Zirgs un viņa zēns

Trīspadsmitā nodaļa kauja pie Anvardas

Ap vienpadsmitiem viss pulks atkal bija sācis pārgājienu un jāja uz rietumiem, tā ka kalni slējās vīriem pa kreisi. Korins ar Sastu atradās pašās beigās — tieši priekšā viņiem bija milži. Lūsija, Edmunds un Peridans cītīgi kala kaujas plānus, un, kaut arī Lūsija vienreiz pavaicāja: — Bet kur tad mūsu gaisagrābslīgā augstība? — Edmunds tikai atteica: — Galvgalā nav, un tas pats par sevi jau ir labi. Lai paliek, kā ir.

Sasta pastāstīja Korinam par lielāko daļu savu piedzī­vojumu un paskaidroja, ka par savu jāšanas mākslu varot pateikties kādam zirgam, bet īsti nezinot, kā rīkoties ar grožiem. Korins pamācīja, kā to darīt, savukārt sīki attē­lodams slepeno braucienu no Tašbānas.

— Un kur ir karaliene Sjūzena?

— Kērā Paravelā, — sacīja Korins. — Zini, viņa nav tāda kā Lūsija, kas ir tikpat braša kā vīrietis vai vismaz tikpat braša kā puika. Karaliene Sjūzena vairāk līdzinās parastai pieaugušai dāmai. Viņa nepiedalās karos, kaut arī ir lieliska strēlniece.

Kalna nogāzes taka, pa kuru viņi devās, kļuva arvien šaurāka un krauja labajā pusē — arvien stāvāka. Beidzot viņi jāja vienā rindā gar bezdibeņa malu, un Sasta nodrebēja, domādams, ka tā jājis arī vakarnakt, neko par to nezinādams. «Bet, protams,» viņš nodomāja, «es biju pilnīgā drošībā. Tieši tāpēc jau Lauva turējās man kreisajā pusē. Viņš visu laiku atradās starp mani un ceļmalu.»

Tad taka pagriezās pa kreisi uz dienvidiem — projām no klintīm. Abās pusēs auga biezs mežs, un tas tiecās stāvi augšup uz pāreju. Ja virsotne būtu klaja, no tās pavērtos lielisks skats; turpretī tagad visā šajā biežņā nevarēja redzēt neko — vienīgi šad un tad kādu milzīgu klinšu smaili virs koku galotnēm un dažus ērgļus, kuri riņķoja augstu zilajā gaisā.

—Tie sajūt kaujas tuvumu, — norādīdams uz putniem, sacīja Korins. — Zina, ka mēs gatavojam viņiem barību.

Tas nu Šastam nemaz nepatika.

Šķērsojuši pārejas visšaurāko vietu, viņi nonāca krietni lejāk, kur sākās klajāka apkārtne, un no tās Šasta varēja saskatīt visu Ārčenlendu, zilganā dūmakā tītu, plešamies lejā. Viņam pat likās, ka apvāršņa malā var saskatīt tuksneša svītru. Taču acis žilbināja saule, līdz kuras rietam vēl varbūt bija divas stundas, tāpēc neko skaidri izšķirt nevarēja.

Armija apstājās, izkārtojās rindā, un daudzi pārmainījās vietām. Vesela vienība ļoti bīstama izskata Runājošu zvēru, kuru Šasta līdz šim nebija pamanījis un kura galvenokārt sastāvēja no dažādiem kaķiem (leopardiem, panterām un tamlīdzīgi), rūkdama aizdipināja, lai ieņemtu pozīcijas kreisajā pusē. Milžus aizsūtīja uz labo pusi, taču pirms tam viņi noņēma kaut ko tādu, ko bija nesuši uz muguras, un uz brīdi apsēdās. Šasta ieraudzīja, ka nesamais, kuru milži tagad āva kājās, ir zābaku pāri: drausmīga izskata smagi, nagloti zābaki, kas sniedzās līdz ceļgaliem. Tad milži pārlika pār pleciem savas lielās milnas un aizsoļoja, lai ieņemtu kaujas plānā viņiem paredzēto vietu. Strēlnieki ar karalieni Lūsiju pārvietojās uz aizmuguri, un nu pirmo reizi bija redzams, kā izliecas loki, un dzirdams, kā notrinkšķ stiegras. Kur vien skatiens sniedza, bija redzami kaujinieki, kas savilka ciešāk seglu jostas, mauca galvā bruņucepures, vilka ārā no makstīm zobenus un svieda zemē apmetņus. Retais tagad runāja. Gaisotne bija ļoti svinīga un pat baiga. «Nu gan esmu iepinies, pa īstam iepinies,» nodomāja Sasta. Tad tālu priekšā atskanēja troksnis: lielā-vīru pulka kliedzieni un vienmērīga dtrna: blākš-blākš-blākš.

