Zelta dēls

51 . ZELTA DĒLS

Šodien ir mana Triumfa diena.

Gaiss ir dzidrs. Gaiši zilas debesis, cauri atmosfērai spīd zvaigznes. Stāvu kā apliets ar zeltu, pār plecu plata purpura lente, galva kaila, jo pro­cesijas galā tikšu kronēts ar lauru vainagu. Dienas noslēgumā par godu uzvarai man tiks pasniegta violeto radīta Triumfa maska.

Zem manis rīb kariete. Koka rati ripo pār bruģi. Pāri rožu zied­lapām. Pāri hemantes ziediem. Pāri simts tūkstošiem ziedu, kas mesti pa atvērtajiem debesskrāpju logiem, kas kā modri sargi slejas abpus plašajai avēnijai. Gaisā māj rokas. Tās tiek stieptas mums pretī. No logiem lejup lūkojas sejas, mirdz smaidi. Tik daudz krāsu. Tās ir arī uz ielas un ielenc parādes ceļu. Gavilē priekšnesumiem, kas gāja pirms manis, brīnišķīga­jiem gaisa vingrotājiem. Uguns spļāvējiem. Dejotājiem. Grifiem, drako­niem un zebrakoriem. Dažiem atlikušajiem Bellonas gūstekņiem. Impe­ratora Bellonas, viņa māsu un brāļu galvas rotā pīķus. Lai kāds askēts būtu Augusts, viņš zina, cik svarīgi, lai šādi pasākumi būtu grandiozi. Virs galvas zib ločSpārni. Gaisā dūc stārķi. Cik svarīga ir brutalitāte. Ap galvām dūc mušas. Tās kož četriem baltajiem zirgiem, kas no plašā bul­vāra ievelk manu karieti ar baltiem akmeņiem bruģētajā Marsa laukumā, kas plešas Citadeles pakājē.

Turēdams gaisā savu sirpjAsmeni, māju pūlim. Viņus sagrābj mānija. Tēvi ceļ gaisā savus bērnus, rāda tiem mani un stāsta, ka tie varēs

stāstīt saviem bērniem, kā bijuši klāt manā Triumfā. Viņi sviež manā ceļā vlģeskoka lapas un mežonīgi gavilē, rāpdamies uz laukumā izvietotajām karavīru statujām un marmora obeliskiem, lai mani labāk redzētu.

„Tu esi tikai mirstīgais,” man čukst Roks, jādams līdzās manai karietei uz zirga, kā noteikts tradīcijā.

„Un padauzas pirdiens!” otrā pusē iesaucas Scvro.

„Jā,” Roks nopietni piekrīt. „Tas arī.”

Vēlos, kaut Mustanga būtu šeit un jātu kopā ar mani. Viņas klu­sais spēks ļautu man vieglāk izturēt visus šos skatienus, sagremot visas šīs gaviles. Pūlī aplaudē sarkanie. Viņi klaigā, gavilē un smejas — nevaino­jami Sabiedrības izklaides departamentu upuri. Viņi tic meliem par cil­deno karu un lieliskajiem zeltiem. Miljoniem cilvēku būs dzīvojuši līdzi mana kritiena holopieredzei Dzelzs lietū vismaz līdz brīdim, kad manu kameru sabojāja elektromagnētiskais pulss. Bet Fičners ir paturējis ierak­stu, kurā redzams, kā uzveicu Kārnu.

Sl parāde ir sapnis. Mākslīga, maldīga procesija. Plūstu tai cauri, apzinādamies, cik niecīga tās nozīme. Man aiz muguras un pie sāniem jāj mani draugi. Visi, ko es sauktu par leitnantiem. Viņi man smaida. Viņi mani mīl. Un es vedu viņus uz cerību pilnu sagrāvi. Reiz šķita, ka tas viss ir tā vērts. Bet ko pēc tam, kad būsim aizveduši karu uz Lunu? Vēl vairāk melu. Vēl vairāk nāves. Vēl vairāk neiespējamu plānu.

Un ko darīs Mustanga? Kopš pagriezās un pameta mani raktuvēs, viņa nav atgriezusies Agejā. Fičners ir noraizējies līdz nāvei. Viņa ir kā Dāmokla zobens man virs galvas. Kuru katru mirkli viņa var parakstīt manu nāves spriedumu. Varbūt jau ir to izdarījusi. Varbūt šī ir kāda gran­dioza viltība. Iespējams, ka viņas tēvs jau visu zina.

Kad vakar ieradās runāt par Triumfu, Šakālis ievēroja viņas prom­būtni. Teicu, ka esam sastrīdējušies par viņu tēvu.

„Tas nav nekas pārsteidzošs,” viņš nopūties atbildēja. „Tikai neļauj viņam nostāties starp mums, kā viņš nostājās starp mani un Mustangu, kad bijām bērni.” Viņš familiāri papliķēja man plecu un ielēja mums abiem pietiekami daudz dzeramā, lai šodien man aiz kreisās acs pulsētu trulas galvassāpes. Nozvēros sev nekad vairs nedzert.

Viktra jāj līdzās Rokam un Lornam, neieinteresēta lūkojas apkārt, gozējas saules gaismā un līksmajā atmosfērā. Viņa ir ievedusi zem Augusta spārna savu māti līdz ar Antoniju, kas acīmredzot palīdzējusi no Bellonu rokām izraut Salonikus. Grūti izsekot, kurā pusē viņas ir. Tomēr Viktra pati ir bijusi uzticamāka par jebkuru citu. Viņa man sūta gaisa skūpstu.

Aiz viņas rikšo gaudoņi, puse no sava sākuma skaita; tiesa, Telemani apsolījuši viņiem jaunus rekrūšus. Aiz šiem leitnantiem jāj dučiem prētoru un legātu, kas komandēja armiju. Savukārt aiz viņiem maršē tūkstošu tūkstoši pelēko, kas ar mulsinošu pieķeršanos man par godu dzied rupjas kara dziesmas. Aiz viņiem nāk obsidiānu leģioni. Tas ir pār­spīlēti grandiozs pasākums, kas sarīkots ne tikai par godu man, bet arī tādēļ, ka iezīmē jauna laikmeta sākumu — Saules sistēmu, kurā valda Marss, nevis Luna.

Fičncra šeit nav. Viņam vajadzētu te būt. Ar skatienu meklēju viņu grandiozo balto kāpņu galā, kas ved uz Citadeles dārziem. Tur stāv arhiGubernators ar savu svītu, dučiem mūsu sabiedroto un kaulaina, plikgal­vaina baltā, kas tur manu lauru vainagu.

