Grafs Monte-Kristo

XVIII Luidži Vampas ēdienkarte

Parīzietim, kurš pieradis pie gultas zīda priekškariem, ar samtu pār­vilktām zemām un smalkām mēbelēm, pamošanās tukša alā ir kā nejauks sapnis.

Kad barons Danglārs aptaustīja savus ādas palagus un kažokādas segas, viņš domāja, ka atrodas pie samojediem.

Bet vienā acumirklī viņš jau bija pārliecinājies par to briesmīgo patie­sību.

— Jā, jā, es esmu to romiešu laupītāju rokās, par kuriem stāstīja Al­bērs, — viņš čukstēja.

Viņa pirmā pakustēšanās bija: dziļi elpot, lai pārliecinātos, vai nav ie­vainots.

Tas bija līdzeklis, kuru viņš zināja no „Dona Kihota", vienīgās grāma­tas, kuru viņš bija ne vien lasījis, bet kuru arī atcerējās.

— Nē, — viņš teica, — viņi mani nav nedz nokāvuši, nedz ievainojuši, varbūt ir apzaguši.

Un aši viņš ķēra pie kabatām: viņš atrada tiklab zelta gabalus, kā arī kredītzīmes.

— Dīvaini laupītāji, — viņš pie sevis teica, — tie man atstājuši maku un kabatas grāmatiņu. Laikam gan prasīs izpirkšanas naudu. Ak, lūk, te jau ir arī mans pulkstenis! Vai ir agrs rīts?

Pulkstenis bija pieci.

Ko nu lai viņš dara?

Vai lai prasa laupītājiem paskaidrojumus?

Vai lai gaida, kamēr viņi tam kaut ko jautā?

Pēdējo izeju viņš novērtēja kā vislabāko.

Tātad Danglārs gaidīja, — gaidīja līdz pusdienai.

Kāds sargs viņu apsargāja durvju priekšā.

Ap astoņiem sargi mainījās.

Danglārs gribēja redzēt, kas viņu apsargā.

Viņš bija pamanījis, ka pa duryju šķirbu viņa alā iespiedās nevis dienas gaisma, bet gan lampas stari. Viņš tuvojās durvīm tieši tanī acumirklī, kad viņa sargs laupītājs dzēra malku degvīna no ādas maisiņa ar nelāgu smaku.

— Fui! — iesaucās barons.

Ap pusdienlaiku degvīna dzērāja vietā nāca cits. Danglārs arī to gribēja aplūkot.

Tas bija milzīga auguma laupītājs, īsts Goliāts ar lielām acīm resnām lūpām, uzrautu degunu un sarkaniem matiem.

— Ak, ak, — iesaucās Danglārs, — tas jau izskatās vairāk pēc sum­purņa nekā pēc cilvēka! Paldies Dievam, ka es esmu vecs un ne visai gards kumoss!

Danglāram vēl bija, kā redzams, diezgan dūšas jokoties.

Sumpurnis par apmierinājumu Danglāram apsēdās un izvilka no ka­batas melnmaizi, sīpolus un sieru, kurus apēda ar gardu muti.

„Velns," domāja Danglārs, „kā tas ir iespējams — ēst tik negaršīgas lietas!"

Bet dabas noslēpumi ir nesaprotami, arī pašas rupjākās un negaršī­gākās vielas dažreiz tukšam kuņģim ir pa prātam.

Danglāra kuņģis nebija izņēmums, un neviļus viņš sajuta, ka šis kuņģis ir diezgan tukšs.

Piepeši sīpolu smaka viņam atgādināja kādu smalku Robēro mērci, ku­ru viņa pavārs mācēja tik smalki pagatavot.

Baņķieris pieklauvēja pie durvīm.

Laupītājs pacēla galvu.

Danglārs klauvēja stiprāk.

— Kas tur? — jautāja bandīts.

— Draugs, — sauca Danglārs, — laiks, es domāju, parūpēties par ma­nām brokastīm!

Bet laupītājs nekā neatbildēja un mierīgi ēda tālāk sīpolus.

Danglārs jutās šā neizglītotā cilvēka ļoti apkaunots un tāpēc tūdaļ likās gulēt.

Pagāja četras stundas, milzi nomainīja pret citu sargu. Danglārs tagad jau sajuta stipru ēstgribu, viņš klusi piecēlās un piegāja pie durvju sprau­gas.

Pie durvīm sēdēja Pepīno, viņa vedējs, un starp ceļgaliem turēja kū­pošu bļodu ar taukos sutinātiem zirņiem.

