Zelta dēls

17 . KO ATNES VĒTRA

Obsidiāni pavada mani uz jaunajiem apartamentiem, un Fičners seko, mundri soļodams pa marmora grīdu. Kad sasniedzam durvis, viņš saņem manu roku.

„Labi izspēlēts, puis’. Labi viņu nolasīji, tagad zini, ka viņa grib to, ko nevar iegūt. Nolādēti viltīgi. Tas silda manu sirdi, ka beidzot redzu tevi spēlējam šo spēli un uzvaram, tu mazais mīzalniek.” Viņš iedunkā manu plecu. „Rīt aiziesim uz tirgu un nopirksim tev kalpotājus. Sārtos. Zilos. Pašam savus obsidiānus. Bet pagaidām… atstāju tev mazu dāvaniņu.” Viņš norāda manā istabā, kur uz gultas guļ lunkana sārtā. „Izbaudi!”

„Tu mani vispār nepazīsti. Vai ne?” Viņš nopūšas un pieliecas tuvāk. „Šīs ir kārtis, ko dzīve tev iedalījusi. Tās nav sliktas. Iztēlojies, ko iespēsi, būdams Valdnieces personīgais pārstāvis! Tavam gubernatoram viņa liek izskatīties pēc mazpilsētas graustu namsaimnieka. Tev tiek tava meitene. Tev tiek iespējas. Priecājies par savu jauno dzīvi!”

Durvis aizcērtas.

Jauna dzīve, bet vai tā ir tik augstas maksas vērta? Es nezinu, kas notiek ar Arēja dēliem. To es nespēju ietekmēt. Bet vai viņš gaida, ka ļaušu Rokam mirt? Ļaušu Taktam, Viktrai un Teodorai krist no prētoriešu nāves vienības rokas?

Staigāju pa saviem apartamentiem, nelikdamies ne zinis par sārto. Cik tālu vien acis rāda, aiz lielā logu vaļņa, kas veido dzīvokļa ziemeļu sienu, plešas Lunas nakts mākoņi. Ēkas caurdur tos kā mirdzoši šķēpi.

Esmu iesprostots greznībā.

Turpina līt. Lunas vētras ir neizprotamas. Cilvēkam no Marsa tas šķiet lēns lietus. Letarģisks. It kā lāses jau gaisā būtu nogurušas krist šajā zemajā gravitācijā. Toties vēji ir spēcīgi. Citadeles logos gan nav nevie­nas spraugas, pa kuru tie varētu svilpot. Man pietrūkst vēja gaudu manā vecajā pilī uz Marsa. Pietrūkst žēlabaino vaimanu dziļajās raktuvēs. To brīžu, kad urbis dzisa, bet es sēdēju un caur sutastērpu taustīju savu lau­lības saiti, un domāju, cik drīz viņas lūpas piespiedīsies manējām, viņas rokas apvīsies man ap vidu un ķermenis plūdīs pār manējo viegli kā smiltis.

Tomēr es nespēju domāt tikai par sarkano meiteni. Kad redzu mēnesi, domāju par sauli — manās domās deg Mustanga. Ja Ēo smar­žoja pēc rūsas un augsnes, tad Zelta meitene — pēc uguns un rudens lapām.

Kāda daļa manis vēlas, kaut es atcerētos vienīgi Ēo. Kaut mans prāts piederētu tikai viņai, lai es varētu būt kā viens no tiem bruņinie­kiem leģendās. Cilvēks, kurš tik ļoti iemīlējies zaudētajā, ka noslēdzis savu sirdi visām pārējām. Bet es neesmu tāda leģenda. Tik daudzējādā ziņā joprojām esmu apmaldījies un nobijies zēns, kurš meklē siltumu un mīlestību. Kad jūtu starp pirkstiem zemi, godinu Ēo. Bet, kad redzu uguni, atceros siltās, šaudīgās liesmas atspīdam uz Mustangas ādas, kad gulējām savā ledus un sniega patvērumā.

Aplūkoju tukšo telpu, kurā smaržo nevis pēc zemes vai lapām, bet gan pēc kardamona. Manai gaumei tā ir pārāk plaša. Pārāk grezna. Sie­nas rotā ziloņkauls. Sauna. Ar buduāru savienota masāžas telpa. Te ir sakarKrēsls, gulta, neliels baseins. Te es tagad dzīvošu. DatuFailā redzu, ka man piešķirta piecdesmit miljonu kredītstipendija, lai es sev varētu izvēlēties kalpotājus. Papildu desmit miljoni man atstāti harēma nokomplektēšanai. Lūk, kādu cenu viņi man maksā par draugu nodošanu. Šī cena ir par zemu.

