Zirgs un viņa zēns

Septītā nodaļa aravisa tašbānā

Patiesībā bija noticis tā. Kad Aravisa redzēja nārniešus steidzīgi aizraujam sev līdzi Sastu un palika viena ar diviem zirgiem, kas (ļoti saprātīgi) neteica ne vārda, viņa ne mirkli nezaudēja galvu. Aravisa pagrāba Brī pavadu un palika stāvam, saturot abus zirgus, un, lai gan sirds dauzījās tik skaļi kā āmurs, viņa neko neizrādīja. Kolīdz Nārnijas augstmaņi bija pagājuši garām, Aravisa mēģināja atkal virzīties uz priekšu. Taču, pirms viņa paspēja paspert soli, cits saucējs («Ak tu sasodītie!» nodomāja Aravisa) ņēmās klaigāt: — Ceļu, ceļu, ceļu! Ceļu tārkīnai Lazaralīnai! — un tūlīt aiz saucēja parādījās četri bruņoti vergi un tad četri vīri, kas stiepa nestuves, ap kurām plandījās zīda aizkari, skanēja sudraba zvaniņš un kuras šķita visu ielu piestrāvojam ar smaržām un ziedu aromātu. Aiz nestuvēm soļoja skaisti ģērbušās verdzenes un tad nedaudzi zirgu puiši, ziņneši, pāži un tamlīdzīgi ļaudis. Un tad Aravisa pieļāva pirmo kļūdu. Viņas ar Lazaralīnu bija gluži labas paziņas — gandrīz kā meitenes, kas kopā mācījušās skolā, —jo bieži bija ciemojušās vienās un tajās pašās ģimenēs un piedalījušās vienās un tajās pašās viesībās. Un Aravisa neviļus pacēla acis, lai redzētu, kā Lazaralīna izskatās tagad, kad ir precēta un nudien ļoti ievērojama kundze. Tas bija liktenīgi. Abu meiteņu skati sastapās. Un Lazaralīna tūlīt pietrūkās nestuvēs sēdus un, cik skaļi vien varēja, iesaucās:

— Aravisa! Dieva dēļ, ko tu te dari? Tavs tēvs…

Nu nedrīkstēja velti šķiest ne mirkli. Aravisa nekavēdamās palaida vaļā zirgus, saķēra nestuvju malu, iemetās blakus draudzenei un nikni iečukstēja viņai ausī:

— Stāvi klusu! Vai dzirdi! Stāvi klusu! Tev mani jāpaslēpj. Pasaki saviem ļaudīm…

— Bet, mīļā… — Lazaralīna joprojām kliedza tikpat skaļi. (Viņa nemaz neraizējās, ka cilvēki lūkojas viņā, acis ieplētuši; patiesībā viņai tas patika.)

— Dari, ko es tev saku, vai es vairs nekad ar tevi nerunāšu, —šņāca Aravisa. —Lūdzu, lūdzu, Laz, rīkojies ātri. Tas ir ļoti svarīgi. Saki saviem ļaudīm, lai savāc šos divus zirgus. Nolaid visus nestuvju aizkarus un liec mūs aiznest kādā vietā, kur mani nevarētu atrast. Un pasteidzies.

— Labi, labi, mīlulīt, — Lazaralīna atteica. — Klau! Lai divi no jums parūpējas par tārkīnas zirgiem. (Tas tika teikts vergiem.) Un tagad — uz mājām! Paklau, mīlulīt, vai tu tiešām vēlies, lai tādā dienā kā šī nolaiž aizkarus? Tas ir…

Taču Aravisa aizkarus jau bija nolaidusi un līdz ar Lazaralīnu tagad atradās greznā un smaržu piestrāvotā, taču diezgan smacīgā teltī.

—Mani nedrīkst redzēt, —viņasacīja. —Tēvsnezina, ka esmu šeit. Esmu bēgle.

—Dārgā, cik burvīgi satraucoši! —iesaucās Lazaralīna.

— Man traki gribas to visu dzirdēt. Mīlulīt, tu sēdi uz mana tērpa. Vai tu varētu atvirzīties? Nu ir labāk. Tērps ir jauns. Vai tev patīk? Es to dabūju…

— Ak, Laz, esi taču nopietna, — teica Aravisa. — Kur ir mans tēvs?