Atstājis karieti aiz muguras, ar saviem leitnantiem pie sāniem kāpju augšā pa kāpnēm. Pār laukumu nolaižas klusums. Mans purpura apmet­nis plīvo vējā. Pilsēta smaržo pēc rozēm un zirgu mēsliem. Priekšā iznāk Augusts.

„Tika sasaukts Dzelzs lietus,” viņš paziņo.

„Un uz aicinājumu tika atbildēts,” es atbildu, un, pastiprināta ska­ļumā, mana balss atbalsojas pār pilsētu kā pērkons. Vareni ierēcas visi, kas līdz ar mani krita Dzelzs lietū. Priekšā iznāk baltā; gadiem lasot spriedu­mus noziedzniekiem, viņas seja izskatās izvārgusi. Maigi un rūpīgi tiek mirkšķinātas pienainas acis, kas aizmirsušās pagātnes stāstos.

„Marsa dēls,” sapņaini trīs viņas balss. „Šodien tu liec plecos pur­puru tāpat kā etrusku valdnieki senatnē. Tu stājies viņiem līdzās vēstures lappusēs. Piebiedrojies vīriem, kas gāza Uzlecošās saules impēriju. Sievie­tēm, kas trieca jūrā Atlantijas aliansi. Tu esi iekarotājs. Pieņem šos laurus kā sava triumfa apliecinājumu!”

Viņa uzliek tos man galvā. Sevro blakus nosprauslājas.

Baltā turpina, ar saviem vārdiem vīdama ziediem kaisītas takas, aizņemdama pēcpusdienas lielāko daļu, kad viņas runa noslēdzas, ir iestājusies krēsla. Esmu sapratis, kam vajadzīga visa šī izrāde. Kam visas šīs runas un pieminekļi. Tirāna kronis ir tradīcijas. Lūkojos uz zeltiem, kas apkārušies ar medaļām, zīmotnēm un standartiem, kas tiek nēsāti, lai padarītu samaitātu valdību likumīgu un atsvešinātu vienkāršo tautu. Liktu viņiem justies tā, it kā acu priekšā stāvētu augstāka cilvēku suga. Šķiet, ka Šakālis lasa manas domas, jo nobola acis par visu šo farsu. Drīz pēc tam atskan noslēguma vārdi.

„Per aspera…” augumam trīcot piepūlē, baltā iesaucas dziedošā balsī. Augusts paceļ roku, un virs laukuma ar pamatos iebūvētu gravLiftu palīdzību paceļas Marsa aplenkumam par godu pasūtītais kristāla obelisks. Čīkstēdams ieņēmis savu vietu, tas karājas piecdesmit metrus virs zemes un tur arī paliks, līdz tā vietā nāks cits triumfs. Tad tas pie­biedrosies līdzās pārējiem uz zemes. Augsti kapakmeņi par godu miljo­niem kritušo.

„… aci astra!" rēc pūlis.

Palieku uz kāpnēm, kamēr svētki lejā, Marsa laukumā, sāk uzņemt apgriezienus. Zelti izklīst Citadeles dārzos, kur notiks mūsu privātās dzī­res. Man blakus visā noskatās Augusts. Mums aiz muguras, izstiepdama mūsu ēnas pār zemKrāsām kāpņu pakājē, aiz pilsētas torņiem riet bron­zas saule.

„Nāc ar mani!” viņš pavēl.

Ejam miesassargu ielenkti. Kad redzu, cik cieši tie saspiežas ap mums, mani pārņem nemiers. Viņš ir runājis ar savu meitu. Viņš zina. Protams, ka viņš zina! Man ir slāte, nav gravZābaku. Tikai parādes bru­ņas. Cik daudzus no šiem obsidiāniem es varētu nogalēt, pirms tieku uzveikts? Ne pārāk daudz.

Tad aptveru, kurp viņš mani ved, un gandrīz iesmejos par to, ka esmu tāds muļķis.

Troņa zālē līst sarkanā saulrieta gaisma. Stikla griesti, marmora kolonnas, kas stiepjas simts metru augstumā. Plašajā telpā dūc dažādas skaņas. JonZāģi, āmuri un smalkā septiņu jonSkalpeļu dūkoņa ap kādu oniksa bluķi, kas divreiz augstāks par mani.

„Ārā!” pieprasa Augusts.

Violetie noslīd no saviem paaugstinājumiem ap oniksu un izklīst kopā ar oranžajiem mūrniekiem un sarkanajiem strādniekiem. Mūs pamet ari Augusta miesassargi. Mūsu zābaki klikšķ uz grīdas, vientulīga skaņa tik milzīgā telpā.

Tātad viņš galu galā negrasās mani nogalināt.

„Viņi gatavo jums troni,” saku, piegājis, lai pieskartos oniksam. Izelpoju spriedzi. Pie troņa pamatnes lauvas ķepa drīz iemantos apveidu. Kreisajā pusē tam pāri aizvijas aste.

„Tu esi pārkāpis likumu, Derov,” viņš saka man aiz muguras. „Tu iedevi obsidiāniem slātes. Mūsu senču ierocis nonāca rokās vienīgajai krāsai, kas jebkad pret mums sacēlusies.”

„Vai tas ir viss?” atvieglots jautāju. „Es darīju to, kas man bija jādara.” „Tavs miesassargs nogalināja olimpisko bruņinieku. Tas zināms plašā sabiedrībā.”

„Ja Ragnārs nebūtu uzvarējis pie sienas, mēs būtu zaudējuši, un jūs, mans kungs, būtu kaut kur saslēgts važās vai sodīts ar nāvi. To jūs zināt labāk par mani. Ragnāram bija mana atļauja.”

„Mans tēvs man iemācīja, ka jautāt citiem, ko tie par tevi domā, ir vājība,” viņš saka, saņēmis rokas aiz muguras. „Bet man tas jādara. Vai tu domā, ka esmu aukstasinīgs briesmonis?”

Pagriežos un uzlūkoju viņu.

„Bez šaubām.”

„Godīgums.” Augusts paceļ acis pret griestiem. „Varētu domāt, ka tas atbalsosies citādi nekā visi pārējie mēsli. Es, Derov, esmu nepiecieša­mība. Es esmu spēks, kas izlabo tos, kuri kļūdās. Pasaki man, kādēļ pie­šķīri obsidiānam slāti? Kāpēc mudini zemKrāsas sacelties? Kāpēc ļauj zilajai komandēt savu kuģi, kad viņai vajadzētu vienkārši klausīt pavēles un vadīt to?”

