Zelta dēls

32 . MIRT JAUNAM

Mustanga uzstāja, ka pirms sanāksmes vēlas redzēt Taktu. Mūs pavada Teodora. Atrodam Roku sēžam pie mirušā Takta kuģa medPunktā. Pēc tā, kā Roks sēž, salicis rokas, varētu padomāt, ka Taktam joprojām varētu būt cerība uz dzīvi. Varbūt kādā citā pasaulē, kur nav tādu vīru kā Lorns.

„Viņš ir šeit jau kopš Eiropas,” klusi saka Teodora.

„Tu man nepateici, ka viņš ir te,” es pārmetu.

„Viņš lūdza to nedarīt.”

„Tu esi mana kalpotāja, Teodora!”

„Bet viņš ir tavs draugs, dominus!'

Mani pabiksta Mustanga. „Pārstāj būt tāds ēzelis, vai tad neredzi, ka viņa tāpat jau ir pārgurusi?”

Paskatos uz Teodoru. Mustangai taisnība. „Tev vajadzētu iet pagu­lēt, Teodora.”

„Domāju, ka tā ir lieliska ideja, dominus. Vienmēr prieks jūs satikt, domina,” Teodora saka Mustangai, bet tad pamet uz mani dusmīgu ska­tienu. „Jūsu prombūtnes laikā saimnieks ir bijis diezgan untumains.”

Mustanga noskatās, kā Teodora izslīd no telpas. „Tev ar viņu pavei­cies.” Viņa maigi pieskaras Roka plecam. Viņš atver acis.

„Virdžīnij.”

Viņi satuvinājās gada laikā, ko visi kopā pavadījām Citadelē. Neviens no viņiem nekad nevarēja pierunāt mani piebiedroties viņiem

un aiziet uz operu. Nav tā, ka mani neinteresē mūzika. Vienkārši Loms prasīja daudz laika.

Viņa paspiež Roka plaukstu. „Kā tev klājas?”

„Labāk nekā Taktam.” Viņš uzmet man skatu. Pieļauju, ka viņš teiktu ko vairāk, ja manis te nebūtu. Roks pamana, kādā stāvoklī ir Mus­tanga, un raizēdamies sarauc pieri. „Kas nogāja greizi?”

Kad esam Rokam izstāstījuši, viņš lēni izlaiž pirkstus caur viļņo­tajiem matiem. „Tas gan nav labi. Nekad nebiju iedomājies, ka Plīnijs varētu kļūt tik pārdrošs.”

„Desmitos tiekamies, lai apspriestu tālākos plānus,” es saku.

Roks neliekas par mani ne zinis. „Man žēl, ka tā noticis ar tavu tēvu un brāli, Virdžīnij.”

„Es ceru, ka viņi joprojām ir dzīvi.” Mustanga palūkojas uz Taktu, un viņas seja aprimst. „Žēl, ka tā noticis ar Taktu.”

„Viņš aizgāja tā, kā dzīvoja,” Roks saka. „Es tikai būtu gribējis, lai viņa mūžs ir ilgāks.”

„Vai tev šķiet, ka viņš būtu mainījies?” vaicā Mustanga.

„Viņš vienmēr bijis mūsu draugs,” Roks atbild. „Mūsu pienā­kums bija palīdzēt viņam censties. Pat tad, ja tas bija kā mēģināt apskaut liesmu.” Viņš velta man īsu mirkli.

„Tu zini, ka negribēju viņa nāvi,” es saku. „Es gribēju, lai viņš atgriežas pie mums.”

„Tāpat kā gribēji noķert Aju?” vaicā Roks, nosprauslājies par manu sejas izteiksmi.

„Es tev jau izstāstīju, kāpēc tā rīkojos.”

„Protams. Viņa noslepkavo mūsu draugu. Viņa nokauj Kvinnu, bet mēs ļaujam viņai iet, jo tā ir daļa no lielā plāna. Visam ir sava cena, Derov. Varbūt drīz tu nogursi no tā, ka liec to maksāt saviem draugiem.” „Tas nav godīgi,” aši iebilst Mustanga. „Tu zini, ka nav.”

