Zirgs un viņa zēns

Treša nodaļa Pie Tašbānas vārtiem

— .Mans vārds, — tūdaļ iesāka meitene, — ir tārkīna Aravisa, un es esmu tārkāna Kidraša vienīgā meita, un viņš pats ir tārkāna Rišti dēls, tas savukārt — tārkāna Kidraša dēls, tas savukārt Ilsombrē Tišroka dēls, bet tā tēvs bija Tišroks Ardībs, kura senči trešajā līnijā cēlušies no dieva Taša. Mans tēvs ir Kalavaras provinces valdnieks, un viņam ir tiesības, kurpes nenoāvušam, stāvēt paša Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst) klātbūtnē. Mana māte (laiviņa dus dievu mierā) ir mirusi, un mans tēvs apņēmis citu sievu. Viens no maniem brāļiem ir kritis kaujā ar dumpiniekiem tālajos rietumos, un otrs ir vēl bērns. Notika tā, ka tēva sieva, mana pamāte, mani ienīda, un man, dzīvojot tēva mājās, saule viņai šķita satumsusi. Un tā nu viņa pierunāja tēvu, lai tas apsola izprecināt mani tārkānam Ahoštam. Šis tārkāns Ahošta ir zemas cilmes, kaut arī pēdējos gados iemantojis Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst) labvēlību, glaimodams un dodams ļaunprātīgus padomus, tādējādi tagad ir iecelts tārkānu kārtā un pārvalda daudzas pilsētas un, kad pašreizējais lielvezīrs mirs, domājams, tiks iecelts tā vietā. Turklāt viņam ir vismaz sešdesmit gadu, mugurā kupris, un pēc sejas viņš atgādina mērkaķi. Par spīti tam, mans tēvs, ņemot vērā šī Ahoštas bagātību un varu, kā arī savas sievas pierunāts, aizsūtīja pie viņa vēstnešus, piedāvādams šim cilvēkam mani par sievu. Piedāvājums tika pieņemts ar labyēlību, un Ahošta atsūtīja

atbildi, ka jau šis vasaras vidū viņš ar mani ir gatavs salaulāties.

Kad pienāca šī vēsts, arī manās acīs saule satumsa, es likos gultā un visu dienu raudāju. Taču nākamajā dienā es piecēlos, nomazgāju seju, liku apseglot savu ķēvi Hvinu, paņēmu asu dunci, kuru brālis bija nēsājis līdzi karos ar rietumniekiem, un bez pavadoņiem devos izjādē. Kad mana tēva nams pagaisa skatienam, es sasniedzu zālainu izcirtumu kādā meža nostūrī, kur nebija neviena cilvēku mājokļa. Tur es nokāpu no ķēves Hvinas un izvilku dunci. Tad pašķīru drēbes tanī vietā, kura, manuprāt, ir vistuvāk sirdij, un sāku lūgt visus dievus, lai, kolīdz būšu mirusi, nokļūtu pie sava brāļa. Pēc tam es aizvēru acis, sakodu zobus un dzīros ietriekt dunci sirdī. Bet, pirms es to biju izdarījusi, šī ķēve uzrunāja mani cilvēka meitas balsī, sacīdama: «Ak, mana kundze, nekādā ziņā nedzen sevi nāvē, jo, ja dzīvosi, varbūt tev vēl uzsmaidīs laime, taču mirušie visi ir un vienādi paliek mirušie.»

— Es to nebūt nepateicu tik skaisti, — nobubināja ķēve.

— Kuš, kundze, kuš, — apsauca Brī, kam stāsts gāja dziļi pie sirds.

—Viņa stāsta saskaņā ar kalormenu cildeno paražu, un pat neviens Tišroka galma stāstnieks nespētu izdarīt to labāk. Tārkīna, lūdzu, turpini.

