Zirgs un viņa zēns

Pirmā nodaļa kā Šasta dodas ceļojumos

Šis ir stāsts par notikumu, kas norisinājās Nārnijā, Ivalormenā un zemēs starp tām Zelta laikmetā, kad Pīters bija Visaugstākais karalis Nārnijā un viņa brālis un abas māsas viņam pakļauti valdnieki.

Sensenās dienās tālu Kalormenas dienvidos, mazā jūras I icītī, dzīvoja nabadzīgs zvejnieks, vārdā Aršīšs, un pie viņa mita kāds zēns, kas Āršīšu sauca par tēvu. Zēna vārds bija Šasta. Gandrīz ik dienu Aršīšs rītos izbrauca laivā zvejot, l>ct pēcpusdienās iejūdza rateļos ēzeli, piekrāva braucamo ar zivīm un aizripināja kādu jūdzi uz dienvidiem, lai ( iematā tās pārdotu. Ja tirgošanās veicās labi, viņš pārradās mājās samērā labā garastāvoklī un neteica Šastam neko, turpretī, ja zivis nebija gājušas no rokas, Aršīšs atrada, par ko puikam piesieties, un reizēm to iekaustīja. Par ko

piesieties varēja atrast allažiņ, jo darbu Šastam netrūka: viņam nācās lāpīt un mazgāt tīklus, gatavot vakariņas un uzkopt būdu, kurā abi dzīvoja.

Sastu nenieka neinteresēja nekas no tā, kas atradās uz dienvidiem no viņu mājokļa, jo zēns pāris reižu bija kd|>ā ar Āršīšu pabijis ciematā un viņš zināja, ka tur nav nekā ievērības cienīga. Ciematā viņš sastapa vienīgi mats matā tādus pašus vīrus kā savu tēvu — cilvēkus garos, netīros paltrakos un koka tupelēs, kas purngalos bija uzliektas uz augšu. Galvā viņiem bija turbāni, zodu klāja bārdas rugāji, un runāt viņi cits ar citu mēdza visai lēni un allaž par kaut ko ļoti garlaicīgu. Turpretī par ziemeļiem viņam briesmīgi gribējās dzirdēt ik sīkumu, jo uz turieni neviens, nekad negāja un arī viņu pašu nelaida. Kad zēns, labodams tīklus, sēdēja ārā, viņš bieži vien ziņkāri mēdza lūkoties uz ziemeļiem. Redzēt varēja vienīgi ar zāli apaugušu nogāzi, kas stīdza augšup līdz kalnu grēdai, aiz'kuras zilgmoja debesis, un, iespējams, tur laidelējās pa retam putnam.

Ja līdzās bija Aršīšs, reizēm Sasta mēdza iejautāties:

— Ak, tēvs, kas ir aiz tā kalna? — Ja zvejniekam tādā brīdī iegadījās slikts garastāvoklis, viņš mēdza Šastam sadot pa ausīm un uzbļaut, lai darot savu darbu. Turpretī, būdams miermīlīgā omā, viņš parasti noskaitīja: — Ak, mans dēls, neļauj savu prātu mulsināt tukšiem jautājumiem. Jo kāds dzejnieks ir sacījis: « Ja prātu izmanto derīgai nodarbei, tas rieš labklājības saknes, turpretī, ja ļaudis taujā pēc tā, gar ko viņiem nav nekādas daļas, viņi stūrē muļķības kuģi uz nabadzības klintīm.»

Šasta sprieda, ka aiz kalniem droši vien atrodas kāds brīnišķīgs noslēpums, kuru tēvs negrib viņam atklāt. Taču patiesībā zvejnieks tā runāja tāpēc, ka nezināja, kas ir ziemeļos. Un arī negribēja zināt. Viņš domāja ļoti lietišķi.

