Bezgalīgais stāsts

XI.Spoku pilsēta

Ģeņģeriskus soļus sperdams, Atrejs klīda pa šīs pamestas pilsētas ielām, kuras bija apņēmis kapa klusums. Aina bija nomācoša un baisa. Šķita, ka te nav nevienas mājas, kas jau ar savu ārējo izskatu vien neradītu draudu un nolādētības iespaidu, it kā visā pilsētā būtu vienīgi garu pilis un spoku mājas. Pār ielām un šķērsieliņām, tikpat līkām un greizām kā viss šajā zemē, nokarājās briesmīgi zirnekļu tīkli, no pagrabu lūkām un tukšajām akām cēlās nepatīkama smaka.

Sākumā Atrejs, lai netiktu pamanīts, bija slapstījies aiz katra mājas stūra, taču drīz vien vairs nepūlējās slēpties. Laukumi un ielas pletās tukšas, un ari mājās nebija ne mazākās dzīvības. Vienā otrā namā zēns iegāja iekšā, tomēr atrada tikai apgāztas mēbeles, saplosī­tus aizkarus, sasistus traukus un stiklus — dažnedažādas postījuma pazīmes, taču neviena iemītnieka. Uz kāda galda stāvēja pusapēsts ēdiens — daži šķīvji ar melnu zupu un dažas lipīgas drupačas, kas varēja būt maize. Viņš ieēda gan vienu, gan otru. Garšoja tas pretīgi, taču Atreju mocīja liels izsalkums. Kaut kādā ziņā viņam likās pašsaprotami, ka viņš nonācis taisni šeit. Tas viss bija kā radīts tādam, kam vairs nav cerību.

Bastiāns jutās pagalam vārgs no izsalkuma.

Debesis vien zina, kāpēc viņš taisni tagad, pavisam nepiemērotā brīdī, atcerējās Annas jaunkundzes ābolkūku. Tā bija vislabākā ābolkūka pasaulē.

Annas jaunkundze nāca trīs reizes nedēļā, veica visus rakstu darbus tēvam un saveda kārtībā mājas saimniecību. Parasti viņa ari kaut ko izvārīja vai uzcepa. Annas jaunkundze bija padrukna sieva, kas bezrūpīgi skaļi runāja un smējās. Tēvs izturējās pret viņu pieklājīgi, taču citādi šķita, ka viņš šo sievieti neievēro. Ļoti reti Annas jaunkundzei izdevās panākt, ka Bastiāna tēva norūpētā sejā uzplauka smaidiņš. Viņas klātbūtnē dzīvoklī kļuva mazlietiņ gaišāk.

Annas jaunkundzei, kaut arī viņa nebija precējusies, bija maza meita. Meiteni sauca Krista, viņa bija trīs gadus jaunāka par Bastiānu, un viņai bija brīnumskaisti, blondi mati. Agrāk Annas jaunkundze gandrīz vienmēr tika ņēmusi savu meitiņu līdzi. Krista bija ļoti kautrīga. Kad Bastiāns viņai bija stundām ilgi stāstījis savus stāstus, viņa bija sēdējusi pavisam klusu un lielām acīm klausījusies. Viņa apbrīnoja Bastiānu, un arī viņam meitene patika.

Taču pirms gada Annas jaunkundze bija nodevusi savu meitu kādā lauku internātā. Un tagad viņi gandrīz nekad vairs neredzējās.

Bastiāns nespēja to Annas jaunkundzei piedot, un visi viņas paskaidrojumi, kāpēc Kristai tā esot labāk, nebija pārliecinājuši zēnu.

Taču no ābolkūkas viņš tik un tā nekad nespēja atteikties.

Norūpējies Bastiāns sev vaicāja, cik ilgi cilvēks vispār var izturēt bez ēšanas. Trīs dienas? Divas? Varbūt jau pēc divdesmit četrām stundām uzbrūk vājprāta murgi? Bastiāns uz pirkstiem sarēķināja, cik ilgu laiku viņš šeit jau pavadījis. Iznāca desmit stundas vai varbūt pat drusku vairāk. Būtu vēl aiztaupījusies sviestmaize vai vismaz ābols!