— Baļķis, ko triec vārtos, — čukstēja Korins, — viņi tagad to velē.

Pat Korins patlaban izskatījās ļoti nopietns.

— Kāpēc karalis Edmunds nesāk? — viņš turpināja. — Nespēju paciest šo gaidīšanu. Auksts arī kļūst.

Sasta pamāja ar galvu, cerēdams, ka neizskatās tik nobijies, kāds patiesībā jutās.

Beidzot atskanēja taures! Karotāji sakustējās — zirgi gāja rikšos, karogs plandījās vējā. Patlaban viņi atradās zemākās kalnu grēdas virsotnē, un pie viņu kājām pēkšņi atklājās visa darbības vieta: maza pils ar daudziem tornīšiem un vārtiem viņā pusē. Diemžēl nebija lielā grāvja, taču vārti, protams, bija aizslēgti un vārtu režģis nolaists. Virs mūriem, līdzīgi maziem, baltiem punktiem, vīdēja aizstāvju sejas.

Lejā apmēram piecdesmit kalormenu, nokāpuši no zirgiem, ritmā pret vārtiem trieca lielu koka stumbru. Taču tūdaļ arī aina pārveidojās. Rabadaša lielākie spēki bija stāvējuši kājās, gatavi mesties uz vārtiem. Taču Sasta redzēja, kā no kalnu grēdas lejā joņo nārnieši. Nebija šaubu, ka kalormeni bija lieliski apmācīti. Šastam šķita, ka vienā mirklī visa ienaidnieku ierinda atkal uzsēdusies zirgu mugurā un, apsviedusies apkārt, ir gatava sagaidīt tos, kas viņiem tuvojas.

Nu zirgi metās auļos. Brīvais laukums starp abu pretinieku pulkiem ar katru mirkli saruka. Ātrāk, ātrāk! Visi zobeni atkailināti, visi vairogi pacelti līdz deguniem, visas lūgšanas noskaitītas, visi zobi sakosti. Sasta jutās nobijies līdz nāvei. Taču pēkšņi viņam iešāvās prātā: «Ja tu šoreiz nobīsies, tad baidīsies no katras kaujas, kas dzīvē pagadīsies. Tagad vai nekad!»

Tomēr, kad abas ierindas beidzot sastapās, viņam nudien nebija lielas sajēgas, kas notiek. Valdīja milzīga jezga un ellišķīgs troksnis. Zobenu Šastam drīz vien gluži vienkārši izsita no rokas. Un pavada nez kā samudžinājās. Tad viņš sajuta, ka slīd lejup. Uz viņa pusi taisnā ceļā lidoja šķēps, un, kad viņš pieliecās, lai no tā izvairītos, tad noripoja no zirga, sāpīgi atsitās ar kreisās rokas kauliņiem pret kāda cīnītāja bruņām un… «

Tomēr nav jēgas mēģināt attēlot šo kauju no Šastas viedokļa; viņš pārāk maz saprata kauju kopumā un arī to, kāda loma tajā ir viņam pašam. Kas īsti notika, es vislabāk varu pastāstīt, aizvedot jūs dažu jūdžu attālumā, kur Dienvidu robežjoslas Vientuļnieks sēdēja, lūkodamies dīķa gleznainajā spogulī zem kuplu koku zariem. Brī, Hvina un Aravisa atradās viņam līdzās.

