Zirgs un viņa zēns

Vienpadsmitā nodaļa negaidītais ceļabiedrs

Izgājis pa vārtiem, Šasta savā priekšā pretī kokiem ieraudzīja stiepjamies zālainu piekalni ar dažiem viršu ceriem. Tagad nebija nedz par ko domāt, nedz ari plānot: vajadzēja vienīgi skriet, un ar to pilnīgi pietika. Locekļi trīcēja, sānos sāka nejauki durt, un sviedri, kas nebeidza ritēt acīs, padarīja aklu, turklāt acis sūrstēja. Kājas arī sāka ļodzīties, un ne reizi vien viņš pret kādu ceļā pagadījušos akmeni gandrīz vai tās izmežģīja.

Mežs kļuva biezāks, un atklātākās vietās auga ērgļa papardes. Saule pazuda, betvēsāks nekļuva. Tā bija viena no tām tveicīgajām, pelēcīgajām dienām, kad mušu bari šķiet daudzkārt lielāki nekā parasti. Lidones noklāja Šastas seju, un viņš pat nemēģināja tās notraust — bija daudz cita, ko darīt.

Pēkšņi viņš izdzirda raga skaņu — ne skaļu un dārdošu kā Tašbānas ragi, bet jautru saucienu «ti-ro-to-to-ho»f Nākamajā mirklī viņš iznāca plašā klajumā un atradās lielā ļaužu pūlī.

Vismaz viņam šis pūlis izlikās liels. Patiesībā tur bija ap piecpadsmit divdesmit vīru, visi zaļās mednieku drēbēs ģērbti kungi ar zirgiem. Daži sēdēja seglos, un daži stāvēja līdzās saviem zirgiem. Bara vidū kāds stāvēja, turēdams kāpsli vienam vīram, lai tas varētu ielēkt seglos. Un šis vīrs bija tik brīnum tīkams, tukls, apaļvaidzīgs, dzirkstošu skatienu apveltīts karalis, kādu vien var iedomāties.

Tiklīdz parādījās Šasta, karalis piemirsa, ka jākāpj zirgā. Viņš izpleta pret Šastu rokas, seja viņam iegaismojās, un viņš iesaucās skaļā, zemā balsī, kas itin kā nāca no krūšu dziļuma:

— Korin! Mans dēls! Un kājām, un skrandās! Kas…

V

—Nē, —izelsa Sasta, pakratīdams galvu. —Es neesmu princis Korins. Es, es zinu, ka esmu viņam līdzīgs… Sastapu viņa augstību Tašbānā… Sūta sveicienus.

Karalis ar dīvainu sejas izteiksmi cieši urbās Šastā.

— Vai jūs esat k-karalis Lūns? — dvesa Šasta. Un tad, negaidīdams atbildi, turpināja: — Kungs karali — bē­dziet — uz Anvardu — aizslēdziet vārtus — nāk ienaid­nieks — Rabadašs ar divsimt zirgiem.

— Zēn, vai tu to noteikti zini? — vaicāja kāds no kungiem.

— Ar paša acīm, — Šasta ar pūlēm izgrūda vārdus.

— Es viņus redzēju. Skrējos ar tiem no pašas Tašbānas.

—Kājām? —vaicāja kungs, mazlietuzraukdams uzacis.

— Zirgi — ir pie Vientuļnieka, — teica Šasta.

— Pietiks viņu iztaujāt, Darin, — sacīja karalis Lūns.

— Es redzu, ka viņa sejā rakstīta patiesība. Mums jāauļo, cik ātri vien varam. Iedodiet zēnam kādu no brīvajiem zirgiem. Vai proti ātri jāt, draugs?

Par atbildi Šasta iebāza kāju klātpievestā zirga kāpslī un nākamajā mirklī jau sēdēja seglos. Pēdējās nedēļās viņš simtiem reižu bija lecis Brī mugurā, un tagadējais lēciens stipri atšķīrās no pirmās nakts kāpiena, kad Brī bija teicis, ka viņš rāpjoties zirgā kā siena kaudzē.

