Zelta dēls

22. UGUNSPUĶE

Jūtu, kā pēc milža aiziešanas trīcu. Nomierinājies pagriežos pret zilajiem, kas stāv kā iemieti un nav droši, vai šobrīd skatīties uz mani, HK ekrāniem vai radaru displejiem, kas rāda, kā mūs ielenc Valdnieces karakuģi. „Jums nav no kā bīties,” saku. ,,Sī kuģa kapteinis tika pazemi­nāts dienesta pakāpē, jo atstāja atvērtus skatu logus. Muļķīgi. Dienesta pakāpe neattaisno kļūdas. Es vēlos jaunu kapteini. Mums nav daudz laika. Tādēļ es izlemšu sešdesmit sekunžu laikā.”

Gar saviem biedriem priekšā iznāk tumšādainā zilā. Sākumā biju domājis, ka tetovējumi uz viņas rokām veido ziedu rakstus. Tad ievēroju, ka tās ir matemātikas formulas — Larmora formula. Maksvela vienādo­jumi izliektā laiktelpā. Vīlera un Feinmana absorbcijas teorija. Un sim­tiem citu, kuras es pat nezinu.

„Dod man to nozīmi, zēn, un es izgrebšu caurumu, pa kuru tev nokļūt atpakaļ uz Marsa.” Viņas balss skan bez modulācijas. Tā ir neiz­teiksmīga. Precīza un laiska vienlaikus. No tās izskaustas emocijas, līdz palikuši tikai vārdi un skaņa, kas izskan gaisā kā matemātikas vienādo­jumi. „Zvēru pie savas dzīvības.”

„Zēn?” pārvaicāju.

„Es esmu divtik vecāka par tevi. Vai man saukt tevi par „kungzēnu”? Vai varbūt tu apvainosies?”

Tiešās nekaunības apmulsināts, Sevro izliec uzaci.

„Piedodiet viņai, dominus” pieglaimīgi saka cits zilais. „Viņa ir jau­nākā leitnante ar—”

Apklusinu viņu ar žestu. „Kāds ir tavs vārds, zilā?”

„Orions.”

„Tas ir puiku vārds,” saka Sevro.

„Tiešām? Nebiju ievērojusi.” Zilie spēj būt sarkastiski? „Mana sekta cerēja, ka būšu vīrietis. Es viņus pārsteidzu.”

„Kura sekta?” prasa Sevro.

„Viņa nepieder ne pie vienas sektas. Viņa tika pieņemta Kopcrnika sektā, bet drīz pēc tam acīmredzamu iemeslu dēļ tika atlaista,” atkal iejaucas uzmācīgais zilais. „Viņa ir dokere.”

Orions saraujas. Viņa draudīgi riņķo ap otru zilo. Viņas balss nemaina intonāciju. „Un kas gan esi tu, Pel, ja ne mazs, pedantisks pirdiens? Hm?” „Redziet,” mierīgi skaidro Pels, „viņa ir dokere. Emocionalitātes rādītāji nav noturami normas robežās. Tā nav viņas vaina. Viņa ir savas piedauzīgās vides produkts.”

„Kādas muļķības,” viņa saka, sperdama žiglu soli uz priekšu. Orions iesit Peļam pa seju. Viņš žēlabaini ievaidas un nokrīt uz muguras, it kā nekad agrāk nebūtu sists. Visticamāk, ka tā arī ir. Kāpēc gan lai viens zilais sistu citam? Viņi ir analītiķi, matemātiķi, zvaigžņu karšu meistari. Ne jau cīnītāji.

„Man tā rupekle patīk,” saka Sevro.

„Pagaidiet, dominus\ Es vēlos kuģi!” Blenzdams uz Peļu, kurš vārtās pa grīdu, pie mums pieslīd vēl kāds zilais. „Es… esmu to pelnījis? Orions ir tikai kaut kāda… kaut kāda… tūļa! Ja gribam raksturot viņas izpratni par starpplanētu masu kinētiku, jābilst, ka viņas zināšanas astrofizikā varētu būt daudz vispusīgākas. Viņa pat nav studējusi Observatorijā.” Caur pūli izlaužas vēl viens zilais.

„Aizmirstiet par Arnu! Astrofizikā viņš ir īsts neveiklis, un viņa teorētisko aprēķinu pieņēmumi labākajā gadījumā saucami par pārstei­dzīgiem! Sešus mēnešus uz šī kuģa biju komandiera vietnieks Pelnu vald­nieka vadībā. Es uz tā dienēju, kamēr tas vēl bija noenkurots. Loģisks manevrs būtu par savu kapteini iecelt mani, dominus.”

