Bezgalīgais stāsts

XXII.Pūķis varonim

Bastiāns un Atrejs tieši izgāja no bibliotēkas, kad pretī nāca trīs kungi — Hīkrions, Hīsbalds un Hīdorns.

— Bastiāna kungs,— sacīja sarkanmatainais Hīsbalds, kas acīm­redzot bija pats veiklākais ne tikai ar zobenu, bet arī ar mēli,— mēs dzirdējām, kādas neiedomājamas spējas jūs dienā esat uzrādījis. Tāpēc gribam jums lūgt pieņemt mūs savā kalpībā un ļaut mums kopā ar jums doties jūsu pašā tālākajā ceļā. Ikviens no mums trim

ilgojas pats pēc sava stāsta. Un, kaut arī jums, bez šaubām, nav nekādas vajadzības pēc mūsu aizsardzības, tomēr jums varētu noderēt pakalpojumi, ko spēj sniegt trīs tik čakli un spējīgi bruņinieki kā mēs. Ko jūs par to sacītu?

— Labprāt,— Bastiāns atbildēja,— par tādiem pavadoņiem ik­viens būtu lepns.

Tagad trīs kungi katrā ziņā un uz vietas vēlējās zvērēt pie Bastiāna zobena uzticību, taču viņš atturēja bruņiniekus.

— Sikānda ir burvju zobens,— Bastiāns paskaidroja.— Neviens, kurš nav ēdis un dzēris Raibās nāves uguni, kurš nav peldējies tajā, nevar bez briesmām miesai un dvēselei pieskarties zobenam.

Tā kungiem neatlika nekas cits kā samierināties ar draudzīgu rokasspiedienu.

— LIn kas noticis ar varoni Hinreku?— Bastiāns apvaicājās.

— Viņš ir pilnīgi salauzts,— Hīkrions sacīja.

— Savas dāmas dēļ,— Hīdorns piebilda.

— Jums vajadzētu nabadziņu reiz apraudzīt,— Hīsbalds nobeidza.

Un tā viņi — tagad visi pieci — devās uz viesnīcu, kur ceļinieki

sākumā bija iegriezušies un kur Bastiāns bija stallī novietojis veco Jihu.

Kad viņi ienaca viesistaba, tur sedeja tikai viens vienīgs vīrs, sagumis uz galda un iegremdējis delnas blondajos matos. Tas bija varonis Hinreks.

Viņš acīmredzot savās ceļojumu mantās bija vedis līdzi rezerves bruņas, jo tagad viņam mugurā bija mazliet vienkāršākas nekā tās, kas iepriekšējā dienā cīņā ar Bastiānu bija sašķīdušas skrandās.

Kad Bastiāns padeva labdienu, Hinreks pielēca kājās un stīvi raudzījās abos zēnos. Viņa acis bija sarkanas.

Bastiāns vaicāja, vai drīkstot apsēsties viņam blakus, varonis paraustīja plecus, pamāja un atkal atslīga atpakaļ savā vietā. Uz galda viņam priekšā gulēja papīra lapa, kas izskatījās tā, it kā tā vairākkārt būtu saņurcīta un tad atkal izgludināta līdzena.

— Es gribēju apvaicāties, kā jūs jūtaties,— Bastiāns iesāka. — Man žēl, ka biju spiests jūs sāpināt.

Varonis Hinreks purināja galvu.

— Man ir beigas,— viņš skarbā balsī izmocīja.— Te, izlasiet pats!

Hinreks pastūma Bastiānam lapu.

«Es vēlos tikai pašu dižāko,» tur bija rakstīts, «un jūs tas neesat, tāpēc dzīvojiet sveiks!»

— No princeses Oglamāras?— Bastiāns vaicāja.

Varonis Hinreks pamāja.

— Tūliņ pēc mūsu cīņas viņa lika aiznest sevi krastā kopā ar savu aidinieku. Kas zina, kur Oglamāra šobrīd atrodas? Es viņu nekad vairs neredzēšu. Kāda jēga tad man dzīvot šajā pasaulē!

