Zelta dēls

50 . DZIĻUMOS

Mustanga ir prom. Es biju cerējis, ka viņa nāks iekšā. Tomēr man ir aizdomas, ka tas bija par daudz prasīts. Protams, ka par daudz. Idiots. Atceros, kā biju iedomājies, ka tas padarīs mani cilvēcīgāku viņas acīs. Iedomājos, ka tikšanās ar manu māti viņu aizkustinās un viņa sapratīs, ka mēs visi esam vienādi.

Mani strauji pārņem vainas izjūta. Es iedevu Mustangai savas grebšanas hologrammu cerēdams… cerēdams uz ko? Ka viņa ienāks iekšā? Ka viņa, Marsa arhiGubernatora meita, kopā ar manu māti un mani sēdēs uz grīdas? Es esmu gļēvulis, jo atbraucu šurp. Esmu gļēvulis, jo ļāvu savā vietā runāt hologrammai. Es negribēju redzēt, kā viņa aptver, kas patiesībā esmu. Es negribēju viņas acīs redzēt pārmetumu par nodevību. Četri maldu gadi. Četri melošanas gadi meitenei, kas nekad nav varējusi kādam uzticēties. Četri gadi, un patiesību atklāju, pat nebūdams vienā telpā ar viņu. Esmu gļēvulis. Viņa ir prom.

Ieskatos viedpulkstenī. Radiācijas izsekotājs, ko Sevro uzstāja, lai viņai piestiprinām, pirms Mustanga atnāca pie manis Poda skatu telpā, rāda, ka viņa ir trīssimt kilometru attālumā un strauji kustas uz priekšu. Sevro kuģis viņai seko, gaidīdams manas pavēles.

Ar mani mēģina sazināties gan Ragnārs, gan Sevro. Es uz viņu zvaniem neatbildu. Viņi grib saņemt pavēli notriekt Mustangu. Es to nedarīšu. Es nespēju. Neviens no viņiem nesaprot.

Kāda šim visam jēga bez Mustangas?

Aizklīstu no ciema arvien dziļāk un dziļāk vecajās raktuvēs un, meklēdams pagātni, mēģinu aizbēgt no tagadnes. Stāvu tur viens un klausos dziļo raktuvju saucienā. Caur zemes dzīlēm, savu sērīgo dziesmu kaukdams, vijas vējš. Aizveru melnumā acis, iespiežu papēžus irdenajā augsnē un pavēršu seju pret tumsas rīkli, kas ietiecas tālu manas pasaules dziļumos. Tā mēs bērnībā pārbaudījām savu drosmi. Stāvējām un gaidī­jām dziļajās ejās, ko aizlaikos izrakuši mūsu senči.

Pagriežu kreiso roku, lai ieskatītos dclma iekšpusē, kur piestipri­nāts viedpulkstcnis. Vilcinādamies zvanu Mustangai.

Signāls atskan tieši man aiz muguras.

Sastingstu. Tad īdēdams iedarbojas svilinātāja bateriju bloks, man aiz muguras, izgaismodama daļu milzīgā tuneļa, uzplaukst dzeltena gaisma.

„Turi rokas tā, lai varu tās redzēt!” Viņas balss ir tik salta, ka gan­drīz neatpazīstu to, līdz tā atbalsojas līdz manām ausīm no tuneļa sie­nām. Lēni paceļu rokas. „Pagriezies!”

Es pagriežos.

Luktura gaismā viņas acis mirdz kā pūcei. Viņa stāv desmit metru attālumā no manis, uzkāpusi kaut kur augstāk, bet stingri nostājusies uz slīpās, irdenās zemes. Vienā rokā Mustanga tur lukturīti, bet otrā svilinātāju. Tas notēmēts man galvā, un pirksts uzlikts uz gaiļa. Viņas pirk­stu kauliņi gluži balti. Seja ir neizteiksmīga maska, aiz kuras slēpjas divas neiedomājamu skumju pilnas acis.

Sevro bija taisnība.

„Viņa iešaus tev galvā, tu nolāpītais muļķi!” viņš dusmojās uz mani kuģī. Dažreiz man šķiet, ka viņš šajā mazajā krusta karā iesaistījās tikai tāpēc, lai viņam būtu attaisnojums lādēties kā sarkanajam. Ragnārs šurpceļā klusēja.

„Tad kāpēc tu un tavs tēvs mani atbalstāt?” jautāju Sevro.