Plīvojošajā sveču gaismā lapsas, pūces un klinšu ērgļa stikla acis likās gandrīz vai dzīvas. To lielās ēnas kustējās uz noliktavas sienas.

Torņa pulkstenis nosita septiņas reizes.

Atrejs atkal izgāja uz ceļa un bezmērķīgi klīda pa pilsētu. Tā šķita ļoti liela. Viņš gāja cauri kvartāliem, kuros visas mājas bija mazas un zemas, tā ka stāvot varēja aizsniegt jumta notekas, un tad devās cauri citiem kvartāliem, kur slējās daudzstāvu pilis, kuru fasādes greznoja skulptūras. Taču visas šīs figūras atainoja skeletus vai dēmonu tēlus, kas ķēmīgām sejām blenza lejup uz vientuļo ceļinieku.

Un tad Atrejs pēkšņi palika stāvam kā zemē iedzīts.

Kaut kur pavisam tuvu atskanēja skarba, aizsmakusi gaudošana — tik izmisīga, tik bezcerīga, ka zēnam sirds sažņaudzās. Tas bija vaids par pamestību un iznīcību, kas piemeklējusi tumsas radības, un tas negribēja vien rimties un atbalsojās arvien tālāku un tālāku māju sienās, līdz beidzot šķita, ka gaudotu milzīgi vilki, izklīduši plašā barā.

Atrejs devās nopakaļ skaņai, kas kļuva arvien klusāka un klusāka un beidzot pamira skarbās elsās. Taču vajadzēja labu laiku meklēt. Viņš gāja cauri kādai iebrauktuvei, nonāca šaurā, tumšā pagalmā, izgāja cauri vārtiem un beidzot nonāca sētas pagalmā, kas bija mitrs un netīrs. Un tur kādas lūkas malā, pie mūra pieķēdēts, gulēja mil­zīgs, pa pusei badā nomiris vilkacis. Ribas zem viņa kraupjainās ādas bija pa vienai vien saskaitāmas, mugurkaula skriemeļi bija izspiedu­šies kā zāģa zobi, un gara mēle nokarājās no pusatvērtās rīkles.

Atrejs klusītiņām tuvojās nezvēram. Pamanījis zēnu, vilkacis spēji pacēla vareno galvu. Tā acīs iedzalkstījās zaļas uguntiņas.

Kādu bridi abi viens otru nopētīja, nebilzdami ne vārda, neizdves- dami ne skaņas. Beidzot vilkacis klusu, ārkārtīgi nikni norēcās:

— Ej prom! Ļauj man mierīgi nomirt!

Atrejs nepakustēdamies tikpat klusu atbildēja:

— Es dzirdēju tavu saucienu, tāpēc atnācu.

Vilkača galva noslīdēja atkal lejā.

— Es nevienu neesmu saucis,— nezvērs norūca,— tas bija mans nāves kliedziens.

— Kas tu esi?— Atrejs vaicāja un paspēra soli vēl tuvāk.

— Es esmu vilkacis Gmorks.

— Kāpēc tu guli šeit pieķēdēts?

— Viņi aizgāja un aizmirsa mani.

— Kas tie tādi — viņi?

— Tie, kas mani pielika pie šīs ķēdes.

— Un kurp viņi aizgāja?

Gmorks neatbildēja, tikai glūnēdams uzlūkoja Atreju caur puspie­vērtajām acīm. Pēc ilgāka klusuma brīža viņš vaicāja:

— Tu neesi no šejienes, mazo svešiniek,— ne no šīs pilsētas, ne no šīs zemes. Ko tu šeit meklē?

Atrejs nokāra galvu.

— Es nezinu, kā šurp nonācu. Saki man — kā sauc šo pilsētu?

— Tā ir visslavenākās Fantāzijas valsts galvaspilsēta,— Gmorks paskaidroja.— Ne par vienu citu zemi un ne par vienu citu pilsētu nav tik daudz nostāstu. Arī tu noteikti esi dzirdējis par Spoku pilsētu Salašņu zemē, vai ne?

Atrejs lēnām pamāja.

