Zelta dēls

1 . KARAKUNGI

Mans klusums dun. Stāvu uz sava zvaigžņu kuģa komandtiltiņa, lauztā roka iekārta gela ieģipsējumā, uz kakla joprojām svilstoši jonu apdegumi. Esmu nolāpīti pārguris. Slate ap manu veselo labo roku aptīta kā auksta metāla čūska. Manā priekšā plašs un šausminošs pave­ras visums. Tumsa piešķiesta ar sīkiem gaismas fragmentiem, un redzes perifērijā šīs zvaigznes aizsedz pirmatnējas ēnas. Asteroīdi. Tie lēni dreifē ap manu karakuģi Klusums, kamēr pārmeklēju melnumu, cerot ieraudzīt savu medījumu.

„Uzvari,” teica mans saimnieks. „Uzvari, kā to nespēj mani bērni, un tu nesīsi Augusta vārdam godu. Uzvari Akadēmijā un tu nopelnīsi sev floti.” Viņam patīk uzsvērt, dramatiski atkārtojot. Tas piedien vairu­mam valstsvīru.

Viņš grib, lai uzvaru par godu viņam, bet es uzvarēšu par godu sar­kano meitenei, kuras sapnis bija lielāks, nekā viņa pati jebkad spētu būt. Es uzvarēšu, lai Augusts mirtu, bet viņas vēsts tiktu iededzināta vēsturē caur laikmetiem. Niecīga pavēle.

Man ir divdesmit gadu. Esmu gara auguma, platiem pleciem. Mana melnā uniforma tagad saburzīta. Mati gari, un acis zelta krāsā, apsārtušas. Mustanga reiz teica, ka man ir asi sejas vaibsti, ka mani vaigi un deguns izskatās kā izkalti dusmīgā marmorā. Es pats no spoguļiem izvairos. Labāk aizmirst masku, ko valkāju, masku, ar kuru līdzi nesu ari stūraino Zelta rētu, kas vieno visus Zelta valdniekus no Merkura līdz Plutonam. Es esmu viens no iezīmētajiem. Viens no nežēlīgākajiem un gudrākajiem cilvēces pārstāvjiem. Tomēr man pietrūkst labestīgāko. Pie­trūkst tās, kura lūdza mani palikt, kad nu jau gandrīz pirms gada uz kāda balkona atvadījos no viņas un Marsa. Mustanga. Kā atvadu dāvanu snie­dzu viņai zelta gredzenu ar zirga cilni, bet Mustanga iedeva man slāti. Piemēroti.

Viņas asaru garša manās atmiņās kļūst nelāga. Kopš devos prom no Marsa, neesmu ar viņu pārmijis ne vārda. Vēl ļaunāk ir tas, ka no Arēja dēliem neesmu saņēmis nevienu ziņu, kopš uzvarēju Marsa Institūtā vai­rāk nekā pirms diviem gadiem. Dejotājs teica, ka sazināsies ar mani, kad būšu to pabeidzis, tomēr esmu iejucis un aizmirsts Zelta seju jūrā.

Esmu tik tālu no nākotnes, ko biju iztēlojies, būdams zēns. Tik tālu no nākotnes, ko gribēju nest savai tautai, kad ļāvu dēliem mani izgrebt. Man likās, ka mainīšu pasaules. Kurš jauns muļķis gan tā nedomā? Tā vietā mani aprijusi šīs plašās impērijas nepielūdzami, vienmuļi rūcošā mašinērija.

Institūtā viņi mācīja mūs izdzīvot un iekarot. Šeit, Akadēmijā, viņi mācīja mūs karot. Tagad tiek pārbaudīts, ko esam apguvuši. Es vadu karakuģu floti kaujā pret citiem zeltiem. Mēs apšaudām viens otru ar tre­niņu munīciju un no kuģa uz kuģi raidām sirotāju komandas, kā ierasts Zelta zvaigžņu kaujās. Nav nekādas vajadzības sabojāt kuģi, kura vērtība pielīdzināma divdesmit pilsētu gada kopieguvei, ja vari sūtīt ar obsidiāniem, zeltiem un pelēkajiem pārpildītus dēlesKuģus, lai sagrābtu to dzī­vībai svarīgākos orgānus un iegūtu tos balvā.

