Zirgs un viņa zēns

Piecpadsmitā nodaļa rabadašs Smieklīgais

Nākamais ceļa pagrieziens izveda viņus no kokiem, un tur aiz zaļiem mauriem, aizsargātu no ziemeļvēja, ar mežu apaugušu, augstu kalnu grēdu aizmugurē, viņi ieraudzīja Anvardas pili. Tā bija ļoti veca, celta no sarkanbrūniem akmeņiem siltā toni.

Viņi vēl nebija piejājuši pie vārtiem, kad karalis Lūns iznāca viņiem pretī. Viņš nebūt neatbilda Aravisas iztēlei par karali. Mugurā viņam bija pavisam vecas drēbes, jo viņš tikko kā atgriezās no suņu mītnēm, kuras bija apskatījis kopā ar galveno mednieku, un tikai uz mirkli apstājies, lai nomazgātu savas suņmīļa rokas. Taču tas, kā viņš, cēli un stalti paklanoties, apsveica Aravisu un saņēma viņas roku, ne ar ko neatšķīrās no varena imperatora manierēm.

— Mazā dāma, — viņš sacīja, — mēs tevi no sirds apsveicam. Ja mana dārgā sieva vēl būtu dzīva, tas notiktu līksmāk, taču ar to pašu labvēlību. Man žēl, ka tevi piemek­lējusi nelaime, kas izdzinusi no tēva mājas, par ko tu, protams, skumsti. Mans dēls Kors pastāstīja man par jūsu kopīgajiem piedzīvojumiem un varonīgo rīcību.

— To visu veica viņš, sir, — attrauca Aravisa. — Viņš taču metās uz kādu lauvu, lai mani izglābtu.

— Vai patiešām? — sejai iegaismojoties, noprasīja karalis Lūns. — Šo stāsta daļu es neesmu dzirdējis.

Nu Aravisa to attēloja. Un Kors, kas gan bija ļoti vēlējies, lai šis gadījums kļūtu zināms, kaut arī saprata, ka pats to nevar celt priekšā, — nemaz tik ļoti nepriecājās, kā bija gaidījis, bet, gluži otrādi, jutās diezgan muļķīgi. Turpretī tēvam tas sagādāja milzu prieku, un nākamajās nedēļās viņš to atstāstīja tik daudziem cilvēkiem, kaKoram gribējās, lai tas vispār nebūtu noticis.

Tad karalis pievērsās Hvinai un Brī, izturēdamies pret tiem tikpat pieklājīgi kā pret Aravisu, un sīki iztaujāja zirgus par viņu ģimenēm un kur viņi Nārnijā dzīvojuši pirms sagūstīšanas. Zirgi bija diezgan nerunīgi, jo nebija raduši, ka cilvēki, tas ir, pieauguši cilvēki, pret viņiem izturas kā pret sev līdzīgiem. Ar Aravisu un Koru tas bija savādāk.

Drīz no pils iznāca karaliene Lūsija un piebiedrojās viņiem, un karalis Lūns Aravisai sacīja: — Mana dārgā, te ir mūsu karaļnama mīļā draudzene, kas parūpējās, lai tiktu sakārtotas tavas dzīvojamās telpas: to viņa pieprot labāk par mani.

— Tu taču gribētu nākt tās apskatīt, vai ne? — vaicāja Lūsija, noskūpstīdama Aravisu. Meitenes tūdaļ viena otrai iepatikās un drīz vien kopā aizgāja, lai pārrunātu par Aravisas guļamistabu un buduāru un par tērpiem, kas viņai jāsagādā, kā arī par visu citu, ko meitenes tādos gadījumos pārrunā.

Pēc otrām brokastīm, ko viņi iebaudīja uz terases (galdā tika celta auksta putnu gaļa un auksts medījuma pīrāgs, kā arī maize, vīns un siers), karalis Lūns, saraucis pieri, smagi nopūtās un ierunājās: — Ak tu piķis! Draugi, mums joprojām kaklā karājas tas nožēlojamais radījums Rabadašs, un mums noteikti jāizlemj, ko ar viņu darīt.