Kādu dienu no dienvidiem uzradās kāds svešinieks, kas ntšķīrās no visiem tiem vīriem, kurus Šasta līdz šim bija redzējis. Svešinieks jāja spēcīgā, dābolainā zirgā ar plīvojošām krēpēm un asti, un tā kāpšļus un iemauktus rotāja sudrabs. No vīrieša turbāna vidus augšup slējās bruņucepures smaile, un mugurā viņam bija no ķēdītēm savērts bruņukrekls. Pie sāniem karājās līks austrumnieku zobens, uz muguras — apaļš vara vairogs ar izdobumiem, labajā rokā viņš turēja pīķi. Seja viņam bija tumsnēja, tomēr Šastu tas nepārsteidza, jo tādi ir visi Kalormenas ļaudis; zēnu pārsteidza vīra sprogainā bārda, kas bija nokrāsota sarkana un iesvaidīta ar smaržīgu eļļu. Redzē­dams ap svešinieka dilbiem zelta stīpas, Aršīšs saprata, ka tas ir tārkāns jeb augsts kungs, un locīja tā priekšā ceļus, līdz bārda skāra zemi, un māja Šastam, lai tas dara to pašu.

Svešinieks prasīja, lai viņam uz šo nakti izrāda viesmīlību, ko zvejnieks, protams, neuzdrošinājās liegt. Viss labākais, kas atradās būdā, tika tārkānam celts priekšā vakariņās. (Viņš gan novērtēja to visai zemu.) Šastam, kā allaž, kad zvejniekam pagadījās ciemiņš, Aršīšs iedeva maizes doniņu un izsūtīja viņu ārā no būdas. Tādās reizēs zēns parasti gulēja ar ēzelīti tā mazajā, niedrēm apjumtajā stallī. Taču bija vēl stipri par agru, lai dotos pie miera, un Šasta, kas nekad nebija mācīts, ka ir neglīti noklausīties aiz durvīm, apsēdās un piespieda ausi pie spraugas būdas sienā, lai dzirdētu, par ko pieaugušie runā. Un tas, ko viņš dzirdēja, būs lasāms tālāk.

— Un nu, ak, mans namatēvs, — teica tārkāns, — es vēlos pirkt no tevis to puiku.

— Ak, mans pavēlniek, — atsaucās zvejnieks (un pēc glaimīgās balss intonācijas Sasta uzminēja, cik kārīgs skatiens iezogas zvejnieka acīs, kad viņš turpina savu runājamo), — kāds atalgojums gan spētu pamudināt jūsu kalpu, lai cik nabadzīgs viņš būtu, pārdot verdzībā savu vienīgo dēlu, kas ir viņa paša miesa un asinis? Vai kāds dzejnieks nav sacījis, ka radniecības jūtas ir stiprākas par strebekli un dzimtas atvase dārgāka par karbunkuliem?

— Tieši tā gan ir, — viesis vēsi atteica. — Tomēr cits dzejnieks līdzīgā kārtā ir teicis: «Tas, kurš mēģina piekrāpt saprātīgo, jau laikus atsedz muguru pletnei.» Nepildi savu sirmgalvja muti ar meliem. Skaidri redzams, ka šis zēns nav tavs dēls, jo tavs vaigs ir tikpat tumšs kā manējais, turpretī puika ir sārts un balts kā nolādētie, bet skaistie barbari, kas dzīvo tālu uz ziemeļiem no mums.

— Cik labi tika pateikts, — zvejnieks pasteidzās atbildēt, —ka šķēpus spēj atturēt vairogi, tomēr gudrības skatiens izurbjas cauri jebkuras aizstāvības žogam! Tāpēc tev, ak, mans visvarenais viesi, ir jāzina, ka galēja nabadzība man liegusi jebkad apprecēties un dzemdināt bērnus. Taču tajā pašā gadā, kad savu cildeno un labdarīgo valdīšanu uzsāka Tišroks (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst), kādā pilnmēness naktī dieviem labpatika laupīt man miegu. Tāpēc es piecēlos no guļvietas šajā būdā un devos uz liedagu atspirdzināties, lūkodamies uz ūdeni un mēnesi un ieelpodams rēno gaisu. Un drīz vien es izdzirdu airu troksni, kas pāri viļņiem atlidoja pie manis, mi tad it kā vārgu kliedzienu. Neilgi pēc tam paisuma vilnis izsvieda krastā mazu laiviņu, kurā atradās vienīgi briesmīgi izbadējies un izslāpis izdilis vīrs, kas šķita bija miris pirms dažiem mirkļiem, (jo izrādījās vēl silts), ādas ūdens maiss un vēl dzīvs bērns. «Nav šaubu,» es sev sacīju, «ka šie nelaimīgie izglābušies, pateicoties dievu brīnumainajiem nodomiem, pēc kāda kuģa bojāejas un vecākais ir badojies, lai uzturētu pie dzīvības bērnu, un nomiris, kad pie apvāršņa parādījusies zeme.» Šinī sakarā atcerēdamies, ka dievi nekad neliedz atalgojumu tiem, kas palīdz bezpajumtniekiem, es, līdzjūtības vadīts (jo jiīsu kalps ir vīrs ar mīkstu sirdi)…