„Tāpēc, ka viņi var izdarīt lietas, kuras es nespēju.”

Augusts pamāj, it kā es būtu pierādījis, ka viņam taisnība.

„Tieši tāpēc pastāvu es. Es zinu, ka zilie var komandēt flotes. Es zinu, ka obsidiāni var izmantot tehniku un komandēt vīrus. Ka, pienā­cīgas iespējas mudināts, apķērīgākais oranžais varētu kļūt par lielisku pilotu. Sarkanie varētu būt karavīri, mūziķi vai grāmatveži. Pieļauju, ka daži — tikai daži — sudrabi varētu rakstīt romānus. Bet es zinu, ko tas mums maksātu. Mūsu izdzīvošanas pamats ir iedibinātā kārtība.

Cilvēce ir izbēgusi no elles, Derov. Zelts nenonāca virsotnē nejau­šības pēc. Mēs te nokļuvām vajadzības spiesti. Izniruši no haosa, dzi­muši sugai, kas aprija savu planētu, nevis ieguldīja savā nākotnē. Bau­das pāri visam, pie velna sekas. Tās spožākie prāti bija vergi ekonomikai, kas kosmosa izpētes vai revolucionāru tehnoloģiju vietā pieprasīja rotaļ­lietas. Viņi radīja robotus, kas iznīcināja cilvēka darba ētiku, izaudzinot paaudzes, ko veidoja izlepuši badmiras. Neuzticēdamās viena otrai, val­stis grāba resursus sev. Izveidojās divdesmit dažādas frakcijas, kuru rīcībā bija atomieroči. Divdesmit, un katru no tām vadīja alkatība vai fanātisms.

Tāpēc, kad iekarojām cilvēci, tas nenotika alkatības dēļ. Tas nebija slavas dēļ. Mūsu mērķis bija izglābt cilvēci. Apspiest haosu, radīt kārtību, dot cilvēcei vienu mērķi — nodrošināt mūsu nākotni. Krāsas ir šī mērķa mugurkauls. Ja atļausi hierarhijai sašķobīties, kārtība sāks grūt. Cilvēce netieksies uz diženumu. Uz to tieksies cilvēki.”

„Zelti tiecas būt diženi, un mēs piespiežam krāsas iet karā,” saku, piesēdis uz melnās lauvas ķepas. Augusts nav izkustējies no savas vietas zāles centrā.

„Tomēr ir tādi cilvēki kā es,” viņš atbild tik vaļsirdīgi, ka gandrīz noticu. „Es necīnos, jo negribu iegūt karaļa, imperatora vai kādu citu titulu, ko pēc tam pierakstīt pirms mana vārda vēstures grāmatās. Visums mūs neņem vērā, Derov. Nav kādas pārākas būtnes, kas gaida, lai varētu pārtraukt tā eksistenci, kad pēdējais cilvēks izelpos pēdējo dvašu. Cilvē­cei pienāks gals. Tas ir vispārpieņemts, tomēr nekad neapspriests fakts. Un visums vienaldzīgi turpinās pastāvēt.

Es neļaušu tam notikt, jo ticu cilvēcei. Es vēlētos, lai turpinām mūžīgi. Es izvestu mūs no Saules sistēmas atklāt citas. Meklētu jaunu dzīvību. Kā suga mēs joprojām atrodamies savos pirmsākumos. Bet es padarītu cilvēku par nemainīgu visuma sastāvdaļu, nevis tikai par kādām īslaicīgām baktērijām, kas uzplaukst un pazūd bez miņas. Tāpēc es zinu, ka ir pareiza kārtība, kādā dzīvot. Tāpēc esmu pārliecināts, ka tavas jau­nības idejas ir tik bīstamas.”

Viņa prāts ir plašs. Tas ietver pasaules, kas ir tālu prom no manē­jās. Un varbūt pirmo reizi es tiešām saprotu, kā šis vīrs var rīkoties tā, kā rīkojas. Viņu nesavažo morāle. Labais. Nogalinot Eo, viņa nodomi nebija ļauni. Augusts tic, ka morāle viņu neskar. Viņa mērķi ir tik tāli un aug­sti, ka savā izmisīgajā vēlmē saglabāt cilvēci viņš zaudējis pats savu cilvē­cību. Cik savādi ir lūkoties uz viņa stingro, salto stāvu un apzināties, kādi mežonīgi sapņi kvēlo viņa galvā un sirdī!

„Un kā ar to, ko teicāt? Kā ar visu, ko esat izdarījis?” jautāju, domā­dams par viņa pirmo sievu, kuras muti viņš piebāza ar vīnogām. „Jūs uzklausāt padomus, ko dod tādi radījumi kā Plīnijs. Jūs uzspridzi­nāt nevainīgus civiliedzīvotājus, kas nav pārkāpuši nevienu likumu. Jūs iesaistāties pilsoņu karā… un sakāt, ka mēģināt izglābt cilvēci?”

„Es daru to, kas ir nepieciešams, lai aizsargātu augstāku labumu.”

Aizsargātu sevi. Gūtu labumu sev. „Lai pasargātu cilvēci,” atbalsoju.

„Jā.”

„Visā impērijā dzīvo astoņpadsmit miljardi cilvēku. Cik daudzus jūs nogalinātu, lai pasargātu cilvēci? Miljardu? Desmit?”

„Skaitlis neko nemaina.”

„Piecpadsmit miljardus?” jautāju. Esmu satriekts — gan zelts, gan sarkanais manī.

„Kādam ir jāveic šī izvēle,” Augusts saka. „Mūsu rase kļūst slimāka ar katru dienu. Sasniegumu vietā elfi tiecas pēc baudām, bet iezīmētie ir tik ļoti izsalkuši pēc varas, ka mūsu Valdniece ir sieviete, kas nocirta galvu pašas tēvam, lai varētu ieņemt viņa vietu. Pār viņiem ir jāvalda.”

„Jums.”

„Mums.” Viņš nemirkšķina, viņa skatiens nesvārstās. „Mums,” Augusts atkārto. „Es izturējos pret tevi slikti, jo baidījos no tavas pār­drošības un nekaunības. Tomēr es solīju, ka atdarīšu, un tā arī darīšu, jo esi pierādījis savas izaugsmes spējas un vēlmi mācīties. Kļūsti par manu mantinieku! Ne par manu prētoru. Karakungu man ir gana. Man ir vaja­dzīgs… es gribu dēlu.”

