Zirgs un viņa zēns

Sestā nodaļa Šasta pie kapenēm

Šasta uz pirkstgaliem viegli metās skriet pa jumtu. Kailās kājas svila. Vajadzēja tikai pāris mirkļu, lai uzrāptos viņā galā pa sienu, un, nokļuvis līdz stūrim, viņš ieraudzīja lejā šauru, smirdošu ielu, kur, gluži kā Korins bija stāstījis, ārpusē pie mūra atradās atkritumu kaudze. Pirms lēkšanas viņš pārlaida ašu skatienu apkārt, lai redzētu, kur īsti atrodas. Acīmredzot viņš patlaban pārnācis pāri salas kalna virsotnei, kur uzbūvēta Tašbāna. Tagad viņa priekšā viss tiecas lejup, zemāk par melniem, lēzeniem jumtiem pletās citi un tā līdz pilsētas ziemeļpuses vaļņa torņiem un cietokšņa robainajiem mūriem. Aiz tiem zilgmoja upe, bet aiz upes — šaura nogāze ar dārziem. Taču aiz tās atkal stiepās kaut kas nekad neredzēts — kaut kas milzīgs, dzeltenpelēks, gluds kā mierīga jūra, jūdzēm plats. Tālākajā tā malā slējās zilgani milzeņi —nelīdzeni, zobotām malām un daži ar baltām virsotnēm. «Tuksnesis! Kalni!» Šasta nodomāja.

Viņš nolēca uz atkritumu kaudzes un sāka rikšot lejup pa kalnu, cik ātri vien spēja. Šaurā taka viņu drīz vien ieveda platākā ielā, kur varēja redzētvairāk cilvēku. Neviens pat nedomāja skatīties uz mazo, skrandaino, skrejošo baskāji. Tomēr Šasta jutās noraizējies un nemierīgs, līdz nogriezās ap stūri un tur savā priekšā ieraudzīja pilsētas vārtus. Te viņu mazliet pastumdīja un pagrūstīja, jo krietni daudz citu cilvēku arī devās ārā no pilsētas. Uz tilta aiz vārtiem pūlis virzījās pavisam lēni, vairāk atgādinot rindu nekā baru. Bet, tā kā abās pusēs plūda skaidrs ūdens, tad pēc Tašbānas karstuma, trokšņiem un smirdoņas gaiss te bija tīkami atspirdzinošs.

Kad Sasta sasniedza tilta viņu galu, pūlis pamazām izklīda, visi šķita nogriežamies vai nu pa kreisi, vai pa labi gar upes krastu. Zēns devās taisni uz priekšu pa ceļu, kas vijās starp dārziem. Likās, ka tas daudz netiek izmantots. Pēc dažiem soļiem viņš palika viens un vēl pēc nedaudziem — nogāja malā. Tur viņš apstājās un vēroja apkārtni. Likās, viņš nonācis pasaules galā, jo pēc dažām pēdām zāle pēkšņi izbeidzās un sākās smiltis: nebeidzams līdzenu smilšu klajums kā jūras krastā, tikai mazliet raupjāks, jo tam pāri nekad neskalojās ūdens. Kalni, kas tagad izskatījās vēl tālāki nekā agrāk, priekšā sniecās pret debesīm. Sev par lielu atvieglojumu, zēns redzēja, ka apmēram piecu minūšu gājiena attālumā kreisajā pusē redzamais droši vien ir kapenes, kuras Brī bija aprakstījis. Lielās apdrupušu akmeņu masas atgādināja milzu bišu stropus, tikai mazliet šaurākus, pēc paskata melnus un baisus, jo tieši patlaban aiz tiem rietēja saule.

Sasta pagriezās ar seju pret rietumiem un soļoja uz kapeņu pusi. Viņš nespēja atturēties, cītīgi nelūkojies, vai neredz kādas zīmes no draugiem, kaut arī rietošā saule spīdēja sejā tā, ka gandrīz neko nevarēja saredzēt. «Turklāt,» viņš nodomāja, «skaidrs, ka viņi būs pašas tālākās kapenes viņā pusē, nevis te, kur ikviens no pilsētas varētu viņus ievērot.»