— Vai jūs nevarat viņu panākt?

— Un tālāk?

— Varbūt jums tomēr izdotos viņu pārliecināt.

Varonis Hinreks rūgti iesmējās.

— Jūs nepazīstat princesi Oglamāru. Vairāk nekā desmit gadu es trenējos, lai spētu to, ko es spēju. Es atteicos no visa, kas varētu kaitēt manai miesas uzbūvei. Ar dzelzs disciplīnu es mācījos pie vislielāka­jiem paukošanas meistariem paukošanu, pie spēcīgākajiem cīksto­ņiem — visa veida cīkstēšanās cīņas, kamēr es viņus visus uzveicu. Es varu paskriet ātrāk par zirgu, uzlēkt augstāk par briedi, es varu visu vislabāk, pareizāk sakot — es to varēju līdz vakardienai. Pirms tam viņa mani ne reizes nepagodināja pat ar savu skatienu, taču tad mazpamazām auga viņas interese par mani un manām spējām. Es jau drīkstēju cerēt, ka princese izvēlēsies mani,— un tagad viss uz mūžīgiem laikiem pagalam. Kā lai es dzīvoju bez cerībām?

— Varbūt jums gluži vienkārši nevajadzētu pievērst tik lielu vērību princesei Oglamārai,— Bastiāns ieminējās.— Ir taču arī vēl citas, kas jums tikpat labi patiktu.

— Nē,— varonis Hinreks atbildēja,— man patīk princese Ogla­māra taisni tāpēc, ka viņa spēj apmierināties tikai ar pašu dižāko.

— Ak tā,— Bastiāns sacīja, nezinādams padoma,— tad, protams, ir sarežģītāk. Ko tur lai iesāk? Un ja jūs mēģinātu viņai piekļūt citādā ceļā? Kā dziedātājs, piemēram, vai kā dzejnieks?

— Es nu reiz esmu varonis,— Hinreks atbildēja mazlietiņ aizkaiti­nāts,— es negribu un nevaru apgūt nevienu citu amatu. Es esmu tāds, kāds esmu.

— Jā,— Bastiāns attrauca,— tam es piekrītu.

Visi klusēja. Trīs kungi raidīja līdzjūtīgus skatienus uz varoni Hinreku. Viņi saprata šos pārdzīvojumus. Beidzot Hīsbalds iekrekšķē- jās un, pavērsies pret Bastiānu, klusi ieminējās:

— Jūs, Bastiāna kungs, patiesībā viegli varētu viņam palīdzēt.

Bastiāns paraudzījās uz Atreju, taču viņš savilka atkal savu

neizdibināmo sejas izteiksmi.

— Tādam kā varonis Hinreks,— tagad piebilda Hīdorns,— patie­šām klājas slikti, ja tuvu un tālu nav neviena nezvēra. Vai jūs saprotat?

Bastiāns joprojām vēl nesaprata.

— Nezvēri,— Hīkrions sacīja, nobraucīdams savas neparasti mel­nās ūsas,— nu reiz ir nepieciešami, lai varonis varētu būt varonis.— To pateicis, viņš piemiedza ar aci Bastiānam.

Tagad Bastiānam beidzot atausa gaisma.

— Paklausieties, varoni Hinrek,— viņš ierunājās,— ar ierosinā­jumu dāvāt kādai citai dāmai sirdi es gribēju pārbaudīt jūsu nelokāmību. īstenībā princesei Oglamārai jau tagad ir nepieciešama jūsu palīdzība, un nav neviena cita, kas spētu viņu glābt.

Varonis Hinreks ieklausījās.

— Vai jūs runājat nopietni, Bastiāna kungs?

— Pilnīgi nopietni, tūliņ jūs par to pats pārliecināsieties. Prince­sei Oglamārai pirms dažām minūtēm izdarīts uzbrukums, un viņa ir nolaupīta.

