Bezgalīgais stāsts

XIII.Bērnišķā ķeizariene

Izmisis un zaudējis valodu, Atrejs staveja un raudzijas uz Bērnišķo ķeizarieni. Viņš nezināja, kā lai sāk, kā lai izturas. Zēns bieži bija mēģinājis iztēloties šo mirkli, pārdomājis vārdus, taču tas viss galvā bija pēkšņi izgaisis.

Beidzot Bērnišķā ķeizariene zēnam uzsmaidīja un ierunājās balsī, kas skanēja tik klusi un liegi kā mazam putniņam, kas miegā dzied:

— Tu esi atgriezies no Lielā meklējuma, Atrej.

— Jā,— Atrejs izmocīja pār lūpām un nokāra galvu.

— Tavs skaistais mētelis kļuvis pelēks,— viņa turpināja pēc maza klusuma brīža,— un mati, un tava āda ir pelēka gluži kā akmens. Taču visam tagad jākļūst tādam pašam kā agrāk un vēl skaistākam. Tu redzēsi.

Atrejam rīkle bija kā aizsieta. Tik tikko manāmi viņš purināja galvu, tad izdzirdēja maigo balsi sakām:

— Tu esi manu uzdevumu izpildījis . . .

Atrejs nezināja, vai šie vārdi domāti kā jautājums, tomēr neiedrošinājās pacelt acis, lai nolasītu to pēc viņas sejas izteiksmes. Lēnām viņš satvēra ķēdi ar zelta amuletu un noņēma no sava kakla. Izstieptā rokā Atrejs to pasniedza Bērnišķajai ķeizarienei, joprojām vēl nodūris skatienu. Viņš mēģināja nomesties uz ceļgala, kā to darīja sūtņi stāstos un dziesmās, kuras viņš bija dzirdējis savas dzimtenes telšu apmetnēs, taču ievainotā kāja neklausīja, viņš nogāzās pie Bērnišķās ķeizarienes kājām un palika guļam ar seju pret zemi.

Viņa noliecās uz priekšu, pacēla AURI NU un, slidinādama ķēdi cauri baltajiem pirkstiem, sacīja:

— Tu visu paveici lieliski. Es esmu ļoti apmierināta ar tevi.

— Nē!— Atrejs gandrīz vai mežonīgā balsī iesaucās.— Viss bija velti. Nav nekāda glābiņa.

Iestājās ilgs klusums. Atrejs bija noslēpis seju savā elkonī, ufi šermuļi izskrēja viņam caur ķermeni. Zēns baidījās izdzirdēt no viņas lūpām izmisuma, kliedzienu, sāpju saucienu, varbūt rūgtuma pilnu nosodījumu vai pat dusmu lēkmi. Viņš pats nezināja, ko gaida, taču pilnīgi droši — tas nebija tas, ko viņš tagad dzirdēja: Bērnišķā ķeizariene smējās. Viņa smējās klusi un apmierināti. Atrejam galvā viss sagriezās, brīdi viņš domāja, ka valdniece sajukusi prātā. Taču tie nebija vājprāta smiekli. Tad Atrejs izdzirdēja viņas balsi sakām: * — Bet tu taču esi atvedis viņu sev līdzi.

Atrejs pacēla galvu.

— Ko?

— Mūsu glābēju.

Viņš pētījoši skatījās Bērnišķajai ķeizarienei acīs un nespēja tajās atrast neko citu kā vien apskaidrību un prieku. Viņa atkal smaidīja.

— Tu esi savu uzdevumu izpildījis. Es pateicos tev par visu, ko esi darījis un izcietis.

Atrejs purināja galvu.

— Vēlmju valdniece Zeltace,— viņš stomīdamies sacīja, pirmo reizi tagad izmantodams oficiālo uzrunu, ko bija ieteicis Fuhūrs, — es . . . nē, es nudien nesaprotu, ko tu runā.

— To var redzēt,— viņa atbildēja,— bet vai nu tu saproti, vai ne, tomēr tu esi to paveicis. Un tas taču ir pats galvenais, vai ne?

Atrejs klusēja. Zēns pat nespēja neko pajautāt. Viņš stīvi raudzījās Bērnišķajā ķeizarienē pavērtu muti.

— Es viņu redzēju,— viņa turpināja,— un arī viņš paskatījās uz mani.

— Kad tas notika?— Atrejs gribēja zināt.

— Nupat, kad tu ienāci. Tu viņu atvedi sev līdzi.

Atrejs neviļus paraudzījās visapkārt.

