Grafs Monte-Kristo

IX Dalīšana

Namā, kurā Albērs Morserfs bija noīrējis dzīvokli sev un mātei, pirmo stāvu apdzīvoja kāda ļoti noslēpumaina persona.

Tas bija vīrs, kura seju pat durvju sargs vēl nebija labi redzējis. Ziemu viņš bija līdz kaklam ietinies, vasaru viņš ikreiz šņauca degunu, garām iedams, un turēja lakatiņu sejas priekšā. Vispār bija izplatījušās baumas, ka tā ir kāda augsti stāvoša persona, un tāpēc neviens neuzdrošinājās tai pakaļ pētīt.

Viņš mēdza atnākt savā dzīvoklī pulkstens četros pēc pusdienas, bet nekad nepalika tur pa nakti. Kāda veca kalpone uzkopa istabas. Ikreiz pēc noslēpumainā vīra ierašanās mēdza atbraukt dziļi plīvurā ietinusies kundze un klusiem soļiem ieiet noslēpumainajā dzīvoklī.

Dienu pēc Mersedes apciemojuma pie Danglāra nepazīstamais ieradās jau pulkstens desmitos. Gandrīz vai reizē ar viņu atbrauca aizplīvurotā kundze.

— Ak, Lisjēn, mans draugs! — iesaucās kundze, ieiedama uzīvoklī.

— Kas ir noticis, dārgā draudzene? Jūsu vēstule šorīt mani ļoti pār­steidza, sakiet aši, kas ir noticis, nomieriniet mani!

— Lisjēn, liels notikums, — teica kundze, — Danglāra kungs šonakt ir aizbraucis.

— Danglāra kungs? Aizbraucis? Kurp?

— To es nezinu.

— Kā? Jūs nezināt? Tātad viņš aizbraucis, lai neatgrieztos?

— Jā, viņš līdz ar savu sulaini, izbraucis no pilsētas ar ekstrapastu uz Fonteneblo.

— Ak, pagaidiet, mans draugs, viņš man atstājis vēstuli! Lasiet! — teica baronese Danglāra, pasniegdama vēstuli Debrē.

„Cienijamā kundze un ļoti uzticamā laulātā draudzene!"

Neko nedomādams, Debrē uzlūkoja baronesi, kura stipri nosarka.

Debrē turpināja lasīt:

„Kas Jūs šo vēstuli saņemsit, Jums vairs nebūs vīra, kā Jums vairs nav meitas — Francija tad jau būs tālu aiz manis. Es Jums kā gudrai sievai došu paskaidrojumus, kurus Jūs gan sapratīsit. Šorīt man bija jāizmaksā pieci miljoni, un no rīta man jāizmaksā tikpat liela summa. Es šo otru rītu negribu sagaidīt. Es zinu, ka jūs to ļoti labi saprotat, jo manas veikala darīšanas Jums vēl labāk zināmas nekā man: ja kāds gribētu jautāt, kur palika manas mantas lielākā daļa, es pats uz to nespētu atbildēt, kamēr Jūs to zināt itin labi.

Vai Jūs arī esat brīnījusies par mana bankrota ātrumu? Par to uguni, kurā izkusa visi mani zelta krājumi? Ak, es tur redzēju tikai postošu uguni, kamēr Jūs, es ceru, pelnos būsit atradusi arī mazliet zelta.

Apmierinādamies ar šo cerību, es aizeju, mana ļoti gudrā laulātā drau­dzene, un sirdsapziņa neizsaka man ne mazāko pārmetumu. Jums paliek labi draugi, minētie zelta pelni un pilnīga brīvība.

Bet vēl kāds vārds jāpiebilst, gluži mūsu starpā. Kamēr es vēl domāju, ka Jūs rūpējaties par mūsu nama un meitas labklājību, es pievēru acis, bet kad Jūs sākāt manu namu postīt, es negribu vairs būt par pamatu svešu ļaužu laimei. Es Jūs apņēmu par sievu bagātu, bet maz godātu, piecpadsmit gadus es vairoju mūsu mantu, tā kļuva ļoti liela, kamēr man gluži neizprotamās katastrofas, bez manas vainas, to pilnīgi izpostīja. Jūs šajā posta darbā piepalīdzējāt, un nu atkal es Jūs atstāju — bagātu, bet maz godātu.

