Grafs Monte-Kristo

XVI Pagātne

Ar saplosītu sirdi Monte-Kristo atstāja namu, kurā palika Mersedese, ko tas laikam nekad vairs neredzēs.

Kopš mazā Eduāra nāves Monte-Kristo bija ļoti pārvērties.

Lēnajā, līkajā ceļā sasniedzis savas atriebības augstāko pakāpi, viņš re­dzēja otrā pusē pretī rēgojamies šaubu bezdibeni. Viņa saruna ar Mer­sedesi bija viņu dziļi aizkustinājusi, viņš bija vēl stiprāk sajutis šaubu sā­pes, un dzirdētie mierinājuma vārdi nebija vēl spējuši nogrimt līdz viņa dvēseles dziļumiem.

Bet tāds vīrs kā Monte-Kristo nevarēja ilgi nodoties šaubām un grūt­sirdībai, kuras gan maziem gariem dod zināmu īpatnību, bet cēlus garus nokauj. Monte-Kristo apņēmās vēlreiz tuvumā aplūkot savu pagātni un smelt no tās sev atbildi, viņš vēl nenoprata, ka atbildi viņam bija jau devusi cēlā sieviete, kura viņu mīlēja.

„Atceries, tu atdzimušais vīrs, savu pāgātni!" viņš domāja pie sevis. „Vai tev neiet kā tiem cilvēkiem, kas sapnī tiek ievainoti? Viņi aplūko un aptausta savus ievainojumus un neatceras, kad tos guvuši. Es tagad pagātni redzu citādā gaismā, jāredz tā, kāda tā bija. Par daudz dimantu, zelta un laimes apstaro šodien tā spoguļa stiklu, caur kuru grāfs Monte- Kristo aplūko Edmonu Dantesu. Apslēp šos dimantus, aptumšo zeltu, iz­dzēs starus! Tu, bagātais, atrodi nabago, tu, brīvais, ieraugi sagūstīto cie­tumnieku, tu, laimīgais, — vārdzēju un cietēju, tu, atdzimušais, — līķi!"

Nogrimis savās domās, Monte-Kristo gāja pa to pašu ielu, pa kuru pirms divdesmit četriem gadiem viņu veda žandarmi. Šie jautrie, dzīvības pilnie nami bija toreiz viņam drūmi, mēmi, aizslēgti.

Viņš gāja tālāk pa to pašu ceļu, līdz nonāca līdz tai vietai ostā, kur viņš tika sēdināts laivā, lai vestu uz Ifas cietumu. Tanī vietā bija vairākas laiviņas, Monte-Kristo iesēdās vienā un lika airēties uz lfu.

Laiks bija skaists, saule staroja pilnā skaidrībā, jūras spogulis bija mie­rīgs un gluds, tālu pie apvāršņa slīdēja kuģi. Visa apkārtne bija kā zeltā iemērkta, un tomēr Monte-Kristo gara acīm redzēja tikai nakti un vienu spožu gaismiņu Katalānās pie Mersedeses. Viņš domāja, kā viņš bija cī­nījies ar žandarmiem, pārvarēts un kā šautenes stobra gals tika viņam likts pie pieres.

Pilienu pa pilienam kā avoti rudenī atkal piepildās pēc karstas vasaras, tā Monte-Kristo sirdī atkal iesūcās vecais rūgtums.

Kad viņš ieraudzīja Ifas pili, Monte-Kristo iedrebējās no jauna, it kā viņš piepeši būtu sava nāvīgā ienaidnieka spoku ieraudzījis.

Viņš piestāja pie pils.

Monte-Kristo atcerējās, ka šī bija tā pati vieta, kur viņš reiz bija iz­kāpis, tas pats kraujums, kur kareivji viņu ar šauteņu resgaļiem bija augšā uzdzinuši un uzstūmuši.

Toreiz Edmonam Dantesam ceļš bija licies briesmīgi garš, grāfs Monte- Kristo atrada, ka tas ir ļoti īss.