Jo tieši šinī dīķī lūkojās Vientuļnieks, kad gribēja zināt, kas notiek pasaulē ārpus viņa mītnes zaļajiem vaļņiem. Zināmās reizēs viņš tur kā spogulī varēja saskatīt, kas notiek to pilsētu ielās, kuras atradās daudz tālāk uz dienvidiem nekā Tašbāna, vai kādi kuģi iebrauc tālo Septiņu salu Sarkanajā ostā, vai kādi laupītāji vai mežonīgi zvēri sarosījušies lielajos rietumu mežos starp Laternas klajumu un Telmāru. Visu šo dienu viņš dīķi gandrīz nebija pametis — pat ne lai paēstu un padzertu, jo zināja, kādi svarīgi notikumi risinās Arčenlendā. Aravisa un zirgi arī lūkojās ūdenī. Viņi saprata, ka tas ir maģisks dīķis: tas atspoguļoja nevis kokus un debesis, bet miglainus un krāsainus tēlus, kuri kustējās, nemitīgi kustējās tā dziļumos. Taču īsti skaidri viņi neko neredzēja. Vientuļnieks to spēja un laiku pa laikam pastāstīja pārējiem, ko redz. īsu brīdi, pirms Sasta iekļuva savā pirmajā kaujā, Vientuļnieks ierunājās:

— Es redzu divus trīs ērgļus riņķojam aizā pie Vētrukrasta smailes. Viens ir vecākais no visiem ērgļiem. Viņš nelidotu, ja nebūtu gaidāma kauja. Es redzu viņu laižamies šurpu turpu, dažreiz paskatāmies lejup uz Anvardu un reizēm uz austrumiem, aiz Vētrukrasta smailes, — tagad es redzu, kādā darbā Rabadašs ar saviem vīriem visu dienu bijuši aizņemti. Viņi nocirtuši un apdarinājuši lielu koku, un nu tie nāk ārā ao meža, nesdami šo baļķi. Pagājušās nakts neveiksmīgais uzbrukums viņiem bijis par mācību. Viņš gan būtu rīkojies gudrāk, ja liktu vīriem izgatavot kāpnes, taču tas vilktos pārāk ilgi un viņš ir nepacietīgs. Gatavais muļķis! Tiklīdz pirmais uzbrukums izgāzās, viņam būtu vajadzējis jāt atpakaļ uz Tašbānu, jo viss viņa plāns balstījās uz ātru un negaidītu rīcību. Nu viņi baļķi novieto triecienam. Karaļa Lūna vīri apber viņus ar bultu krusu. Pieci kalormeni ir krituši, bet upuru nebūs daudz, jo viņi virs galvām tur vairogus. Rabadašs padaban dod pavēles. Viņam līdzi ir paši uzticamākie augstmaņi, tārkāni no austrumu apvidiem: tie nepazīst žēlastību. Koradins no Tormantas pils un Azrū, un Klemešs, un Ilgamuts ar sakropļoto lūpu, un kāds garš tārkāns ar tumšsarkanu bārdu…

— Pie Lauvas krēpēm, mans vecais saimnieks Anradīns! — iesaucās Brī.

— Kuš-š-š, — Aravisa apsauca.

— Nu baļķis sāk kustēties. Ja es varētu ne vien redzēt, bet arī dzirdēt, kāds tas būtu troksnis! Trieciens pēc trieciena: nevieni vārti pārāk ilgi neizturēs. Bet pag! Kaut kas augšā pie Vētraskrasta nobaidījis putnus. Tie bariem lido ārā. Gaidiet, gaidiet… Es vēl nevaru saredzēt… Ā! Tagad varu. Visa grēda līdz pat austrumiem ir nosēta melna ar jātniekiem. Kaut jel vējš iekluptu karogā, tā ka tas sāktu plīvot! Lai nu kas tie ir, grēdai pāri tikuši. A-ā! Nu es saredzu karogu. Nārnijā! Nārnijā! Sarkanais lauva. Viņi jāj pilnos auļos lejup pa nogāzi. Redzu karali Edmundu. Aizmugurē strēlnieku vidū ir kāda sieviete. Vai!

