Zirgs un viņa zēns

Devītā nodaļa pāri tuksnesim

— Cik baigi! Cik šausmīgi baigi! — činkstēja Laza­ralīna. — Ak, dārgā, es tā baidos. Trīcu pie visām miesām. Patausti!

— Nāc, — sacīja Aravisa, kuru pašu kratīja drebuļi. —Viņi ir aizgājuši atpakaļ uz jauno pili. Kad būsim ārā no šīs istabas, varēsim justies drošas. Bet izniekots briesmīgi daudz laika. Cik vien ātri vari, noved mani lejā pie durvīm, pa kurām var iziet uz upi.

— Dārgumiņ, kā tu vari to prasīt? — Lazaralīna iebrē­cās. — Es it neko neesmu spējīga darīt — pašlaikne. Mani nabaga nervi! Nē, mums mazliet mierīgi jāpaguļ un tad jāiet atpakaļ.

— Kāpēc atpakaļ? — Aravisa noprasīja.

— Ak, tu neko nesaproti! Tev nav ne mazākās līdzjušanas, — sākdama birdināt asaras, teica Lazaralīna. Ara­visa nosprieda, ka patlaban nav īstais laiks žēlošanai.

— Paklau! — viņa uzsauca, saķerdama Lazaralīnu un pamatīgi to sapurinādama. —Ja tu vēl bildīsi kaut vienu vārdu par atpakaļiešanu un tūlīt nemeklēsi durvis, kas veras uz upi, tad, vai zini, ko es darīšu? Izskriešu gaitenī un sākšu kliegt. Tad mūs abas noķers.

— Bet mūs abas n-n-nogalēs! — Lazaralīna vaimanāja.

— Vai tu nedzirdēji, ko teica Tišroks (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst)?

— Jā. Un labāk lai mani nozūmē, nekā apprecina ar Ahoštu. Tāpēc nāc!

— Esi nu gan tai nejauka, — Lazaralīna kurnēja. — Man taču ir tik slikti!

Tomēr beigās viņai vajadzēja padoties Aravisai.

Lazaralīna devās pa priekšu — lejā pa kāpnēm, pa kurām viņas bija gājušas jau iepriekš, tad iegriezās citā gaitenī un tā beidzot izkļuva ārā svaigā gaisā. Nu viņas atradās pils dārzā, kura terases nolaideni stiepās līdz pilsētas mūrim. Spoži spīdēja mēness. Viens no trūkumiem, kas piemīt dēkām, ir tāds, ka, nonākot visskaistākajās vietās, bieži vien esat pārāk satraukti un steidzaties, lai šos brīnišķīgos skatus novērtētu. Tā nu arī Aravisai palika vien neskaidrs iespaids (kaut gan vēlākajos gados viņa pieredzēto atcerējās) par pelēkiem zālieniem, rāmi burbuļojošām strūklakām un ciprešu garajām, melnajām ēnām.

Kad viņas nokļuva pašā lejā, kur priekšā draudīgi slējās mūris, Lazaralīna drebuļoja tā, ka nespēja atvilkt vārtu bultu. To izdarīja Aravisa. Nu viņa beidzotredzējaupi, kas visa ņirbēja mēness staros, nelielu pietauvošanās platformu un nedaudzas laivas.

— Ardievu, — sacīja Aravisa, — un paldies. Piedod, ka biju tik nejauka. Bet padomā, no kā es bēgu!

— Aravisa, dārgumiņ, — lūdzās Lazaralīna. — Vai tu tiešām nepārdomāsi? Tagad, kad redzēji, kāds dižens vīrs ir Ahošta?

— Dižens vīrs! —iesaucās Aravisa. —Pretīgs pielīdējs vergs, kas glaimo, kad viņu spārda, uzkrādams to visu atmiņā un cerēdams atmaksāt pāridarījumus, uzkūdot briesmīgo Tišroku slepeni plānot dēla nāvi. Fui! Es drīzāk precētu sava tēva virtuves puiku nekā tādu radījumu kā viņš.

—Aravisa, Aravisa! Kā tu vari sacītkautko dknejauku — un arī par Tišroku (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst). Ja viņš grasās to darīt, tam jābūt pareizi!

