Zelta dēls

13. TRAKI SUŅI

Bēgam no torņa virsotnes. Man nācās pamest Mustangu. Viņa zina, ko dara. Nez kādēļ biju pamanījies to aizmirst. Nolāpīts, viņa vien­mēr zina, ko dara.

„Tie viņai nedarīs pāri,” Augusts man saka, un esmu drošs, ka šī ir pirmā reize, kad viņa sejā redzu emocijas. Nē. Otrā reize. Viņš klie­dza par Leto, it kā būtu zaudējis dēlu. Tā Augusts izskatās joprojām — seja sašļukusi un par divdesmit gadiem vecāka. Viņš zaudēja savu vecāko dēlu. Viņš zaudēja savu otro sievu, savu bērnu māti. Tagad viņš zaudē­jis puisi, ko adoptēja, lai aizpildītu dēla vietu, un baidās par sievieti, kas atgādina viņa sievu.

Ja tie mēģinās nodarīt viņai pāri, tā būs mana vaina.

Esmu satricinājis viņu pasauli. Šoreiz man nevarēja veikties vēl labāk. No manām rokām pil asinis, tās krājas starp pirkstiem un satek nagu pusmēnešos. Kur asiņu nav, savelkot dūres, izspiežas balti pirkstu kauliņi. Mani pārņem riebums, tomēr tam šīs rokas radītas.

Izmērcējuši to sarkanā, bēgam no kokiem apaugušās ziemas brī­numzemes. Daudzi nes mūsu ievainotos, kuru ir gandrīz ducis. Sep­tiņi miruši. Visā svītā bez skrambiņas ir vien apmēram divdesmit cilvēku. Citi pazuduši bez vēsts. Nepārspējamais Leto ir pagalam, sacirsts Plīnija palīgs, vienu no mūsu prētorēm Kellans au Bellona ir sadūris kaklā.

Nesu prētori uz rokām un, kamēr braucam liftā lejā no torņa, mēģinu apturēt asiņošanu. Izredzes ir niecīgas. Viktra piespiež brūcei no savas kleitas noplēstu auduma stērbeli.

Es būtu gatavs atdot jebko par gravZābaku pāri. Cieši sastājamies ap savu kungu. Slātes gatavībā. Mana roka mirkst asinīs līdz pat elkonim. Pa manu seju un ribām tek sviedri. Pie mūsu pulka kājām uz grīdas šķīst sarkanas lāses, tās pil no mūsu rokām, ievainojumiem, asmeņiem. Tomēr sejās ap mani zib balti smaidi.

Man formastērpā ir karsti, tādēļ atpogāju pirmās apkaklītes pogas. Blakus asiņo Takts. Brūce caururbj viņa kreiso plecu. Tīrs dūriens cauri.

„Tās ir tikai asinis,” viņš atbild Viktrai, kas par puisi uztraucas.

„Tevī ir caurums!”

„Tas nav nekas savāds.” Viņš smaida, palūkojies uz Viktras vidukli. „Nolādēts, tevī arī ir caurums, un es taču par to nesūdzos. Auuuuuu!" Takts iekliedzas, kad Viktra ar kleitas gabalu pārsien arī viņa ievaino­jumu. Vēl mirkli viņš caur sāpēm smejas, tad ar mežonīgu un laimīgu skatienu palūkojas manī un nošūpo galvu. „Mācījies pie Lorna au Arka, cilvēk. Tu zaglīgais švīts!”

Viņš izglāba mani no Kagnijas. Pamāju ar galvu, un sasitam kopā asiņainas dūres, nevērība un spriedelējumi par manas dzīvības cenu uz mirkli tiek aizmirsti.

