Zirgs un viņa zēns

Astotā nodaļa tišroka pilī

— Ak, mans tēvs, un, ak, mans acu prieks, — iesāka jaunais vīrietis, murminādams vārdus visai ātri un īgni un nebūt ne tā, it kā Tišroks patiešām būtu viņa acu prieks. — Lai jūsu dzīves pavediens nekad nepārtrūkst, taču mani jūs esat lēmis iznīcībai. Ja saullēktā, kad es ieraudzīju, ka šo nolādēto barbaru kuģis vairs neatrodas savā vietā, jūs būtu man iedevis ātrāko galeru, es, iespējams, būtu viņus panācis. Taču jūs mani pierunājāt vispirms sūtīt izlūkus, lai pār­liecinātos, vai viņi nav tikai apbraukuši apkārt zemesragam uz labāku enkurvietu. Un tā nu visa diena ir zaudēta. Un viņi ir prom —prom, es viņus vairs nevaru iedzīt! Šī viltīgā palaistuve, šī… —un tēviņš piebilda milzum daudz kara­lienei Sjūzenai veltītu apzīmējumu, kas, iespiesti grāmatā, nebūt neizskatītos jauki. Jo šis jaunais vīrietis, protams, bija princis Rabadašs un viltīgā palaistuve, protams, Nār­nijas Sjūzena.

— Ak, mans dēls, jel nomierinies, — teica Tišroks. —Jo viesu aizbraukšanas cirstā brūce saprātīga namatēva sirdī ir viegli sadziedējama.

— Bet es viņu gribu! — kliedza princis. — Man viņa jādabū. Ja es viņu neiegūšu — to viltīgo, iedomīgo, nelietīgo kuci, kas viņa ir, — es nomiršu. Miegs no manis bēg, ēdiens man negaršo, un viņas daile ir darījusi tumšas manas acis. Man šī barbaru karaliene ir nepieciešama.

— Cik labi izteicies kāds apdāvināts dzejnieks, — piezīmēja lielvezīrs, pacēlis no grīdsegas ģīmi (ko klāja paplāns putekļu plīvurs), — dziļie malki no prāta avota ir apsveicami, jo nodzēš naivi jaunišķīgas mīlas liesmas.

Tas šķita izvedam princi no pacietības. —Aktusuns! — viņš kliedza, raidīdams virkni labi nomērķētu spērienu lielvezīra pēcpusei. — Neuzdrošinies man te citēt dzej­niekus. Man augu dienu bijis jāklausās panti un sentences, tāpēc es necietīšu, lai man tās skandētu vēl šobrīd.

Jāatzīst, ka Aravisa pret vezīru nejuta ne mazāko žēlumu.

Tišroks acīmredzot bija ieslīdzis domās, bet, kad pēc ilga klusuma brīža viņš ievēroja, kas notiek, tad vienā mierā noteica:

— Mans dēls, tev katrā ziņā jāatturas no cienījamā un augsti izglītotā vezīra spārdīšanas: jo, tāpat kā vērtīgs dārgakmens saglabā savu cenu, pat ja ir noslēpts mēslu kaudzē, tāpat arī liels vecums un apdomība jāciena pat mūsu pretīgo pavalstnieku personā. Tāpēc beidz spārdīties un pastāsti mums, ko vēlies un ko ierosini.

—Ak, mans tēvs, es vēlos un ierosinu, — teica Rabadašs, — lai jūs tūdaļ sapulcētu savu neuzvaramo armiju un iebruktu trīskārt nolādētajā Nārnijas zemē, izpostītu to ar uguni un zobenu un pievienotu savai impērijai, kam nav robežu, noslaktējot viņu Visaugstāko karali un visus, kam dzīslās rit šīs dinastijas asinis, atstājot pie dzīvības vienīgi karalieni Sjūzenu. Jo viņai jākļūst par manu sievu, kaut arī pirms tam jāsaņem pamatīga mācība.

— Ak, mans dēls, tev jāsaprot, — atteica Tišroks, — ka neviens tevis teiktais vārds nepiedabūs mani uzsākt karu pret Nārniju.

— Ak, nemirstīgais Tišrok, ja jūs nebūtu mans tēvs, — zobus grimdams, izgrūda princis, — es teiktu, ka šie vārdi atskanējuši no gļēvuļa mutes.

