Zelta dēls

37. KARŠ

Manā priekšā plešas milzīgā angāru zāle. Liela ala mana kuģa vēderā, kas pilna ar visu krāsu cilvēkiem. Sešsimt metrus gara. Tās krei­sajā pusē izvietots simtiem spļāvējCauruļu. Uz katru rindu ved milzīgu eju tīkls, pa kuru var virzīties karavīri zvaigžņCaulās. Sagrupējušies saskaņā ar piederību leģionam, tūkstošiem cilvēku jau stāv gatavībā tikt izšauti.

Kuģī gaudo sirēna, kas liek ieņemt kaujas pozīcijas. Iekšējā rācijā čerkst Oriona balss. Aiz kuģa sienām Roks, kurš nu ir jaunākais impera­tors simt gadu laikā, sadalīs mūsu armādu flotēs, kas uzbruks Bellonām ārpus Marsa. Šurp plūst ločSpārnu un lapseņu eskadriļas. Nāvē lidojoši zilie. Starp viņiem arī Zelta vienību vadītāji. Viņu visu mērķis ir izveidot pietiekami lielus caurumus, pa kuriem ienaidnieka kuģu korpusiem spētu pietuvoties dēlesKuģi. Daži prētori pulcē savus kareivjus, lai atkautos no ienaidnieku viļņiem, kas nonāks uz viņu kuģiem. Citi veic uzbrukumus. Tā vai citādi tā ir laimes spēle. Nedrīkstu par to domāt. Par to atbild Viktra, Roks un Orions. Man ir citi pienākumi.

Apstājos un palūkojos visapkārt angārā. „Un ja nu Arējs nav īsts?” klusi jautāju Sevro.

„Par ko, pie velna, tu runā?” prasa Sevro.

„Ja nu tas ir tikai zeltu triks? Kāds, kurš rausta aukliņas, lai ievir­zītu Sabiedrību pa sev vēlamo ceļu. Ja nu tas viss ir meli?”

Scvro ilgi manī lūkojas, tad uzlec uz margām un no visa spēka iegaudojas pār visu angāru.

Zāle gaudo pretī.

Tas atskan no pelēkajiem. Atskan no obsidiāniem. Gaudo oranžie. Gaudo sarkanie, kas strādā pie caurulēm. Un gaudo arī zelti, kas lūguši iespēju pārcelties uz manu kuģi.

„Tie nav nekādi meli.”

Un tobrīd es ieraugu, ka leģionu standarti ir krituši un tos aiz­stājis kaut kas jauns. Pazudušas Sabiedrības piramīdas. Nekur nav manāmi lauri, scepteris, zobens un grāmata. Pazudis Augusta lauva. Tā vietā leģionu kaujās nesamos augstos, zeltītos standartus rotā vilki un sirpjAsmeņi.

Sie ir mani leģioni.

Jūtu apkārtējos savādu strāvu. Tādu kā fizisku fanātismu. Zeltos tā nedūc gluži tik spēcīgi. Zelti mani mīl, jo nesu tiem uzvaras un triumfu. Pārējās krāsas mīl mani citādāk, kaut kā daudzsološāka dēļ. Jebkurš cits kuģi iekarojis zelts būtu iznīcinājis tā apkalpi, tomēr es to nedarīju, jo viņi izvēlē­jās mani, nevis zeltus, kas reiz bija to saimnieki. Es devu viņiem šo iespēju.

Sevro satver manu roku. „Vai tu saproti, ka šodien tev jācīnās citādi?”

„Es saprotu, Sevro.” Mēģinu nokratīt viņa roku.

„Nesaproti gan.” Viņš pievelk mani tuvāk, piespiezdams paskatīties uz sevi, un padzen Ragnāru tālāk. „Šodien katra tava kustība tiks ierak­stīta un pārraidīta visos Saules sistēmas nostūros. Šīs kaujas mērķis ir padarīt floti par tavu!' Viņa balss pāriet skarbā čukstā. „To izplatīs Arēja dēli. To izplatīs Šakālis. Tāpat arī Augusta nams. Izturies kā dievs, un tev sekos kā dievam. Skaidrs?”