—Vai tad tu nezini? — Lazaralīna brīnījās. — Protams, ka viņš ir te. Viņš vakar ieradās pilsētā un taujā pēc tevis visriņķī. Un, ja tā padomā, ka mēs abas esam te un viņš itin neko nezina! Kaut ko tik jocīgu es nekad neesmu dzirdējusi. —Un viņa iespurdzās smieklos. Smejoties viņa vienmēr spurdza — to Aravisa nebija aizmirsusi.

—Tas nemaz nav jocīgi, — sacīja Aravisa. —Tas ir ļoti nopietni. Kur tu vari mani paslēpt?

— Nebūs ne mazāko grūtību, meitenīt, — apgalvoja Lazaralīna. — Mūs nogādās manā mājā. Mans vīrs ir aizceļojis, un tevi neviens neredzēs. Pē! Ar nolaistiem aizkariem nav nekāda prieka, ka tevi nes pa ielu. Man gribas redzēt ļaudis. Nav jēgas vilkt jaunu tērpu, ja nevari nevienam izrādīties.

— Ceru, ka neviens nedzirdēja, kā tu man uzsauci, — sacīja Aravisa.

— Nē, protams, nē, mīlulīt, — izklaidīgi nopurpiirāja Lazaralīna. — Bet tu joprojām neesi pateikusi, ko domā par šo tērpu.

— Vēl kas, — Aravisa turpināja. — Tev jāpasaka saviem ļaudīm, lai pret zirgiem izturas ar lielu cieņu. Tā ir daļa no noslēpuma. Patiesībā tie ir Runājošie zirgi no Nārnijas.

—Kotusaki! —iesaucās Lazaralīna. —Ciksatraucoši! Un, mīlulīt, vai tu esi redzējusi barbaru karalieni no Nārnijas? Viņa pašlaik atrodas Tašbānā. Runā, ka princis Rabadašs iemīlējies viņā līdz ausīm. Pēdējās divās nedēļās notikušas tik brīnišķīgas balles, medības un vēl daudz kas cits. Man nu gan viņa neliekas tik traki skaista. Nārnijas vīrieši gan ir burvīgi. Aizvakar mani aizveda uz upē rīkotajiem svētkiem, un man mugurā bija…

— Kā mēs panāksim, lai tavi ļaudis visai pasaulei neizpļāpā, ka tev mājās ir viešņa, ģērbusies kā nabagu skuķe? Tas varētu tik viegli nonākt mana tēva ausīs!

Nav ko uztraukties, esi nu mierīga, — sacīja Lazaralīna.

— Piemērotas drēbes mēs tev dabūsim uz līdzenas vietas. Esam jau klāt!

Nesēji bija apstājušies un nolaiduši nestuves zemē. Kad atvilka aizkarus, Aravisa ieraudzīja, ka atrodas tādā pašā dārzā (kas pa pusei bija arī pagalms), kādā pirms īsa brīža citā pilsētas daļā bija ievests Sasta. Lazaralīna grasījās nekavējoties doties iekšā, taču Aravisa aizkaitinātā čukstā viņai atgādināja, lai pasaka vergiem, ka nevienam nedrīkst stāstīt par kundzes dīvaino viešņu.

— Piedod, mīlulīt, tas man bija galīgi izkūpējis no galvas, — Lazaralīna apķērās. — Paklausieties! Visi! Arī tu, durvju sargs! Šodien nevienu nedrīkst izlaist ārā pa durvīm. Un ikviens, ko es notveršu pļurkstam par šo jauno dāmu, vispirms tiks pērts līdz nāvei, tad dzīvs sadedzināts un pēc tam sešas nedēļas turēts pie maizes un ūdens. Tā, rau.