Šasta priecājās, dzirdēdams, ka augstmanis Darins, pret karali pagriezies, noteic: — Zēns ielidoja seglos kā īsts jātnieks, sir. Galvoju, ka viņā rit dižciltīgas asinis.

— Viņa asinis, jā, tas jau ir tas jautājums, — atteica karalis. Un atkal cieši nolūkojās Sastā ar to pašu savādo, gandrīz alkano izteiksmi mierīgajās, pelēkajās acīs.

Bet nu jau viss pulciņš ātros rikšos devās uz priekšu. Sasta sēdēja seglos lieliski, tomēr mulsa minējumos, ko darīt ar pavadu, jo, jādams ar Brī, nekad nebija ņēmis to rokā. Viņš vērīgi pašķielēja ar acu kaktiņu, lai redzētu, ko dara citi (kā mēs dažkārt esam darījuši viesībās, ja nejūtamies pilnīgi droši, kura dakšiņa vai nazis jālieto), un mēģināja pareizi to saņemt. Taču viņš neiedrošinājās zirgu pa īstam vadīt, ticēdams, ka tas sekos citu pēdās. Zirgs, protams, bija parastais, nevis Runājošais Zirgs; tomēr tam pietika viltības, lai saprastu, ka svešajam puikam viņa mugurā nav pātagas un piešu un ka patiesībā tas nav noteicējs pār stāvokli. Tāpēc Sasta jau drīz vien atradās pulciņa astesgalā.

Bet pat tā viņš jāja diezgan ātri. Mežu vairs nebija, un gaiss, kas sitās sejā, — bija spirgts. Arī elpu viņš bija atguvis. Un uzdevumu izpildījis. Pirmo reizi pēc ierašanās Tašbānā (likās, tas noticis tik sen!) viņš sāka justies labi.

Sasta pacēla acis, lai paskatītos, cik tuvu pievirzījušies kalni. Par lielu vilšanos, viņš vispār nespēja tos saskatīt; uz jātnieku pusi vēlās tikai kaut kas neskaidri pelēks. Tā kā kalnainā apvidū viņš bija nokļuvis pirmo reizi, tad jutās pārsteigts. — Tas ir mākonis, — viņš pats sev teica, — nolaižas mākonis. Skaidrs. Te augšā, kalnos, cilvēks īstenībā atrodas debesīs. Es redzēšu, kā izskatās mākoņa iekšpuse. Cik interesanti! Bieži esmu par to lauzījis galvu. — Tālu pa kreisi, mazliet aizmugurē, grasījās rietēt saule.

Nu viņi bija piej ā juši pie nelīdzena ceļa un paskubinājuši zirgus aulekšos. Taču Šastas zirgs vēl aizvien bija pats pēdējais. Pāris reižu, kad ceļš meta līkumu (tagad tam abās pusēs bija mežs), viņš uz dažiem mirkļiem pazaudēja pārējos no acīm.

Tad viņi ienira miglā vai arī migla tos ietina. Pasaule kļuva pelēka. Šasta nebija domājis, ka mākoņa iekšpusē būs tik auksts un mitrs un ka būs tāda tumsa. Pelēcīgais satraucoši ātri vērtās melns.

Kāds kolonnas galvasgalā šad tad papūta ragu, un skaņa ar katru reizi šķita attālināmies. Šasta tagad nevarēja saskatīt nevienu no pārējiem, tomēr nodomāja, ka, protams, to spēs, tiklīdz iegriezīsies nākamajā līkumā. Bet, kad viņš to sasniedza, joprojām nevienu neredzēja. Patiesībā viņš vispār neko neredzēja. Zirgs tagad gāja soļos.

