Grafs Monte-Kristo

VII Danglāra čeks

Nākamā diena bija miglaina.

Pa nakti līķa apkopēji bija izpildījuši savu amatu un Valentīnu guldījuši greznā zārkā.

Vēlu vakarā Nuartjē ienesa tā istabā, un viņš bija gluži mierīgs, kad tika šķirts no savas mīlules: Nuartjē un abats Buzoni, kuri abi zināja par Vilfora kundzes noziegumu, zināja tagad arī par Valentīnas glābšanu, abats bija pratis visu paziņot sirmgalvim.

Pulkstens astoņos atnāca ārsts, kad abats jau bija aizgājis. Viņš atrada Nuartjē gluži mierīgi guļam un ļoti izbrīnījās.

— Redziet, — ārsts teica ienākušajam prokuroram, — kā daba prot remdināt asākās sāpes; Nuartjē kungs tik ļoti mīlēja Valentīnu, un tomēr viņš guļ.

— Jā, tas ir brīnišķi, — teica prokurors, — jo citkārt pēc vismazā­kajām nepatikšanām viņš neguļ caurām naktīm. Uzlūkojiet turpretī mani! — viņš turpināja. — Sāpes mani nav spējušas pārmākt un iemidzināt; jau otru nakti es neesmu ne acis aizdarījis un tikai strādājis, strādājis pie šīs Benedeto slepkavības prāvas. Ak, darbs! Darbs! Mans vienīgais prieks, mana kaislība, tu man remdini manas sāpes!

Un viņš drudžaini spieda ārsta roku.

— Vai es esmu jums vajadzīgs? — ārsts jautāja.

— Nē, bet, lūdzams, atnāciet ap pulkstens vienpadsmitiem, jo tad — būs — apbēdīšana — mans nabaga bērns!

— Un vai jūs bēru zālē ari būsit?

— Nē, kāds brālēns ir uzņēmies bēdīgo pienākumu sagaidīt bēru vie­sus. Es strādāšu, dakter, kad es strādāju, tad viss zūd.

Un atvadījies prokurors tūdaļ atkal devās pie darba.

Gaitenī ārsts satika Vilfora radinieku, par kuru nupat bija runa, neie­vērojamu personu, vienu no tām būtnēm, kuras liekas jau daba radijusi blakus lomām pasaulē.

Melni ģērbies, ar krepa lentu ap roku viņš akurāti bija ieradies pēc Vilfora uzaicinājuma, lai uzcītīgi izpildītu savu bēru amatu.

Pulkstens vienpadsmitos sāka pulcēties bēru viesi, piebrauca bēru rati, sanāca daudz ļaužu, kuri vienaldzīgi steidzās noskatīties greznās bērēs kā greznās kāzās.

Zāles pildījās ar labākajām Parīzes aprindām, pazīstamiem vīriem no tautas vietnieku nama un augšnama, no tiesu iestādēm, armijas, literatūras un preses, jo Vilfors ieņēma vienu no pirmajām vietām Parīzē.

Brālēns stāvēja pie durvīm un saņēma viesus pieklājīgi noskumušu, bet ne pārāk bēdīgu seju, kas nebūtu patikusi bēriniekiem.

Arī mūsu pazīstamie Debrē, Šato-Reno un Bošāns bija ieradušies.

— Kas tas par kungu, kas sagaidīja viesus? — jautāja Šato-Reno. — Vai kāds deputāts?

- Nē, — teica Bošāns, — es esmu nolādēts šo kungu katru reizi redzēt un nepazīstu viņu.

— Klausieties, Bošān, vai jūs savā avīzē rakstījāt par šo nāves gadī­jumu?

— Jā, par to bija runa, bet raksts nav mans, un es šaubos, vai tas būs patīkams Vilfora kungam. Man liekas, tur bija teikts, ka, ja četri nāves gadījumi būtu notikuši citur, ne pie paša prokurora, tad laikam gan pro­kurors uz tiem būtu pievērsis uzmanību.

— Bet kur tad ir Monte-Kristo?

— Arī Moreli es neredzu.

— Vai tad Morelis bija pazīstams šinī namā?

— Viņš bija tikai Vilfora kundzei priekšā stādīts, bet taču viņam va­jadzēja šeit būt, jo par ko tad lai viņš Šovakar runā, ja ne par šim bērēm?

