Zirgs un viņa zēns

Ceturtā nodaļa Šasta nejauši sastopas ar nārniešiem

Sākumā Sasta ielejā zem sevis redzēja vienīgi miglas blāķi, no kura rēgojās daži kupoli un mazi torņi, bet, kad kļuva gaišāks un migla izklīda, viņš saskatīja arvien vairāk un vairāk. Plata upe bija sašķēlusies divās straumēs, un starp tām uz salas slējās Tišbānas pilsēta — viena no pasaules brīnumiem. Ap pilsētu gar pašu salas malu, tā ka pret akmeņiem šļakstījās ūdens, pacēlās augsti mūri, kuru drošību vēl stiprināja tik daudz torņu, ka Sasta drīz vien •ieteicās no nodoma tos saskaitīt. Mūru iekšpusē sala pamazām cēlās arvien augstāk, un ikviens tās stūrītis līdz pat Tišroka pilij un Taša milzīgajam templim, kas atradās kalngalā, bija no vienas vietas apbūvēts: terase virs terases, iela virs ielas, līkumoti ceļi vai iespaidīgas kāpnes, ko iejoza apelsīnu un citronu koki, gaisa dārzi, balkoni, dziļas velvētas ejas, pīlāru kolonādes, smailes, nocietinājumi, minareti, nelieli tornīši. Kad nu beidzot no jūras iznira saule un tās spozmi atstaroja lielais, sudraba plāksnēm noklātais tempļa kupols, zēns gandrīz vai apžilba.

— Kusties jel, Sasta, — Brī viņu visu laiku mudināja.

Ielejās abpus upei bija tik daudz dārzu, ka sākumā tie izskatījās pēc meža, līdz ceļinieki pienāca tuvāk un starp koku lapām ieraudzīja spīdam neskaitāmu māju baltās sienas. Drīz pēc tam Sasta sajuta puķu un augļu brīnišķīgās smaržas. Pagāja apmēram stundas ceturksnis, līdz viņi sasniedza šo pilsētas daļu un, gurdi soļodami, devās pa līdzeno ceļu, kam abās pusēs pāri baltajiem mūriem liecās koki.

— Nu, ziniet, — godbijīgi izdvesa Sasta. — Tā nu gan ir brīnišķīga vieta!

— Katrā ziņā, — Brī piekrita. — Bet man gan gribētos, kaut mēs tai būtu jau izgājuši cauri un atrastos drošībā otrā malā. Lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā!

Šajā mirklī viņi izdzirda zemu, dobju skaņu, kas pamazām pieņēmās spēkā, līdz visa ieleja šķita šūpojamies tai līdzi. Skaņa bija muzikāla, bet tik skaļa un svinīga, ka mazliet biedēja.

— Tie ir ragi, ko pūš, atverot pilsētas vārtus, — teica Brī. —Mēs tūdaļ būsim tur. Nu, Aravisa, nolaid nedaudz zemāk plecus, soļo smagākun papūlies tik ļoti neizskatīties pēc princeses. Mēģini iztēloties, ka tu visu mūžu esi spārdīta, dunkāta un lamāta.

— Ja nu esam nonākuši tiktāl, — teica Aravisa, — kā būtu, ja arī tu nokārtu galvu mazliet zemāk, tik lepni neizliektu kaklu un panāktu, lai tu tik aizdomīgi neatgādinātu kara zirgu?

— Kuš, te jau mēs esam, — Brī viņu apsauca.

Tā bija. Viņi bija pienākuši pie upmalas, un ceļš viņu priekšā veda uz tiltu, kam sānos rindojās arkas. Agrajos saules staros spoži ņirbēja ūdens; labajā pusē, tuvāk upes grīvai, vīdēja kuģu masti. Uz tilta pirms viņiem jau bija uzgājuši citi ceļinieki, lielākoties zemnieki, kuri vai nu dzina nastām apkrautus ēzeļus un mūļus, vai nesa uz galvas grozus. Abi bērni kopā ar zirgiem pievienojās pūlim.

—Vai kaut kas nav kārtībā? —Šasta iečukstēja Aravisai, kas izskatījās savāda.

— Tev jau nav par ko sūdzēties, — panikni atšņāca Aravisa. — Vai tev Tašbāna kaut ko nozīmē? Turpretī man nāktos te tapt ienestai uz nestuvēm, kurām pa priekšu soļotu karavīri un sekotu vergi, un es varbūt dotos uz svētkiem pilī pie Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst), nevis šmauktu iekšā zagšus kā tagad. Tev tas ir citādi.

