Zirgs un viņa zēns

Piektā nodaļa princis korins

— Mana mīļā māsa un ļoti jaukā dāma, — karalis Edmunds iesāka, — tagad tev jāpierāda sava drosme, jo teikšu skaidri un gaiši — mums draud diezgan lielas briesmas.

— Kādas, Edmund? — vaicāja karaliene.

— Tādas, — attrauca Edmunds, — ka, domājams, mums nebūs viegli izkļūt no Tašbānas. Kamēr princis loloja cerību, ka tu viņa bildinājumu pieņemsi, mēs bijām godājami viesi. Taču varu zvērēt pie Lauvas krēpēm, ka, manuprāt, kolldzviņš izdzirdēs nepārprotamo atraidījumu, mēs kļūsim par cietumniekiem.

Viens no Rūķiem klusi iesvilpās.

— Es jau jūsu augstību brīdināju, es brīdināju, — sacīja Krauklis Dzeltennadzis. — «Viegli tikt iekšā, bet grūti — ārā,» sacīja jūras vēzis, kad bija iemests katlā!

— Šorīt mēs ar princi bijām kopā, —Edmunds turpināja.

— Viņš nav radis (diemžēl), ka kāds nepildītu viņa gribu. Un skaišas ne pa jokam par tavu ilgo vilcināšanos un šaubu pilnajām atbildēm. Šorīt viņš par varītēm gribēja no manis izdabūt, ko tu domā. Es izvairīgi centos izlīdzēties (tajā pašā laikā mēģinādams mazināt viņa cerības) ar dažiem parastajiem, nenozīmīgajiem jociņiem par sieviešu untumiem un devu mājienus, ka viņa bildinājums var tikt noraidīts. Tad nu viņš noskaitās un kļuva agresīvs. Izteica kaut ko līdzīgu draudiem, gan ik savu vārdu piesegdams ar mākslotu laipnību.

— Jā, — sacīja Tamnuss, — un, kad es iepriekšējā vakarā ēdu pusdienas ar lielvezīru, notika tāpat. Viņš pajautāja, kā man patīkot Tašbāna. Un es (nevarēdams taču viņam teikt, ka man riebjas pat katrs akmens, un tā būtu tīrā patiesība) teicu, ka tagad, kad drīz būs pats karstākais vasaras laiks, mana sirds ilgojas pēc Nārnijas vēsajiem mežiem un rasainajām piekalnēm. Viņš man veltīja tādu smaidu, kas neko labu nevēstīja, un noteica: «Tevi neviens nekavēs atkal dancot tur, mazais āžakāja, ja vienīgi tu atstāsi savā vietā līgavu mūsu princim.»

— Vai tev šķita, ka Rabadašs piespiedīs mani precēt viņu ar varu? — Sjūzena iekliedzās.

— Par to es baiļojos, Sjūzen, — teica Edmunds. —Tu būsi vai nu viņa sieva, vai (kas vēl ļaunāk) viņa verdzene.

— Bet kā viņš iedrīkstēsies? Vai tas Tišroks domā, ka mūsu brālis, Visaugstākais karalis, cietīs tādu apvainoju­mu?

— Sir, — Peridans uzrunāja karali. — Tik vājprātīgs viņš nebūs. Vai tad viņiem šķiet, ka Nārnijā nav ne šķēpu, ne zobenu?

— Ak vai, — Edmunds nopūtās. — Man tā vien rādās, ka Tišroks no Nārnijas pārāk nebaidās. Mēs esam maza zeme. Un lielas valsts kungi mazas zemes, kas atrodas pie tās robežām, allaž ir ienīduši. Viņš ilgojas tās iznīcināt, aprīt. Kad viņš pirmo reizi pieļāva princim ierasties Kērā Paravelā kā tavam pielūdzējam, māsiņ, iespējams, ka viņš tikai meklēja izdevību, kā piepildīt šo savu nodomu. Visdrīzāk viņš cer aprīt gan Nārniju, gan Arčenlendu.

— Lai tik pamēģina, —ieteicās otrs Rūķis. —Uz jūras mēs esam tikpat vareni kā viņš. Un, ja viņš uzbruks mums uz cietzemes, tad vispirms viņam jāšķērso tuksnesis.