— Un, ak, mans augstākā mērā lecīgais Rabadaš, ja tu nebūtu mans dēls, — atcirta viņa tēvs, — tava dzīve būtu īsa un tava nāve pēc tevis teiktajiem vārdiem — ilga. — (Dzirdot šo vēso, mierīgo balsi, kādā viņš izrunāja iepriekš­teiktos vārdus, Aravisai asinis dzīslās sastinga.)

— Bet kāpēc, ak, mans tēvs, — princis sacīja šoreiz daudz godbijīgākā tonī, — kāpēc lai mēs vilcinātos sodīt Nārniju, ja slinku vergu mēs pakaram, ka nemetas, un no nodzīta zirga pagatavojam suņu barību? Nārnijā neaizņem pat tik lielu platību kā ceturtdaļa jūsu mazākās provinces. Tūkstoš šķēpnešu iekarotu to piecās nedēļās. Tā ir kauna traips jūsu impērijas nomalē.

— Pilnīgi neapšaubāmi, — piekrita Tišroks. — Šīs mazās barbaru zemītes, kas sevi dēvē par brīvām (citiem vārdiem runājot, tas nozīmē, ka tās vada dīku, nekārtīgu, bezpeļņas dzīvi), necieš ne dievi, ne arī cilvēki, kam piemīt veselais saprāts.

— Kāpēc tad mēs esam piecietuši, lai tāda zeme kā Nārnijā tik ilgi paliek nepakļauta?

—Ak, apgaismoto princi, —iejaucās lielvezīrs, —jums jāzina, ka līdz tam gadam, kad jūsu cildenais tēvs uzsāka savu svētīgo un mūžīgo valdīšanu, Nārnijas zemi klāja ledus un sniegs un turklāt tajā valdīja visvarena burve.

— Ak, runātīgais vezīr, tas man ir ļoti labi zināms, — atteica princis. — Bet es zinu arī, ka burve ir beigta un ledus un sniegs izkusis, tā ka Nārnijā tagad ir veselīga, auglīga un brīnumjauka zeme.

— Un šīs pārmaiņas, ak, augsti mācītais princi, neapšaubāmi ar saviem varenajiem burvju vārdiem ir panākuši tie ļaunie radījumi, kuri tagad dēvējas par Nārnijas karaļiem un karalienēm.

— Es gan drīzāk uzskatu, —iebilda Rabadašs, —ka tas noticis, mainoties zvaigžņu ceļiem un iedarbojoties dabiskiem cēloņiem.

— Tas viss, — teica Tišroks, — ir zinātņu vīru disputu jautājums. Nemūžam neticēšu, ka tik lielas pārmaiņas un vecās burves nāvi panāca bez spēcīgas maģijas palīdzības. Un tādā zemē, ko galvenokārt apdzīvo gan dēmoni dzīv­nieku izskatā (un šie dzīvnieki runā kā cilvēki), gan bries­moņi, kas ir pa pusei cilvēki, pa pusei zvēri, to arī var gaidīt. Visas ziņas vēsta, ka Nārnijas Visaugstāko karali (lai dievi viņu bez žēlastības atgrūž no sevis) balsta izskatā pretīgs un nepārspējama ļaunuma pilns dēmons, kurš parādās Lauvas veidolā. Tāpēc uzbrukums Nārnijai būtu tumšs un šaubīgs pasākums un es esmu apņēmies neizstiept roku tālāk par punktu, no kura es to varētu atvilkt atpakaļ.

— Svētīta ir Kalormena, — sacīja vezīrs, atkal pēkšņi pavērsdams skatu augšup, — kuras valdniekam dieviem labpaticis piešķirt gudrību un apdomu! Taču, kā ir teicis neapstrīdamais un viedais Tišroks, ir ļoti sāpīgi būt spiestam atturēties no tāda garda kumosiņa kā Nārnijā. Talanta apveltīts bija dzejnieks, kas teica… — taču šinī mirklī Ahošta ievēroja prinča kājas īkšķi nepacietīgi sakustamies un ātri aizvēra muti.

— Ļoti sāpīgi, — savā dobjajā, mierīgajā balsī noteica Tišroks. Ik rītu manas acis redz sauli satumstam un ik nakti mans miers kļūst mazāk spirdzinošs, jo es atceros, ka Nārnijā joprojām ir brīva.

— Ak, mans tēvs, — Rabadašs iesaucās. — Kā būtu, ja es jums ieteiktu, kā pastiept roku pēc Nārnijas un tomēr to atvilkt neskartu atpakaļ, ja mēģinājums neizdotos?