„Jo tas ir mūsu pienākums.”

„Viņai pašai jāpieņem lēmums.”

„Un viņa izvēlēsies tevi, nevis savu rasi?”

„Tu taču izvēlējies.”

„Vai tu beidzot apjēgsi? Es taču neesmu nolāpītā zeltu karaliene, vai ne?” Viņš augstu pacēla roku. „Viņa visu savu mūžu ir bijusi te, augšā. Kur gaiss ir salds un jauks.” Sevro nolaida roku. „Es esmu spārdījies pa sūdiem, kopš biju sīcis ar krunkainu ģīmi sava resnā tēva rokās. Tava meitene — viņai nav nekā, uz ko turēt ļaunu prātu. Viņa var skaisti runāt, ja dzīve nav grūta. Bet, kad būs jāstājas pretī pūļiem, kas var nozagt viņas pili un izmīdīt viņas dārzus… tad tu redzēsi citādu meiteni.”

„Tu esi sarkanais,” viņa tagad man saka.

„Man likās, ka tu aizbrauci.”

„Aizbrauca izsekotājs.” Viņa sakož zobus. „Sevro bija ļoti veikls. Pat nepamanīju, kurā brīdī viņš to izdarīja. Bet tu. Tu nekad neatklātu man ko… šādu, iepriekš nenodrošinājies. Es atstāju drēbes kuģī.”

„Kāpēc tu atgriezies?”

„Nē. Nē," viņa mani pārtrauc. „Tagad tu atbildi uz maniem jautāju­miem, Derov. Vai tas maz ir tavs vārds?”

„Māte nosauca mani sava tēva vārdā.”

„Un tu esi sarkanais.”

„Es piedzimu mājā, pie kuras durvīm tu stāvēji. Pirmoreiz ierau­dzīju debesis, kad man bija sešpadsmit gadu. Tāpēc jā. Es esmu sarkanais.” „Skaidrs.” Viņa vilcinās. „Un mans tēvs nogalināja tavu sievu.”

„Jā. Viņš pavēlēja nogalināt Ēo.”

„Kad alā dziedāji man dziesmu… vai caur tavu prātu skrēja viss šis? Šī vieta, grebšana, plāns — tas viss bija tevī, tavās atmiņās? Visa šī atšķi­rīgā pasaule. Visa šī atšķirīgā… persona" Negribēdama, lai atbildu, Mus­tanga pakrata galvu. „Kas notika pēc tam? Ēo vīrs tika pakārts. Tu tiki pakārts. Kā tu izbēgi?”

„Vai zini, kāpēc viņi mani pakāra?”

Viņa gaida, lai es paskaidroju.

„Kad sarkano pakar par nodevību, viņa mirstīgās atliekas nedrīkst apbedīt. Tām jāsairst un jāpūst visu acu priekšā kā atgādinājumam par nepaklausību.” Bakstu sev krūtīs īkšķi. „Es apglabāju savu sievu, tāpēc viņi pakāra arī mani. Vienīgi mans tēvocis man iebaroja hemantes eļļu.

Tā palēnina sirds ritmu, tāpēc liecies miris. Pēc tam viņš mani nocēla no karātavām. Atdeva Arēja dēliem.”

„Un viņi…" Mustanga izvelk holoKubu, un viņas sejā atspīd tā blāvā gaisma. „… izrīkojās ar tevi šādu

„Es biju bālāks par zilo. Galvastiesu īsāks par Sevro. Vājāks nekā pelēkais. Par pasauli zināju mazāk nekā sārtais, kas tikko sācis dārzā apgūt savu mākslu. Tāpēc viņi paņēma labāko no manis, manas tautas un sakausēja to ar visu, kas ir labākais tavos ļaudīs.”

„Bet… tas nav iespējams. Kvalitātes kontroles padome veic testus,” viņa saka, pati pārraudama savu līdzsvaroto jautājumu virkni. „Melu detektori, DNS analīzes, izcelsmes pārbaudes.” Kaut ko aptvērusi, viņa pēkšņi iesmejas. „Tāpēc tu esi dzimis Andromedu ģimenē — Zelta vecā­kiem, kas bēga no parādiem un mēģināja kļūt bagāti, būvējot raktuves uz asteroīdiem.”

„Viņu kuģis pazuda pēc tam, kad raktuves nopirka Dzīvsudrabs.” „Tātad, lai varētu sacerēt tavu stāstu, Arēja dēli iznīcināja viņu kuģi, izmainīja ierakstus un nopirka raktuves.”