— Tiesa gan, draugs, — atteica Edmunds. — Bet vai tuksnesis ir drošs aizsardzības līdzeklis? Ko saka Dzeltennadzis?

— Es labi pazīstu šo tuksnesi, — teica Krauklis. —Jo jaunās dienās esmu lidojis tam pāri visos virzienos. (Varat būt droši, ka Sasta, to dzirdot, saspicēja ausis.)

— Un viens ir skaidrs: ja Tišroks dosies caur lielo oāzi, viņš pa šo ceļu lielu karapulku Arčenlendā nekādi nevar ievest. Jo, kaut gan oāzi viņi varētu sasniegt gājiena pirmās dienas vakarā, tomēr ar turienes avotiem nebūt nepietiek, lai visi kareivji un zirgi varētu apmierināt slāpes. Tomēr ir arī cits ceļš.

Sasta klausījās vēl uzmanīgāk.

— Tam, kas grib atrast šo ceļu, — turpināja Krauklis, — jāiziet no Seno Karaļu kapenēm un jāvirzās uz ziemeļ­rietumiem tā, lai vienmēr tieši priekšā būtu redzamas Paira kalna dubultās virsotnes. Tad dienas — vai varbūt nedaudz ilgākā — jājienā ceļinieks sasniegs akmeņainas ielejas sākumu. Ieleja ir tik šaura, ka cilvēks varētu kaut vai tūkstoš reižu atrasties no tās astotdaļjūdzes attālumā un tik un tā par to neko nenojaust. Un, nolūkojoties uz to no augšas, viņš tur neredzētu nedz zāli, nedz ūdeni, nedz arī kādus citus labumus. Taču, ja viņš sapratīs, kur atrodas, un virzīsies pa ieleju lejup, tad nonāks pie upes un varēs visu laiku jāt gar ūdeni, līdz nokļūs Arčenlendā.

— Vai kalormeni zina par šo rietumu ceļu? — vaicāja karaliene.

— Draugi, draugi, — iejaucās Edmunds. — Kāda šim disputam nozīme? Jautājums nav par to, vai tad, ja izceltos karš, uzvarētu Nārnijā vai Kalormena. Jautājums ir, kā glābt karalienes godu un mūsu pašu dzīvības, mēģinot izkļūt ārā no šīs velnišķīgās pilsētas. Jo, lai arī Pīters, Visaugstākais karalis, kaut desmitkārt sakautu Tišroku, mēs jau ilgi pirms tās dienas gulētu beigti ar pārgrieztām rīklēm un viņas žēlastība karaliene būtu šī prinča sieva vai drīzāk — verdzene.

— Karali, mums ir ieroči, — teica pirmais Rūķis. — Un šo namu var diezgan veiksmīgi aizstāvēt.

—Ja runa ir par to, — karalis atteica, — es nešaubos, ka ikviens no mums, stāvot šī nama vārtos, savu dzīvību atdotu par visdārgāko cenu, un, lai tiktu pie karalienes, viņiem vajadzētu kāpt pāri mūsu līķiem. Taču, skatoties patiesībai acīs, jāatzīst — mēs tik un tā kļūtu par žurkām, kas spārdās lamatās.

— Taisnība, — noķērcās Krauklis. — Par pēdējiem pretošanās mirkļiem namā gan var sacerēt skaistus stāstus, bet ne ar ko labu tādas cīņas nekad nav beigušās. Pēc dažiem pirmajiem prettriecieniem ienaidnieks namu aizvien mēdz aizdedzināt.

— Es esmu tā visa cēlonis, — iesaucās Sjūzena, sākdama raudāt. — Kaut jel es nemūžam nebūtu pametusi Ķēru Paravelu. Mūsu pēdējā laimīgā diena bija tā, pēc kuras ieradās sūtņi no Kalormenas. Kurmji stādīja mums dārzu… Vai dieniņ… vai dieniņ… — Un viņa šņukstēdama paslēpa seju plaukstās.

— Drosmi, Sjū, drosmi! — Edmunds mierināja.

—Atceries… bet kas tad tev lēcies, Tamnusa jaunskungs? — Jo Fauns bija saķēris rokās abus ragus, it kā ar tiem gribētu saturēt galvu, un locījās uz abām pusēm, it kā viņam iekšā kaut kas sāpētu.