— Kad dzirdēju savu ķēvi runājam cilvēku valodā, — Aravisa atsāka, — es sev sacīju, ka bailes no nāves sajaukušas man prātus un es murgoju. Mani pārņēma milzīgs kauns, jo nevienam no manas cilts nevajadzētu bīties no nāves vairāk kā no oda kodiena. Tāpēc es vēlreiz pavērsu dunci pret sevi un grasījos durt, taču Hvina, pārmezdama man, kā māte mēdz pārmest meitai, liedza man to darīt. Un tad mans pārsteigums kļuva tik liels, ka es aizmirsu Ahoštu un savu vēlēšanos mirt un sacīju:

— Ak, mana ķēve, kā tu esi iemācījusies runāt cilvēku meitu mēlē? — Un Hvina man pastāstīja to, ko visi klātesošie jau zina — ka Nārnijā dzīvnieki prot runāt im kā viņu pašu mazotnē no turienes nolaupījuši. Viņa man arī tikmēr stāstīja par Nārnijas mežiem, ūdeņiem, pilīm un lielajiem kuģiem, līdz es pateicu: «Taša Azarota un Nakts karalienes Zārdīnas vārdā: manī kvēlo liela vēlēšanās atrasties šajā Nārnijas zemē.» — «Ak, mana kundze,» atsacīja ķēve, «ja tu būtu Nārnijā, tad justos laimīga, jo tajā

zemē nevienu jaunavu nespiež precēties pret viņas gribu.»

— Kad nu mēs krietnu brīdi bijām parunājušās, man atgriezās cerība un es priecājos, ka neesmu nonāvējusies. ! urklāt mēs ar Hvinu vienojāmies, ka kopā aizlavīsimies projām, un izplānojām, ka rīkosimies tā, kā rīkojāmies. Atgriezāmies tēva namā, es ietērpos savās spilgtākajās drānās un dziedāju un dejoju tēva priekšā, un izlikos, ka esmu sajūsmināta par gaidāmajām precībām, ko viņš man sagatavojis. Es viņam teicu arī: «Ak, mans tēvs, un, ak, mans acu gaišums, dod man tiesības un atļauj aiziet ar vienu no manām biedrenēm divatā uz mežiem un pavadīt lur trīs dienas, lai nestu slepenus upurus Zārdīnai, Nakts karalienei unjaunavu aizgādnei, kā pieklājas un kā pieņemts darīt jaunavām, kad viņām jāatvadās no kalpošanas tai un jāsagatavojas laulībām.» Tēvs atbildēja: «Ak, mana meita, un, ak, mans acu gaišums, lai tā arī notiek.»

— Bet, aizgājusi projām no tēva, es tūlīt devos pie paša vecākā no viņa vergiem, viņa sekretāra, kas bija ucinājis mani uz ceļgaliem, kad es biju pavisam mazs bērns, un mīlējis mani vairāk par gaisu un gaismu. Un nozvērināju viņu paturēt manis teikto noslēpumā un lūdzu, lai viņš uzraksta manā vietā kādu vēstuli. Viņš raudāja un lūdzās, lai es atsakos no sava lēmuma, tomēr galu galā noteica: «Dzirdu un paklausu,» — un izpildīja visu, ko es gribēju. Un aizzīmogoja vēstuli, un es to noslēpu pie krūtīm.

— Bet kas tanī vēstulē bija rakstīts? — Sasta noprasīja.

— Klusē, zēn, — Brī viņu aprāva. — Tu sabojā stāstu. Viņa mums izstāstīs visu par vēstuli, kad pienāks īstais laiks. Turpini, tārkīna.

— Tad es pasaucu meiteni, kurai bija jāiet ar mani uz mežu un jāizpilda Zārdīnai veltītie rituāli. Teicu, lai viņa nākamajā rītā mani pamodina ļoti agri. Un es sāku dzīt ar viņu jokus un devu dzert vīnu, kurā bija šis tas iejaukts, — zināju, ka no šīs dziras viņa noteikti gulēs ne tikai nakti, bet arī visu nākošo dienu. Tiklīdz tēva saime bija nolikusies gulēt, es piecēlos un apliku brāļa bruņas, kuras viņam par piemiņu allaž turēju savā istabā. Sabāzu jostas kabatās visu naudu, kas man bija, un dažus visvērtīgākos dārgakmeņus, nodrošinājos ar ēdamo, pašas rokām apsegloju ķēvi un, kad otrā sardze bija stājusies pirmās vietā, aizjāju projām. Auļoju nevis uz tiem mežiem, kurp mani domājās dodamies tēvs, bet uz ziemeļaustrumiem — uz Tašbānu.

