Zirgs un viņa zēns

Otrā nodaļa Kas notika pa ceļam

Bija gandrīz jau nākamās dienas vidus, kad, glaudot Šastam seju, zēnu pamodināja kaut kas mīksts un silts. Viņš atvēra acis un saprata, ka lūkojas kādā garā zirga purnā; tā nāsis un lūpas gandrīz skāra viņa vaigu. Zēns atcerējās iepriekšējās nakts satraucošos notikumus un uzslējās sēdus. Taču, to darīdams, ievaidējās.

— Ui, Brī, —viņš izdvesa. —Traki sāp. Visas maliņas. Gandrīz nevaru pakustēties.

— Labrīt, mazais, —sacīja Brī. —Es jau baidījos, ka tu varbūt jutīsies maķenīt stīvs. Tomēr no kritieniem tas nevar būt. Vairāk par desmit reizēm tu diezin vai novēlies un visu laiku gāzies uz jaukas, mīkstas, līganas trūdzemes, tā ka tā krišana, bez šaubām, bija gandrīz vai bauda. Vienīgo atsitienu, kas varēja būt nelāgs, mīkstāku padarīja tas irbuleņu krūms. Nē, vainīga ir pati jāšana, kas sākumā šķiet grūta. Kā ar brokastīm? Es jau ieturējos.

— Pie velna ar brokastīm! Pie velna ar visu, — Šasta kurnēja. —Es tev saku, ka nevaru ne pirkstu pakustināt. — Taču zirgs maigi bikstīja zēnu ar pakavu, līdz tas saprata, ka jāceļas kājās.

Tad Šasta palūkojās apkārt un ieraudzīja, kur viņi atrodas. Aizmugurē zaļoja maza birzīte. Priekšā — retu, baltu ziediņu rotāta, trūdzeme nolaideni slīga lejup līdz klints kraujai. Tālu apakšā, tā ka plīstošo viļņu šalkas tikko varēja dzirdēt, pletās jūra. Šasta nekad nebija to skatījis no tāda augstuma, nekad nebija redzējis tik plašu, un viņš pat sapņos nebija iztēlojies, cik daudz tai krāsu. Uz abām pusēm aizvijās krastmala — zemesrags pēc zemesraga, un šajās vietās varēja saskatīt baltas, klintij uzbangojošas putas, bet bez trokšņa, jo tā atradās tik tālu. Pār galvām laidelējās kaijas, un virs zemes trizuloja karstais gaiss, jo diena bija svelmaina. īpaši Sastu piesaistīja tieši šis gaiss. Viņš neparko nespēja iedomāties, kas tajā trūkst, līdz beidzot aptvēra, ka nejūt zivju smaku. Jo saprotams, ka visā savā mūžā nedz būdā, nedzpie tīkliem viņš nebija spējis no tās tikt vaļā. Un šis jaunizjustais gaiss šķita tik brīnišķīgs un visa iepriekšējā dzīve tik tāla, ka zēns uz mirkli aizmirsa nobrāzuīnus un sāpošos muskuļus un pavaicāja:

—Paklau, Brī, vai tu neieminējies kautko par brokastīm?

— Ieminējos gan, — Brī atteica. —Manuprāt, kaut kas būs atrodams seglu somās. Tās ir tur, tanī kokā, kurā tu vakarnakt — vai, pareizāk sakot, šorīt agri — tās pakāri.

Viņi ieskatījās seglu somās, un ieraudzītais uzmun­drināja — tur atradās gaļas pīrāgs, tikai mazliet appelējis žāvētu vīģu murskulis, zaļā siera gabals, maza pudelīte vīna un nedaudz naudas — kopā apmēram četrdesmit pusmēnešu —vairāk, nekā Sasta jebkad bija acīm skatījis.

Kamēr Sasta, atbalstījis muguru pret koka stumbru, ar pūlēm uzmanīgi atslīga zemē un ķērās pie pīrāga, Brī noplūca vēl dažus zāles skumšķus, lai zēnam nebūtu jāēd vienam.

— Ja mēs lietosim naudu, vai tā nebūs zādzība? — noprasīja Sasta.