Es aizbraucu vēl šodien, lai strādātu pats sev. Esmu Jums pateicīgs par labo paraugu, kā vajag tikai par sevi rūpēties, un es sekošu tam.

Jūsu padevīgais

barons Danglārs."

Baronese pa visu laiku, kamēr Debrē lasīja šo nepatīkamo vēstuli, ne­bija viņu izlaidusi no acīm un pamanījusi, ka viņš vairākas reizes bija nobālis un nosarcis.

— Nu? — jautāja baronese, kad Debrē bija beidzis lasīt un salocīja vēstuli.

— Nu, cienījamā kundze? — mehāniski atkārtoja Debrē.

— Ko jūs domājat?

— Es domāju, ka Danglāra kungs aizbraucis pilns aizdomu.

— Protams, bet vai tas ir viss, ko jūs man varētu sacīt?

— Es jūs nesaprotu, — vēsi teica Debrē.

— Viņš aizbraucis, lai nekad vairs nenāktu atpakaļ. Viņš mani atstāj šeit — un es esmu brīva uz visiem laikiem, — baronese piebilda lūg­damās.

Bet Debrē nekā neatbildēja, atstādams to viņas bailēm.

— Kā? — pēdīgi iesaucās baronese.

— Jūs man neatbildat?

— Vai jūs no manis vēlaties padomu?

— Jā, jā.

— Nu, tad es jums dodu padomu ceļot, — vēsi atbildēja jaunais cil­vēks.

— Ceļot? — čukstēja baronese.

— Jā. Jūs esat bagāta un gluži brīva, kā Danglāra kungs pareizi saka. Ceļojums liks aizmirst nepatīkamos notikumus Parīzē. Pasaulei vajag turēt jūs par atstātu un nabaga sievu, jo bagātību neviens nepiedos bankro­tējuša vīra sievai. Tagad palieciet vēl divas nedēļas Parīzē un izstāstiet katram, kas grib klausīties, cik nelaimīga, cik atstāta jūs esat. Tad pa- metiet visu sava nama dārgo ierīkojumu kreditoriem un aizbrauciet, un visi vienā balsī slavēs jūsu krietnumu un nesavtību. Visi jūs uzskatīs par nabagu, atstātu sievu, tikai es zinu jūsu mantas stāvokli un esmu gatavs dot jums par to rēķinu.

Bāla un gluži satriekta par Debrē atraidošo aukstumu, baronese tik tikko saprata sava agrākā mīļākā runu.

— Atstāta, jā, atstāta, mans kungs, — viņa atkārtoja, — jā, jums taisnī­ba; atstāta, par to neviens nešaubīsies.

— Bet bagāta, ļoti bagāta, - turpinaja Debrē, izņemdams kaut kādus papīrus no savas kabatas grāmatiņas.

Baronese nekā vairāk neteica, viņas lepnums bija lauzts, viņa bija sava mīļākā atstāta. Viņa spēja tik tikko noturēt asaras.

— Cienījamā kundze, — atkal teica Debrē, — tagad ir seši mēneši, kopš mēs biedrojamies; jūs devāt mums simttūkstoš franku pamatkapitāla. Ar šo kapitālu mēs pelnījām maijā 400000 franku, jūnijā 900000, jūlijā 700000, tas bija tad, kad mēs spekulējām ar spāņu papīriem. Augustā mēs zaudējām 300000, bet drīz atkal pelnījām, un nu tagad galu galā mums ir kopā 2400000 franku, tas būtu katram no mums viens miljons un divsimt tūkstoši franku.

— Tagad, — Debrē turpināja kā īsts biržas aģents, — mums ir 80000 franku procentu no šīs summas.

— Bet no kurienes tad ņemt procentus, kad jūs naudu neesat nekur veikalā ielicis? — viņu pārtrauca baronese, kuras atraidītās mīlestības sā­pes bija remdinājusi naudas skaņa.

— Ā, man taču bija no jums pilnvara, — teica Debrē, —. un es šo summu izmantoju veikalā. Un jūsu daļa tātad ir 40000 franku un bez tam vēl jūsu ieliktais pamatkapitāls - 100000 franku. Es šo naudu aizvakar izņēmu, jo paredzēju, ka man nāksies jums dot rēķinu. Šeit ir nauda — puse banku zīmēs, puse labos vekseļos.