Te slējās apmēram divpadsmit kapenes, katra ar zemu velvētu ieeju, aiz kuras valdīja pilnīga tumsa. Tās bija izvietotas bez jelkādas kārtības, līdz ar to pagāja ilgs laiks, ejot apkārt vienai un tad otrai, līdz varēja būt drošs, ka apskatīta ik kapene no visām pusēm. Tieši tā Šastam vajadzēja rīkoties. Neviena nebija.

Tuksneša malā valdīja dziļš klusums, un tagad saule patiešām jau bija norietējusi.

Pēkšņi no kautkurienes adidoja drausmīga skaņa. Šastas sirds strauji salēcās, un zēns iekoda mēlē, lai neiekliegtos. Nākamajā mirklī viņš saprata, kas tā bijusi par skaņu: Tašbānas ragi pūtuši, ka jāaizver vārti. «Neesi muļķis, mazais gļēvuli,» Šasta sevi norāja. «Tas takir tikai tas pats māviens, kurn tu dzirdēji no rīta.» Taču ir liela atšķirība starp troksni, kuru dzird, kad tas no rīta vēsta, ka tu ar saviem draugiem drīksti ieiet iekšā, un troksni, kuru dzirdi viens pats, uznākot naktij, un kas tevi atstāj ārpusē. Tagad, kad vārti aizvērušies, Šasta apzinājās, ka citiem vairs nav iespējams viņam šajā vakarā piebiedroties. «Vai nu viņi ir uz nakti ieslēgti Tašbānā,» Šasta nodomāja, «vai arī turpinājuši ceļu bez manis. Aravisa tieši tā rīkotos. Taču Brī tā nedarītu. Nē, nedarītu, bet varbūt darītu?»

Šādi domādams par Aravisu, Šasta atkal reiz smagi kļūdījās. Meitene gan bija lepna un varēja izturēties diezgan skarbi, tomēr viņas uzticība bija tēraudcieta, un viņa nemūžam nebūtu pametusi biedru, vienalga, vai tas viņai patīk vai ne.

Tagad, kad Šasta saprata, ka nakts būs jāpavada vienam (ar katru mirkli kļuva tumšāks), atrašanās vieta sāka šķist arvien nepatīkamāka un nepatīkamāka. Šīs lielās, mēmās akmens mūžamājas viesa diezgan baisu sajūtu.

Viņš jau labu laiku no visa spēka bija pūlējies nedomāt par vampīriem, taču nu vairs to nespēja.

— Vai! Vai! Palīgā! —viņš pēkšņi iesaucās, jo šajā pašā mirklī juta kādu pieskārāmies kājai. Pēc manām domām, nevienu nevar nosodīt, ja viņš kliedz, kad kaut kas pienāk klāt no aizmugures un pieskaras — it īpaši tādā vietā un tādā laikā, kad cilvēks jau tā ir nobijies. Sasta katrā ziņā bija pārāk sabijies, lai bēgtu. Nekas nebūtu ļaunāks par nepārtrauktu riņķošanu ap seno karaļu atdusas vietām, kad pakaļ dzenas nezin kas, uz ko tu bīsties pat palūkoties. Tomēr Sasta — gluži pretēji — darīja to, kas bija vissaprātīgākais. Viņš palūkojās apkārt, un viņa sirds atvilga atvieglojumā. Viņam bija pieskāries kaķis.

Gaisma padaban bija pārāk vāja, lai Sasta spētu kaķi labi saskatīt: viņš tikai redzēja, ka tas ir liels un svinīgi nopietns. Varēja domāt, ka kaķis ir ilgus, ilgus gadus dzīvojis viens starp mirušo atdusas vietām. Tā acis uzvedināja uz domām, ka tas zina noslēpumus, ko nevienam neizpaudīs.

—Minci, minci, —sacīja Sasta. —Tu gan laikam neesi runājošs kaķis.

Dzīvnieks pavērās viņā daudz ciešāk nekā iepriekš. Tas sāka tipināt projām, un Sasta, protams, viņam sekoja. Kaķis caur kapenēm izveda viņu tuksneša pusē. Tur tas apsēdās taisni, kā olekti norijis, aplika asti ap ķepām un pavērsa purnu pret tuksnesi: pret ziemeļiem un Nārniju. Viņš tupēja tik klusi, itin kā uzmanītu, vai netuvojas ienaidnieks. Sasta noslīga kaķim līdzās un atzvēlās pret to ar muguru tā, ka skats bija pievērsts kapenēm, jo, ja cilvēks jūt nemieru, vislabākais ir pagriezties ar seju pretī briesmām,

it īpaši, ja aizmugurē ir silts un stingrs balsts. Jums, lasītāji, smiltis nebūtu šķitušas īpaši tīkamas, turpretī Sasta nedēļām ilgi bija gulējis uz zemes un nepievērsa tām uzmanību. Drīz vien viņš iemiga, taču pa t sapņos turpināj a minējumus, kas noticis ar Brī, Aravisu un Hvinu.