„Es zinu to, ka mums sāk aptrūkties draugu,” Roks atbild. „Ne mēs visi esam tik izturīgi kā Pļāvējs. Ne visi gribam būt karotāji.”

Protams, Roks domā, ka esmu izvēlējies šādu dzīvi. Viņa bērnība pagāja atpūšoties, lasot grāmatas, ceļojot šurpu turpu starp ģimenes

īpašumiem Jaunajās Tēbās un Marsa augstienēs. Viņa vecāki neatbalstīja uzlabotās mācību augšupielādes metodes, tāpēc nolīga violetos un bal­tos pedagogus, kas viņu skoloja pastaigās pa mierīgām pļavām un gar rāmiem ezeriem.

„Takts nepārdeva vijoli,” Roks pēc brīža saka.

„To, kuru viņam uzdāvināja Derovs?”

„Jā. To Stradivari vijoli. Viņš to pārdeva, bet tad jutās tik vainīgs, ka neļāva pabeigt darījumu ar izsoļu namu. Lika viņiem pasūtījumu atsaukt. Viņš vienatnē vingrinājās, lai izkustinātu ierūsējušās prasmes. Teica, ka grib tevi, Derov, pārsteigt ar sonāti.”

Smagums mani spiež vēl vairāk. Takts vienmēr bijis mans draugs. Viņš vienkārši apmaldījās, mēģinādams būt tāds cilvēks, kādu viņu gri­bēja redzēt viņa ģimene; lai gan viņa draugi mīlēja Taktu tādu, kāds viņš jau bija. Zinādama, par ko es domāju, Mustanga uzliek roku man uz muguras. Roks pieliecas, lai vienu reizi noskūpstītu Taktu uz vaiga un dotu viņam svētību.

„Labāk doties aizsaulē pilnā kādas kaislības krāšņumā nekā izdzist un savīst no vecuma. Dzīvo strauji. Mirsti jauns, mans nepakļāvīgais draugs.”

Roks aiziet, atstādams mūs pie Takta divatā ar Mustangu.

„Tev tas ir jāvērš par labu,” viņa saka par Roku. „Jāvērš par labu, pirms esi viņu zaudējis.”

„Es zinu,” atbildu. „Tiklīdz vērsīšu par labu vēl kādas simts citas lietas.”

Karazālē ir sapulcējusies un ap vareno koka galdu sēž visa mana padome. Galda virsmu izraibina kafijas tasītes un ēdiena paplātes. Mus­tanga sēž man līdzās, kā vienmēr zābakus uz galda atbalstījusi, un skaidro, kas nogāja greizi viņas tēva operācijā. Nedroši paliecies uz priekšu savā krēslā, Kavakss ir šausmās par to, ka Augusts cietis sakāvi. Viņš nervozi lauza rokas un ir tik satraukts, ka Dakšo paņem Sofoklu no tēva klēpja un iedod to Viktrai, kas nu nezina, ko ar dzīvnieku iesākt. Telpu piepilda Mustangas balss, un mūsu priekšā uz galda atdzīvojas hologramma, ko viņai iedeva Plīnijs. Caur izplatījumu klusi traucas sardzes kuģu brigāde, kas tuvojas izslavētajām Ganimēda kuģu būvētavām, kas ielenc rūpniecī­bas mēness lāsumaino, zaļi zilo un baltām vērpetēm klāto virsmu.

„Viņš nosūtīja pelēko dzinēju vienību, kas bija paslēpusies divu tankkuģu vēderos. Tā atslēdza trīs aizsardzības platformas atomreakto­rus. Tad mans tēvs ar saviem ločSpārniem un sardzes kuģiem uzbruka sev raksturīgā veidā — dedzinot dzinējus, metot munīciju un tad lokā atgriežoties atpakaļ.