— Kas to izdarījis?

— Viens no visbriesmīgākajiem nezvēriem, kāds jelkad dzīvojis Fantāzijā. Tas ir pūķis Smergs. Princese tobrīd jāja pāri meža izcirtumam, kad briesmonis viņu pamanīja, metās no gaisa viņai virsū, nocēla viņu no aidinieka muguras un parāva sev līdzi.

Hinreks pielēca kājās. Viņa acis iemirdzējās un vaigi iekvēlojās. Varonis priekā sasita plaukstas. Taču tad mirdzums acīs atkal izdzisa, un viņš apsēdās.

— Tas diemžēl nevar būt,— viņš apbēdināts pavēstīja,— tuvu un tālu vairs nav neviena pūķa.

— Jūs aizmirstat, varoni Hinrek,— Bastiāns atgādināja,— ka es nāku no ļoti liela tāluma — no daudz lielāka, nekā jūs jelkad esat bijis.

— Tā ir taisnība,— apstiprināja Atrejs, kurš pirmo reizi iesaistī­jās sarunā.

— Un viņu tik tiešām nolaupījis šis nezvērs?— varonis Hinreks iesaucās, tad abas rokas piespieda pie krūtīm un nopūtās: — Ak, mana pielūgtā Oglamāra, kā tev tagad jācieš! Taču nebaidies, tavs bruņinieks tuvojas, viņš jau ir ceļā! Sakiet — kas man jādara? Kurp man jādodas? Kas tas par nezvēru?

— Ļoti tālu no šejienes,— Bastiāns iesāka,— ir kāda zeme, kas saucas Morgula jeb Aukstā uguns zeme, jo tur liesmas ir aukstākas par ledu. Kā var atrast šo zemi, es nezinu, tas jums jāizdomā pašam. Šīs zemes vidū ir pārakmeņojies mežs, vārdā Vodgabajs. Un savukārt šā meža vidū stāv svina cietoksnis Ragars. To ieskauj trīs cietokšņa grāvji. Pirmajā plūst zaļa inde, otrajā kūpoša salpetra skābe un trešajā mudžēt mudž skorpioni, tik lieli kā jūsu kājas. Nav ne tiltu, ne laipu pāri, jo valdnieks, kas valda šajā svina cietoksnī Ragarā, ir tas pats spārnotais briesmonis, vārdā Smergs. Viņa spārni ir no gļotādas, un atvēzienā tie ir trīsdesmit divi metri gari. Kad Smergs nelido, viņš stāv taisni kā milzu ķengurs. Viņa ķermenis līdzinās kraupjainas žurkas ķermenim, bet aste — skorpiona astei. Pat visvieglākais pieskā­riens ar indes dzeloni ir absolūti nāvējošs. Pakaļkājas viņam ir kā milzu sisenim, bet priekškājas, kas izskatās sīkas un līkas, līdzinās maza bērna rokām. Taču tas ir maldinošs iespaids, jo tieši šajās rociņās slēpjas briesmīgs spēks. Savu garo kaklu viņš var ievilkt kā gliemezis taustekļus, un uz tā ir trīs galvas. Viena ir liela, līdzīga krokodila galvai. No tās rīkles viņš spēj spļaut ledainu uguni. Bet tur, kur krokodilam ir acis, viņam ir divi izaugumi, kas savukārt atkal ir galvas. Labā izskatās kā veca vīra galva. Ar to viņš dzird un redz. Turpretī runāšanai ir kreisā, kas izskatās kā vecas sievas krunkaina seja.

Dzirdot šo aprakstu, varonis Hinreks mazliet nobālēja.

— Kāds bija vārds?— viņš jautāja.