— Nerunājiet ar mani, nedariet to, — Tamnuss sa­cīja. — Es domāju. Es tik traki domāju, ka vienīgi ar lielām pūlēm spēju ievilkt elpu. Gaidiet, gaidiet jel.

Sekoja mulsa klusuma bridis. Tad Fauns pacēla acis, dziļi ievilka elpu, noslaucīja pieri un sacīja:

—Vienīgās grūtības ir nokļūt pie mūsu kuļjfga, paņemot līdzi pārtikas krājumus, —nokļūt tā, lai mūs neredzētu un neapturētu.

— Jā, — vēsi atteica Rūķis. — Tieši tāpat, kā ubaga vienīgās grūtības pārvietoties zirga mugurā ir tādas, ka viņam nav zirga.

— Paga, paga, — Tamnuss viņu nepacietīgi pārtrauca.

— Mums vajadzīgs vienīgi iegansts, lai šodien varētu noiet lejā līdz kuģim, nogādājot uz klāja dažas mantas.

—Jā, — šaubīdamies noteica karalis Edmunds.

— Nu, tad kā būtu, — Fauns turpināja, — kā būtu, ja jūsu majestātes uzai cinātu princi uz lielu banketu, kas tiktu sarīkots uz mūsu kuģa «Dzidrais krāšņums» rītvakar? Un ielūgumu derētu rakstīt tik laipnā valodā, kādu vien karaliene var atļauties, neieķīlājot savu godu: princi tikai jāpakārdina ar cerību, ka viņas pretestība vājinās.

— Ļoti labs padoms, sir, — noķērca Krauklis.

— Un tad, — turpināja Tamnuss, —visi sapratīs, kāpēc mēs augu dienu tekalējam uz kuģi: mēs taču gatavosimies uzņemt viesus! Daži mūsējie lai aiziet uz tirgu un iepērkas ar to mazumiņu, kas mums ir, pie augļu, saldumu un vīna tirgoņiem, gluži tā, it kā mēs patiešām rīkotu svētkus. Un nolīgsim zīlniekus, burvju māksliniekus, dejotājas un flautas spēlmaņus — lai tie rītvakar atnāk uz kuģi.

— Saprotu, saprotu, — rokas berzēdams, noteica Edmunds.

— Un tad, — Tamnuss nerimās, — mēs šovakar visi paliksim uz kuģa. Un, kolīdz pavisam satumsīs…

—Uzvilksim buras un sēdīsimies pie airiem, —turpināja karalis.

—Un prom uz jūru! — klaigāj a Tamnuss, palēkdamies gaisā un laizdamies dejā.

— Ar priekšgalu uz ziemeļiem, — piebilda pirmais Rūķis.

— Muksim uz dzimteni! Lai dzīvo Ziemeļi un Nār­nijā! — piebalsoja otrs.

— Un princis rīt pamodīsies un ieraudzīs, ka putniņi aizlaidušies, — sasizdams plaukstas, iesaucās Peridans.

Ai, Tamnusa jaunskungs, dārgais Tamnusa jauns­kungs, — sauca karaliene, satvērusi Fauna rokas un mezdamās dejā. —Jūs esat mūsu visu glābējs!

— Princis dzīsies mums pakaļ, — teica cits augstmanis, kura vārdu Sasta nebija dzirdējis.

—Tā nu, manuprāt, ir maza bēda, — Edmunds attrauca.

— Esmu redzējis upē visu šīs zemes floti, un tajā nav neviena gara karakuģa un nevienas ātras galeras. Man būs prieks, ja viņš mēģinās mūs panākt! Ja viņš vispār spēs mūs noķert, tad «Dzidrais krāšņums» nogremdēs visas viņa tupeles pēc kārtas.

— Sir, — pasludināja Krauklis. — Kaut arī mēs apspriestos septiņas dienas no vietas, labāku priekšlikumu par Fauna izteikto jūs nedzirdēsiet! Bet tagad, kā sakām mēs, putni, papriekš ligzdas, tad olas. Tas nozīmē: iebau­dīsim dienišķo maizi un tad nekavējoties ķersimies pie lietas.

