Zirgs un viņa zēns

Četrpadsmitā nodaļa kā Brī kļuva par gudrāku zirgu

Tagad mums jāatgriežas pie Aravisas un zirgiem. Vientuļnieks, vērodams dīķi, varēja viņiem pastāstāt, ka Sasta nav kritis un nav pat nopietni ievainots, jo viņš redzējis, kā zēns pieceļas un cik mīļi viņu apsveic karalis Lūns. Tomēr, tā kā viņš varēja vienīgi redzēt, nevis dzirdēt, tad nezināja, ko katrs saka, un, tā kā cīņa bija beigusies un sākušās pārrunas, viņam nelikās vairs svarīgi ilgāk lūkoties dīķī.

Nākamajā rītā, kamēr Vientuļnieks vēl atradās namiņā, visi trīs apsprieda, ko darīt tālāk.

— Man šitā dzīve ir līdz kaklam, — sacīja Hvina. — Vientuļnieks pret mums izturējies ļod labi, un es, protams, par to esmu viņam ļoti pateicīga. Taču, augu dienu ēzdama un neizvingrinādama kājas, es kļūstu tik resna kā visu lutināts ponijs. Dosimies tālāk uz Nārniju.

—Lūdzu, ne šodien, kundze, —teicaBrī. —Esieteiktu notikumus nesteidzināt. Darīsim to kādu citu dienu, vai esat ar mieru?

— Vispirms mums jāsatiekas ar Sastu un jāpasaka viņam ardievas, un, un — jāpalūdz piedošana, — teica Aravisa.

— Tieši tā! — lielā sajūsmā iesaucās Brī. — Tieši to es gribēju sacīt.

— Ā, protams, — piekrita Hvina. — Manuprāt, viņš ir Anvardā. Dabiski, ka mums tur jāiegriežas un jāpasaka ardievas. Taču tas mums ir pa ceļam. Un kāpēc nedoties projām tūlīt? Galu galā, kā man likās, mēs taču visi gribējām nokļūt Nārnijā, vai ne?

— Laikam jau tā ir, — Aravisa piekrita. Viņa sāka prātot, ko īsti darīs, tur nokļuvusi, un tāpēc jutās mazliet vientulīgi.

— Protams, protams, — Brī steidzīgi piebalsoja.

— Bet nav nekādas jēgas pārāk steigties, ja jūs saprotat, ko es ar to domāju.

— Nē, es nezinu, kas jums prātā, — sacīja Hvina.

— Kāpēc jūs negribat doties tālāk?

— M-m, brū-hu, — purpināja Brī. — Nu, vai tad jūs, kundze, nesaprotat — tas ir svarīgs notikums: atgriezties savā dzimtenē, ieiet sabiedrībā — vislabākajā sabiedrībā. Ir tik svarīgi atstāt labu iespaidu — bet mēs varbūt vēl neesam lāgā atguvušies, ko?

Hvina zirdziski iesmējās. —Brī, vainīga jūsu aste! Tagad es visu saprotu. Jūs gribat pagaidīt, kamēr ataugs aste! Bet mēs pat nezinām, vai garas astes Nārnijā ir modē. Brī, nudien, jūs esat tikpat iedomīgs kā tā tārkīna Tašbānā!

— Tu esi dumjš, Brī, — sacīja Aravisa.

—Pie Lauvas krēpēm, tārkīna, es nebūt tāds neesmu, — sašutis attrauca Brī. — Es jūtu vajadzīgo cieņu gan pret sevi, gan pret citiem maniem biedriem zirgiem, tas ir viss.

— Brī, —atkal ierunājās Aravisa, kurn īpaši neinteresēja astes griezums, — es jau sen vēlos tev kaut ko pavaicāt. Kāpēc tu allaž zvēri Pie Lauvas vai Pie Lauvas krēpēm? Man likās, ka tu lauvas nevari ieredzēt.

