Zirgs un viņa zēns

Desmita nodaļa dienvidu robežjoslas Vientuļnieks

Pēc tam, kad viņi bija nojājuši pa ieleju vairākas stundas, tā kļuva platāka un ceļotāji varēja saredzēt, kas atrodas priekšā. Upe, gar kuru viņi virzījās, te ieplūda lielākā straumē, platā un nepakļāvīgā; tā plūda no kreisās uz labo pusi, uz austrumiem. Aiz šīs jaunās upes skaistā apkārtne, pamazām pārejot zemos pakalnos, sliecās pretī arvien kraujākām korēm — līdz pašiem Ziemeļu kalniem. Pa labi slējās klinšu smailes, kuru nelīdzenajās izvirzēs turējās sniegs. Kreisajā pusē, cik tālu vien sniedza skatiens, aizstie­pās priedēm apaugušas nogāzes, drūmas klintis, šauras aizas un zilganas kalnu gāles. Sasta vairs nespēja saskatīt Paira kalnu. Tieši pretī kalnu grēda noslīga līdz meža apslēptai sedlienei, kas droši vien bija pāreja no Ārčenlendas uz Nārniju.

— Brū-hu-hu, Ziemeļi, zaļie Ziemeļi! — zviedza Brī, un, protams, zemākie kalni patiešām izskatījās zaļāki un svaigāki nekā viss, ko Aravisa un Sasta ar savām pie dienvidiem pieradušajām acīm jebkad bija iztēlojušies. Dimdinot lejup uz abu upju sateku, viņi juta, ka garastāvoklis uzlabojas.

Upe, kas plūda no kalnu grēdas rietumu gala augstā­kajiem kalniem un traucās uz austrumiem, bija pārāk ātra un krāčaina, lai viņi varētu cerēt, ka to pārpeldēs; tomēr, kādu brīdi pajādelējuši gar krastu, atrada pietiekami seklu vietu, kur tai pārbrist pāri. Ūdens rēkoņa un rīboņa, ātrie virpuļi ap zirgu vēzīšiem, vēsais, uzmundrinošais gaiss un spāres, kas šaudījās šurpu turpu, pildīja Sastu ar dīvainu satraukumu.

— Draugi, mēs esam Arčenlendā! — lepni izsaucās Brī, kad, šļakstinot kuldams ūdeni, izkāpa ziemeļu krastā.

—Manuprāt, šo upi, kuru mēs tikko kā šķērsojām, sauc par Līkumoto Bultu.

— Ceru, ka tiksim laikā, — Hvina nomurmināja.

Tad viņi sāka virzīties augšup, lēni un bieži mezdami

līkumus, jo kalni bija stāvi. Apkaime atgādināja plašu parku. Tajā gan neredzēja nedz ceļus, nedz arī mājas, gan te, gan tur izmētātas koku skupsnas nekur neauga pie­tiekami tuvu, lai veidotu mežu. Sasta, kas visu savu mūžu bija pavadījis gandrīz klajās pļavās, brīnījās, cik daudz te dažādu koku šķirņu. Ja jūs būtu tur, laikam gan zinātu (Sasta nezināja), ka tie, ko viņš skata, ir ozoli, dižskābarži, sudrabotie bērzi un saldās kastaņas. Jātniekiem tuvojo­ties, uz visām pusēm aiztraucās bars trušu, un pēc brītiņa viņi ieraudzīja aši pazūdam aiz kokiem veselu pulku briežu.

— Tas tak patiešām ir vareni! — izsaucās Aravisa.

Sasta, atrodoties uz pirmās kores, pagriezās seglos un

palūkojās atpakaļ. No Tašbānas nebija ne vēsts; līdz pašam apvārsnim pletās tuksnesis, ko pāršķēla tikai šaurā, zaļā ieplaka, kurai viņi bija pārjājuši pāri.

— Ei! — viņš pēkšņi iesaucās. — Kas tad tas!

— Kas īsti? —pagriežoties atpakaļ, pajautāja Brī. Hvina ar Aravisu arī atskatījās.

— Tas tur! — Šasta parādīja ar roku. —Izskatās pēc dūmiem. Vai tur kas deg?