To dzirdot, visi piecēlās, durvis atvērās, un augstmaņi ar citiem radījumiem nostājās rindā gar malām, lai ļautu karalim un karalienei izsoļot pirmajiem. Sasta prātoja, ko vajadzētu darīt, taču Tamnusa jaunskungs sacīja: — Pa­lieciet guļam, jūsu augstība, pēc īsa brīža es jums atnesīšu šādus tādus kārumus. Jums nevajag kustēties, līdz būsim gatavi kāpt uz kuģa. — Sasta atkal nolaida galvu uz spil­veniem un drīz vien istabā palika viens.

— Pavisam traki, — viņš nodomāja. Viņam tā arī neienāca prātā pastāstīt nārniešiem skaidru patiesību un lūgt viņiem palīdzību. Tā kā zēnu bija audzinājis bargais, skopais Aršīšs, viņš bija pieradis pieaugušajiem, ja vien iespējams, nestāstīt nenieka: viņš uzskatīja, ka tie visu, ko tu, cilvēks, mēģini darīt, vai nu sabojā, vai aizliedz. Viņam arī šķita: pat ja Nārnijas karalis izturēsies draudzīgi pret abiem zirgiem, jo tie ir Nārnijas Runājošie dzīvnieki, tad Aravisu viņš tomēr necietīs (jo tā ir kalormene), tāpēc vai nu pārdos viņu verdzībā, vai aizsūtīs atpakaļ pie tēva. Pats par sevi Sasta nodomāja: «Es gluži vienkārši neiedrošinos viņiem stāstīt, ka neesmu princis Korins. Esmu dzirdējis visus viņu plānus. Uzzinot, ka nepiederu pie viņiem, nārnieši dzīvu mani no šīs mājas nemūžam neizlaistu. Viņi baidītos, ka es nodošu viņus Tišrokam. Viņi mani nomaitātu. Un, ja parādīsies īstais Korins, viss nāks gaismā, un viņi to izdarīs! » Redziet, Šastam nebija ne jausmas, kā izturas cildeni, brīvībā dzimuši cilvēki.

— Ko lai es iesāku? Ko lai daru? — viņš sevi tirdīja.

— Ko… ei, tur jau atkal nāk tas mazais, āžkājainais radījums.

Pa pusei dejodams, ierikšoja Fauns ar paplāti rokās.

Paplāte bija gandrīz tikpat liela kā viņš pats. Fauns nolika ēdamo uz inkrustācijām rotāta galda līdzās Šastas dīvānam un pats, sakrustojis savas āža kājas, apsēdās uz grīdsegas.

— Nu, puisīt, — viņš sacīja. — Paēdiet kārtīgas pusdienas. Tā būs jūsu pēdējā maltīte Tašbānā.

Tie bija lieliski ēdieni kalonnenu gaumē. Nezinu, vai jums tie garšotu vai ne, taču Šastam gāja pie sirds. Tur bija omāri, salāti, slokas cepetis, pildīts ar mandelēm un trifelēm, kā arī viens sarežģīts ēdiens, kas bija gatavots no cāļu aknām, rīsiem, rozīnēm un riekstiem; bija arī uz ledus turētas melones un ērkšķogu biezenis, un zīdkoka ogu biezenis ar saldu krējumu. Un visādi garšīgi saldējumi. Netrūka arī mazas karafes ar vīnu, ko sauc par balto, lai gan īstenībā tas ir dzeltens.

Kamēr Šasta ēda, labais, mazais Fauns, kas uzskatīja, ka zēns joprojām ir apdullis no saulesdūriena, visu laiku ņēmās Šastam stāstīt, cik jauki viņš pavadīs laiku, kad viņi visi būs mājās, runāja par zēna labo veco tēvu — Arčenlendas karali Lūnu un mazo pili kalnu pārejas dienvidu nogāzē.

— Un neaizmirstiet, — sacīja Tamnusa jaunskungs, — ka jums nākamajā dzimšanas dienā apsolītas pirmās bruņas un pirmais kara zirgs. Un tad jūsu augstība sāks mācīties, kā cīnīties turnīrā. Un, ja viss ritēs labi, tad pēc nedaudz gadiem, kā karalis Pīters apsolījis jūsu karaliskajam tēvam, viņš personiski iecels jūs par Kēras Paravelas bruņinieku. Līdz tam notiks daudz kalnu pārgājienu no Nārnijas uz Arčenlendu un atpakaļ. Un jūs, protams, atceraties, ka apsolījāt uz veselu nedēļu ierasties pie manis ciemos Vasarsvētkos, kad liesmos ugunskuri un meža biezokņos fauni un driādas dejos caurām naktīm, un — kas zina — varbūt mēs dabūsim redzēt pašu Aslanu!