— Hm, — atteica zirgs, ar zāles skumšķi mutē palūkodamies augšup, —tas man neienāca prātā. Protams, ka brīvs, runājošs zirgs nedrīkst zagt. Taču man šķiet, ka viss ir kārtībā. Mēs esam cietumnieki un gūstekņi, kas atrodas ienaidnieka zemē, šī nauda ir kara laupījums. Turklāt, kā tad bez tās mēs dabūsim tev ko ēdamu? Laikam taču tu, tāpat kā visas cilvēciskās būtnes, neēdīsi tādu dabisku barību kā zāle un auzas.

— Es nevaru.

— Vai kādreiz esi mēģinājis?

—Jā, esmu. Neparko nevaru nodabūt to lejā. Tu manā vietā arī nevarētu.

—Jūs, cilvēki, tādi jocīgi sīkuļi vien esat, — piezīmēja Brī.

Kad Sasta bija galā ar brokastīm (tās bija visgaršīgākās no visām, kādas viņš jebkad bija baudījis), Brī sacīja:

— Zini, pirms apliekam atkal seglus, man gribētos tā pamatīgi izvārtīties. — Un tā viņš ari darīja.

—Jauki! Nu dikti jauki, — viņš teica, trīdams muguru gar trūdzemi un spārdīdamies visām četrām kājām pa gaisu. — Arī tev tā vajadzētu darīt, Sasta, — viņš sprauslodams turpināja. — Tas ļoti atsvaidzina.

Taču Sasta, spurgdams smieklos, atsacīja: —Tu nu gan izskaties jocīgs, kad valsties uz muguras!

— Neizskatos vis, — pretojās Brī. Taču tad viņš pēkšņi apvēlās uz sāniem, pacēla galvu un, klusu noelsies, cieši palūkojās Sastā.

—Vai tiešām izskatās jocīgi? —viņš noraizējies vaicāja.

—Jā, tā ir, — atteica Sasta. — Bet kāda tam nozīme?

— Kā tev šķiet, vai tu tiešām domā, — Brī turpināja,

— ka Runājošie zirgi varbūt to nekad nedara, ka tā ir muļķīga, ķēmīga paraža, ko viņi iemācījušies no mēmajiem? Kad atgriezīšos Nārnijā, būtu traki nepatīkami uzzināt, ka esmu piesavinājies veselu gūzmu sliktu, nepieklājīgu paradumu. Kā tev liekas, Sasta? Esi godīgs, nebaidies mani aizvainot. Vai tev rādās, ka īstie, brīvie zirgi — tie runā­jošie —, ka viņi vārtās?

— Kā lai es to zinu? Tikai, manuprāt, es gan tavā vietā par to neuztrauktos. Vispirms mums tur jānokļūst. Vai tu ceļu zini?

— Zinu ceļu uz Tašbānu. Aiz tās sākas tuksnesis. Tam mēs kaut kā pāri tiksim, nebaidies. Tad jau varēsim saskatīt ziemeļu kalnus. Padomā tikai! Lai dzīvo ziemeļi, lai dzīvo Nārnijā! Tad mūs nekas vairs nespēs apturēt. Taču es priecātos, ja mēs Tašbānai būtu jau garām. Mēs abi esam lielākā drošībā, ja neatrodamies pilsētu tuvumā.

— Vai tad nevaram no tām izvairīties?

— Tad mums vajadzētu doties tālu zemes iekšienē un mēs nokļūtu tur, kur ir iekopti lauki un lielceļi, un es nezinātu īstos virzienus. Nē, mums noteikti jāslapstās gar jūras krastu. Ielejās aiz kāpām mēs sastapsim tikai aitas, trušus, kaijas un dažus ganus. Un, starp citu, kā būtu, ja mēs dotos ceļā?