Gmorks neizlaida zēnu no acīm. Vilkacis brīnījās, kā šis zēns ar zaļo ādu tik mierīgi noskatās viņā savām lielajām, melnajām acīm un neizrāda ne mazāko baiļu.

— Un tu — kas esi tu?— viņš vaicāja.

Atrejs brīdi padomāja, tad atbildēja:

— Manis vispār nav.

— Ko tas nozīmē?

— Tas nozīmē, ka man kādreiz bija vārds. Bet to vairs nevajag pieminēt. Un tāpēc manis nav.

Vilkacis mazlietiņ savilka uz augšu lūpas un pavēra skatienam savus briesmīgos ilkņus — tas nozīmēja, ka viņš pasmaida. Vilkacis bija dažnedažādu nomāktu dvēseļu pazinējs un sajuta, ka šis zēns ir viņa dvēselei rada.

— Ja tas ir tā,— nezvērs sacīja aizsmakušā balsī,— tad mani neviens nav dzirdējis un pie manis neviens nav ieradies, un neviens nav sarunājies ar mani manā pēdējā stundiņā.

Atrejs atkal pamāja, tad vaicāja:

— Un tomēr — vai es nevarētu tevi atbrīvot no ķēdes?

Zaļā gaisma vilkača acīs uzplaiksnīja. Viņš sāka šņakstināt zobus un sūkāt lūpas.

— Tu tik tiešām to darītu?— briesmonis izgrūda.— Tu atbrīvotu izbadējušos vilkaci? Vai tu nezini, ko tas nozīmē? Neviens nevarētu būt drošs no manis!

— Jā,— Atrejs sacīja,— bet manis jau nav. Kāpēc lai es no tevis baidītos?

Viņš grasījās Gmorkam tuvoties, taču nezvērs vēlreiz zemā un briesmīgā balsī ierēcās. Zēns atkāpās.

— Vai tu negribi, ka es tevi atbrīvoju?— Atrejs vaicāja.

Vilkacis pēkšņi izskatījās ļoti noguris.

— Tu to nespēj. Taču, ja tu pienāksi tik tuvu, ka es varēšu tevi aizsniegt, tad man būs jāsaplosa tevi gabalos, dēliņ. Tas manu galu tikai mazlietiņ novilcinātu par vienu vai divām stundām. Tāpēc neuzplijies un ļauj man mierīgi nosprāgt.

Atrejs domāja.

— Varbūt es varētu salūkot tev kaut ko ēdamu?— viņš beidzot ierunājās.— Es aizietu uz pilsētu pameklēt.

Gmorks atkal lēnām atvēra acis un paskatījās uz zēnu. Zaļās uguntiņas skatienā bija izdzisušas.

— Ej ellē, mazais muļķi! Vai tu gribi tik ilgi vilkt manu dzīvību, kamēr klāt būs tukšums?

— Es iedomājos . . .— Atrejs stomīdamies sacīja,— ja es tev at­nestu ēdienu un tu būtu paēdis, tad es varbūt varētu tev tuvoties, lai noņemtu ķēdi. . .

Gmorks grieza zobus.

— Ja tā būtu parasta ķēde, kas mani šeit tur, domā, es pats sen to jau nebūtu pārgrauzis?

Kā pierādījumam viņš pakampa ķēdi, un briesmīgie žokļi rībē­dami aizcirtās ciet. Vilkacis to raustīja un tad palaida vaļā.

— Tā ir maģiska ķēde. To var noņemt tikai tā pati būtne, kas mani pie tās piestiprināja. Taču viņa nekad vairs neatgriezīsies.

— Un kas tev to uzlika kaklā?

Gmorks sāka smilkstēt kā nopērts suns. Tikai pēc laba brīža viņš bija tiktāl nomierinājies, ka spēja atbildēt:

— Tā bija tumsas valdniece Gaja.

— Un kurp viņa aizgāja?

— Viņa — tāpat kā visi pārējie — ielēca tukšumā.

Atrejs atcerējās vājprātīgos dejotājus, ko bija novērojis cauri miglai pie pilsētas.

— Kāpēc?— viņš murmināja.— Kāpēc viņi nebēga?

— Viņi bija zaudējuši pēdējo cerību. Tas jūs padara vājus. Tukšums jūs pievelk ar varenu spēku, un neviens no jums vairs ilgi nespēs tam turēties pretī.