— Es teiktu, ka tā ir smilšu vētra, — sacīja Brī.

— Nav tak tāda vēja, kas varētu sacelt vētru, — iebilda Aravisa.

—Vai! — Hvina iekliedzās. — Skatieties! Tur kaut kas zibsnī. Skatieties jel! Tās ir bruņucepures — un ieroči. Un tas viss kustas: viņi virzās šurp.

— Pie svētā Taša! — atsaucās Aravisa. — Tā ir armija. Tas ir Rabadašs.

— Kā tad, —Hvina piebalsoja, —tieši no tā es baidījos. Aši! Mums jānok]ūst Anvardā pirms viņiem! — Un viņa bez liekām runām apsviedās apkārt un aizlēkšoja uz ziemeļiem. Brī atmeta galvu un sekoja.

— Ātrāk, Brī, ātrāk! — Aravisa skaļi uzkliedza pār plecu.

Zirgiem šis skrējiens bija ļoti nogurdinošs. Nokļuvuši ik kalna virsotnē, viņi priekšā ieraudzīja nākamo ieleju un nākamo kalnu grēdu, un, kaut arī zināja, ka dodas vairāk vai mazāk pareizā virzienā, nevienam nebija ne jausmas, cik tālu vēl līdz Anvardai. No otrās kalnu grēdas virsotnes Šasta atkal atskatījās. Nu viņš krietni tālu tuksnesī redzēja vairs ne putekļu mākoni, bet melnu masu, kas, līdzīgi skudrām, kustējās Līkumotās Bultas viņā krastā. Rabadanieši neapšaubāmi meklēja braslu.

— Viņi ir pie upes! — Šasta izmisīgi iekliedzās.

— Ātri! Ātri! — uzsauca Aravisa. — Ja laikā nesa­sniegsim Anvardu, nebija nemazvērts uz šejieni jāt. Laidies aulekšos, Brī, aulekšos! Atceries, ka esi kara zirgs.

Šasta vairāk neko nespēja, kā vienīgi nomākt vēlēšanos izkliegt tādus pašus norādījumus, taču klusībā nodomāja: «Nabaga Brī jau tā dara, ko var,» —un turēja muti. Un abi zirgi, protams, darīja, ja ne visu, ko varēja, tad visu, ko domājās varam, kas gan nav gluži viens un tas pats. Brī bija panācis Hvinu, un viņi cieši blakus dipināja pa zaļo velēnu. Neizskatījās, ka Hvina pārāk ilgi spēs noturēties Brī līdzās.

Šajā brīdī kāda skaņa no aizmugures visu sirdīs viesa gluži citas izjūtas. Tā nebija skaņa, ko varēja gaidīt adidojam, — proti, pakavu klaudzoņa un bruņu šķinda, kas varbūt varētu apvienoties ar kalormenu kaujas saucieniem. Taču Šasta to tūdaļ pazina. Tas bija tāds pats šņākuļojošs rēciens, kādu viņš bija dzirdējis mēnessnaktī, kad pirmoreiz sastapa Aravisu un Hvinu. Arī Brī to pazina. Viņa acīs iekvēlojās sarkans spīdums, un atpakaļ saspiestās ausis piekļāvās galvaskausam. Brī tagad atjauta, ka nav vis skrējis tik ātri — ne gluži tik ātri — kā spējis. Šasta vienā mirklī pamanīja pārmaiņu. Nu viņi patiešām nesās, cik jaudas. Nedaudzos mirkļos viņi atradās krietni priekšā Hvinai.

«Te nukautkas nav skaidrs,» Šasta prātoja. «Es patiešām domāju, ka te mēs būsim drošībā no lauvām!»

Viņš palūkojās pār plecu. Viss bija skaidrāks par skaidru. Viņiem pakaļ dzinās milzīgs dzeltenbrūns zvērs, ar augumu gandrīz pieplacis zemei — kā kaķis, kas joņo pāri mauram uz pirmo koku, kad dārzā iekļuvis svešs suns: un zvērs tuvojās arvien ātrāk un ātrāk.