Šasta nodomāja, ka tas viss skan ļoti muļķīgi.

Tilta viņā galā viņu priekšā augšup slējās pilsētas augstie mūri, bronzas vārti stāvēja vaļā, un ceļš starp tiem patiesībā bija plats, taču izskatījās šaurs, jo iesniedzās bezgala augstu debesīs. Katrā pusē, atspiedušies uz saviem šķēpiem, stāvēja pusducis karavīru. Aravisa neviļus nodomāja: «Ja viņi /.inātu, kas ir mans tēvs, izslietos miera stājā un atdotu godu.» Turpretī viņas biedri domāja tikai par to, kā lai tiek cauri, un cerēja, ka sardze viņiem neko nejautās. Laimīgā kārtā tā arī bija. Vienīgi viens pagrāba no kāda zemnieka grozu ar burkāniem un, nicīgi iesmiedamies, meta ar to Šastam, uzsaucot: — Ei! Zirgu puisi! Ja tavs saimnieks pamanīs, ka tu viņa jājamzirgu esi paņēmis par nastu nesēju, dabūsi krietni pa ausīm.

Protams, Šastu tas ļoti nobiedēja, jo liecināja, ka neviens, kas kaut cik pazīst zirgus, neuzskatīs Brī par kaut ko citu kā kara zirgu.

—Tāda ir ma na kunga pavēle, un viss! — Šasta atsaucās. ' 1 omēr būtu bijis labāk turēt muti, jo karavīrs iecirta viņam pļauku, kas zēnu gandrīz vai nogāza zemē, un uzkliedza: — Še tev, mazā mēslu vabole, tā tev būs mācība, kā jārunā ar brīvcilvēkiem! —Tomēr viņi visi ielavījās pilsētā, sardzes neapturēti. Šasta daudz nečīkstēja, jo pie belzieniem bija pieradis.

Vārtu iekšpusē Tašbāna pirmajā brīdī nelikās tik krāšņa, kāda bija šķitusi no tālienes. Pirmā iela bija šaura, un māju sienās abpus tās tikpat kā neredzēja logus. Pilsētā ņudzēja daudz vairāk cilvēku, nekā Šasta bija gaidījis. Tā daļēji mudžēja no zemniekiem (tie atradās ceļā uz tirgu), ar kuriem kopā viņi bija ienākuši, bet ari noūdens pārdevējiem, saldumu tirgoņiem, nesējiem, karavīriem, ubagiem, skrandainiem bērniem, vistām, klaiņojošiem suņiem un baskājainiem vergiem. Ja jūs būtu tur bijuši, tad galvenokārt sajustu smakas, kuras vēdīja no nemazgātas cilvēku miesas, netīriem suņiem, ķiplokiem, sīpoliem un atkritumu kaudzēm, kas rēgojās visur.

Šasta tēloja, ka ved savējos, tomēr patiesībā to darīja Brī, jo viņš zināja ceļu un vadīja zēnu, viegli to bikstīdams ar purnu. Drīz viņi iegriezās pa kreisi un sāka kāpt stāvā pakalnā. Gaiss tur bija daudz spirgtāks un tīkamāks, jo ceļa abās pusēs auga koki un mājas rindojās tikai labajā pusē; pretējā pusē pavērās skats uz lejāk gulošās pilsētas namu jumtiem un nedaudz arī uz upi. Tad sekoja ass pagrieziens pa labi un atkal gājiens kalnup. Līkumu līkumiem viņi devās uz Tašbānas centru. Drīz bija klāt smalkāko ļaužu ielas. Uz spožām pamatplāksnēm stinga lielas Kalormenas dievu un varoņu statujas — taču tās drīzāk šķita iedzenam bijību nekā priecēja skatienu. Palmas un pīlāru balstītas arkādes meta ēnu uz sakarsušajām ietvēm. Un pa daudzu pi|u vārtu arkām Šasta saskatīja zaļus zarus, strūklakas un līdzenus zālienus. Viņš nodomāja, ka tur, iekšā, droši vien ir jauki.