Tā bija īsta dārgumu krātuve — piestātnē apmēram septiņpad­smit iznīcinātāji un četri drednauti, kas visi pabeigti vai tuvu tam. Pie­ņemot, ka kuģus vadīs koncentrēta sastāva apkalpes, viņa spēki iekāpa tajos visos vienlaicīgi. Viņš pat komandēja dēlesKuģi, kurā kopā ar abiem saviem aptraipītajiem nosēdās uz mēnesLauzēja. Tomēr kuģus nevadīja samazinātas apkalpes. Nevienā no tiem apkalpes nebija. Tā vietā kuģi bija pilni ar prētoriešiem, pelēko dzinēju vienībām. Un olimpiskajiem bruņiniekiem.”

„Un viņš…padevās" panikā prasa Kavakss.

Mustanga iesmejas. „Mans tēvs? Viņš gandrīz izcirta sev ceļu uz brīvību. Viņš nogalināja Pavarda bruņinieku, bet tad uzskrēja virsū dažiem seniem draugiem.”

Hologramma rāda, kā cauri divpadsmit pelēkajiem Augusts izslīd kā cilvēks, kas brien caur garas, sausas zāles vāliem. Viņa slāte dzied un kauc, dzirksteļodama pret sienām, slīdēdama cauri cilvēkiem un bruņām, līdz viņš sastop citu vīru liesmojošās bruņās. Pavarda bruņinieku. Seko virkne spēju izklupienu, ko pārtrauc sarkana migla. Būkšķēdama uz grī­das nokrīt galva. Tad parādās divi vīri. Viens ar sauli rotātā ķiverē, bet otrs ir Fičners savā vilka galvas maskā. Abi kopā šie vīri uzveic aptraipītos un sakauj Augustu, līdz viņš asiņodams nokrīt zemē.

Lorns pār galdu paskatās uz mani. „Lēdij__ Mustanga, kas ir vīrs

ar sauli rotātajās bruņās?”

Viņa klusē.

„Tās ir Rīta bruņinieka bruņas,” es atbildu. „Kasijs. Tie būs sadzie­dējuši viņa roku. Vai devuši viņam jaunu.”

Mustanga turpina. „Tur bija ari Julii kuģi.” Viņa paskatās uz Viktru. „Tie piebeidza mana tēva spēku pretestību.”

Sevro dusmīgi glūn uz Viktru un izņem no viņas rokām Sofoklu, it kā viņai nevarētu uzticēt pat lapsu. „Vai jūties neveikli? Tev vajadzētu tā justies.”

„Esam par to jau runājuši,” Viktra iesāk, izklausīdamās nogarlaikojusies šādu apsūdzību dēļ. „Valdniece draudēja manai mātei. Viņa ar poli­tiku nenodarbojas. Pārsvarā viņai rūp tikai nauda.”

„Tātad uzticība viņai nerūp?” Mustanga noprasa. „Interesanti.” „Pff. Agripīna ir ļauna kuce,” purpina Kavakss. „Un vienmēr ir bijusi tāda.”

„Uzmanīgi, o, lielais vīrs,” Viktra brīdina. „Viņa tik un tā ir mana māte.”

Kavakss sakrusto resnās rokas uz krūtīm. „Atvainojos. Ka viņa ir tava māte.”

„Un kā lai zinām, ka neesi sazvērējusies ar viņiem, Viktra?” klusi pavaicā Dakšo. „Varbūt tu spiego? Varbūt tu nogaidi… Kā tu zini, ka viņa ir uzticama, Derov? Viņa viegli būtu varējusi ziņot…”

Mustanga paskatās uz mani. „Es aizdomājos par to pašu.”

„Kāpēc es uzticos tev, Dakšo, vai tev, Kavaks?” es jautāju. „Ja kāds no jums piegādātu manu galvu Valdniecei, jūs nonāktu pirmšķirīgā stā­voklī, izpelnītos apžēlošanu, papildu teritorijas un godalgas.”

„Un tavu sirdi Kasija mātei,” man atgādina Sevro.

„Paldies, Sevro.”

„Vienmēr laipni!” Viņš no bagātīgi nokrautā galda paķer vistas stil­biņu un dod to Sofoklam. Apdomājies viņš nokožas arī pats un sāk lapsai kaut ko klusi stāstīt.

„Es uzticos Viktrai tā paša iemesla dēļ, kādēļ paļaujos uz katru no jums — iemesls ir draudzība,” saku, piespiedis sevi atraut skatu no Sevro.

