Zirgs un viņa zēns

Divpadsmitā nodaļa Šasta Nārnijā

«Vai tas viss bija sapnis?» Sasta gudroja. Taču tas nevarēja būt sapnis, jo zālē, turpat priekšā, viņš redzēja lielu, dziļu Lauvas labās priekškājas nospiedumu. Elpa aizrāvās, domājot par svaru, kas spēj atstāt tādas pēdas. Taču bija kaut kas ievērības cienīgāks par lielumu vien. Palūkojies uz iespiedumu, viņš redzēja, ka tā apakšā sakrājies ūdens. Drīz vien bedre bija pilna līdz malām, un tad ūdens sāka plūst pāri, un neliela straumīte tecēja lejā pa nogāzi pāri zālei viņam garām.

Sasta noliecās un dzēra — ļoti ilgi — un tad iemērca bedrē seju un apšļakstīja galvu. Ūdens bija ārkārtīgi auksts un caurspīdīgs kā stikls un zēnu ļoti atspirdzināja. Pēc tam viņš piecēlās, izpurināja no ausīm lāses, atbīdīja no pieres mitros matus un sāka vērīgi aplūkot apkārtni.

Acīmredzot joprojām bija ļoti agrs rīts. Saule šķita tikko kā pacēlusies no apvāršņa un tagad arī no mežiem, kuri bija redzami krietni lejāk, tālu projām labajā pusē. Ainava, uz ko viņš tagad skatījās, šķita kaut kas pilnīgi jauns. Tā bija zaļa ieleja, kurā šur tur auga koki, pa kuru spraugām varēja saredzēt upi, kas aizlocījās apmēram uz ziemeļrietumiem. Ielejas otrā pusē slējās augsti un pat klinšaini kalni, tomēr zemāki par tiem, ko viņš lejā bija redzējis iepriekšējā dienā. Tad Sasta sāka prātot, kur atrodas. Viņš pagriezās, palūkojās atpakaļ un ieraudzīja, ka nogāze, uz kuras viņš stāv, pieder daudz augstāku kalnu grēdai.

— Saprotu, — Sasta pie sevis noteica. — Tie ir lielie kalni starp Ārčenlendu un Nārniju. Vakar es atrados otrā pusē. Droši vien nakti esmu pārgājis pāri augstākajai vietai. Kāda laime, ka es to nejauši atradu! Tomēr patiesībā tā nu gan nebija nekāda laime, tas bija Viņš. Un nu es esmu Nārnijā.

Sasta pagriezās, nosegloja zirgu un noņēma iemauktus.

— Tomēr tu esi pavisam nejauks zirgs, — viņš sacīja. — Dzīvnieks nepievērsa šai piezīmei ne mazāko uzmanību un tūlīt ņēmās plūkt zāli. Šasta viņu vērtēja ļoti zemu. «Kaut es varētu ēst zāli!» nodomāja Šasta. «Anvardā nav jēgas atgriezties, tā būs aplenkta. Prātīgāk būtu nokāpt zemāk ielejā un pameklēt, vai nevar dabūt kaut ko ēdamu.»

Tā nu viņš devās lejā (lielā rasa nežēlīgi saldēja basās kājas), līdz iegāja kādā mežā. Cauri tam vijās tāda kā iemīta taka, un Šasta nebija ticis nekur tālu, kad izdzirdēja aizsmakušu un diezgan aizelsušos balsi sakām:

— Labrīt, kaimiņ!

Šasta ieinteresēts paraudzījās apkārt, lai saskatītu runātāju, un drīz vien pamanīja mazu, adatainu būtni ar tumšu vaigu. Adatainis tikko kā bija iznācis no koku pudura. Vismaz salīdzinājumā ar cilvēku tas bija mazs, taču, ja ņem vērā, ka tas bija ezis, var teikt, ka viņš bija ļoti liels.

—Labrīt! —Šasta atņēma sveicienu. —Bet kaimiņš es neesmu. Taisnību sakot, es šinī pusē esmu svešinieks.