Daudzi pārējie zelti — prētori, bruņinieki, militārpersonas, kuru mūsu pulkā ir proporcionāli vairāk nekā politiķu un ekonomistu citos namos, — slauka pieres, atstājot uz ādas sārtus traipus. Šie cilvēki varētu jums pastāstīt, ka Zelta lielākā problēma ir tas, ka viss jau ir iekarots. Tas nozīmē, ka nav neviena, ar ko būtu vērts cīnīties. Neviena, pret kuru izmantot ilgos gados gūtās cīņas prasmes un varu. Lai nu kā, bet es viņiem tikko devu iespēju izjust svaigu kaujas garšu. Un, par spīti viņu gubernatora aizbilstamā nāvei un tam, ka prētoru vadītāja noasiņo, atbal­stījusi galvu man pret plecu, un Mustanga ir ienaidnieka rokās, viņi grib spēlēt. Un šīsdienas spēle ir līķu ražošana.

Izsalkuši manī lūkojas gan jauni, gan veci. Viņi gaida, kad tos kāds pabaros.

Lūk, kāda ir sajūta būt par galveno, par Pirmo. Pārējie gaida, kad norādīsi viņiem virzienu. Viņi saož no tevis plūstam skābeno asins smaku, pirms tā vēl parādījusies. Vecumam nav nozīmes. Pieredzei arī nav nozīmes. Galvenais ir tas, ka sniedzu šiem slimajiem suņabērniem svaigu iespēju kādu nobeigt.

Mani iztrūcinādami, ap mums sāk raudāt bērni. Tik trausli cilvē­ciņi šādā naktī. Augusta jaunākās māsas dēli un meitas. Bērnu tēvs glāsta to matus, lai viņi nomierinātos. Nošņaukājusies viņa sieva pieliecas pie bērniem un iepļaukā katru, līdz tie mitējušies īdēt. „Esiet drosmīgi!”

Zemē mūs negaida mūsu obsidiāni un pelēkie. Viņi ir kaut kur aizvesti. Tāpat pa gaisu netuvojas arī Valdnieces obsidiāni vai zelti. Tas nozīmē, ka viņa vēl nav izlēmusi, ko darīt. Tā jau man likās. Viņa nedrīkst mūs noslepkavot. Ja viens nams noslauka no zemes virsas otru, tā ir cita lieta; bet tad, ja vadonis to izdara ar Senāta uzticēto līdzekļu un varas palīdzību? Tā ir noticis jau agrāk, un tam Valdniekam paša meita nocirta galvu. Meita, kas šobrīd sēž tronī.

O, tagad viņa noteikti mani ienīst.

Lifta pakājē lampas izgaismo bruģētās taciņas, kas vijas caur mil­zīgo ziedošo koku mežu. Muzikanti vairs nespēlē. To vietā dzirdam sau­cienus, kliedzienus un ilgus šausminoša klusuma brīžus. Apakšā skraida zelti. Viņi bēg ārā no meža uz akmens zālēm, no kurām varēs sasniegt savus kuģus un lidot mājās. Tomēr daži nebēg. Viņi medī.

Noticis kas tāds, ko negaidīju. Šonakt tiek risināti arī citu namu strīdi. Tāda pati gaisotne valdīja Institūtā, kad pārējie audzēkņi aptvēra, ka tā nav spēle. Ka noteikumi nepastāv. Baisa sajūta, apziņa, ka cilvēku vietā pa zemi klīst nelabie. Kas zina, kā citi rīkosies tagad, kad viņus neierobežo likumi?

Tālumā redzam četrus medniekus. Bariņu, ko veido trīs vīrieši un viena jauna sieviete, kas klusēdami traucas caur mežu. Viņi pār­lec kādam strautam. Skrien spēcīgi un mundri kā izsalkuši plēsēji. Ar visu jaunības mērķtiecību. Šķiet, no Faltes nama. Atpazīstu Lailatu ar nedzīvajām acīm, meiteni, ko Šakālis nosūtīja atnest Kasijam holo­grammu, kurā redzams, kā nogalinu Džulianu. Ar viņu kopā skrien

Sīpio, spēcīgais jaunais vīrietis, kurš reiz biedrojās ar Antoniju gan gultā, gan ārpus tās.