To sacīdams, Gmorks zemā, ļaunā balsī iesmējās.

— Un tu?— Atrejs nerimās.— Tu runā tā, it kā tu nepiederētu pie mums.

Gmorks atkal pameta uz viņu glūnošu skatienu.

— Es nepiederu pie jums.

— No kurienes tad tu esi ieradies?

— Vai tiešām tu neko nezini par vilkačiem?

Atrejs mēmi papurināja galvu.

— Tu pazīsti vienīgi Fantāziju,— Gmorks sacīja.— Taču ir arī citas pasaules. Piemēram, tā, kurā dzīvo cilvēkbērni. Un ir tādas būtnes, kurām nav pašām savas pasaules. Toties tās spēj pārvietoties no vienas pasaules citā. Pie tādām būtnēm piederu es. Cilvēku pasaulē es parādos kā cilvēks, taču es neesmu cilvēks. Un Fantāzijā es pieņemu fantāziešu izskatu — tomēr es neesmu jūsējais.

Atrejs lēnām notupās pie zemes un uzlūkoja mirstošo vilkaci lielām, tumšām acīm.

— Tu esi bijis cilvēkbērnu pasaulē?

— Es esmu bieži klīdis no viņu pasaules uz jūsējo.

— Gmork,— Atrejs stostīdamies izmocīja, un viņa lūpas nenovēr­šami sāka trīcēt,— vai tu man vari pateikt ceļu, kas ved uz cilvēkbērnu pasauli?

Gmorka acīs iedzalkstījās zaļas liesmiņas. Izskatījās, ka viņš iekšēji smietos.

— Tev un tev līdzīgiem ceļš uz turieni ir ļoti viegls. Tikai viena nelaime: jūs nekad vairs nespēsiet atgriezties šajā pasaulē. Jums uz visiem laikiem jāpaliek tur. Vai tu to vēlies?

— Kas man jādara?— Atrejs apņēmīgi vaicāja.

— Tas, ko visi pārējie te darījuši jau pirms tevis, dēliņ. Tev tikai jāielec tukšumā. Bet nesteidzies — agri vai vēlu, kad izzudīs Fantāzi­jas pēdējās daļas, tu tik un tā to izdarīsi.

Atrejs piecēlās.

Gmorks ievēroja, ka zēns trīc pie visām miesām. Tomēr, nezinā­dams tam īsto iemeslu, viņš nomierinoši sacīja:

— Tu nebaidies, tas nesāp.

— Es nebaidos,— Atrejs atbildēja.— Es nekad nebūtu domājis, ka tieši šeit, pateicoties tev, atkal atgūšu cerības.

Gmorka acis kvēloja kā divi šauri, zaļi mēnestiņi.

— Cerībām tev nav nekāda iemesla, dēliņ,— lai arī ko tu būtu nodomājis. Tiklīdz tu parādīsies Cilvēku pasaulē, tu vairs nebūsi tas, kas tu esi šeit. Tas ir tieši tas noslēpums, ko Fantāzijā neviens nezina.

Atrejs stāvēja nolaistām rokām.

— Kas es tur būšu?— viņš uzprasīja.— Atklāj man šo noslēpumu!

Gmorks ilgu laiku klusēja un nekustējās. Atrejs jau baidījās, ka

atbildi nesaņems, taču beidzot vilkača krūtis pacēla smaga elpa, un viņš ierunājās aizsmakušā balsī:

— Par ko tu uzskati mani, dēliņ? Par savu draugu? Piesargies! Es tikai īsinu sev laiku ar tevi. Un tu tagad pat nespēj aiziet. Es stingri turu tevi ar tavām cerībām. Taču, kamēr es runāju, tukšums apņem Spoku pilsētu no visām pusēm, un drīz vairs nebūs izejas. Tad tu būsi pagalam. Ja tu manī pašlaik klausies, tas nozīmē, ka esi jau izšķīries. Taču vēl tu vari bēgt.

Gmorka purnā jautās arvien spilgtāk izteikta nežēlība. Atrejs īsu mirkli vilcinājās, tad čukstus sacīja:

— Atklāj man šo noslēpumu! Kas es tur būšu?