Līdz ar zvaigžņu cīņu mācībām mūsu skolotāji iedzina mūsu galvās savas rases maksimas. Izdzīvo tikai spēcīgie. Valda tikai ģeniālie. Un tad viņi pameta mūs savā nodabā pārlēkt no asteroīda uz asteroīdu, meklēt nepieciešamos krājumus un bāzes un medīt savus kursabiedrus, līdz pali­kušas tikai divas flotes.

Es joprojām spēlēju spēles. Vienkārši šī pagaidām ir visnāvējošākā.

„Tās ir lamatas,” man pie elkoņa saka Roks. Viņa mati ir gari tāpat kā man, bet seja maiga kā sievietei un mierīga kā filozofam. Nogalināt kosmosā ir citādāk nekā nogalināt uz zemes. Šajā ziņā Roks ir īsts brī­numbērns. Viņš saka, ka tam piemītot savs dzejiskums. Dzejiskums sfēru kustībā un kuģos, kas slīd starp tām. Viņa seja iederas starp zilajiem, kas dienē šo kuģu apkalpē, — gaisīgiem cilvēkiem, kuri pa metāla gaiteņiem slīd kā untumaini gari, tie atzinīgi vērtē tikai loģiku un stingru kārtību.

„Tomēr šīs lamatas nav tik elegantas, kā Kārns varbūt domā,” viņš turpina. „Viņš zina, ka dedzīgi vēlamies pielikt šai spēlei punktu, tādēļ gaidīs otrā pusē. Piespiedīs mūs nonākt punktā bez atkāpšanās ceļa un tad palaidis savus šāviņus. Pārbaudīta patiesība kopš laika gala.”

Roks uzmanīgi norāda uz vietu starp diviem milzīgiem astero­īdiem — šauru koridoru, caur kuru mums jādodas, ja vēlamies turpināt sekot Karna ievainotajam kuģim.

„Pilnīgi viss ir sasodītas lamatas.” Nožāvājas svārstīgais un bezrū­pīgais Takts au Rāts. Viņš atbalsta savu bīstamo stāvu pret skatu logu un iešņauc stimulanta devu no pirkstā uzvilktā gredzena. Iztērēto patronu viņš nomet uz grīdas. „Kārns zina, ka ir zaudējis. Viņš vienkārši mūs spī­dzina. Vilina uzsākt līksmu pakaļdzīšanos, lai mēs nevarētu doties gulēt. Savtīgais izdzimtenis.”

„Tu esi tāds mazs elfs! Allaž muldi un čīksti,” no savas vietas pie skatu loga nicīgi novelk Viktra au Julii. Viņas spurainie mati sniedzas nedaudz pāri ar nefrītu izrotātajām ausu ļipiņām. Impulsīva un nežēlīga, bet ne tik ļoti, lai tas kļūtu par viņas vājību, šī sieviete dod priekšroku nevis kosmētikai, bet gan rētām, ko nopelnījusi sava divdesmit septiņus gadus ilgā mūža laikā. Un tādu nav mazums.

Viņas acu skats ir smags un dziļš. Jutekliskā mute ir plata, viņas lūpas radītas, lai murrātu apvainojumus. Viņa vairāk līdzinās savai sla­venajai mātei, nevis jaunākajai pusmāsai Antonijai; tomēr Viktras spējas nest apkārtējiem postu krietni pārsniedz gan mātes, gan māsas prasmes.