Lūsija sēdēja karalim pie labās rokas un Aravisa — pie kreisās. Karalis Edmunds ieņēma vietu galda vienā galā un augstmanis Darins — otrā. Dara un Peridana, kā ari Kora un Korina krēsli atradās karaļa pusē.

—Jūsu majestātei būtu pilnīgas tiesības nocirst viņam galvu, —teica Peridans. —Tāds viņa uzbrukums līdzinās slepkavībai.

— Tā ir skaidra patiesība, — Edmunds piekrita. — Tomēr pat nodevēji var laboties. Es pazīstu kādu, ar kuru tā notika. — Viņš izskatījās ļoti domīgs.

— Ja nogalināsim Rabadašu, var draudēt karš ar Tišroku, — teica Darins.

— Par Tišroku nu gan maza bēda, — karalis Lūns atmeta. — Viņa spēks ir cilvēku skaitā, un tik liels skaits nemūžam nespēs šķērsot tuksnesi. Bet man nav tādas dūšas, lai varētu aukstasinīgi nomaitāt cilvēkus (pat node­vējus). Ja pārgrieztu viņam rīkli kaujā, mana sirds justos makten atvieglota, bet tagad ir citādi.

— Ja es varētu ieteikt, — sacīja Lūsija, — tad jūsu majestātei vajadzētu pakļaut viņu vēl vienai pārbaudei. Atlaidiet viņu brīvībā, piespiežot apsolīties, ka nākamībā viņš rīkosies godīgi. Varbūt viņš turēs vārdu.

— Varbūt mērkaķi kļūs godīgi, mās, — sacīja Ed­munds. — Bet, zvēru pie Lauvas, ja viņš atkal lauzīs solījumu, tad lai tas notiek tādā vietā un laikā, kad jebkurš no mums godīgā cīņā varētu viņam atskaldīt galvu.

—Tas taps izmēģināts, — atteica karalis un tad uzrunāja vienu no pavadoņiem: — Draugs, aizsūti pēc cietumnieka.

Rabadašu atveda, važās ieslēgtu. Paskatoties uz viņu, varētu domāt, ka viņš nakti pavadījis pretīgā apakšzemes

cietumā bez ēdiena un ūdens, taču īstenībā viņu bija turējuši ieslēgtu gluži ērtā telpā un pasnieguši lieliskas vakariņas. Taču, tā kā viņš bozās tik nikni, ka vakariņām nepieskārās un augu nakti bija aizvadījis, spārdīdams grīdu, rēkdams un lādēdamies, tad, dabiski, nebija labākajā formā.

— Jūsu karaliskajai augstībai nav jāstāsta, — iesāka karalis Lūns, — ka saskaņā ar tautu likumu, kā arī pamatojoties uz jebkuru saprātīgu rīcību, mums — kā ikvienam mirstīgajam jelkad bijis — ir pilnīgas tiesības uz jūsu galvu. Tomēr, ņemot vērā jūsu jaunību un slikto audzināšanu, kurā trūcis jebkādas apmācības aristokrātiskās manierēs un pieklājībā, kā vergu un tirānu zemē neapšau­bāmi sagaidāms, mēs sliecamies atlaist jūs neskartu brīvībā ar šādiem noteikumiem: pirmkārt…

— Lāsts pār tevi, barbaru suns! — siekalas šļakstīdams, ķērca Rabadašs. — Vai tu domā, ka es vispār klausīšos tavos noteikumos? Fu tu! Tu runā ar platu muti par audzināšanu un nez ko vēl! Ja otrs ieslēgts važās, tad jau tas ir viegli, ha! Noņem šīs neģēlīgās ķēdes, iedod man zobenu, un lai tad jebkurš no jums, kam būs tik daudz dūšas, sacenšas ar mani!

Gandrīz visi augstmaņi pielēca kājās, un Korins iesau­cās: — Tēt! Vai ļausi man viņu sabukņīt? Lūdzu!

— Mieru! Jūsu majestātes! Milordi! —pavēlēja karalis Lūns. Vai mums piemīt tik maz nopietnības, ka mūs var sakaitināt uzpūtīga pāva nievas? Apsēdies, Korin, vai arī ej projām no galda! Uzaicinu jūsu augstību vēlreiz uzklausīt mūsu noteikumus.