„Draudzība. Ha!” Mustanga skaļi noliek kafijas tasi uz galda. „Es būšu tieša. Neuzticos nevienam Julii ne tik, cik melns aiz naga.”

„Tas tāpēc, mazo meitenīt, ka manā klātbūtnē jūties apdraudēta.” Mustanga izslējās savā krēslā. „Mazo?”

„Esmu desmit gadus vecāka par tevi, dārgumiņ. Kādudien tu atska­tīsies uz sevi un smiesies. Vai es tiešām biju tik muļķīga, tik vienkārša? Turklāt tu neesi sevišķi gara. Tāpēc saukšu tevi par mazo.”

„Es skuķu kautiņos neiesaistos,” Mustanga salti noskalda. „Es tev neuzticos tāpēc, ka tevi nepazīstu. Zinu tikai to, ka tavas mātes reputācija saistīta ar politiku. Viņa ir intrigante. Kukuļdevēja. Mans tēvs to zināja. Es to zinu. Tu to zini.”

„Jā, zināmā mērā mana māte ir intrigante. Tāpat kā es un tu, tomēr es neesmu mele. Nekad neesmu melojusi un nekad nemelošu. Atšķirībā no dažiem labiem.” Viņas izliektās uzacis sniedz diezgan nepārprotamu mājienu, kas ar to domāts.

„Ābols no ābeles tālu nekrīt, Derov,” brīdina Dakšo. „Šajā gadī­jumā nepaļaujies uz jūtām. Viņu ir izaudzinājusi bīstama sieviete. Nav nekādas vajadzības izturēties pret viņu ļauni, tomēr nevaram pieļaut, ka viņa ir daļa šīs padomes. Es mudinu tevi uzlikt viņai mājas arestu, līdz viss ir galā.”

„Jā.” Ar saviem mezglainajiem pirkstu kauliņiem pa galdu bungo Kavakss. „Piekrītu. Ābols no ābeles.”

„Nespēju noticēt, ka tu ievilināji mani šajā haosā, Derov,” Loms murmina. Viņš izskatās šeit neiederīgs. Pārāk vecs un pārāk sirms, lai piedalītos šādās ķildās. „Nevari uzticēties pat savai padomei.”

„Saīdzis. Varbūt zems cukura līmenis asinīs?” Sevro pamet viņam apgrauzto vistas kāju. Šādas izrādīšanās neiespaidots, Loms ļauj tai nokrist uz galda.

„Mēs labprāt uzklausītu jūsu viedokli, Ark,” ar cieņu mudina Kavakss.

„Es ieklausītos savos padomniekos, Derov.” Loms knakšķina mez­glainos pirkstus. „Man ir rētas, kas vecākas par viņiem, tomēr galīgi naivi viņi nav. Labāk piesargāties nekā pēc tam nožēlot. Liec Viktrai palikt istabās.”

„Ark, jūs mani pat nepazīstat!” beidzot piespiesta pielēkt kājās, pro­testē Viktra. Tagad redzama viņā mītošā karotāja, kas liesmo tepat aiz kulturālās, mierīgās fasādes. „Man tas ir apvainojums! Es cīnījos kopā ar Dcrovu, kamēr jūs vēl slēpāties savā peldošajā pilī un izlikāties, ka ir 1200. gads pēc Kristus!”

„Laiks lojalitāti nepierāda.” Lorns nicīgi nosprauslājas un pieskaras savām rētām. „To dara rētas.”

„Jūs tās ieguvāt, cīnoties par Valdnieci. Jūs bijāt viņas zobens. Cik daudz asiņu izlējāt viņas dēļ? Cik cilvēku redzējāt sadegam, kamēr stāvē­jāt plecu pie pleca ar Pelnu valdnieku?”

„Par Reju ar mani nerunā, meitēn!”

Viktras zobi nozib nežēlīgā smaidā. „Tātad zem visām tām grum­bām un kožu saēstām lupatām joprojām atrodams Niknais bruņinieks.” Lorns viņu vēro, redz viņā jaunības dusmu spīvumu un palūkojas uz mani, it kā brīnītos, kāds cilvēks var saistīt sevi ar tādiem zeltiem kā Takts un Viktra. Vai viņš mani maz pazīst? Viņš apjauš, ka nē. Protams, ka nepazīst.

