Zelta dēls

26 . LEĻĻU DĪDĪTĀJS

Plīnijs pamet raižpilnu skatu uz Augustu. „Izdariet to, un šis karš nebeigsies, kamēr viena no pusēm nebūs pārvērsta pelnos.”

„Tas notiks tik un tā…” iesāk Kavakss.

„Bet šis ir pavisam kas cits!” ieķērcās Plīnijs. „Tas paplašina kara mērogu!”

„Manam tēvam ir taisnība,” paziņo Dakšo. „Mēs jau esam atklāti sacēlušies.”

Plīnijs sit plaukstu pret galdu. „Tas ir citādi! Tā mēs piesakām karu Sabiedrībai, nevis Bellonām vai Valdniecei kā atsevišķai personai. Ganimēds nav mums neko nodarījis! Tas būs lūzums visam!”

Augusts sēž klusēdams, viņa saltās acis lūkojas uz hologrammā attēloto mēnesLauzēju. Nepaskatījies uz mani, viņš vaicā: „Tu teici, ka šim plānam ir divas daļas. Kāda ir otrā?”

Izmainu hologrammu. Kuģu būvētavas nomaina Akadēmija. Tās vienmuļi pelēcīgo virsmu ieskauj stāvoši kuģi. Fonā rotē asteroīdi.

„Tie kuģi ir seni,” pirms sāku ko teikt, iejaucas plikpaurains prētors vārdā Līsens. „Kaujai nederīgi. Vai tavā plānā paredzēts nozagt arī tos?”

„Nē, prētor Līsen. Manā plānā paredzēts nolaupīt audzēkņus.” Pie­vienoju vēl vienu attēlu. Akadēmijai pievienojas Marsa institūts. Tad vēl viens — Venēras institūts. Pēc tam divi Zemes institūti. Tad Galileja un

Saturna institūti. Tad vēl, līdz gaisā karājas gandrīz ducis attēlu. „Es vēlos nolaupīt visus audzēkņus. Nevis lai cīnītos, bet lai prasītu izpirkumu.” „Nolādētā elle,” Mustanga izplūst smieklos. „Vai tu esi jucis, Derov?”

Augusts sarauc pieri. „Valdies, Virdžīnij!”

„Es esmu mierīga, tēvs. Tavs cīņu suns gan nav.”

„Tu aizmirsti savu vietu!”

„Bet tu aizmirsti, kā izskatījās Klaudijs, kad gulēja zemē miris. Arī Leto. Vai to pašu novēli ari mums pārējiem?” Mustanga šos vārdus nožēlo, kolīdz tie izskanējuši pār viņas lūpām.

„Aizver muti, skuķi!” Augusts niknumā trīs. Viņa kaulainie pirk­sti, iekrampējušies galda malā, liek tam iečīkstēties. „Kopš ielaidi to Bellonu zeņķi starp savām kājām, esi kā no ķēdes norāvusies! Ienāc te kā elfu mamzele. Grauz to ābolu kā tāds bērns. Izbeidz būt par cirka palaistuvi un izturies sava vārda cienīgi!”

„Tāpat kā tavs pēdējais dēls?” viņa noprasa.

Augusts dziļi ieelpo un mēģina nomierināties. „Tu klusēsi vai dosies prom.”

Mustanga griež zobus, bet paliek sev neraksturīgi klusa. Plīnija lūpas savelkas diezgan apmierinātā smaidā.

„Nevainojiet meiteni, mani labie cilvēki, ja viņa jau nogurusi no kara,” Plīnijs dūdo, maigi iedurdams nazi jau ievainota pretinieka mugurā. „Pēc tāda daudzuma naksnīgu sanāksmju, kas pavadītas hori­zontālā diplomātijā ar Bellonu, viņa vairs nav tik izturīga kā kādreiz.” Kavakss metas Plīnija virzienā. Dakšo pagūst viņu laikus apturēt. Tomēr pēc kņadas tieši Mustanga ierunājas pirmā.

„Manu labo cilvēk, savu godu es varu aizstāvēt pati. Tomēr tādi apvainojumi no Plīnija puses nav nekas negaidīts. Galu galā arī manī vārītos žults, ja mana sieva tik bieži mestos četrrāpus, lai parūpētos par to, lai daudzi no mūsu jaunajiem algotņiem iemācās, kā pienācīgi izman­tot savus zobenus.”