—Ardievu, —sacīja Aravisa, —un tavi tērpi man šķita brīnišķīgi. Un laikam tava māja arī. Nešaubos, ka tev būs brīnišķīga dzīve — kaut gan man tāda nebūtu piemērota. Durvis aiz manis aizver klusu.

Viņa atraisījās no draudzenes sirsnīgajām skaujām, iekāpa plakandibena laivā, atgrūdās no krasta un jau pēc brīža atradās straumes vidū ar milzīgu, īstu mēness ripu virs galvas un milzīgu mēness atspīdumu dziļi lejā upē. Gaiss bija svaigs un vēss, un, nonākusi pretējā krasta tuvumā, viņa izdzirda pūces kliedzienu. «Ā! Tas jau ir labāk!» Aravisa nodomāja. Viņa visu mūžu bija dzīvojusi laukos un ienīda ik brīdi, ko pavadīja Tašbānā.

Izkāpjot krastā, meiteni apņēma tumsa, jo pakalns un koki aizsedza mēnesi. Tomēr viņai izdevās atrast to pašu ceļu, ko bija atradis Sasta, un, tieši tāpat kā viņš, meitene nonāca vietā, kur beidzās zāle un sākās smiltis. Tur viņa (tāpat kā zēns) palūkojās pa kreisi un ieraudzīja lielās, melnās kapenes. Un nu beidzot, lai cik drosmīga meitene bija Aravisa, viņas sirds sadrebēja bailēs. Ja nu pārējo te nav! Ja nu te ir vampīri! Taču viņa pacēla uzaugšu zodu (un izbāza mēles galu) un devās tieši uz kapeņu mūriem.

Un, nepiegājusi vēl tiem klāt, viņa ieraudzīja Brī, Hvinu un zirgu puisi.

—Tu vari atgriezties pie savas kundzes, — teica Aravisa, pavisam piemirsusi, ka viņš to nevarēs izdarīt, līdz nākamaj ā rītā atvērsies pilsētas vārti. — Te būs nauda par tavām pūlēm.

— Dzirdu un paklausu, — atteica puisis un vēja ātrumā nekavējoties aizdrāzās projām pilsētas virzienā. Nebija vajadzības viņu skubināt: arī viņš bija krietni daudz domājis par vampīriem.

Dažus nākamos mirkļus Aravisa bija aizņemta, bučojot Hvinas un Brī purnus un pliķējot viņu kaklus, itin kā viņi būtu gluži parasti zirgi.

— Un, re, kur Sasta! Lai pateicamies Lauvam! — iesaucās Brī.

Aravisa palūkojās apkārt: tur patiesi stāvēja Sasta, kas, redzēdams zirgu puisi aizejam, tūdaļ bija iznācis no slēptuves.

— Bet tagad, — teica Aravisa, — nedrīkst zaudēt ne mirkli. — Un viņa steidzīgi izstāstīja draugiem par Rabadaša karagājienu.

—Nodevīgie suņi! —izsaucās Brī, sapurinādams krēpes un piecirzdams pie zemes kāju. — Uzbrukums miera laikā, bez izaicinājuma! Bet mēs viņu cienīgi sagaidīsim. Būsim tur pirms viņa.

—Vai spēsim? —pavaicāja Aravisa, uzlēkdama Hvinas mugurā. Šastam gribējās, kaut viņš arī mācētu tā uzlēkt.

— Brū-jū! — Brī nosprauslojās. — Lec seglos, Šasta! Spēsim gan! Turklāt mēs netūļāsimies!

— Viņš sacīja, ka uz karstām pēdām došoties ceļā, — sacīja Aravisa.

— Tā gan cilvēki pieraduši teikt, — iebilda Brī. — Bet nevar vienā minūtē savākt divsimt zirgu un jātnieku, padzirdīt, sagādāt pārtiku, apbruņot, apseglot un laisties ceļā. Bet kā tagad: kādā virzienā dodamies? Uz ziemeļiem?

— Nē, — atteica Sasta. — Es zinu virzienu. Ievilku vagu. Paskaidrošu vēlāk. Jūs, abi zirgi, pagriezieties mazliet pa kreisi. Ā — re, kur ir!