— Kur tad viņš ir? Es šeit redzu tikai sevi un tevi.

— Ak, ir vēl kaut kas tāds, ko tu nespēj redzēt,— viņa paskaid­roja,— tici man. Vēl viņš nav mūsu pasaulē. Taču mūsu pasaules jau ir tik tuvu viena otrai, ka mēs varējām saskatīties, jo uz mirkli, īsu kā zibens uzplaiksnījums, plānā siena, kas mūs pagaidām šķir, kļuva caurspīdīga. Drīz viņš pilnībā būs pie mums un sauks mani manā jaunajā vārdā, kuru vienīgi viņš spēj man dot. Tad es izveseļošos un Fantāzija līdz ar mani.

Kamēr Bērnišķā ķeizariene runāja, Atrejs ar pūlēm bija piecēlies sēdus. Viņš raudzījās uz valdnieci, kas tagad sēdēja savos pēļos mazlietiņ augstāk, un aizsmakušā balsī vaicāja:

— Tātad tu sen jau zini to vēsti, ko es tev nesu. Gan to, ko Skumju purvos izpauda man vecum vecā iVlorla, gan to, ko Dienvidu orākulā man atklāja noslēpumainā balss Ujulala,— to visu tu jau zini?

— Jā,— viņa sacīja,— es to jau zināju, pirms sūtīju tevi Lielajā meklējumā.

Atrejam iespiedās kaklā kamols.

— Tad kāpēc tu mani sūtīji?— viņš beidzot izmocīja.— Ko tu no manis gaidīji?

— Neko citu kā to, ko tu paveici,— viņa atbildēja.

— Ko es paveicu . . .— Atrejs lēnām atkārtoja. Starp uzacīm viņam iegūla stāva dusmu rieva.— Ja taisnība, ko tu saki, tad viss ir bijis lieki. Tu esi velti mani sūtījusi Lielajā meklējumā. Es esmu dzirdējis runājam, ka mums bieži vien ir nesaprotami tavi lēmumi.

Var būt. Taču man grūti pēc visa pārdzivotā pacietīgi uzklausīt, ka tu ar mani esi tikai dzinusi jokus.

Bērnišķās ķeizarienes acis kjuva loti nopietnas.

— Es neesmu atļāvusies dzīt nekādus jokus, Atrej,— viņa aizrā­dīja,— un es labi zinu, kādu pateicību esmu tev parādā. Viss, ko tev nācās pārdzīvot, bija nepieciešams. Es tevi sūtīju Lielajā meklējumā — nevis šīs vēsts dēļ, ko tu tagad gribēji man atnest, bet gan tāpēc, ka tas bija vienīgais līdzeklis, kā pasaukt mūsu glābēju. Jo viņš piedalījās visā, ko tu piedzīvoji, un viņš kopā ar tevi ir veicis tālo ceļu. Tu dzirdēji viņa šausmu kliedzienu Dziļajā bezdibenī, kad sarunājies ar Igramūlu, un tu redzēji viņa tēlu, kad stāvēji Burvju spoguļa vārtu priekšā. Tu iegāji viņa attēlā un paņēmi to sev līdzi, tāpēc viņš tev sekoja, jo redzēja pats sevi tavām acīm. Un arī tagad viņš dzird katru vārdu, ko mēs runājam. Un viņš zina, ka mēs runājam par viņu, gaidām viņu, ceram uz viņu. Un tagad viņš varbūt saprot, ka visas tās lielās grūtības, ko tu, Atrej, uzņēmies, bija nepieciešamas viņa dēļ, ka visa Fantāzija sauc viņu!

Atrejs joprojām vēl turēja drūmi nodurtu skatienu, taču dusmu rieva uz viņa pieres mazpamazām izlīdzinājās.

— Kā tu vari to visu zināt,— viņš pēc brīža vaicāja,— par kliedzienu pie Dziļā bezdibeņa un attēlu Burvju spogulī — vai arī tas viss jau iepriekš notika ar tavu svētību?

Bērnišķā ķeizariene pacēla augstu gaisā AURINU un, uzlikusi to sev kaklā, atbildēja:

— Vai tu vienmēr nenēsāji rotu? Vai tu nezināji, ka tādējādi pastāvīgi esmu pie tevis?

— Vienmēr ne,— Atrejs iebilda,— es to pazaudēju.

— Jā,— viņa sacīja,— tad tu patiešām biji viens. Izstāsti man, kas šajā laikā notika!

Atrejs izstāstīja visu, ko bija piedzīvojis.