„Vienalga, vai zaudēšu vai uzvarēšu, bet tā ir Augusta flote,” es saku.

„Ne tad, ja viņš būs miris.”

Uzdevu Sevro iefiltrēties Agejas citadelē, kur tiek turēts gūstā arhiGubernators. Tomēr es viņam neliku nogalināt Augustu.

„Tu viņu nenogalināsi,” pavēlnieciski saku. „Es to aizliedzu. Tas

„Nepieciešams. Tev viņa likumība nav vajadzīga. Vai tu joprojām neesi mūs atkodis? Te tu dabū to, ko paņem, un nav svarīgi, kādas ir tavas tiesības uz to.” Viņš nospļaujas uz grīdas. „Tev ir divdesmit gadu. Ja iegūsi Marsu, Derov, tad kļūsi par dzīvu dievu. Un, kad atklāsi, kas patiesībā esi… tu pārkāpsi krāsu robežas. Vai es saprotu pareizi?”

Kopš tikāmies pirmoreiz, Sevro ir kļuvis gudrāks. Par to nav šaubu. Tomēr baidos, ka viņš ir pārāk augstās domās par mani. Apolons domāja, ka ir dievs. Augusts domā, ka ir dievs. Man tādam nevajadzētu būt. Die­vam kalpo, viņu pielūdz. Es to nekad neesmu gribējis. To nekad nav gri­bējusi Ēo. Sevro tas būs jāsaprot. Runa taču ir par brīvību. Tomēr liekas, ka visi grib tikai kādam sekot.

Mustanga šodien pārrauga karaspēka operācijas. Viņa pacēlusies gaisā kopā ar Miliju, zeltu, kura mums piebiedrojās Institūtā un kuras seja atgādina zirga galvu. Manā tuvumā nesteidzīgi soļo nevērīgs, nežēlīgs zelts ar pazīstamu seju. Iesmejos un parādu viņu Sevro, kurš asi nolamājas.

„Proktor Jupiter?” uzsaucu vīram. „Dārgais, vai tas patiešām varētu būt tu?”

„Kas gan cits es varētu būt, tu iedomīgais sīkaļa?” Jupiters nostājas manā priekšā. Viņš ir garš. Nevērīgu skatienu. Cieši sasietiem matiem. Puspēdu garāks par mani, viņš ir grēcīgs, baudkārs nezvērs ar kilometru garu augstprātības šlepi, un ir skaidrs, ka viņš un Ragnārs ir divu pārpra­tumu attālumā no kautiņa. Viņš pamet skatu uz slāti, kas aptīta ap manu apakšdelmu, un es redzu, ka savējo Jupiters ari nēsā jaunajā manierē. „Dzirdēju, ka tu esi atbildīgs par jauno stilu.” Viņš paceļ roku. „Man patīk. Pārdrošs kā pliks daikts skudru pūznī.”

„Joprojām pieklibo?” prasa Sevro.

„Aizveries, Goblin,” nicīgi novelk Jupiters.

„Mīļajam tētiņam, lūk, bija maza divkaujiņa ar proktoru Jupiteru par Niknā bruņinieka vietu.” Sevro smaida. „Vecais uzšķērda viņu tai pašā vietā, kur es. Taisni pakaļā.”

„Tas glumais jāklis Fičners ir… viltīgs.” Jupiters nīgri pamāj. „Ļoti, ļoti viltīgs. Es te palīdzēju lēdijai,” viņš turpina, norādīdams uz Mustangu.

„Kā tā?” vaicāju.

„Vairumā Augusta pilsētu izsludināts sakaru aizliegums. Nc vārda nevar dabūt ne iekšā, ne ārā. Esmu joprojām lojālo iedzīvotāju ziņnesis. Ielavos iekšā. Izlavos ārā. Ar to nodarbojos jau nedēļām ilgi un sūtu ziņas uz nomaļām ziņSlēptuvēm un pārējām lojālajām pilsētām. Kamēr biji prom, vākdams kopā floti, ar viņas un viņas brāļa aģentiem te noritējis vesels karš. Nav gājis viegli, manu labo cilvēk.”

