Bezgalīgais stāsts

XIX.Dīvaina sabiedrība

ļoti izbrīnīts tomēr Bastians jutas, ka bija nonācis nevis, pie­mēram, Zāles jūrā, bet gan kādā gaišā, pavasarīgā mežā. Saules stari lauzās cauri jaunajām lapām, un to gaismas un ēnu spēle spulgojās sūnā. Smaržoja pēc zemes un sēnēm, un dzestro gaisu pieskandināja putnu dziesmas.

Bastiāns pagriezās riņķī un ievēroja, ka nupat iznācis no kādas mazas meža kapelas. Tobrīd tātad šie vārtiņi ir veduši laukā no Tūkstoš durvju tempļa. Bastiāns atvēra tos vēlreiz, taču ieraudzīja vienīgi šauro, mazo kapelas telpu. Jumtā vēl bija atlikušas tikai dažas

izburbējušas sijas, kas rēgojās pret meža debesīm, un sienas bija apaugušas ar sūnu.

Bastiāns devās ceļā, sākumā nemaz nezinādams, kurp. Zēns nešaubījās par to, ka agrāk vai vēlāk satiksies ar Atreju. Un viņš gluži nevaldāmi priecājās par šo atkalredzēšanos, uzsvilpa putniem, kas viņam atbildēja, un dziedāja skaļi un pārgalvīgi, kas vien ienāca prātā tajā brīdī.

Pēc neilga klejojuma Bastiāns ieraudzīja kādā izcirtumā apmetu­šos ļaužu grupu. Pienācis tuvāk, viņš redzēja, ka tie ir vairāki vīri greznā bruņojumā. To vidū bija arī kāda skaista dāma. Viņa sēdēja zālē un spēlēja lautu. Dziļplānā ganījās vairāki zirgi, kas bija apgādāti ar dārgiem segliem un iemauktiem. Vīriem, kas gulēja zālē un pļāpāja, priekšā bija izklāts balts lakats, uz kura stāvēja visvisādi ēdieni un dzērienu kausi.

Bastiāns tuvojās grupai, iepriekš paslēpdams Bērnišķās ķeizarie­nes amuletu zem krekla, jo vēlējās vispirms iepazīt sabiedrību, pats paliekot nepazīts un neievērots.

Ieraudzījuši nācēju, vīri piecēlās kājās un paklanīdamies pieklā­jīgi viņu sveicināja. Viņi acīmredzot noturēja svešinieku par kādu austrumzemju princi vai ko tamlīdzīgu. Arī skaistā dāma smaidīdama nolieca atnācēja priekšā galvu un turpināja spēlēt savu instrumentu. Viens no vīriem bija sevišķi liela auguma un sevišķi krāšņi ģērbies. Viņš vēl bija jauns, un viņam bija gaiši mati, kas krita pār pleciem.

— Es esmu varonis Hinreks,— viņš sacīja,— šī dāma ir princese Oglamāra, Lunnas ķēniņa meita. Šie vīri ir mani draugi — Hīkrions, Hīsbalds un Hidorns. Un kāds ir jūsu vārds, jaunais draugs?

— Es nedrīkstu savu vārdu nosaukt — vēl ne,— Bastiāns atrunā­jās.

— Noslēpums?— princese Oglamāra jautāja mazliet zobgalīgi. — Tik jauns — un jau noslēpumi?

— Jūs noteikti nākat no tālienes?— varonis Hinreks gribēja zināt.

— Jā, no ļoti lielas tālienes,— Bastiāns atbildēja.

— Vai jūs esat princis?— apvaicājās princese, labpatikā viņu aplūkodama.

— To es neizpaudīšu,— Bastiāns atteica.

— Nu, lai būtu kā būdams — laipni lūdzu mūsu pulkā!— sauca varonis Hinreks.— Vai jūs neizrādītu mums godu, neapsēstos pie mums un nepaēstu pusdienas kopā ar mums, jaunskungs?

13—103094

Bastiāns ar pateicību pieņēma piedāvājumu, apsēdās un sāka ēst.