— Redzi, — Brī sacīja. — Aulekšot dienu un nakti, kā stāsta pasakās, īstenībā nav iespējams. Vajag soļot un rikšot: bet rikšot mundri un soļot tikai nelielus gabalus. Un ikreiz, kad mēs iesim soļos, jūs, cilvēku bērni, varat nokāpt zemē un arī soļot. Nu, Hvina, vai esi gatava? Aiziet! Lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā!

Sākums bija jauks. Nakts bija ilgusi tik garas stundas, ka smiltis gandrīz atdevušas atpakaļ visu dienā sakrāto svelmi, un gaiss bija dzestrs, spirgts un tīrs. Mēnessgaismā smiltis visos virzienos un, cik tālu vien skatiens sniedza, vizēja līdzīgi gludam ūdens spogulim vai lielai sudraba paplātei. Nebija dzirdama neviena cita skaņa kā vien Brī un Hvinas soļi. Sasta būtu gandrīz aizmidzis, ja ik pa laikam nevaja­dzētu nokāpt un pasoļot kājām.

Tas šķita velkamies stundām ilgi. Tad pienāca brīdis, kad pazuda mēness. Likās, ka viņi jāj pa melnu tumsu nez cik stundu. Un pēc tam pienāca mirklis, kad Sasta pamanīja, ka var saskatīt sev priekšā Brī kaklu un galvu mazliet skaidrāk nekā pirms tam; un lēni, ļoti lēni viņš sāka manīt visās pusēs plašu, pelēku klajumu. Tas izskatījās pilnīgi kā miris, kā nez kāda nedzīva pasaule, un Sastu pārņēma briesmīgs nogurums, un viņš sajuta, ka salst un ka lūpas kļuvušas sausas. Un visu šo laiku čīkstēja seglu āda, džinkstēja laužņi, un pakavi nedunēja dipadadapada kā pa cietu ceļu, bet šņirkstēja čutašačutaša pa sausajām smiltīm.

Beidzot, pēc garām stundām zirgu mugurā, tālu pa labi lejā, pie paša apvāršņa, iezīmējās viena gara, gaišāki pelēka strēle. Tad parādījās sārta strēle. Beidzot bija pienācis rīts, taču nebija neviena putna, kas to iedziedātu. Sasta tagad priecājās par posmiem, kas bija jāmēro kājām, jo bija aukstāks nekā jebkad.

Tad pēkšņi iznira saule, un vienā mirklī viss pārmainījās. Pelēkās smiltis pārvērtās par dzeltenām un dzirkstīja, it kā būtu pārkaisītas ar dimantiem. Jātniekiem līdzās, kreisajā pusē, bezgalīgi garas traucās Šastas, Hvinas, Brī un Aravisas ēnas. Tālu priekšā saules staros zalgoja Paira kalna dubultsmaile, un Šasta pamanīja, ka viņi mazliet novirzī­jušies no kursa.

—Mazliet uz kreiso, mazliet uz kreiso, — viņš dziedoši noskandēja. Visjaukākais šķita tas, ka, paskatoties atpakaļ, Tašbāna jau izskatījās maza un tāla. Kapenes nemaz vairs nevarēja sazīmēt: tās it kā bija aprijis vienīgais cakainais kupris — Tišroka pilsēta. Visi ceļinieki jutās labāk.

Tomēr tikai neilgu laiku. Lai gan, pirmo reizi atskatoties, Tašbāna bija likusies ļoti tālu, dodoties uz priekšu, tā it kā palika turpat un negribēja attālināties. Šasta vairs negrieza galvu atpakaļ, jo tas tikai radīja sajūtu, ka viņi vispār nekustas. Tad sāka traucēt gaisma. No smilšu spožuma sūrstēja acis, tomēr viņš saprata, ka aizvērt tās nedrīkst. Jāplēš plati vaļā, jāskatās visu laiku uz Paira kalnu un jāsaka, kur jāt. Tad pievienojās svelme. Šasta to pirmoreiz sajuta, kad vajadzēja kāpt zemē un iet kājām: noslīdot smiltīs, to sveloņa iesitās sejā it kā no atvērtām krāsns durvīm. Nākamreiz bija vēl ļaunāk. Taču trešo reizi, kad Šastas kailās kājas pieskārās smiltīm, viņš sāpēs iekliedzās un vienu kāju zibenīgi iebāza atpakaļ kāpslī, kamēr otra jau kuļājās uz Brī muguras.