— Ā? — Ezis jautājoši izsaucās.

— Esmu pārnācis pāri kalniem — zini, no Arčenlendas.

— A, no Arčenlendas, — atkārtoja Ezis. — Tas ir briesmīgi tāls ceļš. Pats nekad neesmu tur bijis.

— Un man liekas, — Šasta turpināja, — ka varbūt kādam vajadzētu pasacīt, ka šinī pašā brīdī mežonīgo kalormenu armija iet uzbrukumā Anvardai.

— Kotusaki! —atsaucās Ezis. —Nu, tu tikai padomā! Un stāsta taču, ka Kalormena esot simtiem tūkstošiem jūdžu attālumā, pašā pasaules galā aiz lielas smilšu jūras.

— Tā nebūt nav tik tālu, kā tu domā, — Šasta teica.

—Un vai sakarā ar šo uzbrukumu Anvardai nevajadzētu

kaut kā rīkoties? Vai nebūtu jāpavēsta Visaugstākajam karalim?

— Skaidrs kā diena, kaut kas jādara, — Ezis piekrita. — Bet, redzi, es nupat dzīros likties ūz auss, lai kārtīgi nosnaustu diendusu. Sveiks, kaimiņ!

Pēdējie vārdi bija domāti milzīgam, dzeltenīgam trusim, kas tikko kā bija izbāzis galvu kaut kur no takas malas. Ezis tūdaļ pastāstīja trusim, ko tikko bija uzzinājis no Šastas. Trusis piekrita, ka tās esot ārkārtīgi svarīgas ziņas un kādam jāpastāstot tās citiem, lai kaut kas tiktu darīts.

Un tā viss turpinājās. Ik pa īsam brīdim viņiem pievienojās citi radījumi, daži no zariem virs galvas un daži no apakšzemes mājiņām viņiem pie kājām, līdz pulciņš sastāvēja no pieciem trušiem, vāverītes, divām žagatām, āžkājaina fauna un peles, kas visi runāja reizē un piekrita Ezim. Jo patiesība bija tāda, ka šajā Zelta laikmetā, kad Ragana un Ziema bija projām un Kērā Paravelā valdīja Pīters, Visaugstākais karalis, mazākie Nārnijas mežu novadu iemītnieki jutās tik droši un laimīgi, ka kļuva mazliet bezrūpīgi.

Drīz tomēr mazajā mežiņā ieradās divas praktiskākas personas. Viena bija Sarkanais Rūķis, kuru, šķiet, sauca par Flanelīti. Otrs bija Briedis —skaists, karalisks dzīvnieks ar platām, skaidrām acīm, raibi plankumainiem sāniem un tik slaidām un graciozām kājām, ka tās izskatījās tā, it kā būtu salaužamas ar diviem pirkstiem.

— Lauva ir dzīvs! — ieaurojās Rūķis, tiklīdz bija noklausījies jaunās ziņas. — Un, ja tā ir, kāpēc mēs visi stāvam kā iemietiun pļurkstam? Ienaidnieki ir pie Anvardas! Tūlīt jāsūta ziņa uz Ķēru Paravelu. Jāiesauc armija. Nārnijai jāiet karalim Lūnam palīgā.

— Ā! — iesaucās Ezis. — Bet Visaugstāko karali jūs Kērā neatradīsiet. Viņš devies uz ziemeļiem, lai sodītu milžus. Un, ja runa ir par milžiem, kaimiņi, man prātā nāk…

— Kurš aiznesīs ziņu? —viņu pārtrauca Rūķis. —Vai te ir kāds, kas to var izdarīt ātrāk par mani?

— Es esmu ātrs, — sacīja Briedis. — Kāda ziņa man jānes? Cik kalormenu tur ir?

— Divi simti, pavēlnieks ir princis Rabadašs. Un… — Taču Briedis bija jau projām — visas četras kājas reizē uzlidoja gaisā, un vienā mirklī viņa baltā pēcpuse pazuda starp tālākajiem kokiem.