„Jums ir dēls.”

„Man ir parazīts, kas grib manu varu. Tas arī viss. Viņam nav, kur to pielietot. Nekāda plāna, kad tā būs iegūta. Viņš vienkārši ir izsalcis, kā mūsu Sabiedrība viņam to iemācījusi.” Augusts uz mirkli izskatās nedaudz ieintriģēts. „Tomēr apbrīnojami, ka tā bija viņa ideja. Viņš tev devis savu svētību.”

Nešaubos, ka viņš devis svētību. Pazīstot manu sabiedroto, gribot negribot jādomā, ko tas man maksās. Viņš ir darījumu cilvēks. Par iegul­dījumu viņš gribēs kaut ko pretī. It sevišķi par šādu ieguldījumu. Viņam būtu vajadzējis man to izstāstīt.

„Un kā ar Virdžīniju? Jums nav vajadzīgs vīriešu kārtas mantinieks.” „Bet es to gribu. Un es gribu tevi viņai. Viņas prātam piemērotu vīru.” „Jūs mani izmantojat,” redzēdams viņa shēmai cauri, pēkšņi saku. „Es saistu viņu piejums. It sevišķi, ja apprecamies. Mēs abi zinām, ka jūs nevēlaties reformas.”

Pat šobrīd reformatori no visas Sabiedrības pulcējas uz Marsa, lai atbalstītu vīru, kurš solījis tiem Senātu, kad sakaus Lunu un viņas sabiedrotos.

„Reformatori ir kā vēzis,” viņš saka.

„Bet jūs viņiem solāt, ka—”

„Solījumi bija nepieciešami, lai iegūtu viņu atbalstu. Kad būsim sakāvuši Oktāviju, es iemetīšu reformatorus cietumā vai sodīšu ar nāvi par nodevību.”

„Mustanga jums to nekad nepiedos. Viņa tic, ka jūs maināties. Lai ko viņai teicāt, lai ko solījāt, jūs devāt viņai cerību.”

Varbūt viņa nepiedos nevienam no mums.

„Kad kļūsi par ģimenes daļu, tu liksi viņai saprast, Derov. Es pie­ļauju, ka līdz tam laikam jau būsiet precējušies un tevi viņa nepametīs pat tad, ja neieredzēs mani. Mūsu ģimene saglabāsies spēcīga, kā tam jābūt. Tomēr tev vienmēr jāpaliek manam. Jāklausa man. Nevis maniem bērniem.”

Augusts sper soli manā virzienā.

„Oktāvija lēni virza cilvēci pretī lejupslīdei. Reformatori, tāpat kā Arēja dēli, triektu mūs pret zemi ar tūkstoš kilometru ātrumu sekundē. Mums jāaizsargā sava suga. Palīdzi man!”

Viņš ir cildens vīrs, kas dara visu, kas, viņaprāt, nestu cilvēcei labu.

Lai viņš nolādēts!

Mēs nekad nelūdzām, lai mums liek klanīties. Kas viņš tāds ir, lai teiktu, ka sarkanie un brūnie, kas iet bojā smagā darbā, to dara augstāka labuma dēļ? Kas viņš tāds ir, lai teiktu, ka sārto bērni, kas tiek atņemti vecākiem, lai tiktu izvaroti, obsidiāni un pelēkie, kas tiek nošķirti no ģimenēm, lai cīnītos, ir nepieciešamība? Viņam nav tādu tiesību. Gluži tāpat kā viņam nav tiesību ierasties manā pasaulē un atņemt man Eo. Un, ja viņš domā, ka vara nozīmē, ka viņam ir taisnība, man ir nolāpītas tie­sības nocirst viņa galvu tepat uz līdzenas vietas.

Tā vietā pieceļos un pieeju pie viņa. Nometies ceļos, saņemu Augusta roku un noskūpstu viņa nolāpīto gredzenu. „Kā vēlaties, mans kungs"

Viņa plānās lūpas savelkas plēsīgā smaidā. „Sauc mani par tēvu.”

„Pacenties neizskatīties tik sasodīti apmierināts ar sevi,” man saka Lorns.

Stāvam baltiem celiņiem izklātā Citadeles dārza vidū. Viegls vējiņš sakustina koku zaros iekārtos zvanus. Šis ir vienkāršs pasākums, ne tāds kā pretīgā izrāde uz Lunas. Zem efejām apaugušiem zariem izvietoti mazi galdiņi. Sārtie kalpotāji nes prom mielasta traukus. Iezī­mētie stāv zaļajā zālē un uz baltā bruģakmens, turēdami slaidas šam­panieša glāzes, viņi smejas, sarunājas un cenšas atstāt viens uz otru iespaidu. Var just, ka plānošanā savu roku ir pielicis Šakālis. Viņš ir gaumīgi pieticīgs radījums.

Uz vakariņām ierodas vairāk nozīmīgu personu, nekā bija ceremo­nijā. Tādēļ šeit ir daudz Augustu, ar kuriem man jāapsveicinās. Viņi, protams, mums tuvojas garā rindā, kas veidota saskaņā ar hierarhiju. Drīz vien man glaimošana apnīk un es uzmeklēju Lornu, kurš stāv pie kāda slaida, balta koka. Viņa rokas ir sakrustotas, seja nikna, un viņš, saraucis pieri, raugās uz savu šampanieša glāzi. Tad iemet to krūmos.

„Man ari šādi pasākumi nepatīk,” es saku. „Uzreiz, kad saņemšu savu masku, Augusts grib, lai pielabinos dažiem Pavadoņu valdniekiem. Tad iešu gulēt.” Ja Mustangas šeit nav, es nejūtu īstu prieku par notiekošo.

„Izskatās, ka esi viens. Kur tava meitene?” Samiedzis acis, viņš paraugās visapkārt. „Esmu visas acis izskatījis.”

„Nezinu.” Vai ievērojuši pilnīgi visi?

„Ak tā,” viņš noņurd. „Mīlnieku ķildas? Es tev nepierunāšu pilnas ausis ar padomiem, tikai teikšu, lai norij savu lepnumu. Ja pratīsi viņu paturēt, viņa ir īsts dārgakmens.”

Ja.

„Man prieks, ka tu atnāci,” saku. „Pat tad, ja dod sūdīgus padomus.”