„Iespējams.” Neesmu daudz lauzījis galvu par to, kā Dejotājam tas izdevās. „Mani draugi ir attapīgi.”

„Kā tu vispār izdzīvoji grebšanā?” viņa murmina. „Tas ir pret­runā cilvēka fizioloģijai. Ko tēlnieks ar tevi izdarīja… to nespētu pārdzī­vot neviens. Zīmotnes ir savienotas ar centrālo nervu sistēmu. Izņemot implantu no pieres daivas, cilvēks iegrimst kataleptiskā stāvoklī.”

„Manam tēlniekam bija unikāls talants. Viņš atrada veidu, kā izņemt divus implantus, lai gan otru izņēma cits tēlnieks.”

„Divus. Jūs esat divi. Sevro?" viņa min. „Vai tāpēc vienmēr esat bijuši tik tuvi?”

„Nē. Tas bija Tits.”

„Tits? Tas miesnieks? Tu ar viņu sadarbojies?”

„Ne mirkli. Es nezināju, kas viņš ir, līdz neuzveicu tavu namu. Arējs cerēja, ka strādāsim kopā…”

„Bet Tits bija briesmonis!”

„Zelti viņu par tādu padarīja.”

„Un tas attaisno to, ko viņš izdarīja?”

„Neizturies tā, it kā zinātu, ko viņam bija nācies izciest!” es aizsvilstos.

„Es zinu, Derov. Es nenovēršu acis no tā. Es zinu noteikumus. Zinu par apstākļiem, kādos dzīvo tavi ļaudis, bet tas neattaisno slepkavības, izvarošanas un spīdzināšanu, ko viņš veica!”

„Mēs no tām ciešam katru dienu. Tits to izdarīja aiz naida. Maldīgi cerēdams atriebties. Citā dzīvē es būtu varējis kļūt tāds kā viņš.”

Mustanga jautājoši raugās man acīs. „Un kāpēc tu tāds nekļuvi šajā dzīvē?”

„Manas sievas dēļ.” Paraugos augšup uz viņu. „Un tevis dēļ.” „Nerunā tā!” Balsī skan smaga nožēla. Kratīdama galvu, viņa sper soli atpakaļ. „Tev nav tiesību tā runāt!”

„Kāpēc ne? Tu vienmēr gribēji zināt, kas slēpjas manas sirds dziļu­mos. Tagad tu redzēji visdziļāko straumi.”

„Derov…”

„Titu vadīja sāpes. Viņam nekā vairāk nebija. Man bija kas vairāk. Ēo sapnis par pasauli, kurā mūsu bērni varētu būt brīvi. Bet es būtu to pazaudējis, ja nebūtu saticis tevi.” Speru soli uz priekšu. „Tu neļāvi man kļūt par briesmoni. Vai neredzi?” Mēģinādams parādīt savu izmisumu, ieplešu rokas. „Es dzīvoju starp cilvēkiem, kuri bija paverdzinājuši manu tautu simtiem gadu. Es domāju, ka visi zelti ir nežēlīgi un savtīgi slepka­vas. Es būtu nolaidies līdz atriebībai. Bet tad es satiku tevi… un tu man parādīji, ka ari viņos ir labais. To pierādīja arī Roks, Sevro, Kvinna, Pakss un gaudoņi.”

„Ko tieši viņi pierādīja?” Mustanga jautā.

„Ka runa nav par manu tautu pret tavējo. Jūs neesat zelti. Mēs neesam sarkanie. Mēs esam cilvēki, Mustanga. Katrs no mums var mai­nīties. Katrs no mums var būt tāds, kāds vēlas būt. Simtiem gadu viņi ir mēģinājuši mums iestāstīt pretējo. Viņi ir mēģinājuši mūs salauzt. Bet viņi to nevar. Tu tam esi pierādījums. Tu neesi sava tēva meita. Es redzu tevī mīlestību. Redzu prieku, labestību, nepacietību, tavus trūkumus. Tie ir arī manī. Tādi bija arī manai sievai. Tie ir mūsos visos, jo mēs esam cilvēki. Tavs tēvs gribētu, lai to aizmirstam. Sabiedrība gribētu, lai dzī­vojam pēc tās likumiem.”

Speru vēl vienu soli viņai tuvāk.