Pēkšņi viņu pamodināja troksnis, kādu viņš nekad agrāk nebija dzirdējis. «Varbūt tas bija tikai murgs,» Sasta centās sev iestāstīt. Tanī pašā brīdī viņš pamanīja, ka lielais kaķis no viņa aizmugures aizgājis, un vēlējās, kaut tā nebūtu noticis. Tomēr zēns, pat acu neatvēris, palika nekustīgi guļam, jo apzinājās, ka nobītos daudz vairāk, ja pieceltos sēdus un palūkotos uz kapenēm un apkārtējo vientulību:

tieši tā, pārvilkuši segu pār galvu, varētu gulēt ari mēs ar jums. Tomēr pēc laika no tuksneša aiz muguras troksnis atskanēja vēlreiz — spalgs un griezīgs. Protams, tad Sasta bija spiests atvērt acis un pieslieties sēdus.

Spoži spīdēja mēness. Tā gaismā kapenes — daudz lielākas un tuvākas, nekā viņš bija iedomājies, — izskatījās pelēkas. Patiesībā tās baisi līdzinājās milzu cilvēkiem, kuru galvas un sejas sedz pelēki ģērbi. Tādi mošķi nebūt nav jauki, ja atrodas līdzās, kad tu, cilvēks, pavadi nakti viens svešā vietā. Tomēr skaņa bija atlidojusi no pretējās puses, no tuksneša. Šastam nācās uzgriezt muguru kapenēm (tas viņam nemaz nepatika) un blenzt pāri smilšu līdzenumam. Mežonīgā skaņa atskrēja vēlreiz.

«Ceru, ka tie atkal nav lauvas,» nodomāja Šasta. Patiešām, auri īsti nelīdzinājās lauvas rūkoņai, kuru viņš bija dzirdējis tajā naktī, kad abi ar Brī sastapa Hvinu un Aravisu, taisnību sakot, tur gaudoja šakālis. Taču Šasta to, protams, nezināja. Pat ja viņš to būtu zinājis, tad labprāt negribētu ar šo zvēru sastapties.

Skaņas atlidoja atkal un atkal. «Tur ir vairāk par vienu, lai kas viņi tādi būtu,» Šasta nodomāja.«Un viņi nāk tuvāk.»

Manuprāt, ja Šasta būtu pavisam saprātīgs zēns, viņš aizietu atpakaļ cauri kapenēm tuvāk upei, kur atradās mājas, — mežonīgu zvēru apciemojums tur būtu mazāk iespējams. Bet bija taču arī (vai Šastam vismaz tā likās) vampīri. Iet atpakaļ cauri kapenēm nozīmētu doties garām to tumšajām ieejām — un kas no tām varētu iznākt? Varbūt tas bija muļķīgi, taču Šasta saprata, ka tad jau labāk riskēt ar zvēriem. Tomēr tad, kad kaucieni atskanēja tuvāk un tuvāk, viņa domas mainījās.

Tieši tajā brīdī viņš taisījās laist ļekas vaļā, kad negaidīti starp viņu un tuksnesi ielēkšoja liels dzīvnieks. Tā kā mēness spīdēja aizmugurē, lēcējs izskatījās gluži melns un Sasta neaptvēra, kas tas ir, vienīgi redzēja, ka tam ir ļoti liela galva ar kuplu vilnu un tas pārvietojas uz četrām kājām. Nešķita, ka tas Sastu būtu pamanījis, jo, pēkšņi apstājies, tas pagrieza galvu uz tuksneša pusi un izgrūda rēcienu, kas atbalsojās kapenēs un šķita satricinām smiltis zem Šastas kājām. Pretējās puses dzīvnieku rejas pēkšņi apklusa, un zēnam likās, ka viņš dzird tos drāžamies projām. Tad lielais dzīvnieks pagriezās, lai aplūkotu Šastu.