— Brī, piedod, — viņš dvesa. — Es nevaru paiet. Man svilst kājas.

— Nu protams, — izelsa Brī. —Man pašam vajadzēja par to padomāt. Sēdi seglos. Neko nevar darīt.

—Tev tas karstums neko nekaitē, —Šasta teica Aravisai, kas gāja blakus Hvinai. — Tev ir kurpes.

Aravisa neteica neko un izskatījās pūcīga. Cerēsim, ka viņa to nedarīja tīši, taču tā nu bija.

Atkal uz priekšu — brīžiem rikšos, brīžiem soļos, atkal rikšos, dzin-dzin-dzin, čīks-čīks-čīks, sakarsuša zirga smārds, paša sakarsušās miesas smārds, žilbinoša spozme, galvassāpes. Un jūdzi pēc jūdzes itin nekā cita. Tašbāna kā neizskatījās, tā neizskatījās tālāka. Kalni kā nenāca, tā nenāca tuvāk. Likās, ka tas pats kā bijis, tā būs arvien — dzin-dzin-dzin, čīks-čīks-čīks, sakarsuša zirga smārds, paša sakarsušās miesas smārds.

Lai kavētu laiku, Šasta mēģināja izgudrot dažādas rotaļas, bet, protams, nekas no tā nesanāca. Un vēl viņš cītīgi centās nedomāt par dzērieniem — šerbetu ar ledu Tašbānas pilī, skaidru avota ūdeni, kas, plūstot no zemes, guldz ar dobju skaņu, aukstu pienu bez kunkuļiem, ar pietiekamu, bet ne pārāk lielu krējuma kārtu — un, jo vairāk viņš pūlējās par to nedomāt, jo vairāk domāja.

Beidzot sākās kaut kas citādāks — klinšu grēda, kas slējās ārā no smiltīm ap piecdesmit jardu garumā un trīsdesmit pēdu augstumā. Tā nemeta lielu ēnu, jo saule patlaban bija ļoti augstu, tomēr neliela paēna tā bija. Tur viņi apmetās un mazliet ieēda un iedzēra arī nedaudz ūdens. Nav viegli iedot zirgam padzerties no ādas pudeles, taču Brī un Hvina mācēja laist darbā lūpas. Neviens neko nedabūja pietiekamā daudzumā. Neviens nerunāja. Zirgus klāja putu plankumi. Abi skaļi elpoja. Bērni izskatījās bāli.

Pēc visai īsas atpūtas viņi turpināja ceļu. Tie paši trokšņi, tās pašas smakas, tā pati žilba, līdz beidzot viņu ēnas parādījās labajā pusē un kļuva garākas un garākas, tā ka likās saredzamas līdz pasaules austrumgalam. Saule rietumpusē ļoti lēni slīdēja pretī apvārsnim. Un tad beidzot tā nogrima un, paldies Dievam, nežēlīgā, žilbā gaisma apdzisa, kaut arī svelme, kas cēlās augšup no smiltīm, bija tikpat briesmīga kā visu laiku. Četri acu pāri kāri raudzījās, vai neredzēs kādas zīmes no ielejas, par kuru bija runājis Krauklis Dzeltennadzis. Tomēr jūdzi pēc jūdzes neredzēja neko citu kā vien smilšu līdzenumu. Un nu diena neap­šaubāmi bija galā, vairums zvaigžņu jau mirkšķināja debesīs, bet zirgi joprojām dipināja uz priekšu, un bērni seglos cēlās augšup un slīga lejup, ciezdami no slāpēm un no­guruma.

Tikai, kad uzlēca mēness, Sasta iesaucās nepazīstamā, raupjā balsī (tā runā cilvēks, kam pavisam sausa mute): — Re, kur ir!