Kad maltīte bija galā, Fauns lika Šastam mierīgi palikt turpat. — Un nebūtu nekāda nelaime, ja jūs drusku pagulētu, — viņš piebilda. — Es laicīgi jūs pasaukšu, kad būs jākāpj uz kuģa. Un tad — uz dzimteni. Lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā!

Šastam tā bija garšojušas pusdienas un paticis viss Fauna stāstītais, ka zēna domas, viņam paliekot vienam, iegriezās citā virzienā. Nu viņš ļoti cerēja, ka īstais princis Korins neuzradīsies, līdz būs par vēlu un viņu, Šastu, ar kuģi aizvedīs uzNārniju. Diemžēl viņš nemaz neiedomājās, kas varētu notikt ar īsto Korinu, ja to pamestu Tašbānā. Viņš mazliet raizējās, ka Aravisa un Brī gaidīs viņu pie kapenēm. Tomēr tad viņš centās sev iestāstīt: «Nu, un ko es tur varu darīt?» — un: «Lai nu kā, šī Aravisa uzskata, ka ir pārāk laba, lai dotos prom kopā ar mani, tāpēc lai tinas uz Nārniju viena,» — tajā pašā laikā pats pret savu gribu arī apjauta, ka būtu daudz jaukāk braukt uz Nārniju pa jūru, nevis kulties pāri tuksnesim.

Tā visu pārdomājis, viņš darīja to, ko laikam darītu ari jūs, ja būtu ļoti agri cēlušies, nostaigājuši tālus ceļus, pārdzīvojuši daudz uztraukumu, tad ļoti labi paēduši un nu gulētu uz dīvāna vēsā istabā, kur vienīgais troksnis cēlās no bites, kas dūkdama ielidojusi pa plaši atvērto logu. Sasta iemiga.

Viņu pamodināja skaļš blīkšķis. Zēns, plati iepletis acis, pielēca no dīvāna. Pārlaidis skatienu istabai, viņš tūlīt ieraudzīja, ka gaisma un ēnas — viss izskatās citādāk: viņš droši vien nogulējis vairākas stundas. Sasta arī ieraudzīja, kāpēc dzirdējis blīkšķi: uz grīdas, sasista sīkās drumslās, gulēja dārga porcelāna vāze, kas bija stāvējusi uz palodzes. Taču Sasta tai nepievērsa gandrīz nekādu vērību.

Viņa uzmanību saistīja divas rokas, kas no ārpuses bija pieķērušās palodzei. Tās sagrāba to arvien stiprāk (tā ka āda uz pirkstu kauliņiem kļuva balta), un tad parādījās arī galva un pleci.

Pēc mirkļa uz palodzes jāteniski, ļaudams vienai kājai nokarāties istabā, sēdēja zēns Sastas vecumā.

Sasta nekad nebija redzējis spogulī savu attēlu. Un, pat ja būtu, viņš, iespējams, arī neaptvertu, ka otrs zēns (ik­dienišķā situācijā) gandrīz pilnīgi līdzinājās viņam. Padaban šis zēns gan īpaši nelīdzinājās nevienam, jo vienu aci viņam pušķoja vislieliskākais zilums, kādu vien var iedomāties, viņam trūka arī viena zoba, un drēbes (kas uzģērbjot droši vien bija izskatījušās greznas) tagad bija netīras un saplēstas, bet sejā saskatāmas asiņu un dubļu pēdas.

— Kas tu esi? — zēns čukstus vaicāja.

— Vai tu esi princis Korins? — Sasta atjautāja.

— Jā, protams, — atteica otrs. — Bet kas esi tu?

— Es neesmu nekas, tas ir, nekas īpašs, — paskaidroja Sasta.

— Mani uz ielas noķēra karalis Edmunds un noturēja par tevi. Man šķiet, ka mēs droši vien esam līdzīgi. Vai es varu pa šo pašu ceļu izkļūt ārā?