Seglojot Brī un rāpjoties tam mugurā, Šastam briesmīgi sāpēja kājas, tomēr zirgs izturējās pret viņu ļoti jauki un visu pēcpusdienu soļoja mierīgā riksītī. Kad sabiezēja vakara mijkrēslis, viņi pa kraujām takām nojāja ielejā, un atrada kādu ciematu. Pirms abi devās tajā iekšā, Šasta nokāpa no Brī muguras un kājām iegāja ciematā, lai nopirktu klaipu maizes un dažus sīpolus, un redīsus. Zirgs mijkrēsli aizrikšoja pāri tīrumiem un sastapās ar Šastu viņā pusē. Tā viņi turpmāk rīkojās ik otro vakaru.

Šastam šīs dienas šķita lieliskas un ikviena nākamā — jaukāka par iepriekšējo, jo viņa muskuļi norūdījās un viņš arī tik bieži vairs nekrita. Bet pat jāšanas apmācību beigās Brī joprojām apgalvoja, ka zēns seglos sēžot kā miltu maiss. — Un, kaut arī tu varbūt turies droši, jauno cilvēk, es kaunētos kopā ar tādu jātnieku rādīties uz lielceļiem. — Tomēr, par spīti skarbajiem vārdiem, Brī bija pacietīgs skolotājs. Neviens neprot tiklabi iedīdīt jātnieka mākslā kā zirgs. Šasta iemācījās jātsoļos, rikšos, aulekšotunnoturēties seglos pat tad, kad Brī pēkšņi apstājās vai negaidīti pasviedās pa kreisi vai pa labi — kā Brī viņam paskaidroja, tas, iespējams, būtu darāms ikvienā kaujas brīdī. Tad nu Šasta, protams, lūdza, lai viņam pastāsta par kaujām un kariem, kuros Brī savā mugurā nesis tārkānu. Un Brī stāstīja par forsētiem pārgājieniem un ašu upju šķērsošanu braslos, par triecienuzbrukumiem un niknām kaujām starp abu pušu kavalērijām, kad kara zirgi cīnījušies tāpat kā vīri, jo visi bijuši mežonīgi ērzeļi, kas mācīti kost un spert, arī īstajā brīdī slieties kājās, lai reizē ar zobena vai kara cirvja cirtienu zirga un jātnieka svars uzgultos ienaidnieka galvai. Tomēr Brī nevēlējās stāstīt par kariem tik bieži, cik Šasta ilgojās par tiem dzirdēt. — Tev nav par tiem jārunā, puis, —viņš mēdza sacīt. — Tie bija tikai Tišroka kari, un es tajos cīnījos tikai kā vergs un mēms lops. Lai mani palaiž Nārnijas karos, kur es varu cīnīties kā brīvs zirgs savu biedru rindās! Tie būs kari, par kuriem vērts runāt. Lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā! Brī-ha-ha! Brū-hū!

Šasta drīz noprata, ka tad, kad dzird Brī tā runājam, jāsagatavojas aulēkšiem.

Kad viņi tā nedēļām ilgi bija ceļojuši — gar daudz vairāk līčiem, zemesragiem, upēm un ciematiem, nekā Šasta spēja paturēt prātā, — pienāca kāda mēnessnakts, pirms kuras viņi bija devušies ceļā vakarā, jo dienā bija gulējuši. Kāpas bija palikušas aiz muguras, un viņi šķērsoja plašu līdzenumu, kura kreisajā pusē apmēram pusjūdzes attālumā zaļoja mežs. Jūra, aizslēpusies aiz zemiem smilšu pakalniem, pletās gandrīz tādā pašā atstatumā pa labi. Kādu stundu viņi bija palēnām virzījušies uz priekšu — reizēm rikšos, reizēm soļos —, kad Brī apstājās.

— Kas noticis? — Šasta vaicāja.

— Cst! — nošņāca Brī, pagriezis galvu atpakaļ. Ausis viņam raustījās: —Vai tu kaut ko dzirdēji? Paklausies!

— Izklausās, ka starp mums un mežu auļo vēl viens zirgs, — brītiņu klausījies, noteica Šasta.

— Tas ir otrs zirgs, — Brī piekrita. — Un tieši tas man nepatīk.

— Vai tas nevar būt kāds zemnieks, kas vēlu atgriežas mājās? — žāvādamies prātoja Šasta.