Kaut gan Lazaralīna bija sacījusi, ka nevar vien sagaidīt, kad dzirdēs Aravisas stāstu, tagad viņa neizrādīja patiesu vēlēšanos vispār kaut ko uzzināt. Taisnību sakot, viņai daudz labāk padevās runāšana nekā klausīšanās. Viņa uzstāja, lai Aravisa dodas ilgā, tīkami spirdzinošā peldē (kalormenu baseini ir slaveni) un tad ietērpjas visskaistākajās drānās: tikai tad viņa, Lazaralīna, atļaušot draudzenei kaut ko paskaidrot. Jezga, ko viņa sacēla ap tērpa izvēli, darīja Aravisu gandrīz vai traku. Nu viņa atcerējās, ka Lazaralīna allaž bijusi tāda —interesējusies par tērpiem, viesībām un tenkām. Aravisai vienmēr labāk bija patikuši loki, bultas, zirgi, suņi un peldēšana. Jūs lasīdami uzminēsiet, ka šīs dāmas viena otru uzskatīja par muļķi. Tomēr, kad beidzot abas pēc maltītes (tā galvenokārt sastāvēja no putukrējuma, želejām, augļiem un saldējuma) sēdēja skaistā, pīlāru balstītā telpā (kas Aravisai būtu daudz labāk patikusi, ja tajā visu laiku nekāpaļātu Lazaralīnas izlutinātais pērtiķēns), Lazaralīna beidzotpajautāja draudzenei, kāpēc tā aizbēgusi no mājām.

Kad Aravisa pabeidza stāstu, Lazaralīna noprasīja: —Bet, mīlulīt, kāpēc tu īsti negribi precēt tārkānu Ahoštu? Par viņu visi ir trakā sajūsmā. Mans vīrs teic, ka Ahošta pamazām izvirzoties par vienu no svarīgākajiem vīriem Kalormenā. Tagad, kad vecais Aksarta miris, Ahošta tikko kā iecelts par lielvezīru. Vai tu to nezināji?

—Man par to ne silts, ne auksts. Es negribu viņu ne acīs redzēt, — Aravisa atcirta.

— Bet padomā tikai, mīlulīt! Trīs pilis un viena no tām tik skaista — tur lejā, pie Ilkīnas ezera. Esmu dzirdējusi, ka tur viss esot vienās pērļu virtenēs. Peldbaseinos ēzeļmāšu piens. Un tu tik bieži varētu tikties ar mani.

— Manis dēļ, lai liek savas pērles un pilis, kur grib, — Aravisa nerimās.

— Tu vienādi esi bijusi savāda meitene, — sacīja Lazaralīna. — Ko tad tu vēl gribētu?

Tomēr galu galā Aravisai izdevās draudzeni pārliecināt,

ka viņa runā nopietni, un pat pārspriest plānus. Izvest abus zirgus pa ziemeļu vārtiem un tad aizgādāt uz kapenēm šobrīd nevarēja būt grūti. Neviens neapturēs un neizvaicās skaisti ģērbtu zirgu puisi, kas ved kara zirgu un zirgu ar dāmu segliem uz upi, un Lazaralīnai bija pietiekami daudz zirgu puišu, ko sūtīt. Izlemt, kā palīdzēt Aravisai, nebija tik viegli. Pati meitene uzskatīja, ka viņu varētu tur aizgādāt nestuvēs ar nolaistiem aizkariem. Taču Lazaralīna viņai sacīja, ka nestuves izmantojot tikai pilsētā un, ja kādu nestu

ārā pa vārtiem, šāds skats katrā ziņā izraisītu jautājumus.

Kad viņas tā bija runājušās ilgu laiku — saruna tik gara izstiepās tāpēc, ka Aravisai bija grūti piespiest draudzeni runāt par nepieciešamo, — Lazaralīna beidzot sasita plaukstas un iesaucās: —Ā, man ir ideja! Viens ceļš ir, kā izkļūt no pilsētas, neizmantojot vārtus. Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst) dārzs stiepjas līdz pašai ūdens malai, un mūrī ir mazas durtiņas, pa kurām tikt pie ūdens. Protams, tās domātas vienīgi pils ļaudīm, bet, zini, dārgā (viņa klusi ieķiķinājās), mēs gandrīz vai esam pils ļaudis. Nudien tīrā laime, ka tu atnāci pie manis. Dārgais Tišroks (lai viņa dzīves pavediens nekad nepār­trūkst) ir tik laipns. Mūs ielūdz pilī gandrīz ik dienas, un tā mums ir tikpat kā otras mājas. Es mīlu visus dārgos prinčus un princeses un burtiski dievinu princi Rabadašu. Jebkurā dienas vai nakts stundā es varētu iegriezties pilī, lai satiktu vienalga kuru no augstajām iemītniecēm. Kāpēc man pēc tumsas iestāšanās neiešmaukt tur kopā ar tevi un neizlaist tevi pa mazajām durtiņām, kas ved uz upi? Tur vienmēr ir piesietas kādas plakandibenes vai citādas laivas. Un, pat ja mūs notvertu…

— Tad viss būtu zaudēts, — Aravisa viņu pārtrauca.

