Zelta dēls

36 . KARAVADONIS

„Vara ir kronis, kas aprij galvu,” kad plānojām iebrukumu, man teica Šakālis. To teikdams, viņš domāja par Oktāviju. Tomēr patiesība sniedzas dziļāk. Šiem zeltiem tik ilgi piederējusi vara. Paskat, kā viņi izturas! Paskat, ko viņi grib! Viņi metas izmantot mazāko iespēju iet karā. Viņi nāk no tuvām un tālām malām, un viņu kuģi traucas pievie­noties manai armādai, jo ir uzzinājuši, ka pirmo reizi divdesmit gadu laikā sasaukts Dzelzs lietus. Izmantoju Šakāli, lai izplatītu šis ziņas līdz ar Plīnija izgāšanās ierakstiem. Daudzi no viņiem ir otrie dēli un meitas, kas savu vecāku īpašumus nemantos. Kara kūrēji, divkauju cīkstoņi, pēc slavas alkstošie. Un katrs no viņiem līdzi ved savas pelēko un obsidiānu armijas. Sabiedrības pasaules ir aizturējušas elpu un gaida, kas šodien notiks. Ja zaudēsim, Valdnieces vara turpināsies. Ja uzvarēsim, sāksies visaptverošs pilsoņu karš. Neviena pasaule nepaliks neitrāla.

Kamēr mana armāda sapulcējas ap piestātņu pavadoni Fobosu, manā kuģī izvietojas leģioni. Nēsāju savu slāti izliektu kā sirpjAsmeni; būdama līka un nežēlīga, tā kalpo par manu scepteri. Kad, lūkodamies pa logu, savelku plaukstu dūrē, jūtu pirkstā savu Marsa nama dzelzs gre­dzenu. Kaklā iekārts šūpojas Pegazs.

Savu ienaidnieku neredzu — Bellonas un lielu daļu Valdnieces vie­tējo flotu —, tomēr tas atrodas starp mani un manu planētu. Valdnieces senais Pelnu valdnieks steidzas no Serdes, lai palīdzētu ar savu Sceptera armādu, tomēr joprojām atrodas nedēļas attālumā no Marsa. Šodien viņš Bellonām nevar palīdzēt.

Mani vēro mani zilie un mani ģenerāļi no Viktras au Julii personī­gās flotes, kas atdalījusies no viņas mātes spēkiem, no Arka nama, Telemana nama, no Augusta karognesējiem.

Marss ir zaļi zils un nokaisīts ar vairogu segtām pilsētām. Tā polus iezīmē baltas cepures. Gar ekvatoru stiepjas zili okeāni. Virsmu sedz zālaini lauki un biezi meži. Ap to virmo mākoņi kā vates vāli, kas apslē­puši mirdzošās, vairogu segtās pilsētas. Tur ir arī lielgabali. Varenas sta­cijas tuksnešos un ap pilsētām, no kurām pret debesīm vērsti elektromag­nētiskie lielgabali, kas spējīgi nest nāvi kuģiem.

Manas domas aizklīst planētas dziļumos. Prātoju, ko gan šobrīd dara mana māte. Vai viņa gatavo brokastis? Vai viņi zina, kas tuvojas? Vai viņi maz jutīs, kad nāksim?

Mani pirksti nedreb pat kaujas priekšvakarā. Mana elpa ir vienmē­rīga. Esmu dzimis ellesnirēju ģimenē. Esmu dzimis putekļu un smaga darba dzimtā, dzimis, lai kalpotu zeltiem. Esmu dzimis šādam ātrumam.

Tomēr esmu šausmu pārņemts. Mikijs izgreba mani par „kara dievu”. Tomēr kādēļ es jutos kā tāds zēns, kas ietērpies muļķīgās bruņās? Kādēļ vēlos atkal būt piecus gadus vecs, dzīvot laikā pirms tēva nāves, gulēt gultā kopā ar Kīrenu un klausīties, kā viņš miegā runā?

Pagriežos pret Zelta seju jūru.

