Zelta dēls

16. SPĒLE

Iedūcās Fičnera slātc, un viņš nocērt asti ātrāk, nekā bite pagūtu novēcināt spārnus. Tā nokrit uz grīdas, un no caurspīdīgā dzeloņa šņāk­dama izšļācas inde. Ievainotais radījums uz Valdnieces rokas kliedz. Tas kauc un lokās kā mirstošs kaķis. Valdniece norauj to no rokas un met pret sienu. Manējais lēni atlaižas, it kā būtu savienots ar otru. Zēli īdēdams, tas ielien savā kastītē, lai noslēptos tumsā. Nosusinu smalko asins strēlīti, ko tas atstājis uz mana delma.

„Tātad jūs tomēr melojat,” saku, velnišķi smīnēdams.

Valdniece gari nopūšas.

Mustanga saniknoti pielec kājās. „Jūs apsolījāt, ka nedarīsiet viņiem pāri! Jūs melojāt!”

„Jā.” Oktāvija paberzē deniņus. „Tā bija nepieciešamība.”

„Jūs teicāt, ka šeit neviens nemelo!” Mustanga šņāc. „Tas bija manas kalpošanas priekšnosacījums. Vienīgā lieta, ko nojums lūdzu, bet jūs plā­nojāt to darīt manu acu priekšā?”

„Sēdi!” Valdniece pieceļas, nostādamās aci pret aci ar Mustangu. „Apsēdies!”

Smagi elpodama, Mustanga apsēžas. Viņa neskatās ne uz mani, ne Valdnieci. Visapkārt vieni vienīgi nodevēji. Valdniece to ievēro un plāno jaunu stratēģiju, kamēr Mustanga izvelk zelta gredzenu un sāk to dru­džaini grozīt pirkstos.

„Vai tu zini, kādēļ man jātiek vaļā no tavas ģimenes?” Oktāvija jautā Mustangai. Viņa neatbild. „Es uzdevu tev jautājumu, Virdžīnij. Beidz īgņoties un atbildi!”

„Viņš apdraud mieru,” uzvilkusi gredzenu pirkstā, Mustanga bez izteiksmes atbild. „Viņš neņem vērā jūsu pavēles. Viņš neievēro finanšu direktīvas. Viņš, politisku mērķu vadīts, kavē hēlija-3 kvotu izpildi.” „Kas notiktu, ja es mēģinātu viņu atcelt no amata?”

Mustanga paceļ galvu un paskatās uz Valdnieci. „Viņš sadumpotos.” „Kas man atliek? Ja viņš sadumpojas, būdams uz Marsa, tad tas kļūst par viņa planētu-cietoksni. Līdzekļi, kas man būtu nepieciešami, lai viņu izsvēpētu — atrastu, nogalinātu, atjaunotu kārtību —, nav prā­tam aptverami. Kuģi. Cilvēki. Pārtika. Munīcija. Tirdzniecība. Hēlija-3 deficīts. Sabiedrība nespētu atkopties gadiem ilgi.

Tādu ienaidnieku kā viņš mēs nevaram atļauties. Bet mēs nevaram atļauties arī sabiedroto, kurš tik publiski runā mums pretī. Kas notiktu, ja Gāzes milžu gubernatori nolemtu, ka manas pavēles uz tiem neattiecas, jo esam tik pielaidīgi attiecībā uz tavu tēvu? Jo ļaujam viņam manipulēt ar hēlija cenām vai ignorēt Valdnieces biroja direktīvas? Pirmajā manas valdīšanas gadā pirms četrdesmit gadiem sadumpojās Saturna pavadoņi. Karš nebeidzās, līdz galīgi neiznīcināju pavadoni Reju. Piecdesmit mil­joni bojāgājušo. Lūk, cik ietiepīga ir mūsu rase. Viņi zina, cik sarežģīti manam tvērienam aizsniegties miljardiem kilometru attālumā no Ser­des. Tomēr viņi baidās tik un tā. Tik daudz valdnieka varas mājo cilvēku iztēlē! Mana vara nav kuģi. Tie nav prētorieši. Mana vara slēpjas cilvēku bailēs. Tomēr viņiem jāsniedz arī svaigi atgādinājumi.”

„Un tā par atgādinājumu jākļūst manai ģimenei.”

„Jā. Pasaki man, ka tas nav loģiski.”

Mustanga ilgi klusē. „Tas ir loģisks politisks gājiens. Bet viņš ir mans tēvs…”

„Tieši tādēļ es tev neko neteicu. Ņem vērā šo.”

Valdniece pamāj ar roku un uz grīdas iedegas hologramma, kas aiz­pilda pusi telpas. Tie ir nemieri. Kūp ēkas. Pelēkie pļauj cilvēkus ar pulsa ieročiem. Valdniece pārslēdz citu ainu. Pār telpu nozib ducis skatu. Kāda sieviete nokrīt mirusi manā priekšā. Viņai galvā ir caurums. Tas jopro­jām kūp.

Blenžu uz pēkšņajiem šausmu skatiem.

„Vai tas ir Marss?” vaicāju, bīdamies par savu ģimeni.

„Tā varētu likties, vai ne?” Valdniece novelk ar pirkstu pār pulsa ieroča stobra attēlu, kad tas izšauj. „Tas notiek uz Venēras.”

„Uz Venēras?” Mustanga čukst. „Uz Venēras nav Arēja dēlu.”

„Un pēc šīs nakts arī nebūs. Liesmas izplatās līdz pat pašai Serdei. Pirms divām stundām šo Sabiedrību satricināja vairāki sprādzieni. Mani politiķi, prētori un vairākas augsta līmeņa amatpersonas visā impērijā izziņoja Nulles kodu. Neviens no plašsaziņas līdzekļiem par to neziņos. Lai kur būtu liesmas, mēs izveidosim karantīnu. Mēs viņus izkausim. Tavs tēvs to neizdarīja, Virdžīnij. Patiesībā gluži otrādi — viņš ļāva tiem pieņemties spēkā. Izplatīties līdz pat šim pavadonim.”

Es Harmoniju brīdināju. Man atliek vienīgi cerēt, ka Arēja dēli nav pagalam.

Valdniece pietupstas Mustangas priekšā. „Tavam tēvam jāmirst. Viņš bija tas, kurš pakāra sievieti, ko Arēja dēli izmantoja, lai to visu uzsāktu. Viņa seja vīd katrā viņu propagandas materiālā. Ja viņa nebūs, kad tiem uzbruksim, tie zaudēs. Nošausim divus zaķus ar vienu šāvienu. Ja izkārtosim, ka uz Marsa varu pārņem Bellonas, pirmo reizi manas val­dīšanas laikā tur iestāsies miers. Viss, kas prasīts, ir piecdesmit dzīvības. Es zinu, ka viņš ir tavs tēvs, bet ne bez iemesla tu nonāci manā paspārnē.” Palūkojies uz Mustangu, tagad saprotu viņas motīvus, un tas lauž manu sirdi.

Viņa lēni pieceļas un pieiet pie loga, it kā izvairītos pieņemt lēmumu. Mustanga noskatās uz kuģi, kas tālajā miglā slīd gar debesskrāpi. „Kad māte bija dzīva, viņš mēdza ar mani kopā izjāt pa mežu. Mēs apstājā­mies meža pļavā un gulējām sarkanajās puķēs, izstiepuši rokas, un iztē­lojāmies, ka esam eņģeļi. Tas cilvēks ir miris. Ar jauno varat darīt, ko vēlaties.”