— Brīnos, kur viņš skrien, — teica kāds trusis. — Zi­niet, viņš Visaugstāko karali Kērā Paravelā neatradīs.

— Viņš atradīs karalieni Lūsiju, — sacīja Flanelītis. — Un tad… hello! Kas kaiš Cilvēkbūtnei? Izskatās gluži zaļš. Manuprāt, pavisam vārgs. Varbūt izsalcis līdz nāvei. Kad tu pēdējo reizi esi ēdis, jauniņais?

— Vakar no rīta, — Sasta klusi izdvesa.

— Nu tad ejam, ejam, — teica Rūķis, tūlīt aplicis resnās, mazās roķeles Sastam ap vidu, lai viņš nepakristu. — Kaimiņi, mums vajadzētu kaunēties! Tu, zēn, nāc man līdzi! Brokastis! Tās būs jēdzīgākas par pļurkstēšanu.

Rūķis ar lielu skubu, purpinādams pats sev pārmetumus, pa pusei veda, pa pusei balstīja Sastu, ātri aizgādādams mežā uz nelielu nogāzi. Gājiens bija garāks, nekā Sastam patlaban būtu gribējies, un, pirms tika ārā no kokiem atklātā nokalnē, viņa kājas bija sākušas stipri ļodzīties. Nu viņi ieraudzīja nelielu mājiņu ar kūpošu dūmeni un atvērtām durvīm. Pienākot pie tām, Flanelītis iesaucās:

— Ei, brāļi! Pie mums brokastīs būs ciemiņš.

Un tūdaļ līdz ar čurkstošu skaņu pie Sastas atplūda patiešām brīnišķīga smarža. Tādu viņš vēl nekad savā

mūžā nebija sajutis, tomēr jūs, es ceru, gan. Redziet, tur smaržoja cūkgaļa ar olām un sēnēm, un tas viss cepās pannā.

— Pieliec galvu, zēn, — iesaucās Flanelītis mirkli par vēlu, jo Sasta jau bija iebumsljies ar pieri durvju augšējā šķērskokā. — Nu tagad gan apsēdies, — turpināja Rūķis. — Galds tev ir maķenīt par zemu, bet krēsls arī ir zems. Nu tā. Un te ir putra —un tur krējuma krūze —unšeitkarote.

Kad Sasta bija ticis galā ar putru, abi Rūķa brāļi (kuru vārdi bija Rodžins un Trauslīkšķītis) cēla galdā cūkgaļas šķēli ar olām un sēnēm, kafijas kannu, karstu pienu un grauzdiņus.

Šastam tas viss bija jauns un brīnumains, jo Kalormenu ēdieni ir pilnīgi citādi. Viņš pat nezināja, kas ir brūnās rikas, jo grauzdiņus nekad agrāk nebija redzējis. Viņš nezināja, kas ir tas mīkstais, dzeltenais, ko viņi zieda uz grauzdiņiem, jo Kalormenā sviesta vietā gandrīz vienmēr izmantoja eļļu. Un pati mājiņa ļoti atšķīrās no Aršīša tumšās, nesakoptās, zivju smakas piesūkušās būdas, kā arī no Tašbānas piļu pīlāriem rotātajām un grīdsegām izklātajām zālēm. Jumts te bija ļoti zems un visas mēbeles gatavotas no koka, un te bija pulkstenis ar dzeguzi, sarkanbalti rūtots galdauts, māla vāze ar lauku puķēm un biezstikloto logu priekšā mazi aizkariņi. Diezgan sarežģīti bija lietot rūķu tasītes, šķīvjus, nažus un dakšiņas. Tas nozīmēja, ka porcijas bija ļoti mazas un tās ik mirkli nācās papildināt, tā ka Šastas šķīvi vai tasīti pildīja ik mīļu brīdi, un paši Rūķi ikmīļu brīdi sacīja: «Lūdzu, ņem sviestu,» — vai: «Vēl vienu kafijas tasi?» — vai: «Man gribētos vēl mazliet sēņu,» —vai: «Kā būtu, ja uzceptu vēl kādu olu?» Un, kad nu beidzot viņi visi bija paēduši, cik vien līda vēderā, trīs Rūķi vilka lozes, kurš mazgās traukus, un šis nepatīkamais pienākums krita Rodžinam. Tad Flanelītis un Trauslīkšķītis nosēdināja Sastu ārā uz sola, kas balstījās pret mājas sienu, visi izstiepa kājas, izdvesa skaļas apmierinājuma pilnas nopūtas, un abi Rūķi aizkūpināja pīpes. Rasa no zāles bija nožuvusi, un saule sildīja silti: patiešām, ja nepūstu viegls vējiņš, būtu bijis pārāk karsti.