„Gods pirmajā. Gods pēdējā. Lūk, kā skan manas ģimenes vārdi. Kamēr jūs… jaunkundz, nu, Julii vārds gluži neceļ cilvēku pretī cildenā­kiem mērķiem, vai ne tā? Jūs esat tikai tirgoņi.”

„Manam vārdam nav nekāda sakara ar to, kas es esmu.”

„No čūskām dzimst čūskas,” uz viņu vairs pat neskatīdamies, atbild Lorns. „Jūsu māte bija čūska. Viņai piedzimāt jūs. Tātad jūs esat čūska. Un ko čūskas dara, mana dārgā? Tās lien. Tās aukstasinīgi gaida zālē, ir nežēlīgas un kož.”

„Mēs varam prasīt par viņu izpirkumu,” saka Sevro. „Draudēt viņu nogalināt, ja Agripīna mums nepiebiedrosies vai vismaz nebeigs čakarēt visus mūsu plānus.”

„Tu gan esi mazs, ļauns sūdabrālis, vai ne?” Viktra noprasa.

„Es esmu zelts, kuce. Ko tu gaidīji? Siltu pienu un cepumus tikai tāpēc, ka esmu kabatas izmēra?”

Nokāsēdamies Roks pievērš uzmanību sev.

„Izskatās, ka esam negodīgi, pat liekulīgi,” viņš izsaka savu novēro­jumu. „Visi klātesošie zina, ka manā ģimenē ir ārkārtīgi daudz politiķu. Varbūt kāds no jums domā, ka esmu cēlies no augstām asinīm un cilde­nām saknēm. Tomēr mēs, Fabii, esam bezgožu dzimta. Māte ir senatore, kas pilda savas kabatas ar lauksaimniecības finansējumu un zemKrāsu medicīniskās aprūpes subsīdijām, lai varētu dzīvot lielākos namos nekā tie, kādos dzīvojusi viņas māte. Mans vectēvs no tēva puses noindēja savu brāļadēlu violeto dīvas dēļ, kura bija trīs ceturtdaļas jaunāka par viņu un kura galu galā pati viņu nodūra un padarīja sevi aklu, kad atklāja, ka tas nogalējis brāļadēlu, viņas mīļāko. Turklāt tas nav nekas salīdzinājumā ar manu vecvectēvu, kurš izbaroja nēģiem savus kalpotājus, jo bija izlasījis, ka šīs savādās aizraušanās aizsācējs bijis imperators Tibērijs. Tomēr te nu es esmu, visu šo grēku auglis, un pieļauju, ka manu lojalitāti neviens no klātesošajiem neapšauba.

Kādēļ tad apšaubām Viktru? Viņa ir bijusi nelokāma Derova sabied­rotā kopš Akadēmijas. Tur nebija neviena no jums. Neviens no jums par to neko nezina, tādēļ es uzstāju, lai aizverat savas mutes. Viktra palika pat tad, kad viņas māte pieprasīja, lai meita pamet Derovu un Augustu. Viņa palika pat brīdī, kad uz Lunas ieradās prētorieši, lai mūs nogalinātu. Viņa ir šeit tagad, kad mēs neesam nekas vairāk par nožēlojamu bandītu apvie­nību, tomēr jūs viņu apšaubāt. Jūs iedvešat man riebumu. Man ir skumji, ka esmu starp šādiem matu skaldītājiem. Tāpēc, ja vēl kāds apšaubīs Viktras uzticamību, es zaudēšu ticību šai brālībai. Un es to pametīšu.”

Viņam veltītais Viktras smaids ir kā saullēkts — pakāpenisks, lēns, tad apžilbinoši gaišs. Tas nozūd lēnāk, nekā es būtu gaidījis. Viņas sirsnīgums pārsteidz arī Roku, liekot steidzīgi piesarkt viņa bālajiem vaigiem.