— Ak, dārgumiņ, tak neuztraucies tik traki, — Lazaralīna viņu mierināja, — es gribēju teikt: pat ja mūs notvertu, visi teiktu, ka tā ir viena no manām ēverģēlībām. Es jau esmu kļuvusi ar tām slavena. Vēl pirms dažām dienām — paklausies jel, mīļā, tas ir briesmīgi jocīgi…

— Es gribēju teikt, ka man viss būtu zaudēts, — paasi attrauca Aravisa.

— O-ā-jā, es saprotu gan, ko tu domā, dārgā. Nu, bet vai tu vari izdomāt labāku plānu?

Aravisa to nevarēja. — Nē, — viņa nomurmināja.

— Būs jāriskē. Kad varam doties ceļā?

— Nu špvakar gan ne,— teica Lazaralīna. — Šovakar, protams, ne. Šovakar ir lieli svētki (man pēc «īsa brītiņa» jāķeras pie matu sakārtošanas), un visa pils mirdzēs vienās ugunīs. Un kur tad vēl cilvēku bari! Tam jānotiek rītvakar.

Aravisai šī ziņa nepatika, taču vajadzēja ar to samierināties. Pēcpusdiena pagāja ļoti lēni, un meitene juta lielu atvieglojumu, kad Lazaralīna aizgāja uz mielastu, jo Aravisu bija ļoti nogurdinājusi viņas ķiķināšana, runas par tērpiem un ballēm, kāzām, saderināšanās svinībām un skandāliem. Viņa agri ielīda gultā, un šī ciemu daļa viņai patika: bija tik jauki atkal gulēt spilvenos un palagos.

Tomēr nākamā diena vilkās ļoti lēni. Lazaralīnai gribējās pārrunāt šo plānu vēlreiz, turklāt viņa nevarēja beigt klāstīt Aravisai, ka Nārnijā esot zeme, ko klājot mūžīgi sniegi, un tur dzīvojot dēmoni un burvji, un draudzenei prātiņš aizgājis ganos, ja viņa gribot doties uz turieni.

— Un vēl turklāt kopā ar kaut kādu zemniekpuiku! — Lazaralīna pārmeta. — Dārgumiņ, tu padomā! Tas nav SMUKI! — Aravisa par to bija daudz domājusi, taču tagad Lazaralīnas muļķība bija tiktāl nogurdinājusi, ka pirmo reizi viņai iešāvās prātā doma, ka ceļot ar Šastu patiesībā ir daudz interesantāk nekā grozīties augstākajās aprindās Tašbānā. Tā nu viņa tikai atteica: —Tu aizmirsti, ka tad, kad mēs nokļūsim Nārnijā, es būšu tāda pati niecība kā viņš. Un galu galā — mani saista solījums.

—Un, ja vēl padomā, —Lazaralīna, gandrīzraudādama, turpināja, —vajadzētu tev tikai nāktpie prāta, un tu varētu kļūt par lielvezīra sievu! — Aravisa aizgāja pārmīt dažus vārdus ar zirgiem.

—Jums neilgi pirms saules rieta kopā ar zirgu puisi būs jādodas uz kapenēm, —viņa sacīja. Saiņus jūs neņemsiet. Jūs atkal apseglos un apliks iemauktus. Tomēr Hvinas seglu somās būs jāieliek pārtika, un pie taviem segliem, Brī, būs jāpiestiprina ādas maiss ar ūdeni. Zirgu puisim ir pieteikts, lai viņš tilta viņā galā ļauj jums abiem kārtīgi padzerties.

— Un tad — lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā! — Brī nočukstēja. — Bet ja nu Šastas pie kapenēm nav?

— Protams, gaidiet viņu, — Aravisa teica. — Ceru, ka jūs te jutāties gluži labi.