Gmorks atkal ilgu laiku neatbildēja. Tagad viņš elpoja gārdzie- niem un grūdieniem. Taču pavisam negaidīti nezvērs pieslējās, atbalstījās sēdus uz savām priekšķepām, un Atrejam vajadzēja viņā lūkoties uz augšu. Tikai tagad kļuva redzams, cik viņš ir milzīgs un šausmīgs. Žvadzošā balsī Gmorks turpināja:

— Vai tu esi redzējis tukšumu, dēliņ?

— Jā, daudzreiz.

— Kā tas izskatās?

— Tāds kā aklums.

— Nu labi … un, līdzko jūs esat nonākuši tukšumā, jums tas pielīp, šis tukšums. Jūs kļūstat kā lipīga slimība, no kuras cilvēki top akli, viņi vairs nespēj atšķirt šķietamo no īstenības. Vai tu zini, kā jūs tur sauc?

— Nē,— Atrejs čukstus sacīja.

— Par meliem!— Gmorks norējās.

Atrejs purināja galvu. Asinis bija nozudušas no viņa lūpām.

— Kā tas var būt?

Gmorks tīksminājās par Atreja šausmām. Saruna viņu acīm redzami atdzīvināja. Pēc maza brītiņa nezvērs turpināja:

— Kas tu būsi tur, tu man jautā? Bet kas tu esi šeit? Kas jūs esat, Fantāzijas būtnes? Jūs esat iedomu tēli, izgudrojumi poēzijas valstībā, kāda bezgalīga stāsta tēli! Vai tu pats sevi uzskati par īstenību, dēliņ? Nu labi, savā pasaulē tu esi īstenība. Taču, izgājis cauri tukšumam, tu vairs nebūsi īstenība. Tu būsi kļuvis par kaut ko bezpersonisku. Tad tu būsi nonācis citā pasaulē. Tur jums vairs nebūs nekādas līdzības pašiem ar sevi. Cilvēku pasaulē jūs ienesat ilūzijas un apmātību. Uzmini, dēliņ, kas notiek ar visiem Spoku pilsētas iemītniekiem, kas ielēkuši tukšumā?

— To es nezinu,— Atrejs izstomīja.

— Viņi kļūst par murgiem cilvēku smadzenēs, par baiļu iedomām, kaut īstenībā ne no kā nav jābaidās, par alkatību, kas padara viņus slimus, par izmisuma rēgiem, kaut nav iemesla izmisumam.

— Vai mēs visi kļūstam par tādiem?— Atrejs šausmās pajautāja.

— Nē,— Gmorks atņēma,— ir daudzi vājprāta un apstulbuma paveidi, atkarībā no tā, kādi jūs esat šeit — skaisti vai briesmīgi, dumji vai gudri —, jūs arī tur kļūstat par skaistiem vai briesmīgiem, dumjiem vai gudriem meliem.

— Un es,— Atrejs gribēja zināt,— par ko kļūšu es?

Gmorks ņirdza.

— To es tev neteikšu, dēliņ. To tu redzēsi. Vai patiesībā — tu to neredzēsi, jo tevis vairs nebūs.

Atrejs klusēdams lūkojās vilkacī ieplestām acīm.

Gmorks turpināja:

— Tāpēc ļaudis ienīst Fantāziju un baidās no tās un visa, kas nāk no šejienes. Viņi grib to iznīcināt un nezina, ka taisni tādējādi palielina melu plūdus, kas nemitīgi gāžas pār Cilvēku pasauli — šo plūsmu, ko veido līdz nepazīšanai pārvērstās Fantāzijas būtnes, kurām tad jāklīst pa Cilvēku pasauli kā māņiem, kā dzīviem līķiem un kuras saindē cilvēku dvēseles ar trūdu smaku. Viņi to nezina. Vai tas nav jocīgi?

— Un nav vairs neviena, kas mūs nenīst un kas no mums nebaidās?— Atrejs klusi jautāja.

— Es katrā ziņā nezinu neviena,— Gmorks sacīja,— un tas nemaz nav brīnums, jo jums pašiem tur jācenšas cilvēkus pārliecināt, ka tādas Fantāzijas nemaz nav.