No sarunas, ko vadīja dāma un četri kungi, viņš uzzināja, ka pavisam tuvu ir lielā un brīnišķīgā sudraba pilsēta Amargānta. Tur vajadzēja notikt tādām kā sacensībām. No tuvienes un tālienes nāca brašākie varoņi, labākie mednieki, drošsirdīgākie karotāji, taču arī visvisādi dēkaiņi un bezbailīgi zēni, lai piedalītos pasākumā. Tikai trim pašiem drosmīgākajiem un labākajiem, kas būs uzveikuši visus citus, tiks piešķirts tas gods piedalīties tādā kā meklēšanas ekspedī­cijā. Turklāt runa droši vien bija par kādu ļoti garu un piedzīvoju­miem pilnu ceļojumu, kura mērķis bija atrast noteiktu personu, kas uzturējās kaut kur neskaitāmajās Fantāzijas zemēs un kas tika saukta tikai par «glābēju». Vārdu vēl neviens nezināja. Un tomēr Fantāzijas valstība bija pateicīga šim varonim par to, ka tā atkal vai vēl joprojām eksistē. Reiz senos laikos Fantāziju esot piemeklējusi šausmīga katastrofa, un daudz netrūcis, lai tā tiktu pilnīgi iznīcināta. Minētais «glābējs» to pēdējā mirklī esot novērsis, atnākdams un dodams Bērnišķajai ķeizarienei Mēness meitiņas vārdu, kurā viņu tagad saucot ikviena Fantāzijas būtne. Savukārt viņš kopš tā laika klīstot nepazīts pa Fantāziju, un meklēšanas ekspedīcijas uzdevums būšot viņu atrast un pēcāk, tā sakot, uzņemties miesassargu lomu, lai viņam nekas neatgadītos. Taču tam uzdevumam bija jāizraugās paši krietnā­kie un drosmīgākie vīri, jo varot gadīties, ka būs jāpārvar neiedomāja­mas grūtības.

Sacensības, kurās vajadzēja notikt atlasei, bija gan sarīkojis sndrabsirmgalvis Kvērkvobads — Amargāntā vienmēr valdīja vecā­kais vīrs vai vecākā sieva, un Kvērkvobads bija simt septiņus gadus vecs —, taču ne viņš noteiks ekspedīcijas dalībniekus, bet gan kāds jauns zēns no zaļādaiņu tautas, vārdā Atrejs, kas bija sudrabsirmgal- vja Kvērkvobada viesis. Šim Atrejam tad arī vajadzēja vēlāk vadīt ekspedīciju. Viņš esot vienīgais, kurš var pazīt «glābēju», jo esot to vienreiz redzējis burvju spogulī.

Bastiāns klusēja un tikai klausījās. Tas nenācās viegli, jo drīz vien bija aptvēris, ka, pieminot «glābēju», runa bija par viņu pašu. Un, kad vēl tika nosaukts Atreja vārds, sirds viņam krūtīs palēcās no prieka, un zēns pielika lielākās pūles, lai sevi nenodotu. Viņš bija nolēmis pagaidām vēl sevi neatmaskot.

Tomēr varonis Hinreks mazāk domāja par meklēšanas ekspedīciju un tās mērķiem, bet vairāk par to, kā iekarot princeses Oglamāras sirdi. Bastiāns uzreiz bija pamanījis, ka varonis Hinreks ir līdz ausīm iemīlējies jaunajā dāmā. Viņš ik pa brīdim pūta un elsa, kur nebija ko pūst itin nemaz, un, raugoties uz savu pielūgto, viņa acis kļuva arvien skumjākas un skumjākas. Bet viņa izlikās, ka to nemanītu. Kā noskaidrojās, viņa kaut kādā sakarībā bija zvērējusi ņemt par vīru tikai pašu lielāko varoni, to, kurš spēj uzveikt visus citus. Ne ar ko sīkāku viņa negribēja samierināties. Tā bija varoņa Hinreka prob­lēma, jo kā lai viņš pierāda, ka ir pats varenākais? Viņš galu galā nevarēja ņemt un vienkārši nosist kādu, kas neko ļaunu nav nodarījis. Un karu jau sen nav bijis. Viņš labprāt būtu cīnījies pret briesmo­ņiem un dēmoniem; ja tas notiktu pēc viņa prāta, viņš katru ritu brokastīs pasniegtu viņai asinīm notrieptu pūķa asti, taču tuvu un tālu nebija neviena briesmoņa un neviena pūķa. Kad sudrabsirmgalvja Kvērkvobada sūtnis bija ieradies ar aicinājumu uz sacensībām, viņš, protams, tūliņ bija piekritis. Ari princese Oglamāra bija pieteikusies iet līdzi, jo gribēja pati savām acīm pārliecināties, ko viņš spēj.

