauc. Tas nozīmē, ka nav noteikumu. Tomēr Viktrai bija taisnība, bet Roks maldījās. Pacietība ne pie kā nenovedīs. Man jāriskē.

Kādu pamestu garāžu apsargā dzinēju komanda. Viņi nodrošinās kuģa apsardzi, kamēr Valentīna vienība mani no tā pavadīs rosīgajās un netīrajās pilsētas ielās. Atkritumi un notekūdeņi pārvērtuši sānieliņas purvos. Mitrajā gaisā biezē puvuma salkanais muskuss un degošu atkri­tumu kvēpi. Uz saplaisājušām ietvēm tupēdami, klaigā ielu tirgoņi — visu sugu sarkanie, brūnie, pelēkie, oranžie — klaidoņi, invalīdi, dar­baļaudis, bandu locekļi, narkomāni, mātes, tēvi, ubagi, kropļi un bērni. Pazudušie ļaudis.

Ēo teiktu, ka šī ir elle, uz kuras pamatiem tie uzbūvējuši savu para­dīzi. Un viņai būtu taisnība. Pacēlis skatu augšup, redzu dzīvokļu namu sienu, kas augstāka par puskilometru, tā pagaist piesārņojuma dūmakā, kas veido šo cilvēku apdzīvoto džungļu jumtu. Virs galvas krustu šķērsu kā vīteņaugi stiepjas veļas auklas un elektrības vadi. Bezcerīgs skats. Ko gan šeit mainīt, ja ne pilnīgi visu?

Mums paredzēts tikties „Mazajā pazudušo midzenī”. Tā ir liela, augsta taverna ar zibsnījošu, sarkanu uzrakstu, kas noķēpāts ar asprā­tīgiem grafīti. Visi piecpadsmit līmeņi ir atklāti, un no tiem paveras skats uz centrālo dzertuves zāli, pie kuras galdiņiem un kabīnēs uzturas

apmēram divsimt apmeklētāju. Varu saost urīna dvaku, kas plūst no nolietotajām, greizajām metāla kabīnēm. Ieraujot dziru, klunkšķ pudeles un tinkšķ glāzes. Piecpadsmitajā stāvā mirgo indigo un sārtas gaismas, jo tur atrodamas dejotājas un privātas telpas klientiem. Kopā ar Valentīnu paejam garām diviem ārā sviedējiem ar biomodificētām rokām — viens no viņiem ir obsidiāns ar tik bālu ādu kā balināts marmors un rokām, kas resnākas par manējām, bet otrs ir tumšādains pelēkais ar rokā iebūvētu svilinātāja stobru.

Nevienmērīgos intervālos pēc mums pūlī iefiltrējas mani pārē­jie pelēkie. Izlikdamies par citām krāsām, daži valkā kontaktlēcas. Vie­nam ir pat miesMaska, kas ļauj izskatīties skaistam kā sārtajam. Līdz tās tuvumā nonācis magnēts, nav iespējams pateikt, ka maska ir digitāla. Viņi izskatās šeit iederīgi. Par spīti obsidiāna krāsojumam, ko viņi man sagatavoja, šaubos, ka tāds iespaids rodas arī par mani.

Zīmes uz manām rokām sedz obsidiāna protēzes. Mani mati ir balti, bet acis melnas. Ar kosmētikas palīdzību baltināta āda. Abi ar Viktru esam par lielu, lai derētu par kādu citu krāsu. Par laimi, obsidiāni šeit lejā nav nekas sevišķs, lai gan manāmi retāk nekā citas zemKrāsas. Sekoju Valentīnam pie kāda galdiņa nišā zāles dibenā, kur aiz algotņu bara un viena obsidiāna mugurām atpūšas kāds jauns vīrietis. Noskato­ties, kā obsidiāns pieceļas un pamet galdiņu, lai apsēstos pie blakus esošā, mani pārņem dziļš klusums. Uz viņu skatās arī citi, bet tad attopas un lūkojas savās glāzēs — kā ūdensputni, kad garām slīd krokodils. Obsi­diāns ir pēdu garāks par mani. Un visu viņa seju klāj galvaskausa tetovē­jums. Aptraipītais.