— Ja tu to man vari ieteikt, ak, Rabadaš, — Tišroks sacīja, — tad tu būsi vislabākais no visiem dēliem.

— Tad uzklausiet, tēvs! Šo pašu nakti un šinī pašā stundā es paņemšu divsimt zirgu un došos pāri tuksnesim. Un visiem šiem vīriem liksies, ka jūs neko nezināt par manu jājienu. Otrā rītā es apstāšos pie Ārčenlendas karaļa Lūna Anvardas pils vārtiem. Arčenlendieši dzīvo mierā ar mums, nebūs gatavojušies aizstāvēties, un es Anvardu ieņemšu, pirms viņi paspēs pakustināt mazo pirkstiņu. Tad es došos uz kalnu pāreju, kas atrodas aiz Anvardas un pēc tam lejup uz Nārniju un Ķēru Paravelu. Visaugstākā karaļa tur nebūs; kad es viņus atstāju, viņš jau gatavojās iet uz savu ziemeļu robežu, lai cīnītos pret milžiem. Droši vien es atradīšu Ķēru Paravelu ar atvērtiem vārtiem un iejāšu iekšā. Es rīkošos gudri un laipnīgi un izliešu tik maz nārniešu asiņu, cik vien būs iespējams. Un pēc tam adiks vienīgi gaidīt, līdz«Dzidrais krāšņums» ar karalieni Sjūzenu uz klāja piestās krastā, notvert savu noklīdušo putniņu, kad tas spers pirmo soli uz Nārnijas zemes, iecelt bēgli seglos un pēc tam jāt, jāt, jāt atpakaļ uz Anvardu!

— Bet, ak, mans dēls, vai nav iespējams, — iebilda Tišroks, — ka, cīnoties par sievieti vai nu karalis Edmunds, vai tu zaudētu dzīvību?

— Viņu būs mazs bariņš, — atteica Rabadašs, — un es pavēlēšu desmitam savu vīru karali Edmundu atbruņot u: sasiet, apvaldot savas dedzīgās alkas pēc viņa asinīm tā, h viņiem nebūtu uz radinieka nāves balstīta iemesla izraisi karu starp jums un Visaugstāko karali.

— Un ko tad, ja «Dzidrais krāšņums» sasniedz Kēr Paravelu pirms jūsu ierašanās?

— Ak, mans tēvs, ņemot vērā pašreizējos vējus, es t> apšaubu.

— Un beidzot, ak, mans atjautīgais dēls, — sacījj Tišroks, — tu man esi paskaidrojis, kā tas viss varētu līdzēt iegūt tev šo barbaru sievieti, bet ne to, kā tas palīdzēs man sakaut Nārniju.

—Ak, mans tēvs, vai jums paslīdējis garām apstāklis, ka, lai arī es ar saviem jātniekiem izlidošu cauri Nārnijai kā bulta, kas izšauta no loka, tomēr Anvarda paliks mūsu rokās uz mūžiem? Un, ja jums pieder Anvarda, jūs atrodaties pie pašiem Nārnijas vārtiem, un jūsu garnizonu Anvardā var pamazām palielināt līdz lielam karapulkam.

— Tas ir teikts ar lielu izpratni un tālredzību. Bet kā es neizdošanās gadījumā atvilkšu roku atpakaļ?

—Jūs teiksiet, ka es to esmu darījis, jums nezinot, pret jūsu gribu un bez jūsu svētības, mīlas spēka un jaunības trakulības mudināts.

— Un kas notiks, ja Visaugstākais karalis pieprasīs, lai mēs šo barbaru sievieti — viņa māsu — sūtām atpakaļ?

— Ak, mans tēvs, to viņš nekādā gadījumā nedarīs. Jo, kaut arī sieviete savās iedomās šo laulību ir atraidījusi, Visaugstākais karalis Pīters ir gudrs un saprātīgs vīrs, kas nekādā ziņā negribēs atteikties no augstā goda un priekš­rocībām, ko nodrošinās saites ar mūsu namu, un no iespējām redzēt savu māsasdēlu un tā dēlu Kalormenas tronī.

—Ja manas dzīves pavediens nekad nepārtrūks, kā tu, bez šaubām, vēlies, tad viņš to nepieredzēs, — Tišroks atteica pat vēl vēsāk nekā parasti.