— Varoņu stāstiem, kā zināms, nedrīkst uzticēties,— viņa smaidī­dama sacīja Bastiānam.— Tiem visiem ir tieksme uz izpušķojumiem.

— Ar vai bez izpušķojumiem,— varonis Hinreks iemeta starpā, — es neapšaubāmi esmu simtkārt vērtīgāks nekā tas teiksmainais glābējs.

— Kā jūs to zināt?— Bastiāns vaicāja.

— Nu, ja tam zēnam būtu kaut uz pusi tik daudz spēka kaulos, cik man,— sacīja varonis Hinreks,— tad viņam nevajadzētu miesassardzi, kas viņu apsargās un aprūpēs kā tādu zīdaini. Man šķiet, ka šis glābējs ir ļoti nožēlojams puišelis.

— Kā jūs varat kaut ko tādu apgalvot!— Oglamāra sašutusi iesaucās.— Galu galā viņš izglāba Fantāziju no bojāejas!

— Nu un tad!—varonis Hinreks nievājoši atbildēja.— Jādomā, tur nebūs bijuši vajadzīgi īpaši varoņdarbi.

Bastiāns nolēma piemērotā brīdī viņam sadot tā, ka viņš ilgi pieminētu.

Trīs pārējie kungi tikai ceļā bija nejauši satikušies ar šo pāri un bija tam pievienojušies. Hīkrions, kuram bija varenas melnas ūsas, apgalvoja, ka ir spēcīgākais un varenākais karavīrs Fantāzijā. Hīsbalds, kurš bija rudiem matiem un salīdzinājumā ar citiem likās trausls, apgalvoja, ka neviens nemākot izveicīgāk un veiklāk rīkoties ar zobenu kā viņš. Un, visbeidzot, Hīdorns bija pārliecināts par to, ka cīņā neviens nevarot ar viņu līdzināties sīkstumā un izturībā. Viņa izskats it kā apstiprināja šo apgalvojumu, jo viņš bija garš un kalsns un likās esam veidots vienīgi no cīpslām un kauliem.

Kad pusdienas bija paēstas, visi devās ceļā. Trauki, lakats un ēdienu rezerves tika sakrautas nastu nesēja dzīvnieka seglu somās. Princese Oglamāra uzkāpa mugurā savam baltajam aidiniekam un aizrikšoja prom, neatskatīdamās uz pārējiem. Varonis Hinreks uzlēca viz sava ogļu melnā ērzeļa un aizaulekšoja viņai pakaļ. Trīs pārējie kungi ierosināja Bastiānam apsēsties starp ēdienu somām nastu nesēja dzīvnieka mugurā. Viņš uzlēca augšā, kungi tāpat uzrāpās mugurā saviem zirgiem ar greznajiem iemauktiem, un tad viņi devās rikšos cauri mežam, atstādami Bastiānu pēdējo. Nastu nesēja, pave­cāka zirgēzelīte, arvien vairāk atpalika, tāpēc Bastiāns mēģināja viņu steidzināt. Taču zirgēzelīte nepielika vis soli, bet apstājās, pagrieza galvu atpakaļ un sacīja:

— Nesteidzini mani, es atpaliku ar nolūku, kungs.

— Kāpēc?— Bastiāns vaicāja.

— Es zinu, kas tu esi, kungs.

— Kā tu to zini?

— Tas, kas nav īsts ēzelis, bet ir tikai pusēzelis, jūt tādas lietas. Pat zirgi kaut ko manīja. Nesaki man neko, kungs. Es labprāt stāstītu saviem bērniem un mazbērniem, ka esmu nesusi glābēju un pirmā viņu sveikusi. Tikai tādām kā man diemžēl nav bērnu.

— Kā tevi sauc?— Bastiāns jautāja.

— Jiha, kungs.

— Paklausies, Jiha, nelaupi man to prieku un paturi sākumā pie sevis to, ko tu zini. Labi?

— Labprāt, kungs.

Un tad zirgēzelīte sāka rikšot, lai atkal panāktu pārējos.