— Pasteidzies, zirdziņ, pasteidzies, — skubināja Šasta. Tad tikko sadzirdami adidoja raga skaņa. Brī viņam vienmēr bija piesacījis, lai tur papēžus krietni izgrieztus uz āru, un Šastu vajāja iedomas, ka, iespiežot tos zirgam sānos, notiks kaut kas ļoti briesmīgs. Šī nu šķita tā reize, kad tas jāizmē­ģina. — Paklau, zirgs, —viņš sacīja, —ja tu nepasteigsies, vai zini, ko es darīšu? Es iespiedīšu tev sānos papēžus. Nudien es tā darīšu. — Tomēr zirgs šos draudus neņēma vērā. Tā nu Šasta stingri iekārtojās seglos, cieši piekļāva zirgam ceļgalus, sakoda zobus un iespieda dzīvnieka sānos papēžus, cik vien bija spēka.

Vienīgais panākums bija tas, ka zirgs izlikās sākam rikšot, taču pēc pieciem sešiem paņēmieniem atkal pārgāja soļos. Un nu bija pilnīgi satumsis, un mednieki laikam ragu vairs nepūta. Dzirdama bija tikai vienmērīga ūdens lāsošana no koku zariem.

— Nu laikam jau, pat ejot soļos, mēs kādreiz kaut kur nokļūsim, — Sasta sev centās iegalvot. — Ceru tikai, ka neuzdursimies Rabadašam ar viņa vīriem.

Tā viņš jāja it kā ilgu laiku ne citādi kā vien soļos. Sasta sāka uz zirgu dusmoties, un viņam arī ļoti gribējās ēst.

Drīz viņš nokļuva vietā, kur ceļš sazarojās divos. Sasta patlaban prātoja, kurš aiziet uz Anvardu, kad viņu izbiedēja kāda skaņa, kas adidoja no aizmugures. Tā bija zirgu pakavu dimdoņa. «Rabadašs!» Šastam iešāvās prātā. Nekādi nebija iespējams izdomāt, kurā ceļā Rabadašs iegriezīsies.

— Bet, ja es izvēlēšos vienu, — Šasta pats sev sacīja, — viņš varbūt varētu jāt pa otru. Turpretī, ja stāvēšu krustcelēs, viņš mani katrā ziņā sagūstīs. — Zēns izkāpa no segliem un veda zirgu, cik ātri jaudāja, pa labās puses atzarojumu.

Pakavu klaboņa ātri tuvojās, un pēc īsa brīža Šasta noprata, ka jātnieki sasnieguši krustceles. Viņš aizturēja elpu, lai noprastu, pa kurn ceļu viņi nogriezīsies.

Atskanēja klusa pavēle: — Stāt! — tad dažādi trokšņi: zirgi sprausloja, kārpīja ar nagiem zemi, kodīja laužņus, jātnieki pliķēja tiem kaklus. Tad Šasta sadzirdēja kādu balsi.

—Tagad klausieties visi, —tā teica. —Mēsatrodamies vienu astotdaļjūdzi no pils. Atcerieties, kas jums pavēlēts. Kad nokļūsim Nārnijā — un tas varētu notikt ap saules lēktu — jūs drīkstat nogalināt tikai izņēmuma gadījumā.

Šajā pasākumā jums katrs piliens nārniešu asiņu jāuzskata dārgāks par galonu jūsējo. Es saku — šajā pasākumā dievi sūtīs mums laimīgāku laiku, un tad jūsu uzdevums būs neatstāt starp Ķēru Paravelu un Rietumu tuksnesi dzīvu nevienu. Tomēr mēs vēl neesam Nārnijā. Te, Arčenlendā, jāievēro kas cits. Uzbrukumā karaļa Lūna pilij svarīgs ir vienīgi ātrums. Parādiet savu drosmi. Stundas laikā pilij jābūt manai. Un, ja tā notiks, es atdošu to jūsu varā. Sev es nekādu laupījumu neprasu. Nokaujiet visus barbaru vīriešus, kas atradīsies pils mūros, — līdz pat vakar dzimušam bērnam. Viss cits arī pieder jums, un jūs to varat sadalīt, kā vēlaties, —sievietes, zeltu, dārgakmeņus, ieročus un vīnu. Karavīrs, kuru, pienākot pie vārtiem, es redzēšu vilcināmies, tiks dzīvs sadedzināts. Nepielūdzamā un neuzveicamā Taša vārdā — uz priekšu!