Kopš Jūlija revolūcijas Ifas pilī vairs netika ievietoti cietumnieki, viens vienīgs sargs atradās šeit, lai neielaistu kontrabandistus, viens vienīgs slēdzējs uzņēma ziņkārīgos, lai tiem rādītu šo šausmu pieminekli.

Kad Monte-Kristo atkal redzēja šo briesmu vietu, atkal kāpa lejā pagra­bos pa tumšajām trepēm, iegāja cietuma kamerā, viņa miesas drebēja un viņa bālā seja kļuva līķa bāla.

Monte-Kristo apjautājās, vai neesot vēl kāds cietumsargs no tiem lai­kiem, bet nebija vairs neviena, visi bija pārcēlušies uz citurieni.

Sargs, kurš viņu vadāja apkārt, bija iestājies darbā tikai 1830. gadā.

Monte-Kristo ienāca pats savā kamerā.

Dienas gaisma tik tikko iespiedās caur šaurajiem lodziņiem. Viņš re­dzēja to vietu, kur toreiz bija stāvējusi gulta, un vietu, kur abats Faria bija izracis caurumu, kurš gan bija aizmūrēts, bet vēl nojaušams.

Monte-Kristo ceļi sāka trīsēt. Viņš atsēdās uz soliņa.

— Vai par šo cietumu zina vēl kaut ko stāstīt bez tā, ka šeit smaka Mirabo? — jautāja Monte-Kristo. — Vai kas sevišķs nav noticis šinīs bries­mīgajos pagrabos, kurus uzlūkojot, jāšaubās, ka varēja tur ieslodzīt dzīvus cilvēkus?

— Jā, mans kungs, — teica sargs, — tieši par šo kameru sargs Antons man stāstīja ļoti dīvainu stāstu.

Monte-Kristo atkal nodrebēja: tas bija bijis viņa sargs. Viņš bija gan­drīz vai aizmirsis viņa seju un vārdu, bet piepeši viņš to redzēja savā priekšā ar lielu atslēgu saišķi, kuru dzirdēja skanam.

Monte-Kristo neviļus pagriezās, jo viņam likās, it kā parādītos Antona ena.

— Vai lai es kungam atstāstu to notikumu? — jautāja vedējs.

— Jā, — teica Monte-Kristo.

Un viņš uzlika roku uz spēji pukstošās sirds.

— Šo cietumu, — iesāka vedējs, — pirms daudziem gadiem apdzīvoja kāds ļoti bīstams politiskais noziedznieks, jo bīstamāks tāpēc, ka viņš bija ļoti gudrs. Kāds cits reizē ar viņu bija ieslodzīts, kāds nabags, ārprātīgs, gluži nekaitīgs priesteris.

— Ak jā, ārprātīgais, — teica Monte-Kristo, — un kāda tad bija viņa ārprātība?

— Viņš solīja miljonus, ja viņu atlaistu brīvā.

— Vai abi cietumnieki varēja redzēties?

— Ak nē, kungs, tas bija cieši noliegts, bet viņi abi izraka eju un tā savienoja abas kameras.

— Kurš tad no cietumniekiem to izdarīja?

— Nu, protams, tas jaunais, stiprais cilvēks; nabaga abats jau bija tik vājš un viņa gars bija tā sabeigts, ka viņš tādas lietas nemaz nebūtu spējis iedomāties.

„Ak, tie aklie," nodomāja Monte-Kristo.

— Jā, jaunais cilvēks izraka eju, ar ko, nav zināms, — turpināja vedējs, — bet eja bija, lūk, šinī vietā.

Un viņš ar lukturi rādīja uz to vietu sienā.

— Ak jā, tiešām, — teica Monte-Kristo.

— Cik ilgi turpinājusies šo abu cietumnieku satikšanās, nav zināms. Bet reiz vecis palika slims un nomira. Uzminiet nu, ko darīja jaunais!

— Nu?

— Viņš ienesa mirušo šinī istabā, ielika viņu savā gultā ar seju pret sienu, tad iegāja abata istabā, aizbāza ejas caurumu un ielīda pats tanī maisā, kurā bija iebāzts mironis. Nu, vai jūs kaut ko tamlīdzīgu esat dzir­dējis?