— Kas ir? — elpai aizraujoties, vaicāja Hvina.

— No rindas kreisās puses ārā metas kaķi.

— Kaķi? — Aravisa brīnījās.

— Lieli kaķi, leopardi un citi viņiem līdzīgie, — nepa­cietīgi skaidroja Vientuļnieks. — Saprotu, saprotu. Kaķi veido loku ap zirgiem, kuru jātnieki cīnās, kājās stāvēdami. Labs gājiens. Kalormenu zirgus jau pārņēmušas trakas bailes. Kaķi tagad iekļuvuši viņu barā. Taču Rabadašs par to padomājis, un nu simt vīru sēž seglos. Viņi jāj pretī nārniešiem. Abas puses tagad šķir tikai simt jardu. Tikai piecdesmit. Saredzu karali Edmundu, saredzu arī Peridanu. Nārniešu vidū ir ari divi, kas noteikti ir bērni. Ko tas karalis domā ar viņiem iesākt, ļaujot piedalīties kaujā? Tikai desmit jardu… nu ienaidnieki sastapušies. Milži nārniešu labajā flangā dara brīnumus… taču viens guļ zemē… viņam laikam iešauts acī.

Centrā ir viens vienīgs juceklis. Labāk varu saskatīt kreiso pusi. Re, kur atkal abi zēni! Zvēru pie Lauvas dzīvības, viens ir princis Korins. Otrs viņam tik līdzīgs kā ūdenslāse. Tas ir jūsu mazais Sasta. Korins cīnās kā pieaudzis vīrs. Viņš nogalinājis vienu kalormenu. Tagad var saredzēt arī daļu centra. Rabadašs un Edmunds gandrīz sastapās, bet drūzma viņus izšķīra.

— Kā ar Sastu? — Aravisa uztraucās.

—Ak tu muļķis! —novaidējās Vientuļnieks. —Nabaga drosmīgais, mazais nejēga. Viņš taču par kaujām neko nezina. Nepavisam neizmanto vairogu. Viens sāns ir bez aizsega. Viņam nav ne mazākās jausmas, ko darīt ar zobenu. Ā, nu viņš atcerējies. Nikni to vēcina… gandrīz nocirta pats savam ponijam galvu, un, ja neuzmanīsies, tad drīz tā arī notiks. Tagad zobens viņam izsists no rokas. Sūtīt bērnu kaujā nudien ir slepkavība; piecas minūtes — un viņš vairs nebūs dzīvs. Pieliecies, dumiķi, — vai, nu jau guļ zemē.

— Beigts? — pārbīlī noprasīja trīs balsis.

— Kā es varu zināt? — atbildēja Vientuļnieks. — Kaķi savu darbu padarījuši. Visi zirgi, kuriem nav jātnieku, nogalināti vai aizbēguši, tos kalormeni atkāpjoties vairs nevarēs izmantot. Nu kaķi atgriežas galvenajā cīņas vietā.

Viņi lec virsū vīriem, kas triec baļķi. Baļķis guļ zemē. Labi! Labi! Vārtus atver no iekšpuses. Sāksies uzbrukums no cietokšņa. Pirmie trīs ir ārā. Vidū karalis Lūns, brāļi Dars un Darins viņam katrā pusē. Aiz tiem nāk Trans un Sars, un Kols ar savu brāli Kolinu. Nu jau ārā ir desmit — divdesmit — gandrīz trīsdesmit vīru. Kalormenu spēkus spiež atpakaļ uz iznācēju pusi. Karaļa Edmunda cirtieni ir apbrīnojami. Viņš tikko kā nocirtis Koradīnam galvu. Daudzi kalormeni nometuši ieročus un bēg uz mežu. Tie, kuri paliek, ir diezgan kļūmīgā situācijā. Milži ielenc viņus no labās puses, kaķi no kreisās, Karalis Lūns no aizmugures. Kalormenu palicis tikai mazs pulciņš, viņi cīnās, atrazdamies ar mugurām kopā. Tavs tārkāns ir beigts, Brī, Lūns ar Azrū saķērušies tuvcīņā; liekas, karalis uzvarēs — karalis turas labi — viņš ir uzvarējis. Azrū ir beigts. Karalis Edmunds pakrīt, nē, atkal pieceļas kājās: viņš cērtas ar Rabadašu. Viņi cīnās pašos pils vārtos. Vairāki kalormeni padevušies. Darins nogalinājis Ilgamutu. Neredzu, kas noticis ar Rabadašu. Laikam viņš ir miris, it kā atspiedies pret pils mūri, tomēr īsti nezinu. Klemešs vēl cīnās ar karali Edmundu, taču visur citur sadursmes ir galā. Klemešs padevies. Cīņai beigas. Kalormeni ir pilnīgi sakauti.