— Tā arī ir, — Brī atbildēja. — Bet, ja es piesaucu šo Lauvu, es ar to, protams, domāju Aslanu, Nārnijas dižo atbrīvotāju, kas aizdzina Raganu un Ziemu. Visi nārnieši zvēr Pie Viņa.

— Bet viņš ir lauva, vai ne?

—Nē, nē, protams, ne, —diezgan satriekts paskaidroja Brī.

— Visos Tašbānas nostāstos apgalvots, ka viņš ir gan lauva, — tielējās Aravisa. — Un, ja viņš tas nav, kāpēc tad tu viņu sauc par lauvu?

— Zini, tu to savos gados lāgā neizprastu, — Brī sacīja. — Un es toreiz, kad atstāju Nārniju, biju tikai jauns kumeļš, tāpēc arī pats to lāgā neizprotu.

(To teikdams, Brī stāvēja ar muguru pret zaļo valni, bet viņa sarunu biedres — tam pretī. Viņš runāja diezgan augstprātīgā tonī, pa pusei aizmiedzis acis, tāpēc arī nepamanīja, kā pārvēršas Hvinas un Aravisas sejas izteiksme. Viņām bija nopietns iemesls atplest mutes un acis, jo, kamēr Brī runāja, tās ieraudzīja, kā uz zaļā vaļņa uzlec milzīgs lauva un nostājas tur līdzsvarā. Šis dzīvnieks gan bija gaišāki dzeltens, lielāks un skaistāks un satrauca prātus vairāk par jebkuru lauvu, ko viņas jebkad bija redzējušas. Lauva tūdaļ nolēca lejā aplokā un tuvojās Brī no mugurpuses. Viņa soļi nesacēla ne mazāko troksni. Un Hvina un Aravisa arī neiedrošinājās neko teikt. (Jo vairāk tāpēc, ka bija sastingušas kā sālsstabi.)

— Nav šaubu, — Brī turpināja, — ka tad, kad ļaudis runā par viņu kā Lauvu, tad domā vienīgi to, ka viņš ir stiprs kā lauva vai (protams, pret mūsu ienaidniekiem) nikns kā lauva. Vai kaut ko tamlīdzīgu. Pat tādai mazai meitenei kā tu, Aravisa, jāsaprot, ka būtu pilnīgi aplami iedomāties, ka viņš patiešām i r lauva. Tas nudien nozīmētu izrādīt necieņu. Ja viņš būtu lauva, tad viņam vajadzētu līdzināties tādiem pašiem dzīvniekiem kā mēs, pārējie. Ja viņš būtu lauva, tad tak (un te Brī sāka smieties) viņam būtu četras ķepas, aste un ūsas! I-ā, ho-ho-ho! Palīgā!

Jo tieši tad, kad Brī izrunāja vārdu «ūsas», viena no Aslana ūsām tiešām bija pakutinājusi zirga ausi. Brī kā bulta aizlidoja uz iežogojuma otru pusi un tur pagriezās. Valnis bija pārāk augsts, lai zirgs varētu tam pārlēkt, un tālāk, kur skriet, nebija. Aravisa ar Hvinu atsprāga atpakaļ. Kādu mirkli valdīja mēms klusums.

Tad Hvina, gan trīcēdama pie visām miesām, dīvaini klusu iezviedzās un pāri laukumam pierikšoja pie Lauvas.

— Lūdzu, —viņa sacīja, —jūs esat tik skaists. Ja gribat, varat mani apēst. Es labāk gribētu, lai mani apēstu jūs, nekā es tiktu izbarota kādam citam.

— Dārgā meita, — teica Aslans, uzspiezdams lauvisku buču uz viņas trīsošā, samtainā purna. — Es zināju, ka nepaies ilgs laiks, līdz tu atnāksi pie manis. Lai tevi gaida līksmas dienas!

Tad viņš pacēla galvu un ierunājās skaļākā balsī.

— Brī, —viņš teica, — tu nabaga lepnais, pārbiedētais zirgs, nāc šurp. Vēl tuvāk, mans dēls! Neuzdrīksties neuzdrīkstēties. Pieskaries man! Te ir manas ķepas, te ir mana aste, šīs ir manas ūsas. Es esmu īsts Dzīvnieks.