— Klusu, nāk tieslietu ministrs, tas jūtas spiests teikt runu, lai mieri­nātu nelaiķes tēvu.

Monte-Kristo tiešām nebija ieradies bēru namā; viņš bija aizbraucis pie Danglāra, kurš arī bija palicis mājās.

— A, grāf, — teica Danglārs, — jūs nākat man izsacīt līdzjūtību par nelaimi, kura liekas mani tagad vajā. Mūsu paaudzes cilvēkiem šogad nav laimes, tā nabaga Morserfs aizgāja bojā, tā arī Vilforam nāve laupījusi mīļotu meitu, un īsā laikā viņš nu zaudējis gandrīz vai visu ģimeni. Mor- serfs negodā gāzts un pats nošāvies, un es šā ļaundara Benedeto dēļ esmu kļuvis smieklīgs un…

— Nu, un kas vēl? — jautāja grāfs.

— Ak, vai jūs nezināt, grāf?

— Kāda jauna nelaime?

— Mana meita…

— Eiženijas jaunkundze?..

— Ir mūs atstājusi!

— Ak, mans Dievs, ko jūs sakāt?

— Jā, mīļais grāf. Cik jūs esat laimīgs, ka jums nav ne sievas, ne bērnu.

— Tiešām?

— Ak jā!

— Un jūs sacījāt, ka Eiženijas jaunkundze?..

— Nav spējusi panest kaunu un — lūgusi atļauju aizceļot.

— Un aizceļojusi? Ar baronesi?

— Nē, ar kādu radinieci. Ak, mēs mūsu dārgo bērnu būsim pazau­dējuši, jo, cik es pazīstu viņas raksturu, viņa nekad neatgriezīsies Francijā.

— Ko nu, barons kungs! Tādas sāpes var tiešām sagrauzt nabaga vīru, kuram bērns ir visa bagātība, bet miljonārs to var paciest. Jūs, finansu karalis, taču zināsit, ka nauda spēj nomierināt vislabāk.

Danglārs iesāņus uzlūkoja grāfu Monte-Kristo, lai redzētu, vai tas zo­bojas vai runā nopietni.

— Jā, — viņš tad teica, — ia nauda var nomierināt, tad man jābūt apmierinātam, jo es esmu bagāts.

— Tik bagāts, mīļais baron, ka jūsu manta līdzinās piramīdām: ja kāds gribētu tās nopostīt, viņš neuzdrošinātos, un, ja uzdrošinātos, tad nespētu.

Danglārs pasmīnēja par šo grāfa lielo lētticību.

— Jūs redzējāt, — viņš teica, — ka es nupat izrakstīju piecus mazus čekus. Divus es esmu parakstījis, atļaujiet man arī vēl tos trīs parakstīt!

— Lūdzu, barona kungs!

Acumirkli valdīja dziļš klusums, dzirdēja tikai baņķiera spalvu pa pa­pīru čirkstam.

— Vai tie spāņu papīri, vai no Haiti, vai no Neapoles?

— Nē, — atteica Danglārs, lepni pasmīnēdams.

— Tie ir vekseļi uzrādītājam Francijas bankā. Palūkojiet, grāf, jūs, kas esat finansu ķeizars, vai jūs esat daudz šādas papīra strēmelītes redzējis, no kurām katra ir veseli miljonu vērta?

Monte-Kristo paņēma lik lepni rādītos čekus un lasīja:

„Francijas bankas direktors tiek lūgts uz mana rēķina no maniem noguldi jumiem izmaksai summu — piecus miljonus franku.

Barons Danglārs.„

— Pieci miljoni! — iesaucās grāfs. — Ak jūs, Krēzs tāds!

— Tādi nu reiz ir mani veikali, — teica Danglārs.

— Tas ir apbrīnojami, jo summa laikam tiks izmaksāta skaidrā naudā.

— Jā, skaidrā naudā.

— Ak, tas ir smalki, ka ir tāds kredīts: piecas papīra strēmelītes ir piecus miljonus vērtas, to vajag paša acīm redzēt, lai ticētu.

— Vai jūs šaubāties? Pavadiet manu komiju, un jās redzēsit, ka iz­maksās!

