Zelta dēls

43 . JŪRA

Pamostos jūras smaržā. Sālsūdens un jūraszāļu aromātā, ko nes spirdzinošs rudens vējiņš. Klaigā kaijas. Kāda nolaižas un tup uz bal­tās akmens palodzes pie atvērtā loga. Tā, piešķiebusi galvu, palūkojas uz mani un aizlido prom rīta saulē. Tālu pie horizonta slīd mākoņi un sola lietu pat šobrīd, kad pa atvērto griestu logu pil rīta migla.

Man pie sāniem sakustas viņa. Viņas slaidais augums guļ uz segām, apvijies ap manu ievainoto stāvu. Viņa ir apģērbusies. Es esmu bez krekla. Manu ādu izraibina svaigas dermoplastikas rētas. Tās ir spīdīgas, sārtas un pieskaroties jutīgas. Mustanga sakustās vēlreiz, un viņas kustība atsauc mani atpakaļ ķermenī. Tas liek man just sūrstēšanu, sāpes un mierinā­jumu, ko dod viņas tuvums. Ļauju plakstiem aizvērties un dziļi nopūšos, dāvinādams sev klusos priekus būt cilvēkam. Viņas elpu sev uz kakla. Vēl vienas sirds sitienus pret manu krūškurvi. Vēsa vēja sakustinātas, viņas zel­tainās matu šķipsnas kutina manu degunu. Rīta vēsma ir jauna un dzīvīga.

Dziļi to ieelpoju un ieslīdu atpakaļ miegā.

Mieru sašķaida atmiņas par metālu.

Melnumā atbalsojas kliedzieni. Mirst draugi.

Izmisīgi pūlēdamās atgādināt, kur es esmu, acis atveras gaismai. Tā stāsta man, ka esmu drošībā. Esmu siltumā. Te metāla nav. Tikai kok­vilnas palagi. Gulta. Silta meitene. Tomēr atmiņas šķiet tik nesenas. Kā es izdzīvoju?

Es kritu no debesim kopā ar Fičneru.

Arējs — patiesība, kas vienmēr bijusi tepat, tomēr šķiet tik jauna, ka nespēju to pat aptvert. Pamodos, kad krūškurvī bija dzeltenā darbarīki, kas atdzīvināja manu sirdi. Tad pamodos, kad tēlnieka skalpelis grieza manu ādu. Mani gultas biedri bija agonija un nelabums. Miglaini skati te ceļas kā paisums, te bēg. Viesi nāk un iet. Es labāk izvēlos mosties kā tagad.

Baidos atkal aizvērt acis. Baidos no tā, ko ieraudzīšu, ko atklāšu, kad pamodīšos. Būdams sarkano bērns, dalīju savu lāvu ar Kīrenu. Ik ritu pamodos pirms viņa un klusi gulēju, kamēr, sākot dienu, caur plā­najām durvīm plūda vecāku pieklusinātās balsis. Dzirdēju tēva šļūcošos soļus. To, kā viņš katru rītu izskaloja rīkli, kad izmazgāja no acīm miegu. Samaldama kubiņus, ko iemainījusi no pelēkajiem pret zemesčūsku olām vai Tīklotavā nozagtām zīda spolēm, māte pagatavoja viņam kafiju.

Kaut katru rītu es vienā un tajā pašā laikā būtu modies tikai šo skaņu dēļ! Malšanas, tās smaržas. Kaut es varētu teikt, ka tieši tā mans ķermenis zināja, kad atgriezties no miega. Tomēr tā nebija kafijas vai mātes tējas smarža. Tā nebija caurulēs skrienoša rīta ūdens nopūta vai artrītiskā virvju kāpņu čīkstoņa, kad Likosas ciema naktsmaiņas ļaudis devās mājās no raktuvēm vai Tīklotavas. Tā nebija dienas maiņas strād­nieku gurdenā murdoņa, dodoties no mājām uz darbu.

Mani pamodināja bailes no tā, ka aizvērsies durvis.

Katru rītu viss beidzās ar vienu un to pašu. Vispirms metāla izlietnē noklaudzēja māla trauki. Tad tēva plastmasas krēsla kājas skrāpēja akmens grīdu. Viņi stāvēja pie durvīm un sačukstējās. Klusums. Es vien­mēr iztēlojos, ka tobrīd viņus vienoja ilgs skūpsts. Tad beidzot skanēja atvadas. Čīkstēdamas sarūsējušās eņģēs, atvērās ārdurvis. Un galu galā, par spīti visām manām lūgsnām, tās aizvērās.