„Ko tādā gadījumā vari man pastāstīt?” jautāju.

„Nu, Bellonu tētiņš komandē floti, kas stāsies pretī taviem draugiem. Kasijs un Kārns nozīmēti vadīt zemes operācijas Agejā. Es palīdzēšu tev viņus atrast un nogalināt.” Jupitera biezās uzacis izliecas, liekot noprast, cik viņam šis uzdevums šķiet apgrūtinošs. „Tāds jau ir mērķis — nogalināt Bellonas ģimenes locekļus, liekot visiem viņu sabiedrotajiem pēkšņi sākt brīnīties, kādēļ vispār cīnās, vai ne tā?” Viņš piemiedz Sevro ar aci. „Gan­drīz tikpat labi kā iedauzīt tās lunasdzimušās Valdnieces galvaskausu.” „Tu esi drošs, ka Agejā ir visi Bellonas?”

Jupiters īgni pamāj. „Pēdējoreiz, kad viņus redzējām. Tas gan bija pirms pāris dienām, pēc tam, kad viņi atveda savažoto Augustu.” Viņš izklaidīgi paceļ pirkstu. „Un, kas ir interesanti, tonakt redzējām nosēža­mies vairākus lielus transporta kuģus.”

Nelikdamies ne zinis, ka pieminēti transporta kuģi, pavēcinu roku. Viņš samiedz acis, bet saku Jupiteram, lai aizveras un lasās man aiz muguras, jo pie mums nāk Mustanga ar savu svītu.

„Viss ir sagatavots,” viņa saka. „Gaidām palaišanas pavēli.” Viņa sarauc degunu tā, it kā būtu saodusi ko sliktu. „Sevro, lūdzams pieskati Jupiteru. Viņam ir paradums dirst turpat, kur viņš ēd.”

Jupiters nožāvājas. „Man ari prieks ar jums sadarboties.”

„Mīlij, prieks redzēt tevi nomazgājušos,” es saku.

„Pļāvēj.” Viņa paloka galvu un pasmaida, viņas sejā tas nepavisam neizskatās glīti. „Joprojām spēlējies ar izkaptīm? Tas silda manu sirdi.” „Tev ir sirds?” iesmejas Sevro.

Viņa ar skatienu nomēra Sevro augumu. „Jā, turklāt normāla izmēra.” Tad pieklust. „Vēl tikai vakar redzēju Polluku; tiesa gan,

pretinieku pusē. Esmu lavījusies pa ēnām kopā ar Jupiteru. Esi sarīkojis mums visiem mazu salidojumu. Dzirdēju par Taktu. Viņš bija suņabērns.” Tiesa. Ielūkojos savā viedpulkstenī. Palaišanas koordinātās būsim pēc piecām minūtēm. Mana komanda izklīst. Mustanga paliek, viņas seja ir domīga.

„Kas tad nu?” jautāju. „Jau uztraucies par mani?”

„Nedaudz,” viņa atzīstas, pienākusi tik tuvu, ka jūtu viņas smaržu. „Bet domāju par savu tēvu. Ja nu tie viņu nogalina, pirms vēl nonākam uz Marsa?”

„Tie viņu nenogalinās. Viņš tiem vajadzīgs kā ķīla. Vai arī, ja viņi zaudēs, tad apžēlos viņu un cerēs, ka to pašu darīsim ar visiem Bellonas ģimenes locekļiem. Tik svarīgus vīrus kā viņš neviens nenogalina.”

Sniedzos pēc Mustangas rokas, lai viņu mierinātu, bet viņa to atrauj un aizgriežas. „Mums jāiekaro planēta.”

Noskatos, kā viņa aiziet, izkliegdama pavēles saviem vīriem.