— Tagad es zinu, kāpēc tu esi kļuvis pelēks,— Bērnišķā ķeiza­riene sacīja.— Tu esi bijis pārāk tuvu tukšumam.

— Bet vai tad tā ir taisnība,— Atrejs gribēja zināt,— ko vilkacis Gmorks sacīja par iznīcinātajiem Fantāzijas radījumiem, ka tie cilvēkbērnu pasaulē kļūst par meliem?

— Jā, taisnība gan,— Bērnišķā ķeizariene atbildēja, un viņas zeltainās acis satumsa,— visi meli kādreiz ir bijuši Fantāzijas radī­jumi. Viņiem ir tās pašas saknes, taču viņi ir kļuvuši nepazīstami un zaudējuši savu īsteno būtību. Un tomēr tas, ko tev sacīja Gmorks, ir tikai puse no patiesības — no pusbūtnes arī nekas cits nav sagaidāms. Ir divi ceļi, kā tikt pāri Fantāzijas un Cilvēku pasaules robežai,— pareizais un nepareizais. Fantāzijas būtņu pārraušana pāri šajā nežēlīgajā veidā ir nepareizais ceļš. Pareizais ceļš ir, ja cilvēkbērni ienāk mūsu pasaulē. Visi, kas pie mums bijuši, ir uzzinājuši ko tādu, ko tikai šeit var uzzināt un kas viņiem ir licis atgriezties viņu pasaulē gluži citādiem. Viņi bija kļuvuši redzīgi, jo bija iepazinuši jūs jūsu patiesajā izskatā. Tāpēc spēja turpmāk paši savu pasauli un arī savas pasaules cilvēkus ieraudzīt citām acīm. Kur viņi pirms tam bija saskatījuši tikai ikdienišķību, tur pēkšņi atklāja brīnumus un noslēpu­mus. Tāpēc viņi labprāt nāca pie mums uz Fantāziju. Un, jo bagātāka un ziedošāka no tā kļuva mūsu pasaule, jo mazāk melu palika viņu pasaulē un tāpēc ari tā kļuva jo pilnīgāka. Tāpat kā abas šīs mūsu pasaules viena otru izposta, tās spēj ari viena otru izārstēt.

Atrejs brīdi domāja, tad uzprasīja:

— Kā tad tas sākās?

— Postam, kas piemeklējis abas pasaules, ari ir divi iemesli,— Bēr­nišķā ķeizariene atbildēja.— Tagad viss ir sagriezies savā pretmetā: tas, kas spēj padarīt redzīgu, padara aklu, tas, kas spēj radīt jaunu, nes iznīcību. Glābt var vienīgi cilvēkbērni. Tikai vienam vienīgajam ir jānāk, lai dotu man jaunu vārdu. Un viņš nāks.

Atrejs klusēja.

— Vai tagad tu saproti, Atrej,— Bērnišķā ķeizariene vaicāja, — kāpēc man vajadzēja tev uzvelt tādu nastu? Tikai ar šo garo stāstu, kas pilns piedzīvojumu, brīnumu un briesmu, tu spēji atvest pie manis mūsu glābēju. Un tas bija tavs stāsts.

Atrejs sēdēja, iegrimis dziļās domās. Beidzot viņš pamāja.

— Tagad es saprotu, vēlmju valdniece Zeltace. Es tev pateicos par to, ka tu izraudzījies mani. Piedod man manas dusmas!

— Tu nevarēji to visu zināt,— viņa maigi atbildēja,— un ari nedrīkstēji.

Atrejs atkal pamāja. Pēc neilgas klusēšanas viņš sacīja:

— Bet es esmu ļoti noguris.

— Tu esi pietiekami daudz izdarījis, Atrej,— viņa atteica,— vai tu nevēlies atpūsties?

— Pagaidām ne. Vispirms es tomēr gribētu piedzīvot sava stāsta laimīgās beigas. Ja ir tā, kā tu saki, un ja es savu uzdevumu esmu izpildījis — tad kāpēc glābējs joprojām nav šeit? Ko viņš vēl gaida?

— Jā,— Bērnišķā ķeizariene klusi atkārtoja,— ko viņš vēl gaida?

Bastiāns juta, kā plaukstas no uztraukuma kļūst miklas.

— Es taču nevaru,— viņš sacīja,— es pat nezinu, kas man jādara, lln varbūt vārds, kas man ienācis prātā, nemaz nav tas īstais.

— Vai es drīkstu tev vēl ko jautāt?— Atrejs atkal uzsāka sarunu.