— Met pie malas visus šos tukšos vārdus, kuros slavini pats sevi, — tārkāns viņu pārtrauca. — Pietiek, jo es zinu, kāpēc tu paņēmi bērnu pie sevis. Katrs muļķis var redzēt, ka viņa darbs tev ienesis desmit reizes vairāk par viņa (I ienišķās maizes cenu. Un tagad uz karstām pēdām pasaki, cik tu par viņu prasi, jo tavas nebeidzamās pļāpas mani ir nogurdinājušas.

— Jūs pats viedi sacījāt, — iebilda Aršīšs, — ka zēna darba vērtība nav aprēķināma. Nosakot cenu, tas jāņem vērā. Jo, puiku pārdodot, man, bez šaubām, vajadzēs vai nu pirkt, vai noalgot citu, kas darīs viņa darbus.

— Es tev došu par viņu piecpadsmit pusmēnešus, — leica tārkāns.

— Piecpadsmit! — Aršīšs iebļāvās balsī, kas izklausījās pa pusei pēc smilksta, pa pusei pēc kliedziena.

— Piecpadsmit! Par manu vecumdienu balstu un manu acu prieku! Nezobojieties par manu sirmo bārdu, kaut ari esat tārkāns. Mana cena ir septiņdesmit.

Šajā brīdi Sasta piecēlās un uz pirkstgaliem aiztipināja projām. Viņš bija dzirdējis visu, ko gribējis, jo ne reizi vien bija noklausījies, kā kaulējas ciemata vīri, un zināja, kā tas risinās. Viņš nemaz nešaubījās, ka Aršīšs viņu galu galā pārdos par daudz augstāku cenu nekā piecpadsmit pus­mēneši un daudz zemāku par septiņdesmit, taču vienosies viņi pēc stundām ilgas kaulēšanās.

Lasot jums nav jāiztēlojas, ka Šasta jutās kaut mazdrusciņ līdzīgi tam, kā mēs būtu jutušies, ja dzirdētu savus vecākus , spriežam par mūsu pārdošanu verdzībā. Pirmkārt, viņa dzīve arī tobrīd nebija daudz labāka par verdzību; varēja taču domāt, ka diženais svešinieks lielā zirga mugurā, iespējams, būs pret viņu laipnāks nekā Aršīšs. Otrkārt, stāsts, ka viņš pats atrasts laivā, zēnu pildīja ar satraukumu un atvieglojumu. Viņš bieži bija juties nelāgi, jo, lai kā centās, nekādi nespēja iemīlēt zvejnieku, par spīti apziņai, ka dēlam taču savs tēvs jāmīl. Bet Aršīšs acīmredzot vispār nav viņam nekāds radinieks. Zēnam no sirds it kā novēlās smaga nasta. «Raugi, es taču varu būt sazin kas!» viņš nodomāja. «Es pats varētu būt kāda tārkāna dēls… vai Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst), vai pat kāda dieva dēls!»