— Turklāt, ak, mans tēvs, un, ak, mans prieks, — pēc neveikla klusuma brīža turpināja princis, —mēs sacerēsim vēstuli, ko it kā būs rakstījusi karaliene, lai pateiktu, ka mīl mani un nevēlas atgriezties Nārnijā. Jo ir labi zināms, ka sievietes prāti ir mainīgi kā pavasara laiks. Un, pat ja viņi šai vēstulei īsti nenoticēs, viņi neiedrošināsies nākt ar bruņotu karaspēku uz Tašbānu un viņu atņemt.

— Ak, apgaismotais vezīr, — aicināja Tišroks, — dod savu gudro vērtējumu šim dīvainajam priekšlikumam, kas mūs skar.

— Ak, mūžīgais Tišrok, — atsaucās Ahošta, — man nav sveša tēva kvēlā mīlestība, un es bieži esmu dzirdējis, ka dēli tēvu acīs esot dārgāki par dimantiem. Kā lai es iedrīkstos brīvi atklāt savas domas jautājumā, kas var apdraudēt šī cildenā prinča dzīvību?

— Tu neapšaubāmi to iedrīkstēsies, — sacīja Tišroks. —Jo sapratīsi, ka briesmas, kas draudēs, ja tu to nedarīsi, būs vismaz tikpat lielas.

— Dzirdu un paklausu, — vaidēdams izmocīja nelai­mīgais večuks. — Nu, tad lai tev ir zināms, ak, bezgala saprātīgais Tišrok, ka, pirmkārt, briesmas, kas draudēs princim, nebūt nebūs tik lielas, kā varētu likties. Jo dievi nav dāvājuši barbariem spriešanas spēju, tāpat kā viņu dzeja nav tā kā mūsējā pilna ar vislieliskākajām apoftegmām [1] un derīgām sentencēm, bet tikai ar mīlas un kara tēlojumu vārsmām. Tāpēc viņiem nekas neliksies cildenāks un apbrīnas cienīgāks par tādu traku pasākumu kā šis… oioi! —Jo princis, izdzirdis vārdu «traks», atkal bija viņam iespēris.

— Esi mierīgs, ak, mans dēls, — brīdināja Tišroks. — Un tu, godājamais vezīr, vienalga, vai viņš ir mierīgs vai ne, neļauj aprauties saviem daiļrunības plūdiem! Jo nekas tā nepiestāv nopietniem un pieklājīgiem cilvēkiem kā nelielu neērtību pieciešana, saglabājot prāta stingrību.

— Dzirdu un paklausu, — sacīja vezīrs, iegrozīdamies mazliet citādi, lai pēcpuse atrastos tālāk no Rabadaša kājas pirkstgaliem. — Es teikšu, ka nekas viņu acīs neliksies tik viegli piedodams vai pat cieņu izraisošs kā šis… ē… bīstamais mēģinājums, it īpaši tāpēc, ka tā cēlonis ir mīla pret sievieti. Tāpēc, ja princi piemeklēs nelaime un viņš kritīs nārniešu rokās, tie viņu nekādā ziņā nenomaitās. Nē, var pat notikt, ka, par spīti neveiksmei, kas neļaus aizvest karalieni, redzot prinča izcilo varonību un ārkārtīgo kaisli, viņa atdos tam sirdi.

— Tas ir labs pamatojums, vecais pļāpa, — teica Rabadašs. — Ļoti labs, kaut arī radies tavā nejaucīgajā paurī.

— Manu kungu uzslava ir manu acu gaisma,— atteica Ahošta. — Un, otrkārt, ak, Tišrok, kura valdīšanai jābūt mūžīgai un kura tāda arī būs, es uzskatu, ka ar dievu palīdzību ļoti iespējams, ka Anvarda kritīs prinča rokās. Un, ja tā, tad mēs varēsim nožņaugt Nārniju.

Sekoja ilgs klusuma bridis, tā ka abas meitenes tik tikko uzdrošinājās elpot. Beidzot Tišroks ierunājās.

— Ej, mans dēls, — viņš sacīja. — Un rīkojies tā, kā teici. Taču negaidi no manis nedz palīdzību, nedz atbalstu. Es tevi neatriebšu, ja tiksi nogalināts, un necentišos atbrīvot, ja barbari tevi iemetīs cietumā. Un, ja (vienalga, vai tev veiksies vai neveiksies) tu izliesi par vienu pilienu vairāk cildeno nārniešu asiņu, nekā vajadzīgs, un izcelsies atklāts karš, tu vairs nekad nevarēsi cerēt uz manu labvēlību, un tavu vietu Kalormenā ieņems tavs brālis, kas pēc vecuma ir nākamais. Tagad ej. Esi ašs, neko neizpļāpā, un lai tev smaida laime. Lai nelokāmā, neuzveicamā Taša spēks vada tavu šķēpu un zobenu.