Nebija ko šaubīties. Priekšā —mazlietpalabi —beidzot bija redzama nogāze ar akmeņainiem pauguriem katrā pusē. Zirgi bija pārāknoguruši, lai runātu, taču tie apsviedās apkārt un pēc īsa brīža devās iekšā ieplakā. Sākumā tur bija grūtāk nekā ārā, klajā tuksnesī, jo starp akmeņu sienām sasmakušajā gaisā bija grūti elpot un mēness tur tik tikko iespīdēja. Nogāze sliecās stāvi lejup, un akmeņi abās pusēs jau pacēlās klinšu augstumā. Tad sākās augu valsts — dzeloņaini, kaktusiem līdzīgi augi un asa zāle, kas griež pirkstos. Drīz zirgu pakavi atsitās pret oļiem un nelieliem akmentiņiem, nevis grima smiltīs. Iegriežoties katrā ielejas līkumā — un līkumu tajā bija daudz —, viņi kāri lūkojās pēc ūdens. Zirgiem spēki bija gandrīz izsīkuši, un Hvina klupdama un elsodama vilkās aiz Brī. Ceļotāji bija tuvu izmisumam, kad beidzot pienāca pie neliela staignāja, kurā cauri mīkstākai un labākai zālei sūcās sīka ūdens strūkliņa. Tā kļuva par strautiņu, un tas kļuva par upīti ar krūmiem abās pusēs, un upīte kļuva par upi, un tad (pēc nezin cik vilšanās reizēm, kuras es diezin vai spētu attēlot) pienāca mirklis, kad Sasta, kas bija iegrimis tādā kā snaudā, piepeši aptvēra, ka Brī apstājies, un juta, ka pats noslīd no zirga. Viņu priekšā mazs ūdenskritums plūdināja valgmi platā dīķī, un abi zirgi jau noliektām galvām tur stāvēja un dzēra, dzēra, dzēra.

— A-ha-ai, — Sasta izdvesa un ielēca ūdenī — tas sniedzās viņam apmēram līdz ceļgaliem — un pabāza galvu tieši zem krītošā ūdens. Iespējams, ka tas bija pats brīnišķīgākais mirklis viņa mūžā.

Pēc minūtēm desmit visi četri (abi bērni slapji gandrīz no galvas līdz kājām) izkāpa malā un nu ieraudzīja arī apkārtējo ainavu. Mēness bija pakāpies pietiekami augstu, tāpēc viņi spēja saskatīt ieleju. Upes abās pusēs auga mīksta zāle, un aiz tās zaļoja koki un krūmi, kāpdami augšup līdz pat klintīm. Droši vien šajā ēnainajā pamežā slēpās kādi brīnumjauki, ziedoši krūmi, jo visā klajumā vēdīja bezgala spirgtas un smalkas smaržas. Un no vistumšākās slēptuves koku biežņā atskanēja Šastam līdz šim nedzirdētas skaņas — lakstīgalas treļļi.

Visi bija pārāk noguruši, lai runātu vai ēstu. Zirgi, negaidīdami, lai tos noseglo, tūlīt likās guļus. To pašu darīja Aravisa un Šasta.

Pagāja minūtes desmit, kad rūpīgā Hvina ieteicās: —Mums gan nevajadzētu gulēt. Mums jābūt ātrākiem par Rabadašu.

— N-jā, aizmigt nevajadzētu, — Brī visai gausi noteica. — Tikai drusku atpūtīsimies.

Šasta apzinājās (gan tikai vienu mirkli): ja viņš nepiecelsies un kaut ko nedarīs lietas labā (viņš saprata, ka tas būtu nepieciešams), tad viņi visi iemigs. Patiesībā viņš nolēma, ka celsies un pierunās biedrus turpināt ceļu, taču šobrīd … vēl ne, tūlīt vēl ne…

Drīz vien mēness apspīdēja un lakstīgalas savus treļļus plūdināja pār diviem zirgiem un diviem cilvēkbērniem, kas gulēja ciešā miegā.

Pirmā pamodās Aravisa. Saule jau bija uzkāpusi augstu debesīs, un vēsās rīta stundas jau bija palaistas garām.