— Ka Fantāzijas nemaz nav?— Atrejs apmulsis pārvaicāja.

— Protams, dēliņ,— Gmorks atbildēja,— tas, var teikt, ir pats svarīgākais. Vai tev grūti aptvert? Viņiem jānotic, ka Fantāzijas nav, tikai tad viņiem nevar rasties ideja jūs apciemot. Un no tā ir atkarīgs viss, jo vienīgi tadfja viņi nepazīst jūs tādus, kādi esat savā būtībā, iespējams ar viņiem darīt visu.

— Ko . . . darīt ar viņiem?

— Visu, kas ieskrien prātā. Tad ir vara pār viņiem. Un nekas nedod pār cilvēkiem lielāku varu kā meli. Jo cilvēki, dēliņ, pārtiek no iedomām. Un tās ir vadāmas. Šī ir vienīgā patiesā vara. Tāpēc arī es nostājos varas pusē un kalpoju tai, lai kļūtu par vienu no tās nesējiem — kaut arī citādi nekā tu un tev līdzīgie.

— Es negribu būt par tās nesēju!— Atrejs izgrūda.

— Tikai mieru, mazo muļķīti,— vilkacis norūca,— tiklīdz pienāks tava kārta lēkt tukšumā, arī tu kļūsi par bezgribas un bezpersonisku varas pakalpiņu. Kas zina, kādam mērķim tā izmantos tevi. Varbūt ar tavu palīdzību varēs cilvēkiem likt pirkt to, kas viņiem nav vajadzīgs, vai arī ienīst to, ko viņi nepazīst, ticēt tam, kas viņus dara padevīgus, vai apšaubīt to, kas spētu viņus glābt. Ar jums, mazo Fantāzijas iemītniek, Cilvēku pasaulē tiek kārtoti lieli darījumi — tiek izraisīti kari, dibinātas impērijas . . .

Gmorks bridi puspievērtām acīm aplūkoja zēnu, tad piebilda:

— Tur arī netrūkst pamuļķu — tie, protams, jūtas ārkārtīgi gudri un uzskata sevi par patiesības kalpiem, kas ar vislielāko sparu pūlas pat bērnus novērst no Fantāzijas. Varbūt tu būsi noderīgs taisni viņiem.

Atrejs stāvēja nokārtu galvu.

Tagad viņš zināja, kāpēc cilvēki vairs nenāk uz Fantāziju un kāpēc nekad neviens vairs nenāks, lai dotu Bērnišķajai ķeizarienei jaunu vārdu. Jo vairāk Fantāzija tiek nolemta iznīcībai, jo lielāka kļūst Cilvēku pasaulē melu straume, un tieši tāpēc ar katru mirkli vairāk un vairāk zūd iespēja, ka te varētu ierasties kāds cilvēkbērns. Tas bija apburtais loks, no kura nevarēja izmukt. Tagad Atrejs to zināja.

Un tagad vēl viens to zināja: Bastiāns Baltazars Bukss.

Viņš saprata, ka ne tikai Fantāzija ir slima, bet arī Cilvēku pasaule. Un viena ar otru ir saistīta. Patiesībā viņš jau vienmēr to bija jutis, nemācēdams izskaidrot, kāpēc tas ir tā. Zēns nekad nebija spējis samierināties ar to, ka dzīvei vajadzētu būt tik pelēkai un vienmuļai, bez noslēpumiem un brīnumiem, kā apgalvoja visi tie cilvēki, kas vienmēr sacīja: tāda ir dzīve!

Taču tagad viņš zināja arī to, ka jādodas uz Fantāziju, lai atkal izārstētu abas pasaules.

Un taisni meli un aplamās iedomas, kas, Fantāzijai sabrūkot, nonāk Cilvēku pasaulē un padara cilvēkus aklus, ir vainojamas pie tā, ka neviens cilvēks vairs nezina ceļu uz turieni.