«Tas ir lauva, es zinu, tas ir lauva,» nodomāja Šasta. «Beigas man ir. Nez vai briesmīgi sāpēs? Kaut jel viss jau būtu garām! Interesanti, vai ar cilvēkiem pēc nāves kaut kas notiek? Ai-oi-oi! Te jau viņš nāk!» Un Šasta samiedza plakstus un cieši sakoda zobus.

Taču viņu nesagrāba nedz zobi, nedz nagi, viņš vienīgi manīja, ka kaut kas silts noguļas pie kājām. Un, kad atvēra acis, tad izsaucās: —Vai, tas tak nebūt nav tik liels, kā man izlikās! Tikai puse no tā, ko domāju. Nē, pat ne ceturtdaļa. Nudien tas ir tikai kaķis! Droši vien es to, ka dzīvnieks bijis liels kā zirgs, esmu redzējis sapnī. Un vai nu viņš tiešām bija sapņojis, vai ne, tas, kas gulēja Šastam pie kājām, cieši urbdamies viņā lielām, zaļām acīm, tās nepamirkšķinot, izrādījās kaķis, nepārprotami gan — viens no lielākajiem kaķiem, ko viņš jebkad bija redzējis.

— Ak tu žē, minci, —Šasta izdvesa. —Kā es priecājos, tevi atkal redzot! Man rādījās tik briesmīgi sapņi. — Un viņš tūdaļ no jauna atgūlās, tāpat — ar muguru atbalstījies pret kaķi — kā iestājoties naktij. Siltums no kaķa Šastam izplūda pa visu augumu.

— Cik vien ilgi dzīvošu, kaķiem vairs nekad pāri nedarīšu, — Šasta sacīja pa pusei kaķim, pa pusei sev. — Zini, reiz es to darīju. Apmētāju ar akmeņiem pusbadā nonākušu, vecu, kašķainu paklīdeni. Vai! Beidz! — Jo kaķis bija jpagriezies un viņam ieskrāpējis. — Liecies mierā! — Šasta uzsauca. — Nevar tak būt, ka tu spētu saprast, ko es teicu. — Tad viņš atkal iesnaudās.

Nākamajā rītā, kad Šasta pamodās, kaķis bija aizgājis, saule uzlēkusi un smiltis — karstas. Šasta, stipri izslāpis, piecēlās sēdus un izberzēja acis. Tuksnesis izskatījās žilbinoši balts, un, lai gan no pilsētas Šastas aizmugurē atlidoja neskaidri trokšņi, tur, kur viņš sēdēja, valdīja pilnīgs klusums. Ja paskatījās pa kreisi uz rietumiem,"tā ka saule nespīdēja acīs, tuksneša tālē varēja saredzēt kalnus tik asi un skaidri, ka tie šķita ar roku aizsniedzami, īpaši izcēlās kāda zilgana virsotne, kas pašā augšā sadalījās divās smailēs. Šasta nosprieda, ka tas droši vien ir Paira kalns. «Spriežot pēc tā, ko teica Krauklis, mums jādodas šajā virzienā,» viņš nodomāja, «tāpēc es to tūlīt iezīmēšu, lai nenāktos šķiest laiku, kad ieradīsies pārējie.» Tā nu viņš ar kāju ievilka pamatīgi dziļu, taisnu vagu tieši Paira kalna virzienā.

Nākamais darāmais darbs nenoliedzami bija sameklēt kaut ko ēdamu un dzeramu. Sasta aizsoļoja atpakaļ uz kapenēm — tagad tās izskatījās pavisam parastas, un viņš brīnījās, kāpēc jebkad no tām baidījies. Tad zēns devās uz iekoptajiem zemes gabaliem upes krastā. Daži cilvēki tur bija, taču ne visai daudz, jo pilsētas vārti jau vairākas stundas stāvēja vaļā un agrā rītā sanākušie ļaužu pūļi jau bija iegājuši iekšā. Tā nu viņš bez grūtībām mazliet «pasiroja» (kā teiktu Brī). Tas nozīmēja, ka jāpārrāpjas pār dārza mūri. Laupījums bija trīs apelsīni, melone, pāris vīģu un granātābols. Pēc tam viņš norāpās lejā pie upes, patālāk no tilta, un padzērās. Ūdens bija tik brīnišķīgs, ka viņš novilka savas sasvīdušās, netīrās drānas un iegremdējās upē, jo, nodzīvojis visu mūžu jūras krastā, protams, bija iemācījies peldēt gandrīz tajā pašā laikā, kad staigāt. Izkāpis krastā, viņš nogūlās zālē un lūkojās pāri ūdenim uz Tašbānu — visā tās greznumā, varenumā un krāšņumā. Taču šis skats atsauca atmiņā arī briesmas, ko tā slēpa. Pēkšņi viņam iešāvās prātā, ka pārējie ceļabiedri varbūt sasnieguši kapenes, kamēr viņš peldējies («un, ļoti iespējams, devušies tālāk bez manis»), tāpēc viņš pārbīlī uzrāva drēbes un drāzās atpakaļ tādā steigā, ka tur nokļuva atkal sakarsis un izslāpis, tā ka viss labums no mazgāšanās bija vējā.