Klusēdami nolūkojamies, kamēr nolaižas mūsu lifts. Mazā nāvi nesošā vienība traucas caur kokiem pretī Tomes nama locekļiem, kuri neko nenojauš; visi tērpti sarkanās un baltās kleitās un uzvalkos, un viņi pārāk vēlu sāk izmisīgi skriet akmens zāļu virzienā. Viņu standartā rotā­jas roze. Tā krīt, kad no kokiem uzbrūk slepkavas. Ģimene iet bojā. Baisi, cik klusi un ātri tas notiek ar slātēm! Citādi nekā manā duelī. Es tobrīd nesteidzos. Viņi nevelk garumā. Redzu, kā tiek pārcirsts desmit gadus vecs zēns. Zelta bērni žēlastību nesaņem. Viņi netiek uzskatīti par nevai­nīgiem. Viņi ir ienaidnieka sēklas. Iznīcini viņus vai cīnies ar tiem pēc vairākiem gadiem, kad tie būs pieauguši. Sieviete vakarkleitā cērt pretī un pamanās nogalināt vienu no Faltēm, pirms tiek nodurta. Divi bērni metas bēgt. Vienu noķer. Otra izbēg. Viņa vienīgā paliek dzīva.

Tad Faltes šķēpneši dejo. Mīņā zemi ar lieliem, pārspīlētiem soļiem. Viņi griežas uz visām pusēm un triec pēdas tumšajā zemē. Viņi nedejo.

„Nolādētā elle,” Takts lādas un ar plaukstām saberzē seju.

„Bērni…” čukst Viktra.

Augusts klusē, viņa seja ir cieta kā akmens.

„Tornēm ir piecpadsmit bērnu.” Man par pārsteigumu, Viktras acīs mirdz asaras.

„Briesmoņi,” nočukst Šakālis, likdams man pār muguru skriet dre­buļiem, jo viņš tēlo tik sasodīti labi. Viņam par tiem nospļauties.

Bērni. Vai Eo būtu dziedājusi, ja zinātu, ka piedziedājums skanēs šādi? Nastas nesam mēs visi. Kad slepkavas aizlavās no nokautās ģime­nes, es zinu, ka reiz sabrukšu zem savas nastas svara. Tomēr ne šodien.

„Tiek izmantots datu slāpētājs,” paziņo Dakšo au Telemans. Viņš man gar acīm nozibina savu plaukstas locītavu ar viedpulksteni. „Viedpulksteņi nereaģē. Viņi negrib, lai sazināmies ar saviem kuģiem orbītā.”

Augusts skatās savas ierīces tukšajā ekrānā un saka, ka drīz citas ģimenes izsauks savus obsidiānus, zelta un pelēkos kareivjus. Mums jātiek prom no šīs planētas un jāatgriežas varas pozīcijā, pirms paisuma vilnis pavēršas pret mums.

„Tu šo haosu radīji, Derov. Atbrīvo mani no tā.” Viņš pieliecas pie manis un patausta ievainotās prētores pulsu. „Tiec no viņas vaļā. Pēc mirkļa viņa būs mirusi.” Viņš noslauka rokas. „Jau bērni mūs pietiekami aizkavē.”

Kad noguldu viņu uz lifta grīdas, prētore man kaut ko klusi saka. Kad es miršu, neteikšu neko, jo zinu, ka otrā pusē mani gaidīs ieleja. Kas gaidīs šo karotāju? Tikai tumsa. Es pat nesaklausīju viņas pēdējos vārdus, un mēs atbrīvojamies no viņas kā no salauzta zobena. Aizspiežu viņas acis ar saviem asiņainajiem pirkstiem, atstādams uz sejas garas, izplūdu­šas svītras. Viktra paspiež manu plecu.

Piecēlies kājās, dodu pavēles šķēpnešiem un pārējiem karavīriem. Šeit ir piecpadsmit cilvēki, kurus es sauktu par prasmīgiem slepkavām. Daži ir mana vecuma, citi krietni vecāki. Tomēr neviens nerunā man pretī. Pat ne Plīnijs. Šķiet, ka sevišķi dedzīgi sekot vēlas Telemani. Katrs no viņiem lūkojas man acīs ilgāk un paloka galvu dziļāk, nekā prasa vien­kārša pieklājība.