Šī rase — kāds skaists briesmonis! Viņu rīcībā ir visas cilvēces stip­rās puses, izņemot vienu. Līdzjūtību. Viņi spēj mainīties. Es to zinu. Varbūt ne šobrīd, varbūt ne četru paaudžu laikā. Tomēr tas, viņu Zelta laikmeta gals, sākas šodien. Satriekt Bellonas, novājināt Zeltu. Aizvest pilsoņu karu līdz pat Lunai un iznīcināt Valdnieci. Tad pienāks Arēja laiks.

Es negribu būt šeit. Gribu mājās pie viņas un mana bērna, kurš nekad nepiedzima.

Tomēr nevaru. Jūtu bēgumu sevī, jūtu, kā tas atkailina vecas brū­ces. Tas viss tev, saku viņai. Pasaulei, kādā tev būtu vajadzējis dzīvot.

Un tā nu es atgriežos savā lomā un baroju šos vilkus.

„Rudens gaistošajās dienās,” iesāku pārdrošā un skaļā balsi, „sarka­nie, kas strādā Marsa raktuvēs, nēsā priecīgu mošķu maskas, lai piemi­nētu sarkanās zemes prasītos upurus, lai godātu viņu piemiņu un nomie­rinātu garus. Mēs, izcilie, ņēmām šīs maskas un padarījām par savām. Piešķīrām tām leģendu un mītu sejas, lai atgādinātu sev, ka nepastāv ne ļaunais, ne labais. Ne dievi. Ne dēmoni. Pastāv tikai cilvēks. Pastāv tikai šī pasaule. Mūs visus sagaida nāve. Tomēr kāds būs mūsu sauciens vējā? Ka pieminēs mūs?” Novelku vienu cimdu un sekli iegriežu plaukstā. Savelku to dūrē, līdz ādu klāj asinis, un piespiežu plaukstu pie sejas. „Dariet savas asinis lepnas vēl ilgi pēc tam, kad jūs paņēmusi nāve.”

Armija piesit kājas pie zemes. Tikai vienreiz.

„Luna ir jaunā Zeme. Tā valda pār mums un liek mums klanīties un knapināties. Mūsu upuri tai nozīmē ieguvumus. Atkal vājie nostājušies ceļā spēcīgajiem. Pēc šīs dienas, kad būsim ieņēmuši tūkstoš Marsa pil­sētas, mūsu pulki kuplos. Galileja kungi zvērēs mums uzticību. Saturna gubernatori lieks galvas mūsu priekšā. Neptūns nāks ar saviem kuģiem, un mēs nogriezīsim dēli, ko sauc Oktāvija au Luna.”

Un iecelsim karali tirānu. Viņiem tas liekas tik loģiski. Es nesa­protu, kā tā var būt. Tirāns cita tirāna vietā. Kā tas viņiem var šķist iedvesmojoši? Cilvēkiem tas vienmēr šķitis iedvesmojoši.

„Katrs šīs dienas mirklis tiks iemūžināts ar holoKamerām, ko jums izsniedzām.” Tāpat kā Institūtā un todien, kad sagrābu Pakšu. Šakāļa ideja. „Katru mirkli atcerēsies. Ja izcīnīsiet slavu, tā izskanēs katras pasau­les holokanālos. Ja apkaunosiet sevi vai savu ģimeni, negods negaisīs pat pēc jūsu nāves.” Palūkojos uz Ragnāru, it kā viņš būtu mans bende. Lorns nobola acis par šādu dramatisku izrādīšanos. „Mēs atcerēsimies.”

Zābaku zoles pret grīdu.

„Jāieņem pilsētas. Zelti, kas neliecas mūsu priekšā, jānogalina. Zem Krāsas jāaizsargā. Mēs negrausim raktuves. Neizvarosim Marsa pil­sētas un neaplaupīsim tā zaļos laukus. Marss ir mūsu kara guvums. Mēs negribam iegūt tā līķi. Tās ir mājas daudziem nojums, tādēļ nesiet postu tikai parazītiem, kas to no iekšienes grauj. Kad šīs dienas slava būs izska­nējusi — kad noslaucīsiet no saviem zobeniem asinis un atdosiet audeklu saviem dēliem un meitām, lai viņi atceras, ka bijāt daļa vienā no lielāka­jām kaujām kopš Zemes krišanas —, tad atcerieties, ka savu likteni esat kaluši paši. To jums nepiešķīra Valdniece. To jums nedeva kāds guber­nators. Jūs to paņēmāt, tāpat kā mūsu senči iekaroja pasaules. Mēs esam iekarotāju pēcteči.”