— Aslan, — drebošā balsī sacīja Brī, — diemžēl es, bez šaubām, esmu muļķis.

— Laimīgs ir zirgs, kas to apzinās, kamēr vēl ir jauns. Tas pats attiecas arī uz Cilvēku. Nāc tuvāk, Aravisa, mana meita! Skaties! Manas ķepas ir kā samts. Šoreiz es tev neskrāpēšu.

— Šoreiz, kungs? — vaicāja Aravisa.

— Tas biju es, kas tevi ievainoja, — teica Aslans. — Es esmu vienīgais Lauva, ko tu visos savos" klejojumos esi sastapusi. Vai zini, kāpēc es tev skrāpēju?

— Nē, kungs.

— Skrāpējumi tavā mugurā —brūce par brūci, sāpe par sāpi, asinis par asinīm — bija uz mata tādi kā sitienu svēdras tavas pamātes verdzenes mugurā, jo tieši tu iedevi viņai miega zāles. Tev vajadzēja uzzināt, kā viņai sāpēja.

— Jā, kungs. Lūdzu…

—Jautā vien, mana dārgā, — teica Aslans.

—Vai mans nodarījums atnesīs viņai vēl kādu ļaunumu?

— Bērns, — sacīja Lauva, — tu no manis dzirdi stāstu par sevi, ne par viņu. Neviens nedzird stāstu par citu, vienīgi stāstu par sevi pašu. —Tad viņš papurināja galvu un ierunājās maigākā balsī.

— Priecājieties, mazie, —viņš sacīja. —Drīz atkal tiksi­mies. Tomēr pirms tam pie jums atnāks cits viesis. —Vienā lēcienā Lauva uzlidoja uz vaļņa un pazuda viņu skatienam.

Dīvainā kārtā pēc Lauvas aiziešanas neviens nejuta slieksmi vienam ar otru par viņu runāt. Visi lēni aizgāja pa kluso zālienu uz dažādām pusēm un tur vienatnē, domās nogrimuši, staigāja šurpu turpu.

Apmēram pēc pusstundas abus zirgus aizsauca uz mājiņas viņu pusi ieēst kaut ko garšīgu, ko Vientuļnieks bija tiem pagatavojis, un Aravisa, kas joprojām staigāja un domāja, izdzirdusi ārā pie vārtiem spalgu taures skaņu, salēcās.

— Kas tur ir? — Aravisa noprasīja.

—Viņa karaliskā augstība Arčenlendas princis Kors, — kāda balss aiz vārtiem pavēstīja.

Aravisa atslēdza vārtus, atvēra tos un pakāpās mazliet atpakaļ, lai ielaistu svešinieku.

Pirmie ienāca divi karavīri ar āvām un ieņēma miera stāju katrs savāieejas pusē. Tad sekoja vēstnesis un taurētāji.

— Viņa karaliskā augstība Arčenlendas princis Kors lūdz, lai viņu pieņem audiencē Aravisas jaunkundze, — sacīja vēstnesis. Pēc tam viņš kopā ar taurētāju pakāpās sānis, palocījās, karavīri sveicināja, un ienāca pats princis. Visi pavadoņi atkāpās un aizvēra aiz sevis vārtus.

Princis paklanījās, taču diezgan neveikli —viņam šāda kustība vis nepiestāvēja. Aravisa atbildēja ar reveransu kalormenu stilā (tas nebūt nav līdzīgs mūsējam), darīdama to ļoti veikli, jo, protams, bija iemācīta, kā jākustas. Tad viņa pacēla acis un ieraudzīja, kāds šis princis izskatās.

Savā priekšā viņa redzēja nelielu zēnu. Galva viņam bija kaila, un gaišos matus apņēma ļoti šaura zelta stīpiņa, nedaudz resnāka par stiepli. Virsējā tunika bija no balta batista — no tik smalkas drānas kā nēzdodziņš, tā ka spilgti sarkanā apakšējā tunika spīdēja tai cauri. Kreisā roka, kas aptvēra zobena emaljēto spalu, bija apsaitēta.