— Nu, Svešiniek, —sacīja Flanelītis, —es tev parādīšu apkaimi. No šīs vietas var redzēt gandrīz visu Dienvidnārniju, un mēs par šo ainavu esam diezgan lepni. Tieši tev pa kreisi, aiz tiem zemākajiem kalniem, var saskatāt Rietumu kalnu grēdu. Un tas apaļais kalns tev pa labi saucas Akmens Galda virsotne. Tieši aiz… — Taču šajā mirklī viņus pārtrauca skaļš krāciens: Sasta pēc nakts ceļojuma un lieliskajām brokastīm bija cieši aizmidzis. Laipnie Rūķi, to pamanījuši, tūdaļ sāka rādīt viens otram zīmes, lai zēnu nemodina, un patiesībā tik daudz sačukstējās, māja ar galvām un tad piecēlās kājās un uz pirkstgaliem tipināja projām, ka noteikti būtu viņu uzmodinājuši, ja vien viņš nebūtu bijis tik ļoti noguris.

Sasta cieši nogulēja gandrīz visu dienu, taču laikā pamodās, lai nepalaistu garām vakariņas. Mājiņas gultas bija Šastam par mazu, taču Rūķi viņam saklāja lielisku viršu gultu uz grīdas, un zēns augu nakti nogulēja, pat neredzēdams nevienu sapni. Nākamajā rītā viņi tikko bija beiguši brokastot, kad ārā izdzirda spalgu, satraucošu skaņu.

— Taures! — iesaucās visi Rūķi un kopā ar Šastu izskrēja ārā.

Taures ieskanējās vēlreiz. Šasta tādu skaņu dzirdēja pirmoreiz: tā nelīdzinājās nedz skaļajiem, svinīgajiem Taš­bānas ragiem, nedz arī līksmajiem, jautrajiem karaļa Lūna medību ragiem; šie pūtieni bija dzidri un skaidri un pauda drosmi. Tie atskrēja no austrumpuses mežiem, un drīz vien tiem cauri varēja dzirdēt arī zirgu pakavu klaboņu. Pēc brīža parādījās jātnieku nodaļas galvgals.

Pirmais uz bēra zirga jāja augstmanis Peridans, turē­dams rokā Nārnijas lielo karogu — sarkanu lauvu uz zaļa pamata. Šo vīru Šasta tūlīt pazina. Aiz viņa trīs turējās līdzās — divi uz lieliem kara zirgiem un viens uz ponija. Kara zirgu mugurā sēdēja karalis Edmunds un kāda gaišmataina dāma ar ļoti smaidīgu seju. Galvā viņai bija bruņucepure un mugurā bruņukrekls. Pār plecu viņai bija pārmests loks un pie sāniem piekārts pilns bultu maks ar šautrām. (— Karaliene Lūsija, — pačukstēja Flanelītis.) Bet ponija mugurā sēdēja Korins. Tad sekoja galvenie armijas spēki: vīri parasto zirgu mugurā, vīri uz Runājošiem zirgiem (tie neiebilda, ka ar viņiem jāj pie­dienīgos gadījumos kā, piemēram, tad, kad nārnieši dodas karā), kentauri, bargi, sīksti lāči, lieli Runājošie suņi un, beidzot, seši milži. Jo Nārnijā ir labi milži. Tomēr, kaut arī Šasta zināja, ka tie karo pareizajā pusē, viņš sākumā nejaudāja lāgā uz tiem paskatīties; ir šis un tas, pie kā jāpierod pamazām.