— Nē, - teica Monte-Kristo, — es nebūt nešaubos, bet man pašam būs tas jāizmēģina. Mans kredīts pie jums bija seši miljoni, es esmu iz­ņēmis 9(XKXX) franku, tātad man vēl paliek pieci miljoni un simts tūkstoši. Es tātad paņemšu šos piecus papīrīšus un došu jums ģenerālkvīti par sešiem miljoniem franku. Es rēķinu paņēmu līdzi, tāpat kvīti, jo man šo­dien nauda ir ļoti vajadzīga.

Un Monte-Kristo pasniedza baņķierim kvīti, paņemdams piecus čekus.

Kad zibens būtu iespēris pie Danglāra kājām, viņš nebūtu vairāk no­bijies.

— Kā? Kā? — viņš stomījās. — Grāfa kungs, jūs ņemat šo naudu? Bet atvainojiet, tas ir noguldījums no labdarības iestādēm, kas man vēl šorīt ir jāizmaksā.

— Ak, — teica Monte-Kristo, — tā ir cita lieta. Es jau nepastāvu uz šiem čekiem, samaksājiet man citā veidā! Es gribēju tos ziņkārības dēļ paņemt un būtu tad visur stāvējis par barona Danglāra firmas lielo dro­šību, ka tā- bez iepriekšējas pieteikšanas uz vietas man izmaksāja piecus miljonus. Tā būtu bijusi ļoti laba reklāma! Bet ņemiet vien savu čekus atpakaļ un dodiet man citus!

Un viņš pasniedza baņķierim čekus, kurš līķa bālumā izstiepa pēc tiem roku.

Bet tad viņš piepeši apdomājās, viņa izbiedētajā sejā parādījās smaids.

— Lai arī paliek tā, — viņš teica, — jūsu kvīts ir tā pati naudas vērtība.

— Ak jā, ja jūs būtu Romā, Tomsona un Frenča nams jums bez sto­mīšanās izmaksātu visus sešus miljonus.

— Atvainojiet, grāf, atvainojiet!

— Tātad es varu šo naudu paturēt?

— Jā, paturiet! — teica Danglārs, sviedrus no pieres slaucīdams.

Monte-Kristo iebāza lēni kabatā visus piecus čekus, it kā gribēdams

teikt: „Vēl ir laiks, es varu atdot."

— Ņemiet un paturiet! — vēlreiz teica Danglārs. — Bet nu paliek vēl tie simts tūkstošu franku.

— Ak, tas mazums, — teica Monte-Kristo, — tik daudz jau apmēram būs sakarā ar kursa maiņu, mēs esam līdzīgi, paturiet tos!

— Grāf, — teica baņķieris, — vai jūs runājat nopietni?

— Es nekad nejokoju ar baņķieri.

Monte-Kristo atvadījās un izgāja, kad sulainis pašlaik pieteica Bovila kungu, labsirdības iestāžu ģenerālinspektoru.

— Es atnācu vēl īstā laikā, — aiziedams teica Monte-Kristo, — te arī cits nāk pēc jūsu čekiem.

Danglārs vēlreiz nobālēja.

Monte-Kristo sveicināja Bovila kungu un pasmīnēja, redzēdams viņa rokās portfeli naudas saņemšanai.

Tad viņš sēdās savos ratos un lika braukt uz valsts banku.

— Labdien, mans kreditora kungs! — tikmēr Danglārs teica jaunajam viesim. — Jūs laikam gan nākat kā kreditors?

— Jā, barona kungs, — teica Bovils, — atraitnes un bāriņi manā per­sonā nāk lūgt pēc dāvanas piecu miljonu vērtībā.

— Ak, viņi ir nožēlojami, šie bāriņi, — turpināja Danglārs joku, — nabaga bērni!

— Jūs vakar saņēmāt manu vēstuli?

— Jā.

— Še ir mana kvīts par piecu miljonu saņemšanu.

— Mans mīļais kungs, — teica Danglārs, — jūsu bāriņi un atraitnes būs tik laipni vēl pagaidīt vienu dienu, jo nupat Monte-Kristo kungs, kuru jūs redzējāt aizejam — jūs taču redzējāt?

— Jā, nu?

— Nu, šis kungs paņēma līdz jūsu miljonus.

— Kā tā?