Aravisa divreiz ielūkojās zēna sejā, tad noelsās un izsaucās: — Kā! Tas taču ir Sasta!

Sasta pēkšņi tumši pietvīka un sāka ātri bērt vārdus.

— Paklau, Aravis, — viņš teica, — es no visas sirds ceru — tu nedomāsi, ka esmu tā saposies (un turklāt ieradies ar taurētājiem un dažiem citiem pavadoņiem), lai mēģinātu atstāt uz tevi iespaidu un radīt pārliecību, ka nu esmu citāds vai tamlīdzīgas muļķības. Jo daudz labprātāk es būtu atnācis savās vecajās drēbēs, bet nu tās ir sadedzinātas, un tēvs sacīja…,

— Tavs tēvs? — Aravisa noprasīja.

— Acīmredzot karalis Lūns ir mans tēvs, — teica Sasta. — Taisnību sakot, es jau būtu varējis to uzminēt. Tāpēc, ka Korins ir man tik līdzīgs. Redzi, mēs esam dvīņi. Ak tā, un mans vārds nav Sasta, tas ir Kors.

— Kors skan jaukāk nekā Sasta, — teica Aravisa.

—Arčenlendā tā pieņemts nosaukt brāļus, —skaidroja Sasta (jeb princis Kors, kā mums viņš tagad jāgodā). Piemēram, Dars un Darins, Kols un Kolins un tā tālāk.

— Sasta, tas ir, Kor, — iesāka Aravisa. — Nē, klusē. Man tev tūlīt kaut kas jāsaka. Piedod, ka biju tāda nejaucene. Bet pārmaiņas ar mani notika, pirms es uzzināju, ka tu esi princis, goda vārds. Tas notika tad, kad tu atgriezies un stājies pretī Lauvam.

— Tas Lauva īstenībā nemaz negrasījās tevi galināt, — sacīja Kors.

— Es zinu. — Aravisa palocīja galvu. Abi uz mirkli svinīgi apklusa, jo saprata, ka gan viens, gan otrs zina par Aslanu.

Aravisa negaidot atcerējās Kora apsaitēto roku. — Paklau! — viņa iekliedzās. — Es piemirsu! Tu biji kaujā. Vai roka tev ievainota?

— Tīrais skrāpējiens, — sacīja Kors, pirmo reizi izteikdams kaut ko diezgan valdonīgā tonī. Taču pēc mirkļa viņš sāka smieties un sacīja: —Ja gribi zinātpatiesību, tad tas nemaz nav īsts ievainojums. Es tikai nobrāzu ādu no pirkstu kauliņiem, kā to spētu izdarīt jebkurš neveikls muļķis, nebūdams kaujai ne tuvumā.

— Bet tu biji kaujā, — teica Aravisa. — Droši vien juties brīnišķīgi.

— Nebūt nebija tā, kā es domāju, — Kors sacīja.

— Bet, Sa…, tas ir, Kor, — tu man neesi pastāstījis neko par karali Lūnu un to, kā viņš uzzināja, kas tu esi.

— Nu tad apsēdīsimies, — teica Kors. — Jo tas ir diezgan garš stāsts. Un, starp citu, tēvs ir traki jauks vīrs. Es būtu tikpat priecīgs — vai gandrīz tikpat priecīgs —, uzzinādams, ka viņš ir mans tēvs, arī nebūdams karalis. Kaut arī tagad man būs jāpārcieš audzināšana un tamlīdzīgas briesmīgas lietas. Bet tu gribi dzirdēt šo stāstu. Tātad mēs ar Korinu piedzimām kā dvīņi. Un apmēram nedēļu pēc dzimšanas mūs abus aizgādāja uz Nārniju pie kāda gudra, veca Kentaura, lai tas dotu mums svētību vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet tas Kentaurs bija pravietis — laba tiesa Kentauru ir pravieši. Varbūt tu vēl neesi redzējusi nevienu Kentauru? Vakar daži piedalījās kaujā. Lieliski ļaudis, bet man jāteic, ka es viņu klātbūtnē vēl nejūtos gluži omulīgi. Zini, Aravis, šitajās ziemeļu zemēs būs daudz kā tāda, ar ko vajadzēs aprast.