Skatiens aizklīst līdz sārtajai, kas zviln uz manas gultas. Viņas kai­lumu piesedz tikai sega. Uzmetu to viņai, lai maskētu auguma aprises, jo iedomājos par nabaga Iviju todien, kad redzēju viņu pirmo reizi. Tomēr, jo ilgāk lūkojos uz šo jauno meiteni, jo grūtāk atsaukt atmiņā īviju, atce­rēties Ēo vai Mustangu. Tam sārtie ir domāti — lai palīdzētu aizmirst. Viņi ir tik prasmīgi, ka liek aizmirst paša skumjo likteni. Kad viņa kļūs vecāka, no Citadeles personāla tiks pārdota uz kādu augstas klases bor­deli. Tad izveidosies vēl pāris grumbas un viņa tiks pārdota uz arvien zemākiem pakāpieniem, līdz viņai vairs nebūs, ko kādam dot. Tas notiek ar vīriešiem. Tas notiek ar sievietēm. Un sāku aptvert, ka tas notiek arī ar zeltiem.

Sārtā aicina mani viņai piebiedroties. Ļaut remdēt manas sāpes. Es neatbildu. Apsēžos uz palodzes, ar plaukstām masēju augšstilbus un gaidu. Man nav slātes. Obsidiāni aiz durvīm apsargā gaiteni. Neviens no manā rīcībā esošajiem līdzekļiem nesaplēsīs stikla logu, bet es neuztrau­cos. Sēžu, vērodams vētru, un jūtu, kā cita vētra rūgst manī.

Šņākdamas atveras durvis. Pagriežos, sejā jau izlauzies smaids.

„Mustanga, es—”

Pa durvīm klusi ienāk atturīgs sārtais ar baltiem matiem un acīm, kas Likosā salauztu tūkstoš sirdis. Tagad tās salauž manējo. Es maldījos.

„Kas tu esi?” jautāju.

Viņš noliek uz manas gultas mazu oniksa kastīti pretī otrai sārtajai.

„Kas to sūta?” prasu.

„Jūs redzēsiet, dominusviņš atbild. Sārtais maigi pasniedz roku meitenei, kas apjukusi to saņem un seko viņam ārā no telpas. Durvis aiz­veras. Esmu tikpat apjucis kā sārtā. Piesteidzos pie kastītes un, to atvēris, ieraugu iekšā mazu holoKubu. Iedarbinu to.

Parādās mirdzoša Mustangas seja. „Paslēpies!” viņa saka.

Izdziest gaismas, un durvis automātiski aizslēdzas. Telpa iegrimst tumsā. Caur mākoņiem aiz loga uzplaiksni zibens, nodārd pērkons. Un es kaut ko izdzirdu. Gaudas. Tas nav vējš.

Zibens uzplaiksni vēlreiz, un viņš parādās, lidodams skarbajā negaisā kā neglītākais eņģelis, ko debesis jebkad izvēmušas. No viņa ple­ciem nokarājas vilkāda, to pluina vējš. Melnā metāla ķivere atiezta kā vilka rīkle, un viņš ir bruņots līdz nolāpītajiem zobiem.

Ir ieradies Sevro, un viņam līdzi ir draugi.

Zibens. Vēl viens pērkona grāviens, un šoreiz tas izgaismo viņa smaida zibsni un astoņus līdzās lidojošos slepkavas. Kopā deviņi gaudoņi. Mazi, nežēlīgi velnēni, kas gaida tumsā, vētras elektrības sprakšķu izgaismoti. Tur ir arī garkājainā Kvinna.

Pieliecies patveros saunā, kad, uzlicis slāpLauku, lai slāpētu skaņu, Sevro pieskaras stiklam ar pulsDūri. Stikls sabirst istabā. Gaudoņiem nolecot uz paklāja segtās marmora grīdas, viņus pavada sagrozītie vētras auri. Vējš plosa manus palagus un gobelēnus. Viens pēc otra tie nometas uz ceļa — Olis, maza un drukna, nežēlīgā Harpija, izstīdzējušais Klauns ar atklāto seju un visi pārējie.

„Draugi! Celieties augšā!” es auroju. „Jūs tāpat esat gana īsi!”

Viņi smejas un pieceļas. Olis un Klauns steidzas ar plazmas deg­ļiem aizmetināt manas metāla durvis.

Kad viņa ķivere nolaista un saplūdusi ar bruņām, Sevro sveici­not pieliec galvu, un no viņa līkā deguna pil ūdens. Matos izskūti pūķu raksti. Kluss un tik pilns izsmiekla viņš otrā rokā nes milzīgu, smagu maisu. Un, kad viņš iet, katrs solis ir pilns nicinājuma pret šo vājo gravi­tāciju. It kā tā būtu domāta vārguļiem un pamuļķiem.