— Smergs,— Bastiāns atkārtoja,— šis pūķis ceļ nekārtības jau tūkstoš gadu, jo ir tieši tik vecs. Vienmēr atkal nezvērs nolaupa kādu skaistu jaunavu, kurai tad jāveic viņam mājas solis līdz pat viņas dienu beigām. Kad tā ir nomirusi, Smergs nolaupa nākamo.

— Kā es par to nekad neesmu dzirdējis?

— Smergs spēj neiedomājami tālu un ātri lidot. Līdz šim viņš saviem sirojumiem vienmēr izvēlējies citas Fantāzijas zemes. Un tad jau arī viņš parādās tikai vienu reizi pusgadsimtā.

— Un nekad neviens nevienu gūstekni vēl nav atbrīvojis?

— Nē, to spēj paveikt tikai izcils varonis.

Dzirdot šos vārckis, varoņa Hinreka vaigi atkal piesarka.

— Vai Smergam ir kāda ievainojama vieta?— viņš lietpratīgi vaicāja.

— Ak, svarīgāko es gandrīz vai piemirsu,— Bastiāns attapās. — Cietokšņa Ragara dziļākajā pagrabā guļ svina cirvis. Jūs laikam gan varēsiet iedomāties, ka Smergs sarga šo cirvi kā pats savu aci, ja es jums pateikšu, ka tas ir vienīgais ierocis, ar kuru viņu iespējams nonāvēt. Ar to jānocērt viņam abas mazās galviņas.

— Kā jūs to visu zināt?— varonis Hinreks vaicāja.

Bastiānam nevajadzēja atbildēt, jo šajā mirklī no ielas atskanēja

šausmu saucieni:

— Pūķis! . . . Briesmonis! . . . Re, re, tur augšā debesīs! . . . Šaus­mīgi! . . . Viņš tuvojas pilsētai! . . . Glābjas, kas var! . . . Nē, nē, viņam jau ir upuris!

Varonis Hinreks izdrāzās laukā uz ielas, un visi pārējie sekoja viņam, pēdējie — Atrejs un Bastiāns.

Pie debesīm plandījās kaut kas līdzīgs milzu sikspārnim. Kad tas pielidoja tuvāk, šķita, ka auksta ēna uz mirkli būtu pārklājusies pāri visai sudrabpilsētai. Tas bija Smergs, un viņš izskatījās tieši tā, kādu Bastiāns viņu nupat bija izgudrojis. Un abās nožēlojamās, taču tik bīstamajās roķelēs viņš turēja kādu jaunu dāmu, kas no visa spēka kliedza un spārdījās.

— Hinrek!— palīgā sauciens kļuva arvien tālāks un tālāks. — Palīgā, Hinrek! Glāb mani, mans varoni!

Un tad tas nozuda.

Hinreks jau bija izvedis no staļļa savu melno ērzeli un stāvēja uz kāda no sudraba prāmjiem, kas veda uz sauszemi.

— Ātrāk!— viņš steidzināja pārcēlāju.— Es došu tev visu, ko tu gribēsi, tikai kusties ātrāk!

Bastiāns skatījās varonim nopakaļ un murmināja:

— Kaut nu es nebūtu devas viņam pārāk smagu uzdevumu.

Atrejs paraudzījās draugā no sāniem, tad klusi sacīja:

— Varbūt labāk būtu, ja ari mēs dotos ceļā?

— Uz kurieni?

— Pateicoties man, tu nonāci Fantāzijā,— Atrejs sacīja,— es domāju, man vajadzētu tev ari palīdzēt rast atpakaļceļu. Tu taču katrā ziņā gribi reiz atkal atgriezties savā pasaulē, vai tā nav?

— Ak,— Bastiāns nopūtās,— par to es līdz šim nemaz nebiju domājis. Jā, tev taisnība, Atrej. Protams, tev ir pilnīga taisnība.

— Tu izglābi Fantāziju,— Atrejs turpināja,— un man šķiet, ka tu par to esi daudz ieguvis. Jādomā, ka tagad tu gribētu atgriezties, lai sadziedētu savu pasauli. Bet varbūt vēl ir kas tāds, kas tevi attur?