— Dzirdu un paklausu, — iesaucās Rabadašs un, nometies uz brīdi ceļos, lai noskūpstītu tēva rokas, izdrāzās no istabas. Aravisai par lielu vilšanos (jo viņai sāpēja visi kauli), Tišroks ar vezīru palika turpat.

—Ak, vezīr, —Tišroksvaicāja, —vai ir noteikti zināms, ka neviena dzīva dvēsele nezina par šovakar notikušo triju vīru apspriedi?

— Ak, mans pavēlniek, —sacīja Ahošta, —to zināt nav iespējams nevienam. Tieši šī iemesla dēļ es ierosināju un jūs savā gudrībā piekritāt, ka mums jāsapulcējas šeit, Vecajā pilī, kur nekad nav notikusi neviena apspriede un nevienam kalpotājam nav vajadzības nākt šurp.

— Labi, — teica Tišroks, — ja kāds cilvēks kaut ko zinātu, es parūpētos, lai nepaietu ne stunda, kad viņš jau būtu izlaidis garu. Un tev, ak, viedais vezīr, arī viss jāaizmirst. Es izslaucīšu gan no savas paša sirds, gan no tavējās visas zināšanas par prinča plāniem. Viņš ir devies projām bez manas ziņas un piekrišanas, es nezinu, uz kurieni, jo viņš ir ļoti nevaldāms un, būdams gados jauns, pārsteidzīgs un nepaklausīgs. Dzirdot, ka Anvarda atrodas Rabadaša rokās, neviens nebūs vairāk pārsteigts par tevi un mani.

— Dzirdu un paklausu, — apliecināja Ahošta.

— īpaši tāpēc tu nekad pat savā apslēptākajā smadzeņu stūrītī neglabāsi domu, ka es esmu viscietsirdīgākais tēvs, kas ņem un aizsūta savu pirmdzimto dēlu uzdevumā, kurš, ļoti iespējams, vedīs viņu nāvē, — lai cik tīkami tev tas varētu šķist, jo tu princi nemīli. Tāpēc ka es redzu tev cauri un lasu tavas domas.

— Ak, bezgrēcīgais Tišrok, — atsaucās vezīrs. — Salīdzinājumā ar manām jūtām pret jums var teikt, ka es nemīlu ne princi, ne paša dzīvību, ne maizi, ne ūdeni, ne saules gaišumu.

—Tavas izjūtas ir pacilājošas un pareizas. Es arī nemīlu nevienu no tevis uzskaitītajām lietām, ja salīdzinu tās ar sava troņa slavu un spēku. Ja princim veiksies, mēs iegūsim Arčenlendu un varbūt pēc tam Nārniju. Ja neveiksies — man ir astoņpadsmit citu dēlu, turklāt Rabadašs, līdzīgi citiem pirmdzimtajiem karaļdēliem, sāk kļūt bīstams. Vairāk nekā pieci Tašbānas Tišroki ir priekšlaicīgi miruši tāpēc, ka viņu vecākajiem dēliem, izglītotiem prinčiem, apnika gaidīt uz troni. Labāk lai atvēsina karsto galvu aiz robežām, nekā bezdarbībā ļauj asinīm karst mājās. Un nu, mans lieliskais vezīr, tēvišķīgu raižu pārmērs man uzdzen miegu. Liec, lai uz manu guļamistabu atnāk muzikanti. Bet, pirms liecies uz auss, atsauc apžēlošanas rakstu, ko mēs uzrakstījām trešajam pavāram. Es jūtu sevī gremošanas traucējuma pazīmes.

— Dzirdu un paklausu, — noteica lielvezīrs. Viņš atmuguriski aizrāpoja uz visām četrām līdz durvīm, piecēlās, paklanījās un izgāja ārā. Tomēr ari tad Tišroks palika vēl klusu sēžam uz dīvāna, tā ka Aravisa gandrīz sāka baidīties, ka viņš ir aizmidzis. Taču beidzot, dīvānam skaļi čīkstot un pašam Tišrokam pūšot un stenot, viņš piespieda savu milzīgo augumu uzsvempties kājās, pamāja vergiem iet ar svecēm pa priekšu un izčāpoja ārā. Durvis aiz viņa aizvērās, istaba no jauna iegrima pilnīgā tumsā, un abas meitenes atkal varēja brīvi uzelpot.