Armādas kuģi turpina centienus sazināties ar mums. Karakuģi slīd tuvāk. To vēderos drošsirdīgi cilvēki vilks bruņutērpus; viņi kāps dēlesKuģos un izšausies kosmosā, lai nolaistos uz mana kuģa korpusa, izurb­tos tam cauri, lūgdami, lai tiem būtu lemts nokļūt mājās un paēst maltīti, ko būs cēlusi galdā māte vai sieva. Un tas viss, kamēr mani zilie grūstās un stumdās, lai varētu vadīt manu kuģi, īdēdami apvainojumus par savu biedru akadēmisko prestižu un prasmēm matemātikā.

„Neklausieties nevienā no viņiem, dominus\" gausā izloksnē iesaucas kāda sieviete. Viņa nokrīt ceļos. „Mans vārds ir Virga kse Sedierta. Esmu studējusi starpzvaigžņu kuģošanas fiziku Pusnakts skolā, tā ir daudz pārāka par Observatoriju. Līdz ar citiem akadēmiskiem nopelniem man ir doktora grāds tumšajā matērijā un gravitācijas lēcošanā. Ļaujiet man vadīt jūsu kuģi, dominus! Izlemt par labu citam būtu maldīgs un — vēl ļaunāk — neloģisks gājiens!”

Šiem zilajiem būtu vajadzējis izmantot savu loģisko domāšanu, lai saprastu, ka es skatos tikai uz sievieti, kas nemetas ceļos kā pārējie. Orions, pirmā, kas ierunājās, joprojām stāv ar bālām, mirdzošām acīm, iztaisnojusi drukno muguru un stūrainos plecus. Viņas izloksnē skan zemākas aprindas, tā ir skarbāka un pasaulīgāka nekā šo akadēmiķu sap­ņainā mēle. Visticamāk, ka viņa nākusi no Fobosa doku pilsētas vai Virk­nes dokiem netālu no Akadēmijas centra. Ja viņa patiešām ir dokere, kas nav gājusi ne Observatorijā, ne Pusnakts skolā, prātoju, kāds varētu būt stāsts par to, kā viņa vispār šeit nonākusi.

„Ko tu teiksi par visu šo troksni?” vaicāju Orionam, norādīdams uz pārējiem zilajiem.

„Tās ir vienas vienīgas muļķības,” viņa noņurd un iebaksta sev krū­tīs resnu īkšķi. „Es ar muļķībām nenodarbojos.” Viņa pasmaida un pamet ar zodu uz displejiem, kuros redzams, kā lēni tuvojas pārējie dedzesKuģi. „Un tev sāk trūkt laika.” Palūkojos uz radaru pultīm, kur trauksmes sig­nāli dod ziņu par divu dēlesKuģu slepenu palaišanu no tuvējiem Vald­nieces karakuģiem un kreiseriem. „Es zinu, ka spēju to paveikt, citādi nebūtu runājusi. Dod man iespēju!"

Pamāju Sevro, un viņš pamet sievietei spārnoto kapteiņa zvaigzni.

„Nogādā mūs līdz mūsu flotei.”

„Kaujas nosacījumi?” viņa man prasa.

„Minimāli upuri,” saku. Mēs esam labie. Valdniece ir tirāns. Lūk, kā tas jāizspēlē.

„Klausos, dominus

Kopā ar Sevro noskatāmies, kā Orions pārņem mana kuģa vadību un dod pavēles, kas ļaus mums nonākt līdz Augusta kuģiem aiz Rubikonas bākām. Kolīdz norīkoju Orionu, ķildošanās mitējās. Viņi zina, ka iespēja ir palaista garām, tādēļ atgriežas savās ērtajās vietās, it kā nekad nebūtu vēlējušies tās pamest. Krēslainajā apgaismojumā viņu zilās zīmes uz delmiem atgādina trejžuburus.

Zilie ir īpatni un savrupi. Salu tauta kosmosa tukšumā — viņi vei­doti tā, lai garos pārbraucienus no Lunas izdzīvotu bez jebkādas sacel­šanās. Tādēļ viņi savā starpā dalās. Dalās ar skābekli, pārtiku, kajītēm, ikdienu, darba vietām, komandieriem, mīļākajiem, sektām un mērķi — precīzi veikt savu darbu un kāpt pa dienesta kāpnēm, lai varētu pagodi­nāt savu sektu.

