Zelta dēls

28 . VĒTRASDĒLI

„Tu nāc pie manis pirms vētras,” saka mans draugs, un vējš pūš sānis viņa sirmo bārdu, kamēr viņš lūkojas viļņos tālu lejā zem mums. „Vai zināji, ka šajā okeāna pasaulē ir zēni, kuri ar vieglām laivām pārvar daudz negantākas vētras par šo? Puikas no pelēko, sarkano, pat brūno atkritējiem. Viņu drosme ir traka, vājprātīga.” Viņš ar smagu pirkstu norāda uz melnajiem ūdeņiem, kas kuļas zem balkona un veļas desmit metrus augstos viļņos. „Viņus dēvē par vētrasdēliem.”

Šeit ir apstulbinoša gravitācija. Viss karājas gaisā. 0,136 no Zemes gravitācijas, tā liek nomērīt, kontrolēt katru sperto soli, citādi palēkšos piecpadsmit pēdas gaisā un man nāksies gaidīt, līdz nolaidīšos atpakaļ lejā. Cīņa šeit izskatītos kā zemūdens balets. Nēsāju gravZābakus, lai vienkārši spētu ērti pārvietoties.

Vecais vīrs vēro, kā ap viņa salu mutuļo okeāna pasaule. Viņš ir tāds, par kādu allaž mācījis kļūt mani — par akmeni, pret ko sitas viļņi; slapjš, tomēr apkārtējo mutuļu neietekmēts. No viņa bārdas pil sālsūdens lāses. Spožās zelta acis mirkšķina vētras sūrajos vējos.

„Kad esi sālsūdenī, tev liekas, ka ikviena vētra ir tā, kas nesīs pasau­les galu. Katrs vilnis lielākais, kāds jebkad nācis. Tie zēni brauc vētrās un sajūsminās par pašu diženumu. Tomēr šad un tad saceļas patiesa vētra. Tā sašķaida viņu laivu mastus un norauj viņiem no galvām matus. Viņi ilgi neiztur, un jūra tos aprij dzīvus. Tomēr viņu mātes par dēlu nāvi ir sērojušas jau ilgi pirms tam, tāpat kā es apraudāju tevi dienā, kad pirmo­reiz tikāmies.”

Viņš vērīgi lūkojas manī, sakniebis biezajā bārdā apslēptās lūpas.

„Nekad neesmu tev stāstījis, bet es neuzaugu pilī vai pilsētā kā dau­dzi citi iezīmētie, kurus pazīsti. Mans tēvs uzskatīja, ka pasaulē ir divi ļaunumi. Tehnoloģijas un kultūra. Viņš bija stingrs vīrs. Slepkava, tāpat kā visi pārējie. Tomēr viņa stingrība slēpās nevis lietās, ko viņš spēja, bet gan tajā, ko viņš atteicās darīt, viņa atturībā. Baudās, ko viņš liedza gan sev, gan saviem dēliem. Bez šūnu atjaunošanas viņš nodzīvoja līdz simt sešdesmit trīs gadu vecumam. Viņš kaut kādā veidā izdzīvoja asto­ņos Dzelzs lietos. Tomēr dzīvību viņš joprojām nevērtēja augstu, jo tik bieži nācās to kādam atņemt. Viņš nebija laimīgs vīrs.”

Vēroju, kā bijušais Niknais bruņinieks Lorns au Arks pārliecas pāri savas pils balkona margām. Viņa pils ir kaļķakmens cietoksnis, kas slejas uz salas deviņdesmit kilometrus dziļā jūrā. Kompleksu veido mūsdienī­gas līnijas. Tā nav celta pēc viduslaiku parauga, drīzāk gan kā pagātnes un tagadnes sakausējums — stikls un tērauds asos leņķos kontrastē ar salas klintīm — tik līdzīga šim vīram, ko cienu vairāk nekā visus pārējos viņa paaudzes zeltus.