Tagad atskan rēciens. Neciešu to, kā mans ķermenis trīs alkās pēc triumfa. Šāda vēlēšanās slēpjas dziļi katrā cilvēkā. Tomēr pamest cilvē­cību par labu šim savādajam, tumšajam garam man šķiet vājība, nevis spēks.

Palūkojos uz komandtilta malā stāvošo Šakāli. Viņa loma šodien nav liela. Savu darbu viņš ir padarījis, saaicinādams šurp visus šos cilvē­kus. Viņš ir slāpējis sakarus un sējis nepatiesu informāciju, aizvezdams lielu daļu Bellonām paredzēto Valdnieces palīgspēku pa pēdām nepa­tiesām baumām par manas flotes daļām, kas aizlavījušās, lai uzbruktu Lunai. Tikai viltība. Visi mani spēki ir šeit.

„Tu labi spēlē leļļu dīdītāju,” Šakālis man čukst, kamēr gaidām, kad uz tilta aiz zeltiem parādīsies baltie. Kā atgādinādams Šakālim viņa vietu, Sevro pievirzās tuvāk.

„Vairumu auklu saviji tu. Nepateicu tev paldies,” klusi viņam atbildu.

Viņa neizteiksmīgā seja nepatikā saviebjas. „Vai mums jākļūst tik sentimentāliem?”

„Tu palīdzēji Mustangai izbēgt. Tāpēc Plīnijs tevi noķēra.” Viņš nekad to nepieminēja. Ne reizi neizmantoja kā argumentu, lai piešķirtu saviem vārdiem lielāku svaru. Brālis vienkārši palīdzēja savai māsai. Paraustu plecus. „Un tu sasodīti centies palīdzēt Kvinnai. Varbūt esi labāks cilvēks, nekā pašam liekas.”

Atskan viņa rejošie smiekli. „Šaubos. Tomēr rīt nodevējs kļūs par karali un imperatore kļūs par nodevēju, tāpēc varbūt ļauni cilvēki spēj būt cildeni.”

Palūkojos pa skatu logu. „Vai tavi satelīti ir gatavi?”

„Vīrusam?” Viņš paloka galvu. „Kolīdz dosi ziņu, mani zaļie atslēgs visus sakarus. Piecpadsmit minūtes nāves klusumā būs visi. Viņu globālās un reģionālās aizsardzības objektos nestrādās novērošana un sensori. Pie­tiekami daudz laika, lai satriektu lielāko daļu statisko pozīciju.” It kā pēkšņi būtu apmulsis, viņš palūkojas uz savām pēdām. „Izglāb manu tēvu, ja vari.”

Mūsu sačukstēšanās aizkaitināts, Sevro knosās.

„Izglābšu.”

Manis pēc Augusts varētu līdz mūža galam pūt kādā zemē izraktā bedrē. Tomēr, kad Marss būs ieņemts, viņš man būs vajadzīgs. Par spīti savām spējām, es neesmu gubernators vai karalis. Kā vakar vakarā atgā­dināja Teodora, man vajadzīgs likumīgs valdnieks. Bez viņa esmu tikai roka ar slāti.

„Un vai esi drošs par Ageju?” viņš jautā. „Par guvumu? Citādi tas ir neprāts.”

„Simtprocentīgi,” es atbildu.

„Labi. Labi. Tad lai prīmā veiksme tev smaida, Pļāvēj.” Viņš atkāpjas.

„Jau atradi man aizstājēju?” glūnēdams uz aizejošo Šakāli, nošņaukājas Sevro.

„Viņam ir viena plauksta. Tev ir viena acs. Mans tips.”

Ceremonija turpinās. Divsimt zeltu liec ceļus, kad to rindās ienāk baltie. Mēģinu domāt par to kā par muļķīgu, svinīgu māžošanos — visi šie vīrieši un sievietes pompozā klusumā un cieņā pret tradīcijām. Tomēr šobrīd tiek rakstīta cilvēces vēsture. Un šajā mirklī jūtams zināms cildenums.