Atveru sakaru kanālu, lai sazinātos ar pārējo floti un Lunas mākslī­gajiem pavadoņiem. Viņi šo signālu nevar nobloķēt. Ne tad, ja tas nāk no šī kuģa. Mūsu aprīkojums ir tikpat smalks kā jebkur citur Valdnieces flotē.

„Sabiedrības dēli un meitas! Šeit runā Derovs au Andromeds no Augusta nama. Man ir briesmīgas ziņas. Šonakt jūsu Valdniece lauzusi Sabiedrības Nolīgumu. Kamēr mans kungs arhiGubernators Nero au Augusts gulēja viņas viesmīlības aizsardzībā, Valdniece mēģināja atņemt viņa, viņa ģimenes, viņa prētoru un adjutantu dzīvības. Sazvērējusies kopā ar Bellonu, viņa mēģināja veikt nelegālu un amorālu vairāk nekā trīsdesmit iezīmēto zeltu slepkavību. Viņas nodoms neizdevās.

Par atmaksu esmu sagrābis vienu no viņas flagmaņiem. Šobrīd esmu ielenkts un mana, kā arī mana kunga un viņa ģimenes dzīvība ir apdraudēta. Ja necīnīsimies pretī, tad mirsim. Ja padosimies, tad mirsim. Es neesmu iztukšojis kuģi. Uz tā klāja dienējošā apkalpe ir saskatījusi manus godīgos nolūkus un piebiedrojusies ģimenei, kas stājusies pretī pēc varas izslāpušajai tirānei Oktāvijai au Lunai.”

Gandrīz patiesība.

„Pirms dažām stundām mūsu Valdniece lika man nodot manu namu. Lauzt manu zvērestu. Tāpat kā viņas tēvs pirms viņas, Valdniece ir apreibusi no varas un tagad uzskata sevi par imperatori. Viņa lika mums klanīties, tagad raugiet paši mūsu atbildi!”

Izslēdzu mikrofonu.

„Pela kungs, kad esat gatavs,” paziņo Orions. „Lai tiem neģēļiem tiek, kad viņi būs klāt.” Viņa aktivizē savus tetovējumus un iegrimst digitālā vārdu apmaiņā ar pārējo apkalpes komandu.

Pār komandtiltiņu nolaižas klusums. Paiet sekunde, tad vēl viena. HK ekrānā noskatos, kā trīs pelēkie iešauj kādam zeltam galvā. Angāros oranžie mūk pa malām, kad zelti ved karaKrāsas uzbrukumā nosēdināta­jam stārķim. Tad angārā ierodas Ragnārs, ap viņu pulcējas oranžie, tāpat kā bruņotie sarkanie, kas sekojuši viņam jau gaiteņos. Daudzi iet bojā. Šīs zemKrāsas savā varā pārņēmušas dusmas. Un, lai gan viņi mirst, es redzu sacel­šanās dzirkstis, jo esmu viņiem devis atļauju darīt to, pēc kā viņi ilgojušies visu savu mūžu. Pat tad, ja to nevar redzēt līdz galam, tā ir šeit — tā indi­vidualitātes un brīvības dzirkstele. Stārķa durvis atsprāgst vaļā, un pa tām kopā ar maniem gaudoņiem brūk Mustanga un dodas palīgā zemKrāsām un Ragnāram, lai gan no briesmīgā vīra pa gabalu turas pat Telemani.

Aiz mana kuģa sienām par sevi beidzot liek manīt ienaidnieka lid­aparāti. Radari pulsē sarkanās gaismās. Lai atrastu mūsu korpusu, caur izplatījumu traucas no armādas vēderiem svaigi izspļauti dēlesKuģi. Viņi grib mūs ieņemt triecienā.

Orions atver borta lielgabalu rindas.

„Cik skaisti!” murmina Sevro. Es stāvu klusēdams. DēlesKuģus caursit elektromagnētisko lielgabalu zalves, tās saplosa metālu un cilvē­kus, lai turpinātu savu ceļu un triektos to flagmaņu korpusos un vairogos, kuri palaiduši dēlesKuģus.

Mana jaunieceltā kapteine staigā pa komandtiltu, sakrustojusi rokas uz krūtīm. Mans piecus kilometrus garais karakuģis uzņem gaitu, spļaudams elektromagnētisko lielgabalu kārtas, kas sviež Valdnieces flo­tes sejā nāvi. Orions ieslīpi paskatās uz mani un, visiem redzot, pasmīn.

„Tagad ķersimies pie ceļa grebšanas, dominus.”