Viņa smaidīdama pamāja.

— Kāpēc tu vari kļūt vesela tikai tad, ja dabū jaunu vārdu?

— Vienīgi pareizais vārds piešķir visām būtnēm un lietām īstenību,— viņa sacīja.— Turpretī nepareizs vārds šo īstenību laupa. Tas ir tas pats, ko dara meli.

— Varbūt glābējs vēl nezina īsto vārdu, kas jādod ?

— Zina gan,— viņa atbildēja,— viņš to zina.

Atkal abi sēdēja klusēdami.

— Jā,— Bastiāns sacīja,— es to zinu. Es uzreiz to zināju, līdzko ieraudzīju tevi. Taču es nezinu, kas man jādara.

Atrejs pacēla skatienu.

— Varbūt viņš gribētu nākt un tikai nezina, kā lai to izdara?

— Viņam nekas nav jādara,— Bērnišķā ķeizariene atbildēja,— vi­ņam tikai jāsauc mani manā jaunajā vārdā, ko zina vienīgi viņš. Ar to jau pietiktu.

Bastiānam sirds sāka mežonīgi dauzīties. Varbūt tik tiešām derētu izmēģināt? Bet ja nu neizdodas? Ja nu viņš vispār maldās? Ja nu tie abi runā nevis par viņu, bet gan par kādu gluži citu glābēju? Kā lai zina, vai tie patiešām domā viņu?

— Nudien nesaprotu,— Atrejs beidzot iesāka no jauna,— vai ir iespējams, ka glābējs joprojām vēl neaptver, ka mēs runājam tieši par viņu un nevienu citu?

— Nē,— Bērnišķā ķeizariene sacīja,— tik dumjš viņš nevarētu būt pēc visām tām zīmēm, kuras saņēmis.

— Es vienkārši izmēģināšu!— Bastiāns sacīja, taču nespēja izda­būt vārdu pār lūpām.

Kas notiktu, ja patiešām izdotos? Tad viņš nonāktu Fantāzijā. Bet kā? Varbūt arī viņam tad kaut kā jāpārvēršas. Par ko viņš kļūtu?

Varbūt tas būtu sāpīgi, varbūt viņš zaudētu samaņu? Un vai viņš maz grib nonākt Fantāzijā? Viņš vēlētos tikt pie Atreja un Bērnišķās ķeizarienes, taču nekādā ziņā negribētu tikt pie visiem tiem nezvē­riem, kuri tur mudžēt mudžēja.

— Varbūt viņam trūkst drosmes?— Atrejs ierunājās.

— Drosmes?— Bērnišķā ķeizariene vaicāja.— Vai tad vajadzīga nezin kāda drosme, lai izrunātu manu vārdu?

— Tad es zinu tikai vēl vienu iemeslu, kas spētu viņu atturēt,— Atrejs sacīja.

— Kādu?

Atrejs vilcinājās, pirms to izrunāja:

— Viņš gluži vienkārši negrib. Viņam nav nekādas daļas gar tevi un Fantāziju. Mēs viņam esam vienaldzīgi.

Bērnišķā ķeizariene izbrīnīta uzlūkoja Atreju.

— Nē! Nē!— Bastiāns iesaucās.— Tā jūs nedrīkstat domāt! Ta tas noteikti nav. Ak, lūdzu, lūdzu, nedomājiet par mani kaut ko tādu! Vai jūs mani nedzirdat? Tā nav, Atrej!

— Viņš man apsolīja, ka nāks,— Bērnišķā ķeizariene sacīja,— es to izlasīju viņa acīs.

— Jā, tā ir taisnība,— Bastiāns balsī apliecināja,— un es ari tūliņ nākšu, man tikai vēl viss kārtīgi jāapsver. Tas nav tik vienkārši.

Atrejs nokāra galvu, abi atkal ilgu brīdi klusēdami gaidīja. Taču glābējs nerādījās, un nekas neliecināja par to, ka viņš vismaz mēģinātu tiem parādīties.

Bastiāns iztēlojās, kā būtu, ja viņš — resns, ar savām līkajām kājām un bālo seju — pēkšņi nostātos abu priekšā. Viņš skaidri spēja iztēloties vilšanos Bērnišķās ķeizarienes sejā, kad viņa teiktu:

«Ko tu šeit meklē?»

Un Atrejs varbūt" pat smietos.

To iedomājoties, Bastiāns nosarka.