Tāpat kā gandrīz lielākā daļa dienu, kad tu, cilvēks, esi viens un uz kādu gaidi, arī šī likās velkamies vai simt stundu garumā. Viņam, protams, bija daudz, par ko domāt, taču sēdēšana vienatnē, nedarot neko citu kā domājot, šķiet krietni vien garlaicīga. Ļoti ilgi viņš domāja par Nārniju, bet it īpaši par Korinu. Viņš prātoja, kas varējis notikt, kad nārnieši atklājuši, ka zēns, kas gulējis uz dīvāna un dzirdējis visus viņu slepenos plānus, patiesībā nebūt nav bijis Korins.

Domāt, ka visi šie jaukie cilvēki iztēlosies viņu par nodevēju, šķita ļoti nepatīkami.

Bet, saulei lēni kāpjot augšup debesis un pēc tam lēni, lēni rietumossākotslīdētlejup, taču nevienam neparādoties un vispār nekam nenotiekot, Sasta sajuta arvien lielākas raizes. Un tagad viņš, protams, atskārta, ka, norunādami cits citu gaidīt pie kapenēm, neviens nav pieminējis, cik ilgi tas jādara. Viņš tak nevar te nīkt visu savu atlikušo mūžu! Un drīz būs atkal tumšs, un nākamā nakts viņam būs tāda pati kā iepriekšējā. Galvā riņķoja desmitiem plānu, cits par citu sliktāks, līdz beidzot viņš palika pie paša nesaprātīgākā. Viņš nolēma gaidīt līdz tumsai un tad atgriezties pie upes, nočiept tik daudz meloņu, cik vien varēs panest, un pēc tam doties uz Paira kalnu viens pats, paļaudamies uz virzienu, kuru šorīt bija iezīmējis, ievilkdams smiltīs vagu. Tā bija nesaprātīga doma, un, ja viņš būtu izlasījis tikpat daudz grāmatu par ceļojumiem pāri tuksnesim kā jūs, mani lasītāji, viņš par to ne sapņos nesapņotu. Taču Sasta vispār nebija lasījis grāmatas.

Pirms saules rieta kaut kas tomēr notika. Sēdēdams kādas kapenes ēnā, Sasta pacēla acis un ieraudzīja tuvojamies divus zirgus. Tad viņa sirds stipri salēcās, jo viņš pazina Brī un Hvinu, tomēr nākamajā mirklī dūša viņam atkal saskrēja papēžos. No Aravisas nebija ne ziņas, ne miņas. Zirgus veda svešs vīrs, apbruņots, diezgan skaisti ģērbts, acīmredzot kāds no lielas dzimtas uzticamākajiem vergiem. Brī un Hvina atkal jau nebija apsegloti kā nastu nesēji, viņu segli un iemaukti bija paredzēti jātniekiem. Ko tas viss varēja nozīmēt? «Tās ir lamatas,» nosprieda Sasta. «Kāds notvēris Aravisu, varbūt viņa spīdzināta un visā atzinusies. Viņi grib, lai es pametu slēptuvi, pieskrienu klāt un sāku runāt ar Brī. Tā mani arī noķers! Un tomēr, ja es to nedarīšu, varbūt pazaudēšu vienīgo iespēju satikties ar pārējiem. Kaut jel es zinātu, kas noticis!» Un viņš palika slēpnī aiz kapenēm, ik pa īsam brītiņam palūrēdams uz atnācējiem un gudrodams, kāda rīcība būtu visdrošākā.