„Es ceru, ka nevienam nav garlaicīgi.” Viņi smejas. „Ja kāda cita ģimene nolems, ka var izpelnīties Bellonu vai Valdnieces labvēlību, aizne­sot tiem arhiGubernatora galvu, mums var uzrasties kompānija,” es saku. „Mums šī kompānija jānogalina un jāizcīna ceļš līdz angāriem. Teleman, jūs un jūsu dēls tagad būsiet arhiGubernatora ēnas. Nekam citam nepie­vērsieties. Vai sapratāt?” Viņi pamāj savas lielās galvas. „Hic sunt Ieones."

„Hic sunt leones.”

Kad lifts sasniedz zemi, mūs gaida četrdesmit cilvēku. Norvo ģimene no Tritona un Kordovana ģimene no Jupitera pavadoņiem.

„Izredzes ir niecīgas,” nopūšas Takts.

„Kordovani un Norvo ir mūsējie,” atbild Augusts. „Nopirkti un apmaksāti.”

„Nelieti! Kordovan, tu nelieti!” dārdina Kavakss. „Es domāju, ka tu esi Bellonas cilvēks!”

“Arī viņi domāja tāpat!” Ko tādu Augusts jau bija gaidījis.

Uzņemos klāt nākušo zeltu komandēšanu. Atkal domāju, ka ska­nēs iebildumi. Viņi vienkārši stāv un lūkojas manī, gaidīdami pavēles.

Visi šie prētori, politiķi, muskuļotie karavīri un sievietes. Es apspiežu smieklus. Apbrīnojami, kāda vara tev tiek dota, kad esi līdz elkoņiem asi­nīs un ne lāse no tām nav tavējās.

Pavadām arhiGubernatoru ārā no meža. Mums uzbrūk trīs reizes, tomēr es lieku Taktam apvilkt Augusta mantiju un aizvilināt daļu uzbru­cēju pa māņu ceļu. Kamēr zelti cīnās zem kokiem, no to zariem tūkstoš krāsās birst rožlapas. Galu galā tās visas kļūst sarkanas.

Faltes nama trijotne mēģina uzbrukt Taktam no slēpņa, kad viņš atgriežas mūsu pulkā. Viņš apgriezies metas tiem virsū un ar nelielu palī­dzību no mūsu puses uzveic abus vīriešus. Kad viņš nogalina Sīpio un sāk bradāt pa mirušo, Lailata nozūd mežā. „Bērnu slepkavas!" Takts spļaudās vēl un vēl, līdz Viktra atrauj viņu no līķa. Es uzmanu Šakāli. Kuru katru mirkli gaidu, ka saņemšu mugurā šautru un miršu tāpat kā Leto. Tomēr Šakālis tikai seko gluži kā viņa tēvs. Neviens neredzēja, ko viņš nodarīja Leto. Vai arī, ja redzēja, tad aiz bailēm klusē.

Kad beidzot, šķērsojuši baltu kaļķakmens tiltu, sasniedzam akmens zāles aiz meža, šķiet, ka Sabiedrības likumi atkal stājušies spēkā. ZemKrāsas pamūk kur nu kura, dodot mums ceļu, kamēr septiņdesmit cilvēku sastāvā caur zālēm traucamies uz angāriem, lai tiktu prom no šī mēness. Tomēr, kad sasniedzam savu angāru, atklājam, ka kuģis ir pazudis. Stei­dzamies uz nosēšanās platformu laukumu, kas apstādīts ar zāli un kokiem. Visi ģimenes kuģi pazuduši. Debesīs patrulē Sabiedrības ločSpārni.

Nopratinām kādu trīcošu oranžo. Takts paceļ viņu gaisā aiz apkak­les. Uzlūkojis mūs, septiņdesmit nolāpītās dvēseles, viņš spēj tikai drebēt. Šis cilvēks nekad agrāk nav runājis ar zeltu, kur nu vēl tādiem kā mēs. Viktra pasit Takta roku malā un klusi uzrunā oranžo.

„Viņš saka, ka kuģiem pieprasīts atgriezties mājās jau pirms divām stundām.”