Brīdī, kad karalis un karaliene tuvojās mājiņai un Rūķi sāka viņiem zemu klanīties, karalis Edmunds izsaucās:

— Nu, draugi! Laiks'apstāties un iekost! — Un tūdaļ izcēlās liela burzma: vīri nolēca no zirgiem un atraisīja mugursomas. Viņi bija sākuši runāties, kad pie Šastas pieskrēja Korins, saķēra viņu aiz rokām un iekliedzās:

— Ko! Tu esi te! Tātad tu laimīgi izkļuvi ārā? Vai, cik es esmu priecīgs! Nu tikies vaļā! Vai tā nav tīrā laime! Mēs vakarrīt tikko kā iebraucām Kēras Paravelas ostā, un pirmais, ar ko satikāmies, bija Cērvijs Briedis ar visām jaunajām ziņām par uzbrukumu Anvardai. Vai tev neliekas…

— Kas ir jūsu augstības draugs? — tikko kā nokāpis no zirga, vaicāja karalis Edmunds.

—Vai neredzat, sir? —atsaucās Korins. —Tas ir mans dubultnieks: tas zēns, ko jūs Tašbānā noturējāt par mani.

—A, tātad viņš ir tavs dubultnieks! — izsaucās karaliene Lūsija. — Tik līdzīgi kā dvīņi. Tas nu gan ir kaut kas apbrīnojams.

— Lūdzu, jūsu majestāte, — Šasta vērsās pie karaļa Edmunda, —es nebiju nodevējs, patiesi nebiju. Jūsu plānus es dzirdēju pret savu gribu. Bet man ne sapņos nebūtu nācis prātā stāstīt tos jūsu ienaidniekiem.

— Es zinu, ka tu nebiji nodevējs, puis, — teica karalis Edmunds, uzlikdams roku Šastam uz galvas. — Bet, lai tevi par tādu neuzskatītu, citreiz papūlies nedzirdēt to, kas domāts citu ausīm, tomēr viss ir kārtībā.

Pēc tam lielajā burzmā un sarunu jūklī, visiem staigājot šurpu turpu, Šasta uz kādu brīdi izlaida Korinu, Edmundu un Lūsiju no acīm. Taču Korins bija tāds puika, kas drīz vien liek par sevi dzirdēt, un. nepagāja ilgs laiks, kad Šasta izdzirda karali Edmundu skaļi sakām:

— Pie Lauvas krēpēm, princi, tas nu ir par daudz! Vai jūsu augstība nekad nelabosies? Jūs tak spējat nodarīt vairāk gauži nekā visa armija kopā! Es labprātāk komandētu sirseņu pulku nekā jūs.

Sasta izspraucās cauri pūlim un ieraudzīja Edmundu, kas izskatījās patiešām ļoti nikns, Korinu, kas izskatījās nokaunējies, un nepazīstamu Rūķi, kas sēdēja zemē un viebās. Daži fauni acīmredzot bija tikko kā palīdzējuši viņam atbrīvoties no bruņām.

— Kaut es būtu paņēmusi līdzi savas brīnumzāles! — teica karaliene Lūsija. — Es varētu ātri visu sadziedēt. Taču Visaugstākais karalis ir stingri noliedzis man ņemt tās līdzi parastajos karos un pavēlējis glabāt patiesi nopietniem negadījumiem!

Noticis bija, lūk, kas. Tūlīt pēc sarunas ar Sastu Korina elkoni bija saķēris Rūķis, ko armijā dēvēja par Erkšķoni.