Monte-Kristo aizvēra acis, viņš vēl sajuta to šausmīgo aukstumu, kas viņu bija pārņēmis miroņa maisā.

Vedējs turpināja savu stāstu:

— Uzklausiet nu, kāds bija viņa nodoms; viņš laikam domāja, ka arī Ifas cietumā miroņi tiek apbedīti zemē, un cerēja zemi pacelt un izlīst ārā; bet par nelaimi Ifā miroņi netiek zemē apbedīti. Šeit miroņi ar sma­gumiem pie kājām tika iesviesti jūrā un nogremdēti. Tā izgāja arī mūsu cietumniekam. Otrā rītā īstais mironis tika atrasts jaunā cilvēka gultā, un nu viss noskaidrojās. Ļaudis, kuri iemeta domāto līķi jūrā, apgalvoja, ka esot dzirdējuši briesmīgu kliedzienu, kuru ūdens tomēr drīz apslēpis viļ­ņos.

Monte-Kristo smagi elpoja, sviedri pilēja no viņa pieres, nāves trīsas sažņaudza viņa sirdi.

— Nē, — viņš čukstēja, — nē, tās šaubas, kuras es jūtu, vai man bija tiesība atriebties, bija tikai aizmiršanas sākums, bet tagad sāpes no jauna sarauj manu sirdi un pilda to ar atriebību.

— Un cietumnieks? — skaļi jautāja Monte-Kristo. — Vai par viņu nekur un nekas nav dzirdēts? \

— Nē. — viņš ir nogrimis dibenā un uz vietas bijis pagalam, tas nabaga vīrs!

— Jūs viņu žēlojat?

— Jā. Viņš bijis jūrnieks un ieslodzīts par politisku noziegumu par labu Napoleonam.

— Vai nav zināms viņa vārds?

— Nē, viņu sauca tikai par Nr. 34.

— Vilfor, Vilfor! — čukstēja Monte-Kristo.

— Vai kungs grib redzēt arī otru cietumu?

— To, kur sēdēja nabaga abats? — jautāja Monte-Kristo.

— Jā, Nr. 27.

— Ak, Nr. 27, — atkārtoja Monte-Kristo, un viņam izlikās, it kā viņš vēl dzirdētu vecā Faria balsi: „Mani sauc Nr. 27."

— Nāciet! — teica vedējs.

— Pagaidiet vēl acumirkli, — teica Monte-Kristo, uzmezdams pēdējo skatienu cietuma kamerai.

— Ak, tas jau labi sagadās, — teica vedējs, — es esmu aizmirsis otru atslēgu.

— Ejiet un atnesiet!

— Es atstāšu jums lukturi ar uguni.

— Nē, man nav vajadzīgs.

— Bet tad gan jūs paliksit tumsā?

— Es taču varu redzēt.

— Ak, tāpat kā viņš!

— Kas tāds? Kāds viņš?

— Nu, Nr. 34. Saka, ka viņš tā esot beigās pieradis pie tumsas, ka būtu tumšakajā kaktā ieraudzījis adatiņu.

— Jā, viņam vajadzēja desmit gadu, līdz tik tālu tika, — čukstēja Mon­te-Kristo.

Vedējs aizgāja ar visu lukturi.

Grāfs Monte-Kristo bija teicis taisnību, tiklīdz viņš drusciņ aprada ar tumsu, viņš varēja visu redzēt it kā gaišā dienā.

Tagad tikai viņš tiešām pazina savu cietumu.

— Jā, — viņš teica, — tas ir akmens, uz kura es mēdzu sēdēt, tur manu plecu iespiedumi, kuri vēl, palikuši mūrī. Šeit vēl dažas lāses manu asiņu, kad es gribēju sev galvu pret sienu sadragāt! A, šie skaitļi — es zinu gan, es tos rakstīju vienu dienu, kad gribēju izzināt sava tēva vecumu, lai noprastu, vai es viņu vēl dzīvu atradīšu. Ak, pēc šā aprēķina es vienu brīdi cerēju. Es nebiju domājis par badu un Mersedeses neuzticību!