— Es zināju, ka trīs dienas un varbūt pat vēl ilgāk tēvs mani nemeklēs, jo es ar saviem vārdiem biju viņu apmānījusi.

Un ceturtajā dienā mēs ieradāmies Azimbaldas pilsētā. A/imbalda, redzat, slejas daudzu ceļu krustpunktā, un no t.i\ Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst) pastnieki ātros zirgos jāj uz visām impērijas pusēm, un vienas no diženāko tārkānu tiesībām un privilēģijām ir •a 11 it ar tiem ziņas. Tāpēc es Azimbaldā aizgāju pie impērijas I iasta nama ziņnešu priekšnieka un teicu: «Ak, ziņu sūtītāj, le ir vēstule no mana tēvoča tārkāna Ahoštas tārkānam Kidrašam, Kalavaras pilskungam. Ņemiet šos piecus pusmēnešus un lieciet rakstīto nogādāt viņam.» Un ziņnešu priekšnieks teica: «Dzirdēt nozīmē paklausīt.»

— Vēstuli itin kā bija rakstījis Ahošta, un saturs tai bija šāds: «Tārkāns Ahošta sūta tārkānam Kidrašam sveicinā­jumus un miera apliecinājumus Taša neuzveicamā un nepielūdzamā vārdā. Lai tev top zināms, ka tad, kad es devos uz tavu namu, lai sastādītu laulības līgumu starp mani un tavu meitu tārkīnu Aravisu, laimei un dieviem labpatika uzdurties viņai mežā, kad viņa bija tikusi galā ar rituāliem un upurēšanu Zārdīnai. Kad nu es uzzināju, kas viņa ir, tad sajūsmā par viņas daiļumu un spēju patstāvīgi lemt es iedegos mīlā, tā ka man šķita: ja uz līdzenas vietas viņu neapprecēšu, sauli man vairs neredzēt. Šādā sakarā es veicu nepieciešamos upurēšanas rituālus un tavu meitu apprecēju tajā pašā stundā, kad viņu sastapu, un nu mēs esam atgriezušies mana paša namā. Mēs abi lūdzamies un liekam pie sirds tev ierasties pie mums tik ātri, cik vien iespējams, lai mēs varētu priecāties par tavu vaigu un valodu, kā arī, lai tu varētu atvest šurp manas sievas pūru, kurš, ņemot vērā tēriņus un izdevumus, man ir steidzami vajadzīgs. Un, tā kā mēs ar tevi esam brāļi, es esmu pārliecināts, ka tu nedusmosies par manām sasteigtajām precībām, jo iemesls tām nebija nekas cits kā lielā mīlestība uz tavu meitu… Nododu tevi visu dievu aizgādībā.»

— To izdarījusi, es nekavējoties lielā steigā pametu Azimbaldu, baidīdamās no pakaļdzīšanās un sagaidīdama, ka mans tēvs, saņēmis šādu vēstuli, sūtīs kādu vēsti Ahoštam vai pats dosies pie viņa, tāpēc, pirms viss atklāsies, man jau vajadzēja būt tālu no Tašbānas. Tā nu būtībā ir risinājušies mani piedzīvojumi līdz šim vakaram, kad man sāka dzīties pakaļ lauvas un mēs, peldot pāri sālsūdenim, sastapām jūs.

— Un kas notika ar meiteni, kuru tu sazāļoji? — vaicāja Sasta.

— Droši vien viņa dabūja kāvienu par to, ka bija tik ilgi nogulējusi, — vēsi atteica Aravisa. — Bet viņa bija ļauna un mani izsekoja pamātes uzdevumā. Ļoti priecājos, ka viņa būs dabūjusi kāvienu.

— Tas nu diez vai bija godīgi, — Sasta norūca,

— Es to visu nedarīju tev par prieku, — atcirta Aravisa.

— Un tad ir vēl kaut kas, ko es tavā stāstā nesapratu, — sacīja Sasta.

— Tu neesi pieaugusi, es neticu, ka tu esi vecāka par mani. Es neticu, ka tu pat būtu tikpat veca kā es. Kā tu tādos gados vari precēties?