— Nerunā niekus! — Brī sacīja. — Tā zemnieks vis nejāj. Un zemnieka zirgs tas arī nav. Vai tu nepazīsti pēc skaņas? Šis ir augstas kārtas zirgs. Un tā mugurā sēž lielisks jātnieks. Es tev pateikšu, kas tas ir, Šasta. Pa to malu jāj kāds tārkāns. Ne savā kara zirgā — šitam ir pārāk viegls svars. Es teiktu, ka tā ir tīrasiņu ķēve.

— Lai kas tur būtu, viņš ir apstājies, — sacīja Šasta.

—Tev taisnība, — Brī atteica. — Un kāpēc viņam būtu vajadzējis apstāties tieši tad, kad to darām mēs? Šasta, manu zēn, man tiešām liekas, ka beidzot kāds mūs sācis vajāt.

— Ko lai mēs darām? — Šasta čukstēja vēl klusāk nekā iepriekš.

— Vai tev liekas, ka viņš mūs gan redz, gan dzird?

— Kamēr mēs stāvam gluži nekustīgi, viņš šajā gaismā mūs neredz, — atteica Brī. — Bet palūk! Re, kur tuvojas mākonis! Pagaidīšu, līdz tas aizsegs mēnesi. Tad mēs, cik klusi vien spēsim, muksim pa labi — lejā uz liedagu. Ja notiks ļaunākais, kas patiešām būs ļaunākais, varēsim paslēpties smilšu kāpās.

Viņi nogaidīja, līdz mākonis aizgāja mēnesim priekšā, un tad — sākumā soļiem, bet vēlāk sīkos rikšos — devās uz piekrasti.

Mākonis izrādījās lielāks un blīvāks, nekā sākumā iz­skatījās, un drīz iestājās pavisam tumša nakts. Tieši tad, kad Šasta klusībā nodomāja: «Nu mēs droši vien esam pavisam tuvu kāpām,» — viņam drudžaini salēcās sirds, jo pēkšņi priekšā no tumsas nogranda šausmīga skaņa — ilgs, šņākulīgs rēciens, reizē skumjš un mežonīgs. Brī zibenīgi apsviedās apkārt un auļos devās uz iekšzemi, cik ātri vien kājas nesa.

V

— Kas tas ir? — Sasta izdvesa.

— Lauvas! — atsaucās Brī, nepalēninot soli un nepa­griežot galvu.

Pēc tam kādu laiku turpinājās vienīgi auļošana. Beidzot Brī, ūdenim šļakstot, iedrāzās platā, seklā straumē un, nokļuvis otrā pusē, apstājās. Šasta ievēroja, ka viņš ir viscaur nosvīdis un dreb.

— Ūdens varbūt zvēram sajauks mūsu pēdas, — izelsa Brī, kad viņš atkal bija mazliet atguvis elpu. — Nu mēs kādu brīdi varam pasoļot.

Virzoties uz priekšu, Brī ierunājās: — Sasta, man kauns par sevi. Es baiļojos kā parasts, stulbs kalormenu zirģelis, nudien baiļojos. Nemaz nejūtos tā, it kā būtu Runājošais Zirgs. Man nav bail no zobeniem, šķēpiem un bultām, bet es nevaru ciest… Laikam drusku parikšošu.

Taču pēc īsa brīža viņš atkal laidās auļos, un par to nebija ko brīnīties. Jo atkal atskanēja rēciens, šoreiz no meža kreisajā pusē.

— Viņi ir divi, — Brī novaidējās.

Kad viņi labu brīdi bija noauļojuši un neviens lauvu rēciens vairs neatskanēja, Sasta pavēstīja: —Nu ta' brīnums! Tas otrais zirgs auļo kaut kur mums līdzās. Pavisam tuvu.

—Jo labāk, — elsoja Brī. — Tārkānam viņa mugurā… būs zobens… viņš aizstāvēs mūs visus.

— Bet, Brī! — iesaucās Sasta. — Nav tak nekādas starpības, vai mūs nogalē lauvas vai noķer tārkāns. Vismaz man nav. Viņi mani pakārs par zirga zagšanu. — Viņš no lauvām baidījās mazāk nekā Brī, jo nekad nebija ar lauvu ticies, turpretī Brī gan bija.