Pieliecos pie Mustangas un noskūpstu viņas pieri. Stiprāk, nekā biju gribējis. Viņa lēni pamostas kā kaķis, kas izstaipās pēc vasarīgas snaudas. Viņa neatver acis, bet pieglaužas man pie sāna.

„Tu esi pamodies,” Mustanga murmina. Viņa samirkšķina acis un pietraušas sēdus, tālāk no manis. „Piedod. Laikam iemigu.” Viņa meklē krēslu, kurā bija sēdējusi. „Uz gultas.”

„Tas nekas. Paliec! Lūdzu!” Esmu aizmirsis, ka mums jābūt saltiem vienam pret otru. „Cik laika pagājis?”

„Kopš uzbrukuma? Nedēļa.” Viņa atglauž no acīm matu šķipsnas. „Man prieks, ka esi atgriezies pie mums.”

„Ko mēs pazaudējām?” uzmanīgi jautāju.

„Pazaudējām?” Viņa neveikli lauza rokas, kamēr uzskaita zaudēju­mus. Klusuma brīdis ieilgst. Skaitļi spiež mani dziļāk gultā. Atceros, ka jāelpo.

„Valdniece?”

„Aizbēga. Tomēr ne bez nejaukas rētas, pateicoties Fičneram.”

„Un tavs tēvs?” jautāju.

„Tu nezini?” Viņa neveikli pasmaida un nopūšas nedaudz par skaļu, mēģinādama atslābināt pašas saspringušos nervus. Mustanga piebīdās tuvāk, tomēr joprojām cenšas man nepieskarties. „Būs nogurdinoši tev visu stāstīt.”

„Esmu drošs, ka tev izdosies.”

„Tēvs ir dzīvs. Kad krita vairogi, vairāki zelti, kas jau atradās Cita­delē, veda dzinēju vienību viņu izglābt. Izrādās, ka mans brālis spēj tālu aizsniegties. Tāpēc, kad olimpiskie bruņinieki ieradās aizvest tēvu kopā ar Oktāviju, tiem nācās doties prom tukšām rokām.

HK kanāli sauc Roku par „Nelsona reinkarnāciju”. Viņš sagrāba vai­rāk nekā astoņdesmit procentus Bellonas flotes.” Mustangas balss kļūst drū­māka. „Tas nozīmē, ka Rokam kā uzbrukuma vadonim ir tiesības uz vis­maz trīsdesmit procentiem kuģu, bet pārējie nonāk Augusta nama rīcībā.” „Tas nozīmē, ka tehniski viņam ir vairāk kuģu nekā man.” „Speciālisti šobrīd prāto, cik ilgi viņš būs uzticams tagad, kad…” „Šakālis spēlē savas spēlītes,” smiedamies pārtraucu viņu.

„Viņš nekad nerimstas.”

„Es nedomāju, ka Roks ies karā pret mani,” saku. „Un tu?”

Viņa parausta plecus. „Vara rada iespējas. Es tev teicu, lai salīgsti ar viņu.”

„Roks ir mūsu sabiedrotais. Viņš vienmēr tāds būs. Tu taču viņu pazīsti.”

„Viņš ir bijis šeit tikpat ilgi kā Sevro.” Mustanga lēni pasmaida. „Vēl vakar tepat aizmiga. Pirms mirkļa aizdzinu viņu prom. Tomēr es neda­rītu savu darbu, ja izliktos, ka viņš nerada mums potenciālus draudus.” Ievēroju — mums.

„Tavu darbu?” pārjautāju. „Un tas būtu…?”

„Esmu iecēlusi sevi par tavu galveno politiķi.”

„Ak tad tā?”

„Jā gan. Galma spēles var būt nejauka, divkosīga padarīšana. Tu tām esi pārāk vaļsirdīgs. Kā jērs, kurš uzskata, ka tam parādīts liels gods, jo tas ielūgts uz vilku rīkotu banketu.”

„Un ja nu patiesībā mani būtu jāaizsargā no tevis?”

„Tādā gadījumā.” Viņa izliec kreiso uzaci. „Šķiet, ka esi jau zaudējis.” Iesmejos un apjautājos par Sevro.

Mustanga tēloti lūkojas visapkārt. „Viņš neguļ gultas kājgalī? Man liekas, ka devies kaut kur kopā ar savu tēvu. Tikai vakar atgrie­zos no Kavaksa apciemojuma orbītā, bet Teodora teica, ka neilgi pēc vakariņām Sevro devies prom kopā ar Fičneru. Man likās, ka viņš viņu neieredz.”

r "p• n

„Ta ir.

„Kas ir mainījies?”

Paraustu plecus un prātoju, cik ilgi Sevro zinājis par sava tēva patieso identitāti. Šķiet neiespējami, ka viņš bijis tikpat akls kā es. Vai varbūt pārmaiņas pēc kāds melojis man?