— Jā, būs, — Aravisa piekrita. — Taču turpini stāstu.

— Nu, nu, tiklīdz tas Kentaurs ieraudzīja mūs ar Korinu, viņš, kā stāsta, palūkojies manī un sacījis: «Nāks diena, kad šis zēns izglābs Arčenlendu no nāvīgākajām briesmām, kādās tā jebkad nonāks.» Protams, tēvs ar māti par to ļoti nopriecājušies. Taču tur bijis klāt kāds, kas nav vis priecājies. Tas bijis kāds augstmanis, vārdā Bārs. Viņš pie tēva pildījis Lorda kanclera pienākumus. Un acīmredzot darījis kaut ko nepareizi — izšķērdējis vai, es šito stāstu lāgā nesaprotu, varbūt bija kāds cits vārds —, un tēvam viņš bijis jāpadzen. Taču nekādu citu sodu viņš nav saņēmis un drīkstējis palikt uz dzīvi turpat Arčenlendā. Bet vīrs droši vien bijis briesmīgi nelietīgs, jo vēlāk atklājies, ka, Tišroka uzpirkts, viņš sūtījis uz Tašbānu milzum daudz slepenu ziņu. Tāpēc, tiklīdz izdzirdis, ka es glābšot Ārčenlendu no lielām briesmām, nolēmis, ka jādabū mani nost no ceļa. Nu, un viņam izdevies mani nolaupīt (es īsti nezinu, kā), un viņš gar Līkumoto Bultu jājis uz jūras krastu. Šim vīram bijis viss sagatavots: kuģis ar viņa piekritējiem stāvējis ostā, lai izietu jūrā, un tas ar mani uz klāja aizzēģelējis projām. Tomēr tēvs to dabūjis zināt — gan ne pietiekami ātri — un, cik žigli jaudājis, drāzies viņam pa pēdām. Kad tēvs sasniedzis krastu, Bārs jau bijis jūrā, taču kuģi vēl varēja saredzēt. Un tēvs divdesmit minūšu laikā uzkāpis uz kāda sava karakuģa klāja.

— Tā droši vien bijusi lieliska pakaļdzīšanās. Sešas dienas viņi sekojuši Bāra burukuģim un septītajā izaicinājuši uz kauju. Tā bijusi liela jūras kauja (es vakar vakarā par to dabūju daudz dzirdēt) no desmitiem rītā līdz saules rietam. Mūsējie galu galā kuģi ieņēmuši. Taču manis tur vairs neesot bijis. Bārs pats kritis kaujā. Bet viens no viņa vīriem teicis, ka agri no rīta, tiklīdz tas sapratis, ka no karaļa neizbēgs, atdevis mani kādam bruņiniekam, iesēdinājis mūs abus kuģa laivā un aizsūtījis projām. Un tā — laiva nekad vairs neesot redzēta. Tomēr laiva, protams, bijusi tā pati, ko Aslans (liekas, viņš neredzams visu virzījis) izstūmis malā paredzētajā vietā, lai Aršīšs varētu mani paņemt. Kaut es zinātu tā bruņinieka vārdu: viņš droši vien, uzturēdams mani pie dzīvības, badojoties ziedoja savējo.

— Laikam Aslans teiktu, ka tā ir daļa no kāda cita cilvēka dzīvesstāsta, — sacīja Aravisa.

— To es biju piemirsis, — attapās Kors.

— Un nez, kā šis pareģojums piepildīsies, — Aravisa gudroja, — un kas ir tās lielās briesmas, no kurām tev Arčenlendā jāglābj.

— Zini, — Kors diezgan neveikli sastomījās, — cik saprotams, pēc viņu domām, es jau to esmu izdarījis.