Te nu bija neuzkrītošais aizsegs.

„Labāk valdīt ellē nekā kalpot paradīzē?” vaicāju vīrietim, kurš atgāzies krēslā.

„Pļāvēj! Pat Miltons zināja, ka Lucifers bija mazisks kucesdēls.” Viņš apburoši smaida un ar roku norāda uz krēslu sev pretī. „Lūdzams pārtrauc raudzīties manī no augšas!”

Viņš pat nevalkā aizsegu. Paskatos uz Viktru. „Domāju, ka tas būs kāds jauns draugs.”

„Nu, iepriekš jūs nekad agrāk neesat bijuši draugi. Tā būtu jaunā daļa. Lai jums, puiši, jautrs vakars!”

„Tu nepaliec?” vaicāju.

„Es parādīju tev durvis. Tev pašam caur tām jāiziet.” Viņa rotaļīgi paspiež manu pēcpusi un, gurnus šūpodama, dodas prom. Šakālis noska­tās, kā Viktra aiziet, viegli sasvēries, lai varētu labāk redzēt.

„Nebiju domājis, ka tevi interesē sievietes.”

„Es varētu būt beigts, bet tik un tā spētu viņu novērtēt. Tomēr tas man tev nav jāstāsta. Viens pats kosmosā vairākus mēnešus pēc kārtas. Viss kuģis tikai tev vienam. Ko gan citu tad lai dara?”

Apsēžos viņam pretī. Šakālis man piedāvā pudeli ar zaļganu alkoholu.

Pakratu galvu. „Es dzeru, lai aizmirstu tādus vīrus kā tu.”

„Ha! Arkiešu apvainojums, ja nemaldos. Viens no Lorna labāka­jiem teicieniem. Lai gan to ir gana daudz, lai būtu, no kā izvēlēties.” Viņš atgāžas pret atzveltni. Neizprotami tukšs. Neizteiksmīga seja. Acis kā gludas, nodeldētas monētas. Mati tuksneša smilšu krāsā. Vienīgā plauksta virpina zelta irbuli tik ātri kā pār sakaltušu zemi no plaisas uz plaisu skrienošs kukainis. „Augusta nama Šakālis un Marsa nama Pļāvējs beidzot atkal kopā. Cik ļoti mēs esam pagrimuši!”

„Tikšanās vietu izvēlējies tu,” saku, kamēr viņš aizliek irbuli aiz auss un paņem no paplātes ceptu vistas stilbiņu. Ādu viņš noplēš ar zobiem.

„Vai tas tevi dara nemierīgu?”

„Kāpēc gan? Mēs abi zinām, cik ļoti tev patīk tumsa.”

Pēkšņi atskan īdoši, augsti, rejoši smiekli — viņš izklausās kā suns, kuru kāds sadūris. „Tevī ir tik daudz lepnuma, Derov au Andromed. Visa ģimene mirusi. Krituši kaunā bez graša pie dvēseles. Tik viduvēji, ka tavi vecāki pat nemēģināja ievest tevi Sabiedrībā. Nav palicis neviena drauga. Neviena, kas tevi pazina, pirms ielavījies Institūtā, neko nenojauzdams. Bet kā tu kāpi, kad radās izdevība!”

„Vismaz skaidrs, ka tev joprojām patīk runāt,” es nomurminu.

„Bet tev joprojām patīk radīt sev ienaidniekus.”

„Katram savi vaļasprieki.” Nopētu stumbeni, kura vietā vajadzētu būt viņa labajai plaukstai. „Izmisīgi alksti pēc uzmanības? Tu esi vienī­gais dzīvais zelts, kurš necenstos sadabūt jaunu roku.”