Kad Sasta nokrita no zirga, viņš nodomāja, ka nu ir pazudis. Tomēr zirgi pat kaujā cilvēkus mīda daudz retāk, nekā varētu iedomāties. Apmēram pēc desmit minūtēm Sasta pēkšņi aptvēra, ka tuvākajā apkārtnē neviens zirgs vairs nedimdina un troksnis (joprojām varēja dzirdēt krietni daudz dažādu trokšņu) vairs nav kaujas troksnis. Viņš piecēlās sēdus un platām acīm lūkojās apkārt. Pat viņš, lai cik maz apjēdza no kaujām, drīz noprata, ka ārčenlendieši un nārnieši ir uzvarējuši. Vienīgie dzīvie kalormeni, ko zēns redzēja, bija saņemti gūstā, pils vārti stāvēja plaši vaļā, un pāri triecienbaļķim karalis Lūns un karalis Edmunds spieda viens otram roku. Bija dzirdams, ka augstmaņi un kaujinieki, aizkusuši un satraukti, stāv lokā ap karaļiem un katrā ziņā līksmi risina sarunas. Un tad pēkšņi tās visas apvienojās un nogranda smieklu pērkons.

Juzdamies neierasti stīvs, Sasta ar pūlēm pieslējās kājās un skrēja skatīties, kas tur īsti ir par jokiem. Viņš ieraudzīja pavisam neparastu skatu. Izrādījās, ka nelaimīgais Rabadašs karājas pie pils mūra. Kājas nikni spārdījās apmēram divas pēdas virs zemes. Bruņukrekla važiņas kaut kur nez kā bija aizķērušās tā, ka zem padusēm apžņaudza augumu un pa pusei aizsedza seju. Patiesībā viņš izskatījās kā cilvēks, ko jūs ieraugāt, pūloties uzdabūt mugurā šauru kreklu, kas tam ir drusku par mazu. Cik varēja noprast no vēlākām pārrunām (un varat nešaubīties, ka šis notikums vēl ilgi bija ļaužu valodās), viss bija risinājies apmēram tā. Kaujas sākumā viens no Milžiem ar savu nagloto zābaku bija neveiksmīgi spēris Rabadašam: neveiksmīgi tāpēc, ka Rabadašu nesašķaidīja, kā bija nodomāts, taču, no cita viedokļa raugoties, zināmā mērā veiksmīgi, jo viena no naglām uzplēsa važiņu kreklu — gluži tāpat, kā mēs ar jums kādreiz uzplēšam parasto kreklu. Tāpēc Rabadašam brīdī, kad viņš pie vārtiem sadūrās ar Edmundu, bruņu mugurpusē bija izrauts caurums. Kad Edmunds spieda viņu atkāpties tuvāk un tuvāk mūrim, viņš uzlēca uz kāda pakāpiena un stāvēja tur, raidīdams Edmundam no augšas