Viņam blakus bija groziņš ar Velletrī vīnogām un pudele Orvietas vīna.

Varēja noprast, ka Pepīno ir gārdēdis.

Danglāram mutē saskrēja siekalas.

— Ak, — viņš čukstēja, — palūkosimies, vai šis nebūs runīgāks.

Un viņš atkal pieklauvēja pie durvķn.

— Ko jūs vēlaties? — Pepīno jautāja franču valodā, ko bija mazliet iemācījies, bieži grozīdamies ap Pastrīni viesnīcu.

Viņš pavēra durvis.

Danglārs saņēma viņu ar vislaipnāko smaidu.

— Atvainojiet, mans kungs, — teica barons, — bet man liekas — būtu laiks arī man dot ēst.

— Kā? — iesaucās Pepīno. — Vai ekselence varbūt netīšām ir izsal­cis?

— Netīšām! — teica Danglārs. — Nu, tas ir lieliski, ir jau divdesmit četras stundas, kopš es nekā neesmu ēdis!

— Un jūs, ekselence, tiešām gribat ēst? — jautāja Pepīno.

— Cik ātri vien iespējams.

— Tūlīt viss būs klāt, — teica Pepīno, — šeit var visu dabūt, ko vien grib, protams, kad samaksā, kā tas jau visur ir parasts!

— Protams, — teica Danglārs, — kaut gan jums īsti pienāktos pašiem uzturēt savus gūstekņus.

— Ekselence, atvainojiet, tas pie mums nav parasts.

— Diezgan nelāga, ka jums nav parasts, — atcirta Danglārs, — bet nu, lūdzu, dodiet man ēst!

— Acumirkli, ekselence, ko vēlaties?

Un Pepīno savu bļodu nolika zemē, tā ka smarža Danglāram sitās tieši degunā.

— Vai tad jums šeit ir virtuve? — jautāja barons.

— A, mums ir izmeklēta, smalka virtuve!

— Un pavāri arī?

— Tie visulabākie.

— Nu, labi, es vēlos vistu, zivi, meža putnus, — ak, vienalga, kad tik ir ko ēst.

— Tātad, ekselence, pavēlat pasniegt vistu?

— Jā, vistu.

Pepīno pagājās mazliet už priekšu un sauca:

— Vistu ekselencei!

Pēc nedaudz minūtēm parādījās jauns, slaiks vīrietis, kurš uz galvas sudraba bļodā nesa ceptu vistu.

— Gluži kā kafejnīcā „Parīze", — nomurmināja Danglārs.

— Še, ekselence, būs vista, — teica Pepīno, uzlikdams Cepeti uz veca galda blakus Danglāra gultai.

Danglārs prasīja nazi un dakšiņas.

— Še, ekselence, — teica Pepīno, pasniegdams viņam savu kabatas nazi un koka dakšiņas.

Danglārs bija gan pārsteigts, bet tomēr paņēma un sāka sagriezt cepeti.

— Atvainojiet, ekselence, — teica Pepīno, uzlikdams roku uz Danglāra pleca, — vispirms aizmaksā, tad ēd!

— A, ā, — iesaucās Danglārs, — tas nav tā kā Parīzē! Še būs, — . viņš teica, uzmezdams uz galda zelta gabalu, jo Itālijā, kā viņš bija dzirdējs, viss ir ļoti lēts, bet viņš negribēja izlikties skops.

Pepīno iebāza naudu kabatā, un Danglārs sāka sagriest vistu.

— Acumirkli, ekselence, — teica bandīts, — ar to nepietiek.

— Ak, kā te krāpj, — nomurmināja Danglārs. — Nu, cik tad jūs gri­bat? — viņš teica skaļi.

— Ekselence deva man vienu zelta gabalu iemaksai.

— Zelta gabals iemaksai par vienu vistu?

— Protams, iemaksai.

— Jā, labi…

— Ekselence man vēl ir parādā četri tūkstoši deviņi simti deviņdesmit deviņus zelta gabalus.

No šā milzīgā joka Danglārs plati atplēta acis.

— Ha, tas ir labs joks, — viņš teica, — tas ir labs joks.

Un viņš gribēja it nopietni sākt ēst, kad Pepīno saķēra viņa roku.

— Nu? — viņš teica. — Vai drīz dosit?

— Kā — jūs nesmejaties? — jautāja Danglārs.

— Mēs nekad nesmejamies, ekselence, — nopietni atteica Pepīno.

— Kā, simts tūkstošu franku par vienu vistu?!