Aravisa neteica neko, taču tūdaļ ierunājās Brī: — Sasta, nav ko izrādīt savu nezināšanu. Dižo tārkānu ģimenēs arvien precas tādos gados.

Sasta tumši pietvīka (lai gan diezin vai bija pietiekami gaišs, lai citi to pamanītu) un jutās norāts. Aravisa palūdza, lai savu stāstu ceļ priekšā Brī. Ērzelis to darīja, un Sasta nodomāja, ka zirgs pārlieku daudz runā par Sastas kri­tieniem un slikto jāšanas prasmi. Brī acīmredzot tur saskatīja daudz jocīga, bet Aravisa nesmējās. Kad Brī stāstījumu bija beidzis, ceļinieki likās gulēt.

Nākamajā dienā visi četri — divi zirgi un divi cilvēki — kopīgi turpināja ceļu. Sasta prātoja, ka bija daudz jaukāk, kad viņi ar Brī ceļoja divatā. Jo tagad gandrīz visas runas risināja tikai Brī un Aravisa. Brī bija nodzīvojis ilgu laiku Kalormenā un allaž grozījies tārkānu zirgu sabiedrībā, tāpēc, protams, pazina krietnu tiesu to pašu cilvēku un vietu, ko pazina Aravisa. Viņa mēdza atkal un atkal atkārtot tādus teicienus kā: «Bet, ja tu piedalījies kaujā pie Zulindrē, tu droši vien esi redzējis manu brālēnu Alimašu,» — un Brī atbildēja: «Kā tad, bet, zini, viņš bija tikai kararatu pavēlnieks. Es neesmu augstās domās par kararatiem vai zirgiem, kas tos velk. Tā nav īstā kavalērija. Tomēr Alimašs ir cienījams augstmanis. Pēc Tībetas ieņemšanas viņš piepildīja manu auzu tarbu ar cukuru.» Citreiz Brī ieteicās: «Tovasar es biju pieMezrīlas ezera,» —un Aravisa iesaucās: «Ai, pie Mezrīlas! Man tur dzīvoja kāda draudzene, tārkīna Lazaralīna. Cik tā vieta ir burvīga! Šie dārzi un Tūkstoš Smaržu ieleja!» Brī nebūt nemēģināja izslēgt zēnu no sarunām, lai gan Šastam dažreiz likās, ka draugs tā dara. Personas, kas daudz zina par vienām un tām pašām lietām, nespēj atturēties tās neapsprieduši, un, ja tu, cilvēks, atrodies līdzās, tad nevilšus jūties itin kā lieks.

Ķēve Hvina lielā kara zirga Brī sabiedrībā jutās bikla un runāja samērā maz. Un Aravisa, ja vien bija iespējams, ar Šastu vispār nekad nerunāja.

Tomēr drīz viņi bija spiesti domāt par kaut ko svarīgāku. Viņi tuvojās Tašbānai. Parādījās vairāk un lielāki ciemati, kā arī vairāk ļaužu uz ceļiem. Mūsu varoņi tagad jāja gandrīz vienīgi pa naktīm un dienās pēc iespējas sameklēja paslēptuves. Un ik apstāšanās vietā nenogurdami viņi spriedelēja, kas būtu darāms, kad viņi sasniegs Tašbānu. Sākumā visi šīs smagās domas bija atbīdījuši sānis, bet nu to vairs nedrīkstēja darīt. Šo pārrunu laikā Aravisa kļuva mazliet — gan tikai mazliet — draudzīgāka pret Šastu: tā mēs parasti ar citiem saprotamies labāk, ja kaļam kopīgus plānus, nevis mēļojam ne par šo, ne par to.