„Kad pa savam uzvarējām Institūtā, tu man teici, ka iedvesu tev cerību, ka varēsim dzīvot kaut kā vairāk dēļ. Tad tu teici, ka, pieņe­mot tava tēva aizbildnību un dodoties uz Akadēmiju, es uzgriezu tam muguru. Tomēr nekad neesmu to darījis. Pat ne uz mirkli.” Vēl viens solis.

„Tu iznicināsi manu ģimeni, Derov.”

„Tas ir iespējams.”

„Viņi ir mana ģimene!” Mustanga iesaucas. Viņas sejā atspoguļo­jas bēdas. „Mans tēvs pakāra tavu sievu. Viņš viņu pakāra! Kā tu vari uz mani paskatīties?” Viņa drebēdama izelpo. „Ko tu gribi, Derov? Pasaki man! Vai gribi, lai palīdzu tev viņus nogalināt? Vai gribi, lai palīdzu tev iznīcināt manu tautu?”

„To es negribu.”

„Tu nezini, ko gribi.”

„Es negribu genocīdu.”

„Gribi!” viņa izsaucas. „Un kāpēc gan nē? Pēc visa, ko esam nodarī­juši tavai tautai. Pēc tā, ko mans tēvs nodarījis tevi” Viņa atpogā vēl vienu žaketes āķīti, it kā tas varētu palīdzēt elpot un šo visu pārdzīvot. Roka ar šaujamieroci trīc. Pirksts uz gaiļa saspringst. „Kā es varēšu ar to sadzīvot? Ja nenospiedīšu gaili, mirs miljoniem cilvēku.”

„Ja nospiedīsi, tad pieļausi to, ka miljoniem jādzlvo kā vergiem. Iztēlojies visus, kas vēl nav dzimuši! Ja tas nebūšu es, sacelsies kāds cits. Pēc desmit gadiem. Piecdesmit. Tūkstoš. Lai ko tas maksātu, mēs sarau­sim važas. Tu nevari mūs apturēt. Mēs gāžamies kā vilnis. Viss, ko varēsi darīt, būs lūgties, lai manā vietā nenāk tāds cilvēks kā Tits.”

Viņa notēmē svilinātāju manā labajā acī.

„Nospied gaili un tu mirsi.” Kā pati tumsa atskan Ragnāra balss. „Ragnār, nē!” es iesaucos. Tuneļa ēnās pat nespēju viņu saskatīt. „Apstājies! Nedari viņai pāri!” Viņš nebūs sekojis radiācijas signālam, kā es liku. Cik ilgi viņš visā klausījies?

„Nenāc klāt!” Mustanga nostājas sānis, lai viņas mugura būtu pret sienu. „Vai viņš arī zina? Vai tu zini, kas viņš ir, Ragnār?”

„Pļāvējs man uzticas.”

Mustanga nomet lukturīti zemē un izvelk savu slāti.

„Viņš nav atnācis tevi nogalināt, Mustanga.”

„Ko tad citu aptraipītie dara?”

Paceļu rokas augstāk. „Ragnārs neko nedarīs. Vai ne, Ragnār?” Atbildes nav. Skaļi noriju siekalas. Viss izgājis no sliedēm. „Ragnār, paklausies manī…”

„Tu nedrīksti mirt, Pļāvēj. Tu cilvēkiem esi pārāk svarīgs. Lēdija Augusta, jums atlikušas desmit ieelpas.”

„Ragnār, lūdzu!” es izsaucos. „Uzticies man! Lūdzu!”

Deviņas.

„Es uzticējos tev pie upes, brāli. Tev vienmēr nav taisnība. Tāda ir maksa par to, ka esi mirstīgs.” Balss skan no augšas. Šoreiz kaut kur raktuvju griestu tuvumā. Viņš runā taisnību. Agejas aplenkuma laikā Ragnārs man uzticējās, bet es ievedu viņu lamatās. Mani izglāba veiksme.

Rūgti iesmējusies, Mustanga saspringst un gatavojas uzbrukumam. „Redzi, Derov? Tu šo karu iesāksi, bet tādi nezvēri kā viņš to novedīs līdz galam un atriebsies.”

Septiņas.

„Runa nav par atriebību!” Mēģinu nomierināties. „Runa ir par tais­nīgumu. Par mīlestību, kas var iet pret impēriju, kura būvēta uz alkatības un nežēlības pamatiem. Atceries Institūtu! Mēs atbrīvojām tos, ko būtu vajadzējis saņemt verdzībā. Mēs viņiem uzticējāmies. Tā ir mūsu mācība.