Ar šausmām un kaunu Bastiāns atcerējās pats savus melus. Pašsacerētos stāstus, kurus viņš bija stāstījis, zēns pie tiem nepieskai­tīja. Tas bija kas cits. Taču dažas reizes viņš bija melojis pavisam apzināti un ar nolūku — dažreiz aiz bailēm, dažreiz, lai iegūtu ko tādu, ko gribēja dabūt par katru cenu, dažreiz ari tikai tāpēc, lai izliktos. Diezin kādas Fantāzijas radības viņš ar to bija iznīcinājis, padarījis bezpersoniskas un ļaunprātīgi izmantojis? Viņš pūlējās iztēloties, kas tās bijušas pirms tam viņu patiesajā būtībā,— taču nespēja. Varbūt taisni tāpēc, ka bija melojis.

Viens katrā ziņā bija skaidrs: tur ir arī viņa nopelns, ka Fantāziju piemeklējis tik ļauns liktenis. Bastiāns vēlējās kaut ko darīt, glābt, kas glābjams. To viņš bija parādā Atrejam, kas bija gatavs uz visu, lai viņu atvestu uz Fantāziju. Viņš nevarēja un negribēja Atreju pievilt. Viņam vajadzēja atrast ceļu!

Torņa pulkstenis sita astoņi.

Vilkacis bija vērīgi nopētījis Atreju.

— Tagad tu tātad zini, kā var nonākt Cilvēku pasaulē,— viņš sacīja.— Vai tu joprojām gribi tur nokļūt, dēliņ?

Atrejs purināja galvu.

— Es negribu pārvērsties melos,— viņš murmināja.

— Gribi vai negribi, tu par tiem pārvērtīsies,— Gmorks atbildēja gandrīz vai jautri.

— Un tu?— Atrejs vaicāja.— Kāpēc tu esi šeit?

— Man bija kāds uzdevums,— Gmorks nelabprāt atbildēja.

— Ari tev?

Atrejs lūkojās vilkacī uzmanīgi, gandrīz vai līdzjūtīgi.

— Un vai tu esi to izpildījis?

— Nē,— Gmorks norūca,— citādi es, protams, nebūtu piekalts pie šīs ķēdes. Turklāt iesākumā viss negāja nemaz tik slikti, līdz nonācu šajā pilsētā. Tumsas valdniece, kas šeit saimniekoja, lika mani sagaidīt ar godu. Ielūdza mani savā pilī, bagātīgi cienāja, runājās un visu darīja tā, it kā viņa būtu ar mani uz vienu roku. Salašņu zemes būtnes man, protams, likās ļoti simpātiskas, es jutos, tā sakot, kā mājās. Un tumsas valdniece savā ziņā bija ļoti skaista kundze — vis­maz manā gaumē. Viņa glaudīja mani un kasīja, un es ļāvos, jo tas bija ārkārtīgi patīkami. Nekad mani neviens tā nebija glāstījis un kasījis. Tsi sakot, es pazaudēju galvu un kļuvu pārlieku runīgs, viņa izlikās, it kā mani nezin kā apbrīnotu, un tad es viņai beidzot izstāstīju par savu uzdevumu. Tumsas valdniece mani droši vien iemidzināja, jo parasti man ir caurs miegs. Un, kad es pamodos, biju piesiets šajā ķēdē. Tumsas valdniece stāvēja manā priekšā un sacīja: «Tu aizmirsi, Gmork, ka arī es piederu pie Fantāzijas radījumiem. Un, cīnīdamies pret Fantāziju, tu cīnies arī pret mani. Tu tātad esi mans ienaidnieks, un es tevi pārspēju viltībā. No šīs ķēdes tevi atbrīvot varu tikai es. Taču es tagad aizeju ar saviem kalpiem un kalponēm tukšumā un nekad vairs neatgriezi šos.» To teikusi, viņa pagriezās un devās prom. Tomēr ne visi sekoja viņas piemēram. Tikai kad tukšums nāca arvien tuvāk, tad vairāk un vairāk pilsētas iedzīvotāju sajuta varenu pievilkšanas spēku un nejaudāja vairs turēties pretī. Un tieši šodien, ja nemaldos, padevās arī pēdējie. Jā, es iekritu slazdos, dēliņ, es pārāk ilgi uzklausīju šo sievu. Taču tu, dēliņ, tagad esi ieskrējis tajās pašās lamatās, tu esi pārāk ilgi klausījies manī. Jo šajā mirklī tukšums ir savilcies ap pilsētu kā cilpa, tu esi noķerts un nespēj vairs izmukt.