Brī sacīja, ka vispirms jāizlemj, kurā vietā Tašbānas viņā pusē visi apņemsies satikties, ja, ieejotpilsētā, viņi nelaimīgā kārtā izšķirtos. Viņš apgalvoja, ka vislabākā vieta būtu Seno karaļu kapenes pašā tuksneša malā. «Tās ir līdzīgas lieliem akmens bišu stropiem,» viņš skaidroja, «tām nav iespējams paskriet garām. Un labākais ir tas, ka neviens no kalormeniem nerādīsies to tuvumā, jo viņi uzskata, ka šo vietu apsēduši vampīri, un tāpēc no tās baidās. Aravisa pavaicāja, vai tur tiešām mītot vampīri. Taču Brī atbildēja, ka viņš esot brīvs Nārnijas zirgs un neticot šīm kalormenu tenkām. Un tad Šasta pasacīja, ka arī viņš neesot kalormens un tādas pasakas par vampīriem uzskatot par tīrām blēņām. Tā nu nebija īsti taisnība. Tomēr uz Aravisu tas atstāja lielu iespaidu (kaut arī viņa, to dzirdot, jutās arī nedaudz „ aizvainota), un, protams, viņa apgalvoja, ka arī viņai neesot bail, lai arī cik vampīru tur mudžētu. Tā nu ceļinieki nolēma, ka satikšanās vieta būs kapenes Tašbānas viņā pusē, un visi jutās pārliecināti, ka viss rit kā smērēts, līdz. I Ivina pazemīgi aizrādīja, ka īstā problēma neesot tā, kur sastapties, kad viņi būs tikuši cauri Tašbānai, bet gan — kā tikt tai cauri.

—Kundze, to mēs izlemsim rīt, — sacīja Brī.—Padaban laiks mazliet nosnausties.

Tomēr izlemt nenācās viegli. Aravisa pirmā ierosināja, ka naktī vajadzētu pārpeldēt upi pilsētas lejasdaļā un vispār nedoties iekšā Tašbānā. Tomēr Brī pret šo priekšlikumu izteica divus iebildumus. Viens bija tāds, ka upes grīva esot ļoti plata un Hvinai peldēšana būšot apgrūtinoša —it īpaši ar jātnieci mugurā. (Viņš nodomāja, ka pašam šis attālums ari būtu par garu, tomēr skaļi par to neizteicās.) Otrs iemesls iebildumam bija tas, ka upe būs pilna ar kuģiem un laivām un, protams, ikviens, kas atradīsies uz klāja un ieraudzīs garām peldam divus zirgus, gandrīz nešaubīgi i/.jutīs ziņkāri.

Sasta uzskatīja, ka jādodas aiz Tašbānas uz upes otru galu un tā jāšķērso šaurākā vietā. Taču Brī paskaidroja, ka tur upes abos krastos vairāku jūdžu garumā izrindojušies dārzi ar atpūtas mājām, kurās mīt tārkāni un tārkīnas, un i ie jādelējot arī pa ceļiem, kā arī rīkojot izpriecu braucienus pa upi. Šajā vietā patiesībā visdrīzākvarētu satikt kādu, kas pazītu Aravisu vai pat viņu pašu.

—Mums būs jāpārģērbjas tā, lai mūs nepazītu, — Šasta ieteicās.

Hvina sacīja —viņai liekoties, ka visdrošāk būtu doties i ieši cauri pašai pilsētai — no vieniem vārtiem līdz otriem, jo tā būšot mazāk ticams, ka pūli viņus varētu pamanīt. Tomēr pārģērbšanās ideju viņa arī uzskatīja par labu.

— Abām cilvēkbūtnēm nāksies ietērpties skrandās, lai izskatītos pēc zemniekiem vai vergiem, — viņa deva padomu. — Un visas Aravisas bruņas un mūsu seglus, un citas lietas jāsatin jaunajās un jāuzsien mums uz muguras, un bērniem jāizliekas, ka viņi mūs ved, tad ļaudis nodomās, ka esam tikai nastu nesēji.

— Dārgā Hvina! — Aravisa nicīgi iesaucās. — It kā kāds varētu ļauties tādiem maldiem, ka uzskatītu Brī par kaut ko citu nekā kara zirgu, lai arī par ko viņš izliktos!

— Patiešām, tā laikam nenotiktu, — piekrita Brī, nosprauslodamies un mazliet atglauzdams atpakaļ ausis.

— Es zinu, ka plāns nav īpaši labs, — piekrita Hvina. — Bet domāju, ka tā mums ir vienīgā iespēja. Turklāt mūs veselu mūžību nav tīrījuši, un mēs vairs neizskatāmies gluži tā kā agrāk (vismaz es noteikti ne). Manuprāt, ja mēs pamatīgi nosmērēsimies ar dubļiem un soļosim, galvas nokāruši — itin kā būtu noguruši un slinki —, un knapi cilāsim kājas, tad mūs varbūt neievēros. Un arī astes mums jānogriež īsākas: ziniet, nevis kārtīgi, bet ar robiem.