Skaļi klabot zirgu nagiem, jātnieki devās uz priekšu, un Šasta atkal uzelpoja. Viņi bija nogriezušies pa otru ceļu. Šastam likās, ka šie vīri virzījušies garām krietnu laiku; kaut gan viņš bija runājis un domājis par «divsimt zirgiem» augu dienu, tomēr nebija aptvēris, cik tas īstenībā ir. Beidzot troksnis noklusa tālumā, un viņš atkal stāvēja viens pilošu koku ielokā.

Tagad viņš zināja ceļu uz Anvardu, bet, protams, nevarēja uz turieni iet: tas tikai nozīmētu ieskriet Rabadaša jātnieku ķetnās. —Ko īsti lai es daru? —Šasta sev vaicāja. Beigu beigās viņš atkal sēdās zirga mugurā un turpināja izvēlēto ceļu vājā cerībā atrast kādu māju, kur varētu palūgt patvērumu un ēdienu. Protams, viņš bija domājis arī par iespēju atgriezties pie Aravisas, Brī un Hvinas

Vientuļnieka mītnē, taču ari tas šķita neiespējami, jo patlaban viņš galīgi nesaprata, kurā virzienā viņi meklējami.

— Galu galā, — Sasta norūca, — kaut kur šim ceļam tak jānoved.

Tomēr allaž viss ir atkarīgs no tā, ko ar šo «kaut kur» domā. Ceļš vijās uz kaut kurieni tādā nozīmē, ka mežs kļuva aizvien biezāks un biezāks, tajā valdīja tumsa, pilēja ūdens lāses, un gaiss kļuva arvien dzestrāks un dzestrāks. Un dīvaini, ka ledaini vēji visu laiku viņam garām dzenāja miglas vālus, bet tā ari neaizdzina projām. Ja viņš būtu pieradis pie kalnainiem apvidiem, tad saprastu, ka tagad atrodas lielā augstumā — varbūt tieši pašā kalnu pārejas virsotnē. Taču Sasta par kalniem nezināja neko.

—Manuprāt, — zēns purpināja, — es laikam patiešām esmu visneveiksmīgākais puišelis, kāds vispār dzīvojis pasaulē. Jebkuram citam viss izdotos, tikai man ne. Nārniešu kungi un dāmas sveiki un veseli izkļūst no Tašbānas; es palieku tur. Aravisa, Brī un Hvina — visi gluži omulīgi patvērušies pie vecā Vientuļnieka, prom, dabiski, aizsūtīja nevienu citu kā mani. Karalis Lūns un viņa ļaudis noteikti patvērušies drošībā savā pilī un aizvēruši vārtus labu laiku pirms Rabadaša ierašanās, taču es esmu pamests ārpusē.

Un, jūtoties ļoti noguris un izsalcis, viņš ņēmās sevi tik briesmīgi žēlot, ka pār vaigiem sāka ritēt asaras.

Tam visam negaidīti punktu pielika bailes. Sasta sajuta kādu vai kaut ko soļojam sev līdzās. Bija tumšs kā akā, un viņš neko nevarēja saskatīt. Un šis kaut kas (vai Būtne) gāja tik klusu, ka Sasta soļus gandrīz nemaz nevarēja saklausīt. Viņš gan sajuta elpu. Neredzamais ceļabiedrs likās elpojam ļoti spēcīgi, un Šastam radās iespaids, ka tas ir ārkārtīgi liels radījums. Un sajutis šo elpu viņš bija pamazām, tā ka īsti nezināja, cik ilgi tā jau viņu pavada. Tas viņu ļoti satrieca. Apziņā iešāvās doma, ka viņš kaut kad senās dienās dzirdējis par šo ziemeļzemju milžiem. Zēns bailēs iekoda lūpā. Tomēr tagad, kad viņam patiešām būtu par ko raudāt, asaras izsīka.