Protams, viņi gaidīja kādu varoni, princi vai ko tamlīdzīgu. Bastiāns nedrīkstēja viņiem rādīties. Tas bija pilnīgi neiespējami. Viņš būtu ar mieru izciest visu — tikai ne to!

Kad Bērnišķā ķeizariene beidzot pacēla acis, izteiksme viņas sejā bija mainījusies. Atrejs gluži vai izbijās no šā skatiena diženuma un barguma. Un viņš arī apķēra, kur jau reiz ir redzējis šo izteiksmi,— tā skatījās sfinksas!

— Man atliek vēl kāds līdzeklis,— valdniece sacīja,— taču es to izmantoju nelabprāt. Es negribētu, ka viņš mani piespiež to darīt.

— Kāds līdzeklis?— Atrejs čukstus vaicāja.

— Vienalga, vai viņš to zina vai ne — viņš jau ir «Bezgalīgajā stāstā». Tagad viņš vairs nespēj un nedrīkst atkāpties. Glābējs ir devis man solījumu, un viņam tas jātur. Taču viņu piespiest es nevaru viena.

— Kurš visā Fantāzijā spēj kaut ko tādu, ko nespēj tu?— Atrejs iesaucās.

— Tikai viens, ja viņš to vēlēsies,— valdniece atbildēja.— Klīs­tošā kalna sirmgalvis.

Atrejs bezgala izbrīnīts paskatījās uz Bērnišķo ķeizarieni.

— Klīstošā kalna sirmgalvis?— viņš atkārtoja, uzsvērdams ik vārdu.— Tu gribi teikt, ka viņš tāds ir?

— Vai tu par to šaubies?

— Vecie ļaudis mūsu telšu apmetnēs par viņu stāsta pavisam maziem bērniem, kad tie ir nepaklausīgi vai slikti uzvedas. Visu, ko citi dara vai pamet nedarītu, jā, pat to, ko domā un jūt, šis sirmgalvis pierakstot savā grāmatā, un tas tur paliekot iemūžināts kā jauks vai atbaidošs stāsts, kā nu kuro reizi. Kad es pats vēl biju mazs, es ari ticēju, bet vēlāk es domāju, ka tā ir tikai pasaciņa bērnu baidīšanai.

— Kas zina, kas slēpjas aiz šīm pasaciņām,— viņa smaidīdama sacīja.

— Tu viņu tātad pazīsti,— Atrejs tincināja,— vai tu esi viņu redzējusi?

Bērnišķā ķeizariene papurināja galvu.

— Ja es viņu atradīšu, tad tā būs mūsu pirmā satikšanās.

— Vecie ļaudis ari stāsta,— Atrejs turpināja,— ka nekad nevar zināt, kur sirmgalvja kalns kurā brīdī atrodas, ka tas vienmēr parādās gluži negaidīti, vienreiz te un vienreiz tur, un ka viņu var satikt vienīgi nejauši jeb tad, ja liktenis lēmis.

— Jā,— Bērnišķā ķeizariene apstiprināja,— Klīstošā kalna sirm­galvi nevar meklēt. Viņu var tikai atrast.

— Ari tu?— Atrejs jautāja.

— Arī es,— viņa atbildēja.

— Bet ja tu viņu neatrodi?

— Ja viņš vispār ir, es atradīšu,— valdniece attrauca, noslēpu­maini smaidīdama,— un, ja atradīšu, tad viņš būs.

Atrejs atbildi nesaprata.

— Vai viņš ir tāds kā tu?— zēns vilcinādamies vaicāja.

— Viņš ir tāds" kā es,— valdniece paskaidroja,— jo viņš ir itin visā mans pretmets.

Atrejs saprata, ka tādā ceļā nekā neizdibinās no viņas. Bez tam zēnu satrauca kāda cita doma.

— Tu esi nedziedināmi slima, vēlmju valdniece Zeltace,— Atrejs ierunājās gandrīz vai bargi,— un viena tu tālu netiksi. Kā es redzu, visi tavi kalpi un uzticamie draugi ir pametuši tevi. Fuhūrs un es — mēs tevi labprāt pavadītu vienalga kurp, tomēr, godīgi sakot, es neesmu pārliecināts, vai Fuhūram pietiks spēka. Un mana kāja — nu, tu jau pati redzēji, ka tā vairs man neklausa.