„Un Lorns?” jautāju.

„Viņš ir kopā ar to harpiju Viktru.”

„Kas vainas Viktrai?”

„Ja neņem vērā faktu, ka viņa flirtē ar visu, kas kustas, tad nekas.” „Paga. Viņa flirtē ar tevi? Pastāsti man vairāk!”

„Kuš!” Mustanga mani iedunkā. Tomēr viņas smaids noplok tik­pat strauji, un viņa nolaiž roku. „Loms paņēmis Viktru zem sava spārna. Šķiet, ka viņam nav iebildumu saistīt savu ģimeni ar Julii. Viktras māte piekritusi viņu norunai. Zem manas ģimenes vārda apvienojušies trīs spēcīgākie Marsa nami. Triumvirāts pret Valdnieci. Gāzes gigantu gubernatori ir ceļā uz samitu Agejā. Tāpat ari reformatori. Tev bija tais­nība. Ja sagrābjam Marsu, mums ir cerība cīņā pret Valdnieci. Tā vairs nav tikai viena kauja. Tas ir pilsoņu karš. Un šķiet, ka tas pat nav bez­jēdzīgs. Tēvs runā par to, ka pie sarunu galda varētu dot reformatoriem iespēju izteikties. Tas… šis viss kaut ko nozīmē.”

Atceros savu sarunu ar arhiGubernatoru. „Un tu viņam tici?” „Ticu, Derov.” Viņa cerīgi pasmaida. „Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika es viņam patiešām ticu.”

Es neesmu tik pārliecināts. „Un kā ar…”

„Kasiju?” viņa klusi min. „Viņa tēvu nogalināja Telemani, bet viņš pats pie mūriem cīnījās ar Ragnāru. Visi viņa brāļi un māsas pasludināti par mirušiem. Tomēr Kasijs un viņa māte pazuduši bez vēsts.”

Ievēroju, cik viņa ir klusa. „Vai raizējies, ka viņš varētu būt miris?” „Kasijs ir mūsu ienaidnieks,” viņa noskalda. „Es neraizējos par viņa labklājību.” Mustanga cieši ieskatās man acis. „Vai tu uztraucies?”

„Es nezinu.” Apdomājos.

„Nolādētā elle. Tu dažreiz esi tik jūtīgs. Vai nožēlo arī to, ka nocirti viņa roku?”

„Es nožēloju, ka nogalināju Džulianu.”

„Pagātne aptraipa mūs visus.” Mustanga prāto. „Tu aizmirsti, ka arī man Pārejā nācās kādu nogalināt. Katrs iezīmētais, ko jebkad esi sasta­pis — Lorns, Sevro, Olis, Takts, Oktāvija, Dakšo —, mēs visi sākām savu ceļu tur. Dažkārt man šķiet, ka ir pārāk daudz, ko nožēlot.”

Vai viņa runā par mums? Vai mani būtu jānožēlo?

„Es gribu ienīst Kasiju,” lēni saku. „Patiešām. Dažkārt, pat domā­jot par viņu, gribas kaut ko sašķaidīt. Izsist kādu logu. Vai, vēlams, viņa neglīto, pašapmierināto seju.”

„Neglīto?” Mustanga skeptiski pārjautā.

„Tā ir tik glīta, ka ir neglīta.”

Par to Mustanga smejas. „Bet ir grūti likt naidam kvēlot, vai ne?” viņa jautā.

Pamāju. Naids lika Kasija ģimenei mesties virsū Augusta namam. Paskat, ko tas viņiem atnesis. „Man viņa žēl. Lai kur viņš būtu.”

„Pirms tam tcicu, lai neuzticies manam brālim,” mainīdama tēmu, ieminas Mustanga. „Es to domāju nopietni. Zinu, ka turpināji sadarbību ar viņu. Viņa uzņēmumi liek tev izskatīties pēc dieva. Tomēr tam ir jābei­dzas. Tu neesi viņam neko parādā. Esi sirsnīgs. Esi pieklājīgs. Neizrādi viņam publiski necieņu. Tomēr vairs nekādu tikšanos. Vairs nekādu solī­jumu. Attālinies no viņa. Viņš tev vairs nav vajadzīgs. Tev esmu es.”

Sī meitene. Kaut es varētu iepazīstināt viņu ar māti, Kīrenu un Leannu. Viņiem patiktu Mustangas uguns. Lēni aizžņaudzas kakls. Arī Ēo viņa patiktu.

„Man tevis nav,” saku.