Tad viņa pavēl sūknēt melno matēriju. Izšaujamies caur divu kara­kuģu atliekām.

Ja neņem vērā tehnisko pavēļu dūkoņu, uz komandtiltiņa valda klusums. Aiz mūsu kuģa sienām kā koncertā uzzibsnī raķešu šāviņi. Tāpat kā ienaidnieks, iedarbinām savus zenītartilērijas vairogus, kas raķetes padara bezspēcīgas. Mūs ieskauj gaismas oreols kā neitrāla teri­torija. Mūsu korpusā ietriecas elektromagnētisko lielgabalu šāviņu kārta, lai gan šeit uz tiltiņa satricinājumu nejūtam. Mūsu aprīkojums nespļauj dzirksteles. No griestiem virs galvas nekrīt vadi. Šis lidaparāts ir septiņ­simt gadu kuģubūves augstākais sasniegums.

Sevro pabiksta mani ar elkoni. „Nolādēts, mums varētu pat izdoties.”

Armāda ap mums ir milzīga. Vairāk nekā milzīga. Tā tika sapul­cēta šeit, lai liktu drebēt uz Lunas sanākušajiem kungiem un viņu flotēm, kas gaida aiz Rubikonas bākām, tomēr šeit joprojām neatrodas pat puse no kopējās flotes apjoma. Šobrīd šī armāda trīc no iekšienes kā apjomīgs ķermenis, no kura graužas laukā kāds svešais.

Ātri izbēgam no armādas ielenkuma.

Viņi mums neseko tālāk par Rubikonas bākām, kur mums piebied­rojas mūsu nelielā flote, kā ari Kordovanu, Telemanu un Norvo spēki. Es ceru, ka pēc šīsdienas pēdējā pārsteiguma zem mūsu karogiem pulcēsies vēl vairāk ģimeņu.

Es noskatos mūsu flotes atliekās. Aiz mana karakuģa peld cilvēku līķi. Viņi nākuši no sadragātiem un caursistiem kuģiem. Daži joprojām ir dzīvi, tomēr drīz nosals vai nosmaks. Vēl vairāk nāves manā ceļā. Cik daudz, līdz būs gana?

Es atstāju komandtiltiņu Oriona pārziņā. Abi ar Sevro atrodam ceļu uz inženieru darbnīcām, kur liekam oranžajiem izgriezt mūs no salocītajiem tērpiem. No turienes steidzamies uz angāru — plašu metāla piestātni, kas piekaisīta ar kuģiem, aprīkojumu un nu arī iznīcinātiem cilvēkiem. Visapkārt šaudās dzeltenie, kas sniedz palīdzību ievainotajiem un ar pelēko un oranžo palīdzību tos nogādā medPunktā.

Nezāle baksta vairākus atbruņotus zeltus ar savu slāti. Olis un Harpija palīdz dzeltenajiem. Mans skatiens drudžaini meklē Mustangu. Ieraugu viņu zem viena no apdauzītā stārķa spārniem runājam ar savu tēvu. Viņas kreiso roku izkropļo gara brūce. Es par to pat neieminos. Uz stārķa nosēdās dēlesKuģis, bet no otra viņi paguva atkratīties, kamēr pie­zemējās angārā.

„Lielākā daļa Valdnieces flotes ir mums aiz muguras,” saku Augustam.

„Kur ir Kvinna?” asi noprasa Sevro. „Vai viņu jau aizveda uz medPunktu?”

Mustanga neatbild. Tā vietā viņa palūkojas uz stārķa rampu, no kuras, nesdams Kvinnu uz rokām, nokāpj Roks. Viņa ir bāla. Gara. Un bez dzīvības. Sevro nekustas. Nerunā. Viņa nāsis ieplešas, kad krūtīs aiz­ķeras elpa — žēls šņuksts, cieši ieslēgts zēnā, kurš nekad neraud. Viņš kļūst nejutīgs. Kā rēgs. Es pasniedzos pēc drauga, bet Sevro atraujas nevis dusmās, bet gan apjukumā, it kā reiz kāds būtu izstāstījis viņam nākotni, bet šī īstenība nav tas, kas viņam solīts. Viņš kāpjas atpakaļ, prom no Kvinnas auguma, palūkojas visapkārt un pagriezies izskrien no angāra.

Roks paiet man garām ar Kvinnu uz rokām. Drauga seja ir sašļu­kusi un nogurusi. Viņš grib teikt kaut ko skarbu, tomēr iekož mēlē un tikai nošūpo galvu manā virzienā. Roks joprojām nezina, kādēļ istabā viņam uzbruku. Un tagad šis. Es nekad neesmu redzējis savu draugu tik salauztu.