„Es neesmu mana māte,” paziņo Viktra. „Vai mana māsa. Mani kuģi pieder man. Mani vīri pakļaujas man.” Viņas plati novietotās acis ir vēsas, gandrīz miegainas, tomēr tagad, viņai pieliecoties, tās uzzibsnī. „Uzticieties man un tiksiet atalgoti! Tomēr nozīme ir tikai tam, ko domā Derovs.”

Visi skatieni pievēršas man un manam klusumam. Patiesībā es nedo­māju par Viktru, bet gan par Taktu, prātoju, cik viegli viņš varēja just, ka turēju viņu drošā attālumā no sevis. Kad sākumā izrādīju viņam mīlestību un viņš no vijoles atteicās, es biju nokaunējies un sāpināts. Tādēļ atkāpos. Labāk nebūtu noliedzis to, kā jutos, un turpinājis iesākto! Viņa mūri būtu sabrukuši. Takts nekad nebūtu mūs pametis. Viņš joprojām varētu būt šeit.

Otrreiz es to pašu kļūdu nepieļaušu un vismazāk jau pret Viktru. Es snie­dzu viņai roku tovakar gaitenī un darīšu to pašu arī šajā sanāksmē.

„Nejaušības dēļ piedzimām par zeltiem,” saku. „Mēs būtu varē­juši piedzimt jebkurā citā krāsā. Nejaušības dēļ nonācām ģimenēs, kurās uzaugām. Tomēr savus draugus mēs varam izvēlēties. Viktra izvēlējās mani. Es izvēlējos viņu, tāpat kā ikvienu no jums. Un, ja nevaram uzti­cēties saviem draugiem…” Lūdzoši palūkojos uz Roku un meklēju viņa skatienā piedošanu, „…tad kāda jēga elpot?”

Paskatos uz Viktru. Viņas acīs lasāmas tūkstoš lietas, un manā atmiņā uznirst vārdi, ko pēc sprādziena teica Šakālis, apsvilis gulēdams savā gultā. Viktra mani mīl. Vai tas tiešām varētu būt tik vienkārši? Viņa to visu dara nevis tāpēc, lai Julii tradīcijās gūtu labumu un peļņu, bet gan vienkāršu, cilvēcisku emociju dēļ. Es prātoju, vai jebkad varētu viņu mīlēt. Nē. Citā pasaulē Mustanga nekad nekļūtu par karotāju un nekad nebūtu nežēlīga. Tomēr Viktra jebkurā pasaulē būtu tieši šāda. Vien­mēr karotāja — patiesībā gluži kā Ēo. Vienmēr pārāk mežonīga un pilna uguns, lai rastu mieru kaut kur citur.

Mustanga ievēro, kā saskatāmies ar Viktru.

„Tas nu būtu atrisināts,” Mustanga saka. „Atgriezīsimies pie svarī­gākā jautājuma. Plīnijs šobrīd gaida ar galveno floti. Tur viņš ir sapulci­nājis visus mana tēva karognesējus, lai izveidotu dokumentu, kurā pazi­ņos par formālu padošanos Valdniecei un Marsa restrukturizēšanu. Cik saprotu, Plīnijam šis darījums ir izdevīgs, jo viņš tiks pasludināts par jauna nama galvu. Viņš kopā ar Julii un Bellonām kļūs par vienu no Marsa ietekmīgākajiem cilvēkiem. Kolīdz tiks noslēgta vienošanās par mieru, tā tiks apstiprināta ar mana tēva nāvessoda izpildi Agejā, mūsu Citadeles pagalmā.” Ļaudama saviem vārdiem pieņemties svarā, Mus­tanga ielūkojas klātesošo sejās. „Ja manu tēvu neizglābsim, ar šo karu ir cauri. Pavadoņu valdnieki nenāks mums palīgā. Visticamāk, ka viņi sūtīs savus kuģus pret mums. No Neptūna sūtītie Vespasiāna spēki griezīsies atpakaļ. Mēs paliksim vieni cīņā pret visu Sabiedrību. Un mēs mirsim.”

„Labi. Tas visu padara vienkāršāku,” es saku. „Atgūsim savu floti un atkarosim Marsu. Vai kādam ir idejas?”