„Derov…”

Manī mutuļo kas savāds. Kā cieša emociju spirāle, kas beidzot drīkst izvīties. „Kad biju upes dibenā… es zināju, ka tevi vairs neredzēšu.”

Viņa vilcinās, gribēdama man pieskarties, bet pretojas tā visa dēļ, ko esam viens otram teikuši pirms tam. „Tu zini, ka neesmu devusi tev atļauju mirt,” tā vietā viņa joko. „Lai nu kā, bet Sevro un gaudoņi nekad tev nepiedotu, ja tu ko tādu mēģinātu. Neviens no viņiem. Tev ir tik daudz draugu, Derov. Tik daudzi mestos ugunī tevis dēļ!”

Tik daudzi jau sadeguši. Nodrebinājies dziļi ievelku elpu un, aiz­vēris acis, mēģinu neļaut sevi aprīt vainas apziņai. Asaras nāk strauji, tās rit no acu kaktiņiem.

„Derov! Neraudi/” tagad sniegdamās pēc manis, čukst Mustanga. Viņa piebīdās tuvāk un apskauj mani. „Ir jau labi. Viss ir galā. Mēs esam drošībā.”

Raustīdamas manus plecus, nāk elsas.

Viņa kļūdās. Nekas nav galā. Viss, ko redzu, kad aizveru acis, ir pasaule, kurā valda karš. Man, mums nav citas nākotnes. Tomēr cik reižu jau esmu salāpīts? Cik ilgi visas šīs šuves vēl turēs? Vai galu galā paliks arī kāds gabaliņš manis? Nespēju beigt raudāt. Nespēju pat ievilkt elpu. Sirds dun. Rokas trīc. Viss laužas no manis ārā. Mustanga, kas sver teju uz pusi mazāk nekā es, tur mani savās maigajās rokās, līdz esmu pārguris un spēju vien atgulties atpakaļ spilvenos. Ar laiku mana sirds norimstas un pieskaņo savu ritmu viņai.

Tā sēžam kādu stundu. Beigās viņa noskūpsta manu plecu, manu kaklu, lūpas apstājas vietā, kur pulsē jūga vēna. Paceļu rokas, lai pavirzītu viņu nost, bet Mustanga pastumj tās malā un satver plaukstā manu seju.

„Ielaid mani!”

Ļauju rokām noslīdēt palagos. Viņas mute meklē siltu ceļu pie manējās. Tur abi izgaršojam manas asaras, kad viņas augšlūpa ieslīd starp manējām un mēle silda manu muti. Nagiem skrāpējot ādu, viņas roka slīd augšup gar manu kaklu, līdz pirksti ieķeras matos un viegli tos pavelk. Pār augumu pārskrien trīsas.

Mana pretestība ir pagaisusi. Visa vainas apziņa par to, ka nododu Eo Mustangas dēļ, iejukusi kaut kur manī virmojošā haosā. Pazūd visa vainas apziņa par to, ka viņa ir zelts, bet es sarkanais. Es esmu vīrietis, bet viņa ir sieviete, kuru vēlos.

Manas rokas atrod Mustangu un, glāstīdams viņas kājas līdz pat vidukļa izliekumam, uzvelk viņas augumu virsū manējam. Manī pamos­tas ilgi apspiests izsalkums. Tas dedz manī karstumu, alkas pēc viņas. Viņas visas. Pie velna manu atturību. Pie velna skumjas. Tas ir viss, kas man vajadzīgs. Es nebēgšu. Ne šoreiz. Ne tagad, kad zinu, cik maz trūka, lai es viņu nekad vairs neredzētu.

Ar lēnu spēku atplēšu viņas drēbes. Audums manās rokās ir kā mitrs papīrs. Viņas āda ir saulē sakarsēts, gluds marmors. Viņai izliecot muguru, zem tās saspringst un virmo muskuļi. Viņas ķermenis ir radīts, lai kustētos, ķircinātu un vītos ap manējo. Ar pirkstu galiem noglāstu viņas gurnu izliekumu. Pulsēdama elpā, Mustanga iespiežas manī, viņas gurni grūž mani dziļāk gultā.

Viņas dzīvē varbūt pagājusi nedēļa, bet es vēl pirms dažām minū­tēm, dažām sekundēm biju nometies ceļos uz auksta tērauda, ko sildīja paša asinis, un gaidīju, ka man nocirtīs galvu. Šis ir mirklis, ko vairs necerēju piedzīvot, kad ar savām drebošajām rokām raku Eo kapu. Mirk­lis kopā ar sievieti, ko gribu un mīlu. Un kāda gan jēga izdzīvot šajā sal­tajā pasaulē, ja bēgu no vienīgā siltuma, ko tā var man piedāvāt?