Tāpat kā viņš, vētras laikā šī pils ir skarba vieta. Tomēr, kad vēt­ras aprims, tā gozēsies saules staros, kas spiežas caur tās stikla sienām un atmirdz tērauda konstrukcijās. Tad bērni skries caur tās desmit kilomet­rus garajiem dārziem, gar mūriem līdz pat piestātnei. Viņu matus purinās vējš, un viss, ko Lorns dzirdēs, sēdēdams bibliotēkā, būs kaiju kliedzieni, pret klintīm šķīstošie viļņi un viņa mazbērnu un to māšu smiekli, ko viņš sargā savu mirušo dēlu vietā. Vienīgais, kura trūkst, ir mazais Lisanders.

Ja visi zelti būtu tādi kā Lorns, sarkanie joprojām lietu sviedrus pazemē, tomēr viņš būtu licis atklāt tiem to nozīmi. Tas nepadara viņu labu, toties patiesu gan.

Lorns ir plecīgs, masīvs un īsāks par mani. Viņš palaiž savu tukšo viskija glāzi un ļauj vējam to paraut sānis. Tā krīt, un jūra to aprij veselu. „Runā, ka vējā var saklausīt, kā ūjina mirušie vētrasdēli,” viņš murmina „Es teiktu, ka tur vaimanā viņu mātes.”

„Galma vētras mēdz ievilkt cilvēkus atpakaļ sevī,” saku.

Viņš pasmejas, izsmiedams domu par to, ka es varētu kaut ko zināt par galma vētrām un vējiem, kas pūš.

Es ierados pie viņa slepenībā, lidojot ar vienu kuģi, manu piecus kilometrus garo iznīcinātāju Pakšu. Es teicu savam kungam, ka mums Lorns nepalīdzēs. Tomēr turējos pie cerības, ka viņš gribēs palīdzēt man. Tagad, kad atkal redzu Lornu au Arku aci pret aci, atceros, kāda ir šī vīra daba, un tas iedveš manī raizes. Viņš zina, ka mani kapteiņi un leit­nanti klausās pa rāciju, kas ievietota manā ausī. Izrādīju Lornam cieņu un parādīju viņam ierīci, lai viņš nepieņemtu, ka mūsu saruna būs privāta.

„Pēc vairāk nekā gadsimta šajā dzīvē mans ķermenis mani joprojām nepieviļ.” No pirmā acu uzmetiena varētu šķist, ka viņš ir ceļā uz mūža septīto desmitgadi. Patiesībā vecu viņu padara vienīgi viņa rētas. Viena uz viņa kakla vīd kā smaids, un to pirms četriem desmitiem gadu Pava­doņu karaļu sacelšanās laikā viņam piešķīra kāds aptraipītais, kad Jupi­tera pavadoņu gubernatori bija nodomājuši izveidot paši savas karaļvalstis pēc tam, kad Oktāvija bija gāzusi savu tēvu Valdnieku. Tā, kas prasījusi daļu viņa deguna, nākusi no Pelnu valdnieka, kad viņi jaunībā cīnījušies divkaujā. „Vai esi dzirdējis teicienu „tēva slava ir dēla pienākums”?”

„Pats esmu to teicis.”

Viņš ieņurdas. „Es esmu to izdzīvojis. Daudzus esmu zaudējis savas slavas dēļ. Esmu ar nolūku stūrējis kuģi vētrā. Un katrreiz uz klāja bijušas sievietes un bērni.” Mirkli viņš ļauj runāt viļņiem. Tie sašķīst pret klin­tīm, tad, šļakstēdami un ieraudami daudz ko sev līdzi, ievelkas atpakaļ jūrā, ko dēvē par Erīdu.

„Es domāju, ka nav pareizi dzīvot tik ilgi. Vakar vakarā piedzima mana mazmazmeita. Joprojām jūtu uz pirkstiem asins smaržu.” Viņš izstiepj pirkstus — no ieroču turēšanas tie ir līki un mezglaini kā koku saknes. Tie viegli trīs. „Tie pavadīja viņu no tumsas gaismā, no siltuma aukstumā un pārgrieza nabassaiti. Tā būtu brīnišķa pasaule, ja tā būtu pēdējā miesa, ko šīs rokas sagriezušas.”