Un viņš nodeva baronesei naudu un papīrus, piebilzdams, ka nauda ir droši noguldīta un viņa varot būt gluži mierīga.

Nopūzdamās baronese ielika bankas zīmes un vekseļus savā kabatas grāmatiņā un tad bāla un klusa gaidīja kādu maigāku vārdu, kas viņu nomierinātu par viņas lielo bagātību.

Bet viņa gaidīja velti.

— Tagad, cienījamā kundze, — turpināja Debrē, — jums būs gada ienākums 60000 liru, tā ir milzīga bagātība kundzei, kura vismaz gada laikā nedrīkst atklātībā rādīties. Jūs varat izpildīt tagad katru savu vēlmi, un, ja ne, es vēl varu no savas daļas aizdot.

— Pateicos, mans kungs, — teica baronese, — nabaga sievietei, kura ilgi nevarēs rādīties pasaulē, tā ir pārāk liela manta.

Debrē pakustējās, it kā gribētu teikt: „Kā jums tīk."

Nabaga baronese aizvien vēl bija cerējusi, bet Šī kustība, šis vēsais ska­tiens un tad klusuciešana viņu galīgi satrieca. Viņa piecēlās, atvēra durvis un, atpakaļ nepaskatīdamās, aizgāja.

Debrē gluži vienaldzīgi ļāva viņai aiziet, tad apsēdās un sāka aprēķināt vēlreiz savus kapitālus.

— Jā, jā, — viņš teica, — man paliek viens miljons sešdesmit tūkstoši franku. Žēl, ka Vilfora jaunkundze nomira. Es viņu labprāt būtu precējis, bet nu jau man rokas ir brīvas.

Un flegmātiski viņš nogaidīja vēl minūtes divdesmit un tad arī aizgāja.

Vienu stāvu augstāk virs Debrē dzīvokļa atradās Morserfa un viņa mā­tes dzīvoklis.

Nabaga grāfiene Mersedese šinīs nedaudzajās dienās bija ļoti pārvēr­tusies. Nevis bagātības lepnums bija zudis — viņa nekad nebija lepna bijusi greznuma dienās, — nē, viņas acis vairs nestaroja, viņas lūpas vairs nesmaidīja, jautri, asprātīgi vārdi vairs nebija dzirdami no viņas mutes.

Tomēr ne nabadzība un trūkums bija salauzis viņas spēkus, viņa lab­prātīgi bija nokāpusi no augstumiem un arī trūkumā izlikās kā karaliene, kaut gan zelta trauku vietā bija stājušies māla trauki, kurus viņai pašai vajadzēja uz galda uzlikt.

Arī Albērs bija noskumis, un tūkstoš sīkumu viņu kaitināja. Kad viņš gribēja iziet bez cimdiem, viņa rokas likās pārāk baltas, kad viņš gribēja kājām iet pa ielām, viņa kurpes bija par smalkām. Visapkārt smalki iz­lasīto un kopā saderīgo istabas lietu vietā bija daždažādas nevienādas mēbeles: tapetes bija pelēkas un vienmuļīgas, kādas mēdz lietot skopi nama saimnieki.

Nekad Mersedese nebija pazinusi īstu trūkumu. Jaunībā viņa bieži bija runājusi par savu nabadzību, bet tas nebija trūkums, tikai vienkārša dzīve, kurā tomēr aizvien bija viss vajadzīgais.

Un tad toreiz viņa bija bijusi gluži viena, — tagad viņai vajadzēja gādāt diviem un līdzekļu nebija nekādu.

Viņa nebūtu brīnījusies, kad Albērs kādudien būtu viņai teicis:

— Māt, mums vairs nav naudas.

Tuvojās ziema, istaba bija drēgna un auksta, un, pieradusi pie siltuma, viņa divkārt juta šo nepatīkamo vēsumu; visvairāk viņa nožēloja, ka istabā nebija nevienas puķes, un viņa bija dzīvojusi pastāvīgi ziedošā puķu dārzā!

Bet viņai bija viņas dēls!

— Māt, — Albērs teica, — aprēķināsim savu bagātību, man pēc tā jākaļ savi plāni.

— Bet, bērns, mums jau nav nekā, — sāpīgi atteica Mersedese.