Šasta palūkojās atkal uz priekšu un redzēja kaut ko tādu, kas nekādi nebija saprotams, kas pat nevarēja ienākt prātā. Viņu ceļu aizšķērsoja ap desmit pēdu augsts, līdzenu zāli noaudzis valnis. Vaļņa vidū bija redzami atvērti vārti. Vārtos celiņa vidū stāvēja garš vīrietis, ģērbies rudens lapu krāsas talārā, kas sniedzās līdz pat kailo kāju pēdām, atspiedies uz taisnas nūjas. Bārda viņam sniedzās gandrīz līdz ceļgaliem.

Sasta ietvēra to visu vienā skatienā un palūkojās vēlreiz atpakaļ. Lauva tagad bija gandrīz panācis Hvinu. Tas tvēra pēc viņas pakaļkājām, un ķēves putām klātais purns un platās acis nepauda ne mazāko cerību.

— Stāvi! —Sasta iekliedza Brī ausī. —Jāgriežas atpakaļ! Jāpalīdz!

Vēlāk Brī vienmēr apgalvoja, ka nav neko dzirdējis vai sapratis, un, tā kā visumā viņš bija ļoti patiesīgs zirgs, mums viņam jātic.

Sasta izkabināja kājas no kāpšļiem, pacēla pār Brī kreisajiem sāniem, vienu šausmīgu sekundes simtdaļu pavilcinājās un lēca. Kritiens bija nejauki sāpīgs, un Šastam gandrīz aizcirtās elpa, taču, pirms viņš apzinājās, cik sāpes lielas, zēns jau grīļodamies steberēja atpakaļ, lai palīdzētu Aravisai. Agrāk savā mūžā viņš neko tamlīdzīgu nebija darījis un lāgā neapzinājās, kāpēc to dara tagad.

No Hvinas lūpām izlauzās viena no briesmīgākajām skaņām pasaulē — zirga kliedziens. Aravisa bija pieplakusi Hvinas kaklam. Likās, viņa pūlas izvilkt savu zobenu. Un nu visi trīs — Aravisa, Hvina un lauva — traucās gandrīz vai tieši virsū Šastam. Pirms tie viņu sasniedza, lauva saslējās pakaļkājās — lielāks, nekā jūs no lauvas būtu gaidījuši, — un ar labo ķepu ieķērās Aravisā. Šasta redzēja izstieptus baismīgos nagus. Aravisa ievaimanājās un sagrīļojās seglos. Lauva skrāpēja viņas plecus. Šastam, kas šausmās gandrīz vai bija zaudējis galvu, izdevās aizgrīļoties uz zvēra pusi. Zēnam nebija ieroču, nebija pat nedz nūjas, nedz akmens. Viņš, neko neatjēgdams, sāka kliegt uz lauvu, it kā tas būtu suns: — Ej mājās! Ej mājās! — Kādu pavisam īsu mirkli viņš ieurbās ar acīm tieši zvēra dusmās plati atplestajā rīklē. Tad, par milzīgu pārsteigumu, lauva, joprojām stāvēdams uz pakaļkājām, pēkšņi aprāvās, pārmeta kūleni, piecēlās un aizjoņoja projām.

Kādu mirkli Šasta neticēja, ka zvērs aizgājis pavisam. Zēns pagriezās un metās uz vārtiem zaļajā valnī, ko nu tikai atcerējās redzējis. Hvina klupdama krizdama, gandrīz zaudēdama samaņu, tikko spēja ieiet pa vārtiem. Aravisa joprojām sēdēja seglos, taču visa mugura viņai bija asinīs.

— Nāc iekšā, mana meita, nāc iekšā, — aicināja garajā svārkā ģērbies bārdainais vīrs un, kad elsodams pieskrēja Šasta, sacīja: — Nāc iekšā, mans dēls. — Zēns dzirdēja aiz sevis aizveramies vārtus, un bārdainais svešinieks jau palīdzēja Aravisai nokāpt no zirga.