Viņš atbrīvo plaukstas un saliek tās uz aukstā akmens. Prātoju, ko šim vīram teiktu Mustanga. Redzēt viņus runājam aci pret aci varētu būt

tāpat kā skatīties, kā uguns mēģina aizdegt akmeni. Viņa publiski kriti­zēja manu plānu, bet tāds bija mūsu nodoms. Plāni, kas apslēpti plānos, kas apslēpti plānos.

„Iedomājies, ko jūt rokas,” Loms murmina. „Šīs ir jutušas manu dēlu dzīvības asinis izplūstam no viņu vēnām. Kamēr zaga jaunības sap­ņus, tās ir jutušas salto slātes spalu. Tās ir nesušas meitenes un sievietes mīlestību un tad jutušas, kā apklust viņu sirdspuksti. Tas viss manas sla­vas dēļ. Viss tāpēc, ka izvēlējos braukt jūrā. Tāpēc, ka nemirstu tik viegli kā vairums.” Viņš sarauc pieri. „Es domāju, ka rokām nav paredzēts just tik daudz.”

„Manas ir jutušas vairāk, nekā es būtu gribējis,” saku. Jūtu knakšķi, kas skrēja caur tām Ēo pakāršanas dienā. Viņas matus. Atceros, cik siltas bija Pakša asinis. Leas vēso, bālo seju aukstajā rītā pēc tam, kad Antonija viņu nokāva. Graudaino, sarkano krāsu, ko uz pirkstiem atstāj hemantes zieds. Mustangas kailo gurnu, kad gulējām pie uguns.

„Tu vēl esi jauns. Kad būsi sirms, būsi izjutis vēl vairāk.”

„Daži vīri nekļūst veci.” Neviens ellesnirējs sirmumu nepiedzīvo.

„Nē. Daži nekļūst.” Viņš iebaksta pirkstu Augusta lauvas nozīmē uz manas tumšās karavīra formas. „Un lauvas nedzīvo tik ilgi kā grifi. Vai zini, no dažām lietām mēs varam vienkārši aizlidot prom.” Viņš novēcina man gar degunu savas ģimenes gredzenu un, izvilinādams no manis smaidu, muļķīgi paplivina rokas. Ģimenes gredzenu Loms nēsā kopā ar savu Marsa nama gredzenu. „Tu reiz biji Pegazs, vai ne?”

„Tas bija… tas ir Andromeda simbols.” Manas izdomātās zelta ģimenes simbols. Tomēr tas atgādina man par Ēo. Pirms nāves viņa man parādīja Andromedas galaktiku. Pegazs nozīmē tik daudz un tik maz vienlaicīgi.

„Ir godājami palikt tam, kas tu esi,” viņš saka.

„Dažkārt mums ir jāmainās. Mēs visi nepiedzimstam tik bagāti kā tu.”

„Iesim un sameklēsim mežā Ikaru!” Viņš bieži pieminēja to uz Marsa, tomēr Lorna mīluli nekad neesmu redzējis. „Karolīna ar Vinsentu sazvērējās un izgatavoja viņam jaunu rotaļlietu. Es domāju, ka tu pratīsi to novērtēt.”

„Kur ir tavi bērni? Es tos labprāt atkal satiktu.”

„Austrumu spārnā, līdz tu dosies prom.”

„Es esmu tik bīstams?”

Viņš neatbild.

Sekoju savam draugam lejā no balkona, kad kāds no Eiropas māko­ņiem pār tumšajām debesīm izspļauj zilu zibens šautru. Eiropas okeāni svārstās un šūpojas, kamēr vareni ūdens kalni ložņā un šķīst gar baltajām sienām, it kā okeāna pasaule būtu apņēmusies aprīt cilvēka radīto salu. Par spīti tam, pils un niknā vētra šķiet tik sīkas, kad redzu, kā Jupiters aprijis naksnīgās debesis aiz mākoņiem — raibais gāzes gigants nolūkojas uz mums kā tāda liela marmora dieva galva.