Ik pagriezienā Šasta cerēja, ka viņi izkļūs no pūļa, taču tā nenotika. Viņi virzījās uz priekšu ļoti lēni, un šad un tad vajadzēja apstāties pavisam. Tas parasti notika tad, kad skaļa balss iesaucās «ceļu, ceļu, ceļu tārkānam» vai «piecpadsmitajam vezāram», vai «valdniekam», un tad viss pūlis atbūkšķinājās pret namu sienām, un pāri cilvēku galvām Šasta dažreiz saskatīja diženo kungu vai kundzēni, kura dēļ visa jezga izcēlusies, zvilnam uz nestuvēm, kuras uz saviem kailajiem pleciem stiepa četri vai pat seši milzīga auguma vergi. Jo Tašbānā ir tikai viens satiksmes regulēšanas paņēmiens: katram zemākas kārtas cilvēkam jāgriež ceļš augstākai kārtai piederīgajam, ja negribi saņemt pletnes cirtienu vai šķēpa strupā gala belzienu.

Vislielākā nelaime notika tad, kad viņiem bija jāapstājas lepnā ielā pavisam tuvu pilsētas augstākajam punktam (augstāk par to slējās vienīgi Tišroka pils).

— Ceļu! Ceļu! Ceļu! — atskanēja balss. — Ceļu Balto barbaru karalim, Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst) viesim! Ceļu Nārnijas augstmaņiem!

Šasta pūlējās izkļūt no bara un pagriezt Brī atpakaļ. Taču neviens zirgs, pat ne Runājošs Zirgs no Nārnijas, nav viegli pagriežams. Un kāda sieviete, kas stāvēja tieši aiz Šastas un turēja rokās ļoti stūrainu grozu, ņēmās ar to sāpīgi grūst viņam plecus un klaigāja: — Ei, tu! Ko tu te stumdies! — Pēc tam kāds aizbīdīja zēnu sāņus, un visā šajā mirkļu sajukumā viņš izlaida no rokām Brī pavadu. Pūlis aiz viņa sakļāvās tik cieši, ka Šasta vispār vairs nespēja pakustēties. Tā nu viņš nejauši nokļuva pirmajā rindā un varēja lieliski apskatīt gājienu, kas virzījās pa ielu tuvāk.

Tie bija pavisam citādāki cilvēki nekā jebkuri todien redzētie. Saucējs, kas gāja pa priekšu, klaigādams: «Ceļu, ceļu!» — bija vienīgais kalormens viņu vidū. Un nevienu nenesa nestuvēs, visi nāca kājām. Pulciņā bija apmēram seši vīrieši, un viņiem līdzīgus Šasta nekad agrāk nebija redzējis. Pirmkārt, tiem visiem bija tikpat gaiša āda kā • viņam un lielākajai daļai — arī gaiši mati. Arī ģērbušies viņi nebija kā kalormeni. Vairākumam kājas līdz ceļgaliem bija kailas, tunikas — mežu zaļumā vai priecīgi dzeltenas, vai dzidri zilas no smalka, gaiša auduma, kura krāsa nepluka. Turbānu vietā viņiem galvā bija tērauda vai sudraba ķiveres, dažas no tām greznoja dārgakmeņi un vienu— mazi spārniņi sānos. Dažiem galvas bija kailas. Zobeni pie sāniem bija gari un taisni, nevis līki kā kalormeniem. Un viņi izturējās nevis drūmi un noslēpumaini kā lielākā daļa kalormenu, bet soļoja atsperīgi un ļāva brīvi kustēties rokām un pleciem, turklāt viņi arī pļāpāja un smējās. Viens pat svilpoja. Varēja redzēt, ka viņi ir gatavi draudzēties ar ikvienu, kas būs draudzīgs, un, ja kāds tāds nav, tad tas viņiem ir tikpat kā tukšs gaiss. Šastam likās, ka viņš nekad mūžā nav redzējis kaut ko tik pievilcīgu.

Tomēr laika baudīt šo skatu nebija, jo nupat notika patiešām kaut kas briesmīgs. Gaišmataino vīru vadonis pēkšņi norādīja uz Šastu un iesaucās: — Re, kur ir! Re, kur ir mūsu bēglis! — un satvēra zēnu aiz pleciem. Nākamajā mirklī Šasta saņēma belzienu — ne tik nežēlīgu, ka

vajadzētu kliegt, bet pietiekami stipru, lai viņš saprastu, ka ir kritis nežēlastībā. Nārnietis, zēnu purinādams, pie­bilda: — Kaunieties, jūsu augstība! Patiesi kaunieties! Karalienei Sjūzenai jūsu dēļ no raudāšanas acis ir sasārtušas! Kā var uz veselu nakti aizmukt? Kur jūs bijāt? —Ja Šastam būtu kaut mazākā iespēja, viņš aši būtu palīdis zem Brī vēdera vai mēģinājis paslēpties pūlī, taču gaišmatainie vīri viņu tagad bija ielenkuši no visām pusēm un cieši turēja.