Mākslīgajā gaismā mirdz bruņas. Ēteriski baltie klīst starp kareivju rindām, baskājainas jaunavas sniegbaltos apmetņos ar dzelzs dunčiem un zelta lauriem. Balto bērni nes trijstūru zelta karogus — scepteri, zobenu un ar lauru lapu vainagu kronētu grāmatu. Jūtu uz pleciem rokas.

Jūtu, cik tās ir smagas.

Stāsta, ka šādi kaujā gājuši senie iekarotāji — baltu jaunavu dzelzs ievainoti. Viņas pieskaras mūsu pierēm ar lauru lapām un iegriež mūsu kreisajās plaukstās ar dzelzi, maigi čukstēdamas ausī:

„Mans dēls, mana meita, nu, kad tu asinis lej, vairs nezini bailes, nezini sakāvi, tikai uzvaru. Tava nedrošība izplūst no tevis. Tavs niknums kvēlo jo spilgti. Piecelies, 7.elta kareivi, un ņem Ildzi savas krāsas spēku."

Tad katrs karotājs piespiež asiņaino plaukstu sev pie sejas un pie savas dēmona maskas ķiveres. Viens pēc otra klusumā pieceļamies. Katrs no šiem zeltiem simbolizē desmit leģionus. Šī ir vētra, kas nāks pār Marsu ar metāla straumēm. Miljoni zeltu, pelēko un obsidiānu.

„Mēs necīnāmies pret planētu. Mēs ejam karā pret cilvēkiem. Lai ripo viņu galvas un grūst viņu armijas!” mums visiem atgādina Lorns.

Karotāju ierinda pieceļas ar asinīm notraipītām sejām, un visi kopā noskaitām savu galveno ienaidnieku vārdus. „Kārns au Bellona, Aja au Grimma, imperators Tibērijs au Bellona, Sīpija au Falte, Oktāvija au Luna, Agripīna au Julii un Kasijs Au Bellona. Šīs dzīvības jāpaņem.”

Mana ienaidnieka zālēs tiks nosaukts mans vārds un manu draugu vārdi. Tas, kurš nogalinās Pļāvēju, iegūs atlīdzību un slavu. Meklēdami mani, mūsu sakaru signālus noklausīsies individuāli mednieki un slep­kavu vienības. Un baros viņi uzbruks dažkārt tikai vienas kaujas dēļ. Citi mēģinās veiksmi ar zaglīgām snaiperu lodēm. Daži kaujā par Marsu pat nepiedalīsies. Tie ir pelēko algotņi. Atbrīvoti obsidiānu galvu mednieki. Venēras un Mcrkura bruņinieki, kas izmanto savu ģimeņu līdzekļus un kareivjus, ieradušies šeit tikai pēc manas galvas ar mērķi privāti izsekot mani un kaldināt savu slavu. Šakālis pārtvēra ziņu, ka šeit ieradušies trīs olimpiskie bruņinieki. Viņi visi būs mani vērojuši, pētījuši videoierakstus, kuros esmu redzams, studējuši manas uzvaras un sakāves. Un viņi zinās manu un manu gaudoņu dabu. Es par viņiem nezināšu neko.

Lai viņi nāk un stājas man pretī!

Mani vairāk interesē tikšanās ar Kasiju. Vismaz tā stāstīju Lomam. Tomēr viņš zina, ka tā nav taisnība. Manī gruzd dziļš kauns par to, ka klie­dzu uz viņa ģimeni kā tāds briesmonis. Es sakāvu viņu godīgā cīņā, tomēr tam nebūtu vajadzējis sagādāt man tādu baudu. Dažkārt prātoju —ja viņš būtu uzaudzis kā sarkanais, bet es kā zelts, vai Kasijs šobrīd nebūtu labāks cilvēks nekā es, bet es vēl ļaunāks, nekā viņš jebkad spētu kļūt?

Nez kādēļ domāju, ka es būtu spējīgs uz lielu ļaunumu. Varbūt tā ir vainas izjūta. Varbūt bailes no dzīves, kurā es nekad nebūtu iepazinis Ēo. Nezinu. Vai varbūt tās ir bailes no apziņas, ka tik viegli krītu lepnuma liktās lamatās.