To visu Šasta pārcilāja prātā, stāvēdams zālienā būdas priekšā. Ātri vien sabiezēja krēsla, un jau iedzirkstījās pa retai zvaigznei, taču rietumos joprojām varēja redzēt vakarblāzmu. Netālu ganījās svešinieka zirgs, vaļīgi piesiets

pie staļļa sienā iestiprinātā dzelzs gredzena, kur parasti sēja fiy,eliti. Sasta piegāja dzīvniekam klāt un papliķēja tam kaklu . Zirgs nepārstāja plūkt zāli un neveltīja zēnam nekādu uzmanību.

'tad Šastam iešāvās prātā vēl cita doma. — Diez kāds cilvēks ir šis tārkāns, — viņš sāka skaļi prātot. — Būtu br mišķīgi, ja viņš izrādītos labs. Lielkunga namā vergiem dažkārt nav jādara gandrīz nekas. Viņi ir ietērpti skaistās drānās un katru dienu ēd gaļu. Varbūt viņš mani ņemtu līdzi karos, es viņam kādā kaujā izglābtu dzīvību, un tad v i ņš mani adaistu brīvībā, pieņemtu par dēlu un uzdāvinātu pili kaujas ratus un bruņas. Bet iespējams, ka viņš ir ļoti cietsirdīgs. Varētu gadīties, ka viņš mani sūta strādāt tīrumā, važās saslēgtu. Kaut es to zinātu! Bet kā lai to

izdara? Varu derēt, ka šis zirgs zina… ja viņš mācētu man to pasacīt!

Zirgs pacēla galvu. Sasta noglāstīja viņa gludo, samtaino purnu un sacīja: — Kaut tev piemistu spēja runāt, veco zēn!

Un tad kādu mirkli Šastam šķita, ka viņš sapņo, jo zirgs — gan klusā balsī, taču skaidri — atteica: —Man tak tā ir.

Šasta platām acīm vērās lielajos redzokļos, un viņa paša acu zīlītes aiz izbrīna kļuva gandrīz tikpat lielas kā zirgam.

— Kā ta' tu iemācījies tā runāt? — viņš noprasīja

— Kuš! Ne tik skaļi, — attrauca zirgs. — Tur, no kurienes es nāku, gandrīz visi dzīvnieki runā.

— Kur ta' tas ir? — vaicāja Šasta.

—Nārnijā, —paskaidroja zirgs. —Laimes zemē Nārnijā, Nārnijā ar tās viršiem apaugušajiem kalniem un timiānu klātajām ielejām, Nārnijā ar tās daudzajām upēm, gravām, kur dziļumā šļakstūdens, sūnainajām alu sienām un dziļajiem mežiem, kurus pieskandina rūķu veseru klaudzieni. Ak, smaržpilnais Nārnijas gaiss! Stundu gara dzīve šajā zemē ir jaukāka par tūkstoš gadiem Kalormenā. — Runa beidzās ar zviedzienu, kas drīzāk izklausījās pēc nopūtas.

— Kā tu nokļuvi te? — Šasta jautāja.

—Mani slepus aizveda, —zirgs sacīja. —Vai nolaupīja, vai sagūstīja — sauc to, kā gribi! Es toreiz biju tikai kumeļš. Māte mani brīdināja, lai neklejoju pa dienvidu piekalnēm, kas ved uz Ārčenlendu un zemēm aiz tās, bet es viņas vārdus neņēmu nopietni. Un — zvēru pie Lauvas krē­pēm ! — esmu par savu muļķību dārgi samaksājis. Visus šos gadus esmu vergojis cilvēkiem, slēpdams savu īsto dabu un izlikdamies par mēmu tukšprāti, kādi ir viņu zirgi.

— Kāpēc tu viņiem nesacīji, kas esi?

— Tāpēc, ka neesmu nekāds muļķis. Ja viņi uzostu, ka es protu runāt, tad vadātu mani pa gadatirgiem un uzmanītu daudz rūpīgāk nekā tagad. Tad būtu zudusi mana pēdējā bēgšanas iespēja.

—Un kāpēc… —Sasta iesāka, taču zirgsviņupārtrauca.