Viņi atradās plašā un pilnīgi apaļā iežogojumā, ko sargāja augsts, zāli apaudzis zemes valnis. Zēna priekšā pletās dīķis ar gluži nekustīgu ūdeni. Dīķis bija tik pilns, ka ūdens atradās vienā līmenī ar zemi. Vienā dīķa galā, ar saviem zariem to pilnīgi apsegdams, auga vislielākais un skaistākais koks, kādu Šasta jebkad bija redzējis. Aiz dīķa slējās mazs, zems akmens namiņš ar vecu, lēzenu jumta klājumu. Atskanēja blējieni: iežogojuma viņā galā ganījās vairākas kazas. Līdzenā zeme bija biezi apaugusi ar visleknāko zāli.

— Vai-vai-vai jūs… — Šasta elsa. — Vai jūs esat Ārčenlendas karalis Lūns?

Vecais virs papurināja galvu. — Nē, — viņš mierīgi atbildēja. — Es esmu Dienvidu robežjoslas Vientuļnieks. Tomēr nu, mans dēls, nešķied laiku jautājumos, bet paklausi. Šī mārga ir ievainota. Zirgiem spēki izsīkuši. Rabadašs šinī brīdi būs atradis braslu pār Līkumoto Bultu. Ja tu tagad, ne mirkli neatpūties, skriešus dosies ceļā, tu paspēsi laikā brīdināt karali Lūnu.

Šastam, to dzirdot, dūša saskrēja papēžos, jo viņš juta, ka spēki izsīkuši. Iekšēji viņš locījās sāpēs: šķita, ka šī prasība ir nežēlīga un netaisna. Viņš vēl nebija iemā­cījies patiesību, ka tad, ja izdara vienu labu darbu, at­maksa parasti izpaužas uzdevumā padarīt vēl kaut ko, turklāt — vēl grūtāku un cildenāku. Taču skaļi viņš tikai pajautāja:

— Kur karalis atrodas?

Vientuļnieks pagriezās un norādīja ar nūju. — Skaties, — viņš sacīja. — Tur ir vēl vieni vārti — tieši pretī tiem, pa kuriem tu ienāci. Atver tos un ej taisni uz priekšu: visu laiku taisni uz priekšu, pār līdzenumu un kalniem, pār gludu un akmeņainu, sausu un izmirkušu zemi. Manas zintis man teic, ka tu atradīsi karali Lūnu taisni priekšā. Tikai skrien, skrien, visu laiku skrien.

Šasta palocīja galvu, pieskrēja pie ziemeļpuses vārtiem un pazuda aiz tiem. Tad Vientuļnieks pievērsās Aravisai, kuru visu laiku bija balstījis ar kreiso roku, un pa pusei ieveda, pa pusei ienesa namiņā. Pēc ilga laika viņš atkal iznāca ārā.

—Nu,radiņi, —viņš uzrunāja zirgus. —Nupienākusi jūsu kārta.

Negaidīdams atbildes — un zirgi patiešām bija tik pārguruši, ka nespēja runāt, — viņš noņēma abiem iemauktus un seglus. Tad vīrs tos noberza tik labi, kā nemācētu pat karaļa staļļa puisis.

— Un nu, radiņi, — viņš sacīja, — izmetiet visu no galvas un nomierinieties. Te ir ūdens un tur — zāle. Kad būšu izslaucis citus radiniekus, kazas, dabūsiet siltu biezeni.

— Kungs, — beidzot atguvusi balsi, ierunājās Hvina, — vai tārkīna dzīvos? Vai lauva viņu nenogalināja?

— Man, kam zintis ļauj izprast daudzus pašreizējos notikumus, —smaidīdams atteica Vientuļnieks, —ir maz zināšanu par nākotni. Tāpēc es nezinu, vai kāds vīrs, sieva vai dzīvnieks visā pasaulē būs dzīvs, kad šovakar rietēs saule. Taču varat pamatoti cerēt. Droši vien mazā mārga dzīvos tikpat ilgi, cik jebkurš cits viņas vecumā.

Kad Aravisa atguvās, viņa juta, ka guļ ar seju spilvenā zemā, ārkārtīgi mīkstā gultā vēsā, gandrīz tukšā istabā ar neapmestām akmens sienām. Meitene nesaprata, kāpēc noguldīta uz vēdera, bet, kad mēģināja apgriezties un sajuta asās, sūrstošās sāpes mugurā, viņa atcerējās un saprata iemeslu. Viņa nesaprata arī, no kāda brīnišķīgi atsperīga materiāla darināta gulta, jo tā bija polsterēta ar viršiem (polsteriem tie der vislabāk), bet Aravisa viršus nebija nedz redzējusi, nedz arī par tiem jelkad dzirdējusi.