„Es brīnos, kāpēc tu joprojām mani provocē pat tad, kad tava repu­tācija ir satriekta druskās. Tavi banku konti iztukšoti.” Es sakustos krēslā. „O, jā. Vai tu nezināji? Kad kādam pārgriež paceles cīpslas, Plīnijs nodara visu līdz galam. Viņš iztukšoja visus tavus līdzekļus. Tāpēc tava pievie­notā vērtība patiešām ir ļoti zema. Tomēr te nu tu sēdi mēness dziļumos. Viens pats. Kopā ar mani un manējiem. Mētājies ar apvainojumiem.”

„Šie ir tavējie?” vaicāju, pametis skatu uz zemKrāsām ap mums. „Es būtu domājis, ka viņi uzdzīs tev riebumu.”

„Kurš ir teicis, ka taviem bērniem tev jāpatīk?” Šakālis patīkamā balsī jautā. „Viņi ir mūsu Zelta klēpja auglis.” Viņš iegraužas vistas kājā, pārkozdams kaulu un izspļaudams to uz šķīvja. „Vai zini, ar ko esmu nodarbojies visu šo laiku?”

„Krūmos siti dūrē?”

„Vai tev, bet nē. Sakāve tavā priekšā kavēja mani. Es nebaidos to atzīt. Tu nodarīji pāri man un maniem plāniem. Mani ievainoja arī māsa. Aizsiet man muti? Sasiet mani kailu un nomest tev pie kājām? Tas bija sāpīgi, it sevišķi brīdī, kad visi mūsu cildenās iezīmēto kastas kungi un dāmas gardi pasmējās uz mana rēķina.”

„Adrij, mēs abi zinām, ka tu nejūti sāpes.”

„Ak, sauc mani par Šakāli. „Adrijs” no tavām lūpām skan kā kaķa klepus.” Viņš nodrebinās, bet priecīgs pagāžas krēslā uz priekšu, kad brūno sieviete ar resnām rokām un tetovējumiem izraibinātu, bakurētainu ādu no virtuves nes trīs kūpošas bļodas. Viņa noliek tās mūsu priekšā. „Paldies!” viņš saka, divas pievilcis sev tuvāk.

Aizdomīgi paskatos uz bļodu.

„Es neesmu indētājs,” Šakālis saka. „Jebkurā brīdī varētu noindēt savu tēvu, bet es to nedaru. Vai zini kādēļ?”

„Jo neesi no viņa dabūjis visu, ko vēlies.”

„Un kas tas būtu?”

„Viņa atzinība.”

Šakālis mani vēro caur kūpošā ēdiena tvaikiem. „Diezgan patiesi. Man tika piedāvātas daudzas iespējas kļūt par mācekli. Viņi to piedāvā mana tēva vārdam, nevis man. Tie nicina mani, jo es ēdu audzēkņus. Bet tā ir tāda liekulība! Ko citu man būtu vajadzējis darīt? Mums tika pateikts uzvarēt, un es centos, cik spēju. Un pēc tam viņi kritizē. Izturas cildeni, it kā paši nebūtu slepkavojuši. Vājprāts.”

īsi nopūties, viņš šūpo galvu. „Jā, es būtu varējis iet Akadēmijā un studēt karu tāpat kā tu. Es būtu varējis studēt politiku Lunas Politiķu skolā. Ja spētu sagremot Venēru, es pat varētu kļūt par diezgan labu ties­nesi. Tomēr mana zvaigzne ausīs bez viņu liekulības. Bez viņu skolām.” „Esmu dzirdējis baumas. Vai tās ir patiesas?”