— Labāka steliņģa man savu mūžu nav bijis, — Brī paslavēja. — Bet, ja tās tavas draudzenes, tās lielās ķiķinātājas tārkīnas, vīrs maksā staļļmeistaram, lai tas pirktu vislabākās auzas, tad tas, pēc manām domām, viņu krāpj.

Vakariņas Aravisa ar Lazaralīnu ieturēja telpā ar pī­lāriem.

Stundas divas vēlāk viņas bija gatavas doties ceļā. Aravisa bija apģērbusies kā dižciltīgas mājas labi ieredzēta verdzene, it un viņas seju sedza plīvurs. Meitenes bija norunājušas: ja Jcāds kaut ko vaicās, Lazaralīna izliksies, ka Aravisa ir verdzene, kuru viņa ved sev līdzi, lai uzdāvātu kādai no princesēm.

Abas meitenes gāja kājām. Pēc pavisam īsa brītiņa viņas jau atradās pie pils vārtiem. Protams, te sardzē stāvēja kareivji, taču to priekšnieks Lazaralīnu gluži labi pazina, un pēc viņa mājiena padotie ieņēma miera stāju un svei­cināja. Viņas tūdaļ iegāja Melnā marmora zālē. Te joprojām rosījās krietni daudz galminieku, vergu un citu ļaužu, tomēr tas meitenēm tikai palīdzēja palikt nemanāmākām. Viņas iegāja Pīlāru zālē, tad Statuju zālē un pēc tam aizsoļoja pa kolonādi, paiedamas garām ar vara plāksnēm apsistajām troņa zāles lielajām durvīm. Viss, ko viņas lampu blāvajā gaismā jaudāja saskatīt, likās tik lielisks, ka grūti attēlot.

Drīz viņas izkļuva dārzā, kura terases nolaideni slīga lejup. Sasniegušas viņu galu, abas piegāja pie Vecās pils. Bija jau gandrīz pilnīgi satumsis. Viņas atradās daudzu gaiteņu labirintā, ko šur tur apgaismoja lāpas sienā ie­stiprinātos turekļos. Lazaralīna apstājās vietā, kur vajadzēja pagriezties vai nu pa kreisi, vai pa labi.

— Ej tālāk, ej jel tālāk, — čukstēja Aravisa, kam sirds sitās kā negudra un kas joprojām baidījās, ka no jebkura kakta viņām virsū varētu uzdrāzties tēvs.

— Es tikai prātoju… —novilka Lazaralīna. —Neesmu pilnīgi droša, kurā virzienā mums jādodas. Domāju, ka pa kreisi. Jā, esmu gandrīz pārliecināta, ka pa kreisi. Ak, cik tas ir interesanti!

Viņas nogriezās pa kreisi un devās pa gaiteni, kurš lāgā nemaz nebija apgaismots. Kāpnes drīz sāka vest lejup.

—Viss kārtībā, —Lazaralīna mierināja. —Esmu droša, ka ejam pareizi. Atceros šīs kāpnes. — Taču tanī pašā mirklī kaut kur priekšā parādījās kustīga gaisma. Pēc brīža tālumā no stūra, līdzīgi ēnām, atpakaļ kāpdamies, iznāca divi viri, kas nesa garas sveces. Un atmuguriski cilvēki, protams, soļo, ja aiz viņiem nāk karaliskās augstības. Aravisa manīja, ka Lazaralīna sažņaudz viņas dilbu —tāds pēkšņs tvēriens, kas sakniebj roku gandrīz kā spīlēs, nozīmē, ka cilvēks, kurš to dara, nudien ir traki nobijies. Aravisa nodomāja: ciksavādi, ka Lazaralīnai tā jābīstas no Tišroka, ja viņš patiešām viņai ir tik labs draugs, taču turpināt šo domu nebija laika. Lazaralīna uz pirkstgaliem metās atpakaļ un augšup pa kāpnēm, vilkdama līdzi Aravisu un kā negudra taustīdamās gar sienām .

— Te ir kādas durvis, — viņa čukstēja. — Ātri!

Meitenes iespruka iekšā, gandrīz nedzirdami aizvēr­damas aiz sevis durvis. Telpā valdīja piķa melna tumsa. No Lazaralīnas elpas Aravisa saprata, ka draudzene ir nobijusies ne pa jokam.