cirtienu pēc cirtiena. Bet pēc brīža, saprazdams, ka, pacēlies galvas tiesu augstāk par pārējiem, viņš kļūst par jebkuras nārniešu bultas mērķi, Rabadašs nolēma lēkt atkal lejā. Turklāt lecot viņš gribēja izskatīties un izklausīties (un, bez šaubām, uz īsu mirkli tā patiešām šķita) ļoti varens un ļoti briesmīgs, jo piedevām sauca: «No debesīm krīt Taša bulta!» Taču lēkt viņš bija spiests sāniski, jo ļaudis, kas stāvēja tieši priekšā, brīvu vietu, kur piezemēties, nebija atstājuši. Un tad (kaut ko vienkāršāku nevarētu pat vēlēties) caurums bruņukrekla mugurpusē aizķērās aiz kāda sienā iemūrēta āķa. (Senos laikos uz āķa bija karājies riņķis, pie kura sēja zirgus.) Un tur nu Rabadašs kuļājās kā žāvēties izkārts veļas gabals, un visi par viņu smējās.

— Nolaid mani lejā, Edmund, — gaudoja Rabadašs. — Nolaid lejā un stājies pretī kā karalis un kā īsts vīrs vai, ja esi pārāk liels gļēvulis, lai tā rīkotos, tūlīt mani nodur.

— Protams, — iesāka karalis Edmunds, taču karalis Lūns viņu pārtrauca.

— Ar jūsu majestātes laipnu atļauju, — karalis Lūns sacīja Edmundam, — tā nedarīsim. — Pagriezies pret Rabadašu, viņš turpināja: —Jūsu karaliskā augstība, ja jūs šo izaicinājumu būtu izteicis pirms nedēļas, tad, varu apzvērēt, karaļa Edmunda īpašumos, sākot ar Visaugstāko karali līdz pat pēdējai mazākajai Runājošai pelītei, neatrastos neviens, kas to nepieņemtu. Taču, uzbrūkot mūsu Anvardas pilij miera laikā, nepiesūtījis izaicinājumu, jūs esat pierādījis, ka esat nevis bruņinieks, bet nodevējs, ko vajadzētu izpērt bendem, nevis ļaut tādam krustot zobenus ar godavīru. Noceliet viņu, sasieniet un ienesiet iekšā, līdz paziņosim, kā mums labpatiks rīkoties tālāk.

Stipras rokas atņēma Rabadašam zobenu un kliedzošu, draudošu, lamas bārstošu un pat asaras birdinošu ienesa pilī. Jo Rabadašs būtu gan varējis paciest spīdzināšanu, bet neparko negribēja kļūt smieklīgs. Tašbānā ikviens allaž uz viņu bija raudzījies nopietni.

Šinī brīdī pie Šastas pieskrēja Korins, paķēra zēnu aiz rokas un ņēmās stiept pie karaļa Lūna. — Te viņš ir, tēvs, te viņš ir, — Korins klaigāja.

— Jā, un te beidzot esi arī tu, — visai skarbi norūca karalis. — Un tu esi piedalījies kaujā, nepakļaudamies manam aizliegumam. Tāds zēns var salauzt tēva sirdi! Tavos gados rīkste, kas dancotu pa tavām biksēm, būtu

piemērotāka nekā zobens tavā rokā, ha! — Tomēr visi, ari Korins, labi saprata, ka tēvs ar dēlu ļoti lepojas.

— Sir, lūdzams, beidziet nu viņam pārmest, — teica augstmanis Darins. —Viņa augstība nebūtu jūsu dēls, ja neapliecinātu jūsu iedabu. Jūsu majestātei lielākas bēdas sagādātu nepieciešamība dēlam pārmest gluži pretēju nodarījumu.

— Nūjā, nūjā, — karalis noburkšķēja. — Lai nu šoreiz paliek. Un tagad…

Tas, kas notika tālāk, pārsteidza Sastu vairāk par visu citu viņa dzīvē. Karalis Lūns ar savām lielajām lāča rokām pēkšņi viņu apskāva, pacēla gaisā un noskūpstīja uz abiem vaigiem. Tad atkal nolaida puiku zemē un sacīja:

—Nostājieties, zēni, abi līdzās, lai viss galms jūs redzētu. Paceliet galvas. Nu, kungi, palūkojieties uz šiem abiem. Vai kādam ir šaubas?

Bet Sasta joprojām nesaprata, kālab visi platām acīm veras viņā un Korinā un ko nozīmē skaļās gaviles.