— Paklau, — tas teica, — nav ko šķiest laiku tukšā prašņāšanā. Tu gribi uzzināt kaut ko par manu kungu tārkānu Anradīnu. Nu, viņš ir nejauks. Pret mani ne tik ļoti, jo kara zirgs maksā pārāk dārgi, lai pret to izturētos slikti. Taču tev būtu labāk šonakt nomirt nekā rīt kļūt par vergu viņa namā.

— Tad man drīzāk vajadzētu bēgt, — nobālēdams izdvesa Sasta.

—Jā, tā gan, — sacīja zirgs. — Bet kāpēc tev nelaisties lapās kopā ar mani?

— Vai tu arī grasies mukt? — prasīja Sasta.

— Jā, ja tu man piebiedrosies, — atbildēja zirgs.

— Šī ir iespēja mums abiem. Redzi, ja es aizbēgšu bez jātnieka, ikviens, kas mani redzēs, sacīs: «Noklīdis zirgs,» — un dzīsies man pakaļ, ko kājas nes. Ar jātnieku cerības aizmukt ir lielākas. Tā tu varētu man palīdzēt. Un, parau­goties no cita viedokļa, tu uz savām divām smieklīgajām kājelēm (ir gan tie cilvēku ejamie muļķīgi!) nekur tālu netiksi: tevi noķers. Turpretī manā mugurā tu noskriesi jebkuru citu zirgu šajā zemē. Tieši tā es tev varu palīdzēt. Starp citu, es ceru, ka tu māki jāt?

—Jā, protams, —Šasta apliecināja. — Vismaz ar ēzelīti esmu jājis.

— Kā tu esi jājis? — bezgalīgā nicībā pārjautāja zirgs. (Vismaz to nu viņš gribēja apliecināt. Patiesībā nicība izpaudās zviedzienā — khā-ī-ā-īā. Kad Runājoši zirgi sadusmojas, viņi vienmēr izklausās zirdziskāki.)

— Citiem vārdiem sakot, — zirgs turpināja, — jāt tu neproti. Tas nu ir trūkums. Man būs tevi jāmāca jājiena laikā. Ja tu neproti jāt, vai māki krist?

— Man liekas, ka krist prot katrs, — bilda Šasta.

— Es ar to domāju: vai tu proti krist un atkal uzslieties kājās bez brēkšanas un uzrāpties atkal man mugurā, un krist vēlreiz — un tomēr no krišanas nebaidīties?

— Es, es centīšos, — Šasta solījās.

— Nabaga mazais zvērēns, — jau maigāk sacīja zirgs. —Piemirsu, ka tu vēl esi tikai kumelēns. Ar laiku pataisīsim tevi par varenu jātnieku. Un tā — mēs nedrīkstam doties ceļā, līdz tie divi nav aizmiguši. Pa to laiku varam izdomāt, ko darīt. Mans tārkāns ir ceļā uz ziemeļiem — uz lielo pilsētu, uz pašu Tašbānu un Tišroka galmu…

— Paklau, — Šasta viņu nobijies pārtrauca, — vai ta' tev nevajadzēja teikt «lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst»?

— Kāpēc? — zirgs noprasīja. — Es esmu brīvs nārnietis. Kāpēc man jārunā kā vārgajam un muļķim? Es negribu, lai viņš dzīvotu mūžīgi, un es zinu, ka viņš arī mūžīgi nedzīvos, vienalga, vai es to gribētu vai ne. Un es redzu, ka arī tu esi no brīvajiem ziemeļiem. Lai mūsu runās vairs neatskan šīs dienvidnieku ķēmības! Bet nu —atgrie­zīsimies pie saviem plāniem! Kā jau teicu, mans cilvēk­veidīgais bija ceļā uz ziemeļiem, lai nokļūtu Tašbānā.

—Vai tas nozīmē, ka mums vajadzētu jātuz dienvidiem?