Atvērās durvis, un ienāca Vientuļnieks, nesdams rokās lielu koka bļodu. Uzmanīgi to nolicis, viņš pienāca pie gultas un pavaicāja:

— Kāda ir tava jutoņa, mana meita?

—Tēvs, man ļoti sāp mugura, —sacīja Aravisa, —taču citādi ar mani viss ir kārtībā.

Vientuļnieks nometās ceļos pie gultas, uzlika roku Aravisas pierei un tad pataustīja pulsu.

— Drudža nav, — viņš teica. — Viss būs labi. Nudien nav iemesla, kāpēc tu rīt nevarētu celties. Taču tagad iedzer šo te.

Viņš paņēma koka bļodu un pielika meitenei pie lūpām. Aravisa, nogaršojusi bļodas saturu, neviļus saviebās, jo kazas piens cilvēkam, kas nav pie tā pieradis, liekas visai savāds. Tomēr viņa bija ļoti izslāpusi un galu galā izdzēra visu, un, to darījusi, jutās krietni labāk.

—Un nu, mana meita, kad vien vēlies, laidies miegā. — Vientuļnieks sacīja. — Jo tavas brūces ir izmazgātas un apkoptas un, lai arī sūrst, tās nav nopietnākas par pātagas cirtiena vātīm. Tas neapšaubāmi ir bijis ļoti savāds lauva, jo nav vis izrāvis tevi no segliem un iecirtis tavā miesā zobus, bet tikai pārvilcis ķetnu pār muguru. Desmit skrāpējieni sāp, tomēr tie nav dziļi un bīstami.

— Ko jūs sakāt! — Aravisa iesaucās. — Man nu gan bijusi laime.

— Meita, — sacīja Vientuļnieks, — esmu nodzīvojis šajā pasaulē simts un deviņas ziemas un nekad neesmu sastapies ar to, ko dēvē par Laimi. Ar šo vārdu saistās kaut kas tāds, ko es nesaprotu: bet, ja mums vispār vajag to uzzināt, tad vari būt droša, ka mēs uzzināsim.

— Un kā ar Rabadašu un viņa divsimt zirgiem? — vaicāja Aravisa.

— Pēc manām domām, viņi pa šo ceļu neies, — sacīja Vientuļnieks. — Droši vien viņi patlaban atraduši braslu, kas no mums ir krietni uz austrumiem. No turienes viņi mēģinās jāt tieši uz Anvardu.

—Nabaga Sasta! —Aravisa nopūtās. —Vai viņam tālu jāiet? Vai viņš tur nonāks pirmais?

— Pastāv lielas cerības, — sacīja vecais vīrs.

Aravisa atkal nogūlās (šoreiz uz sāniem) un pajautāja:

— Vai es ilgi gulēju? Liekas, kļūst tumšs.

Vientuļnieks palūkojās ārā pa logu, kas bija vērsts pret ziemeļiem. —Tā nav nakts tumsa, —viņš nākamajā mirklī sacīja. — Mākoņi veļas lejup no Vētrukalnu virsotnēm. Sliktais laiks pie mums vienmēr nāk no tā novada. Šonakt būs bieza migla.

Nākamajā dienā Aravisai sūrstēja vienīgi mugura, citādi viņa jutās tik labi, ka pēc brokasta (tajā bija putra ar . krējumu) Vientuļnieks teica, ka viņa varot celties. Un, protams, viņa tūdaļ izgāja ārā parunāties ar zirgiem. Laiks bija mainījies, un visu zaļo iežogojumu, līdzīgu zaļai bļodai, piestrāvoja saules gaisma. Tā bija ļoti mierpilna vieta, vientulīga un klusa.

Hvina tūdaļ pietecēja pie Aravisas un iedeva viņai zirdzisku buču.

— Bet kur tad Brī? — vaicāja Aravisa, kad abas viena otrai bija apjautājušās par veselību un miegu.