Mani karotāji izklīst pa savu ģimeņu kuģiem. Pa skatu logu nolūko­jos, kā pussimts transporta kuģu aizšaujas uz milzīgās armādas kuģiem, ko esam sapulcējuši. Lai gan viņi zina, ka šobrīd esam šeit, mūsu ienaid­nieki nebija gaidījuši, ka pie Marsa sapulcēsimies tik ātri.

Pievēršos saviem palikušajiem komandieriem. Orions komandēs Pakšu, un Roks sadarbībā ar Viktru vadīs floti. Es piekritu viņu plānam. Izņemot Mustangu, kas dodas taisnā ceļā uz angāriem, pārējie tuvākie biedri vēl paliek.

Pasniedzos, lai uzsistu uz pleca abiem Telemaniem. „Pakss šodien būtu izskatījies lieliski.” Ap Kavaksa potītēm vijas Sofokls.

„Mans brālis vienmēr izskatījās lieliski,” sirsnīgi saka Dakšo. „Smieklīgs, klaigājošs, allaž centās līdzināties tēvam. Tik un tā lielisks. Neraizējies, mēs nogalināsim Tibēriju au Bellonu.”

„Vai es izskatos noraizējies?”

Abi titāni paloka galvas. Kavakss ir iegrimis pirmskaujas klusēšanā. Viņš nespēj parunāt, tikai murmināt, tādēļ Dakšo turpina runāt viņa vārdā. „Sargi sevi, Pļāvēj.” Viņš pār plecu uzmet skatu Šakālim. „Mēs zinām, ka tā ir vajadzības spiesta savienība, tomēr neuzticies viņam.”

„Jūs zināt, ka es neuzticos.”

„Neuzticies viņam,” atkārto Dakšo.

„Es uzticos tikai draugiem.” Mēs atvadāmies.

Orions ir domīgi saraukusi pieri. Kad viņa noliecas pār radaru dis­pleju, vaicāju, vai kas noticis. Viņa izvērtē ienaidnieka izvietojumu. „Jau pirms stundas viņi pamanīja, kā ienākam orbītā. Kamēr iefiltrējāmies, bijām ievainojami, bet viņi palika aizsardzības pozīcijās virs Agejas.”

„Tas ir savādi,” piekrīt Roks. „Lielu planētas daļu viņi atdod bez kaujas. Iespējams, ka būtu labāk, ja tu novirzītu savu nosēšanās punktu uz dienvidiem…”

„Es gribu Ageju,” salti noskaldu.

„Mēs šausim tevi pašā cīņas karstumā, brāl’. Galvaspilsēta var pagaidīt. Sagrāb pārējās pilsētas, un to varēsim paņemt bez kaujas. Kāpēc tāda mežonīga steiga?”

„Ja ieņemsim galvaspilsētu, pārējās pilsētas padosies pašas.”

„Un ies bojā daudz vīru.”

„Tas ir karš, Rok. Šoreiz uzticies man.”

„Tas ir tavs karš.” Roks paceļ roku militārā sveicienā. Ievērojis dus­mīgu skatienu, ko viņam velta Viktra, viņš pievelk mani klāt. „Lai tev veicas, Pirmais.” Pārsteigdams mani, Roks noskūpsta mani uz abiem vaigiem.

„Esam nogājuši garu ceļu,” uzmanīgi iesāku.

„Un jānoiet vēl daudz jūdžu, pirms varēsim doties pie miera.” „Mans brāli!” Satveru viņa skaustu un piespiežu viņa pieri pie savē­jās. „Piedod! Lūdzu piedod!” Pakratu galvu. „Par Kvinnu. Par Leu. Par svinībām. Par nevērību, ko esmu pret tevi izrādījis. Tu esi mans tuvā­kais draugs.” Atraudamies izvairos no viņa skatiena. „Man būtu vajadzē­jis pateikt to agrāk. Bet es baidījos.”

„Kāpēc lai tu baidītos no manis?” viņš brīnās.

Es pakratu galvu. „Piedod man par visu!”

„Salīgsim vēlāk.” Viņš uzsit man uz pleca. „Prīmā veiksmi!”