— Grāfam Monte-Kristo no Tomsona un Frenča bankas Romā bija neaprobežots kredīts pie manis; šodien viņš nāca, lai uzreiz atprasītu no manis piecus miljonus; es viņam devu čekus uz valsts banku, kur mana nauda noguldīta, un jūs sapratīsit, ka bankas direktoram būtu ļoti ne­patīkami vienā dienā piepeši izmaksāt desmit miljonus. Pēc divām dienām es jums labprāt pakalpošu.

— Ā, — neticīgi iesaucās Bovils, — piecus miljonus paņēma šis kungs, kurš mani sveicināja?!

— Monte-Kristo pazīst vai visu pasauli. Varbūt arī jūs?

— Piecus miljonus?!

— Šeit ir viņa kvīts, aptaustiet to kā neticīgais Svētais Toms!

Bovila kungs paņēma kvīti un lasīja:

„Saņēmu no baņķiera barona Danglāra kunga piecus miljonus, kurus viņš var saņemt no Tomsona un Frenča nama Romā"

— Nudien, taisnība! — teica izbrīnījies Bovils. — Un viņam bija vēl pieci miljoni pie jums?! Tas jau ir īsts nabobs!

— To es nezinu, bet viņam ir trīs neaprobežotas kredītzīmes pie ma­nis, pie Rotšilda un pie Lafita. Kā redzat, viņš man ir devis priekšroku un maksāja man simttūkstoš franku par kursa maiņu.

— Bet tas jau ir brīnišķīgi, — iesaucās Bovils, — es iešu pie viņa un lūgšu kādu artavu savām labdarības iestādēm.

— Ak, viņš ik mēnesi dod dāvanas par divdesmit tūkstošiem franku!

— Tas ir lieliski, es viņam pastāstīšu par skaisto Morserfa kundzes un dēla piemēru, kuri visu savu mantu norakstījuši labdarības iestādēm.

— Kādu mantu? — jautāja Danglārs.

— Nesen mirušā ģenerāļa Morserfa, jo viņi negribot dzīvot no naudas, kura iegūta nekrietnā ceļā.

— Bet no kā tad Morserfa kundze domā dzīvot?

— Viņa aizbrauca kaut kur uz provinci.

— Vai tu redz, cik godprātīgi! — teica Danglārs. — Cik liela tad bija visa dāvātā summa?

— Simts trīsdesmit tūkstoši franku. Bet runāsim par saviem miljoniem, — teica Bovils.

— Labi, — teica Danglārs, — vai tad jums tik ļoti vajag to naudu?

— Jā, rīt būs kases revīzija.

— Ā, kāpēc to neteicāt tūlīt? Atsūtiet rīt ap divpadsmititem pakaļ. Bet pag' — baņķieris pārtrauca pats sevi, — jūs varat izdarīt vēl labāk. Še, ejiet ar šo Monte-Kristo kvīti pie Rotšilda vai Lafita, viņi abi izmaksās jums naudu!

— Kaut gan čeks izrakstīts uz Romu?

— Jā, tas vislielākais maksās jums diskonto apmēram piecpadsmit tūkstošus franku.

Inspektors pielēca kājās.

— Nē, nē, tad es labāk gaidīšu līdz rītdienai.

— Ak, atvainojiet, — nekaunīgi teica Danglārs, — es domāju, ka jums jāaizpilda kāds mazs iztrūkums.

— Paldies Dievam, nē, — teica Bovils.

— Tātad uz rītdienu.

— Bet vai būs noteikti?

— Ā, jūs jokojat, protams, rīt pulkstens divpadsmitos.

Tiklīdz Bovils bija atvadījies un aizgājis, Danglārs iesaucās:

— Tāds muļķis!

Un, iebāzdams Monte-Kristo čeku savā kabatas grāmatiņā, viņš turpi­nāja:

— Atnāc vien rīt pēc naudas, tad es jau sen būšu projām.

Tad Danglārs aizslēdza visas durvis, iztukšoja savu kasi, paņēma 50000 bankas zīmju, sadedzināja dažus papīrus, citus sakārtoja un uzrakstīja vie­nu vēstuli, kuru nosūtīja pēc adresāta:

„Baronesei Danglāra kundzei."

— Es pats šo vēstuli nolikšu uz viņas tualetes galdiņa, — viņš no­murmināja.

Tad viņš izņēma savu ārzemju pasi, priecīgi berzēja rokas un teica:

— Labi, pase vēl derīga divus mēnešus!