Uzticēties.”

Piecas.

„Derov,” Mustanga lūdzas. „Kā tu vari būt tāds muļķis?”

Viņa ir izlēmusi.

Četras.

„Cerēt nekad nav muļķīgi.” Noņemu no jostas slāti, novelku viedpulksteni, sviežu tos zemē un nometos ceļos. „Bet, ja mainīties nevari tu, to nevar neviens. Tāpēc nošauj mani un ļauj pasaulēm dzīvot kā līdz šim.”

Trīs.

„Tu esi pārāk augstās domās par mani, Derov.”

„Divas.”

„Izlaidīsim priekšspēli, Ragnār!” Mustanga izgriež gaisā savu slāti. Tuneli piepilda tās draudīgā dūkoņa. „Uzbrūc man, suns, un parādi Derovam, kādēļ dzīvo tādi kā tu!”

Klusums ieilgst.

„Viena!" ierūcas Mustanga un ar kāju izslēdz savu lukturīti. Visap­kārt nav ne gaismas, ne krāsu, tikai tumsa. Klusums ir dziļāks par tuneli. Tas aizlīkumo caur Marsa sirdi un stiepjas, nebeidzami atbalsodamies vien vietās, kur savu kāju spēruši tikai pazudušie.

Ragnārs ar savu balsi satriec to lauskās.

„Es dzivoju savu māsu dēļ.”

Neuzplaiksna svilinātajā šāviens. Nešņāc slāte. Nekas nekustas. Tikai kopā ar klusuma fragmentiem arvien tālāk atbalsojas vārdi.

„Es dzīvoju sava brāļa dēļ.”

No Ragnāra uzplaukst gaisma. Viņš nāk tuvāk kā mežonīgs svēt­ceļnieks — starp viņa bruņu pirkstu kauliņiem spīd balta gaisma. Nere­dzu ieročus. Mustanga apjukusi saspringst.

„Es esmu un vienmēr esmu bijis Valkīru virsotņu ļaužu bērns. Dzimis brīvs, Alijas Sniegazvirbules dēls Marsa mežonīgajā polā, ziemeļos no Pūķakaula, dienvidos no Kritušās pilsētas.”

Nolaidis gar sāniem rokas, viņš paiet Mustangai garām.

„Kopš Raudošās saules vergturi nolaidās no zvaigznēm, lai aiz­vestu manu ģimeni uz Važu salām, Zeltam esmu nopelnījis četrdesmit četras rētas. Septiņas nākušas no citiem manējiem, kad tic ievietoja mani nagogē, kur tiku apmācīts.”

Viņš nometas uz ceļiem man līdzās.

„Viena no manas mātes. Piecas no Raganas pāreju sargājošā briesmoņa nagiem. Sešas no sievietes, kas iemācīja man mīlēt. Viena no manas pirmās saimnieces. Piecpadsmit no vīriem un zvēriem, ar kuriem cīnījos arēnā Pelnu valdnieka un viņa viesu priekam. Deviņas nopelnīju Pļāvēja dēļ.”

Zeme nopūšas zem viņa ceļu svara.

„Zelta dēļ esmu apglabājis trīs māsas. Vienu brāli. Divus tēvus.” Viņš noskumis apklust. „Bet… viņu dēļ neesmu nopelnījis nevienu rētu.”

Caur bruņu blāvo gaismu viņa acis deg melnas kā raganu uguns.

„Tagad es dzīvoju kaut kā vairāk dēļ.”

Ragnārs aizver acis un atdod sevi zelta žēlastībai. Viņš tic, tāpat kā ticu es. Tāpat kā Eo ticēja man. Tāpat kā Sevro, Dejotājs un visi pārējie.

Varbūt pēdējo reizi mans skatiens sastop Mustangas acis, un es iztē­lojos, ka jūtos tāpat kā mani senči, pirmie Marsa jaunatklājēji, kad caur tumsu lūkojās atpakaļ uz Zemi. Viņa bija manas mājas. Mana mīlestība. Tad es viņu saindēju un viņa pavērsās pret mani. Es zinu, ka mūsu bei­gām vienmēr bija lemts būt šādām. Tomēr joprojām ceru kā izmisis bērns.

„Kā dēļ dzīvo tu?” es prasu.