Un rūgts smaids parādījās uz grāfa lūpām.

Kā sapnī viņš redzēja savu tēvu uz kapu vedam un Mersedesi pie al­tāra.

Otrā sienā viņam krita acīs kaut kādi raksti, kuri balti rēgojās zaļganajā sienā.

— „Mans Dievs," — lasīja Monte-Kristo, — „uzturi man atmiņu!"

— Ak jā! — viņš iesaucās. — Tā bija vienīgā lūgšana pēdējā laikā. Es nelūdzu vairs brīvību, tikai vēl atmiņu, es baidījos prātu pazaudēt un aizmirst, — ak, liktenis man nelika aizmirst!

Sargs atnāca atpakaļ.

Monte-Kristo gāja viņam pretim.

— Nāciet man līdzi! — teica sargs.

Tūkstoš atmiņu sagrābts, grāfs sekoja Faria cietumā.

Pirmais priekšmets, ko viņš ievēroja, bija saules pulkstenis pie sienas; tad viņš redzēja atliekas no gultas, kurā nabaga cietumnieks bija miris.

Maigas pateicības jļūtas pārņēma Monte-Kristo sirdi, žēlabas viņa krūtis sažņaudza, asaras ritēja neviļus pār viņa vaigiem.

— Šeit, — teica vedējs, — dzīvoja nabaga ārprātīgais, tur pie viņa ienāca jaunais cilvēks. No akmens kņāsas kāds mācīts vīrs esot izdibinājis, ka cietumnieki kādus desmit gadus esot satikušies; ak, tie nabaga ļautiņi, kā viņi garlaikojās.

Dantess izņēma dažus zelta gabalus un deva tos sargam, kurš, nu jau otro reizi viņu nepazīdams, bija nožēlojis.

Vedējs ieraudzīja, ka tie bija zelta gabali, un teica:

— Kungs, jūs laikam gan esat pārskatījies?

— Kā tā?

— Jūs man esat iedevis zeltu.

— Jā, es zinu.

— Vai tad jūs man tiešām bijāt nodomājis zeltu dot?

— Jā.

— Un es to mierīgi varu paturēt?

— Jā.

Sargs izbrīnījies uzlūkoja Monte-Kristo.

— Mans kungs, — viņš tad teica, — es nesaprotu jūsu devību!

— Tomēr tā ir viegli saprotama, — atteica grāfs, — es arī jaunībā biju jūrnieks, un tā mani jūsu stāsts vairāk aizkustināja nekā kuru katru citu.

— A, mans kungs, kad jūs esat tik labsirdīgs, tad jūs arī pelnāt, ka es jums kaut ko piedāvāju.

— Ko jūs man gribat piedāvāt, mans kungs? Gliemežvākus vai salmu pinumus? Pateicos.

— Nē, mans kungs, kaut ko, kas ir saistīts ar nupat atstāstītajiem noti­kumiem.

— Tiešām! — iesaucās grāfs. — Kas tad jums ir?

— Klausieties, — teica sargs, -r es domāju, ka tur, kur kāds cilvēks dzīvojis piecpadsmit gadus, aizvien kaut ko atradīsi, un es sāku visapkārt meklēt.

— Ā! — iesaucās Monte-Kristo, atcerēdamies abata dažādās slēptuves.

— Tā es atradu, — teica sargs, — ka zem gultas galvgaļa un pie krāsns dobji skanēja.

— Jā, jā, — teica grāfs.

— Es pacēlu akmeņus un atradu…

— Virvju trepes un riņķus! — iesaucās Monte-Kristo.

— Bet kā tad jūs to zināt? — pārsteigts jautaja sargs.

— Nu, es tā domāju, kas tad cits var būt cietumniekam apslēpts?

— Jā, mans kungs, — teica sargs, — es atradu'virvju trepes un riņķus.

— Vai jums tie vēl ir?

— Nē, mans kungs, es šīs dīvainās lietas pārdevu ceļotājiem, bet man vēl ir kaut kas cits.