„Vispirms viņi neielaiž viesībās obsidiānus, un nu šis,” murmina Takts.

„Tas nozīmē, ka Valdniece bija kaut ko iecerējusi,” saka Šakālis.

„Un šim kaut kam netika ļauts īstenoties. Viņa atņēma mūsu obsi­diānus un kuģus, lai izolētu namus no to spēka avota,” viņš paskaidro, mezdams piesardzīgus skatus Telemanu virzienā. „Viņa mūs izolējusi. Tēvs, kā tev šķiet, kas viņai bija padomā?”

Augusts neliekas par dēlu ne zinis; viņš lūkojas debesīs.

„Mammīt mīļo,” novelk Viktra.

„Ierindā!” saviem karavīriem auro Kavakss.

„Mīzali man sejā.” Man blakus nobāl Takts.

Es palūkojos gaisā un redzu, kā tuvojas posts. „Prētorieši!" Izvijas septiņdesmit slātes, un mēs izretināmies gadījumam, ja viņiem būs ener­ģijas ieroči.

„Derov, tu nāc ar mani!” pavēl Augusts.

Pagaidām ienaidnieks nav nekas vairāk kā melni punkti naksnī­gajās debesīs. Tomēr mūsu acis ir redzīgas. Tumšie suņabērni nokrīt no nakts mākoņiem un nosēžas uz zemes kā krituši sātani — vienmēr pa trim.

Dudundudundudun. Dudundudundudun. Dudundudundudun.

Viņi piezemējas zālē starp kokiem un aizšķērso mums atkāpšanās ceļu uz Citadeli. Obsidiāna prētorieši un zelta bruņinieku kapteiņi. Obsidiāna prētorieši izskatās pēc titāniem, pēc golemiem, kas izkalti no kāda kalna klintīm. Daudz nežēlīgāki par tiem, ko izmantojām Akadēmijā. Tādas bruņas kā viņiem neatrast visās pasaulēs. Tumši violetas un ar mel­niem ielaidumiem tās kā koraļļi apņem titānu stāvus. Viņi nostājas ciešā ierindā, būdami lojāli un uzticīgi viens otram tāpat kā savai ticībai.

Dudundudundudun, līdz viņu ir deviņdesmit deviņi. Dudun. Pēdē­jais, nomezdamies uz ceļa, piezemējas viņu zelta komandieris. Viņš pie­ceļas, augstā ķivere atiezusi ņirdzoša vilka galvaskausa ilkņus. Viņa zeltītais, ar Sabiedrības piramīdu izšūtais apmetnis pasitas sānis vējā. Olimpiskais bruņinieks. Saules sistēmā tādu ir divpadsmit, un katrs no viņiem ir zvērējis pasargāt Sabiedrības eliti no katra, kurš iedomātos to noliegt. Šis ir Niknais bruņinieks, kura pienākumus pirms došanās uz Eiropu sešdesmit gadus veica Lorns au Arks. Tāpat kā mūsu skolas nami, šie bruņinieki pārstāv cilvēka vadošās īpašības, kuras Zelts par tādām uzskata. Bruņās tērpts par mani nedaudz sīkāks vīrs. Tātad Valdniece jau atradusi Loma aizstājēju.

„Nosauc savu vārdu, bruņiniek!”

Bruņinieks ļauj ķiverei iekust atpakaļ bruņās. Pār neglītu ķīļveida seju krīt gaiši dzelteni mati. Tā ir mitra no sviedriem, to izvago vecums un raizes. Kad viņš šķībi pasmīn, es skaļi iesmejos. Man tiek pievērsti skatieni. Tagad viņi domās, ka esmu pavisam traks. No debesīm nokrīt Niknais bruņinieks, bet es smejos viņam ģīmī.

Viņš čerkstoši ķiķina. „Vai tad nepazīsti mani, mazais sūdbambuli?” „Fičner, tu izskaties neglītāks, nekā atceros!”

„Fičners?” Takts iespurdzas. „Cik nostalģiski!”