Viņš zemā balsī iesmejas un, palocījis galvu, sveicina Šakāli, kurš sarunājas ar Roku un vairākiem politiķiem no Ganimēda. „To padarīja iespējamu tavs draugs. Lai gan mani vīri iekaroja viņam planētu, Augusts nez kādēļ aizmirsa mani ielūgt. Pieklājība mūsdienās ir tik reta parādība. Par to runājot, kā tev šķiet, cik ilgi man te jāpaliek, lai nebūtu nepieklā­jīgi doties prom?”

„Vēl nav pat deviņi. Vai pēc dažām minūtēm nepasniegsi man masku?”

„Tā bija paredzēts, bet tā ir nogurdinoša formalitāte. Ja tev nav iebildumu, lūdzu to izdarīt tavam draugam Rokam. Patiesībā viņš to lūdza man. Vienalga.”

„Nē. Nē, tā pat ir labāk.” Ir labi, ka Roks tiek iekļauts pēc iespējas vairāk. Man ar viņu jāsalīgst. Publiski draudzības apliecinājumi ir labs sākums.

Lorns atbalsta muguru pret koku. „Mani vecie kauli naktis čīkst. Iešu pārbaudīt apsardzi, lai nebūtu jārunā ne ar vienu no šiem glumajiem ļautiņiem.” Viņš noskatās, kā pār mūsu galvām aizlaižas ločSpārns.

„Ļauj to izdarīt kādam citam.” Kāda sārtā sniedz Lornam viskija glāzi, ko es pasūtīju. Viņa iemīļotāko mārku. Viņš pierunāts pasmaržo dzērienu. „Man nākas tevi redzēt tikai bruņās. Uzvedies kā pienācīgs skolotājs un paliec! Mums tev pietaupītas divas Lagavulin pudeles.”

„Atkal tavas vecās viltības. Divas pudeles par divām treniņu papildstundām, vai tāda nebija noruna? Vajadzēja prasīt vairāk. Ha!”

Ar viskija glāzi rokā viņš lēnā gaitā dodas starp kokiem paspēlēt ķerenes ar mazbērniem. Noskatos, kā dzērienu atnesusī sārtā iejūk pūlī, viņas gaita šķiet kaut kur redzēta.

Sieviete ieķeras man elkonī. Priecīgs pagriežos, bet ieraugu tikai Viktru. Viņa manu vilšanos nepamana.

„Es tiešām ceru, ka violetie uz tavas maskas būs uzlikuši lauvas, nevis Pegazu.” Viņa smejas par manu sejas izteiksmi. „Jā, baumas jau klejo. Derovs au Augusts.” Viņa rotaļīgi nodrebinās. „Tevi vajās sieviešu pūļi.”

Nobolu acis. „Ai, aizveries.”

„Piespied mani!” Viņas roka glāsta manu muguru. „Žēl, ka jau esi kādu atradis.” Sveicinot pamājusi vairākiem jauniem iezīmētajiem no Gāzes gigantiem, viņa pieliecas tuvāk. „Bet vai tas nozīmē, ka nevari paspēlēties?”

„Vai tev vienkārši patīk likt man nosarkt?”

Viktra noņem man no galvas lauru vainagu un, muļķodamās pak­niksējusi, uzliek to galvā sev. „Esi mani izskaitļojis. Starp citu, kur tad tava mazā Mustanga?”

„Kāpēc visi ir tik sasodīti ziņkārīgi?”

„Derov,” nesdams Triumfa maskai piemērotu ziloņkaula kasti, mums piebiedrojas Roks. Prētora melnajā formastērpā viņš izska­tās labi, mati atglausti atpakaļ. „Man liekas, ka mums jāpulcējas mas­kas pasniegšanas ceremonijai. Vai tu zini kur? Mani tas viss nedaudz mulsina.”

Viktra sarauc pieri. „Citadeles personāls ir nepilnīgs. Šeit mēnesi valdīja Bellonas. Adrijam nācās izšķirot no sārtajiem spiegus. It sevišķi pēc tā, kas notika Atikā. Šovakar visur ir viņa ļaudis. O, velns! Sākas!” Viktra uzliek lauru vainagu atpakaļ man galvā un velk mani uz laukumu, kur pulcējas zelti. Mūs apturēdams, man ceļā nostājas Sevro.

„Derov,” Sevro steidzīgi uzrunā mani, tad, palūkojies uz Viktru, „ej prom!” Viņa novaikstās un aiziet.

„Tev viņa patīk,” jokojos. „Var redzēt.”

Sevro izliekas, ka nedzird. „Viņa joprojām nav.”

„Fičnera? Vai zvanīji uz viņa viedpulksteni?”

„Nav savienojuma. Tas suņadēls teica, ka nāks. Tāpēc, ja viņa šeit nav, noteikti noticis kas svarīgs. Man vajadzētu to pārbaudīt.”

„Pārbaudi.” Noturu viņu aiz rokas. „Bet pasauc Ragnāru! Un uzmanies!”

„Es vienmēr uzmanos.”

Savādi noskatīties, kā viņš aiziet. Kā nolūkoties savā aizejošajā ēnā un saprast, ka tās liktenis varētu būt šķirts no manējā. Iespējams, ka bei­gās Sevro būs daudz svarīgāks par mani. Viņš patiešām ir divu pasauļu bērns.

Caur kokiem sekoju pūlim. Zaros ir sakārti sīki lukturīši, kas lej pār zaļo laukumu siltu, baltu gaismu. Šeit nav neviena baltā. Nekādu formali­tāšu. Te ir tikpat pieticīgi, cik Triumfā bija grandiozi. Viesi pašķiras manā ceļā. Uzeju uz baltā, bruģētā laukuma, kur uz delfīnu strūklakas apma­les kopā ar saviem mazbērniem sēž Loms. Augusts dod zīmi, lai nostājos viņam līdzās pie statujas, kas attēlo aklu jaunavu, kura vienā rokā tur sva­rus, bet otrā zobenu. Tā ieslīgusi efeju vijumos. Mums piebiedrojas Šakālis. „Dzirdēju, ka būsim brāļi,” saku viņam.

„Kurš gan saka, ka ģimeni nevar izvēlēties?” Viņš izklaidīgi iemet skatu savā viedpulkstenī. „Labāk tu, nevis tas suņabērns Kasijs.”

„Vai kas noticis?” jautāju.

„Jaunas nolādētas pasūtījumu pavēles.” Viņš paceļ galvu. „Atvaino. Uz Marsa viss ir prīmā, manu labo cilvēk. Tikai vēlos, kaut šeit būtu mana māsa. Tu joprojām nezini, kur viņa ir, vai ne?”