—Jā, ja proti labi rāpties, —sacīja Korins. —Betkāpēc tu tā steidzies? Zini, izmantodami savu līdzību, mēs varētu izspēlēt lieliskus jokus.

— Nē, nē, — Sasta ierosinājumu noraidīja. — Mums nekavējoties jāapmainās vietām. Būs gluži vienkārši briesmīgi, ja atgriezīsies Tamnusa jaunskungs un atradīs te mūs abus. Biju spiests izlikties, ka esmu tu. Redzi, jns šonakt dosieties ceļā — slepus. Un kur tad tu visu šo laiku biji?

— Kāds ielaspuika neglīti ņirgājās par karalieni Sjūzenu, —stāstīja princis Korins, —tāpēc es viņu notriecu gar zemi. Pēc tam viņš brēkdams iedrāzās kādā mājā, un no tās iznāca viņa lielais brālis. Tad nu es sadevu tam lielajam brālim. Visi metās man pa pēdām, līdz mēs uzskrējām virsū trim veciem vīriem ar šķēpiem: tos vīrus sauc par sardzi! Tā nu es kāvos ar to sardzi, un viņi nogāza mani zemē. Tad jau sāka tumst. Sardze mani aizveda, lai kaut kur ieslēgtu. Tāpēc es viņiem jautāju, vai viņi negrib iedzert krietnu glāzi vīna, un viņi sacīja, ka neiebilstot. Es viņus aizvedu uz vīna tirgu, nopirku to vīnu, viņi visi apsēdās un dzēra tikām, kamēr aizmiga. Es nodomāju, ka nu ir laiks ņemt kājas pār pleciem, tāpēc klusi izgāju ārā un tad uzdūros tam pirmajam puikam — tam, kurš to jezgu uzsāka, — viņš turpat slaistījās apkārt. Tad nu es viņam sadevu vēlreiz. Pēc tam pa ūdens noteku uzrāpos uz kādas mājas jumta un klusi nogulēju, līdz šorīt sāka aust gaisma. Pēc tam visu laiku meklēju ceļu, kā tikt atpakaļ. Paklau, vai te ir kaut kas dzerams?

— Nē, es visu izdzēru, — teica Sasta. — Bet tagad parādi, kā iekļuvi iekšā. Nedrīkst zaudēt ne mirkli. Labāk gulies uz dīvāna un izliecies… vai, nē — es aizmirsu. Ar visiem taviem nobrāzumiem un zilo aci tam nebūs nekādas jēgas. Tev gluži vienkārši tad, kad es tikšu projām, jāpastāsta viņiem patiesība.

— Ko citu es, pēc tavām domām, varētu viņiem stās­tīt? — noprasīja princis, pametis uz Sastu niknu skatienu. — Bet kas tu īsti esi?

— Nav man laika stāstāt, —Sasta, briesmīgi uztraucies, sacīja. — Manuprāt, esmu nārnietis; vismaz cilvēks no ziemeļiem. Bet visu mūžu dzīvojis Kalormenā. Es bēgšu pāri tuksnesim ar Runājošu Zirgu, vārdā Brī. Un tagad mudīgi! Kā man tikt projām?

—Nu tad klausies, —teica Korins. —Nolec pa šo logu uz verandas jumta. Bet tev jālec viegli, uz pirkstgaliem, citādi tevi kāds izdzirdēs. Tad pagriezies pa kreisi: ja esi labs kāpējs, varēsi uzrāpties uz mūra. Tad ej pa mūri līdz stūrim. Mūra ārpusē tu lejā ieraudzīsi atkritumu kaudzi, nolec uz tās.

—Paldies, — tencināja Sasta, jau sēdēdams uzpalodzes. Abi zēni ieskatījās viens otram acīs un pēkšņi apjauta, ka ir draugi.

— Ardievu, —teica Korins. —Un lai tev veicas! Ceru, ka tu sveiks un vesels tiksi projām.

— Ardievu, — Sasta atsaucās. — Tev nu gan ir bijuši piedzīvojumi!

—Salīdzinājumā ar tavējiem tienavnekas, —atgaiņājās princis. — Un nu lec — tikai pielūko: viegli! — viņš piebilda, Šastam lēcot. — Cerams, ka satiksimies Arčen­lendā. Dodies pie man tēva Lūna un pasaki viņam, ka esi mans draugs! Es dzirdu kādu nākam.