Kamēr ejam caur akmens villu, Lorns priecīgi sveicina katru kal­potāju, kuram ejam garām. Viņš redz cilvēkus, nevis krāsas. Vairums šo cilvēku strādājuši pie viņa jau gadiem ilgi. Man būtu vajadzējis mācīties pie viņa. Tomēr tad es attaptos šeit kā labāks cilvēks, bet tik tālu no Ser­des nebūtu spējīgs kaut ko ietekmēt.

Gaiteņos mētājas bērnu rotaļlietas. Šeit ir viņa ģimene — dučiem tuvinieku, ko viņš savedis kopā pēc tam, kad atstājis sabiedrisko dzīvi aiz muguras. Vairums dzīvo izkaisīti dienvidu arhipelāgos, siltākos ūde­ņos tuvāk ekvatoram. Šomēnes vētras piespiedušas viņus doties uz zie­meļiem, meklēt patvērumu pie vectēva Lorna. Izskatās, ka vētra viņiem sekojusi.

Lorns atver varenus stikla vārtus un ieved mani savas citadeles cen­trā. Šeit viņam ir vairākus akrus plašs mežs, kas aug zem klajas debess. Mežu ieskauj sienas, kas pasargā to no plēsīgajiem viļņiem. Augstu gaisā plīvo Lorna karogi — rēcošs, violets grifs uz sniegbalta fona. Kokos, šņākdams pret skujām, līst lietus, bet tad Lorns ieslēdz pulsKupolu. Lāses šņākdamas pret to atsitas un izgaro biezos tvaika mutuļos. Lorns iet man pa priekšu, bet es kavējos viņam aiz muguras un no piedurknē paslēptas kabatas ņemu sīkus dzelksnīšus, kas nav lielāki par maniem nagiem. Izkaisu tos sūnās turpat pie durvīm.

„Tu nāc nozagtā karakuģī un prasi manus kuģus un manus vīrus. Kāpēc?” Lorns vaicā, pametis ziņkārīgu skatu pār plecu. Paātrinu gaitu un, kad viņš neskatās, nometu vēl dažus dzeloņus. Gaidu, kad viņš pie­minēs Lisanderu.

„Tāpēc, ka pusi Marsa joprojām sagrābuši Bellonām un Valdniecei lojāli spēki. Tavi kuģi un tavi vīri mums vajadzīgi, lai Marsu no tiem atbrīvotu. Kad tic būs mūsu rīcībā, pavadoņu valdnieki un Novidus arhiGubernatori nāks mums palīgā cīņā pret Serdi.”

„Tātad tev vajadzīga mana palīdzība nodevībā?”

„Vai tā ir nodevība, ja suns iekož saimnieka rokā, kas mēģina to nosist?” vaicāju.

„Briesmīga metafora.” Viņš apstājas un meklēdams lūkojas visap­kārt. „Ā!” Dodamies tālāk.

„Galvenais ir tas, ka man vajadzīga tava palīdzība.”

Viņš nospļaujas sūnās un pamājis aicina mani sekot viņam uzkal­niņā. Manas zoles pārlauž kādu ūdenī izmirkušu zaru. „Kāpēc lai tu man rūpētu?”

„Jo tu mani mācīji.”

„Es mācīju arī Aju au Grimmu.”

„Nez kādēļ man šķiet, ka es tev patīku labāk nekā viņa.”

„Un kādēļ tā?”

„Man ir humora izjūta.”

Viņš iesmejas. „Aja var būt jautra.”

„Tu noteikti joko.”