— Tā ir mana vaina, — viņa, nikni sev pārmezdama, pielēca kājās un ņēmās modināt citus. — Nevar gaidīt, lai zirgi — pat tie, kuri prot runāt, — pēc dienas ilgas, smagas piepūles varētu noturēties nomodā. Un to, protams, nespēj arī tas puika; viņš nav saņēmis kārtīgu audzināšanu. Bet man vajadzēja būt prātīgākai.

Pārējie bija vēl apdulluši no dziļā miega un neko lāgā neapjēdza.

— ī-ā, brū-u, — sprausloja Brī. — Esmu tak gulējis ar visiem segliem, ko? Vairs nekad tā nedarīšu. Traki neērti…

— Celies jel, celies! —skubināja Aravisa. —Mēs jau tā pusi rīta esam nogulējuši. Nedrīkst vairs zaudēt ne mirkli.

— Jāieēd taču kāds kumoss zāles, — Brī pretojās.

— Diemžēl mēs laikam nevaram kavēties, —steidzināja Aravisa.

— Kāpēc tāda briesmīga steiga? — Brī noprasīja.

— Tuksnesim mēs taču esam pāri, vai ne?

— Bet mēs vēl neesam Arčenlendā, — sacīja Aravisa.

— Un mums tur jānokļūst pirms Rabadaša.

—Mēs tak droši vien esam jūdzēm tālu viņam priekšā, — Brī tiepās. — Vai tad mēs nevirzījāmies pa īsāko ceļu? Sasta, vai tavs draugs Krauklis neteica, ka šis ir visīsākais ceļš?

— Viņš neko neminēja par īsumu, — Sasta paskaid­roja. — Viņš tikai teica, ka šis ir labāks, jo tas ietverot upi. Ja oāze atrodas tieši uz ziemeļiem noTašbānas, tad diemžēl šis ceļš varbūt ir garāks.

— Bet es nespēju turpināt ceļu, neko neuzkodis. — Brī neatlaidās. — Noņem man iemauktus, Sasta.

— L-lūdzu, — Hvina ļoti bikli izdvesa. — Es gluži tāpat kā Brī jūtos tā, ka nespēju ceļu turpināt. Bet, kad zirgiem mugurā sēž cilvēki (ar piešiem un tā tālāk), vai tie nepiespiež mūs ceļu turpināt, kaut arī mēs justos tā, it kā nespētu? Un tad mēs atklājam, ka spējam. Ar t-to es gribu t-teikt — vai mums nevajadzētu spēt pat vairāk — tagad, kad esam brīvi? Tas viss notiek Nārnijas dēļ.

—Manuprāt, kundze, —visai stingri noskaldīja Brī, — es par kara operācijām un forsētiem pārgājieniem zinu mazliet vairāk un saprotu labāk nekā jūs, cik zirgs var izturēt.

Uz to Hvina neatbildēja, jo, kā lielākā tiesa labi audzinātu ķēvju, bija ļoti nervoza, maiga un viegli apsaucama. Patiesībā viņai bija pilnīga taisnība, un, ja Brī mugurā patlaban būtu sēdējis tārkāns, kas piespiestu viņu doties ceļā, viņš būtu atjautis, ka pavisam labi spēj norikšot vairākas stundas. Taču vienas no ļaunākajām sekām, ko nes līdzi verdzība un pienākums darīt to, ko liek, ir tās, ka tad, kad vairs nav neviena,' kas piespiež, darītājam šķiet, ka tas gandrīz vai zaudējis jebkuru spēju piespiesties kaut ko darīt.

Tā nu viņiem vajadzēja gaidīt, līdz Brī paēda un padzērās, un, protams, Hvina un bērni arī paēda un padzērās. Droši vien pulkstenis bija gandrīz vienpadsmit no rīta, kad viņi beidzot turpināja ceļu. Un pat tad Brī rikšoja krietni gausāk nekā iepriekšējā dienā. Patiesībā ātrumu noteica Hvina, kaut gan viņai no abiem bija mazāk spēka un viņa bija arī vairāk nogurusi.

Pati ieleja ar savu brūngano, vēso upi, zāli, sūnām, lauku puķēm un rododendriem bija tik jauka vieta, ka visiem gribējās jāt lēnāk.