— No barbariem un pesteļotājiem es neuzklausu nekā­dus noteikumus, — Rabadašs ņirgājās. — Lai neviens neuzdrošinās aizskart kaut vienu matu uz manas galvas. Par katru pārestību, ko jūs man nodarīsiet, samaksāsiet ar veselām jūrām nārniešu un ārčenlendiešu asiņu. Baismīga būs Tišroka atriebība, pat tagad. Bet nomaitājiet vien mani — tad dedzināšanas un spīdzināšanas šajās ziemeļu zemēs kļūs par stāstu, kas biedēs pasauli gadiem ilgi. Sargieties! Sargieties! Sargieties! Taša zobens bulta krīt no debesīm!

—Vai tā dažkārt pusceļā neuzķeras uz āķa? — pavaicāj a Korins.

— Kaunies, Korin, — karalis dēlu aprāja. — Kādu izsmiet var rikai tādā gadījumā, ja tas ir stiprāks par tevi.

—Aktu muļķa Rabadašs, — Lūsija nopūzdamās izdvesa.

Nākamajā mirklī Koru pārņēma izbrīns, kāpēc visi pie galda piecēlušies kājās un stāv kā mēmi. Protams, viņš darīja tāpat. Un tad zēns ieraudzīja iemeslu. Viņu vidū atradās Aslans, kaut ari neviens nebija redzējis viņu ienākam. Kad milzīgais Lauva nedzirdami izgāja starp Rabadašu un apsūdzētājiem, nekauņa sarāvās.

— Rabadaš, — Aslans viņu uzrunāja. — Piesargies! Tava bojāeja ir tuvu, taču tu vēl vari no tās izvairīties. Atmet savu lepnību (ar ko gan tu vari lepoties?) un savu niknumu (kas tad tev nodarījis pāri?) un pieņem šo krietno karaļu žēlastību.

Tad Rabadašs ņēmās valbīt acis un ieplēta muti pretīgā, platā, ņirdzīgā smīnā kā haizivs, kustinādams ausis uz priekšu un atpakaļ (kā to var iemācīties jebkurš, ja tik ir pacietība). Kalormenā tas vienmēr bija izraisījis lielu efektu. Kad viņš tā viebās, drebēja pat visdrošsirdīgākie, bet parasti ļaudis krita zemē un jūtīgāki cilvēki bieži vien zaudēja samaņu. Taču Rabadašs nebija sapratis, ka ļoti viegli gan ir iebiedēt tos, kurus viegli var iemest dzīvus verdošā kadā, tiklīdz dod tādu pavēli. Turpretī Arčenlendā šīs grimases nekādas šausmas neiedvesa; patiesībā Lūsija vienīgi nodomāja, ka Rabadašam kļūst slikti.

— Dēmon! Dēmon! Dēmon! — spalgi kvieca princis.

— Es tevi pazīstu! Tu esi Nārnijas nekrietnais sātans. Tu esi dievu ienaidnieks. Klausies, kas esmu es, tu drausmīgais spoks! Es esmu cēlies no Taša nepielūdzamā un neuz­varamā, un lai uz tevi gulstas Taša lāsts! Lai tevi ķer zibens skorpionu izskatā! Nārnijas kalni taps samalti putekļos. Tie…

— Uzmanies, Rabadaš, — Aslans mierīgi brīdināja.

— Tavs gals jau pienācis tuvāk — tas atrodas aiz durvīm, tas jau nospiedis rokturi.

— Lai sagāžas debesis! — bauroja Rabadašs. — Lai atveras zeme! Lai pasauli aprij asinis un uguns! Taču nešau­bieties, ka es ātrāk nelikšos mierā, līdz nebūšu aiz matiem aizvilcis uz savu pili šo barbaru karalieni, šo kuci, šo…

— Stunda ir situsi, — teica Aslans, un Rabadašs, sev par milzīgām šausmām, redzēja, ka visi sāk smieties.