Pakratu galvu. Ikreiz, kad kāds viņu piemin, Mustanga attālinās arvien vairāk. Es biju lolojis cerību, ka viņa uzradīsies. Ieradīsies ar blīk­šķi, un es zināšu, ka viss ir labi. Tomēr dažas fantāzijas nepiepildās.

„Jūsu uzmanību! Mani labie ļaudis!” pārtraukdams sarunu mur­doņu, iesaucas Augusts. „Paldies.” Viņš nokremšļojas, sveic daudzos

Marsa viesus un paloka galvu Tritona arhiGubernatores priekšā. „Lai gan mūsu glāzes dzirksti un vēderi ir pilni, šis vakars neilgs mūžīgi.” Augusts lūkojas viesu rindās, un viņa balss mitrajā gaisā skan stingri un dzedri. Starp kokiem mirdz jāņtārpiņi.

„Mēs zinām, ka šis ir tikai sākums. Karš no mums prasīs daudz. Bet nesteigsimies un neaizmirsīsim tādu uzvaru kā tā, ko redzējām vēl pirms dažām nedēļām. Gribas, lojalitātes un spēka triumfu. Visa parādes greznība bija domāta viņiem. Šādi klusi mirkļi radīti mums.” Viņš pieliek pirkstu pie rētas uz vaiga. „Kad, par spīti savām atšķirībām, varam noliekt galvas un pacelt glāzes par godu neatkārtojamam gribas sasniegumam. Tomēr Dzelzs lietu sasauca viens vīrs. Tāpēc, Derov au Andromed, mēs tevi sveicam!”

„Lai dzīvo Pļāvējs!” tikai nedaudz mani izsmiedams, iesaucas Lorns.

Piekrītoši murd balsis, un laukumā tiek paceltas glāzes. Un viņi dzer. Pagriežoties pa kreisi un redzot Šakāli, nevis Mustangu, pārņem tāds tukšums! Zinot, ka tas viss drīz tiks sagrauts, mans smaids šķiet tik mākslots. Šķiet, ka Viktra jūt manu noskaņojumu, tādēļ, pagāzusi glāzi manā virzienā, piemiedz ar aci.

Augusts aicina Roku, kurš iznāk priekšā, rokās nesdams lielo ziloņ­kaula kasti. Viņš ieliek to man rokās, bet uzliek uz vāka plaukstu, lai es vēl nevarētu to atvērt.

„Mēs ar tevi kopā esam pieredzējuši daudz.” Viņa balss ir rāma un vienmērīga. „Nakti, kad tevi satiku pirmoreiz, tu sēdēji uz Marsa pils grīdas un raudzījies uz savām asiņainajām plaukstām. Vai atceries, ko toreiz teicu?”

Viņa otra roka pieskaras manai labajai plaukstas locītavai maigi kā pagātnē, kad uz mūsu plaukstām bija mazāk tulznu, mazāk rētu.

„Protams. „Ja tiec iemests dzelmē un nepeldi, tad noslīksi. Tāpēc turpini peldēt,”” citēju. „Es to nekad neaizmirstu.”

„Cik tālu esam nonākuši.” Viņa skatiens slīd pār manu seju, ievēro­dams katru līniju, katru nepilnību. Prātodams, ko viņš tajā grib saskatīt, piešķiebju galvu. „Lai tevi pasargātu, es būtu bijis gatavs maksāt simtkāršu tava līguma vērtību.”

„Es zinu, Rok.”

„Es būtu miris tevis dēļ kaut tūkstoš reižu, jo tu biji mans draugs.”

Biji. Kaut kas viņa balsī liek man palūkoties visapkārt. Viņam aiz muguras redzu, kā Viktra čukst kādu joku Antonijai un abu kaulainajai mātei. Lorns sniedz saviem mazbērniem šķīvīšus ar tortes gabaliem, ko atnesis kāds īss sārtais. Bet, kad kalpotājs pagriežas, viss manī sastingst. Viņš pagriežas augstprātīgi. Bez pazemības. Pasaulē vēl nav nācis sārtais ar šādu gaitu. Tikai uz pussekundi viņš aizmirsis savu lomu. Es šo gaitu pazīstu. Pazīstu šo cilvēku. Tas ir Vikss. Tam jābūt viņam. Pievēršu ska­tienu sārtajai, kas atnesa man Lorna viskiju. Lailata. Šakāļa meitene, kas nēsāja matos iepītus kaulus. Tā, kura sadarbojās ar Bellonām. Viņi pār­ģērbušies par sārtajiem. Zelti ar miesasMaskām. Kontaktlēcām.

Vilki, kas izliekas par jēriem.

Gatavs iekliegties, atkāpjos no Roka, bet tad jūtu viņa tvērienu saspringstam un saprotu, ka viņš no manis atvadījās. Manu roku sadur adata viņa gredzenā. Maigi, tāpat kā viņa skūpsts man uz vaiga.

„Un tā aiziet meļi — ar nolāpītu skūpstu.”

Viens vārds satriec tūkstoš melu.

Ar stingāku seju nekā statujai mums aiz muguras atkāpjas Roks un atver ziloņkaula kastes vāku. Ar klusu sudraba eņģu čīkstu beidzas mana pasaule. Ieraudzījis kastes saturu, Augusts šausmās noelšas. Pēdu tālāk Šakālis, kura skatienā nu redzams ilgi slēpts naids, uzsmaida man un stiepti iegaudojas, ņirgādamies atgāzis galvu atpakaļ kā dzīvnieks.

Beigu signāls.

Viktra tver pēc savas slātes. Antonija atkāpjas. Izvelk no viesmīļa paplātes svilinātāju un iešauj divas reizes Viktrai mugurā. Un divas savai mātei kaklā, pirms kāds ir paguvis pakustēties.

„ARK!” izrāvis savu slāti, kliedz Augusts. „PIE IEROČIEM!”

„GAUDOŅI PIE MANIS!” stumdams tālāk savus mazbērnus, auro Lorns. „Aizsargājiet Pļāvēju!"

Par vēlu. Kamēr Lorns pieceļas, Lailata no savas paplātes apak­šas izvelk pulsDunci un no mugurpuses pārlaiž to pār viņa rīkli. Lorns iegrūž starp asmeni un savu kaklu rokas. Zemē nokrīt četri pirksti. Viņš izliecas, grūž uzbrucēju atpakaļ, sagrābis Lailatas roku savā asiņainajā plaukstā. Asmens dūc. Viņi cīkstas. Intīmas šausmas laukumā valdošā haosa centrā.