„Vairums.” Viņš izvelk no bļodiņas nūdeles un uzlej tām sarkano piparu mērci. „Tagad es esmu uzņēmējs, Derov. Es pērku lietas. Man pie­der lietas. Es tās radu. Protams, tie pretenciozie iezīmētie pajoliņi uzskata mani par sudrabu, kas rauš naudu. Tomēr es neesmu viens no divdesmitā gadsimta Eiropas zudušajiem lielkungiem. Es saprotu, ka, būdams prak­tisks, iegūstot lietas savā īpašumā, es iegūstu varu. Iegūstu cilvēkus. Idejas. Infrastruktūru. Tas ir daudz svarīgāk par naudu. Daudz tālredzīgāk nekā kosmosa kuģi un slātes." Viņš jocīgi novēcina roku. „Pastāsti man, vai no kuģa ir kāda jēga, ja tu nespēj nodrošināt un piegādāt pārtiku, kas nepie­ciešama tā apkalpei?” Es labāk par visiem citiem zinu, cik svarīga ir pārtika. „Šī vieta pieder tev, vai ne?” vaicāju.

„Savā ziņā.” Viņa smaidā ir pārāk daudz zobu. „Man ir tāda sajūta, ka ar tevi jābūt atklātam. Kad pabeidzām Institūtu, mums bija gandrīz astoņ­padsmit gadu. Es divus gadus esmu bijis trimdā un nu vēlos atgriezties mājās.” „Lai draudzētos ar iezīmētajiem pajoliņiem?” iesmejos. „Ja vispār esi pievērsis uzmanību, tad zināsi, ka tavs tēvs manī neieklausās.”

„Pievērst uzmanību…” Viņš paliecas uz priekšu. „Pļāvēj. Es pats esmu uzmanība. Vai zini, cik liela daļa sakaru nozares ir manā īpašumā?” „Nē.”

„Labi. Tas nozīmē, ka daru to pareizi. Esmu iegādājies vairāk nekā divdesmit procentus. Kopā ar manu kluso partneri mums pieder gandrīz trīsdesmit. Vai brīnies, kādēļ? Tādas ģimenes kā Viktras dzimta pilnīgi

noteikti neuzskata, ka uzņēmējdarbība aptraipa to rokas. Galu galā, Julii tirdzniecībā ir bijuši gadsimtiem ilgi. Tomēr mūsu plašsaziņas līdzekļi ir citādi. Glumāki. Tas lai paliek Dzīvsudrabam un viņa kliķei. Tad kāpēc gan lai kāds ar maniem radurakstiem smērētu ar to savas rokas? Es gri­bētu, lai iztēlojies plašsaziņas līdzekļus kā piegādes cauruli uz pilsētu tuks­neša vidū.” Viņš norāda visapkārt. „Mūsu metaforiskais tuksnesis. Es varu nodrošināt tikai trīsdesmit procentus satura, kas pa šo cauruli plūst, tomēr to ietekmēju simtprocentīgi. Mans ūdens saduļķo pārējo. Tāda ir plaš­saziņas līdzekļu daba. Vai es gribu, lai šis tuksneša pilsētas iedzīvotājiem rādītos halucinācijas? Vai gribu, lai viņi lokās sāpēs? Varbūt gribu, lai viņi sadumpojas?” Šakālis noliek savus irbuļus. „Viss sākas ar to, ko gribu es.”

„Un ko tu gribi?” vaicāju.

„Tavu galvu,” viņš atbild.

Mūsu skatieni sastopas kā divi dzelzs stieņi, kas sadursmē atbalso sāpīgas vibrācijas pa visu ķermeni. Jūtos manāmi neomulīgi pat viņa tuvumā, kur nu vēl redzot tās mirušās zelta lodes urbjamies manī. Viņš ir tik jauns. Mana vecuma, tomēr viņam piemīt tāda bērnišķība, ziņkā­rība, kas, par spīti viņa acu senajai izcelsmei, rada iespaidu, ka viņš ir kas pretdabisks. Nejūtu no viņa starojam ļaunumu vai nežēlību. Tā ir sajūta, kas mani pārņēma, kad Mustanga pastāstīja, kā bērnībā viņš nogalinājis mazu lauvēnu, jo bija gribējis redzēt tā iekšas un saprast, kā tās darbojas.

„Tev ir savāda humora izjūta.”

„Es zinu. Bet man tāds prieks, ka tu manus jokus saproti! Pēdējā laikā ir tik daudz kašķīgu iezīmēto! Divkaujas! Gods! Asinis! Un viss tikai tāpēc, ka viņiem ir garlaicīgi. Vairs nav palicis neviena, ar ko cīnīties. Tik nolādēti apnicīgi!”