„Ja satiec vīrieti, tu pazīsti viņu. Ja satiec sievieti, viņa pazīst tevi.” Viņš pie sevis iesmejas par kādu atmiņu. „Domāt, ka viņa ir briesmo­nis naktī, varētu būt vienkāršāk. Tomēr Aja radīta no miesas un asinīm. Viņai ir draugi. Viņai ir ģimene. Un viņa domā, ka tu tos apdraudi.” „Tomēr viņa ir tā, kas nogalināja manu draudzeni.”

„Jā. Es par to dzirdēju. Pie tevis bija bērns. Viltīga taktika.” Viņš pār plecu nosodoši palūkojas uz slāti, kas apvīta man ap roku. „Vai tagad visi nēsā savas slātes kā tādi pamuļķi?”

„Tāda ir mode.”

„Tai jābūt satītai un pieāķētai pie jostas. Tā tu nejauši nogriezīsi sev roku.” Viņš nopūšas. „Tava paaudze… tik augstprātīga. Maina lietu kārtību bez jebkāda iemesla. Mani tiešām interesē, augstprātīgais zēn, vai tu biji iedomājies, ka atbrauksi šurp ar savu nozagto kuģi un es, gad­simtu nodzīvojis vīrs, sekošu tev cīņā? Ka apdraudēšu visus savus kalpo­tājus un visus savus ģimenes locekļus, visu to, ko mīlu, tevis dēļ? Kāda, kurš atraidīja mani, kad aicināju pievienoties savam namam?”

Izliekos nedzirdam viņa rūgtumu. „Tu pameti Sabiedrību viena iemesla dēļ. Vai atceries, kāds tas bija?”

„Lai izvairītos no trokšņainiem muļķiem.”

„Es domāju, ka tu aizgāji, jo uzskatīji, ka Sabiedrība ir slima. Tāpēc, ka tās dēļ vairs nav vērts upurēties.”

„Beidz uz mani riet, kucēn!”

„Tātad man ir taisnība.”

„Nē! Tev nav taisnība.” Viņš dusmīgi pagriežas pret mani. „Es Sabiedrību pametu ne tāpēc, ka tā ir slima, bet gan tādēļ, ka tā ir mirusi. Sabiedrība tika radīta, lai ieviestu kārtību. Cilvēkiem lika upurēties, lai cilvēce izdzīvotu. Viņiem tika piešķirtas krāsas, tika sakārtotas un iero­bežotas dzīves, lai mēs spētu iznīcināt mūžīgo ciklu, kuru kā suga atkār­tojam — pārticība, kas noved pie alkatības, kas savukārt noved pie kara. Zeltiem bija paredzēts vadīt citas krāsas, nevis aprīt tās. Tagad atkal esam iesprostoti šajā ciklā — tajā pašā, no kura tiecāmies izvairīties. Tāpēc Sabiedrība? Visas cilvēces darba brīnišķā summa? Tā ir mirusi un pūst jau simtiem gadu, un tie, kas par to plēšas, ir tikai maitasputni un tārpi.” „Tātad tā nebija Bruta nāve.” Es runāju par viņa jaunāko dēlu, kurš apprecēja Oktāvijas au Lunas nu jau mirušo meitu.

„Tas bija negadījums.”

„Cik izdevīgs negadījums!” saku. „Klīst baumas, ka Oktāvijas meita organizēja apvērsumu pret savu māti.”

„Es baumās neklausos,” viņš drūmi noskalda.

„Ja tu man palīdzēsi, es varēšu atdot tev tavu mazdēlu.”

„Augot Lisandera ausīs ir lieta inde tik ilgi, ka tagad tā viņam ir asi­nīs. Viņš nav mana ģimene.”

„Tu neesi tik bezsirdīgs, Lorn. Es esmu to zēnu saticis. Viņš ir līdzī­gāks tev, nevis viņai. Viņš nav ļauns. Cīnies par viņu!”

Lorns klusēdams lūkojas lietū, kas izšķīst uz pulsLauka.

„Tu cīnies pret tirānu, lai aizstātu viņu ar tirānu,” viņš gurdi saka. „Es šo spēli esmu redzējis jau simt reižu. Vai tu maz zini, kam kalpo?”