— Ekselence, jūs nemaz nevarat iedomāties, cik ļoti daudz pūliņu jā­pieliek, lai šinīs neģēlīgās alās varētu putnus uzaudzēt.

— Jā, jā, — teica Danglārs, - es jūsu joku tiešām atrodu par diezgan asprātīgu, bet man gribas ēst, un še jums vēl viens zelta gabals.

— Labi, tad paliek 4998 gabali, - vienaldzīgi atteica Pepīno, — un tos mēs arī dabūsim.

— Ak, — par šo atkārtoto joku iesaucās Danglārs dusmīgi, — ejiet pie velna, nekā jūs nedabūsit, jūs nezināt, ar ko jums ir darīšana!

Pepīno piezvanīja, atkal parādījās tas pats jaunais cilvēks un aiznesa vistas cepeti. Danglārs metās savā gultā, Pepīno aizslēdza durvis un tur­pināja atkal pārtrauktās pusdienas.

Danglārs gan neredzēja, ko bandīts dara, bet viņš toties skaidrāk dzir­dēja, ka tas garšīgi ēd.

— Tāds neizglītots cilvēks, — noteica Danglārs, — ēd, tik skaļi šmak­stinādams.

Pepīno ēda arvien skaļāk.

Danglārs juta, ka viņa kuņģis kļūst aizvien tukšāks — kā danaīdu muca, visapkārt ar caurumiem. Viņam likās, ka viņš nekad vairs nespēs savu kuņģi pildīt.

Pagāja pusstunda, kuru viņam šķita vesels gadu simtenis.

Pēdīgi viņš atkal pieklauvēja pie durvīm.

— Nelieciet man ilgāk smakt, — viņš sauca, — sakiet man ašāk, ko no manis grib!

— Tieši otrādi, ekselence, — atbildēja tas pats laipnais Pepīno, — sakiet, ko pavēlat, un tūdaļ viss tiks izpildīts.

— Nu, labi, atveriet durvis!

Pepīno atvērā durvis.

— Pie velna, — iesaucās Danglārs, — es gribu ēst!

— Vai jūs varbūt esat izsalcis, ekselence?

— To taču jūs zināt!

— Ko, ekselence, vēlaties ēst?

— Gabalu rupjas maizes, jo vistas pie jums nav samaksājamas.

— Maizi, — teica Pepino, — labi!

— Ē, atnes maizi! — viņš sauca.

Jaunais cilvēls atnesa mazu maizīti.

— Še! — teica Pepino.

— Un cena? — jautāja Danglārs. .

— 4998 zelta gabali, divi ir jau iepriekš samaksāti.

— Kā! Viena maizīte maksā simts tūkstošu franku?

— Simts tūkstošu franku.

— Bet tik daudz jau jūs prasāt par vistu.

— Pie mums ēd tikai pēc cieti noteiktām cenām. Un tātad — ēd daudz vai ēd maz, viss vienā cenā, — vai prasa vienu ēdienu vai desmit, — aizvien tā pati cena.

— Aizvien tas pats joks. Mans draugs, tas ir garlaicīgi. Sakiet man aši, vai jūs gribat mani badā nomērdēt, tad jūsu mērķis drīz būs sasniegts.

— Ak, ekselence, jūs pats gribat savu nāvi, samaksājiet, tad jūs varat ēst.

— Bet ar ko tad lai es saņiaksāju, nerr? Vai tad tu domā, ka piecus tūkstošus zelta gabalu var kabatā līdzi nēsāt?

— Ak, jums kabatā ir pieci miljoni, ekselence, — teica Pepīno, — par to naudu jūs varat apēst piecdesmit vistas.

Danglārs nodrebēja, no viņa acīm nokrita it kā apsējs, viņš beigās sa­šuta.

— Tātad, — viņš teica, — es vismaz varētu pieēsties, kad to summu samaksātu?

— Protams, — teica Pepino.

— Bet kā >tad es varu samaksāt? — jautāja Danglārs, vieglāk elpo­dams.

— Pavisam vienkārši; jums ir kredīts pie Tomsona un Frenča, Bankas ielā Romā, dodiet man čeku par 4998 zelta gabaliem pie šiem kungiem, un mēs būsim saņēmuši samaksu.

Tā Danglārs arī darīja.

— Še, — viņš teica nopūzdamies un pasniegdams čeku.

— Labi, šeit ir vista.

Danglārs vaidēdams grieza vistu, tā par tik lielu summu likās pārāk vāja.

Pepino aši paņēma čeku, iebāza to kabatā un pabeidza ari savas pus­dienas.