— Manuprāt, nē, — teica zirgs. — Redzi, viņš domā, ka esmu mēms tukšprātiņš kā citi viņa zirgi. Ja es tiešām tāds būtu, tad tanī mirklī, kad tiktu brīvībā, drāztos atpakaļ uz mājām un aploku, atpakaļ uz viņa pili — līdz turienei jāmēro divu dienu ilgs ceļš uz dienvidiem. Viņš mani meklēs tur. Viņam pat sapņos nerādīsies, ka es viens pats varētu joņot uz ziemeļiem. Un vispār viņš droši vien izprātos, ka iepriekšējā ciematā kāds, kas redzējis viņu jājam, sekojis mums līdz šejienei un mani nozadzis.

— Urā! — iesaucās Sasta. — Tad gan dosimies uz ziemeļiem. Visu savu mūžu esmu ilgojies tur nokļūt.

—Tas ir pilnīgi saprotams, — zirgs piekrita. — Tas tāpēc, ka tevī rit viņu asinis. Esmu pārliecināts, ka tu esi īsts ziemeļnieks. Tomēr nerunā tik skaļi. Man domāt, nu jau viņi drīz būs aizmiguši.

— Es ielīdīšu atpakaļ un palūkošos, — Sasta ierosināja.

— Tā ir laba doma, — zirgs bija ar mieru. — Tikai uzmanies, lai tevi nepamana.

Nu jau bija kļuvis krietni tumšāks un ļoti kluss, vienīgi liedagā šalkoja viļņi, bet Sasta to nemaz lāgā neievēroja, jo viņš šīs skaņas, cik vien jaudāja sevi atcerēties, bija dzirdējis dienu un nakti. Tuvojoties būdai, viņš gaismu tajā neredzēja. Stāvot mitekļa priekšā, nebija dzirdams ne mazākais troksnītis. Apgājis apkārt mājai līdz vienīgajam logam, viņš pēc dažiem mirkļiem saklausīja pazīstamu skaņu — vecā zvejnieka čīkstīgos krācienus. Savāda likās doma, ka, gadījumā ja paveiktos, viņš tos vairs nekad nedzirdēs. Aizturēdams elpu un juzdamies maķenīt noskumis (tomēr stipri vairāk gan priecīgs nekā noskumis), Sasta aizslīdēja pāri zālienam uz ēzelīša stalli, pataustīja, kur zinājās noslēpis atslēgu, atvēra durvis un atrada zirga seglus un iemauktus, kas te uz nakti bija ieslēgti. Zēns paliecās uz priekšu un nobučoja ēzelītim purnu.

— Man žēl, ka nevaram ņemt līdzi arī tevi, — viņš nočukstēja.

— Te nu tu beidzot esi, — noteica zirgs, kad puisēns atgriezās pie viņa. — Es jau sāku prātot, kas ar tevi noticis.

— Padabūju no staļļa tavas lietas, — Sasta paskaid­roja. — Nu tu vari mani pamācīt, kā tās uzlikt.

Kādu brīdi Sasta rosījās, kustēdamies diezgan piesardzīgi, lai nekas neiešķindētos. Zirgs laiku pa laikam izteica tādas pamācības kā: «Savelc stingrāk seglu siksnu», «Sprādzi tu atradīsi zemāk», «Kāpšļi jāpavelk krietni augstāk». Kad viss bija galā, viņš sacīja:

— Skata pēc mums vajadzīga arī pavada, tikai tu to nelietosi. Piesien to pie seglu loka — pavisam vaļīgi, lai es varētu brīvi kustināt galvu. Un atceries — tev tai nav jāpieskaras.

— Kāpēc tad tā pavada vajadzīga? — Sasta vaicāja.

— Parasti ar to mani vada, — atteica zirgs. — Bet, tā kā šajā ceļojumā visu vadīšanu esmu paredzējis uzņemties pats, tad esi tik labs un pievaldi rokas. Un vēl kas. Es tev aizliedzu ķerties man krēpēs.

—Betpaklau, —Sastalūdzās. —Ja es nedrīkstu turēties ne pie pavadas, ne tavām krēpēm, pie kā ta' lai es turos?

—Turies man mugurā, piekļaudamies ar ceļgaliem, — zirgs mācīja.