— Dārgākundze, —iebildaBrī. —Vai esat iztēlojusies, cik nejēdzīgi būs ierasties Nārnijā tādā paskatā?

— Nu, — Hvina pazemīgi atteica (viņa bija saprātīga ķēve), — galvenais ir tur nokļūt.

Kaut arī nevienam tas pārāk nepatika, beidzot nācās piekrist tieši Hvinas plānam. Tas bija piņķerīgs un ietvēra sevī kaut ko no tā, ko Sasta sauca par «zagšanu», bet Brī — par «sirojumiem». Kāda lauku saimniecība tovakar

pazaudēja dažus maisus un otra nakamvakar— virves rituli. Taču vecas, kankarainas zēna drēbes Aravisai bija

- v '

godīgi jānopērk kādā ciematā un par tām jāsamaksā. Sasta l< ;i uzvarētājs ar tām atgriezās, kad tikko bija sācis tumst. I 'ārējie viņu gaidīja koku skupsnā mežu apaugušu, pazemu kalnu piekājē. Pakalnu rinda stiepās pāri viņu ceļam. Visi jutās satraukti, jo tie bija pēdējie kalni. Uzjājuši augšā korē, viņi varēs noskatīties lejup uz Tašbānu.

— Kā man gribas, lai mēs tai jau būtu izjājuši cauri un I tiītu drošībā, — Sasta klusu noburkšķēja Hvinai.

— Ai, man ar, man ar, — Hvina dedzīgi piekrita. Tonakt viņi pa līkumotu mežacirtēju taku uzjāja kalnu

virsotnē. Izniruši no kokiem, viņi ielejā ieraudzīja nīkstošiem uguņu. Sastu pārņēma bailes, jo viņš līdz šim nebija varējis iedomāties, kāda izskatīsies liela pilsēta. Visi paēda vakariņas, un bērni mazliet nosnaudās. Taču zirgi viņus pamodināja ļoti agri no rīta.

Debesīs vēl mirdzēja zvaigznes, un zāle bija nežēlīgi auksta un mitra, taču pa labi, aiz meža jūras krastā, ausa rīts. Aravisa pagāja gabaliņu mežā un atgriezās, jaunajās skrandās izskatīdamās neparasta. īstās drēbes viņa, satinusi vīstoklī, nesa rokā. Tās, kā arī bruņas, vairogu, līko zobenu, abus seglus un skaistās zirglietas bērni sabāza maisos. Brī ar Hvinu jau bija notašķījušies tik netīri, cikvien iespējams, un tagad tikai atlika saīsināt viņu astes. Tā kā vienīgais piemērotais darbarīks bija Aravisas līkais zobens, vajadzēja no jauna atsiet vienu no saiņiem, lai zobenu izvilktu ārā. Griešana vilkās ilgi un zirgiem bija diezgan sāpīga.

—Vai dieniņ! —iesaucās Brī. —Ja es nebūtu Runājošs Zirgs, cik jauki es varētu tev iespert pa ģīmi! Es biju domājis, ka tu to asti nevis raustīsi, bet gan griezīsi. Taču, kā rādās, tā ir viena vienīga raustīšana.

Tomēr, par spīti rīta krēslai un nosalušajiem pirkstiem, beigās viss bija padarīts, lielās paunas pārmestas zirgu mugurām, pavadas ar cilpām (tās tagad aizvietoja agrākās zirglietas) bērni bija saņēmuši rokās, un ceļojums sākās.

—Paturiet prātā, —Brī atgādināja. —Ja būs iespējams, turēsimies kopā. Ja ne, satiksimies pie Seno karaļu kapenēm, un tam, kurš tur ieradīsies pirmais, jāsagaida pārējie.

— Un paturiet prātā, — piebilda Sasta, — ka jūs, abi zirgi, nedrīkstat aizmirsties un sākt runāt: tas, lai vai kā, nedrīkst notikt.