Kamēr viņa pieceļas un turpina, Plīnijs nikni blenž. „Es devos prom no Marsa, lai gūtu zināšanas par Valdnieces galmu. Es nepametu savu ģimeni, kā daudzi no jums ir likuši noprast. Un man nav žēl, ka devos prom un palaidu garām tādas sarunas kā šī. Jo jums, labie cilvēki, šķiet, labi padodas tikai viena lieta, un tā ir maziska ķildošanās. Tomēr esat ātri vienojušies padarīt mani par izsmiekla objektu. Cik interesanti. Vai tas ir tādēļ, ka saskatāt manī apdraudējumu savai varai? Vai arī tas ir vienkārši tāpēc, ka esmu sieviete?” Viņa palūkojas uz dažām sievietēm, kas šur tur sēž pie galda. „Tādā gadījumā jūs esat aizmirsušies. Šo Sabiedrību, bals­toties uz saviem nopelniem, dibināja gan vīrieši, gan sievietes.

Tomēr dārgajam politiķim Plīnijam ir taisnība. Es būtu vēlējusies izvairīties no šī kara. Patiesībā es to mēģināju. Kādēļ gan vēl, jūsuprāt, ļāvu sevi aplidot Kasijam au Bellonam? Tomēr karš ir klāt. Un es sargāšu savu ģimeni no visiem draudiem — gan ārējiem, gan iekšējiem.”

Augusts atļaujas tik tikko manāmu, trūcīgu smīnu — dvīni pirma­jam, ko veltīja Telemanam. Nekad neesmu redzējis cilvēku, kura mīlestī­bai būtu vēl vairāk nosacījumu. Cik ātri viņš spēj nosaukt savu meitu par palaistuvi, bet smaidīt, kad viņa atgūst zaudēto varu pār telpā sēdošajiem. Pēkšņi viņai ir nozīme.

„Ko tu tādā gadījumā domā par manu plānu?” es vaicāju.

„Es domāju, ka tas ir bīstams. Tas paplašina kara mērogu, nenodro­šinot labvēlīgu iznākumu. Tas ir amorāls un veido bīstamu precedentu. Tomēr, no otras puses, karš vienmēr ir amorāls. Tādēļ mums vienkārši jāizlemj, cik tālu vēlamies iet.”

„Tu Oktāviju pazīsti labāk nekā es. Cik tālu viņa ies?”

Mustanga brīdi klusē. „Ja uzvarēsim un prasīsim mieru no spēku pārsvara vai mazākuma pozīcijām, viņa piekritīs šādu sarunu sākšanai…” „Vai redzat?” Plīnijs staro.

Mustanga vēl nav beigusi sakāmo. „Viņa lūgs tikšanos neitrālā teri­torijā. Un dienā, kad dosimies slēgt mieru, darīs visu, kas ir viņas spēkos, lai mūs visus nogalinātu.”

Aptverdams, cik veikli apspēlēts, Plīnijs šauda skatienu no manis uz Mustangu.

„Tātad atpakaļceļa nav? Uzvara vai nāve?” es sausi noprasu.

„Tieši tā, Derov,” viņa pasmaidīdama saka. „Uzvara vai nāve.”

„Izskatās, ka esi pārspēts, Plīnij. Mēs turpināsim saskaņā ar Derova plānu.” Augusts pieceļas. „Rit prētors Līsens pārņems šī kuģa un tā flo­tes vadību un turpinās bēgšanu no Valdnieces flotes, bet es tikmēr vedīšu nelielu patruļkuģu un sardzes kuģu trieciengrupu uz Gāzes gigantiem. Kopā ar viņiem es uzbrukšu Ganimēda kuģu būvētavām.”

„Es došos jums līdzi, mans kungs!” nodārdina Kavakss. Satrūkusies no trokšņa, lapsa izlec viņam no klēpja un drebēdama noslēpjas zem galda.

„Nē.”

Kavaksa seja sašļūk. „Nē? Bet Nero… viņu aizsardzība — kaujas stacijas, iznīcinātāji, dedzesKuģi — viņi satrieks jebkuru sardzes kuģu vienību, ko turp vedīsi.” Viņš saliek lielās rokas lūdzošā žestā. „Ļauj mums doties kopā ar tevi!”

„Mans draugs, tu aizmirsti, kas es esmu.”

„Atvainojos, es negribēju…”

Augusts samierinoši pamāj un pievēršas Mustangai. „Meita, tu savā pārziņā ņemsi flotes apakšvienības, kas nepieciešamas, lai īstenotu Derova plāna otro daļu.”