Protams, pirmā doma bija pateikt, ka viņš ir tikai nabadzīga zvejnieka Aršīša dēls un ka svešzemju augstmanis viņu noturējis par kādu citu. Tomēr viņš šajā ļaužu pilnajā laukumā neparko negribēja ņemties skaidrot, kas viņš ir un ko te dara. Ja ar to sāks, viņu drīz izprašņās, no kurienes viņš dabūjis savu zirgu un kas ir Aravisa, — un tad būs jāsaka ardievas jebkurai iespējai tikt ārā no Tašbānas. Nākamā doma bija vērsties pēc palīdzības pie Brī. Taču Brī cilvēku pūlim nebūt negrasījās atklāt, ka prot runāt, tāpēc viņš stāvēja, izlikdamies tik muļķīgs, cik vien zirgs to spēj. Uz Aravisu Sasta neiedrošinājās pat paskatīties, baidoties, ka citi tad pievērsīs uzmanību viņai. Turklāt nebija arī laika domāt, jo nārniešu vadonis tūdaļ turpināja:

— Peridan, esi tik laipns un paņem vienu no mazā prinča rokām, otru saņemšu es. Un nu, ejam! Kad mūsu karaliskā māsa ieraudzīs šo jauno palaidni drošībā mūsu apartamentos, viņas prāti krietni vien nomierināsies.

Un tā — netiekot Tašbānai ne līdz pusei — visi viņu plāni sašķobījās, un bez mazākās iespējas pateikt pārējiem ardievas Sasta, svešinieku vadīts, soļoja projām, galīgi nespēdams uzminēt, kas notiks turpmāk. Nārnijas karalis — pēc tā, kā citi ar viņu runāja, Sasta sāka noprast, ka viņš neapšaubāmi ir karalis, — visu laiku taujāja zēnam, kur viņš bijis, kā izkļuvis ārā, ko izdarījis ar savām drānām un vai viņš apzinoties, cik ļoti nerātni rīkojies. Tikai karalis nesacīja vis «nerātni», bet «nerāti».

Par atbildi Sasta klusēja kā mēms, jo nespēja izdomāt, ko tādu varētu pateikt, kas neiegrūstu vēl lielākās briesmās.

— Kā! Tu klusē kā mēli norijis? — karalis noprasīja. —Princi, man tev skaidri un gaiši jāteic, ka šāda nerunāšana pelna nicību un tavam augstajam dzimumam piestāv vēl mazāk nekā pati bēgšana. To varētu attaisnot kā zēna draiskulību, kurai piemīt zināma drosme. Taču Arčenlendas karaļdēlam savā nodarījumā vajadzētu atzīties, nevis nokārt galvu kā Kalormenas vergam.

Tas bija ļoti nepatīkami, jo Sasta visu laiku apzinājās, ka jaunais karalis ir visjaukākais pieaugušais, uz kuru viņam par sevi būtu gribējies atstāt vislabāko iespaidu.