— Bet apdomājiet, māt, vispirms tie trīs tūkstoši franku, kuri mums nodrošinās varenu dzīvi.

— Bērns, — nopūtās Mersedese.

— Ak, māt, — iesaucās jauneklis, — jūs man neticat tāpēc, ka es agrāk, naudas vērtību nepazīdams, daudz izdevu. Bet tagad es ar to ma­zumu ceru izdarīt lielas lietas.

— Bet, dēls, — nosarkdama teica māte, — vai tad mēs vispār pie­ņemsim tos trīs tūkstošus?

— Protams, bet vispirms mums vajag aizbraukt uz Marseļu, lai izraktu to naudu Melānas ielas mazajā namā. Ar divsimt frankiem mēs aiz­brauksim.

— Ar divsimts frankiem? Cik tālu ar to tiksi?

— A, es visu aprēķināju, mēs brauksim ar vispārējo pastu un ar upes tvaikoni, tad iznāks ļoti lēti, — visi izdevumi simt divdesmit četri franki jums un astoņdesmit franku — man.

— Bet kur tad tu ņemsi tos divsimt frankus?

— Te tie ir, un vēl divi simti; par simts frankiem es pārdevu savu pulksteni, par trīssimts frankiem — brelokus. Vai nav smieklīgi, ka šie piekari maksā trīsreiz tik daudz kā pulkstenis? Mēs tagad atkal esam bagāti.

— Vai mēs šinī namā esam vēl kaut ko parādā?

— Jā, trīsdesmit frankus. Bet ir tad mums paliek vēl daudz pāri. Un tad palūkojiet šeit, māt, ko jūs par to teiksit?

Un Albērs izvilka no kabatas grāmatas ar zelta atslēgu — atlieku no bijušās greznības un varbūt dārgu piemiņu — tūkstoš franku banknoti.

— Bet kas tad tas? — jautāja Mersedese.

— Tūkstoš franku, māt.

— No kurienes?

— Es pateikšu, tik, lūdzama, neuztraucieties!

Albērs apskāva savu māti, skūpstīja viņu sirsnīgi un teica dziļā, skaidrā bērna mīlestībā:

— Ak, cik skaista jūs esat, māt! Tiešām, māt, jūs esat skaistākā un cēlākā sieviete, kādu es jebkad esmu redzējis!

— Mīļais bērns! — teica klusi Mersedese un velti raudzīja savaldīt asaras.

— Tiešām, jūsu nelaime manu mīlestību pārvērtusi dievināšanā!

— Es neesmu nelaimīga un nekad nebūšu nelaimīga, kamēr man būs mans dēls, — teica Mersedese.

— Ak, dārgā māt, te jau tūdaļ sākas pārbaudījums — jūs atminaties, ko mēs bijām norunājuši?

— Vai mēs bijām kaut ko norunājuši, Albēr?

— Jā, ka jūs paliekat dzīvot Marseļā, kamēr es dodos uz Āfriku, lai darītu savam vārdam godu.

Mersedese dziļi nopūtās.

— Jā, māt, — turpināja jauneklis, acis kaunīgi nolaizdams, — vakar es iestājos Āfrikas karaspēkā, spahos; es domāju, ka varu brīvi rīkoties pats ar sevi, — kopš vakardienas es sevi pārdevu par kareivi kā citu vietnieks. Es esmu vairāk vērts, nekā es domāju, jo par mani maksāja veselus divus tūkstošus frankus, — viņš piebilda smaidīdams.

— Bet šie tūkstoš franku… — Mersedese teica drebēdama.

— Ir puse, otru pusi es dabūšu pēc gada.

— Asins nauda! — viņa beidzot čukstēja, uz debesīm lūkodamās.

— Jā, kad tikšu nokauts, — atteica Albērs. — Bet, mīļā māt, es saku tev, ka es savu dzīvību dārgi pārdošu, jo nekad neesmu tā vēlējies dzīvot kā tagad.

— Mans Dievs, mans Dievs! — dvesa Mersedese.

— Kāpēc man arī tikt nokautam? Vai Lamrsers, šis dienvidu varonis, ir nokauts? Un Morelis? Ak, māt, un tas skaistais mundieris, kad es pār­nākšu!

Mersedese lūkoja pasmaidīt.