Brī par atbildi tikai nosprauslojās, tomēr pavirzījās uz labo pusi. Likās dīvaini, ka otrs zirgs it kā virzās uz kreiso pusi, tā ka pēc dažiem mirkļiem viņus šķīra jau paliels attālums. Tomēr, tiklīdz tā notika, atskanēja vēl divi lauvu rēcieni, viens labajā, otrs — kreisajā pusē, un zirgi savirzījās tuvu kopā. To pašu acīmredzot darīja lauvas. Baismīgā kārtā zvēra rēkšana abās pusēs jau bija bīstami tuvu un līkas, ka tie pavisam viegli tiek zirgiem līdzi. Tad mākonis .iisedza mēnesi. Gaisma, apbrīnojami spoža, ļāva risu ..iskatīt kā lielā dienā. Abi zirgi un jātnieki auļoja krēpes ļ iie krēpēm un ceļgalu pie ceļgala gluži kā jāšanas sacīkstēs. I ieiet vai ne, Brī (vēlāk) sacīja, ka lieliskākas sacīkstes k;ilormenā nekad neesot redzētas.

Šasta uzskatīja, ka nu ir pazudis, un ņēmās prātot, vai 1.1 uvas cilvēku nogalina ātri vai arī rotaļājas ar viņu kā kaķis ;ir peli un cik tas būs sāpīgi. Tajā pašā laikā (un dažkārt visbīstamākajos mirkļos ar mums tā notiek) viņš ievēroja katru mazāko sīkumu. Viņš redzēja, ka otrs jātnieks ir ļoti mazs un slaids, tērpies bruņās (tās apspīdēja mēness), un jāj nevainojami. Bārdas tam nebija.

Viņu priekšā pletās kaut kas vizošs un gluds. Pirms Šastam galvā paspēja pazibēt kāds minējums, kas tas ir, atskanēja skaļš šļaksts un viņam mute līdz pusei piesmēlās .11 ūdeni. Vizošais plankums bija šaurs, bet garš jūras līcītis. Abi zirgi peldēja, un ūdens sniedzās Šastam līdz ceļgaliem. Aizmugurē atskanēja nikni rēcieni, un, palūkojies atpakaļ, Šasta saskatīja ūdens malā tupam lielu, pinkainu, draudīgu slavu, tomēr tikai vienu. «No otra mēs laikam esam atkratījušies,» viņš nodomāja.

Cik noprotams, lauva neuzskatīja, ka laupījuma dēļ lnitn vērts saslapēties; vismaz viņš nemēģināja turpināt vajāšanu ūdenī. Abi zirgi, iedami cieši līdzās, tagad atradās •.i i čles vidū, un skaidri varēja saskatīt tās pretējo malu. I arkāns vēl nebija bildis ne vārda. «Bet viņš to darīs,» domāja Šasta. «Tiklīdz būsim uz cietas zemes. Ko lai es saku? Jāizdomā kāda pasaciņa.»

Tad pēkšņi viņam līdzās ierunājās divas balsis.

— Vai, cik es esmu nogurusi, — sacīja viena.

— Turi muti, Hvina, neesi tāda muļķe, — atsaucās otra.

«Es sapņoju,» Sasta nodomāja. «Varētu zvērēt, ka arī otrs zirgs runā.»

Drīz zirgi vairs nepeldēja, tie soļoja un pēc brītiņa — ūdenim skaļi tekot lejā pa viņu sāniem un astēm un oļiem griezīgi šņirkstot zem astoņiem pakaviem — izgāja līča pretējā krastā. Šastam par izbrīnu, tārkāns neizrādīja ne mazāko vēlēšanos kaut ko vaicāt. Viņš pat nepalūkojās uz Šastu, bet šķita, ka tas cenšas paskubināt zirgu nekavējoties doties tālāk. Taču Brī tūlīt aizšķērsoja viņam ceļu.

— Brū-hu-hā! — viņš nospraustajās. — Stāt! Es jūs dzirdēju, par to nav šaubu. Nav ko izlikties, kundze. Es jūs dzirdēju. Jūs esat Runājoša Ķēve no Nārnijas zirgu pulka, tāpat kā es.