Un Bastiāns, kas bija aizmirsis, ka viņš ne vienmēr bijis stiprs, skaists, drosmīgs un varens, atbildēja:

— Nē, tā kā nebūtu vis.

Atrejs atkal domīgi paskatījās uz draugu un piebilda:

— Un var gadīties taču, ka tas būs garš un smags ceļš, kas zina?

— Jā, kas zina?— Bastiāns piebalsoja.— Ja gribi, tūliņ pat dosi­mies ceļā.

Tobrīd izcēlās īss, draudzīgs ķīviņš starp trim kungiem, kas nevarēja vienoties, kurš no viņiem dos Bastiānam savu zirgu. Taču Bastiāns ātri visu izšķīra, lūgdams, lai uzdāvina viņam zirgēzelīti Jihu. Bruņinieki gan domāja, ka tāds jājamais aizskar Bastiāna kunga godu, bet, ta ka viņš neatlaidas, viņi beidzot piekāpās.

Kamēr kungi gatavoja ceļojumām visu nepieciešamo, Bastiāns un Atrejs gāja atpakaļ uz Kvērkvobada pili, lai pateiktos sudrabsirmgal- vim par viesmīlību un atvadītos. Laimes pūķis Fuhūrs gaidīja Atreju pils priekšā. Viņš bija ļoti apmierināts, dzirdot, ka viņi grib doties ceļā. Pilsēta nebija pūķim pati piemērotākā vieta, kaut arī tā bija tik skaista kā Amargānta.

Sudrabsirmgalvis Kvērkvobads bija iegrimis kādā grāmatā, kuru bija paņēmis līdzi no Bastiāna Baltazara Buksa bibliotēkas.

— Es labprāt gribētu, lai jūs vēl ilgi ciemotos pie manis,— viņš sacīja mazliet izklaidīgi,— ne katru dienu iznāk dot naktsmājas tik dižam stāstu meistaram. Bet nu jau mums, par mierinājumu, paliek viņa darbi.

Viesi atvadījās un devās laukā.

Uzsēdies Fuhūram mugurā, Atrejs vaicāja Bastiānam:

— Vai arī tu negribētu jāt uz Fuhūra?

— Gan jau,— Bastiāns atbildēja,— tagad mani gaida Jiha, es apsplīju, ka jāšu viņas mugurā.

— Tad mēs jūs sagaidīsim krastā,— Atrejs sauca. Laimes pūķis pacēlās gaisā un jau nākamajā mirklī vairs nebija saredzams.

Kad Bastiāns atgriezās pie iebraucamās vietas, trīs kungi ceļoju­mam gatavi jau gaidīja ar zirgiem un zirgēzelīti uz kāda no prāmjiem. Viņi bija noņēmuši Jihai nastu seglus un to vietā uzlikuši bagātīgi greznotus jājamos seglus. Taču, kāpēc tas tika tā darīts, viņa uzzināja tikai tad, kad Bastiāns pienāca klāt un iečukstēja viņai ausī:

— Tagad tu piederi man, Jiha.

Un, kamēr barka peldēja uz krastu un attālinājās no sudrabpilsē- tas, vēl ilgi pāri asaru ezera rūgtajiem ūdeņiem skanēja vecās zirgēzelītes prieka sauciens.

Starp citu, ja runājam par varoni Hinreku, viņam patiešām izdevās nonākt Morgulā, Aukstās uguns zemē. Viņš ielauzās arī Vodgabajā, mežā, kas pārakmeņojies, un tika pāri trim grāvjiem, kas apjoza cietoksni Ragaru. Viņš atrada svina cirvi un uzveica pūķi Smergu, tad aiznesa Oglamāru atpakaļ viņas tēvam, kaut arī meitene beidzot bija gatava kļūt par viņa sievu. Taču tagad viņš vairs negribēja. Tomēr tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.