„Sveiks, puis’!” Fičners smej, ieraudzījis Taktu ar arhiGubernatora mantiju plecos. „Foršs apmetnis, bet tu neesi arhiGubernators Augusts!' Fičners paklakšķina mēli un iespiež plaukstas sānos. „ArhiGubernator! ArhiGubernator! Dārgumiņ, kur, pie velna, tu esi?”

ArhiGubernators nogroza acis un izlaužas man garām. „Proktor Mars.”

„Redz, kur dārgumiņš! Un tas ir vecs tituls, vai tad tu nezini?” „Skatos, ka tev ir jauna ķivere.”

„Tā ir smuka, vai ne? Dāmām ļoti patīk. Neatceros, kad būtu tik daudz gulējis ar zelta dāmām.” Fičners divdomīgi pašūpo gurnus. „Pie tās tikt gan bija ķēpa. Domāju, ka divkaujām un pārbaudījumiem nekad nepienāks gals! Mēs to darījām Valdnieces acu priekšā, puis’. Katrs vīrie­tis, katra sieviete aizstāvēja savu lietu. Katrs, kurš uzskatīja, ka šī vieta pienākas viņam. Vēl un vēlreiz. Bet Fortūna smaida nejaukajiem!” „Kā…” es skaļi brīnos. „Tu visus uzveici?”

„Ne tuvu tam,” nicīgi novelk mans arhiGubernators. „To izdara vareni karotāji.” Viņš nomēra Fičenru ar skatienu. „Un tu, Fičner, tāds neesi. Ko tu Valdniecei apsolīji apmaiņā pret jauno ķiveri? Esmu pārlie­cināts, ka cena bija augsta.”

„Ak, es tikai jāju uz Derova zvaigznes, kad viņš sakāva tavu puiku. Sveicināts, Šakāli, tu mazais briesmoni. Tad notika nolādētas sacensības, un, nu, par sīkumiem varat jautāt Takta vecākajam brālim un proktoram Jupiteram…” Viņš jokodams pozē. „Esmu kaut kas vairāk, nekā redzams ar neapbruņotu aci, ne?”

„Tad līdz ar jauno ķiveri tev nav jauna saimnieka?” vaicā Augusts. „Saimnieka? Phe!” Fičncrs komiski izriež krūtis. „Olimpiskajiem bruņiniekiem nav cita kunga kā vien mūsu sirdsapziņa. Mēs aizstāvam Sabiedrības nolīgumu un kalpojam tikai savam pienākumam.”

„Reiz. Tagad jūs esat Valdnieces kalpi,” paziņo Dakšo.

„Tāpat kā mēs visi, manu dārgo Teleman,” Fičners atbild. „Starp citu, esmu liels jūsu brāļa un jūsu ģimenes apbrīnotājs. Toreiz turnīrā Tēbās jums bija brīnišķīgs kara cirvis. Nolādēti biedējoši raduraksti. Esmu vienmēr gribējis pajautāt, kurš no jūsu senčiem izdrāza degunradzi?”

Viegli aizvainots, Dakšo paceļ uzacis. Kavakss ņurd tā, kā to būtu darījis viņa dēls Pakss.

„Es atvainojos. Vai tas bija grizlilācis?” Fičners iesmejas vēlreiz. „Joks. Redzat? Mēs gan visi esam kalpi, vai ne tā? Nolādēti vergi dāmai ar scepteri.”

„Tad pieņemu, ka tava lojalitāte pret Marsu ir zudusi un vairs nav… atsaucama atmiņā?” jautā Augusts. „Tā kā esi kalps.”

Fičners sasit cimdotās plaukstas. „Marss? Marss? Kas gan ir Marss, ja ne nolāpīts klintsbluķis? Tas manā labā neko nav izdarījis.”

„Marss ir mājas, Fičner.” Augusts norāda uz mums, apkārtējiem. „Valdniece lika tev mūs atrast. Te nu mēs esam — tautieši no tavas planē­tas. Vai lojāli piebiedrosies mums? Vai nodosi mūs viņai?”

