Bezgalīgais stāsts

XXIV.Apburtais loks

Pasauli vel klaja tumša mākoņu sega, kurai cauri lauzas ieslīpi saulstari, kad viņi devās ceļā. Lietus un vējš beidzot bija mitējies, divas vai trīs reizes jātnieki vēl priekšpusdienā bija nonākuši īsās, spēcīgās lietavās, taču tad laiks manāmi uzlabojās. Kļuva ievērojami siltāks.

Triju jātnieku noskaņojums bija itin nebēdnīgs, viņi draiskojās un smējās, un dzina cits ar citu visvisādus jokus. Vien Bastiāns jāja uz savas zirgēzelītes priekšgalā kluss un noslēgts. Trīs kungi, protams, izjuta pārlieku lielu cieņu pret viņu, lai zēnu traucētu viņa domās.

Zeme, pa kuru viņi jāja, joprojām bija tā pati klinšainā plakan­kalne, kura likās esam bezgalīga. Vienīgi koku kļuva mazpamazām vairāk un tie bija augstāki.

Atrejs, kurš pēc ieraduma izlidoja ar Fuhūru tālu uz priekšu un izlūkoja apvidu arī uz citām pusēm, jau sākot ceļu, bija pamanījis Bastiāna domīgo noskaņojumu. Viņš jautāja laimes pūķim, kā lai uzjautrina draugu. Fuhūrs izvalbīja rubīnsārtās acu bumbas un sacīja:

— Tas ir gluži vienkārši — vai tad viņš jau vienmēr nav gribējis jāt manā mugurā?

Kad nelielā ceļinieku grupa pēc maza brītiņa nogriezās ap kādu klinšu stūri, to sagaidīja Atrejs un laimes pūķis. Abi bija omulīgi apgūlušies saulē un blisināja acis atnākošajiem pretī.

Bastiāns pieturēja zirgēzelīti un aplūkoja viņus.

— Vai jūs esat noguruši?— viņš jautāja.

— It nemaz,— Atrejs atbildēja,— es tikai gribēju tev vaicāt, vai tu man neļautu kādu laiku pajāt uz Jihas. Es vēl nekad neesmu jājis uz zirgēzelītes. Tam jābūt pasakaini, jo tu, šķiet, nemaz nenogursti. Tu varētu arī man šo izpriecu reiz atvēlēt, Bastiān. Es tev tikām aizdotu savu veco Fuhūru.

Bastiāna vaigi pietvīka aiz sajūsmas.

— Vai tā ir taisnība, Fuhūr?— viņš vaicāja.— Vai tu mani panesīsi?

— Ar lielāko prieku, varenais sultān!— laimes pūķis nodimdi- nāja un pamirkšķināja ar vienu aci.— Kāp man mugurā un turies stingri!

Bastiāns nolēca no zirgēzelītes un vienā ņēmienā bija Fuhūram mugurā. Viņš ieķērās sudrabbaltajās krēpēs, un pūķis pacēlās gaisā.

Bastiāns vēl labi atcerējās jājienu Graogramāna mugurā cauri krāsu tuksnesim. Taču jājiens uz balta laimes'pūķa bija gluži kas cits. Ja traukšanās uz varenā ugunslauvas bija kā skurbs kliedziens, tad šī lokanā pūķa ķermeņa vijīgās augšup lejup kustības līdzinājās dzies­mai — te liegai un maigai, te varenai un dimdošai. It īpaši, kad Fuhūrs meta savas zibensātrās cilpas, kurās viņa baltās krēpes, bārda ap purnu un garās bārkstis pie ķetnām plīvoja kā baltas liesmas, lidojums atgādināja dziesmu, ko dzied debesu plašumi. Bastiāna sudrabmētelis plandījās vējā nopakaļ un mirguļoja saules gaismā kā tūkstoš dzirksteļu pēdas.