Aravisa sasita plaukstas. — Nu kā tad! — viņa iesaucās. — Esmu gan es muļķe! Un cik tas ir brīnumaini! Nevar būt, ka Arčenlendā vēl kādreiz atradīsies lielākās briesmās nekā tad, kad Rabadašs ar saviem divsimt vīriem šķērsoja Bultu un tu vēl nebiji aiznesis līdz galam ziņu. Vai tu nejūties lepns?

— Man šķiet, es jūtos mazlietiņ nobijies, — atzinās Kors.

— Un tagad tu dzīvosi Anvardā, — Aravisa skumīgi noteica.

—Vai! —Korsattapās. —Gandrīz piemirsu, ko ierados paziņot. Tēvs grib, lai tu nāktu dzīvot pie mums. Viņš saka: kopš mātes nāves galmā (viņi to sauc par galmu, es gan nezinu, kāpēc) neesot bijis nevienas dāmas. Nāc gan, Aravis. Tev tēvs patiks — un Korins arī. Viņi nav tādi kā es; viņi ir kārtīgi audzināti. Tev nav jābaidās, ka…

— Beidz jel, — Aravisa viņu pārtrauca, — vai ari mēs sāksim pa īstam plūkties. Protams, ka došos tev līdzi.

— Nu tad iesim tagad pie zirgiem, — Kors mudināja. Brī un Kora tikšanās bija līksma un jūsmīga, un Brī, kas joprojām jutās diezgan nomākts, tūlīt piekrita doties uz Anvardu —viņi ar Hvinu turpināšot ceļojumu uz Nārniju nākamajā dienā. Visi četri sirsnīgi atvadījās no Vientuļnieka un apsolīja viņu drīz atkal apciemot. Rīts bija apmēram pusē, kad viņi aizsoļoja prom no robežjoslas. Zirgi bija gaidījuši, ka Aravisa un Kors sēdīsies seglos, taču Kors paskaidroja, ka nevienam nārnietim vai ārčenlendietim nenākot ne prātā kāpt Runājošo zirgu mugurā: to darot vienīgi kara gadījumā, kad ikvienam jāziedojot visi spēki.

Šie vārdi atkal atgādināja nabaga Brī, cik maz viņš zina par Nārnijas paražām un kādas milzīgas kļūdas viņš var pieļaut. Tāpēc, kamēr Hvina tecēja uz priekšu kā laimīgā sapnī iegrimusi, Brī ar katru soli kļuva satrauktāks un nedrošāks.

— Galvu augšā, Brī! — mierināja Kors. —Man klāsies daudz grūtāk nekā tev. Tevi vis neaudzinās. Kamēr tu pēc sirds patikas auļosi un vārtīsies Nārnijas kalnu pļavās, es mācīšos lasīt, rakstīt, apgūšu heraldiku, dejošanu, vēsturi un mūziku.

— Bet ar to vārtīšanos jau ir tās briesmas, — Brī kurnēja. —Vai Runājošie zirgi tiešām vārtās? Un ja nu ne? Man briesmīgi negribas no tā atteikties. Kā tev šķiet, Hvina?

—Es jau nu gan vārtīšos, —Hvina atteica. —Manuprāt, no tā, ka tu vārtīsies, nevienam no viņiem cukurs mazāk negaršos.

— Vai pils jau ir tuvu? — Brī vaicāja Koram.

— Aiznākamā ceļa līkumā, — atteica princis.

— Nu tad es vēlreiz pamatīgi izvārtīšos, jo tā var būt pēdējā. Minūti uzgaidiet.

Pagāja piecas minūtes, līdz viņš atkal piecēlās, smagi elpodams un aplipis ar paparžu lapām.

— Nu esmu gatavs, — viņš bezgala drūmi norūca. — Rādi ceļu, princi Kor, lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā!

Taču viņš izskatījās drīzāk pēc zirga, kas iet uz bērēm, nekā pēc sen svešatnē aizvesta gūstekņa, kas atgriežas mājās un brīvībā.