— Kas tad?

— Man ir tāda savāda, uz audekla rakstīta grāmata.

— Un vai jums vēl tagad ir šī grāmata?

— Jā.

— Atnes man to, draugs! — nepacietīgi teica grāfs.

Vedējs aizgāja.

Monte-Kristo bija viens šinī drūmajā kamerā, kura viņam bija kļuvusi tik svarīga. Klusu viņš piegāja pie pussatrunējušās gultas, kura viņam bija svēta kā altāris.

Pazemīgi viņš nometās pie tās ceļos.

— Ak, mans otrais tēv, — viņš teica, — tu, kas man devi brīvību, zinības un bagātību, tu, kas līdzīgi augstākai, cēlākai būtnei zināji labu un ļaunu, ja kapa dziļumā paliek no mums kāda daļa, ja mūsu būtības atspoguļojums uzturas tanī vietā, kur mēs daudz esam mīlējuši un daudz cietuši, — cēlā sirds, lielais gars, augstā dvēsele, savas tēva mīlestības dēļ pret mani uzklausi mani, dod man kādu zīmi, kas iznīcinātu manas šau­bas, kuras dzen mani nāvē, ja tās nekļūst par jaunu pārliecību!

Monte-Kristo vēl bija uz ceļiem, kad ienāca sargs.

— Še, mans kungs! — viņš teica.

Sargs turēja rokās divus uz audekla rakstītus sējumus, kuros abats Fa- ria bija izteicis savas zināšanas.

Tas bija viņa lielais darbs par Itālijas savienošanu vienā lielā, brīvā valstī.

Monte-Kristo aši paņēma grāmatu, viņa skatiens atdūrās vispirms uz virsrakstu, viņš lasīja:

„Tu pūķim izrausi viņa zobus, un lauvu tu samisi zem savām kājām, saka Tas Kungs!"

— Ak, — čukstēja Monte-Kristo, — tā ir atbilde, pateicos, manu tēv, pateicos!

Un viņš izņēma mazu grāmatiņu, kurā bija desmit tūkstoši franku, un deva tos sargam.

— Jūs to man dodat?

— Jā, bet ar norunu, ka jūs to neatverat, pirms es neesmu aizgājis.

Un, atrasto dārgumu paslēpdams uz savām krūtīm, Monte-Kristo atkal

uzkāpa gaismā un devās uz savu laivu.

— Uz Marseļu! — viņš uzsauca laiviniekam.

Stīvi viņš nolūkojās uz šausmīgo cietumu.

— Nelaime pār tiem, — viņš teica, — kas tur ieslodzīja dzīvus cilvē­kus, savus labākos dēlus, kuri gribēja labu un laimi nest cietējiem!

„Nē," domāja Monte-Kristo, „es nebiju vainīgs, ka atriebos, nepilnīga bija mana atriebība, jo es tikai sevi atriebu, katram tā jāatriebj sevi, vi­siem jāatriebj visi; šīs manas šaubas izzūd, — tikai to es nesapratu, ka ar atsevišķu atriebšanos nav nekas panākts, jānāk jaunai cīņai! Jānāk jaunai dzīvei! Es derēšu jaunai dzīvei!"

Un neviļus, braucot garām Katalānām, viņa lūpas čukstēja citu vārdu, ne to, kuru viņam Katalānas citkārt mēdza atsaukt atmiņā. Šis vārds bija — Haide.

Nonācis Marseļas ostā, Monte-Kristo devās uz kapsētu, lai tur atkal satiktos ar Moreli.

Arī viņš pirms desmit gadiem bija meklējis šinī kapsētā kapu, bet velti; viņš, atgriezdamies bagāts, nevarēja atrast tēva kapu, kurš bija miris badā.

Morelis gan bija licis uzlikt krustu vecajam Dantesam, bet krusts ar laiku bija satrunējis, un kapracis bija galu galā to sadedzinājis malkas vietā, kā jau vispār kaprači mēdz darīt.

Vecais Morelis pats bija dabūjis rūpīgi koptu kapa vietu, jo viņa bērni par to gādāja.