Šis Kaut Kas (ja tā nebija Būtne) soļoja viņam līdzās tik nedzirdami, ka zēnam radās cerība: proti, ka tās varētu būt tukšas iedomas. Taču tieši tad, kad viņš jau par to jutās pilnīgi pārliecināts, pēkšņi no tumsas turpat līdzās atskanēja dziļa, bet skaļa nopūta. Tās nu nevarēja būt iedomas! Lai vai kā, viņš uz savas nosalušās kreisās rokas bija sajutis nopūtā izdvestu karstu elpu.

Ja no zirga būtu kāda jēga —vai ja Šasta būtu zinājis, kā no šī dzīvnieka panākt kādu labumu, —viņš būtu riskējis, metoties trakos auļos, no līdzgājēja atrauties. Taču viņš zināja, ka zirgu auļot nepiespiedīs. Tā nu viņš joprojām turpināja ceļu soļos, un neredzamais ceļabiedrs gāja un elpoja viņam līdzās. Beidzot zēns neizturēja.

— Kas jūs esat? —viņš gandrīz čukstot noprasīja.

— Kāds, kas ilgi gaidījis, lai tu sāktu runāt, — teica Kaut Kas. Balss nebija skaļa, bet plaša un dziļa.

— Vai jūs, vai jūs esat milzis? — Šasta vaicāja.

— Tu varētu mani dēvēt par milzi, — atteica Plašā Balss. — Bet es neesmu līdzīgs tiem radījumiem, ko tu dēvē par milžiem.

— Es nekādi nevaru jūs saskatīt, — kādu brīdi cieši vēries tumsā, sacīja Šasta. Tad (jo viņam bija ienākusi prātā pat vēl briesmīgāka doma) viņš izgrūda gandrīz klie­dzienu: — Jūs taču neesat, neesat mironis? Ak, lūdzu, lūdzu, ejiet projām. Ko ļaunu es jums esmu nodarījis? Esmu visnelaimīgākais cilvēks visā pasaulē!

Sasta atkal sajuta uz rokas un sejas šī Kaut Kā karsto elpu. — Padomā, — tas teica, — šī taču nav spoka elpa. Izstāsti man savas bēdas.

Elpa Sastu nedaudz nomierināja, tāpēc viņš pastāstīja, ka nekad neesot pazinis savu īsto tēvu un māti un ka viņu audzinājis bargs zvejnieks. Tad viņš izstāstīja, ka izbēdzis, kā viņiem dzinušās pakaļ lauvas un piespiedušas laisties peldus, lai izglābtu dzīvības, attēloja arī visas Tašbānā pārciestās briesmas un to, kā viņš pavadījis nakti starp mirušo namiņiem un kā tuksnesī, viņu biedējot, gaudojuši zvēri. Viņš neslēpa arī, kā, ceļojot pa tuksnesi, viņus mocījis karstums un slāpes un kā viņi bijuši gandrīz pie mērķa, kad atkal sācis dzīties pakaļ kāds lauva un ievainojis Aravisu. Un arī, cik ļoti ilgs laiks jau pagājis, kopš viņš kaut ko ir ēdis.

— Es nu gan tevi par nelaimīgu nesauktu, — teica Plašā Balss.

—Vai jūs sastapšanos ar tik daudziem lauvām neuzskatāt par nelaimi? — Sasta noprasīja.

— Bija tikai viens lauva, — atteica Balss.

— Ko īsti jūs ar to gribat teikt? Es jums nupat stāstīju, ka pirmajā naktī bija vismaz divi un…

— Bija tikai viens: bet tam netrūka ātru kāju.

— Kā jūs zināt?