Dodos no viņa prom. Turpat pie ieejas komandtiltā, kur mūsu ceļi šķiras dažādos gaiteņos, sastopu Lomu. Viņš ir noskuvies karam un apvilcis savas vecās Niknā bruņinieka bruņas. Viņš izskatās lieliski, bet ož briesmīgi. Šie vecie bruņinieki ir kā gaudoņi. Māņticība neļauj viņiem mazgāt savu aprīkojumu aiz bailēm, ka tā varētu nomazgāties veiksme, kas tos līdz šim uzturējusi dzīvus.

„Esmu saņēmis ziņas no daudziem seniem draugiem,” Lorns stāsta. „Viņi ir Bellonas pusē.”

„Visi vecie vīri un sievas?”

„Vecie ir pārdzīvojuši daudzas jauno paaudzes.” Viņam mirdz acis. „Tomēr viņi jautā man par tevi. Viņi prasa, vai karavadonis zēns patiešām ir četrus metrus garš. Vai viņam tiešām seko vilku bars? Vai viņš grauj pasaules?”

„Un ko tu atbildi?”

„Es saku, ka tu esi piecus metrus garš, tev seko punduris un milzis un brokastīs kopā ar olām tu ēd stiklu.” Kopā pasmejamies. „Man nepa­tīk, ka tu mani atvedi šurp. Es neticu, ka šobrīd esi tas cilvēks, kāds gribi būt. Ja tu šajā karā izdzīvosi, bet es nē, tad esi labāks par to viru, kurš pie­mānīja savu draugu.”

Man aiz acīm aug trula sāpe. Viņš izsaka lūgumu. Ne tādēļ, lai es justos vainīgs, bet gan tāpēc, ka patiešām esmu viņam svarīgs. Man vaja­dzētu būt labākam. Es gribu tāds būt. Galu galā es esmu labāks. Tomēr līdzekļi, lai šo galu sasniegtu… Vai esmu vienkārši tāds pats kā pārē­jās zudušās dvēseles? Vai vienkārši esmu vēl viena Harmonija? Vēl viens Tits?

„Apsolu,” es saku to no sirds, lai gan gatavojos sāpināt savu draugu vēl un vēl.

„Labi. Labi.” Viņš pakrakšķina savu ādaino kaklu. „Tātad pēc Agejas tu ieņem ziemeļu puslodi. Es ņemšu dienvidu. Un pēc tam tiekamies atkal šeit, lai iedzertu pa glāzei viskija. Vai sarunāts, manu labo cilvēk?” Pamāju, bet viņš vēl paliek.

Viņš mirkli mani lūkojas, bet tad, nespēdams ieskatīties acīs, rau­gās lejup. Viņa balsī biezē emocijas. „Ikreiz, kad atgriezos pie savas sie­vas, teicu viņai, ka mūsu zēni mira labā nāvē.” Viņš spēlējas ar savu gre­dzenu. „Taču tādas nav.”

„Ahilejs mira labā nāvē.”

„Nē. Ahilejs ļāva sevi pārņemt lepnumam un dusmām, un galu galā elfa šauta bulta trāpīja viņam kājā. Ir labākas lietas, kuru dēļ dzīvot. Cerams, ka tu kļūsi tik vecs, lai saprastu, ka Ahilejs bija nolādēti saso­dīts muļķis. Un mēs esam vēl lielāki muļķi, jo nesaprotam, ka viņš nebija Homēra varonis. Viņš bija brīdinājums. Man ir sajūta, ka reiz cilvēki to zināja.” Viņa pirksti uzsit pa slāti. „Tas ir cikls. No nāves ceļas nāve, un no tās ceļas nāve. Tāda ir bijusi mana dzīve. Es… es nedomāju, ka man būtu vajadzējis nogalināt to zēnu. Tavu draugu.”

„Kāpēc tu tā saki?”

„Jo es redzu, kā pārējie uz tevi skatās. Es domāju, ka viņi tavā labā darītu jebko, jo tu tici viņu spēkiem.”

Pēkšņi izkustos un pieliecos, lai noskūpstītu viņu uz vēju appūstā vaiga tā, kā sarkanie skūpsta savus tēvus un tēvočus. „Takts nebūtu tevi vainojis. Un nevainoju arī es. Tev jāizaudzina vēl viens mazdēls. Varbūt viņam varēsi iemācīt to mieru, ko neiemācīji man. Tāpēc izdari mums pakalpojumu, vecais vīrs, un nenomirsti.”