— Tas ir laba jātnieka noslēpums. Spiedies man klāt ar ceļgaliem, cik cieši vien vēlies; sēdi, taisni izslējies — kā olekti norijis, elkoņus pieglaudis sāniem. Un, starp citu, kur tu liki piešus?

— Protams, piestiprināju pie papēžiem, — Sasta teica. — Tik daudz jau nu es apjēdzu.

—Tad vari tos noņemt un iebāzt seglu somā. Nokļuvuši Tašbānā, varēsim tos pārdot. Vai esi gatavs? Manuprāt, nu vari rausties man mugurā.

— Vai-l! Tu gan esi briesmīgi augsts, — izdvesa Sasta pēc pirmā, turklāt neveiksmīgā mēģinājuma.

— Esmu zirgs, tas ir viss, — skanēja atbilde. — Pēc tā, kā tu mēģini rāpties man mugurā, varētu nodomāt, ka es esmu siena guba! Lūk, nu ir labāk. Tagad sēdi taisni un atceries, ko es tev sacīju par ceļgaliem. Ja tā padomā, tad šķiet smieklīgi, ka es, kas vedis uzbrukumā kavalēriju un uzvarējis jāšanas sacīkstēs, esmu spiests nest seglos tādu kartupeļu maisu kā tevi! Bet nu —taisāmies, ka tiekam! — viņš tomēr gluži laipni nozvaigaļāja.

Protams, zirgs uzsāka abu nakts ceļojumu ar lielu piesardzību. Vispirms viņš no zvejnieka būdas pagriezās uz dienvidiem un devās uz nelielo upīti, kas tur ietecēja jūrā, parūpēdamies atstāt dubļos uz ceļa, kas veda uz dienvidiem, ļoti skaidrus pakavu nospiedumus. Taču, tikko abi sasniedza kāda brasla vidu, zirgs devās augšup pa straumi un brida, līdz viņi atradās ap simt jardu tālāk iekšzemē nekā Aršīša būda. Tad viņš izvēlējās jauku, ar granti noklātu krastmalu, kur nepaliktu pēdas, un iznāca ārā ziemeļpusē. Tad joprojām mērenā solī viņš devās uz ziemeļiem, līdz būda, vienīgais koks, kas pie tās auga, ēzelīša stallis un upīte — patiesībā viss, ko Sasta bija pazinis, — pagaisa skatienam naksnīgi pelēcīgajā tumsā. Viņi pa nogāzi bija uzjājuši kalnā un tagad atradās tā korē, korē, kas mūžam bija iezīmējusi Šastam zināmās pasaules robežu. Viņš nevarēja saskatīt, kas atrodas priekšā, — vienīgi manīja, ka tur plešas zālains klajums. Likās, tam nav ne gala, ne malas — tas ir mežonīgs, vientulīgs un brīvs.

—Va'traks! —piezīmēja zirgs. —īstā vieta auļošanai, vai ne?

— Nevajag vis, — Šasta pretojās. — Vēl ne. Es nezinu, kā… — lūdzu, zirgs! Es nezinu, kā tevi sauc vārdā.

— Brīnā-hīnā-brīnī-haī-ha, — zirgs paskaidroja.

— Es to savu mūžu neiemācīšos izrunāt, — noteica Šasta. — Vai drīkstu tevi saukt par Brī?

— Nu, ja tev nekas labāks neienāk prātā, tad laikam tā jādara, — sacīja zirgs. — Un kā lai godāju tevi?

— Mani sauc Šasta.

— Hm, — noteica Brī. — Šis nu gan ir vārds, ko patiešām grūti izrunāt. Bet tagad parunāsim par jāšanu aulekšiem. Ja vien tu zinātu, tad saprastu, ka auļot ir krietni vieglāk nekā rikšot, jo tad tev nav jāceļas uz augšu un jābumsās atkal uz leju. Piespied ceļgalus man cieši klāt un lūkojies pa manu ausu starpu tieši uz priekšu. Neblenz uz zemi. Ja tev liekas, ka kritīsi, piespiedies tikai man klāt vēl ciešāk un izslejies taisnāk. Vai esi gatavs? Tātad laižam uz ziemeļiem un — Nārniju.