Divi marmora pieminekļi norādīja, kur gulēja viņš un viņa laulātā drau­dzene.

Šeit Monte-Kristo atrada Maksimiliānu dziļās sāpēs nogrimušu un lū­koja viņu mierināt.

— Vai jūs vēlaties palikt vēl kādas dienas Marseļā, Maksimiliān? — jautāja Monte-Kristo.

— Man nav vairs nevienas vēlmes, — atbildēja jauneklis, — bet es ceru, ka gaidīšana šeit man būtu vieglāka nekā kaut kur citā vietā.

— Tad es atstāšu jūs šeit, — teica Monte-Kristo. — Jūs neaizmirsīsit savu solījumu?

— Ak, grāf, es aizmirsīšu, man viss ir vienalga!

— Nē, Morei, jūs esat goda vīrs, jūs neaizmirsīsit.

— Ak, grāf, apžēlojaties, es esmu tik nelaimīgs!

— Es pazinu vīru, kas bija vēl daudz nelaimīgāks.

— Tas nevar būt!

— Ak, — teica Monte-Kristo, — tas ir lielākais pierādījums cilvēku augstprātībai, ka ikviens domā, ka ir visnelaimīgākais.

— Bet kas var būt nelaimīgāks kā tas, kas pazaudējis savu vienīgo zemes virsū!

— Klausieties, Morei, — teica Monte-Kristo, — es pazinu viru, kas tāpat visu savu laimi bija dibinājis uz sievieti. Viņš ar viņu saderinājās, kad piepeši sātans aizrāva viņu no tās sāniem un iemeta cietumā.

— Ak, cietumu atstāj pēc nedēļām, mēnešiem, pēc gada!

— Viņš tur smaka četrpadsmit gadus! — teica Monte-Kristo.

Morelis notrīsēja.

— Četrpadsmit gadus!

— Četrpadsmit gadus, — atkārtoja grāfs, — arī viņš toreiz uzskatīja sevi par nelaimīgāko cilvēku un gribēja sevi nonāvēt.

— Nu? — jautāja Morelis.

— Notika kāds no ikdienišķiem brīnumiem, un viņš palika dzīvs un beigās iznāca no sava kapa tika liels, varens un bagāts. Viņa pirmās c^omas bija par mīļoto tēvu, — tēvs bija miris.

— Arī mans tēvs ir miris, — teica Morelis.

— Jā, bet viņš mira savu bērnu rokās. Viņa tēvs mira viens, badā, un, kad dēls desmit gadus pēc viņa nāves meklēja viņa kapu, viņš to nevarēja atrast.

— Ak! — iesaucās Morelis.

— Šis dēls bija nelaimīgāks nekā jūs, Morei!

— Bet viņam palika vismaz sieviete, kuru viņš mīlēja.

— Jūs maldāties, draugs, — teica Monte-Kristo.

— Vai viņa bija mirusi? — iesaucās Morelis.

— Vēl ļaunāk nekā mirusi, — viņa bija neuzticīga un bija apprecējusi sava saderinātā vajātāju. Jūs redzat — arī kā mīlētājs viņš bija nelaimīgāks par jums.

— Un šis vīrs atkal kļuva laimīgs?

— Vismaz mierīgs, un vēl cer kļūt laimīgs.

Jauneklis nolaida galvu.

— Piektā oktobra dienā es sagaidu jūs Monte-Kristo salā, — teica grāfs. — Kuģis „Eross" aizvedīs jūs turp, tikai sakiet kapteinim savu vār­du, Morei!

— Jūs atstājat mani?

— Jā, man ir darīšanas Itālijā, un es atstāju jūs vienatnē ar jūsu sā­pēm, vienu ar to ērgli ar varenajiem spārniem, kuru Dievs sūta saviem izredzētajiem, lai tos atvestu pie viņa. Stāsts par Ganiinēdu nav pasaka, Maksimiliān, tikai alegorija.

Morelis pavadīja Monte-Kristo līdz ostai, un atvadīdamies viņi apkam­pās.