Pret pusdienlaiku viņi nosēdās pie citiem, kas tikmēr uz kādas saules apspīdētas klinšu plakankalnes, pa kuru urdza strautiņš, bija uzslējuši apmetni. Virs uguns jau kūpēja katls ar zupu, pie tās bija plācenis. Zirgi un zirgēzelīte pļavā nomaļus ganījās.

Ieturējuši maltīti, trīs kungi nolēma doties medībās. Ēdienu krājumi gāja uz beigām, pirmām kārtām gaļa. Ceļā viņi bija dzirdējuši mežiņā kliedzam fazānus. Un šķita, ka zaķiem arī jābūt. Kungi vaicāja Atrejam, vai viņš negrib nākt līdzi, jo viņam taču kā zaļādainim vajagot būt kaislīgam medniekam. Atrejs pateicās par uzaicinājumu, tomēr noraidīja to. Tā trīs kungi paņēma savus spēcīgos stopus, uzsprādzēja sev uz muguras bultu makstis ar bultām un devās uz tuvējo mežiņu.

Atrejs, Fuhūrs un Bastiāns palika vieni.

Pēc īsa klusuma brīža Atrejs ierosināja:

— Kā būtu, Bastiān, ja tu mums atkal mazliet pastāstītu par savu pasauli ?

— Kas jūs interesētu?— Bastiāns vaicāja.

— Kā tu domā, Fuhūr?— Atrejs uzrunāja laimes pūķi.

— Es labprāt dzirdētu kaut ko par bērniem no tavas skolas,— tas atbildēja.

— Kādiem bērniem?— Bastiāns brīnījās.

— Par tiem, kas tevi izzoboja,— Fuhūrs paskaidroja.

— Bērni, kas mani izzobojuši?— Bastiāns atkārtoja vēl izbrinī- tāks.— Es neko nezinu par bērniem — un pilnīgi droši, ka neviens nebūtu atļāvies mani izzobot.

^ — Bet to, ka tu esi gājis skolā,— Atrejs iemeta starpā,— to taču tu vēl atceries?

— Jā,— Bastiāns sacīja,— es atceros skolu, taisnība gan.

Atrejs un Fuhūrs pārmija skatienus.

— No tā es baidījos,— Atrejs nomurmināja.

— No kā?

— Tu atkal jau esi pazaudējis daļu no savām atmiņām,— Atrejs nopietni atbildēja,— šoreiz tāpēc, ka pārvērti aharajus par šlamufām. Tev to nevajadzēja darīt.

— Bastiān Baltazar Buks,— tagad ierunājās laimes pūķis, un viņa balss skanēja gandrīz vai svinīgi,— ja tu cieni manu padomu, tad tuq->māk neizlieto vairs to varu, ko tev dod AURINS. Citādi tev draud briesmas, ka tu aizmirsīsi savas pēdējās atmiņas,— kā tad tu nonāksi atpakaļ tur, no kurienes esi ieradies?

— Patiesībā,— Bastiāns pēc nelielas apdomāšanās atzinās,— es nemaz nevēlos turp atgriezties.

— Bet tev tas jādara!— Atrejs iztrūcies sauca.— Tev jāatgriežas un jāmēģina glābt savu pasauli, lai cilvēki atkal nāktu pie mums uz Fantāziju. Citādi Fantāzijai agrāk vai vēlāk kārtējo reizi draudēs iznīcība un viss būs bijis velti!

— Pagaidām es galu galā esmu šeit,— Bastiāns sacīja mazlietiņ sāpināts,— es tikai nesen iedevu Mēness meitiņai jaunu vārdu.

Atrejs klusēja.

— Katrā ziņā tagad ir skaidrs,— sarunā atkal iejaucās Fuhūrs, — kāpēc mēs līdz šim neesam atraduši ne mazāko norādījumu, kā Bastiāns varētu atgriezties mājās. Viņš taču to nemaz nevēlas! . . .

— Bastiān,— Atrejs lūgtin lūdzās,— vai tad nav nekā, kas tevi vilinātu atpakaļ? Vai nav nekā, ko tu tur mīlētu? Vai tu nedomā par savu tēvu, kas noteikti tevi gaida un ir uztraucies par tevi?