Viņi nespēja savaldīties. Rabadašs visu laiku bija kustinājis ausis šurpu turpu, un, tiklīdz Aslans pateica «Stunda ir situsi», tās sāka pārveidoties. Tās kļuva garākas, smailākas un drīz pārklājās ar pelēku spalvu. Un, kamēr visi gudroja, kur tādas ausis agrāk redzējuši, Rabadašs sāka mainīties arī sejā. Tā pastiepās garāka, augšdaļā kļuva platāka, acis palielinājās, un deguns iegrima (vai arī seja uztūka un kļuva par purnu), un arī ģīmja lejasdaļa pārklājās ar spalvu. Rokas izstiepās garākas un priekšā nokārās lejup, plaukstas atspiedās pret zemi; tikai tās vairs nebija rokas, bet dzīvnieka kājas. Rabadašs stāvēja uz visām četrām, viņa

drēbes pazuda, un visi klātesošie smējās arvien skaļāk (jo nespēja valdīties), tāpēc ka nu bijušais Rabadašs gluži vienkārši un nepārprotami bija kļuvis par ēzeli. Visšausmīgākais bija tas, ka viņa cilvēciskā runa turpinājās tikai nedaudz ilgāk par brīdi, kad zuda viņa cilvēka izskats, un, kad viņš aptvēra notiekošās pārmaiņas, viņš iebrēcās: — Vai, ne par ēzeli! Žēlastību! Ja es būtu kaut vai zirgs — ā-īzv-a-ā, ī-o! — Un vārdi pārvērtās par ēzeļa brēcienu.

— Tagad uzklausi mani, Rabadaš, — sacīja Aslans. Šis taisnīgais sods vienosies ar žēlastību. Tev nebūs allaž jābūt ēzelim.

To dzirdot, ēzelis, protams, pastiepa ausis uz priekšu, un arī tas izskatījās tik jocīgi, ka visi smējās vēl gardāk. Viņi pūlējās nesmieties, tomēr pūles bija veltīgas.

— Tu vērsies pie Taša, — Aslans sacīja. — Un Taša templī tu tapsi izdziedēts. Šogad lielajos rudens svētkos Tašbānā tev jānostājas Taša altāra priekšā, un tur, visiem Tašbānas iedzīvotājiem klātesot, tu zaudēsi ēzeļa izskatu un ikviens zinās, ka esi princis Rabadašs. Taču visu mūžu tev jādzīvo, neaizejot tālāk par desmit jūdzēm no Tašbānas lielā tempļa; ja tu jebkad to darīsi, tad vienā mirklī kļūsi atkal par to, kas esi tagad. Un no otrās pārmaiņas atpakaļceļa nebūs.

Uz īsu brīdi iestājās klusums, tad visi sakustējās un pavērās cits citā, it kā pamodušies no miega. Aslans bija pazudis. Bet gaisā un zālienā rotājās vizma, un visu sirdīs valdīja prieks, kas apliecināja, ka tas nav bijis sapnis. Un galu galā — viņu priekšā taču stāvēja ēzelis.

Karalis Lūns bija labsirdīgs cilvēks un, redzēdams savu ienaidnieku šajā nožēlojamā stāvoklī, aizmirsa dusmas.

— Jūsu karaliskā augstība, — viņš sacīja. — Es patiesi skumstu, ka viss nonācis šādā galējībā. Jūsu augstība ir liecinieks, ka mūsu vainas te nav. Protams, mēs ļoti labprāt

„gaidīsim, lai jūsu augstību ar kuģi aizved atpakaļ uzTašbānu, kur jūs gaida… ārstniecības kurss, ko Aslans jums parakstījis. Jūs baudīsiet visas ērtības, ko pieļauj jūsu augstības stāvoklis: vislabākais lopu pārvadāšanas kuģis, svaigākie burkāni un baltdadži…

Tomēr apdullinoši skaļš ēzeļa brēciens un pret vienu no apsargiem labi notēmētais spēriens skaidri parādīja, ka šie laipnie piedāvājumi nav izpelnījušies ne mazāko pateicību.