— Tur, — sacīja Hvina, ar purnu norādīdama uz apaļa laukuma viņu galu. — Un man gribētos, lai tu nāktu man līdzi ar viņu aprunāties. Kaut kas nav kārtībā, es no viņa nejaudāju izdabūt ne vārda.

Viņas nesteidzīgi devās uz otru pusi un atrada Brī guļam ar purnu pret valni, un, lai gan viņš noteikti bija dzirdējis nācēju soļus, tomēr nepagrieza galvu un neteica ne vārda.

— Labrīt, Brī, —Aravisa sveicināja. —Kā šorīt jūties?

Brī nomurmināja kaut ko, ko neviens nesadzirdēja.

—Vientuļnieks teic, ka Sasta pie karaļa Lūna droši vien

nonācis laikā, —Aravisa turpināja, —tāpēc šķiet, ka visas mūsu nedienas ir galā. Beidzot būsim Nārnijā, Brī!

— Es nekad neredzēšu Nārniju, — Brī klusi izdvesa.

— Vai tu neesi vesels, Brī, dārgais? — Aravisa vaicāja. Brī beidzot pagriezās, izskatīdamies tik sērīgs, kāds spēj izskatīties vienīgi zirgs.

— Es došos atpakaļ uz Kalormenu, — viņš sacīja.

— Ko? — iesaucās Aravisa. — Atpakaļ verdzībā?

— Jā, — sacīja Brī. — Esmu derīgs vienīgi verdzībai. Kā es jebkad varu rādīties Nārnijas brīvo zirgu pulkā? Es, kas pametu ķēvi, meiteni un zēnu, lai tos aprij lauvas,-un pats aizlēkšoju, cik ātri vien spēju, lai glābtu savu sasodīto ādu!

— Mēs visi drāzāmies, cik vien ātri varējām, — Hvina iebilda.

— Sasta tā nedarīja! — Brī nosprauslojās. — Vismaz viņš drāzās pareizajā virzienā: tas ir, atpakaļ. Un tieši tas man liekizjustvislielāko kaunu. Mani, kas dēvējas par kara zirgu un lielījās ar simt kaujām, uzveica mazs cilvēkbērns — zēns, gatavais kumeļš, kas ne reizes savā mūžā nebija ne turējis rokā zobenu, ne saņēmis jelkādu audzināšanu, ne redzējis piemēru!

— Es zinu, — Aravisa piekrita. — Es jutos tieši tāpat. Sasta bija lielisks. Es esmu tikpat nelādzīga kā tu, Brī: kopš mēs ar jums satikāmies, es pret viņu izturējos nicīgi un augstprātīgi, un nu izrādās, ka viņš ir labākais no mums visiem. Tomēr, manuprāt, būtu labāk, ja mēs paliktu un lūgtu piedošanu, nevis atgrieztos Kalormenā.

— Tev jau nav par ko bēdāt, — Brī pretojās. — Tu neesi iegrūdusi sevi negodā. Taču es esmu zaudējis visu.

—Mans mīļais zirgs, —teica Vientuļnieks, kasnemanīts bija pienācis klāt: viņa kailo kāju soļi mīkstajā, rasainajā zālē bija tikpat kā nedzirdami. —Mans mīļais zirgs, zaudējis tu neesi neko citu kā vienīgi iedomību. Nē, nē, radiniek. Neatglaud ausis un nepurini pret mani krēpes. Ja tu patiešām jūti, ka esi sevi tik ļoti pazemojis, kā pirms brīža izklausījās, tad tev jāmācās atvērt ausis veselajam saprātam. Tu neesi gluži tik dižens zirgs, par kādu sevi biji iztēlojies, dzīvojot starp nabaga mēmajiem zirgiem. Protams, tu biji drosmīgāks un gudrāks par viņiem. Citādāks tu nemaz nevarēji būt. No tā neizriet, ka tu būsi kaut kas īpašs arī Nārnijā. Tomēr, ja tu apzināsies, ka neesi nekas īpašs, tu, visu apsverot un kopā ņemot, būsi ļoti krietns zirgs. Un tagad, ja tu un citi mani četrkājainie radinieki atnāktu kopā ar mani līdz virtuves durvīm, mēs palūkotos, vai tur nav adicis biezenis.