Šobrīd vērot Plīniju ir tas pats, kas skatīties uz bērnu, kurš mēģina noturēt plaukstā smilšu sauju. Viņš nesaprot, kādā virzienā notikumi risi­nās. Tomēr Plīnijs nav tāds muļķis, lai rīkotos tagad. Viņš, būdams īsts čūska, nogaidīs zālē.

ArhiGubernators pievēršas man. „Derov, ko tu man teici, pirms lēji Kasija asinis?”

„Es teicu, ka jums vajadzētu būt Marsa karalim.”

„Mani draugi,” stingri atbalstījies uz pirkstiem, Augusts noliek plaukstas uz galda. „Derovs ir demonstrējis tādas spējas, kādu nav nevie­nam nojums. Viņš spēj paredzēt, ko es vēlos. Es gribu būt karalis. Pada­riet mani par tādu! Varat iet.”

Telpa iztukšojas. Es gaidu kopā ar Augustu. Viņš vēlas pārmīt pāris vārdus zem četrām acīm.

Paiedama man cieši garām, Mustanga rotaļīgi piemiedz ar aci. „Forša runa,” es nomurminu.

„Foršs plāns.”

Viņa paspiež manu roku un ir jau prom.

„Atkal vienā komandā,” Augusts izsaka savus novērojumus. Viņš dod zīmi, lai aizveru durvis. Apsēžos netālu no viņa. Kad arhiGubernators ielūkojas manās acīs, grumbas viņa sejā kļūst dziļākas. Pa gabalu šis grumbas nav redzamas. Tomēr, esot tik tuvu, var redzēt, ka tās veido viņa seju. Šādas līnijas cilvēka sejā atstāj zaudējums, un tas man atgādina, ka šo cilvēku nesadusmo. Sim cilvēkam nepaliek parādā.

„Varam iztikt bez paštaisnām dusmām, pirms tās atrod vietu uz tavas mēles.” Viņš izstiepj pirkstus un pēta manikīra apstrādātās kutiku­las. „Jautājums ir vienkāršs, un tu uz to atbildēsi — vai tu esi demokrāts?” To es nebiju gaidījis. Cenšos nervozi neskatīties pa malām.

„Nē, mans kungs. Es neesmu demokrāts.”

„Neesi reformators? Nevēlies mainīt mūsu Nolīgumu, lai radītu taisnīgāku un cilvēcīgāku sabiedrību?”

„Cilvēce ir pienācīgi organizēta jau šobrīd,” saku, ieturēdams pauzi, „izņemot dažus būtiskus izņēmumus.”

„Plīnijs?”

„Plīnijs.”

„Katram nojums piemīt savi talanti. Un no tavas puses nebūtu prā­tīgi apšaubīt iemeslus, kādēļ turu viņu savā tuvumā.”

„Jā, mans kungs. Tomēr demokrāts es esmu tikpat ļoti, kā jūs esat no Lunas dzimtas.”

Pretēji cerētajam, viņš nepasmaida. Tā vietā Augusts nospiež kādu taustiņu, un skaļruņos atskan runa, ko izmantoju, lai iekarotu Pakšu. I IK hologramma rāda dažādu krāsu pārstāvju sejas.

„Pavēro viņu sejas izteiksmes!” Viņš vēro manējo, kamēr pārslē­dzas starp videoierakstiem no dažādām kuģa daļām, kas uzņemti brīdī, kamēr apkalpe klausījās runā, ko teicu, pirms tie sacēlās pret saviem zelta komandieriem. „Vai tu to redzi? Lūk, to! To dzirksti? Vai redzi?” „Redzu.”

„Tā ir cerība.” Cilvēks, kurš nogalināja manu sievu, gaida, ka mana seja mani nodos. Lai viņam veicas. „Cerība.”

„Vai jūs sakāt, ka esmu pieļāvis kļūdu?” es vaicāju.

Viņš atsauc atmiņā senus vārdus. „Itin kā Aīda vārti šis cilvēks ir bijis man pretīgs. Sirdī tas noslēpis vienu, bet acīs runā ko citu.”

„Mana sirds vienmēr bijusi kā uz delnas.”