— Taš, stāvi mums klāt! — viņa čukstēja. — Ko lai darām, ja viņš tiešām te ienāk? Vai varam kaut kur paslēpties?

Kājas grima mīkstā grīdsegā. Meitenes taustījās pa istabu uz priekšu un uzdrāzās dīvānam.

— Aizlīdīsim aiz tā, — Lazaralīna šņukstot izgrūda. — Vai dieniņ, kaut jel mēs nebūtu nākušas šurp!

Starp dīvānu un aizkariem segto sienu aiz tā pietika vietas, kur abām meitenēm paslēpties. Lazaralīnai palai­mējās iekārtoties labāk, un viņa bija pilnīgi neredzama. Aravisas acis un galvvirsu dīvāns neaizsedza, tā ka ikviens, kas ar sveci ienāktu istabā un neviļus palūkotos uz šo vietu, meiteni ieraudzītu. Tikai, protams, viņai uz galvas bija plīvurs, un neviens tūlīt nevarēja pateikt, ka tās ir cilvēka acis un piere. Aravisa izmisīgi stumdījās, lai piespiestu Lazaralīnu atbrīvot viņai mazliet vairāk vietas. Tomēr Lazaralīna, tagad bailēs domādama tikai par sevi, bikstījās pretī un knieba Aravisai kājās. Galu galā abas meta mieru un gulēja klusi, tikai mazliet elsodamas. Pašu elpa šķita ārkārtīgi skaļa, bet citus trokšņus nedzirdēja.

— Vai mēs te esam drošībā? — beidzot, cik klusi vien spēdama, iečukstējās Aravisa.

— Man, man… Tā liekas, — iesāka Lazaralīna. — Bet mani nabaga nervi… — un tad nogranda visšausmīgākais troksnis, kādu viņas šajā brīdī būtu varējušas izdzirdēt, proti, atvērās durvis. Un tad atspīdēja gaisma. Tā kā Aravisai nebija iespējams paslēpt galvu tālāk aiz dīvāna, viņa visu redzēja.

Pirmie ienāca abi vergi (kā Aravisa pareizi uzminēja, tie bija kurli un mēmi, tāpēc viņus izmantoja visslepenākajās apspriedēs). Viņi, atmuguriski ejot, nesa sveces. Katrs nostājās savā dīvāna galā. Tas bija labi, jo tagad, kad vergs slējās Aravisai priekšā un meitene lūrēja tikai pa viņa papēžu starpu, jelkuram citam, protams, gulošo būtu daudz grūtāk ieraudzīt. Pēc tam ienāca kāds vecs, ļoti resns vīrs. Galvā viņam bija jocīga, smaila cepure, un pēc tās Aravisa acumirklī nojauta, ka tas ir Tišroks. Mazākais dārgakmens viņa tērpā bija vairāk vērts par visiem nārniešu augstmaņu ieročiem un ģērbiem kopā ņemtiem, taču šis vīrietis bija tik tukls un vēl izrotāts ar tādu lērumu kruzuļu, karekļu, pogu, pušķu, ieloču un talismanu, ka Aravisa neviļus nodomāja, ka nārniešu modes (vismaz vīriešu) izskatās glītākas. Resnim sekoja garš, jauns vīrietis ar

spalvām un dārgakmeņiem greznotu turbānu galvā un līku zobenu ziloņkaula makstī pie sāniem. Viņš izskatījās ļoti satraukts, un sveču gaismā varēja redzēt, kā zvēro viņa acis un zib zobi. Pēdējais iecibināja maza auguma sarucis večuks ar nelielu kupri. Viņā Aravisa, pārskrienot mugurai šermuļiem, pazina jauno lielvezīru un savu saderēto — nākamo vīru, pašu tārkānu Ahoštu.

Kolīdz visi trīs bija ienākuši istabā un durvis aizvērušās, Tišroks, atviegloti nopūzdamies, apsēdās uz dīvāna, jaunais vīrietis nostājās viņa priekšā un lielvezīrs noslīga uz ceļgaliem, ar elkoņiem atbalstīdamies uz grīdsegas un tai cieši klāt piespiezdams arī seju.