„Šķiet, ka tu ar to gribēji kaut ko pateikt.”

„Ak jā.” Šakālis izlaiž pirkstus caur atpakaļ sasukātajiem matiem, tāpat kā esmu to redzējis darām viņa tēvu. „Es atvedu tevi šurp, jo Pllnijs ir mans ienaidnieks. Viņš ir ārkārtīgi sarežģījis manu dzīvi. Pat iefiltrē­jies manā harēmā. Vai zini, cik daudz viņa spiegu man nācies nogalināt? Man ir bijis tik daudz kalpotāju! Es nemēģinu panākt, lai tu mani žēlo,” viņš ātri piebilst.

„Es jau grasījos sākt.”

„Tomēr, saprazdams manas grūtības, tu man spēsi palīdzēt vislabāk. No šī brīža mana tēva labvēlība ir Plīnija rokās. Kā čūskai, kas čukst viņam ausī. Vai zināji, ka Leto ir viņa darinājums?” Es nezināju. „Viņš atrada šo dārgo zēnu un zināja, ka viņš iekaros mana tēva salto sirdi, jo atgādinās viņam manu mirušo brāli Klaudiju. Tāpēc Plīnijs viņu audzināja, izskoloja un ar mērķi padarīt Leto par mantinieku pārliecināja tēvu pieņemt viņu par aizbilstamo. Tad mūsu dzīvēs ievalsē tu un izjauc Plīnija plānu. Lai tiktu no tevis vaļā, vajadzēja divus gadus, bet viņš bija pacietīgs un to paveica. Gluži tāpat kā ar mani. Tagad mana tēva mantinieks būs Leto un Plīnijs būs Leto saimnieks.” Tas nāk kā smags trieciens. Es zināju, ka Plīnijs ir bīstams. Iespē­jams, es nebiju nojautis cik ļoti.

„Kas tev padomā?” Pārlaižu skatienu pār telpu. „Iesi atkarot sava tēva labvēlību ar plebejiem un mēslu dakšām?”

„Kā ikviens pienācīgi izglītots zelts zina, Zudušajā pilsētā lietas bīda kāds noziedzīgs sindikāts. Liela, noziedzīga organizācija, kas, ja izsekojam līdz pat pašai spicei, atrodas mūsu mazās Sabiedrības Vald­nieces biroja kontrolē. Oktāvija au Luna varbūt izskatās pēc Zelta tikumu etalona. Tomēr viņai ir fetišs uz neķītrībām — pasūtījuma slepkavībām, strādnieku streiku organizēšanu pašas arhiGubernatoru valdījumos, sarunu noklausīšanos. Zudušās pilsētas pārvalde ne ar ko neatšķiras. Viņa kopā ar savām fūrijām personīgi atlasījusi noziedznieku ģimenes vadību; šīs trīs personas ir viņas radītas. Tomēr, lūk, sulīgās neķītrībiņas. Esmu atklājis, ka daži no šīs organizācijas biedriem ir kļuvuši… nemierīgi.” Saraucu pieri. „Viņiem nepatīk Luna?”

„Viņa ir nomācoša kuce. Tāda, kas iespļāvusi manam tēvam sejā un pieglaudušies Bellonām. Tomēr nē. Tādās kategorijās mani čempioni nedomā. Viņi ir zemKrāsas, Derov. Viņi nevar vien sagaidīt, kad nonāks šīs sūdu čupas virsotnē.”

„Kāpēc Zudusī pilsēta?” es jautāju. „Kāda tam nozīme?”

„Tas ir tikai viens mozaīkas gabaliņš. Es grasos par konkrētu cenu palīdzēt šīm godkārīgajām zemKrāsām kāpt augšup. Kad viņi būs pie varas, tad piebeigs sērgu, kas nomoka Sabiedrību, — Arēju un viņa dēlus.”