,,Ha,” sirmais karavīrs iesmejas — sākumā uzspēlēti. Tad, pagriežo­ties uz papēža, daudz spēcīgāk. „Ha! Tāds vēl pasaulē nav nācis, kas varētu nogalināt veco Akmenssānu!” Lomam līdzās pulcējas viņa vecie bruņi­nieki, skarbi vīrieši un sievietes, no kuriem neviens nav jaunāks par septiņ­desmit gadiem, tomēr atpazīstu viņu sejas no Pavadoņu sacelšanās un citu varenu karu vēstures. Viņu draugi un bijušie biedri gaida mūs uz Marsa.

Ātri atvadījies no Viktras, dodos uz angāriem. Viņa pasauc mani atpakaļ. Jūtu, kā Roks mūs vēro. Izskatās, ka viņa vēlas ko teikt. No sar­kanās saules, kas uzgleznota uz viņas bruņām, pil asinis. Slīpi pār seju uzziests kaujas krāsojums. Acis uz tā fona mirdz, tomēr ir ievainojamas un maigas, jo Viktra meklē manējās atspulgu savām jūtām.

„Pēc šīs dienas Julii vārds nozīmēs ko vairāk nekā tikai naudu,” es saku. Viņas plāns mainīs spēku pārsvaru kosmosa kaujā.

„Man vienalga.” Viktras pirksti pieskaras manām krūšu bruņām, un redzu, kā viņas lūpas savelkas jau pazīstamajā, asajā smaidā. „Ja nomirsi, gribu, lai tava pēdējā doma ir par to, cik milzīgu kļūdu pieļāvi, pava­dot visas tās naktis savā Akadēmijas kajītē viens pats.” Viņa uzsit knipi pa bruņām, un metāls iedziedas. „Cik skaistā neprātā mēs būtu varējuši viens otru ievest!”

Gaitenī mani gaida Teodora un velta man zīmīgu skatienu.

„Ai, nemaz nerunā.”

„Viņa būtu tevi sakošļājusi un izspļāvusi, dominus.”

„Kāpēc tu neesi kajītēs, kur ir droši?”

„Nekur nav droši.” Teodora dod zīmi, lai noliecu galvu. Viņa iesprauž man matos sprādzīti ar mazu, sarkanu ziediņu, tādas nēsā mazas meitenes. „Katram bruņiniekam vajadzīgs savs veiksmes talismans,” viņa saka ar asarām acīs. „Neesi pārāk varonīgs. Tu esi pārāk gudrs, lai mirtu stulbā kaujā.”

Aizejot paspiezdama Ragnāra delmu, viņa dodas prom. Nezināju, ka viņi ir pazīstami. Ragnārs seko, iepalikdams kā lēna ēna, kamēr mēs abi ar Sevro runājam pa ceļam uz angāriem.

„Vai izdarīts?” jautāju Sevro.

Viņš parausta plecus. „Es to nosūtīju.”

„Tu runāji ar viņu?”

„HoloTīkla ziņSlēptuve,” viņš saka. „Es nosūtu ziņu. Viņi to saņem. Cerams.”

„Tu gribi teikt, ka nezini, vai viņi to saņēma?”

„Kā es varu zināt? Jau teicu, ka nosūtīju. Ievēroju protokolu.” Klusībā lādos. Viņš svilpo sasodīto meldiņu, ko dziedāja Plīnijam. Iebelžu viņam. Gaitenī nogriežamies un paejam garām sešiem dučiem pelēko īpašo uzdevumu vienības karavīru, kas riksī dodas uz caurulēm. Viņiem seko seši obsidiāni, kuri, izrādot cieņu man un Ragnāram, paver mūsu virzienā plaukstas.

„Redzēji, kas viņiem mugurā? Uz bruņām bija sirpjAsmeņi.” Sevro man uzsmaida. „Tas izplatās.”

„Vai esi domājis par to, kas notiks, ja tur lejā sastapsim tavu tēvu?” jautāju.

„Nē,” smaidam pagaistot, viņš saka. „Nē, neesmu gan.”