— Bet kāda tev daļa, ja viņa arī tāda ir? — svešais jātnieks sirdīgi noprasīja, ar delnu aptverdams zobena rokturi. Taču balss, kura šos vārdus izrunāja, jau bija Šastam kaut ko atklājusi.

— Ei, tā taču ir tikai meitene! — viņš izsaucās.

— Un kas tev ko uztraukties, ja esmu tikai meitene? — atcirta svešiniece. — Tu droši vien esi tikai puika: rupjš, vienkāršs, mazs puika — laikam vergs, kas nolaupījis kunga zirgu.

— Vairāk savā smadzeņu podā izdomāt nespēji, — Šasta noteica.

— Viņš nav zaglis, mazā tārkīna, — Brī paskaidroja. —Vismaz, ja notikusi kāda laupīšana, tu tikpat labi varētu sacīt, ka es esmu nolaupījis viņu. Un, ja tu saki, ka tā nav mana daļa, tad tu taču nedomāsi, ka es, šajā svešajā zemē sastapdams savas cilts dāmu, viņu neuzrunāšu! Protams, ka es to darīšu.

— Es arī uzskatu, ka tas ir pilnīgi saprotams, — ķēve piebiedrojās.

—Man gribētos, lai tu turētu muti, Hvina, —meitene nerimās.

— Padomā,' kādās nepatikšanās tu esi mūs iegrūdusi.

—Kādas tur nepatikšanas, —Šasta pazobojās. —Varat

lasīties uz vietas projām. Mēs jūs neturam.

— Nē, to jūs nemaz nevarat darīt, — meitene teica.

— Cik tie cilvēki ir ķildīgi! — Brī vērsās pie ķēves.

— Tikpat stulbi kā mūļi. Mēģināsim palūkoties uz visu prātīgi. Cik noprotu, kundze, jūsu dzīves stāsts ir līdzīgs manējam. Agrā jaunībā jūs sagūstīja, un sekoja gadiem ilga verdzība pie kalormeniem, vai ne?

— Jums pilnīga taisnība, mans kungs, — skumji iezvaigājusies, atteica ķēve.

— Un tagad droši vien jūs bēgat?

— Saki, lai viņš nejaucas citu darīšanās, Hvina, — meitene uzsauca.

— Nē, Aravis, es to nedarīšu, — ķēve teica, ausis sasmailinājusi atpakaļ. — Tā ir ne vien tava, bet arī mana bēgšana. Un es nešaubos, ka tāds cildens kaujas zirgs kā šis mūs nenodos. Mēs mēģinām bēgt, gribam nokļūt Nārnijā.

— Un mēs, protams, tāpat, — Brī sacīja. — To jūs, dabiski, tūlīt uzminējāt. Mazs, skrandās ģērbies zēns, kas jāj (vai pūlas jāt) ar kaujas zirgu nakts melnumā, nevar nozīmēt neko citu kā vienīgi kaut kādu bēgšanas mēģi­nājumu. Un, ja drīkstu tā sacīt, augstdzimusi tārkīna, kas jāj naktī viena —tērpusies sava brāļa bruņās —un neparko nevēlas, lai kāds jauktos viņas darīšanās un uzdotu jebkādus jautājumus, — hm, ja tas nav aizdomīgi, tad es neesmu nekāds tīrasiņu ērzelis!

— Labi, — atteica Aravisa. —Tu esi uzminējis. Mēs ar Hvinu laižamies lapās. Mēģinām tikt uz Nārniju. Nu un tad?

— A, kas tādā gadījumā var kavēt mūs ceļot kopā? — Brī noprasīja.

— Nešaubos, Hvinas kundze, ka jūs pieņemsiet palīdzību un aizsardzību, kādu es, domājams, ceļojuma laikā spēšu jums sniegt?

— Kāpēc tu runā ar manu ķēvi un nevis ar mani? — meitene uzbrēca.