„Tā tu saki.” Viņš izšņāc vārdus, tik tikko pavēris lūpas. „Tomēr, kamēr teroristi izplata tīklā melus, kamēr sprādzieni grauj mūsu pilsē­tas, kamēr zemKrāsas neapmierināti kurn, kamēr mēs uzsākam karu, par spīti termītiem, kas posta mūsu pamatus, tu saki kaut ko tādu"

„Jebkurš haoss ir—”

„Aizver muti! Vai tu saproti, kas notiktu, ja citi gubernatori sāktu uzskatīt mūs par reformatoriem? Ja citi nami uzlūkotu manējo kā vien­līdzības un demokrācijas bastionu?” Viņš norāda uz glāzi, kas stāv uz galda. „Mūsu potenciālie sabiedrotie.” Viņš notrauš glāzi no galda, ļau­dams tai sašķīst pret grīdu. Norāda uz vēl vienu. „Mūsu dzīvības.” Nokrīt un saplīst ari tā. „Pietiek jau ar to, ka manai meitai nācās klausīties, ko runā reformatoru bloks uz Lunas. Tu nedrīksti izskatīties politiski orien­tēts. Paliec karotājs! Paliec vienkāršs. Vai saproti?”

Ja nu mums piebiedrojas zemKrāsas? Es gribu jautāt, bet viņš liktu saviem obsidiāniem nogalināt mani tepat uz vietas.

„Es saprotu.”

„Labi.” Augusts palūkojas uz savām rokām un pagroza kādu gre­dzenu. Viņš manāmi vilcinās. „Vai varu tev uzticēties?”

„Kādā ziņā?”

Pār viņa lūpām izlaužas nicīgi smiekli. „Vairums teiktu jā bez domāšanas.”

„Vairums cilvēku ir meļi.”

„Vai varu tev uzticēt autonomu varu?” Viņš izklaidīgi pakasa zodu. „Sādā brīdī daudzi savus kungus pamet. Tad viņu acīs mirdz alkatība. Romieši to saprata laiku pa laikam. Tieši tādēļ viņi neļāva saviem ģenerā­ļiem bez Senāta atļaujas vest armijas pāri Rubikonai. Vīri, kuru rīcībā bija armija, drīz vien sāka apjaust, cik spēcīgi ir. Turklāt viņi vienmēr zināja, ka šāda vara nesaglabājas mūžīgi. Tā jāizmanto ar steigu, kamēr viņu armijas nav viņus pametušas. Tomēr steigā pieņemti lēmumi var sagraut impērijas. Piemēram, šāda vara nekad nedrīkst nonākt mana dēla rokās.”

„Viņam ir viņa uzņēmumi.”

„Tā ir lēna vara. Pat tad, ja nepiedien manam vārdam, tas ir viltīgs gājiens no viņa puses. Lēna vara var samalt jebkuru stagnācijā nonākušu pretinieku. Tomēr strauja vara — tāda, kas ceļo līdzi, lai kurp tu ietu, dara visu, ko vēlies, efektīvi kā naglai pa galvu, tāda, kas liek galvām ripot un kroņiem nonākt tavā rīcībā. Vai varu tev to uzticēt?”

„Jums tas ir jādara. Es esmu vienīgais cilvēks, kurš var iet runāt ar Lornu.”

Viņa acīs iemirdzas pārsteigums; arhiGubernators nav pieradis, ka tiek uzminētas viņa mahinācijas. Negribēdams izteikt atzinību, ko esmu pelnījis, viņš ātri apslāpē pārsteigumu. „Tu jau zināji.”

„Jūs vēlaties, lai uzrunāju Lornu un lūdzu viņa palīdzību, jo viņš iemācīja man cīnīties ar slāti.”

„Un tādēļ, ka viņš tevi mīl.”

Es muļķīgi samirkšķinu acis. „Neesmu drošs, ka tas ir pareizais apzīmējums.”

„Viņam bija četri dēli. Trīs no viņiem mira Lorna acu priekšā. Un pēdējais, Lisandera tēvs, kā tev jau zināms, gāja bojā negadījumā. Es domāju, ka tu Lornam viņu atgādini, lai gan patiesībā esi daudz spējī­gāks un mazāk morāles sasaistīts, un tā ir tava priekšrocība. Tomēr, lai kā Loms tevi mīlētu, mani viņš tikpat ļoti ienīst.”

„Oktāviju viņš ienīst vairāk, mans kungs.”

„Tik un tā. Nebūs vienkārši viņu pārliecināt mums piebiedroties.” „Tad es nedošu viņam iespēju izvēlēties.”