Un nu, lai tiktu no Rabadaša vaļā, es stāstu par viņu labāk beigšu. Viņu (vai to) tūdaļ nosūtīja ar liellaivu uz Tašbānu un lielo rudens svētku laikā aizveda uz Taša templi, un tad viņš atkal pārvērtās par cilvēku. Taču četri pieci tūkstoši cilvēku šo pārvērtību bija redzējuši — un notikumu nebija iespējams noklusēt. Pēc vecā Tišroka nāves, kad Rabadašs kļuva par valdnieku tēva vietā, no viņa iznāca vismiermīlīgākais Tišroks, kāds Kalormenā jebkad redzēts. Tas notika tāpēc, ka, neuzdrošinādamies iet tālāk par desmit jūdzēm no Tašbānas, viņš pats nekad nevarēja piedalīties karos, bet, laiviņa vietā karos gūtu slavu tārkāni, to pagalam negribēja, jo tā rastos izdevība Tišroku gāzt. Tomēr, kaut arī cēloņi bija savtīgi, visām mazākajām valstiņām ap Kalormenu dzīve kļuva daudz drošāka. Viņa paša tautieši gan nekad neaizmirsa, ka viņš bijis ēzelis. Šī Tišroka valdīšanas laikā acīs to godāja par Rabadašu Mieranesēju, taču aizmuguriski un arī pēc nāves viņš izpelnījās Rabadaša Smieklīgā titulu, un, ja par viņu sameklēsiet ziņas kādā labā «Kalormenas vēsturē» (mē­ģiniet to izdarīt vietējā bibliotēkā), tur viņš lepojas ar šo pievārdu. Un līdz pat šai baltai dienai, ja Kalormenas skolā kāds izdara kaut ko neparasti muļķīgu, visdrošāk, ka viņu nogodās par «otro Rabadašu».

Pa to laiku Anvardā visi ļoti priecājās, ka tikuši no viņa vaļā, pirms iesākās īstā līksmība, proti, tovakar uz maura pils priekšā notika diži svētki mēnessgaismā, kurus gaišākus padarīja desmitiem lākturu. Plūda vīns, skanēja stāsti, tika plēsti joki, bet tad, kad apļa vidū iznāca karaļa galma dzejnieks un divi vijoles spēlētāji, iestājās klusums. Aravisa ar Koru gatavojās garlaikoties, jo vienīgie dzejas darbi, ko viņi pazina, bija kalormenu panti, un tagad jūs varat iedomāties, kādi tie bija. Taču līdz ar pašu pirmo lociņa vilcienu bērnu galvās šķita uzdzirkstam raķetes. Dziesminieks cēla priekšā brīnišķīgo, seno balādi par taisnīgo Olvinu — kā viņš cīnījies pret milzi Pairu un pārvērtis to par akmeni (un tā cēlies Paira kalns — jo milzim bijušas divas galvas) un kā Olvina līgava kļuvusi par lēdiju Lilnu. Kad balāde beidzās, bērniem gribējās, lai tā atkārtotos atkal un atkal. Un, kaut arī Brī nemācēja dziedāt, viņš pastāstīja par kauju pie Zalindrē, Lūsija savukārt atkārtoja stāstu par Drēbju Skapi (to daudzreiz bija dzirdējuši visi — vienīgi Aravisa un Kors ne —, tomēr ikviens vēlējās noklausīties to vēlreiz). Tas bija stāsts, kā viņa, Lūsija, karalis Edmunds, karaliene Sjūzena un Visaugstākais karalis Pīters pirmo reizi ieradušies Nārnijā.

Tomēr drīz, kā jau agrāk vai vēlāk vajadzēja notikt, karalis Lūns paziņoja, ka jaunajiem ļaudīm esot laiks doties pie miera. — Un rīt, Kor, — viņš piebilda, — tu līdz ar mani apstaigāsi visu pili, apskatīsi nocietinā­jumus un iegaumēsi, kur slēpjas cietokšņa stiprums un kur — vājums, jo tev vajadzēs to sargāt, kad es aiziešu viņsaulē.

— Bet, tēvs, tad tak karalis būs Korins, — Kors iebilda.

—Nē, dēls, —atteica karalis Lūns, —mans mantinieks esi tu, kronis pienākas tev.

— Bet es to negribu, — tiepās Kors. — Man daudz labāk patiktos…

— Te nav runa par to, kas tev patiktos, Kor, tāpat kā nav runa arī par manu gribu. Tādu kārtību pieprasa likums.