Pa manu ķermeni izplatās inde.

Ar kasti klēpī saļimstu zemē.

Ar muguru pret aklo skulptūru.

Paralizēts.

Šakālis slīd caur asinspirti kā reptilis pa ledu. Viņš vēro noduršanu un asinsizliešanu un ierauga, ka Lorns joprojām cīnās ar Lailatu, kas cenšas pārgriezt viņa rīkli. Lorns pamanās pacelt no zemes saplēsta stikla lausku un sniedzas, lai iedurtu to Lailatai kājā, kad Šakālis pielie­cas, brīdi vēro veco vīru un tad lēni iestumj viņam vēderā asmeni.

„Viņi kļūdījās. Tavi sāni nav no akmens.”

Kad Šakālis parauj asmeni uz augšu, Lorna sejā uzplaiksna bai­les. Mana slātes skolotāja skatiens šaudās starp mani un viņa mazbēr­niem. Viņš cenšas piecelties, cenšas sakopot pēdējo niknuma devu. Cen­šas kaut ko teikt. Bet viņa ķermenis ir viņu pievīlis. Lorns au Arks nekad vairs neredzēs savu salu. Nekad nenoglāstīs sava grifa spārnus. Nekad nedzirdēs mazbērnu smieklus un nesatiks Lisanderu — mazdēlu, ko viņam apsolīju. Es viņam to visu atņēmu. Es viņu izrāvu no nošķirtības un miera, ko viņš tik ļoti vēlējās, bet zināja, ka nav pelnījis. Drīz vien viņa acis vairs neko neredz, Šakālis izvelk savu asmeni, bet Lailata pabeidz iesākto ar lēnu, zāģējošu kustību.

Izspiežu garu vaidu. Tas ir viss, ko es spēju. Lejup pa rīkli slīd sie­kalas. Asinīm noplūdusi, pie manis pierāpo Viktra. Visa šī haosa vidū kā statuja stāv Roks.

Tālumā dūc pulsa ieroči. Kad, pārraudami skaņas barjeru, nolaižas tumši apveidi, debesīs nogrand pērkons. Viņi nāk no maskēta kuģa. Kaut kas ir ielavījies Citadeles teritorijā. Kur ir visas patruļas?

Laukuma vidū, uz akmeņiem nodunēdami, nolaižas obsidiāni un prētorieši. Viņi seko tiem, kas izbēguši no slepkavām dārzā, un klusi un efektīvi tos nomedī. Piebeigdama mantiniekus, pārraudama pusi tūkstoš­gades senu dzimtu dzīves ritējumu, slaktiņu vada Antonija. Viņi saņem gūstekņus. Lailata smejas kopā ar Viksu. Viņi noloba no sejām elektro­niskās miesasMaskas un izpurina zeltainos matus. Viņiem aiz mugu­ras visā savā krāšņumā nolaižas Aja, viņas bruņas mirdz laternu gaismā. Viņa vēro asinspirti ar drūmu, apmierinātu seju. Tik tikko viņu pamanu, jo Ajai līdzās nolaižas kāds sens draugs. Kasijs.

„Virdžīnija?” viņš jautā.

„Baidos, ka viņas šeit nav,” atbild Šakālis.

„Brīdināta?”

„Sadusmota. Mīlnieku ķilda.”

Viktra pamanās aizrāpot līdz manām potītēm. Ceļu no vietas, kur viņa tika sašauta, iezīmē asinis. Tās ir uz viņas lūpām. Es nejūtu viņas pieskārienu.

„Es nezināju,” Viktra čukst. „Derov, es nezināju!”

Aja noliecas pie Lorna līķa, noņem no viņa jostas slāti un uz mūžu aizver sava skolotāja acis. Viņš ieroci pat neizvilka. Pienāk Kasijs, apstājas pie manām kājām, notupstas uz ceļa un vēro mani.

„Vai viņš var pakustēties?” viņš jautā Rokam. „Dzejniek!"

„Nē. Bet viņš tevi dzird.”

„Tu nogalināji manu ģimeni, Derov. Viņus visus. Es, Džulians — tā ir viena lieta. Bet bērnus? Kā tu varēji?” Es nesaprotu, par ko viņš runā. „Es atradīšu Sevro. Atradīšu Mustangu. Žēlastības nebūs.” Kasijs ar jauno roku pieskaras emaljētajam slātes spalam.

„Tu nedrīksti viņu nogalināt,” Kasijam aiz muguras saka Roks. „Tu zini, kas viņš ir.” Roks uzliek Kasijam uz pleca plaukstu. „Kasij, Valdnie­ces pavēle bija skaidra.”

„Sekcija,” murmina Kasijs. Viņš vēro mani, un šķiet, ka nemaz nav bijis tāda laika, kad šis cilvēks sauca mani par brāli. Nekad nav bijis cerī­bas, ka nebūsim tādi, kādi esam. Viņš rupji sagrābj manu roku. Mirkli man šķiet, ka viņš to krata. Tā vietā Kasijs nozog gredzenu, ko nopel­nīju. Dzelzs vilku, kura dēļ Pārejā nogalināju viņa brāli. Mans pirksts bez tā ir kails.

Viņš iztaisno saliekto celi un izslējās virs manis, vairāk atgādinā­dams nevis ērgli, bet skaistu maitu liju. „Džulians. Lea. Pakss. Kvinna.

Nezāle. Harpija. Trūdkupris. Takts. Lorns. Viktra. Viņi bija pelnījuši vairāk nekā aiziet nāvē verga dēļ.” To pateicis, viņš atstāj mani Roka ziņā.

Pasaule ir klusa, tikai kaut kur skan šņuksti un sirēnu gaudas. Gulē­dama man pie sāna, Viktra izdziestot noskatās, kā aiziet Kasijs. Viņas gudrās acis lūkojas manī un nesaprot.

„Mums jāpasteidzas!” asinspirts vidū iesaucas Aja. „Viņi zina, ka esam šeit. Ņem savu tēvu un ejam!”

Šakālis paloka galvu. „Vēl mirkli, ja drīkstu lūgt.”

Vairākus metrus tālāk trīs viesmīļi piespieduši pie zemes Augustu. Kad, pārkāpis Lorna apgānītajam ķermenim, tuvojas Šakālis, viņi pie­slien arhiGubernatoru kājās.