„Ak, tu nu gan esi jokupēteris, August! Prīmā jokupēteris. Es esmu lojāls Nolīgumam un sev, tāpat kā tu darbojies tikai savās interesēs, mans kungs. Ne jau klints interesēs. Ne liekuļotu tautiešu. Tāpēc netērē savu dvašu. Bet tagad man ir teikts ievietot tevi un tavus tautiešus mājas arestā. Vai atceries, ka tavai labsajūtai rezervējām prīmā villu? Tas būtu burvīgi, ja jūs varētu aizjozt atpakaļ uz turieni. Izbaudītu mūsu viesmīlību. Jūsu Valdniece uzstāj.”

„Tu aizmirsties,” Augusts nošņāc.

„Es aizmirstu daudz ko. Kur noliku savas bikses. Ko esmu nobučo­jis. Ko nokāvis.” Fičners pieskaras savām rokām, vēderam un sejai. „Bet lai es aizmirstu sevi? Nekad!" Viņš norāda uz obsidiāniem sev apkārt. „Un es pilnīgi noteikti neesmu aizmirsis savus suņus.”

„Un kur ir manējie? Kur ir Alfruna?”

„Es tavus aptraipīto plušķus nokāvu. Abus.” Fičners pasmaida. „Viņi vaukšķēja, August. Vaukšķēja pārāk skaļi.”

Augusta sejā deg niknums.

„Es ceru, ka viņi nebija dārgi, puis’,” Fičners smaidīdams piebilst. „Tu runā tā, it kā mēs būtu draugi, bronziņ.”

„Mēs esam pazīstami.”

„It kā mēs būtu vienlīdzīgi. Mēs neesam vienlīdzīgi. Es esmu ieka­rotāju pēctecis, dzelzs zeltu mantinieks. Es esmu planētas kungs. Kas esi tu? Tikai—”

„Es esmu vīrs ar dullDūri.” Viņš iešauj Augustam krūtīs. Viņa prētoriem noelšoties, Augusts nokrīt uz muguras. „Tas viņam parādīs, kā nevilkt uz ballēm bruņas. Bet tagad!” Fičners pasmaida. „Ar ko es varu saprātīgi parunāt?”

„Ar mani.” Soli uz priekšu sper Šakālis. „Es esmu šī nama mantinieks.”

„Hmm… garām! Tu esi šaušalīgs.”

Viņš iešauj ar dullDūri krūtīs arī Šakālim.

„Muļķības! Pietiek muļķoties!” Pastūmies garām dēlam, priekšā iznāk Kavakss. „Runā ar mani vai Derovu. Tie ir gana skaidri, tie tavi nodomi.”

„Patiesi! Derov, tu nāksi man līdzi.”

„Nekā nebija,” nostājusies man priekšā, nicīgi novelk Viktra. Fičners nogroza acis. „Teleman, tu un tavs dēls aizvedīsiet arhiGubernatoru atpakaļ uz viņa villu un tad atgriezīsieties savējā. Ir jānokārto dažas lietas.” Fičners klusēdams lūkojas plikgalvainajā zeltā. Tagad viņa vārdi čerkst kā neapstrādāta dzelzs pa šīferi. „Tas nav lūgums, Teleman.” Telemans palūkojas uz mani. „Mans zēns šim uzticējās. Tāpēc arī es.” „Man vajadzīga garantija, ka ar maniem draugiem nenotiks nekas slikts,” saku Fičneram.

Viņš pamet skatu uz Viktru. „Nekas nenotiks.”

„Pārliecini mani!”

Fičners garlaikoti nopūšas.

„Bez tiesas lēmuma par nodevību Valdniece nevar sodīt ar nāvi veselu namu. Vai tad var? Tas pārkāpj Nolīgumu. Un tu zini, kā tas liktu justies mums, olimpiskajiem bruņiniekiem, par citiem namiem nemaz nerunājot. Atceries, kā savu galu sagaidīja viņas tēvs. Tomēr, ja preto­sieties, runa būs pavisam cita.” Fičners iemet mutē košļājamās gumijas gabalu. „Vai jūs pretosieties?”

“Ne šodien,” es saku.