—Tas lauva biju es. — Sasta pavēra muti un neteica ne vārda, un Balss turpināja: — Es biju lauva, kas piespieda tevi pievienoties Aravisai. Es biju kaķis, kas tevi mierināja mūžamāju vidū. Es biju lauva, kas aiztrieca šakāļus no tevis, kamēr tu gulēji. Es biju lauva, kas iebiedēja zirgus, līdz ar bailēm ieplūdinot viņos jaunu spēku pēdējai jūdzei, lai tu varētu laikā sasniegt karali Lūnu. Un es biju lauva, ko tu neatceries, bet kas stūma laivu, kurā, būdams mazs bērniņš, tu gulēji, atrazdamies tuvu nāvei, tā ka šī laiva piepeldēja pie krasta, kur sēdēja kāds vīrs, kam pusnaktī nenāca miegs un kas varēja tevi saņemt.

— Tātad tas bijāt jūs, kas ievainoja Aravisu?

— Tas biju es.

— Bet kāpēc?

— Bērns, — Balss sacīja, — es stāstu tev par tevi, nevis par viņu. Es ikvienam stāstu tikai par viņu pašu.

— Kas jūs esat? — Sasta vaicāja.

— Es pats, — ļoti dobji un zemu atteica Balss, tā ka sadrebēja zeme, un vēlreiz atkārtoja «Es pats» — skaļi, skaidri un līksmi, un tad trešoreiz «Es pats» — tik maigā čukstā, ka to tik tikko varēja saklausīt, un tomēr tas šķita nākam no visas apkārtnes, it kā arī lapas to čukstētu līdzi.

Sasta vairs nebaidījās, un viņam nešķita, ka Balss piederētu kādam radījumam, kas grasītos viņu aprīt, vai ka runātājs būtu spoks. Taču viņam pārskrēja jaunas un citādas trīsas. Viņš jutās līksms.

Migla no melnas pārvērtās pelēkā un no pelēkas — baltā. Acīmredzot tas bija sācies jau pirms kāda brīža, bet, kamēr Sasta runājās ar šo Kaut Ko, viņš nekam citam nebija pievērsis uzmanību. Tagad baltā migla ap viņu kļuva par gaišu vizmu. Šasta samirkšķināja acis. Kaut kur priekšā varēja dzirdēt dziedam putnus. Viņš saprata, ka nakts beidzot pagājusi. Zēns spēja gluži viegli saskatīt sava zirga krēpes, ausis un galvu. No kreisās puses atspīdēja zeltaina gaisma. Viņam šķita, ka tā ir saule.

Viņš pagriezās un ieraudzīja sev līdzās soļojam lauvu, lielāku par zirgu. Zirgs it kā no zvēra nebaidījās vai varbūt arī to neredzēja. Gaisma izstaroja no lauvas. Neviens nekad nav redzējis kaut ko tik draudīgi varenu un skaistu. Laimīgā kārtā Šasta visu mūžu bija dzīvojis tik tālu Kalormenas dienvidos, ka nebija dzirdējis stāstus, ko Tašbānā čukstot melsa par baismīgu Nārnijas dēmonu, kurš parādoties lauvas izskatā. Un, protams, viņš nezināja nevienu no patiesajiem stāstiem par Aslanu, diženo Lauvu, Aizjūras valdnieka dēlu, Ķēniņu pār visiem Nārnijas visaugstākajiem karaļiem. Taču, uzmetis lauvam vienu vienīgu skatienu, zēns izslīdēja no segliem un nokrita Lauvam pie kājām. Viņš nespēja neko izrunāt, bet arī negribēja neko sacīt un saprata, ka tas nav vajadzīgs.

Ķēniņš pār visiem ķēniņiem noliecās pie viņa. Šastu no visām pusēm apņēma Lauvas krēpes un kāda dīvaina, svinīga smarža, kas vēdīja no šīm krēpēm: Lauvas mēle pieskārās viņa pierei. Zēns pacēla acis, un abu skatieni satikās. Un vienā mirklī miglas blāvā vizma un Lauvas ugunīgā vizma saplūda brīnišķīgas gaismas virpuļos, pacēlās augšup un pazuda. Šasta stāvēja viens ar zirgskābenēm apaugušā nogāzē zem zilām debesīm. Dziedāja putni.