Cieši turēdami zēna abas rokas, svešinieki veda viņu pa šauru ielu un lejup pa lēzenām kāpnēm, bet tad atkal augšup līdz platam balta nama portālam, kuram katrā pusē auga pa slaidai, tumšzaļai cipresei. Kad viņi izgāja cauri arkai, Sasta redzēja, ka atrodas pagalmā, kas vienlaikus bija arī dārzs. Marmora baseina vidū strūklaka, nemitīgi šļākdama skaidru ūdeni, sacēla burbulīšus. Līdzenajā maurā ap to — apelsīnu koki, un pie četriem baltiem iežogojuma mūriem kļāvās vīteņrozes. Troksnis, putekļi un ļaužu pūļu pilnās ielas pēkšņi šķita aizslīdam tālu projām. Šastu žigli pārveda pāri dārzam. Visi iegāja tumšā portālā, vienīgi saucējs palika ārpusē. Pēc tam abi augstmaņi iesoļoja ar Šastu gaitenī, kur sakarsušās kāju pēdas tīkami dzesēja akmens grīda. Pēc tam nācās iet augšup pa kāpnēm. Pēc brītiņa Šasta, acis mirkšķinādams, stāvēja gaismas un gaisa piestrāvotā lielā telpā ar plaši atvērtiem logiem, kas, lai pa tiem neiespīdētu saule, visi atradās ziemeļu pusē. Grīdu sedza paklājs — tik skaistās krāsās, kādas zēns nekad nebija redzējis, un kājas tajā iegrima kā biezās sūnās. Visapkārt gar sienām atradās z^imi dīvāni ar krāšņiem spilveniem, un telpa likās pilna ar cilvēkiem, turklāt daži no tiem, pēc Šastas domām, izskatījās visai jocīgi. Tomēr viņam nebija laika par to padomāt, jo tūdaļ no savas vietas piecēlās neredzēti daiļa dāma, apvija Šastam rokas, sāka viņu skūpstīt un teica:

— Korin, Korin, kā tu varēji tā izdarīt? Kopš tavas mātes nāves mēs taču esam tik tuvi draugi! Un ko gan es būtu teikusi tavam karaliskajam tēvam, ja atgrieztos mājās bez tevis? Daudz netrūktu, lai aiz šī iemesla starp Arčenlendu un Nārniju, kas draudzējas kopš neminamiem laikiem, izceltos karš. Tā izturēties pret mums, rotaļu biedri, bija nerāti, patiešām nerāti.

«Acīmredzot,» klusībā nodomāja Sasta, «mani maldīgi uzskata par Arčenlendas princi, lai kur tā zeme būtu. Un šiem jābūt nārniešiem. Nez kur gan ir īstais Korins?» Tomēr šīs domas nekādi nepalīdzēja atrast vārdus, kurus būtu iespējams izteikt skaļi.

— Kur j*an tu biji, Korin? — vaicāja dāma, joprojām apņēmusi Sastas plecus.

— Es… es nezinu, — stomījās Sasta.

— Nu tu redzi, kā ir, Sjūzen, — sacīja karalis. — Es neko nespēju no viņa izdabūt — ne patiesību, ne melus.

—Jūsu augstības! KaralienSjūzen! Karali Edmund! — atskanēja kāda balss, un Sasta, pagriezies, lai pavērtos runātājā, pārsteigumā gandrīz salēcās. Jo tas bija viens no jocīgajiem cilvēkiem, kurus viņš, pašķielējis pa acu kaktiņiem, tika ievērojis pirmīt, ienākdams istabā. Runātājs bija apmēram Sastas augumā. No jostasvietas uz augšu viņš līdzinājās cilvēkam, bet viņa kājas bija spalvainas kā āzim, veidotas kā āzim, un viņam bija arī āža nagi un aste. Viņam bija iesarkana āda, sprogaini mati, īsa, smaila bārdiņa un divi mazi radziņi. Īstenībā tas bija Fauns, būtne, kuras attēlu Sasta nekad nebija redzējis un par kuru neko nebija dzirdējis. Un, ja esat lasījuši grāmatu, kuras nosaukums ir «Lauva, Ragana un drēbju skapis», jūs, iespējams, prie­cāsities uzzināt, ka šis bija tas pats Fauns, vārdā Tamnuss, kuru karalienes Sjūzenas māsa Lūsija bija sastapusi pašā pirmajā dienā, kad nokļuva Nārnijā. Taču tagad viņš bija krietni vecāks nekā toreiz, kad vairākus gadus Nārnijā valdīja Pīters, Sjūzena, Edmunds un Lūsija — visi kopā.

—Jūsu augstības, — Fauns teica. — Mazo princi ķēris saulesdūriens. Paskatieties jel uz viņu! Viņš ir apstulbis. Viņš nezina, kur atrodas.

Protams, visi stājās Šastu rātun uzdotviņam jautājumus, un ņēmās viņu appuišot, un noguldīja uz dīvāna, palika zem galvas spilvenus, deva dzert šerbetu ar ledu no zelta tases un teica, lai guļot pavisam mierīgi.