„Man ir tāda sajūta, ka tu man to izstāstīsi.”

„Es nepārtraukšu būt tavs skolotājs tikai tāpēc, ka esi pārtraucis klausīties. Apsēdies! Es negribu ar šo sasodīto stāstu apgrūtināt Ikaru.” Lorns apsēžas uz liela akmens un liek man ieņemt vietu viņam pretī. Tā arī daru. Viņš salīkst uz priekšu un spēlējas ar pirkstā uzvilkto Marsa nama gredzenu.

„Augusta nams allaž bijis spēcīgs. Esmu pārliecināts, ka tu to zini. Pat tolaik, kad Marss nebija nekas daudz vairāk par vienkāršām hēlija-3 raktuvēm. Viņi ar korupcijas un slepkavību palīdzību kļuva par lielāka­jiem valdības līgumu īpašniekiem. Viņu ietekme uzblīda tāpat kā kaba­tas. Līdz ar vairākām citām ģimenēm — ieskaitot Bellonas un manējo — Augusti kļuva par Marsa kungiem. Tomēr pastāvēja ietekmīgāka ģimene vārdā Sili. Viņu pārziņā bija arhiGubernatora krēsls, un viņi baudīja Senāta un sava laika valdnieku labvēlību.

Kad tavam saimniekam, tolaik vienkārši sauktam par Nero, bija septiņi gadi, viņa tēvs sastrīdējās ar Jūliju au Bellonu, Kasija vectēvu. Nero tēvs mēģināja piespiest brūnos, kas apkalpoja Bellonu galdu, noin­dēt visu viņu saimi. Sī iecere neizdevās. Sākās karš starp namiem.

Nero tēvs sasauca savus karognesējus un veda tos pret Bellonām un arhiGubernatoru Silu, kurš bija paziņojis, ka piešķirs savus spēkus Jūli­jam au Bellonam. Tā laika Valdnieks neiejaucās un ļāva abām ģimenēm uzsākt karu. Galu galā, kad viņa flote tika iznīcināta un sagūstīta pie Fobosa, Nero tēvs attapās aplenkumā Agejā.

Sils piesprieda Augusta namam nāvessodu. No soda tika paglābts tikai mazais Nero. Viņam ļāva dzīvot, lai no vēstures lappusēm nepagaistu sena dzimta, kas piedalījusies Iekarošanā. Runā, ka arhiGubernators Sils pat devis mazajam Nero vīnogas, lai zēns veldzētu slāpes, jo ap viņiem degošajā pilsētā nebija atrodams ūdens. Pēc tam viņš zēnu audzi­nāja savā galmā.

Pēc divdesmit gadiem Nero, kurš, atšķirībā no sava ļaunā tēva, allaž tika uzskatīts par cienījamu un godīgu vīru, lūdza Jonas au Bellonas roku. Viņa bija vecā Jūlija jaunākā un iemīļotākā meita.”

Lorns palūkojas uz ūdens lāsēm, kas pil no mūžzaļo koku skujām mums virs galvas. „Es labi pazinu to meiteni. Mani dēli bija viņas rotaļu biedri. Un es pazinu arī Nero. Man viņš patika, par spīti saltumam, kas no viņa staroja bērnībā.

Cerēdams sadziedēt iepriekšējo paaudžu uzplēstās brūces un pada­rīt Marsu spēcīgu un vienotu, arhiGubcrnators Sils piekrita šīm laulī­bām. Bellona izgāja par sievu pie Augusta.

Tās bija skaistas kāzas. Es tajās piedalījos, pārstāvēdams Valdnieku kā Niknais bruņinieks. Un tajās lieliski pavadīju laiku. Nekad nebiju redzējis Jonu tik laimīgu kā pie tā stingrā, jaunā cilvēka sāniem. Tomēr naktī, kad Bellonas ģimene atgriezās savā savrupnamā, viņi saņēma sūtī­jumu. Vecais Jūlijs to atvēra un ieraudzīja savas meitas galvu. Jonas mutē bija sabāztas vīnogas un abi laulības gredzeni.