— Paldies tev, Atrej,— viņa tencināja,— paldies par tavu dros­mīgo un uzticības pilno piedāvājumu. Taču es nedomāju jūs ņemt līdzi. Klīstošā kalna sirmgalvi var atrast tikai vienatnē. Un Fuhūrs jau arī vairs nav tur, kur tu viņu atstāji. Laimes pūķis tagad atrodas tādā vietā, kur tiks sadziedētas visas viņa brūces un atjaunoti spēki. Un arī tu, Atrej, drīz būsi tajā vietā.

Viņas pirksti spēlējās ar AURINU.

— Kas tā ir par vietu?

— Tas tev tagad nav jāzina. Tu nokļūsi turp aizmidzis. Nāks diena, kurā pats sapratīsi, kur esi bijis.

— Bet kā es varu gulēt,— Atrejs iesaucās, savās bažās aizmirs­dams cieņas pilno izteiksmes formu,— ja zinu, ka tu kuru katru mirkli vari mirt!

Bērnišķā ķeizariene atkal klusu iesmējās.

— Es neesmu gluži tik pamesta, kā tev liekas. Es jau sacīju, ka pastāv kaut kas tāds, ko tu neredzi. Apkārt man ir mani septiņi spēki, kas pieder man tāpat kā tev tavas atmiņas, tava drosme vai tavas domas. Tu nevari tos ne redzēt, ne dzirdēt, un tomēr tie visi šajā mirklī ir pie manis. Trīs no tiem es atstāšu tev un Fuhūram, lai tie kalpo jums. Četrus paņemšu sev līdzi, un tie pavadīs mani. Taču tu, Atrej, vari mierīgi gulēt.

Līdz ar šiem Bērnišķās ķeizarienes vārdiem viss nogurums, kas Lielajā meklējumā bija Atrejā sakrājies, pēkšņi uzkrita kā tumšs plīvurs. Tas nebija akmenssmagais pārpūles nogurums, tās bija rimtas un mierīgas ilgas pēc miega. Viņš vēl tik daudz ko bija gribējis vaicāt vēlmju valdniecei Zeltacei, taču tagad šķita, ka viņa ar savu vārdu būtu apslāpējusi visas vēlmes viņa sirdī un atstājusi tikai vienu vienīgu un visvarenu — vēlmi aizmigt. Acis zēnam aizkrita ciet, un, sēžot, kā sēdējis, pat nesaļimis, viņš jau bija ieslīdējis tumsā.

Torņa pulkstenis sita vienpadsmit.

Kā no bezgalīga tāluma Atrejs vēl dzirdēja, ka Bērnišķā ķeiza­riene klusā, maigā balsī dod pavēli, tad sajuta, ka saudzīgi tiek pacelts varenās rokās un aiznests.

Ilgi ap viņu valdīja tumsa un siltums. Daudz, daudz vēlāk Atrejs vienreiz pa pusei pamodās, kad garda valgme pieskārās viņa izkaltuša­jām, sasprēgājušajām lūpām un aiztecēja pa rīkli. Neskaidri viņš ieraudzīja ap sevi kaut ko līdzīgu lielai alai ar zelta sienām. Un blakus gulēja baltais laimes pūķis. Bet tad viņš pamanīja vai drīzāk nojauta, ka alas vidū čalo avotiņš un apkārt šim avotiņam guļ divas čūskas, kas iekodušās viena otrai astē, viena gaiša un otra tumša . . .

Taču pāri viņa acīm pārslīdēja kāda neredzama roka, tas bija neizsakāmi patīkami, un Atrejs atkal iegrima dziļā miegā, kurā nebija sapņu.

Tajā pašā laikā Bērnišķā ķeizariene pameta Ziloņkaula torni. Viņa gulēja mīkstos zīda spilvenos stikla palankīnā, kuru nesa četri viņas neredzamie kalpi, tāpēc radās iespaids, it kā šis palankīns lēnām slīdētu pats no sevis.

Viņi šķērsoja dārza Labirintu vai drīzāk to, kas vēl bija no tā palicis; bieži nācās mest līkumus, jo daudzi no ceļiem jau izbeidzās tukšumā.

Kad viņi pēdīgi bija sasnieguši līdzenuma ārējo malu un pametuši Labirintu, neredzamie nesēji apstājās. Šķita, ka tie gaida kādu pavēli.

Bērnišķā ķeizariene piecēlās savos spilvenos un pameta skatienu uz Ziloņkaula torni.

Atslīgdama atpakaļ spilvenos, viņa pavēlēja:

— Ejiet tālāk! Ejiet tikai tālāk — vienalga kurp!

Vēja brāzma ieskrēja viņas sniegbaltajos matos. Tie plīvoja nopakaļ stikla palankīnam gari un smagi kā karogs.