„Vai tev nepatīk maska, Derov?” viņš uzsauc man. „Pagatavoju to īpaši tev pēc tam, kad Atikā tik skaidri sevi atklāji!”

Šakālis pagriežas pret savu tēvu. „Kā tev šķiet, tēvs? Vai šī viltība bija tava vārda cienīga?”

„Tu briesmoni!” Augusts iespļauj viņam sejā. „Ko tu esi izdarījis?” „Tātad tu nelepojies?” Šakālis noslauka spļāvienu un paskatās uz to. „Sasodīts!”

„Pārtrauc to. Dēls, tu esi mūs pazudinājis!”

„Adrij…” nepacietīgi iejaucas Aja. „Mums jāiet.”

Šakālis sper soli uz priekšu. „Tātad tagad tu sauc mani par savu dēlu?” Viņš nosodoši klakšķina mēli un piekārto tēva žaketi. „Vai es biju tavs dēls, kad tu atstāji mani uz akmens, lai mani aprītu stihijas? Trīs die­nas. Es biju zīdainis. Padome pat negribēja Attīrīšanu. Bet tu domāji, ka esmu tik vājš, bet Klaudijs tik spēcīgs. Vai viņš bija spēcīgs, kad liku Kār­nām sašķaidīt viņa galvu?”

Viņa tēva lūpas nodreb. „Ko?”

„Es samaksāju Karnam au Bellonam septiņu miljonu kredītu un sešas sārtās, lai viņš aptraipa Klaudija meiteni. Es zināju, ka Klaudija goda izjūta iedzīs viņu ringā. Smieklīgākais ir tas… ka tā bija tava nauda. Es tev to prasīju, lai varētu ieguldīt savā nākotnē. Un tā arī darīju.” Viņš sarauc pieri. „Tēvs, vai tu tiešām domāji, ka desmitgadīgam puikam inte­resē sudraba tirgus? Tev vajadzēja man pievērst vairāk uzmanības.”

„Tu nogalināji Klaudiju,” Augusta balss salūst, un viņš, aiz bēdām drebēdams, sašļūk gūstītāju rokās. „Tu nokāvi manu zēnu.”

Tas salauztu Mustangas sirdi.

„Es esmu tavs zēns,” novelk Šakālis. „Es biju labs dēls. Es tevi pie­lūdzu. Bijos no tevis. Klausīju tev. Iemācījos visu, ko gribēji, lai apgūstu. Gāju, kur tu gribēji, lai eju. Es darīju visu, ko liki. Tomēr ar mani bija par maz.”

Augusts krata galvu, atguvis niknumu, bet prētorieši saslēdz viņa rokas magnētiskās važās. Viņš paceļ acis, lai paskatītos uz briesmoni, ko ir radījis. „Man vajadzēja nožņaugt tevi vēl šūpulī.”

„Nāc nu, tēvs…”

„Tu neesi mans dēls.”

Adrijs saraujas. Izteicis šos dažus vārdus, Augusts kaut ko atbrīvo. Un pagaist Adrija mazā cerība kādreiz tikt mīlētam. Viņš nomet savu cil­vēcību un paliek vienīgi Šakālis.

„Tad ardievu, cerības, un līdz ar cerībām ardievu, bailes! Ardievu, nozēla, — viss labais man ir zudis." Viņš čukst kādai tālai, gaistošai bal­sij sevī un slinki pieliek svilinātāja stobru tēvam pie pieres. „Ļaunum, esi mans labais!"

„Stāt!” Aja sper soli. „Adrij! Valdnieces vārdā…”

Šakālis iešauj tēvam galvā.

Ēo slepkava saļimst zemē, un es jūtu, kā manā sirdī plešas tukšums. Nāve nes nāvi, kas nes nāvi. Par to mani brīdināja Dejotājs. Tāpēc Mus­tanga teica, lai neuzticos viņas brālim. Tāpēc mani draugi mirs. Tāpēc miršu es. Jo es nespēju mēroties spēkiem ar šo ļaunumu.

Kurš gan spēj?

„Tu stulbais, sīkais čūskulēn!” kliedz Aja. „Valdniecei viņš bija vaja­dzīgs, lai atrunātu Tālo Novidu! Sasodīti nolādēts!” Viņa paceļ galvu un redz caur tumsu skrienam liesmojošu sliedi. Kāds strauji tuvojas no atmos­fēras augstākajiem slāņiem. Kad prētorieši sastopas ar pirmajiem Augusta un Lorna karavīriem, Citadeles teritorijā sāk zibēt pulsa ieroču šāviņi.

„Es devu tev šo balvu,” pametis zodu manā virzienā, saka Šakā­lis. „Neīdi nu tagad.” Viņš ieskatās viedpulkstenī un norāda uz švīku debesis. „Tuvojas Telemani. Iesaku doties prom, ja vien nevēlies ar viņiem paspēlēties.”

Kasijs piekrīt. „Loms un Augusts ir miruši. Šī armija iznīks.”

Aja pavēl saviem prētoriešiem atgriezties kuģī. Viņi nāk pacelt mani no zemes. Viktras roka uz manas kājas atslābst. Viņas acis nu ir aizvērtas. „Rok” murminu caur indes miglu. „Brāli…”

„Nē. Nē” viņš saka, joprojām būdams pats, nevis kāds briesmonis, joprojām kluss un mierīgs, ja ne šausmīgs savās skumjās. „Tu esi sarkanā dēls, bet es — zelta dēls. Pasaule, kurā esam brāļi, ir zudusi.” Tad viņš pienāk tuvāk, pieliecas un ar saudzīgām rokām pagriež man pret seju ziloņkaula kasti manā klēpī. „Un šajā pasaulē Zelta vara nekad negaisīs.” Ieskatos kastē, un mana sirds sašķīst.

Sagrūst viss, kas bijis un kam bija jābūt. Eo sapnis ir iegrūsts tumsā. Lai kur jūs esat, Sevro, Mustanga, Ragnār, neatgriezieties šajā pasaulē! Te ir pārāk daudz sāpju. Pārāk daudz bēdu, lai to jebkad vērstu par labu.

Es skatos lejup kastē un redzu Fičnera galvu veramies man pretī bez acīm, ar mutē sabāztām vīnogām. Arējs, mūsu vienīgā cerība, vienīgais cilvēks, kurš izglāba mani, kad biju salauzts, un deva man iespēju tiekties pēc kaut kā labāka nekā atriebība, ir noslaktēts. Mēs esam pazudināti.