Tāpat kā pirms divdesmit gadiem, kad Augusti sacēlās pirmoreiz, viņš sasauca savas meitas un dēlus, to skaitā arī Kasija tēvu, un lidoja uz Citadeli pieprasīt taisnu tiesu no arhiGubcrnatora Sila.

Tomēr sava senā drauga vietā viņš ieraudzīja arhiGubcrnatora tronī sēžam jauno Nero, kuru atbalstīja prētorieši un divi olimpiskie bruņinieki. Es biju viens no viņiem. Mans Valdnieks man teica, ka Sils apdraud Sabiedrību, tādēļ es darīju tā, kā man likts. Sila nams tika izkauts un izdzēsts no vēstures.

Vēlāk es uzzināju, ka Nero noslēdzis vienošanos ar tā laika Vald­nieka meitu. Tu viņu pazīsti kā Oktāviju au Lunu. Toreiz viņa bija jau­nāka un pārliecināja savu tēvu atdot Nero Marsa troni un tiesības uz atriebību; apmaiņā pret to viņa nopelnīja Nero atbalstu, kad vadīja frak­ciju, kas pēc pieciem gadiem gāza un nogalināja viņas tēvu. Lūk, kāda vīra dēļ esi sācis karu.”

„Es to nezināju,” klusi saku.

„Vēsturi raksta uzvarētāji.”

Lorns palūkojas uz mani, un šķiet, ka grumbas viņa sejā kļuvušas dzi­ļākas. „Es negribu iet karā, Derov. Savā laikā esmu redzējis sadegam pavadoni tikai tāpēc, ka viens vīrs atteicās liekt muguru. Esmu komandējis miljonu karotāju, kuri tika izšauti no karakuģiem, lai ieņemtu planētu. Tu pat nevari aptvert tās šausmas. Tu domā tikai par to, cik tas būs skaisti. Tomēr tie ir vīrieši. Tās ir sievietes. Viņiem ir ģimenes. Un viņi mirst tūkstošiem. Tu būsi pilnīgi bezspēcīgs, ja vajadzēs pasargāt pat vistuvākos draugus.”

,,Ā!” Viņš norāda uz pakalna virsotni. „Lūk, kur Ikars!”

No priedēm pil ūdens, kamēr spraucamies caur zemākajiem koku zariem, līdz ieraugām Loma mīluli grifu Ikaru guļam lielā sūnu gultā uz paaugstinājuma mazā meža vidū. Ikars pabāž ķetnas zem ķermeņa. Guļot radījums apvijis spārnus ap sevi — tie pret gaismu spīd varavīksnes krāsās un mirdz no ūdens lāsēm, kas tos klāj. Lielā ērgļa galva ir gandrīz lielāka par mani, acis uz pusi tik lielas kā mans galvaskauss. Tēlnieki nav žēlojuši pūles, lai viņu radītu.

„Miegā viņš izskatās mierpilns,” saka Loms.

„Viņš ir lielāks par jebkuru grifu, ko esmu redzējis,” saku, nespē­dams apslēpt apbrīnu savā balsī.

„Tad tu neesi bijis uz Marsa vai Zemes poliem.”

„Kur tu viņu nopirki?”

„Marsa tēlnieki izveidoja viņu īpaši manai ģimenei. Lai nolādēts tas modīgais niekkalbis Zanzibārs! Ikars cēlies no tās pašas dzimtas, no kuras nākuši Marsa ziemeļpola klinšu ligzdu iemītnieki. Tie paši, kas tiek izmantoti, lai piespiestu obsidiānus noticēt, ka pastāv maģija.” Viņš noglauda guļošo milzi. „Vai tu joprojām esi iemīlējies arhiGubernatora meitā?” Viņš pār plecu uzmet man cerīgu skatu. „Vai tāpēc tu to dari? Es dzirdēju par viņu un Bellonu.”