Bastiāns purināja galvu.

— Tam es neticu. Varbūt viņš pat ir priecīgs, ka ticis no manis vaļā.

Atrejs pārsteigts paskatījās uz draugu.

— Ja jūsos paklausās,— Bastiāns sarūgtināts sacīja,— varētu gluži vai nodomāt, ka arī jūs to vien tīkojat kā atbrīvoties no manis.

— Ko tu ar to gribi teikt?— Atrejs vaicāja aizsmakušā balsī.

— Nu tā,— Bastiāns atbildēja,— jums abiem, šķiet, ir tikai viena rūpe, proti, lai es pēc iespējas ātrāk atkal pazustu no Fantāzijas.

Atrejs paraudzījās uz Bastiānu un lēnām papurināja galvu. Ilgāku laiku neviens no trim neteica ne vārda. Bastiāns jau sāka nožēlot, ka bija abiem pārmetis. Viņš pats zināja, ka nebija rīkojies pareizi.

— Es domāju,— Atrejs pēc brīža klusi sacīja,— ka mēs esam draugi.

— Jā,— Bastiāns iesaucās,— tie mēs arī esam, un vienmēr mēs tādi būsim. Piedodiet man, es sarunāju muļķības.

Atrejs pasmaidīja.

— Piedod arī tu mums, ja esam tevi sāpinājuši. Tas nebija ar nolūku.

— Katrā ziņā,— Bastiāns samiernieciski sacīja,— es paklausīšu jūsu padomam,

Vēlāk atgriezās visi trīs kungi. Viņi bija nomedījuši dažas irbes, vienu fazānu un zaķi. Apmetne tika nojaukta, un viņi turpināja ceļu. Bastiāns tagad atkal jāja uz Jihas.

Pēcpusdienā viņi nonāca pie kāda meža, kurā auga koki ar taisniem, ļoti augstiem stumbriem. Tie bija skuju koki, kas lielā augstumā veidoja tik biezu, zaļu jumtu, ka neviens gaismas stariņš neizlauzās uz zemi. Varbūt tāpēc arī pamežs neauga.

Bija tik jauki jāt pa šo mīksto, līdzeno zemi. Fuhūram labpatikās skriet kopā ar pārējiem ceļotājiem; ja laimes pūķis kopā ar Atreju būtu lidojis virs koku galotnēm, viņš neizbēgami būtu pazaudējis pārējos.

Visu pēcpusdienu ceļinieki virzījās cauri tumšzaļajai krēslai starp augstajiem stumbriem. Pret vakaru viņi atrada uz kāda pakalna cietokšņa drupas un atklāja starp visiem iebrukušajiem torņiem un mūriem, tiltiem un telpām velvi, kas vēl bija saglabājusies puslīdz labi. Šeit viņi iekārtojās uz nakti. Šoreiz but par pavaru "karta bija rudmatainajam Hīsbaldam, un izrādījās, ka viņš šajā ziņā ir daudz lielāks lietpratējs. Fazāns, kuru viņš bija izcepis ugunskurā, garšoja lieliski.

Nākamajā rītā ceļinieki devās tālāk. Augu dienu viņi jāja cauri vienmuļam mežam. Kad atkal pienāca vakars, viņi manīja, ka acīmredzot jājuši lielā aplī, jo atkal atdūrās pret cietokšņa drupām, no kurām bija devušies ceļā. Tikai šoreiz viņi tām bija pietuvojušies no citas puses.

— Tā man vēl nekad nav gadījies!— teica Hīkrions, virpinādams savas melnās ūsas.

— Es neticu pats savām acīm!— sacīja Hīsbalds, purinādams savu rudmataino galvu.

— Tas nevar būt!— rūca Hīdorns, stīviem soļiem ieiedams uz savām garajām, tievajām kājām cietokšņa drupās.

Tomēr tā bija — to pierādīja maltītes atliekas no iepriekšējās dienas.