„Paskaties uz viņu,” Roks man saka. „Derov, paskaties uz savu draugu.”

Es palūkojos uz Kvinnu un jūtu, kā viss apklust. Te nu viņa ir — mierīga nāvē. Kāpēc mēs nevaram iedvest viņā atpakaļ dzīvību? Kāpēc vienkārši nevaram sākt šo dienu no jauna? Izdarīt visu tā, kā nākas. Izglābt tos, ko mīlam.

Roks ar Kvinnu dodas uz angāra caurspīdīgo pulsa lauku, kas paver izeju uz atklātu izplatījumu. Viņš, salīcis un sagrauts, iet pretī zvaig­znēm, lai izgrūstu savu zaudēto meiteni laukā pie tām.

Sagrābju Šakāli, kad ieraugu viņu izkāpjam no stārķa, un prasu, kas notika. Viņš saka, ka viņa nomirusi. Vienkārši tā. Šakālis ir noguris tāpat

kā mēs pārējie. Viņš norota piedurknes. „Es nelūgšu piedošanu. Darīju visu, ko varēju.”

„Protams,” sapurinājies saku. „Protams.”

Viņš jautā, kur mana ķiveres kamera. Skatos uz viņu ar tukšām acīm. „Ieraksts,” viņš paskaidro. „Vai tu maz apjēdz, ko tikko paveici?” Viņš norāda visapkārt. „Divi vīri ieņēma vienu no varenākajiem gaisa kuģiem, kādi jebkad uzbūvēti. Zelti pulcēsies zem mūsu karogiem. Viss, kas vajadzīgs, ir mani plašsaziņas līdzekļi un tavs stāsts.”

Izklaidīgi izstāstu viņam, gandrīz aizmirsdams datuRakstītāju, ko Arēja dēli ievietoja manā zobā, lai ierakstītu bumbas sprādzienu. To varēju iedarbināt, sakožot dzerokļus. Sakodu tos, kolīdz apsēdos pretī Valdniecei viņas kabinetā. Iebāžu mutē pirkstus un uzmanīgi nolobu to no smaganām. Tas ir smalkāks par matu. Šakāļa skatiens atdzīvojas.

„Kur tu to dabūji?” viņš jautā.

„Melnajā tirgū,” saku. „Valdniece ir parakstījusi sev spriedumu. Izmanto šo ierakstu! Padari šo karu par godīgu cīņu!”

Pametu Šakāli un grasos atstāt uzkopšanu citu ziņā, kad ievēroju, kā oranžie un citas zemKrāsas manī raugās. Es nevaru vadīt tikai ar var­darbību. Tādēļ piebiedrojos Olim un Harpijai un sniedzu palīdzīgu roku ievainotajiem medPunktā. Palīdz arī pārējie gaudoņi. Arī Mustanga un galu galā Viktra.

Pēc tam, kad pēdējais no pelēkajiem ir uzcelts uz nestuvēm, stāvu tukšā angārā. Augusts ir devies uz komandtiltu. Šakālis izvairās no Telemaniem, kas viņu pavada, un tā vietā dodas uz sakaru centru. Palieku viens. Roks ir prom. Es nezinu, ko iesākt, kurp iet.

Grīdu klāj asinis un svilinātāju sprādzienu atstāti traipi. Palūko­jos uz savām rokām. Lūk, manas rīcības sekas, un es jūtos tik vientuļš. Atspiežu pieri pret auksto metāla sienu.

Viņa pienāk no mugurpuses. Nedomāju, ka Mustanga saka manu vārdu. Neesmu drošs. Tikai jūtu viņas mitro matu smaržu, kad ap mani apvijas maigas rokas. Un cieši apskauj.

„Es zinu, ka tu esi noguris,” Mustanga klusi saka. „Bet tu esi vaja­dzīgs Sevro.”

„Un kā ar Roku?” vaicāju, pagriezies pret viņu. Starp mums ir tik daudz kā neizrunāta. Tik daudz neatbildētu jautājumu. Tik daudz nepie­dotu noziegumu. Tik daudz dusmu un varbūt ari vāra dzirkstelīte kā vai­rāk. Jūtu to, kad viņa uzliek plaukstu man uz skausta un ļauj savu pirkstu spēkam pāriet mani.

„Ne tagad,” viņa saka. Roks vaino mani. Un pareizi dara. Viņiem visiem vajadzētu vainot mani. Un kļūs vēl tikai ļaunāk.