„Tam nav nekādas saistības ar to, kas notika starp viņu un Kasiju.” „Nē?” Viņš nopūšas. „Vismaz to es būtu varējis saprast. Tev vaja­dzētu zināt, ka tur tu biji nolaidīgs. Ar Vītņu malduguni tu viņu būtu nogāzis trīs gājienos.”

„Es nebiju nolaidīgs. Es rādīju viņiem izrādi.”

„Nolaidība! Izrādes taisa violetie. Vai skoloju tevi par ākstu?”

Paeju viņam garām un noglaudu Ikaru. „Tātad es tomēr neesmu tev vienaldzīgs.”

Mirkli viņš man neatbild, un tobrīd es zinu, ka īstais brīdis gan­drīz jau klāt. „Citā dzīvē tu būtu bijis viens no maniem dēliem, Derov. Es būtu atradis tevi agrāk, vēl pirms notikuma, kas piepildījis tevi ar visu šo niknumu. Es nebūtu izaudzinājis tevi par diženu vīru. Diženiem vīriem nav miera. Es būtu izaudzinājis tevi par kārtīgu vīru. Būtu sniedzis tev to kluso spēku, kas ļauj novecot kopā ar sievieti, kuru mīli. Viss, ko tagad varu tev dot, ir iespēja. Ikar!" viņš ieaurojas.

Lorna grifs viņam blakus sakustas, redzu tā dzintara acī savu atspulgu. Radījumam kustoties, dreb zeme, koku tas var izgāzt tikpat viegli, kā es varu izraut matu.

Nebūdams drošs par Lorna nolūkiem, es atkāpjos no zvēra.

„Kas notiek?” vaicāju Lomam.

„Paskaties uz savu kuģi.” Viņš norāda augšup uz naksnīgajām debe­sīm. Redzam, kā aiz mākoņiem orbītā mirgo mans kuģis. Tas vairs nav viens. To ielenkuši desmit dedzesKuģi, kas Eiropas ekvatora aizsegā pie­lavījušies, lai Pakšu sagrābtu.

„Derov, manās mājās tevi gaida prētoriešu nāves vienība. Viņus vada Aja au Grimma. Viņi tevi sagūstīs, savažos un vedis Valdnieces priekšā.”

„Tu mani nodevi?” es prasu.

„Nē. Viņi ieradās pirms vairākām dienām. Viņi draudēja. Ko es varēju iesākt? Viņu floti komandē Kcllans au Bellona. Tā iznīcinās vai sagrābs tavu kuģi. Manos spēkos nav viņus apturēt. Tomēr es nevēlos tavu nāvi. Tāpēc Ikars aiznesīs tevi uz salu, kur esmu paslēpis kuģi. Bēdz ar to!”

„Vai viņi kaut ko nodarīs tavai ģimenei, ja es aizbēgšu?”

„Viņi var mēģināt,” Lorns ierūcas. „Tādas ir tava un mana lēmuma sekas.”

Viņš uzgriež jūrai muguru.

„Es gribu aiziet mierā. Tāpēc, Derov, lūdzu dodies prom un nekad neatgriezies!”

Viņš norāda uz Ikaru, un es redzu zvēra mugurā smalkus sedlus — jauno rotaļlietu, par ko viņš runāja. Tomēr es nemetos bēgt. Zinādams, kas tūlīt notiks, kratu galvu.

„Piedod, mans draugs. Tomēr es nevaru to pieļaut.”

„Pieļaut?” viņš pagriezies pārjautā.

„Tu piebiedrosies mums šajā karā.” Izviju savu slāti. „Vai tev tas patīk vai nē.” Rācijā saku gaudoņiem, lai gatavojas pacelties, un lieku titāniem griezt riņķī kuģus.

Sārtums atkāpjas no viņa sejas, un Lorns paskatās uz manā tunikā izšūto ģerboni. „Tomēr lauva.”