„Kungs Pļāvēj. Tu šajā dāmu buduārā izskaties pēc elfu sutenera.” Nolicis maisu man pie kājām, Sevro teatrāli dziļi paklanās. „Varbūt tāpēc Mustanga nosprieda, ka tev izmisīgi vajadzīgs savs nolādētais vilku bars.” „Viņa atveda jūs atpakaļ no Novidus?”

„Visus kā vienu,” saka Kvinna. „Esam šeit gaidījuši vairākas nedē­ļas. Viņai bija vajadzīgi cilvēki, par kuriem viņa var būt droša, ka tie nebūs uzticīgi Valdniecei.”

Apdrošināšana. Nespēju noticēt, ka viņu apšaubīju kaut mirkli. Tas, ka Mustanga palīdzētu nogalināt savu tēvu, nav iespējams. Sarunas laikā ar Valdnieci sapratu, ka noteikti tieši tādēļ viņa ir šeit — lai iefiltrētos Valdnieces ģimenē, tāpat kā es esmu iefiltrējies starp zeltiem. Kad viņa ienāca pa Valdnieces istabas durvīm, atcerējos, kā pirms divkau­jas Mustanga bija teikusi, ka viņai ir pašai savi plāni. Tagad viss nostājas savās vietās. Viņas abas spēlēja savu spēlīti, bet es palīdzēju atklāt Vald­niece kārtis.

Valdniece neraizējās, ka es kaut ko uzzināšu, citādi nebūtu spēlē­jusi. Tomēr, kad ienāca Mustanga, paradigma mainījās. Viņai būtu vaja­dzējis uz vietas pārtraukt spēli. Tomēr viņas lepnums to neļāva.

Runājot par Mustangu, zināju, ka viņa ir manā pusē, kolīdz viņa no kabatas izņēma zelta zirga gredzenu un uzvilka to pirkstā. Tajā brīdī mana sirds apmeta kūleni un es zināju, ka viņa mums ir atradusi izeju no šīs situācijas.

„Sevro.” Smaidīdams satveru viņa roku. „Mūsu arhiGubernators

ir—

„Es zinu. Mustanga mūs informēja.”

„Panāc šurp, tu garais sātan!” Kvinna paiet garām pārējiem, apvij savu slaido roku man ap vidu un noskūpsta manu vaigu. Viņa smaržo pēc mājām. Man šo cilvēku pietrūka. Caur mūsu slāpLauku gaudodams skrien vējš. Sevro bālajā sejā nedabiski mirdz biomehāniskā acs. Kvinna man atnesusi melnus gravZābakus. Uzvelku tos.

„Mustanga atveda mūs no Novidus. Bet mēs neieradāmies viņas dēļ. Mēs nenācām Augusta dēļ. Mēs nācām tevis dēļ, Pļāvēj,” Sevro norūc. Kvinna sarauc uzacis, kad viņš nospļaujas uz skaistā paklāja. „Mēs redzējām, ko tu izdarīji ar Kasīju. Un mēs gribam to, ko tu mēģini panākt.”

„Un tas būtu?” vaicāju, vairāk nekā nedaudz apjucis.

„Ko nabaga slepkavnieki vienmēr grib. Karu,” viņš rūc. „Un visas tā trofejas.”

„Un kā ar tavu tēvu? Viņš tagad ir augstā vietā.”

„Lai Fičners ēd sūdus,” viņš novīpsnā. „Viņš savu gultu ir saklājis. Lai tagad tajā guļ, kamēr mēs nodedzināsim māju.”

„Nu, ja tu gribi karu, ja gribi trofejas, tad labāk kustēsimies. Arhi­Gubernators ir tas, kuram pieder armija.”

Kvinna pamāj. „Un tur lejā ir Roks. Un Takts.”

„Takts,” Sevro nomurmina, lai gan zinu, ka smīns viņa sejā domāts Rokam. Viņš ar skumju skatienu uz visīsāko mirkli paskatās uz Kvinnu un tad piekārto savas bruņas.

„Kāds ir plāns?” prasu, paķerdams slāti, ko man pamet Olis.

Sevro un Kvinna saskatās un iesmejas. „Mustanga atvedīs mums kuģi. Viņa teica, ka pārējo tu izdomāsi pats,” stāsta Kvinna.

Tobrīd durvis man aiz muguras nodreb un tajās sāk plesties sar­kana, nokaitēta metāla acu zīle, un es kaut ko ievēroju. Maiss, ko Sevro nometa zemē. Tas kustas.

Sevro man uzsmaida. Es šo smaidu pazīstu.

„Sevro?”

„Pļāvēj.”

„Ko tu izdarīji?”

„Mustanga atsūtīja mums paciņu. Teiksim tā,” Kvinna saka, smīnē­dama man pār plecu, „tas nav viņu pavārs.”

Es atveru maisu un ieplešu acis.

„Vai tu esi jucis?” iesaucos.

Viņš tikai iegaudojas.