— Bet, ja mēs esam dvīņi, tad tak mums jābūt vienā vecumā.

— Nē, — smiedamies sacīja karalis. — Vienam jānāk pasaulē pirmajam. Tu esi pilnas divdesmit minūtes vecāks par Korinu. Un cerēsim, ka arī pārāks, lai gan tas neprasa nekādu lielu meistarību. — Un viņš pazibsnīja acis pret Korinu.

— Bet, tēvs, vai tad jūs par nākamo karali nevarētu iecelt, kuru gribat?

— Nē. Karalim jāpakļaujas likumam, jo viņš pats kļūst par karali pēc likuma. Tev nav vairāk tiesību pamest savu troni kā sargkareivim aiziet no ierādītās vietas.

— Vai dieniņ, gaudās Kors. — Man tas nepavisam nepatīk. Un Korina man drausmīgi žēl. Man ne sapņos nenāca prātā, ka mana uzrašanās varētu tev nokrāpt ķēniņa valstību.

— Urā! Urā! — klaigāja Korins. — Man nevajadzēs būt par karali! Man nevajadzēs būt par karali! Es vienmēr palikšu princis. Tieši prinčiem ir visjaukākā dzīve.

— Un tā ir lielāka patiesība, Kor, nekā tavs brālis apzinās, — apstiprināja karalis Lūns. —Jo klausies, ko nozīmē būt karalim: viņam jābūt pirmajam ikvienā drau­dīgā uzbrukumā un pēdējam katrā draudīgā atkāpšanās reizē, un, kad valsts cieš badu (kā sliktos gados mēdz notikt), viņam, iebaudot trūcīgo maltīti, jāvalkā jo skais­tākas drēbes un jāsmejas jo skaļāk par jebkuru cilvēku valstī.

Kad abi zēni devās pa kāpnēm augšā gulēt, Kors atkal uzplijās Korinam, vai tomēr kaut ko nevarētu līdzēt.

— Ja tu vēl bildīsi par to kaut vienu vārdu, — Korins viņam uzkliedza, — es… es tevi piekaustīšu.

Būtu jauki pabeigt šo stāstu, sakot, ka pēc tam abi brāļi nekad ne par ko neķildojās, taču diemžēl tā nebūtu taisnība. Patiesībā viņi strīdējās un plūcās apmēram tikpat bieži kā jebkuri citi divi puikas, un visi kautiņi beidzās (ja ari nesākās) ar to, ka Kors zaudēja. Jo, lai gan tad, kad abi pieauga un iemācījās rīkoties ar zobenu, Kors kaujā bija bīstamāks, tomēr nedz viņš, nedz jebkurš cits ziemeļzemēs dūru cīņās nespēja līdzināties Korinam. Tāpēc arī viņš iemantoja vārdu Korins Pērkondūre un veica lielo varasdarbu pret Vetrukalna Smailes grēkā kritušo Lāci, kas patiesībā bija Runājošais Lācis, taču atgriezies pie mežonīgo lāču dzīvesveida. Kādā ziemas dienā, kad kalnus klāja sniegs, Korins uzrāpās pa Vetrukalna Smailes Nārnijas pusi līdz Lāča alai un bez jebkādas laika kontroles viņu trīsdesmit trīs raundos uzvarēja. Beigās Lācim apmiglojās acis, un viņš nāca pie prāta un labojās.

Ar Koru bieži strīdējās (un diemžēl ari plēsās) Aravisa, tomēr viņi vienmēr salīga atkal mieru, tā ka pēc gadiem, kad pieauga, abi tik ļoti bija pieraduši ķildoties un atkal salīgt mieru, ka apprecējās, lai varētu darīt to ērtāk. Un pēc karaļa Lūna nāves viņi kļuva par labiem Arčenlendas valdniekiem, un Rems Lielais, visslavenākais no visiem Arčenlendas karaļiem, bija viņu dēls. Brī un Hvina laimīgi nodzīvoja Nārnijā garu mūžu, un abi apprecējās — gan ne viens ar otru. Un nebija daudz tādu mēnešu, kad viens no viņiem vai abi kopā nerikšoja pāri kalniem apciemot draugus Anvardā.

[1] domu graudiņiem — gr.