„Lamatas neko nenozīmē,” viņa paziņo. „Viņa flote ir satriekta. Viņam palicis viens kuģis. Mums ir septiņi. Kā būtu, ja mēs vienkārši dotu viņam pa muti?”

„Derovam ir septiņi,” Roks viņai atgādina.

„Ko lūdzu?” viņa pārjautā, aizkaitināta par labojumu.

„Palikuši septiņi Derova kuģi. Tu nosauci tos par mūsējiem. Tie nav mūsu. Pirmais ir viņš.”

„Pedantiskais dzejnieks atkal dodas cīņā! Galvenā doma no tā nemainās, manu labo cilvēk.”

„Tas, ka mums vajadzētu būt pārgalvīgiem, nevis apdomīgiem?” vaicā Roks.

„Tas, ka mēs esam septiņi pret vienu. Ļaut tam ievilkties vēl vairāk būtu visai apkaunojoši. Tāpēc samīsim to Bellonas izsitēju kā prusaku ar savu lielo zābaku, lidosim atpakaļ uz bāzi, saņemsim pelnītās godal­gas no Augusta un dosimies izklaidēties!” Viņa uzsvaram iegriež grīdā papēdi.

„Viedi vārdi!” Takts piekrītoši piebilst. „Mainu karaļvalsti pret gramu dēmonPutekļu.”

„Takt, vai tā šodien ir tava piektā stimulantu deva?” jautā Roks. „Jā! Paldies, ka ievēroji, mīļo mammīt! Bet šis armijas kurbulis mani nogurdina. Esmu pārliecināts, ka esmu pelnījis Pērļu klubus un cienījamas narkotikas vērā ņemamos daudzumos.”

„Tā tu izdegsi.”

Takts uzsit pa augšstilbu. „Dzīvo strauji! Mirsti jauns! Kamēr tu būsi veca, garlaicīga rozīne, no manis paliks brīnišķīgas atmiņas par labākiem laikiem un žilbinošākiem mirkļiem.”

Roks šūpo galvu. „Kādudien, mans ietiepīgais draugs, tu atradīsi kādu, kuru mīlēt, kādu, kas liks tev pasmieties par muļķīgo būtni, kas reiz biji. Tev būs bērni. Tev būs mājas. Un kādudien tu sapratīsi, ka dzīvē ir svarīgākas lietas par narkotikām un sārtajām.”

„Pie Jupitera!” Takts viņā lūkojas patiesās šausmās. „Tas pilnīgi noteikti izklausās nožēlojami.”

Lūkojos taktiskā izvietojuma displejā un neliekos ne zinis par viņu pļāpām.

Medījums, ko vajājam, ir Kārns au Bellona, mana kādreizējā drauga Kasija au Bellonas un Džuliana au Bellonas — zēna, ko nogalināju Pār­ejā, — vecākais brālis. Šajā cirtoto galvu ģimenē Kasijs ir vismīļākais dēls. Džulians bija vislabestīgākais. Bet Kārns? Mana salauztā roka ir lieciniece tam, ka viņš ir briesmonis, ko tie izlaiž no pagraba, lai tas nestu kādam nāvi.

Mana slava kopš Institūta ir augusi. Tādēļ, kad violeto tenku aprin­das sasniedza vēsts par to, ka arhiGubernators beidzot sūta mani turpi­nāt mācības, Kasija māte aizsūtīja „mācīties” arī Kārnu au Bellonu un dažus īpaši izvēlētus brālēnus. Šī ģimene vēlas redzēt, kā mana sirds tiek pasniegta uz šķīvja. Diezgan burtiskā nozīmē. Viņus attur vienīgi Augusta ģerbonis. Uzbrukt man nozīmētu uzbrukt viņam.

Galu galā, viņu asinsatriebība vai mana saimnieka asinsnaids ar Bellonas namu man ir pilnīgi vienaldzīgi. Es gribu floti, lai varētu to izmantot Arēja dēlu labā. Kādu haosu es radītu! Esmu izpētījis apgādes ceļus, radaru stacijas, kaujas grupas, datu centrus — visus galvenos punk­tus, kas varētu likt Sabiedrībai sagrīļoties.