— Jūs redzat, mīļā māt, — Albērs turpināja, — ka četri tūkstoši fran­ku ir gluži droši, ar kuriem jūs divus gadus varēsiet labi iztikt.

— Jā? — mehāniski teica Mersedese, bet Albērs satvēra viņas roku un, to sirsnīgi spiezdams, teica:

— Jā, māt, tu dzīvosi.

— Jā, es dzīvošu, bērns, — lēni atbildēja Mersedese, — bet tu ne­brauksi projām?

— Es braukšu, māt, es nevaru velti sēdēt, es esmu arī solījies. Bet arī jums jādzīvo, māt! Kas man ir dzīve bez jums? Bez jums, bez mīlestības uz jums es jau to dienu būtu nonāvējies, kad man pienācās šaubīties par savu tēvu. Es dzīvoju tikai tad, ja jūs apsolāties vēl cerēt un dzīvot; ja jūs man atļaujat gādāt par jūsu nākotni, tad jūs divkāršojat manus spēkus. Pusgadā es esmu vai nu miris, vai kļuvis par virsnieku, un tad jūsu liktenis nodrošināts, man būs naudas diezgan mums abiem, mums būs vārds, jūsu tēva vārds, uz kuru mēs abi būsim lepni. Ja mani ienaidnieks nošauj, tad varbūt arī jūs ilgi nedzīvosit un mūsu nelaime izbeigsies līdz ar mūsu dzīvību.

— Labi, mans dēls, — teica Mersedese, — rādīsim tiem ļaudīm, kas mūs uzlūko un spriež pēc mūsu darbiem, rādīsim, ka mēs esam vismaz nožēlas cienīgi.

— Bet nu nenodosimies vairs tumšām domām, mīļā, dārgā māt, gai­dīsim un cerēsim!

— Jā, mans dēls, tev jādzīvo un jātop laimīgam.

— Tātad mēs esam dalījušies un varētu vēl šodien aizbraukt. Jūsu vieta pastā ir jau aizmaksāta, man vēl dažas dienas šeit jāpaliek, un tad es jums sekošu uz Marseļu.

Abi ātri savāca savas lietas, nokārtoja rēķinus ar saimnieku un aizgāja roku rokā.

Uz trepēm kāds kungs, kurš dzirdēja viņus aiz sevis nākam, apstājās un atskatījās.

— Debrē! — nomurmināja Albērs.

— Morserfa kungs! — teica Debrē un palika stāvam. Viņam likās inte­resanti sastapties ar jauno cilvēku, kura liktenis tika pārrunāts visā Parīzē.

— Debrē kungs, viens no maniem bijušajiem draugiem, — Albērs skaļi teica savai mātei.

— Kā, viens no bijušajiem? Ko jūs ar to gribat sacīt? — stomījās De­brē.

— Es teicu tā tāpēc, ka man tagad vairs nav draugu, — atteica Albērs, — es jums pateicos, ka jūs mani vēl pazināt.

Debrē piesteidzās pie viņa un spieda tā roku.

— Mans miļais Albēr, — viņš teica, — ticiet man, ka es ņemu sirs­nīgāko līdzdalību jūsu nelaimē un piedāvāju savu neaprobežotu palīdzību.

— Pateicos, mans kungs, — smaidīdams, atteica Albērs, — man ne­kāda palīdzība nav vajadzīga, mēs atstājam Parīzi, un mums vēl paliek 5000 franku.

Debrē kļuva tumši sarkans no kauna; viņam bija vairāk nekā miljons kabatā; viņš arī iedomājās, ka no Šā nama nupat izgāja sieviete, bagāta, bet negodā likta pēc nopelna, un otra tik nabaga, bet bagāta un cēla savā lielā nelaimē.

Debrē gluži apjuka, stomījās un aši atvadījās.

Šodien Debrē apakšniekiem bija daudz jācieš no viņa nelabās dūšas, bet tajā pašā vakarā viņš jau bija ļoti grezna un skaista nama īpašnieks, par to samaksādams 500000 liru.

Kad tajā pašā vakarā Albērs pavadīja savu māti līdz pasta ratiem un palīdzēja viņai iekāpt, kāds vīrs netālu noskatījās viņos un, ar roku pieri glaudīdams, klusu noteica:

— Ak, ar kādiem līdzekļiem es šiem nevainīgajiem varētu atdot to lai­mi, kuru viņiem atņēmu?