— Piedod man, tārkīna, — Brī atteica (mazliet sasmailinājis ausis atpakaļ), — tā ir kalormeniem raksturīga runa. Mēs ar Hvinu esam brīvi nārnieši, un, manuprāt, ja tu bēdz uz Nārniju, tu vēlies būt tāda pati. Tādā gadījumā h vina vairs nav tava ķēve. Tikpat labi varētu sacīt, ka tu esi viņas cilvēks.

Meitene pavēra muti, lai kaut ko sacītu, bet tad aprāvās. Acīmredzot viņa šo jautājumu tādā gaismā līdz šim nebija aplūkojusi.

— Tomēr, — viņa pēc īsa klusuma brīža iesāka, — es nezinu, vai ir liela jēga ceļot kopā. Vai mūs tā nevar drīzāk pamanīt?

— Gluži otrādi, — teica Brī. Un ķēve piebilda: — Darīsim gan tā. Es šādā gadījumā justos daudz drošāk. Mēs taču pat lāgā nezinām ceļu. Tāds liels kara zirgs kā šis, bez šaubām, zina krietni vairāk nekā mēs.

— Paklau, Brī, — Sasta iebilda, — lai viņas dodas savu ceļu. Vai neredzi, ka viņas mūs negrib?

— Gribam, — pretojās Hvina.

— Redziet, — meitene atsāka, — man nav nekas pretī ceļot kopā ar jums, kara zirga kungs, bet kā ar to puiku? Kā lai es zinu, ka viņš nav spiegs?

— Kāpēc tu tūlīt nesaki, ka, pēc tavām domām, es neesmu jums pietiekami labs? — Sasta noprasīja.

— Esi mierā, Sasta, — Brī viņu apsauca. — Tārkīnas jautājums bija pilnīgi pamatots. Es par zēnu galvošu, tārkīna. Viņš man bijis uzticams un labs draugs. Un viņš, protams, ir vai nu nārnietis, vai ārčenlendietis.

— Nu, lai notiek. Jāsim kopā. — Taču Šastu viņa nepagodināja ne ar vienu vārdu, un bija skaidrs, ka Aravisa vēlas ceļot kopā ar Brī, bet ar viņu ne.

— Lieliski! — iesaucās Brī. — Un tagad, kad starp mums un tiem briesmīgajiem zvēriem ir ūdens, kā būtu, ja jūs, divas cilvēkbūtnes, noņemtu mums seglus un mēs visi atpūstos un uzklausītu cits cita stāstus?

Abi bērni atsegloja savus zirgus, tie mazliet paplūca zāli, savukārt Aravisa no seglu somas izņēma visai garšīgu ēdamo. Taču Šasta sabozies pateica «Nē, paldies», viņš neesot izsalcis. Un pūlējās uzvesties ļoti stīvi un augstprātīgi (kā savā galvā tādu izturēšanos bija iedomājies), bet, tā kā zvejnieka būda nav tā labākā vieta, kur mācīties augst­prātīgas manieres, iznākums bija briesmīgs. Viņš daļēji nojauta, ka mēģinājums nav veiksmīgs, saīga vēl vairāk un kļuva tik neveikls kā nekad mūžā. Abi zirgi pa to laiku sapratās lieliski. Viņi atcerējās vienu un to pašu vietu Nārnijā —pļavas p e Bebru dambja — un noskaidroja, ka abus saista kaut kas līdzīgs otrās pakāpes brālēna un māsīcas radniecībai. Tas uzvēdīja cilvēkbērniem arvien lielāku neērtības sajūtu, līdz Brī beidzot uzaicināja: — Un nu, tārkīna, pastāsti mums par sevi. Un nesteidzies — es tagad jūtos omulīgi.

Aravisa tūdaļ sāka stāstīt. Viņa sēdēja pavisam nekustīga un runāja gluži citādā balsī un citādiem vārdiem nekā parasti. Jo Kalormenā stāstniecība (vienalga, vai stāsti ir patiesība, vai arī tie izdomāti) top mācīta tāpat kā angļu zēniem un meitenēm māca sacerējumu rakstīšanu. Starpība ir tā, ka stāstus cilvēkiem gribas klausīties, turpretī es nekad neesmu dzirdējis, ka atrastos kāds, kas gribētu lasīt šos sacerējumus.