— Tad mēs aiziesim bojā abi kopā,— Atrejs sacīja.

— Tas gan,— Gmorks atbildēja,— taču ļoti atšķirīgā veidā, manu mazo muļķīti. Jo es nomiršu, pirms vēl tukšums būs šeit, turpretī tevi tas aprīs. Tur ir liela starpība. Kurš nomirst pirms tam, tā stāsts ir beidzies, taču tavs turpināsies bez gala — kā meli.

— Kāpēc tu esi tik ļauns?— Atrejs vaicāja.

— Jums bija sava pasaule,— Gmorks zemā balsī atbildēja,— bet man tādas nav.

— Kāds bija tavs uzdevums?

Gmorks, kas līdz šim vēl bija stalti sēdējis, noslīdēja uz zemes. Viņa spēki acīmredzot izsīka. Skarbā balss atgādināja vairs tikai tusnīšanu.

— Tie, kam es kalpoju, un tie, kas bija nolēmuši iznīcināt Fantāziju, saskatīja savam plānam briesmas. . . Viņi uzzināja, ka Bērnišķā ķeizariene izsūtījusi sūtni, lielu varoni … un izskatījās tā, it kā viņš tomēr vēl spēs atvest uz Fantāziju kādu cilvēkbērnu . . . Bija nepieciešams šo varoni laikus nogalināt. . . Tāpēc viņi izsūtīja mani, jo es biju daudz klīdis pa Fantāziju … Es tūliņ arī nokļuvu šim varonim uz pēdām — sekoju viņam dienu un nakti . . . pamazām panācu viņu . . . cauri sasafrāniešu zemei . . . Muamata mūžameža templim . . . Haules mežam . . . Skumju purviem . .. Mirušajiem kal­niem . . . bet tad Dziļā bezdibeņa malā pie Igramūlas tīkla es pazaudēju pēdas … it kā viņš būtu izzudis gaisā… Es tātad meklēju tālāk, kaut kur taču viņam bija jābūt. . . tomēr tā arī vairs neatradu šīs pēdas. . . Galu galā es nonācu šeit.. . Savu uzdevumu es neizpildīju. . . Tomēr viņš arī ne, jo Fantāzija iet bojā! Viņa vārds, starp citu, bija Atrejs.

Gmorks pacēla galvu. Zēns bija pakāpies soli atpakaļ un izslējies taisns.

— Es tas esmu,— viņš sacīja,— es esmu Atrejs.

Vilkača novājējušais ķermenis nodrebēja. Drebulis atkārtojās un kļuva stiprāks un stiprāks. Tad no viņa rīkles izlauzās troksnis, kas skanēja kā sēcošs klepus, tas kļuva arvien skaļāks, griezīgāks, līdz pārauga rēkoņā, kas atbalsojās no visām māju sienām. Vilkacis smējās!

Tas bija pats šausmīgākais troksnis, kādu Atrejs jelkad dzirdējis, un nekad mūžā viņš vairs nedzirdēja neko līdzīgu.

Tad troksnis pēkšņi aprāvās.

Gmorks bija miris.

Atrejs ilgi stāvēja kā pārakmeņojies. Beidzot viņš tuvojās beigta­jam vilkacim — pašam nezinot, kāpēc,— noliecās pār viņa galvu un pieskārās ar roku pinkainajai, melnajai spalvai. Un tajā pašā acumirklī ātrāk par jebkuru domu Gmorka zobi sacirtās un iekodās Atreja kājā. Pat pēc nāves ļaunums vēl valdīja pār šo nezvēru.

Atrejs izmisis pūlējās atlauzt zobus vaļā. Velti. Kā ar tērauda skrūvēm pieskrūvēti, milzu ilkņi turējās miesā. Atrejs saļima līdzās vilkača līķim uz netīrās zemes.

Un soli pa solim, neatvairāmi un bez skaņas, tukšums lauzās no visām pusēm cauri melnajam, augstajam mūrim, kas ieskāva pilsētu.