Ari Atrejs un JFuhūrs nespēja saprast, kā varējuši tā maldīties. Taču abi klusēja.

Vakariņās — šoreiz bija zaķa cepetis, un Hīkrions to bija pagatavo­jis gluži ciešamu — trīs bruņinieki vaicāja, vai Bastiānam nebūtu vēlēšanās kaut ko pastāstīt no savu atmiņu krātuves par pasauli, no kuras viņš nācis. Taču Bastiāns aizbildinājās ar kakla sāpēm. Tā kā viņš cauru dienu jau bija nerunīgs, bruņinieki noturēja šo atrunu par patiesību. Viņi deva zēnam dažus labus padomus, kā ārstēties, un pēc tam likās gulēt.

Tikai Atrejs un Fuhūrs nojauta, kas Bastiānā norisinās.

Agrā rītā viņi devās tālāk, visu dienu jāja cauri mežam un uzmanīgi jo uzmanīgi raudzījās, lai ieturētu noteiktu debespusi,— kad tuvojās vakars, viņi atkal stāvēja cietokšņa drupu priekšā.

— Ir gan brīnumi,— dārdošā balsī sacīja Hīkrions.

— Es sajukšu prātā!— vaidēja Hīsbalds.

— Draugi,— sausi sacīja Hīdorns,— mums jāšķiras no savas profe­sijas. Mēs vairs nederam par ceļojošiem bruņiniekiem.

Bastiāns jau pirmajā vakarā bija atradis īpašu nišu Jihai, jo viņai tik ļoti patika laiku pa laikam palikt* gluži vienai un iegrimt pārdomās. Zirgu sabiedrība, kas savā starpā nerunāja ne par ko citu kā tikai par savu smalko izcelsmi un saviem dižciltīgajiem ciltsrak­stiem, viņu traucēja. Kad Bastiāns šajā vakarā ieveda viņu nišā, zirgēzelīte sacīja:

— Kungs, es zinu, kāpēc mēs vairs netiekam tālāk.

— Kā tu to zini, Jiha?

— Jo es tevi nesu, kungs. Un tas, kam lemts būt tikai par pusēzeli, jūt visu iespējamo.

— Un kas tam ir par iemeslu, pēc tavām domām?

— Tu nemaz negribi tikt tālāk, kungs. Tu neko vairs nevēlies.

Bastiāns pārsteigts paskatījās viņā.

— Tu tik tiešām esi gudrs dzīvnieks, Jiha.

Zirgēzelīte apjukusi pašūpoja savas garās ausis.

— Vai tu zini, kādā virzienā mēs patiesībā līdz šim esam devušies?

— Nē,— Bastiāns atzinās,— vai tu to zini?

Jiha pamāja.

— Līdz šim mēs visu laiku esam devušies uz Fantāzijas vidu. Tas bija mūsu virziens.

— Uz Ziloņkaula torni?

— Jā, kungs. Un mēs labi tikām uz priekšu, kamēr mēs šo virzienu ieturējām.

— Tas nevar būt,— Bastiāns šaubījās,— Atrejs to būtu pamanījis un Fuhūrs visupirms. Taču viņi abi par to neko nezina.

— Mēs, zirgēzeļi,— Jiha sacīja,— esam vientiesīgi radījumi un nedrīkstam sevi salīdzināt ar laimes pūķiem. Taču ir tādas spējas, kungs, ar kurām esam apveltīti arī mēs. Un viena no tām izsenis ir bijusi spēja noteikt virzienu. Tā mums ir iedzimta. Mēs nekad nekļūdāmies. Tāpēc es biju pārliecināta, ka tu gribēji tikt pie Bērnišķās ķeizarienes.

— Pie Mēness meitiņas . . .— Bastiāns murmināja,— jā, es gri­bētu viņu atkal satikt. Viņa pateiks, kas man jādara.

Tad zēns noglaudīja zirgēzelītes mīksto purnu un pačukstēja:

— Paldies, Jiha, paldies!