Tādi brīnumi ar Šastu nebija notikuši visā viņa mūžā. Viņš nekad nebija cerējis, ka gulēs uz kaut kā tik mīksta kā šis dīvāns un dzers kaut ko tik garšīgu kā šis šerbets. Viņš joprojām gudroja, kas noticis ar citiem, kā gan lai viņš izbēg un satiekas ar draugiem pie kapenēm un kas notiks, kad atkal atradīsies īstais Korins. Tomēr tagad, kad viņš jutās tik jauki, visas šīs raizes nelikās tik nomācošas. Un varbūt vēlāk viņam iedos kādu garšīgu ēdamo!

Tie, kas patlaban atradās labi vēdinātajā telpā, izskatījās ļoti interesanti. Līdz ar Faunu tur bija divi Rūķi (arī šādas būtnes Sasta nekad nebija redzējis) un ļoti liels Krauklis. Visi pārējie bija cilvēki — pieauguši, bet jauni, un viņiem visiem — gan vīriešiem, gan sievietēm — bija skaistākas sejas un balsis nekā vairumam kalormenu. Drīz vien Sastu viņu runas ieinteresēja.

—Nu, kundze, —karalis vērsās pie karalienes Sjūzenas (dāmas, kas bija skūpstījusi Sastu), — kādas ir tavas domas? Esam pavadījuši šajā pilsētā pilnas trīs nedēļas. Neesi vēl izlēmusi, vai precēsi šo savu tumšādaino pielūdzēju, šo princi Rabadašu?

Dāma papurināja galvu. — Nē, brāl, — viņa atteica, — neprecēšu, pat ja man piesolītu visus Tašbānas dārgak­meņus. («Oho!» nodomāja Sasta. «Lai gan viņi ir karalis un karaliene, tomēr nav laulāts pāris, bet brālis un māsa.»)

— Atklāti sakot, māsiņ, — karalis teica, — ja tu būtu viņu ņēmusi, es tevi tāpēc vairāk vis nemīlētu. Un es tev teikšu, ka tad, kad Tišroka sūtņi pirmo reizi ieradās Nārnijā, lai sāktu sarunas par laulību, kā arī vēlāk, kad princis viesojās pie mums Kērā Paravelā, man bija tīrais brīnums, no kurienes tev sirdī radušās tādas jūtas, ka tu viņam izrādi tik lielu pretimnākšanu.

—Tā bija mana muļķība, Edmund, — atzinās karaliene Sjūzena, — par to es izlūdzos no tevis žēlastību. Taču, kad

Rabadašs bija pie mums Nārnijā, viņš, nudien, uzvedās citādāk nekā tagad Tašbānā. Jo jūs takvisi bijāt liecinieki, kādas lieliskas uzvaras viņš izcīnīja tajā lielajā turnīrā un jāšanas sacīkstēs, kuras mūsu brālis, Visaugstākais karalis, sarīkoja viņam par godu, un cik pazemīgi un pieklājīgi viņš izturējās pret mums šo septiņu dienu laikā. Bet te, viņa paša pilsētā, Rabadašs parādījis pavisam citādāku dabu.

— Krā! —Krauklis ieķērcās. —Sens sakāmvārds skan: pirms spried par lāča ādu, paskaties, kāds viņš ir pats savā alā.

— Tev pilnīgi taisnība, Dzeltennadzi, —piekrita viens no Rūķiem.

— Un vēl cits teiciens ir šāds: nāc, padzīvo man līdzās, tad mani iepazīsi.

— Jā, — karalis noteica. — Nu mēs esam redzējuši, kāds viņš īsti ir: bezgala iedomīgs, nežēlīgs, asinskārs, mīl greznību un ir pašmīlīgs tirāns.

—Tāpēc Aslana vārdā, —Sjūzena turpināja, —šodien pat lai atstājam Tašbānu.

— Te jau ir tā nelaime, mās, — Edmunds sacīja. —Jo nu man tev jāatklāj viss, kas jau ilgāk par šīm divām pēdējām dienām darījis manus prātusnemierīgus. Peridan, esi jel tik laipns un paveries aiz durvīm, vai tur nav kāds spiegs. Viss kārtībā? -Labi. Jo nu mums jārunā slepenas lietas.

Pēkšņi visi kļuva ļoti nopietni. Karaliene Sjūzena pielēca kājās un pieskrēja pie brāļa.— Ak, Edmund!— viņa iekliedzās. — Kas ir? Tavā sejā rakstīta kāda briesmīga vēsts.