„Derov…” Roks pienāk tuvāk. „Apvaldi savu lepnumu. Atceries Pakšu. Lepnums nogalina.”

„Es gribu, lai tās ir lamatas,” saku Rokam. „Lai Kārns pagriežas un stājas mums pretī.”

Viņš paliec galvu. „Tu esi izlicis viņam lamatas.”

„Kas gan tev liek tā spriest?”

„Tu būtu varējis mums pateikt. Es būtu varējis—”

„Šodien Kārns krīt, brāl’. Tas ir vienkāršs fakts.”

„Protams. Es tikai gribu palīdzēt. Tu to zini.”

„Es zinu.” Apspiežu žāvas un ļauju skatienam slīdēt pār komand­tiltiņa vadības boksiem manā priekšā un aiz muguras. Tajās strādā daudzu un dažādu toņu zilie, viņi darbina sistēmas, kas savukārt darbina manu kuģi. Viņi runā daudz lēnāk par pārējām krāsām, izņemot obsidiānus, un dod priekšroku digitālai saziņai. Viņi visi ir vecāki par mani — Pusnakts skolas absolventi. Aiz viņiem komandtilta mugurpusē sardzē stāv pelēko flotes kājnieki un vairāki obsidiāni. Uzsitu Rokam uz pleca. „Ir laiks.” „Jūrnieki!” uzsaucu zilajiem boksos. „Koncentrējieties! Šī ir pēdējā nagla Bellonas zārkā. Mēs aiztriecam to maitasgabalu ēterī, un es apsolu jums lielāko balvu, kādu sniegt ir manā varā, — nedēļu netraucēta miega. Prīmā?”

Iesmejas daži pelēkie tiltiņa mugurpusē. Zilie vienkārši paklauvē pa instrumentu paneļiem. Lai redzētu vienu no šiem bālajiem gaisagalvām pasmaidām, es būtu gatavs dot pusi sava treknā bankas konta satura, par ko varu būt pateicīgs arhiGubernatoram.

„Gana esam kavējušies,” es paziņoju. „Artilēristi — pozīcijās! Rok, sakopo iznīcinātājus! Viktra — trajektorijas programmēšanu! Takt — aktivizēt aizsardzību! Pieliksim tam punktu.” Paskatos uz savu kārno stūresZilo. Viņš stāv boksā zem manas komandplatformas kopā ar piec­desmit citiem. Kad saslēdzas ar kuģa datoriem, digiTetovējumi, kas izvijas pa zilo kailajām galvām un zirnekļveidīgajām rokām, liegi iemirdzas debeszilos un sudrabotos toņos. Viņu skatieni aizklīst tālumā, jo optiskie nervi tver signālus no digitālās pasaules. Viņi runā tikai tāpēc, lai izrā­dītu mums cieņu. „Stūrmaņi — dzinējus uz sešdesmit procentiem!”

„Klausos, dominusl” Viņš pamet skatu uz taktiskā izvietojuma dis­pleju — lodveida hologrammu, kas karājas gaisā virs viņa galvas, — un balss skan kā automāts. „Ņemiet vērā, ka metāla koncentrācija asteroīdos rada šķēršļus precīzu spektra lasījumu veikšanai. Mēs esam nedaudz akli. Aiz asteroīdiem varētu slēpties flote.”

„Viņam vairs nav flotes. Dodamies koridorā,” es saku. Iedārdas kuģa dzinēji. Pamāju ar galvu Rokam un saku: „Hicsunt leones.” Šie vārdi pieder mūsu kungam Nero au Augustam, Marsa arhiGubernatoram, trīspadsmitajam sava vārda nesējam. Mani karakungi frāzi atbalso.

Te ir lauvas.