— Kas ir, Erkšķoni? — Korins bija vaicājis.

—Jūsu karaliskā augstība, — pavilkdams Korinu sānis, teicis Ērkšķonis, T — ceļš mūs šodien aizvedīs pa kalnu pāreju tieši uz jūsu karaliskā tēva pili. Iespējams, ka jau pirms tumsas iestāšanās sāksies kauja.

—Es zinu, —apliecinājis Korins. —Vai tas nav lieliski?

— Vai nu lieliski, vai ne, — turpinājis Ērkšķonis, —karalis Edmunds man uz visstingrāko pavēlējis raudzīties, lai jūsu augstība neiepītos kaujā. Jūs drīkstēsiet to noskatīties, un tas jau ir pietiekami daudz, ņemot vērā jūsu augstības mazo gadu skaitu.

— Vai dieniņ, kādas muļķības! — Korins iebrēcies.

— Es, protams, kaušos. Kā tad karaliene Lūsija ies kopā ar strēlniekiem?

— Viņas gaišība karaliene darīs, kā viņai labpatiks, — sacījis Ērkšķonis. — Turpretī jūs esat atstāts manā gādībā. Vai nu jums svinīgi jādod princisks solījums, ka jūsu ponijs atradīsies līdzās manējam — nevis pusi kakla tiesas man priekšā, līdz es došu jūsu augstībai atļauju kaut kur aiz­jāt, — vai arī — tā ir viņa majestātes pavēle — mums jāsasien kopā roku locītavas kā diviem cietumniekiem.

— Ja tu mēģināsi mani sasiet, es tev kraušu, — bļāvis Korins.

— Ar prieku palūkošos, kā jūsu augstība to darīs, — atteicis Rūķis.

Ar to tādam zēnam kā Korins pilnīgi pieticis, un vienā mirklī viņi ar Rūķi jau bijuši matos. Cīniņš būtu bijis vienlīdzīgs, jo, lai gan Korinam bija garākas rokas un augums, Rūķis bija vecāks un sīkstāks. Tomēr līdz beigām viņi tā arī netikuši (tā ir nelīdzeno piekaļņu cīniņu lielākā nelaime), jo Ērkšķoni piemeklējusi neveiksme: viņš paklupis pret akmeni, kas tur mētājies, nogāzies plakaniski uz deguna un, kad mēģinājis piecelties, jutis, ka ir izmežģījis potīti: tas esot īsts, sāpīgs mežģījums, kas neļaujot viņam vismaz divas nedēļas ne staigāt, ne jāt.

— Re, ko jūsu augstība izdarījusi, — teica karalis Edmunds. —Jūs esat atņēmis mums pārbaudītu cīnītāju pašā kaujas priekšvakarā.

— Es stāšos viņa vietā, sir, — Korins teica.

— Ha! — iesaucās Edmunds. — Neviens neapšauba jūsu drosmi. Taču puika kaujā ir vienīgi drauds savai pusei.

Šinī mirklī karalis bija aizsaukts kaut kur citur, un Korins, sirsnīgi atvainojies Rūķim, piedrāzās pie Šastas un iečukstēja ausī:

— Žigli! Tagad te ir brīvs ponijs un Rūķa bruņojums. Apliec, pirms kāds ievērojis.

— Kāpēc? — Šasta vaicāja.

— Nu, protams, tāpēc, lai mēs ar tevi varētu piedalīties kaujā! Vai tad tu negribi?

— O-ā, jā, protams, — Šasta atteica. Taču par kaut ko tādu viņš nebūt nebija domājis, un nu viņam pār muguru pārskrēja visai nepatīkami drebuļi.

— Tā ir pareizi, — vērodams sacīja Korins. — Velc pāri galvai. Un nu jostu zobenam. Taču mums vajadzēs jāt kolonnas beigās un būt klusiem kā pelītēm. Kad kauja sāksies, visi būs pārāk aizņemti, lai mūs ievērotu.